Filip 4,4-7, III adventa svētdiena, C

Filip 4,4-7

Antifona, kuru lietoja franciskāņi no I Adventa

svētdienas līdz piektajai svētdienai pēc Epifānijas.

Manuskripts no Ziemeļitālijas, 14.gs. pirmā dekāde.

Advents ir priecīgās gaidīšanas laiks, tomēr, ja uzdodam sev jautājumu kā gaidīšana un prieks var savstarpēji papildināties, tad var rasties doma, ka abas šīs īstenības tik cieši īsti neiet kopā. Tas, kas priecājas ir apmierināts ar to, kas viņam ir un nav tik ļoti aizņemts ar vēl kaut ko kas nāk, bet ar sevi. Kristīgā gaidīšana notiek cerībā, ka kaut kas piepildās jau tagad. Kunga gaidīšana, kurš nāk mūs pestīt, Trešajā Adventa svētdienā mūs aicina uz prieku ar pirmajiem vārdiem Svētajā Misē: “Vienmēr priecājieties Kungā! Vērteiz saku: priecājieties! Jo Kungs ir tuvu.” (Is 30,19.30). Mūsu laiks vairs nav neatpirkto, bezcerīgo un tukšo cilvēku laiks, bet atpirkto cilvēku laiks pie kuriem nāk Dievs, kurš iemiesojās un iesaistās vēstures ritējumā, lai to padarītu par pestīšanas vēsturi. Adventa laiks aicina ieraudzīt, atpazīt un pieņemt pestījošo spēku, “grūtniecību”, kas ir klātesoša jau šodien.

Trešajā Adventa svētdienā lasām Pāvila vēstules filipiešiem noslēdzošās daļas fragmentu un tajā ir ietverti atgādinājumi un pamudinājumi, kas savijās ar aicinājumiem uz prieku. Jaunajā Derībā prieks ir jau klātesošs par gaidāmo pestīšanu. Kad Pāvils raksta par “prieku Kungā” (Filip 3,1; 4,4) un “prieku Svētajā Garā” (Rom 14,17;1 Tes 1,6; Lk 10,21; Apd 13,52), tad apustulis domā par prieka avotu un iemeslu, kas ir klātesošs mesiāniskajā pestīšanā. Kunga gaidīšanai arī jābūt priekpilnai. Pāvils šīs svētdienas lasījumā ir izklāstījis īstu prieka vēsturi, kas veido attiecību vēsturi, kurā ticīgie izdzīvo dziļu pieredzes stāstu ar Kungu. Jēzus Kristus prieks ir Tēvs un tā jābūt mūsu gadījumā, kad pieredzam Dieva klātbūtni, jo “Tu man liec iepazīt dzīvības taku, vislielāko prieku Tava vaiga priekšā” (Ps 16,11), tiekam piepildīti, jo “Tēvs, kas mūs svētījis visās garīgajās svētībās” (Ef 1,3) un jūtam Viņa tuvību, jo “Kungs ir tuvu” (Filip 4,5). Piederību Dievam pavada pārliecība par Viņa tēvišķību.

Lielākais prieks ir “būt Kristū” un tāpēc Pāvils ir eksperts prieka jautājumos, ka pat apustuli var nosaukt par prieka teologu, jo ap četrdesmit procentu Svēto Rakstu tekstu, kuros ir aplūkots prieks, ir atrodami viņa vēstulēs. Pāvilam prieks nav saistīts tikai ar kādiem notikumiem vai attiecībām pašām par sevi, bet cieši saistītās ar viņa mācību par žēlastību un attaisnošanu Jēzū Kristū. Kunga žēlastība apdāvina cilvēku un ļauj viņam būt Jēzū Kristū, un tāpēc Pāvilam kristietība ir prieka reliģija tā pat kā žēlastības reliģija. Grieķu vārds “žēlastība” (cháris) izceļas no vārda “prieks”: chará - iekšējais prieks, chaírein - priecāties. Šī priecīgā žēlastība nāk no Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumā, un tāpēc apustulis aicina ticīgos “priecāties Kungā” (skat. Filip 3,1; 4,4.10), jo Viņš ir patiesa, pilna un pastāvīga prieka avots, kas uzvar nāvi un tumsu.

br. Jānis Savickis OFMCap

Filip 1,4-6.8-11, II adventa svētdiena, C

Filip 1,4-6.8-11

Terribilis Christi Adventus

Manuskripts no Vācijas,1583

Hercoga Antona Ulriha muzejs, Braunšveiga

Adventa laiks atgādina kristīgās dzīves svētceļojošo raksturu. Kristieša kā svētceļnieka vai ceļotāja tēls atklājas gan Pirmajā Adventa svētdienas kolektes lūgšanā sv. Mises sākumā: “Visvarenais Dievs, dāvā saviem ticīgajiem labu gribu, lai viņi ar labiem darbiem sagaidītu atnākam Tavu Svaidīto”, gan arī Otrajā Adventa svētdienas lūgšanā: “lai šīs dzīves rūpes mums netraucētu iet pretī Pestītājam”. Tas ir ceļš, kurš ir jātaisno, lai izvestu mūs kā izvēlēto tautu no Babilonas trimdas, lai atjaunotu Dieva pilsētu. Mūsu ceļojums nav bezmērķīga blandīšanās, bet Kristus apgaismo mūsu ceļus pie Tēva un no mūms tiek prasīta modrība, stāja, kas vislabāk izsaka ceļotāja nostāju.

Modrības stāja apvieno sevī dzīvi pasaulē, iesaistīšanos pasaules lietās un Kunga gaidīšana, tā, lai “lai šīs dzīves rūpes mums netraucētu iet pretī Pestītājam” (Otrā Adventa svētdienas kolekte) un “mēs šai pasaulē mācītos dzīvot pēc tava prāta un meklēt vispirms debesu valstību” (Otrā Adventa svētdienas komūnijas lūgšana). Baznīca mūs aicina uz apzinātu, atklātu un kritisku attiecību veidošanu ar laiku, lai tajā notiku tikšanās ar vērtībām, kas ļauj mums jau šajā pasaulē pieredzēt nākotnes godību. Advents ir kristīgās dzīves modelis, kurā kustība, meklēšana un rūpes pārvar vienaldzību, vēsumu un pasivitāti.

Pāvils parasti uzsāka savas vēstules ar pateicību un lūgšanu, un šīs svētdienas otrajā lasījumā no vēstules filipiešiem viņš ir bezgala priecīgs par filipiešu uzticību. Viņa pateicība filipiešiem paceļas pie Dieva kopā ar aizlūgumiem par viņu garīgo izaugsmi. Pāvils bija pārliecināts, ka viņa lasītāju dzīves beigas atbildīs viņu sākumam, kas sakņojas kristībā. Viņš veidoja dialogu starp tagadni un nākotni, kas padara Adventu par tik auglīgu laiku dziļām pārdomām. No vienas puses, viņš pievērš mūsu uzmanību gaidāmajai Jēzus Kristus dienai, kas izsaka vārda advents nozīmi - atnākšana. No otras puses, tas mums atgādina, ka ir nepieciešama izpratne un izšķirtspēja, lai mēs varētu noteikt, kā vislabāk izmantot tagadni, ceļojot uz šo dienu.

Dialoga priekšplānā starp tagadni un nākotni izvirzās paša Pāvila dzīves apstākļi, jo pats atradās cietumā. Viņa ieslodzījuma neparedzamība radīja Pāvilam ļoti reālu nāves iespēju, tomēr viņš nebaidās no nāves. Viņš uzsvēta, ka dzīvot viņam nozīmē iespēju strādāt Kristus labā, bet mirt nozīmēja, ka viņš būs kopā ar Kristu. Ceļš no tagadnes uz nākotni nav taisna līnija, bet gan dzīve piepildīta ar negaidītiem pavērsieniem. Kā liecina pats Pāvils, šajā ceļā mūs nepasargā mūsu labie darbi, strādīgums, izglītība, stāvoklis sabiedrībā un citi nodrošinājumi, taču neskatoties uz to, mēs varam atrast izturību, lai saglabātu savu ticību Kristum. Izturība Pāvilam ļāva ceļot uz nākotni, bet ne tikai tas, bet arī paša Kristus uzticība, kurš “ir mani ieguvis” (Filip 3,12) un arī filipiešu uzticība, kuri patur apustuli savās sirdīs.

Bibliskajā ticībā Dieva klātbūtne atklājas kopienas ietvaros un nevis ģeogrāviskā vietā. Svētceļojošai Baznīcai Kristus “ir jauns, dzīvs ceļš” (Ebr 10,20), kurš “par mums iegāja pirmais” (Ebr 6,20) un mūs apsteidz ceļā, un tāpēc mēs nevaram atpūsties pusceļā. Pāvils savā vēstulē filipiešiem atgādina draudzei ceļa īstenību. Franciskāniskajā tradīcija “ceļa” motīvam ir liela nozīme, jo aiz šī jēdziena slēpjas liela garīgā pasaule, kuras aprakstīšanai tika lietoti garīgajā literatūrā dažādi jēdzieni. Sv. Bonaventura lietoja vārdus “ascensus” (kāpšana, pacelšanās vai augšupkāpšana), “via” (ceļš), “itinerarium” (ceļojuma apraksts) un “iter” (ceļš, ceļojums, iešana). Jēdziens “ascensus” tiek lietot vārda askēzes kontekstā un pateicoties franciskānismam askēzes jēdziens pieredzēja dziļas izmaiņas salīdzinot ar tuksnešu tēvu, anahorētu vai benediktīnieši kopienu tradīciju. Tā vairs nav askēze ārpus pasaules un no pasaules, ne nodalīšanās vai pasaules nicināšana, bet askēze pasaulē un ar pasauli, kura ir laba un skaista (sv. Asīzes Franciska Saules dziesma).

br. Jānis Savickis OFMCap