1 Kor 15, 54b-58, svētdiena VIII, C

1 Kor 15, 54b-58

Cilvēki tiek augšāmcelti mūžībai. Manuskripts
no Nīderlandes, 1475 - 1480
Miracles performed by the true God: angels administer the
earthly body of Christ (as Salvator Mundi); men are resurrected for
eternity autors Maïtre François - KB, National Library of the
Netherlands, Netherlands - Public Domain.

2. marta svētdienā lasām Pāvila pirmās vēstules korintiešiem 15. nodaļas beigas, un šo nodaļu kopumā lasījām četras svētdienas pēc kārtas. Pāvils šajā lasījumā norāda uz nepieciešamību iekšēji dziļi pārveidoties pateicoties ticībai augšāmceltajam Kristum. Korintiešiem bija grūti saprast augšāmcelšanos, jo viņi nespēja aptvert, kā kaut kas tik samaitāts un ķermenisks kā metērija, var kļūt par nākotnes garīgās eksistences sastāvdaļu. Pāvils neatbalstīja viņu argumentus, bet uzsvēra nākotnes eshatoloģisko esamību. Viņš iestājā par augšāmcelšanās absolūto nepieciešamību un mūsu nepilnīgie dabiskie ķermeņi tiks pilnībā pārveidoti. Kad tas notiks, apsolījums par uzvaru pār grēku un nāvi būs piepildīts, un nevis cilvēku nopelnu dēļ, bet gan pateicoties tam, ko Dievs ir paveicis Kristū.

Pāvils lasījuma sākumā citē pravieša Oseja vārdus (13,14), kuros ir apsolījums, ka Kunga izvedīs cilvēkus no kapiem. Uz diviem jautājumiem, kuri uzdoti 55. pantā: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, nāve, tavs dzelonis?”, Pāvils dod atbildes attiecīgi 56. un 57. pantā. Grēks izsauca nāvi un caur likumu atskārsme par grēka varu. Kristus iebruka nāves valstībā un atņēma tai dzeloni un monopolu. Nāve, kas ir grāka izsaukta, valda un pakļauj cilvēku caur sāpēm jeb bailēm no ciešanām, un neļauj ieiet līdz beigām patiesībā par nāvi. Kristus iegāja nāves ciešanās un iepazina tās, un atklāja spēku, kas sarauj tās valgus. Kungs iepazina un atklāja nāves valgu saraušanu pašā tās centrā. Ar nāvi uzvarēja nāvi jeb nāves varu pār mirstīgo cilvēku, kurš baidās pieņemt nāves īstenību. Šo noslēpumu pieredzēja Jēzus Kristus un nodeva to ticīgajiem ticības un sakramentālā veidā. Kungs pieredzēja nāvi mūsu labā, lai mēs varētu no Viņa dzīves un nāves smelties spēku un žēlastību.

Pāvils pirmajā vēstulē korintiešiem aicināja draudzi izvairīties no uzvedības, ko motivēja pagāniskās Korintas pilsētas idejas un vērtības. 15. nodaļā apustulis norāda, ka Kristus augšāmcelšanās īstenība var veidot ticīgo morālo kompasu, kam jāvada un jāveido korintiešu dzīve. Augšāmcelšanās fakts prasa radikālu visu ticīgo dzīves pārorientāciju arī ķermenī, tagadnē, gaidot nākamo augšāmcelšanos. Kad Pāvils raksta par augšāmcelšanos, tad nedomā par to kā par kādu abstraktu un iedvesmojošu jēdzienu vai devīzi ar kuru kaut ko var interpretēt, bet uzsver kā izprast Kristus augšāmcelšanos, kas ir mūsu augšāmcelšanās iemesls. Kristus augšāmcelšanās sludināšana ietver patiesību, ka Kungs uzveica mūsu padotību nāvei. Caur Viņu Dievs mums dāvā uzvaru pār nāvi un tāpēc mūsu pūliņi nav veltīgi (1 Kor 15, 57-58). Visi šie korintiešu jautājumi un Pāvila atbildes liek viņiem palikt pie Dieva tautas miesīgās augšāmcelšanās patiesības. Tam ir savas morālās sekas, jo tagad nedrīkst darīt grēku šajā ķermenī, kas tiks augšāmcelts, bet ir pilnībā jāatdod Kunga darbam, kas arī nozīmē to, ka jāpalīdz tiem, kas nepazīst Dievu.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 15, 45-49, svētdiena VII, C

1 Kor 15, 45-49

Vienā medalionā attēlots kā Jānis Kristītājs krista Kristu un
eņģelis; otrā Ādama radīšana. Manuskritps no Itālijas,
Boloņas, 13.gs. beigas, Marka Evaņģēlija sākums. 

Februāra pēdējā svētdienā turpinām lasīt Pāvila pirmo vēstuli korintiešiem un atbild uz draudzes jautājumu par miesas augšāmcelšanos un ticību. Tās bija grūtas tēmas, kas pārsniedz prāta un iztēles robežas, bet tas nenozīmē, kas par to nevarētu izteikties. Izšķiroša nozīme tā visa izpratnei ir Kristum un pateicoties Viņa nemirsības dāvanai, kas ļauj pārsniegt Ādama ierobežojumus “no zemes pīšļiem” (1 Kor 15, 47) jeb iznīcināmu miesu, un varam iegūt neiznīcību un līdzību Kristum jeb “debess cilvēka izskatu” (1 Kor 15, 49). Jēzus savādāk nekā Ādams pieņem dzīvi, bet arī dāvā to un tie, kas nāk no Ādama var kļūt kā Kristus. Augšāmcelto Kungu raksturo neiznīcināmība, godība, spēks un garīgums, un šīs svētdienas lasījumā tas tiek uzsvērts un šie vārdi atsaucas uz Pāvila Damaskas pieredzi. Augšāmceltais var tikt pretstatīts pirmajam Ādamam kā “pēdējais Ādams”, kurš “tapa par Garu, kas dara dzīvu” (1 Kor 15,45). Tāpēc, ka Augšāmceltais kļuva par atdzīvinošo Garu, Viņam vairs nevajag ārēji redzamu pārveidošanos, jo Viņš var Baznīcā iedvest Svēto Garu un dāvā varu augšāmcelts garīgi mirušiem: “kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti” (Jņ 20, 23).

Paralēles starp Ādamu un Kristu atbilst diviem vēstures posmiem, kuros tiek iesaistīti visi pēcteči: pirmajā posmā vien tikai krišana, kas ievelk visus grēkā un nāvē; otrajā - ar vienu taisnības aktu uz krusta, kas ievelk daudzus taisnībā un dzīves pilnībā. Ādams grēka stāvoklī iesāka sašķeltu cilvēci, kuras dalījums nebeidzās. Pēdējais Ādams dod dzīvi svētumā un visu jauno cilvēci pulcina ap sevi. Tieši tāpēc Pāvils Jēzu sauc par pēdējo Ādamu, kurā visa pestītā cilvēce var atrast izlīgšanu ar sevi un Dievu. Lai no jauna svētdarītu cilvēci kā savu svētnīcu, Svētais Gars atkārtoti sāk darboties tikai pēdējā Ādamā un tautā, kura no Viņa vai Viņā piedzimusi. Tas nozīmē, ka cilvēcei jāpiedzimst pateicoties debesīm no ūdens un Svētā Gara jeb caur kristībām iemērkties Kristus nāvē un augšāmcelšanā.

Franciskānis un Baznīcas mācītājs sv. Laurencijs no Brindizī retoriski un alegoriski piegāja Svētajiem Rakstiem un valodai kopumā, izmantoja debesu un zemes, gaismas un tumsas tēlis, lai skaidrotu šo jaunās dzīves noslēpumu, kurus vārdos īsti nevar izteikt, bet arī nevar klusēt: “Kristus tiek saukts par pasaules gaismu [lex mundi - Jņ 3,19; 8,12; 9,5; 12,46], jo atnāca, lai izklīdināt visu netikumu un grēku tumsu, jo netikumi ir tumsa: “jūs reiz bijāt tumsā, bet tagad esat gaisma Kungā” [Ef 5,8]. “ […] Ja nebūtu zemes, tad nebūtu pasaulē tumsības, nekādas nakts, vienmēr būtu diena, mūžīga skaidrība. Zeme ir nakts māte, tumas šūpulis, tumsas un visas krēslas avots un sākums. Jo vairāk elementi paceļas virs zemes, jo tīrāki un gaišāki tie ir, jo visi netīrumi ir no zemes. Tāpēc Kristus tika nosaukts par debesu cilvēku [homo coelestis - 1 Kor 15, 47-49], kurā nav nekas no zemes. Mūsos zeme ir “philautia”, patmīlība, niecības mīlestība, jo visa radība ir niecība un nekas, jo izveidota no nekā.”* . Cilvēcīgi ir veidot dzīvi saskaņā ar tikumiem, lai saņemtu uzsalvu un godu no cilvēkiem. Bet Kristus vēlas, lai mēs būtu dievišķi, debesu ļaudis, lai mūsu mājoklis būtu debesīs: “krājiet sev mantas debesīs…kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds” [Mt 6,20-21; Lk 12, 34]. Ādams kā cilvēks vēlējās godu šajā pasaulē. Kristus kā Dieva Dēls nevis šajā pasaulē, bet debesīs, tāpēc tika nosaukt par debesu cilvēku [homo coelestis - 1 Kor 15, 47-49]”** Kā redzam sv. Laurencijs savos sprediķos izmantoja spilgtus tēlus, alegorijas un citus literāros līdzekļus, lai skaidrotu garīgus jautājumus, īpaši pretstarus, kara un cīņas metaforas un dabas simbolus. Sv. Laurencija sprediķi bija ļoti uzrunājoši un emocionāli, un viņš prasmīgi izmantoja literāros līdzekļus, lai klausītājus pārliecinātu par garīgās dzīves pārākumu pār miesas vēlmēm un pāreju no vecā cilvēka pie Kristus.

*Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica prima Passionis, Homilia 387, III.

**Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria Quarta Cinerum, Homili 318, VII.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 15, 12. 16-20, svētdiena VI, C

1 Kor 15, 12. 16-20

Augšāmcelšanās, manuskripts no Francijas, 1401-1500.g.

16. februāra svētdienā turpinām lasīt Pāvila pirmās vēstules korintiešiem 15. nodaļu, kurā tiek uzdots jautājums: “ja par Kristu sludina, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušiem, kādēļ tad daži starp jums runā, ka nav mirušo augšāmcelšanās”? (1 Kor 15,12). Baznīcas ticība nav teorētisku jēdzienu kopa, bet fakta atzīšana, ka Kristus ir nomiris un augšāmcēlies. Kristus pestījošā darba būtība ir ietverta augšāmcelšanā, kas piešķir jēgu Kunga dzīvei un nāvei. Ja Kristus nav tas, kuram tic un kuru sludina kristieši, tad cilvēces grēcīgajā stāvoklī nekas nav mainījies un esam joprojām zem nāves sloga. Ja Kristus ir augšāmcēlies, tad tajā var piedalīties visi, kas Viņu piesauc. Tas ir konkrēts notikums, kuram ir jādominē pār visām abstrakām spekulācijām.

Pāvils kā vienīgais Jaunajā Derībā apcerēja miesas augšāmcelšanos un mēģināja šo noslēpumu skaidrot ticīgajiem. Viņam tas bija svarīgi, jo sludināšanā augšāmcelšanai ir viens no būtiskiem elementiem. Apustuļa pretinieki apgalvoja, “ka nav mirušo augšāmcelšanās” (1 Kor 15,12), bet viņš turējās pie augšāmcelšanās. Kristus augšāmcelšanās garantē dzīvību un Pāvils uzsvēra, ka Jēzus krusts un nāve atlaiž grēkus. Tāpēc ir jāsludina Kristus krusts, bet vēl vairāk jāsludina Viņa augšāmcelšanās, jo tikai augšāmcelšanās izgaismo Kristus nāvi kā Dieva pestījošo darbu. Nevar sludināt krustu bez augšāmcelšanās un augšāmcelšanos bez krusta. Ko nozīmē vārdi “nav mirušo augšāmcelšanās” (1 Kor 15,12)? Grieķu mentalitāte šai sakarā ienes savas grūtības, jo sašaurināja izpratni par dvēseles nemirstību ar miesas un dvēseles vienotību. Grieķiem dvēsele un matērija tika uzlūkota duālistiskos jēdzienos un pestīšana tika uztverta kā atbrīvošanās no matērijas. Draudzē bija tādi, kas pieturējās pie garīgā esotērisma, kas apgalvoja, ka augšāmcelšanās jau notika kristībās un tāpēc nebūs nekāda miesas augšāmcelsānās. Viņi pārprata Pāvila kristību teoloģiju un tāpēc viņam bija jāsāk no pamatiem, lai parādītu, ka fiziskā augšāmcelšanās piepildīs pestīšanu (1 Kor 15, 1-58). Tad kāda jēga ir miesas augšāmcelšanai?

Pāvils šajā lasījumā izsaka dažas principiālas patiesības. Pirmkārt, Jēzus augšāmcelšanās ir ļoti svarīga Dieva izpratnei. Ja Jēzus augšāmcelšanās būtu izdomājums, tas apustulis būtu Dieva viltus liecinieks un Dievs nebūtu tāds kādu sludināja Pāvils: žēlastības, žēlasirdības, beznosacījuma mīlestības un dzīvības Dievs. Otrkārt, Jēzus augšāmcelšanās iekļauj Viņu visu cilvēku liktenī. Tas nebija izolēts un vienpatīgs Jēzus notikums, bet piepildīja Izvēlētās tautas cerības par augšāmcelšanās piedāvājumu visiem cilvēkiem. Jēzū ir pierādījums, ka cilvēkam ar Dieva palīdzību ir iespēja pilnveidoties. Treškārt, kļūst skaidrs, ka tiek pārvarēta mūsu grēka verdzība. Grēks un nāve paliktu vareni un tiem būtu pēdējais vārds ja Kristus nepieceltos no miroņiem. Atsaukties tikai uz Jēzus zemes dzīvi būtu nožēlojami, jo tad mums vajadzētu apmierināties ar neveiksminieku statusu, kuri veido saiti ar kādu, kurš cietis neveiksmi. Kristus augšāmcelšanās nes nāves un tās indīgo sakņu pārvarēšanu, jo augšāmcelšanās atklāj jaunu dzīvi.

Pāvilam pastarā augšāmcelšanās būs Kristus augšāmcelšanās papildināšana. Kristus ir “pirmdzimtais no mirušajiem” (Kor 1,18), kā “pirmais no aizmigušajiem” (1 Kor 15,20), lai atvērtu mums ceļu saitei, kas pastāv starp zemi un debesīm, jo cilvēks bez miesas nepastāvētu, bet bez saistības ar debesīm nevarētu nest augļus. Kristus nestā pestīšana neiekļaujas tikai redzamās pasaules robežās, bet atver uz mūžību. Augšāmcelšanās arī veido saiti starp divām parūzijām, gaidot otro Jēzus atnākšanu. Savā otrajā atnākšanā Kristus ievedīs visus cilvēkus savā augšāmcelšanā. Papildinās savu vēsturisko starpniecību un uzsāks  savu mūžīgo vidutājību. Pestīšana ir eshatoloģiska jeb galīga un mūžiga, un tāpēc ir pārvēsturiska un tāpēc tā ir jāizsaka ar jēdzieniem un tēliem, kas izsaka radikālo augšāmceltās pasaules atšķirību salīdzinot ar mūsu pasauli.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 15, 1-11, svētdiena V, C

1 Kor 15, 1-11

Kristus augšāmcelšanās, manuskripts no Vācijas, 13.gs.

9. februāra svētdienā apustulis Pāvils pirmajā vēstulē korintiešiem pasludina Kristus augšāmcelšanos, kas ir kristīgās ticības centrālā patiesība, kuru viņš saņēma no Kunga mācekļiem un šajā lasījumā liecina par savu personisko pieredzi. Šajā fragmentā dziļā veidā Pāvils parāda saistību starp Augšāmcelšanās vēsts pieņemšanu un tālāknodošanu, kurā viņš ir uzticīgs apustuliskajai tradīcijai. Pāvils šos vārdus visdrīzāk rakstīja 57 gada pavasarī un atgādināja to, ko mācīja sešus gadus iepriekš. Šī ir senākā rakstītā liecība par Kunga augšāmcelšanos, kas tika uzrakstīta ap 30 gadu pēc Jēzus nāves un Pāvils atsaucas uz šo dzīvības vēsti, kuru visdrīzāk pārņēma no Antiohijas Baznīcas. Daži biblisti šos Pāvila vārdus sauc par “Antiohijas Credo”. Apustulis savā vēstulē dod piemēru kā sludināt Vārdu un neizdomāt neko lieku vai savu, bet kalpoja vien Kristus nāves un augšāmcelšanās vēstij.

Stāts par Jēzus augšāmcelšanos kļuva arī par Pāvila stāstu un viņš ir lielisks liecinieks tam kā Jēzus Kristus sasniedz ticīgos un arvien plašāk izplata savu vēsti. Kaut arī Pāvila autoritāte nāca no Dieva un nesaņēma to no cilvēkiem, tomēr viņš nebija pastāvīgs un pašpietiekams, bet liecināja par savu saiti ar pārējo Baznīcu, īpaši to, kas atradās Jeruzalemē. Viņš tieši citēja ticības Credo, kuru saņēma un pirms sāk rakstīt par Augšāmceltā atklāšanos viņam, kas viņu padarīja par apustuli, uzskaita Augšāmceltā atklāšanos Pēterim, Divpadsmit, piecsimts brāļiem, Jēkabam un visiem apustuļiem. Pāvilam bija spēcīga apziņa, ka ir saistīts ar visiem apustuļiem un šeit sevi ievieto Augšāmcelšanaš vēsts tālāknodošanas ķēdē, nevis kā pirmais vai pārliecinošākais, bet uzticīgs saņemtajam vārdam.

Šajā Credo lietotie četri darbības vārdi ir ļoti svarīgi (1 Kor 15, 3-5) un tos var sadalīt pa pāriem: nomira, guldīts, augšāmcēlies un parādījies. Pirmie divi atgādina mums vispārzināmus faktus: Jēzus nāve un guldīts kapā. Kapā guldīšana ir izteikta ļoti vienkārši un nepiemin tukšo kapu, bet Jēzus nāve tiek apstiprināta vēl otreiz: “par mūsu grēkiem” (1 Kor 15,3), lai tādā veidā uzsvērtu tās pestījošo raksturu “saskaņā ar Rakstiem”, kas atgādina, ka Jēzus nāvē piepildās Dieva solījumi no Vecās Derības. Kristus nāve tādā veidā nebija nejaušība. Protams, ka tā bija netaisnīga un pazemojoša, tomēr Dievs pateicoties Jēzus paklausībai un solidaritātei spēja pārveidot šo nelietīgo noziegumu neizsmeļamā pestīšanas avotā ne tikai pats priekš sevis, bet visai grēcīgai cilvēcei.

Otrais darbības vārdu pāris apstiprina Jēzus augšāmcelšanos un atklāšanos. Visi darbības vārdi apraksta vienreizēju notikušu faktu pagātnes formā, bet grieķu vārds, kas attiecas uz augšāmcelšanos uzsver, ka notikumam bija sākums un tas joprojām turpinās (perfectum). Latviski šo gramatisko izteiksmes veidu var pārtulkot kā “ir augšāmcēlies, jo ir augšāmcēlies”. Pēdējais vārds “parādījās” uzsvaru liek uz Kunga iesaistīšanos savā misijā. Augšāmcelšanās Pāvilam nav pagātnes, bet nākotnes īstenība, jo viņš bija pārliecināts, ka Kristus dzīvo. Pāvila kristību teoloģijas pamatā ir šie četri vārdi, kurus lieto vēstules Romiešiem 6. nodaļā, un ir skaidrs, ka kristības ir saistītas ar nāvi un apbedīšanu, iegremdēts Jēzus dzīvē un nāvē, kas nozīmē būt apbedītam kopā ar Viņu un piecelties ar Viņu jaunai dzīvei. Ja ir kaut kas cits, tad kristāmais nebūs viens ar Kristu.

br. Jānis Savickis OFMCap