Atkl 21, 10-14.22-23
Piekto svētdienu pēc kārtas turpinām pārdomāt Atklāsmes grāmatas fragmentus, kas palīdz mums atklāt Lieldienu laika noslēpumus, kas attiecas uz debesu lietām, nākotni godībā, kuru jau tagad ar ticības acīm var uzlūkot. Lieldienu laika otrajā pusē lasām Atklāsmes grāmatas pēdējās nodaļas, kurās iepazīstam jaunās pasaules vaigu, dzīvi kopā ar Dievu. Šajā svētdienā lasām kā apustulis Jānis tika aiznests garā un šoreiz lielā un augstā kalnā, kur viņš uzlūkoja svēto pilsētu, Jeruzalemi, kas nonāk no debesīm, no Dieva. Jaunajā Jeruzalemē Dievs mājos kopā ar cilvēkiem un tur nebūs svētnīcas, jo pati pilsēta būs kā svētnīca. Jānis rakstot par jauno Jeruzalemi izmanto vārdus, kādus lietoja Vecās Derības svētnīcas raksturošanai. Atklāsmes vīzijā atjaunotās svētnīcas apraksts ir veidots balstoties uz Ezehiela grāmatas (40-48 nod.).
Tas, ko Ezehiēls vīzijā redzēja kādus sešus-septiņus gadsimtus iepriekš, Jānis redzēja kā tas piepildās. Jaunās Jeruzalemes svarīgākā īpašība tā, ka Dievs mājos savas tautas vidū. Pilsēta, ko redzēja Jānis atradās kalnā un tās atrašanās vieta visdrīzāk ir uz iznīcinātās laika beigu neķītrās Babilonas drupām. Ezehiēls redzēja vīzijā atjaunotu Jeruzalemi uz vecās pilsētas drupām. Senatnē tā bija ierasta prakse būvēt pilsētu uz vecās pilsētas drupām un gadsimtu laikā veidojās mākslīgi zemes paaugstinājumu, pat vairāki desmit metri dziļi kultūrslāņi. Par pilsētu postīšanu un atjaunošanu ik palaikam varam lasīt Bībelē: Jozus grāmatā lasām, ka Izraels nodedzināja Hācoru (Joz 11,13), bet pravietis Jeremija raksta, ka Kungs “uz pakalna atkal uzbūvēs pilsētu un pils būs īstajā vietā” (30,18).
Kalna simbolika šajā kontekstā ir ļoti izteiksmīga. Kalns ir vieta, kur Mozus saņēma Saiešanas telts un Liecības šķirsta aprakstu (Izc 24,15-25,10); Izraels saņēma Desmit baušļus - savas tautas konstitūciju. Kalns ir vieta, kur Rakstos Dievs darbojas īpašā veidā, kalns ir simboliska vieta, tuvības vieta Dievam. Jaunā Jeruzaleme sevī ietver šīs Dieva klātbūtnes zīmes, pati pilsēta ir vienlaikus šķirts un telts (tabernaculum). Pravietis Isaja rakstīja: “Jo es, redzi, radu jaunas debesis un jaunu zemi. Iepriekšējās vairs nepieminēs, tās vairs nenāks ne parātā. Bet priecājieties un līksmojiet mūžam par to, ko es radu, jo es radu Jeruzalemi priekam un tās tautu līksmībai. Es priecāšos par Jeruzalemi un līksmošos par savu tautu, vairs nedzirdēs tajā nedz vaimanas, nedz raudas” (Is 65, 17-19). Vecās Derības praviešu grāmatās varām lasīt daudzas norādes kā izskatīsies šī pilsēta un Atklāsmes grāmatā mēs to visu izlasīt vienkopus. Daudzi jūdi gaidīja, ka Jeruzaleme tiks atjaunota, bet Atklāsmes grāmata pilsēta netiek atjaunota, bet nonāk no debesīm. Svarīgs ir šīs pilsētas cita veida kārtība jaunajā radības pasaulē. Tur nebūs iespēja ievest savas dīvainās kaprīzes un ieražas; tur vajadzēs iekļauties Dieva harmonijā un nevarēs uzspiest savu gribu citiem. Apustuļa Pāvila vēstulēs ticīgie ir tie, kas jau tagad pieder debesu pilsētai (Gal 4,26; Filip 3,20), jo vēlas pildīt Dieva gribu un dzīvot Dieva bērna harmonijā.
Jaunajai Jeruzalemei būs mūris un vārti. Ierasti mūris nodrošina aizsardzību, bet Jāņa vīzijā visi ienaidnieki jau tika uzvarēti. No kā šie mūri aizsargās? Vārti pilsētai ir atvērti. Romas pilsētas mūris tika uzskatīts par svētu un neuzveicamu. Debesu pilsētas mūris liecina par Dieva neizmērāmo godību, un simbolizē drošību un mieru. Tā kā pilsēta nonāk no debesīm, tās pamati ir redzami un Jānis par tiem raksta. Pirmajiem kristiešiem Kristus (1 Kor 3,11), apustuļi un pravieši (Ef 2,20) veidoja pamatu, un tāpēc arī pamatakmeņiem ir apustuļu vārdi. Divpadsmit vārti uzsver pilsētas universitāti un Jēzus to paredzēja: “Un nāks no austrumiem un rietumiem, no ziemeļiem un dienvidiem un ieņems vietu Dieva valstībā!” (Lk 13,29). Jānis vīzijā redzēja šo vārdu piepildīšanos. Jaunā Jeruzaleme būs universāla pilsēta, kurā katram būs iespēja ieiet un ne tikai ieiet, bet arī atrasties Dieva klātbūtnē. Divpadsmit vārti norāda uz divpadsmit apustuļiem, bet viņi pārstāv Baznīcu: “Kas uzcelti uz apustuļu un praviešu pamata, bet galvenais stūrakmens ir Kristus Jēzus” (Ef 2,20). Jaunajā Jeruzalemē piepildīsies sens sapnis un cerība pēc ideālas miera pilsētas.
“Un svētnīcu es tanī neredzēju” (Atkl 21,22), jo visa pilsēta ir kā svētnīca, pat vairāk nekā svētnīca, vienotība Dievā. Tas, ka pilsētā nevarēs atrast svētnīcu nesaskanēja ar seno cilvēku gaidām. Jūdi gaidīja jaunu un pagodinātu Jeruzalemi ar svētnīcu centrā. Daudziem Jēzus laika biedriem likās, ka Jeruzalemes svētnīca ir priesteru aptraipīta un gaidīja svētnīcas atjaunošanu jaunajā Jeruzalemē. Jēzus arī kritizēja to, ka svētnīca no lūgšanu nama bija pārvērtusi es par tirgus vietu un runāja par tās sagraušanu, bet atjaunošana nenotiks ierastā veidā - Kunga augšāmceltā miesa būs jaunā svētnīca. Jūdu un grieķu-romiešu tradīcijā svētnīcas izsaka debesu harmoniju vai kaut ko utopisku, nākotni, kurā viss, kas tagad ir sabojāts, tiks atjaunots. Svētnīcas senajiem cilvēkiem bija kā dievu mājas. Atklāsmes grāmatā svētnīca nav vieta, kur dzīvo Dievs, bet Dievs ir svētnīca. Ne tikai Dievs ir svētnīca, bet arī Jērs.
Skaistā debesu Jeruzalemes vīzija parāda mums realitāti kurā nebūs nekas lieks un nejaušs, un viss atradīsies lielā harmonijā. Dieva godība, kuru piedzīvos visi pilsētas iedzīvotāji norāda arī uz Baznīcu, kur jau tagad sagatavo mūs dzīvei atjaunotajā radībā. Jaunā Jeruzaleme būs patiesa tēvija, kurā piedzīvosim pilnu komūniju ar Dievu. Nebūs nepieciešamas kādas zīmes vai simboli, bet šī tikšanās būs tieša un dziļa, tāda, kas apgaismo visu eksistenci, ka pat nevajadzēs kādu ārēju gaismu, skaidrojumu par savām vēlmēm un alkām. Tēli, kurus redzam Atklāsmes grāmatā ļauj mums uzlūkot laiku beigu krāšņumu, kas ir saskatāms jau tagad Baznīcā, bet vēl ne visā pilnībā. Mūsu dzīves ceļa mērķis ir tieši šī Dieva pilsēta, kuru mēs vēlamies sasniegt. Ja vēl ar miesas acīm neko īsti neredzam, tad ticības acis ļauj mums saskatīt šo gaismu - Kristu.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru