Lk 9, 28b-36
Pirmajā gavēņa svētdienā Baznīca aicināja mūs sekot Jēzum tuksnesī, lai pārdomātu, ar kādiem kārdinājumiem ir jāsaskaras cilvēkam šajā pasaulē. Vai mēs apzināmies savās dzīvē tādu parādību kā kārdinājumi? Vai spējam atpazīt un reaģēt uz “mehāniskām” darbībām mūsu uzvedībā? Vai esam iepazinuši savus iekšējos un ārējos motivācijas centrus? Jēzus kā pilnīgs cilvēks pazina savas reakcijas, domas, jūtas un darbojās saskaņā ar Dieva iedibināto kārtību, kā jaunais Ādams. 17. marta svētdienas Kunga Pārveidošanās apraksts mūs aicina vēl dziļāk uzņemties iekšējās attīrīšanas darbu. Kalnā Jēzus pārveidojās, jo dievišķā Viņa personas daļa izlējās gaismas veidā caur katru Viņa ķermeņa atomu. Baznīca izvēlējās šo fragmentu otrajai gavēņa svētdienai, pirmkārt, lai norādītu uz tā ciešo saistību ar Kunga pashālo godību astotajā dienā (Lk 9,28; 24,1), nedēļas pirmajā dienā, jaunās radības sākumā jeb svētdienā, kad Kungs augšāmcēlās.
Otrkārt, šīs fragments vēlas norādīt uz augļiem, ko nes cīņa ar kārdinājumiem mūsu ticībai un atvērtībai uz Tēvu, un kā ietekmē mūsu apziņu, atmiņas un emocijas, un tādā veidā mūsos var atmirt visas mūsu viltīgās alianses ar kārdinājumiem. Tieši šī svētdienas lasījums atrodas Evaņģēlija centrā kā Jēzus kalpojuma virsotne. Šis notikums atkal var izsaukt jautājumus, kuri Evaņģēlijā jau izskanēja: “kas Viņš ir?” un “par ko jūs Mani uzskatāt?” Uz šī kalna sākas Kunga ceļš uz pēdējo pashu Jeruzalemē. Jēzus veiktie brīnumi norādīja uz augšāmcelšanos, bet pārmainīšanās atklāja dievišķību un jēgu kāda būs augšāmcelšanās notikumam mirstīgajai miesai, un arī mūsu svēttapšanai.
Evaņģēlists Lūkas rakstot par visiem lielajiem Jēzus misijas notikumiem uzsver lūgšanas lomu tajos: kristības Jordānā un Svētā Gara nolaišana (3,21), mācekļu izjautāšana (9,18), Pārveidošanās kalnā (9,28), mācība par lūgšanu (11,1), Olīvkalnā (22, 42), uz krusta koka (23, 34) un arī brīžos, kad Kungs devās uz tuksnešainu vietu (4, 42; 5, 16). Svarīgi, ka Jēzus savus mācekļus nemācīja lūgties atšķirīgi no sevis, bet mācīja lūgt Tēvu tādā pašā intimitātē un pašatdevē. Tēvs uz Jēzus lūgšanām atbildēja ar tik piesātinātu mīlestību kā barību, kas nodrošina visas miesas vajadzības (ka var četrdesmit dienas gavēt). Jēzus ar visu savu būtību un miesu pakļāvās mīlošā Tēva gribai un no šī pārveidošanās brīža visa Viņa misija izteiks šo beznosacījuma “jā” Tēva mīlestībai, līdz pat ciešanām un nāvei. Evaņģēlists Lūkas vienīgais no evaņģēlistiem uzsver, ka Jēzus devās kalnā, lai lūgtos (9,28) un tās laikā pārmainījās. Šīs pārmainīšanās godības autors nebija Jēzus, bet Tēvs.
Uz Jaunās Derības fona šī Pārveidošanās aina īpaši izceļas ar Vecās Derības motīviem: mākonis, balss no debesīm, Mozus un Elijs, zaigojošs apģērbs u.c. Šīs daudzās norādes uz Veco Derību ļoti skaidri parāda, ka Jēzus ir kāds, kurš pieder īpašā veidā Dieva realitātei. Jēzus sarunājās ar Mozu un Eliju par savu “pāreju”, “izceļošanu” (gr. exodus) (Lk 9,31). Vārds exodus norāda uz Kunga pashu, kurā Viņš tiks mocīts, nonāvēts, augšāmcelsies un uzkāps debesīs. Šis grieķu vārds ir ar ļoti spēcīgu garīgu lādiņu un tāpēc Lūkas to izmanto tādā svarīgā Jēzus misijas notikuma aprakstā. Vārds exodus arī attiecas uz Izraela izceļošanu no Ēģiptes nebrīves. Jēzus šajā kontekstā ir parādīts arī kā jaunais Mozus, kurš caur nāves ūdeni ved savu tautu uz Tēva valstību. Ja mēs paturam atmiņā domu, ka Jēzus ir jaunais Ādams, mēs varam arī saskatīt spožajā apģērbā norādi uz Vecā Ādama “vīģu lapām” (Rad 3,7) un ieraudzīt Kungu kā to, kurā tiek atjaunotas cilvēka patiesās attiecības ar Dievu. Jēzū Kristū Dievs vairs nav kāds, no kura jābaidās, jo esi kails un jāslēpjas (Rad 3,10). Pirmā cilvēka lielākais dzīves spožums bija draudzība ar Dievu, bet tā zaudēšana izraisa visas turpmākās bēdas. Jēzus pārvarēja Ādama grēcīgo situāciju un ietērpās Dieva draudzības spožumā.
Trīs mācekļi, Pēteris, Jēkabs un Jānis, bija klātesoši šajā notikumā. Kungs viņus izvēlējās. Viņiem nebija nekādas īpašas personiskās dotības, kas palīdzētu labāk pieredzēt pārveidošanos vai to uzreiz izprast, ne arī viņiem bija kādas noslieces uz dziļu garīgu apceri vai misticismu. Tā bija Kunga griba, kas joprojām aicina katru cilvēku, neskatoties uz viņa prasmēm un īpašībām, iekļauties pestīšanās plānā. Jēzus, kurš saviem mācekļiem ir atklājis savu ciešanu ceļu, piedzīvo pārveidošanos, jo mācekļiem bija jāatklāj, kas ir tas, kas iet tumsībā dēļ visiem cilvēkiem. Šo trīs apustuļu personā Kungu redzēja Baznīca, jo Baznīcas ceļš ir liecinieku ceļš. Šie paši trīs liecinieki būs līdzās ar Jēzum Olīvkalna tumsas stundā. Pārveidošanās spozme ļauj aptvert Dieva Dēla nāves kosmisko skandālu, kad Viņš dziļi un reāli ieiet mūsu grēka naktī. Kungam bija vajadzīgi šie liecinieki (līdz galam neizprata notiekošo, apžilbināti, bailīgi un miegaini), kuri dotu liecību par pārveidošanās gaismu un Olīvkalna nakti; liecību par to, kas pārsniedz cilvēka spējas liecināt.
Viņi bija liecinieki, kaut arī nepiemēroti šim uzdevumam, tomēr tas Dievam bija vajadzīgs: “Kas bija no sākuma, ko dzirdējām, ko savām acīm redzējām, ko skatījām un savām rokām taustījām, dzīvības Vārdu, un dzīvība parādījās, un mēs redzējām, un apliecinām, un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums parādījās” (1 Jņ 1, 1-2). Šāda liecība cilvēkam ir nepieciešama un tā joprojām izskan no Kristus mācekļiem. Kristus liecinieki nav sagatavoti speciālisti, kas saskaņā ar šablonu stāsta par savām iekšējām vai ārējajām pieredzēm, bet tie, kas savā vājumā pieredz Kristus godību: “Viņš man sacīja: Tev pietiek manas žēlastības, jo spēks nespēkā kļūst pilnīgs. Tāpēc es labprāt dižošos savā nespēkā, lai Kristus spēks mājotu manī” (1 Kor 12,9). Katrs cilvēks savā dzīvē ar kaut ko saskaras un daudziem var būt daudz aizraujošāki un saistošāki stāsti nekā kāda ticīgā liecība par Jēzu. Pieredze vēl neveido liecinieku. Tā nav pareiza uzvedība, drosme un izcilība dažādās situācijās. Jēzus liecinieks nav siltumnīcā audzis, spodrināts un iekonservēts ar garīgās kosmētikas piederumiem. Pēteris, Jēkabs un Jānis izkristu šajos eksāmenos, tomēr svarīgākajā jautājumā viņi nekļūdījās. Viņi bija izgāzušies, bet savu “neko”, “svēto egoismu”, visu sevi atdeva Kungam, jo viņi uzticējās Viņam un meklēja Viņu: “Viņam vajag augt, bet man mazināties” (Jņ 3,30), tā bija mācekļu pasha, viņu nāve grēkam un augšāmcelšanās dzīvei kopā ar Kristu.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru