Lapas

3.06.2019

Lk 4, 1-13, I gavēņa svētdiena, C

Lk 4, 1-13

Šī gada lielā gavēņa svētdienās Baznīca kā Evaņģēlija lasījumus piedāvā evaņģēlista Lūkasa darbu. Gavēņa kontekstā kristīgā atgriešanās izvēlētajos fragmentos tiks apskatīta morālā griezumā un uzsvars būs likts uz izlīgšanas tēmu, kas savu kulmināciju sasniegs Pashas notikumā. Kristības un gandarīšana ir divi lielā gavēņa stūrakmeņi ar kuru palīdzību cilvēks izlīgst ar Dievu. Gavēņa atgriešanās ceļš, līdzīgi kā katru gadu, iesākas ar Jēzus kārdināšanu tuksnesī. Šajā svētdienā uzzināsim, kam ir jāseko atgriešanās ceļā, lai savu aizgriešanos no grēka un pievēršanos Kungam piedzīvotu autentiski. Tas ir atgriešanās piemērs, kuru dod mums Jēzus Kristus, un kurš nepadevās kārdinājumiem, kuriem mēs ikdienas esam pakļauti. Jēzus kā patiess cilvēks, jaunais Ādams, uzveica velnu un apstiprināja savu atkarību no Dieva, atklāja savu patieso badu - badu pēc Dieva. Jēzus vēlējās kalpot Tēva gribai, ko vispilnīgāk īstenoja uz krusta koka, kad īpaši tika velna kārdināts. 

Evaņģēlija tekstā iepriekš varam iepazīties ar Jēzus ciltsrakstiem (no Jāzepa līdz Ādamam) un kristībām Jordānā. Tas nav nejauši. Kristību laikā no debesīm atskanēja Tēva balss: “Tu esi mans mīļais Dēls” (Lk 3,22) un tā mēs uzzinām, ka Jēzus ir patiess cilvēks un Dieva Dēls, kurš ienāk pasaules vēsturē kā persona, kura ir padota šīs pasaules pārmaiņu ietekmēm un trauslumam, bet ciltsrakstos uzzinām, ka Jēzus ir jaunais Ādams, jaunās cilvēces pārstāvis, kuras sākums meklējams kristībās. Starp Jēzu un Ādamu ir daudz kas kopīgs: abi tika kārdināti ar līdzīgu velna taktiku, tomēr Jēzus pārvarēja kārdinājumus, kuriem padevās Ādams, vecais cilvēks. Velns solīja Ādamam, ka “būsiet kā Dievs” (Rad 3,5), ja cilvēks rīkosies pretēji Dieva vārdiem. Jēzu sātans arī centīsies kārdināt, lai Viņš rīkotos pretēji Dieva gribai. Trīs pret Jēzu vērstie kārdinājumi (maizes, varas, Dieva izmantošanas kārdinājums) atbilst trīs paradīzes koka augļiem, kas bija “labs, lai ēstu”, “tīkams acīm” un “kārojams prātam” (Rad 3,6). Vecais cilvēks no paradīzes tika izdzīts tuksnesī, bet jaunais Cilvēks no tuksneša iet uz paradīzi, kur arī aicina līdzi visus kristītos. 

Pirmais kārdinājums attiecas uz iepriekš atklāto Jēzus dievišķo statusu (Lk 4,22), un liktu viņam to apliecināt un ar brīnuma palīdzību apmierināt savu izsalkumu. Kad pēc gavēšanas Kungs bija ļoti izsalcis, nebija jābrīnās, ka velns kārdināja ar ēdienu. Šis kārdinājums tiešā veidā ir vērsts pret Jēzus paklausību Tēvam, lai ķermenisko vajadzību apmierināšana būtu svarīgāka par mesijānistisko darbu un kalpošanu. Evaņģēlists Matejs raksta: “cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes” (4,4), bet Lūkas tikai “ne no maizes vien cilvēks dzīvo” (4,4). Varētu likties, ka Lūkas līdz galam nav pierakstījis attiecīgos Jēzus vārdus, tomēr viņš vēlas ar to mūs iesaistīt atbildes meklēšanas darbā. No vienas puses evaņģēlists vēlas uzsvērt, ka cilvēks nav vienkāršs maizes ēdājs, bet no otras puses izvairās uzreiz pateikt, kas ir tas, kas cilvēkam ir nepieciešams. Lūkas atstāj saviem lasītājiem brīvību atbildes meklēšanā, jo paša atrasta atbilde ir daudz dārgāka nekā priekšā pateikta; paša atklāta atbilde ir kā laba pērle (Mt 13,45).

Otrs kārdinājums attiecās uz varu pār visu pasauli (gr. oikoumene); šis jēdziens ietver sevī varu pār cilvēkiem un tautām. Šī vara ir vispārēja un ar spēcīgu politisku pieskaņu, tomēr velnam pasaule nepieder un viņa solījumi jau pašā saknē ir neuzticami un fiktīvi. Velns vēlējās panākt, lai Jēzus kļūtu par spožu politisko mesiju. Jēzus nepadevās kārdinājumam un izvēlējas pazemības un kalpošanas ceļu (Lk 22, 24.27), jo tikai tā Viņš varēja kļūt par patiesu Mesiju un pasaules Pestītāju. Velns vēlējas saņemt godu no Jēzus un līdzīgi tas bija Ādama un Ievas gadījumā, lai cilvēki izvēlas starp Dieva un velna gribu, kas arī ietver goda izrādīšanu vienam vai otram; izvēlas tā gribu, kuru uzskata par labāku, pārliecinošāku, bet to var panākt ar manipulāciju un acu aizmālēšanas palīdzību. Jēzus kā jaunais Ādams izvēlas atdot godu vienīgajam Dievam. 

Jēzus ar Rakstu vārdiem uzveica velnu, bet melu tēvs vēl pēdējo reizi kārdina un izmanto Psalmu vārdus (91,11-12), lai pārbaudītu kāda ir Dēla uzticība Tēvam. Trešais, pēdējais kārdinājums notiek “uz [Jeruzalemes] svētnīcas jumta virsotnes” (4,9), svētajā pilsētā, kurai ir izšķiroša nozīme Jēzus misijā. Ja Jēzus lektu lejā no svētnīcas, tad tas būtu Kunga neticības akts; tie, kas uzticas kādam pilnībā nepārbauda uzticību! Svētnīcā un ap to notika svarīgākie Jēzus dzīves un mūsu pestīšanas notikumi. Jeruzaleme bija Jēzus ceļa galamērķis, kura arī Viņš piepildīja savu misiju, parādīja paklausību Tēvam un īstenoja pestīšanas plānu. Pēdējais kārdinājums bija visgrūtākais, jo attiecās uz Viņa ciešanām Jeruzalemē. Evaņģēlists Lūkas Jēzus misiju attēlo kā ceļu uz Jeruzalemei, kā ceļu uz vietu, kur Viņš tiks nodots, mocīts, nomirs un augšāmcelsies. Fragmenta pēdējie vārdi - “līdz turpmākajam laikam atstāja Viņu” (4,13) - ļoti izteiksmīgi norāda uz cīņas turpināšanos starp Jēzu un velnu, kuras pēdējās ainas varēsim iepazīt Jeruzalemē, kur Kungs tiks nogalināts. Evaņģēlists Lūkas velnu kā aktīvu stāsta tēlu pieminēs saistībā ar Jūdasu, kurā “sātans bija iegājis” (22,3).

Jēzus, jaunais Ādams uzveica velnu atsakoties no sevis un atzīstot atkarību no Tēva. Izsalkums pēc Tēva gribas un vārdiem bija lielāks nekā fizisks bads, un vispilnīgāk tas īstenojās krusta ciešanās. Kristus ņēma mūsu grēkus uz krusta un iepazina arī kārdināšanas mehānismus, kurus pieredz visi cilvēki, un šai pieredzei cauri izgāja kā uzvarētājs, augšāmcēlās no miroņiem. Uz līdzīgu tuksneša pārbaudījumu tika aicināti daudzi Kristus liecinieki, apustuļi un svētie, kuri bieži savu misiju starp cilvēkiem uzsāka tikai pēc vientulības un tuksneša pieredzes laika kopā ar Dievu, kur viņu ticība tika pārbaudīta. “Sieva redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu, ka tīkams acīm un kārojams prātam” (Rad 3,6), bet jaunais cilvēks, kristietis ir aicināts apstāties un neļauties katrai mirkļa tirānijai valdīt par viņu, bet ar pacietību un pazemību iekļauties kādā garākā pestīšanas plānā, kurā saite ar debesu Tēvu ļauj nepadoties kārdinājumiem, bet iet kopā ticības ceļu ar Jēzu Kristu, kurš ar savu nāvi un augšāmcelšanos vēlas mūs ievest patiesajā dzīvībā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: