1 Kor 15, 12. 16-20, svētdiena VI, C

1 Kor 15, 12. 16-20

Augšāmcelšanās, manuskripts no Francijas, 1401-1500.g.

16. februāra svētdienā turpinām lasīt Pāvila pirmās vēstules korintiešiem 15. nodaļu, kurā tiek uzdots jautājums: “ja par Kristu sludina, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušiem, kādēļ tad daži starp jums runā, ka nav mirušo augšāmcelšanās”? (1 Kor 15,12). Baznīcas ticība nav teorētisku jēdzienu kopa, bet fakta atzīšana, ka Kristus ir nomiris un augšāmcēlies. Kristus pestījošā darba būtība ir ietverta augšāmcelšanā, kas piešķir jēgu Kunga dzīvei un nāvei. Ja Kristus nav tas, kuram tic un kuru sludina kristieši, tad cilvēces grēcīgajā stāvoklī nekas nav mainījies un esam joprojām zem nāves sloga. Ja Kristus ir augšāmcēlies, tad tajā var piedalīties visi, kas Viņu piesauc. Tas ir konkrēts notikums, kuram ir jādominē pār visām abstrakām spekulācijām.

Pāvils kā vienīgais Jaunajā Derībā apcerēja miesas augšāmcelšanos un mēģināja šo noslēpumu skaidrot ticīgajiem. Viņam tas bija svarīgi, jo sludināšanā augšāmcelšanai ir viens no būtiskiem elementiem. Apustuļa pretinieki apgalvoja, “ka nav mirušo augšāmcelšanās” (1 Kor 15,12), bet viņš turējās pie augšāmcelšanās. Kristus augšāmcelšanās garantē dzīvību un Pāvils uzsvēra, ka Jēzus krusts un nāve atlaiž grēkus. Tāpēc ir jāsludina Kristus krusts, bet vēl vairāk jāsludina Viņa augšāmcelšanās, jo tikai augšāmcelšanās izgaismo Kristus nāvi kā Dieva pestījošo darbu. Nevar sludināt krustu bez augšāmcelšanās un augšāmcelšanos bez krusta. Ko nozīmē vārdi “nav mirušo augšāmcelšanās” (1 Kor 15,12)? Grieķu mentalitāte šai sakarā ienes savas grūtības, jo sašaurināja izpratni par dvēseles nemirstību ar miesas un dvēseles vienotību. Grieķiem dvēsele un matērija tika uzlūkota duālistiskos jēdzienos un pestīšana tika uztverta kā atbrīvošanās no matērijas. Draudzē bija tādi, kas pieturējās pie garīgā esotērisma, kas apgalvoja, ka augšāmcelšanās jau notika kristībās un tāpēc nebūs nekāda miesas augšāmcelsānās. Viņi pārprata Pāvila kristību teoloģiju un tāpēc viņam bija jāsāk no pamatiem, lai parādītu, ka fiziskā augšāmcelšanās piepildīs pestīšanu (1 Kor 15, 1-58). Tad kāda jēga ir miesas augšāmcelšanai?

Pāvils šajā lasījumā izsaka dažas principiālas patiesības. Pirmkārt, Jēzus augšāmcelšanās ir ļoti svarīga Dieva izpratnei. Ja Jēzus augšāmcelšanās būtu izdomājums, tas apustulis būtu Dieva viltus liecinieks un Dievs nebūtu tāds kādu sludināja Pāvils: žēlastības, žēlasirdības, beznosacījuma mīlestības un dzīvības Dievs. Otrkārt, Jēzus augšāmcelšanās iekļauj Viņu visu cilvēku liktenī. Tas nebija izolēts un vienpatīgs Jēzus notikums, bet piepildīja Izvēlētās tautas cerības par augšāmcelšanās piedāvājumu visiem cilvēkiem. Jēzū ir pierādījums, ka cilvēkam ar Dieva palīdzību ir iespēja pilnveidoties. Treškārt, kļūst skaidrs, ka tiek pārvarēta mūsu grēka verdzība. Grēks un nāve paliktu vareni un tiem būtu pēdējais vārds ja Kristus nepieceltos no miroņiem. Atsaukties tikai uz Jēzus zemes dzīvi būtu nožēlojami, jo tad mums vajadzētu apmierināties ar neveiksminieku statusu, kuri veido saiti ar kādu, kurš cietis neveiksmi. Kristus augšāmcelšanās nes nāves un tās indīgo sakņu pārvarēšanu, jo augšāmcelšanās atklāj jaunu dzīvi.

Pāvilam pastarā augšāmcelšanās būs Kristus augšāmcelšanās papildināšana. Kristus ir “pirmdzimtais no mirušajiem” (Kor 1,18), kā “pirmais no aizmigušajiem” (1 Kor 15,20), lai atvērtu mums ceļu saitei, kas pastāv starp zemi un debesīm, jo cilvēks bez miesas nepastāvētu, bet bez saistības ar debesīm nevarētu nest augļus. Kristus nestā pestīšana neiekļaujas tikai redzamās pasaules robežās, bet atver uz mūžību. Augšāmcelšanās arī veido saiti starp divām parūzijām, gaidot otro Jēzus atnākšanu. Savā otrajā atnākšanā Kristus ievedīs visus cilvēkus savā augšāmcelšanā. Papildinās savu vēsturisko starpniecību un uzsāks  savu mūžīgo vidutājību. Pestīšana ir eshatoloģiska jeb galīga un mūžiga, un tāpēc ir pārvēsturiska un tāpēc tā ir jāizsaka ar jēdzieniem un tēliem, kas izsaka radikālo augšāmceltās pasaules atšķirību salīdzinot ar mūsu pasauli.

br. Jānis Savickis OFMCap