1 Kor 1, 1-3, II svētdiena, A

1 Kor 1, 1-3

Pāvils raksta vēstuli korintiešiem, manuskripts no 

Nīderlandes, 1372.g.

St. Paul writes the epistle to the Corinthians autors Jean Bondol -

1372 - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands -

Public Domain.

18. janvāra svētdienā otrais Svētās Mises lasījums ir no Pāvila Pirmās vēstules korintiešiem sākuma jeb šajā lasījumā lasām vēstules titulu, kas labi ilustrē kā antīkajā pasaulē iesāka rakstīt vēstules. Vēstules saņēmējiem Pāvils uzsvēra savu pozīciju kā apustulis un korintiešu aicinājumu. Ņemot vērā savu neparasto tikšanos ar Kristu, Pāvils atgādāja gan sev, gan vēstuļu saņēmējiem par savu apustulisko identitāti (1 Kor 1,1; 2 Kor 1,1; Gal 1,1). Pāvilam bija spēcīga pārliecība par savu apustuliskumu un Evaņģēlija sludinātāja aicinājumu, un viņš to uzsvēra tāpēc, ka ne visi piekrita viņa misionārajai metodei un, viņa sludināšanu uztvēra kā pārāk atvērtu uz pagāniem un ka viņš pārāk viegli atbrīvoja viņus no Mozus likuma un jūdu tradīcijām. Viņiem nepatika, ka Pāvils grib iztapt cilvēkiem un pielāgot Evaņģēliju pagānu pasaulei, lai tas nestu viņam vieglu veiksmi. Pāvilam vajadzēja ik pa laikam pamatot savu apustulisko misiju. Kāpēc Pāvils vēstules sākumā līdzās sev piemin Sostenu? Vai nu apustulis diktēja vēstuli un Sostens to pierakstīja (skat. 1 Kor 16,21) vai arī viņš ir kristietis un atpazīstams Pāvila biedrs, kurš ieradās Korintā un apliecināja vēstules patiesumu.

Pāvils vēstulē uzsveru liek uz savu aicinājumu, kurš nāk no Dieva un vēlas pamatot, ka viņš nav Kunga apustulis, jo pats tā izdomāja, bet tā ir Dieva griba. Par savu atgriešanos ceļā uz Damasku viņš ir rakstījis vairākas reizes, bet šoreiz atturas, jo paredz, ka korintieši atceras šo Pāvila liecību, kad viņš bija iepriekš viņu vidū. Atsaukšanās uz Damaskas ceļa notikumu Pāvila vēstulēs notiek ar dažādiem uzsvariem. Vēstulē Galatiešiem parāda apstākļus un tālākos notikumus, kuros svarīgi ir apustuļa vārdi, ka ļoti dziļā veidā uzņēma sevī sev doto pestīšanas pieredzi. Pāvila rakstos par Damaskas ceļa notikumu, viņš izsakās pirmajā vienskaitļa personā “es” un tas skaidri atkārtojas viņa vēstulēs. No šī notikuma Pāvils ir iemīlējies Kristū, kurš viņu ir pievilcis ar savu mīlestību un jaunās dzīves dāvanu. Pāvils kļuva par liecinieku, kurš sludināja ticības attaisnojošo spēku.

Pāvils korintiešus nosauca par svētajiem, bet tie nav glaimi, lai iegūtu viņu labvēlību, bet apraksta kristīgās dzīves īstenību: “svētajiem, aicinātajiem svētajiem” (1 Kor 1,2) jeb atdalītajiem priekš Dieva. Vecajā Derībā svētuma jēdziens izsaka aicinājuma būtību un Izraela sūtību. Dievs izvēlējās savu tautu un uzticēja tai īpašu liecināšanas misiju par Dievu visā pasaulē, un tāpēc Dieva tautai ir jādzīvo atšķirīgi no pagānu ļaudīm. Jaunajā Derībā tas pats attiecas uz kristiešiem. Mozus tuksnesī ieraudzīja krūmu, kas dega un nesadega, un devās tuvāk, lai apskatītu neparasto skatu un dzirdēja vārdus: “Netuvojies! Noauj sandales no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme!” (Izc 3,5). Zeme šeit ir svēta, jo Dievs to ir paņēmis savā pārvaldībā. Kad Pāvils rakstīja korintiešiem un nosauc viņus par “aicinātajiem svētajiem” nedomā, ka viņi bija morāli svēti jeb kā mēs uztveram svētos, bet apustulis grib uzsvērt kaut ko svarīgāku, ka viņi Kristību spēkā ir piederīgi Dievam.

Mūsu morālais godīgums nenosaka mūsu svētumu, bet Dieva izvēlētība un tāpēc izšķiroši svarīgi “nesajaukt iemeslu un rīcību, nesagrozīt saistību starp dotību un uzdotību, dāvājošo un apdāvināmo”*. Kristietis ir svēts nevis tāpēc, ka ir bez vainas, bet tāpēc, ka Dievs mūs aicina kā to darīja ar ziņķārīgo muitnieku Zaheju un padarīja grēcinieka māja par savu namu. Tāpat Kristus ienāca grēcīgajā Korintas pilsētā un izveidoja tur savu baznīcu, kristīgo draudzi, padarīja to par savu, bet atgriešanās darbs tur turpinājās. Kristieši Kristībās tiek padarīti par svētajiem un saistīti kopā Kristū kā vienā miesā. Kad Pavils raksta par “Dieva draudzi Korintā” (1 Kor 1,2; 2 Kor 1,1), “viņš grib pateikt, ka Dieva radītajai eshatoloģiskajai pestīšanas kopienai, kas iesākās Jeruzalemē un izplatījās daudzās citās vietās, ir arī “klātbītne” Korintā (un arī citās kristiešu kopienās).”**

Baznīca ir pēdējo laiku Dieva tauta un jau Vecajā Derībā tika paredzēta Jaunā Derība, kur Dievs noslēgs Derību ar savu tautu. Šī Derība tika īstenota Baznīcā, jo vairs nebūs citas eshatoloģiskas Dieva tautas un Pāvilam baznīca (gr. ekklesia) vispirms ir konkrēta draudze vai mājas kopiena un tāpēc viņš runā par baznīcu daudzskaitlī. Vispārējā Baznīca īstenojas lokālajā baznīcā un tāpēc apustulis vēstuli iesāk ar vārdiem “Dieva draudzei Korintā” (1 Kor 1,2; 2 Kor 1,1). Dieva tauta ir klātesoša lokālajās kopienās, bet tā vienmēr ir viena un tā pati tauta, un nevaram runāt daudzskaitlī par “Dieva tautām”, jo katra vietējā draudze pārstāv Dieva tautu pasaulē. Šīs svētdienas lasījumā uzsvars ir uz diviem aspektiem, kuri īstenojas Korintas draudzē: ka Pāvils ir pēc Dieva gribas aicināts Jēzus Kristus apustulis un ka korintieši ir pateicoties Dieva gribai ievesti Dieva Baznīcā, jaunajā Izraelī un svētdarīti Jēzū Kristū, lai viņos notiktu šīs svētuma process. Kā korintieši ar Kristībām tika svētdarīti, mēs arī esam aicināti uz svētumu savu draudžu ikdienas dzīves konkrētībā, kas Korintā nebija tik vienkārši, līdzīgi kā mūsu draudzēs. 

* Шнайдер Т., Во что мы верим. Изложение Апостольского символа веры, Москва 2007. - 424.lpp.

** Gerhard Lohfink, Why I Believe in God, Collegeville: Liturgical Press 2025 - 124.lpp.; Gerhard Lohfink, Between Heaven and Earth: New Explorations of Great Biblical Texts, Collegeville: Liturgical Press 2022 - 84.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap