1 Kor 15, 45-49, svētdiena VII, C

1 Kor 15, 45-49

Vienā medalionā attēlots kā Jānis Kristītājs krista Kristu un
eņģelis; otrā Ādama radīšana. Manuskritps no Itālijas,
Boloņas, 13.gs. beigas, Marka Evaņģēlija sākums. 

Februāra pēdējā svētdienā turpinām lasīt Pāvila pirmo vēstuli korintiešiem un atbild uz draudzes jautājumu par miesas augšāmcelšanos un ticību. Tās bija grūtas tēmas, kas pārsniedz prāta un iztēles robežas, bet tas nenozīmē, kas par to nevarētu izteikties. Izšķiroša nozīme tā visa izpratnei ir Kristum un pateicoties Viņa nemirsības dāvanai, kas ļauj pārsniegt Ādama ierobežojumus “no zemes pīšļiem” (1 Kor 15, 47) jeb iznīcināmu miesu, un varam iegūt neiznīcību un līdzību Kristum jeb “debess cilvēka izskatu” (1 Kor 15, 49). Jēzus savādāk nekā Ādams pieņem dzīvi, bet arī dāvā to un tie, kas nāk no Ādama var kļūt kā Kristus. Augšāmcelto Kungu raksturo neiznīcināmība, godība, spēks un garīgums, un šīs svētdienas lasījumā tas tiek uzsvērts un šie vārdi atsaucas uz Pāvila Damaskas pieredzi. Augšāmceltais var tikt pretstatīts pirmajam Ādamam kā “pēdējais Ādams”, kurš “tapa par Garu, kas dara dzīvu” (1 Kor 15,45). Tāpēc, ka Augšāmceltais kļuva par atdzīvinošo Garu, Viņam vairs nevajag ārēji redzamu pārveidošanos, jo Viņš var Baznīcā iedvest Svēto Garu un dāvā varu augšāmcelts garīgi mirušiem: “kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti” (Jņ 20, 23).

Paralēles starp Ādamu un Kristu atbilst diviem vēstures posmiem, kuros tiek iesaistīti visi pēcteči: pirmajā posmā vien tikai krišana, kas ievelk visus grēkā un nāvē; otrajā - ar vienu taisnības aktu uz krusta, kas ievelk daudzus taisnībā un dzīves pilnībā. Ādams grēka stāvoklī iesāka sašķeltu cilvēci, kuras dalījums nebeidzās. Pēdējais Ādams dod dzīvi svētumā un visu jauno cilvēci pulcina ap sevi. Tieši tāpēc Pāvils Jēzu sauc par pēdējo Ādamu, kurā visa pestītā cilvēce var atrast izlīgšanu ar sevi un Dievu. Lai no jauna svētdarītu cilvēci kā savu svētnīcu, Svētais Gars atkārtoti sāk darboties tikai pēdējā Ādamā un tautā, kura no Viņa vai Viņā piedzimusi. Tas nozīmē, ka cilvēcei jāpiedzimst pateicoties debesīm no ūdens un Svētā Gara jeb caur kristībām iemērkties Kristus nāvē un augšāmcelšanā.

Franciskānis un Baznīcas mācītājs sv. Laurencijs no Brindizī retoriski un alegoriski piegāja Svētajiem Rakstiem un valodai kopumā, izmantoja debesu un zemes, gaismas un tumsas tēlis, lai skaidrotu šo jaunās dzīves noslēpumu, kurus vārdos īsti nevar izteikt, bet arī nevar klusēt: “Kristus tiek saukts par pasaules gaismu [lex mundi - Jņ 3,19; 8,12; 9,5; 12,46], jo atnāca, lai izklīdināt visu netikumu un grēku tumsu, jo netikumi ir tumsa: “jūs reiz bijāt tumsā, bet tagad esat gaisma Kungā” [Ef 5,8]. “ […] Ja nebūtu zemes, tad nebūtu pasaulē tumsības, nekādas nakts, vienmēr būtu diena, mūžīga skaidrība. Zeme ir nakts māte, tumas šūpulis, tumsas un visas krēslas avots un sākums. Jo vairāk elementi paceļas virs zemes, jo tīrāki un gaišāki tie ir, jo visi netīrumi ir no zemes. Tāpēc Kristus tika nosaukts par debesu cilvēku [homo coelestis - 1 Kor 15, 47-49], kurā nav nekas no zemes. Mūsos zeme ir “philautia”, patmīlība, niecības mīlestība, jo visa radība ir niecība un nekas, jo izveidota no nekā.”* . Cilvēcīgi ir veidot dzīvi saskaņā ar tikumiem, lai saņemtu uzsalvu un godu no cilvēkiem. Bet Kristus vēlas, lai mēs būtu dievišķi, debesu ļaudis, lai mūsu mājoklis būtu debesīs: “krājiet sev mantas debesīs…kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds” [Mt 6,20-21; Lk 12, 34]. Ādams kā cilvēks vēlējās godu šajā pasaulē. Kristus kā Dieva Dēls nevis šajā pasaulē, bet debesīs, tāpēc tika nosaukt par debesu cilvēku [homo coelestis - 1 Kor 15, 47-49]”** Kā redzam sv. Laurencijs savos sprediķos izmantoja spilgtus tēlus, alegorijas un citus literāros līdzekļus, lai skaidrotu garīgus jautājumus, īpaši pretstarus, kara un cīņas metaforas un dabas simbolus. Sv. Laurencija sprediķi bija ļoti uzrunājoši un emocionāli, un viņš prasmīgi izmantoja literāros līdzekļus, lai klausītājus pārliecinātu par garīgās dzīves pārākumu pār miesas vēlmēm un pāreju no vecā cilvēka pie Kristus.

*Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica prima Passionis, Homilia 387, III.

**Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria Quarta Cinerum, Homili 318, VII.

br. Jānis Savickis OFMCap