Filip 4,4-7, III adventa svētdiena, C

Filip 4,4-7

Antifona, kuru lietoja franciskāņi no I Adventa

svētdienas līdz piektajai svētdienai pēc Epifānijas.

Manuskripts no Ziemeļitālijas, 14.gs. pirmā dekāde.

Advents ir priecīgās gaidīšanas laiks, tomēr, ja uzdodam sev jautājumu kā gaidīšana un prieks var savstarpēji papildināties, tad var rasties doma, ka abas šīs īstenības tik cieši īsti neiet kopā. Tas, kas priecājas ir apmierināts ar to, kas viņam ir un nav tik ļoti aizņemts ar vēl kaut ko kas nāk, bet ar sevi. Kristīgā gaidīšana notiek cerībā, ka kaut kas piepildās jau tagad. Kunga gaidīšana, kurš nāk mūs pestīt, Trešajā Adventa svētdienā mūs aicina uz prieku ar pirmajiem vārdiem Svētajā Misē: “Vienmēr priecājieties Kungā! Vērteiz saku: priecājieties! Jo Kungs ir tuvu.” (Is 30,19.30). Mūsu laiks vairs nav neatpirkto, bezcerīgo un tukšo cilvēku laiks, bet atpirkto cilvēku laiks pie kuriem nāk Dievs, kurš iemiesojās un iesaistās vēstures ritējumā, lai to padarītu par pestīšanas vēsturi. Adventa laiks aicina ieraudzīt, atpazīt un pieņemt pestījošo spēku, “grūtniecību”, kas ir klātesoša jau šodien.

Trešajā Adventa svētdienā lasām Pāvila vēstules filipiešiem noslēdzošās daļas fragmentu un tajā ir ietverti atgādinājumi un pamudinājumi, kas savijās ar aicinājumiem uz prieku. Jaunajā Derībā prieks ir jau klātesošs par gaidāmo pestīšanu. Kad Pāvils raksta par “prieku Kungā” (Filip 3,1; 4,4) un “prieku Svētajā Garā” (Rom 14,17;1 Tes 1,6; Lk 10,21; Apd 13,52), tad apustulis domā par prieka avotu un iemeslu, kas ir klātesošs mesiāniskajā pestīšanā. Kunga gaidīšanai arī jābūt priekpilnai. Pāvils šīs svētdienas lasījumā ir izklāstījis īstu prieka vēsturi, kas veido attiecību vēsturi, kurā ticīgie izdzīvo dziļu pieredzes stāstu ar Kungu. Jēzus Kristus prieks ir Tēvs un tā jābūt mūsu gadījumā, kad pieredzam Dieva klātbūtni, jo “Tu man liec iepazīt dzīvības taku, vislielāko prieku Tava vaiga priekšā” (Ps 16,11), tiekam piepildīti, jo “Tēvs, kas mūs svētījis visās garīgajās svētībās” (Ef 1,3) un jūtam Viņa tuvību, jo “Kungs ir tuvu” (Filip 4,5). Piederību Dievam pavada pārliecība par Viņa tēvišķību.

Lielākais prieks ir “būt Kristū” un tāpēc Pāvils ir eksperts prieka jautājumos, ka pat apustuli var nosaukt par prieka teologu, jo ap četrdesmit procentu Svēto Rakstu tekstu, kuros ir aplūkots prieks, ir atrodami viņa vēstulēs. Pāvilam prieks nav saistīts tikai ar kādiem notikumiem vai attiecībām pašām par sevi, bet cieši saistītās ar viņa mācību par žēlastību un attaisnošanu Jēzū Kristū. Kunga žēlastība apdāvina cilvēku un ļauj viņam būt Jēzū Kristū, un tāpēc Pāvilam kristietība ir prieka reliģija tā pat kā žēlastības reliģija. Grieķu vārds “žēlastība” (cháris) izceļas no vārda “prieks”: chará - iekšējais prieks, chaírein - priecāties. Šī priecīgā žēlastība nāk no Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumā, un tāpēc apustulis aicina ticīgos “priecāties Kungā” (skat. Filip 3,1; 4,4.10), jo Viņš ir patiesa, pilna un pastāvīga prieka avots, kas uzvar nāvi un tumsu.

br. Jānis Savickis OFMCap