Atkl 22,12-14.16-17.20
Priekšpēdējā Lieldienu laika svētdienā lasām pēdējo šīm laikam paredzēto Atklāsmes grāmatas fragmenta. Apustulis Jānis, kurš sekoja mums Atklāsmes vīzijas iepazīšanas ceļā tagad pazūd no stāsta, jo grāmatas noslēgums pieder Kristum. Šis lasījums ir ļoti piesātināts ar pestīšanas noslēpumiem un tāpēc tikai pievērsīsimies dažiem no tiem un ļoti īsi. Kristus atgādināja Jānim un katram Atklāsmes lasītājam: “es nāku drīz” (Atkl 22,20) un nāk ar atalgojumu katram par viņa darbu. Tas nenozīmē, ka cilvēki tiks glābti saskaņā ar saviem darbiem, jo glābšana ir Dieva dāvana (Atkl 7, 10.14). Dieva Žēlastība dāvā pestīšanu, bet tiesa ir saskaņā ar darbiem. Darbi ir spēcīga liecība par attiecībām ar Kristu, Kunga klātbūtne manā dzīvē un kā šīs klātbūtnes mīlestība aptver manu dzīvi.
Šīs svētdienas fragments parāda tos, kuriem būs tiesības ieiet pilsētā un netieši norāda uz tiem, kas paliks ārpusē: “Svētīgi tie, kas savas drēbes mazgā Jēra asinīs” (Atkl 22,14). Tas ir izšķirošs nosacījums, lai ieietu jaunajā Jeruzalemē. Spožs un tīrs audekls “ir svēto taisnīgie darbi” (19,8). “Viņš mani ir ietērpis glābšanas drānās, ietinis mani taisnības tērpā, kā līgavainim, kā priesterim devis man galvas apsegu, kā līgavu dārgumiem izgreznojis” (Is 61,10). Šo šķīstīšanu un godību var sniegt tikai Kristus asinis (Atkl 7,14), tikai tiem būs pieeja dzīvības kokam. Ietērpšana liecina par sirds pārmaiņām un izšķiršanos palikt šajā Pashas ceļā; tā ir izvēle palikt Pestītāja tuvumā un pieņemt Viņa gribu. Jaunās Jeruzalemes tautas sapulcēsies pateicoties Kristus nopelniem, pateicoties manai Pashas pieredzei.
Pestīšanas žēlastība, ko mums dāvā Kristus nav kaut kāda teorija, bet realitāte un jau šīs dzīves pieredze. Kungs vēlas, lai mēs pieņemtu jau tagad Viņa piedāvājumu, un mazgātu savas drēbes Jēra asinīs. Viņa piedāvājums ir pārāk labs, lai atteikties, pārāk akūts, lai vilcinātos. Jau tagad varam tuvoties Kungam, lai jaunajā Jeruzalemē piedzīvotu pilnīgu vienotību. Šis svētdienas lasījums mūs ļoti skaidri uzrunā: Nedomā tikai par to, neteoretizē, nevilcinies, neattaisnojies; piecelies un ej; Kungam ir bagātīgas garīgas dāvanas tev sagatavotas; ņem tās, jo Kāds jau ir par tevi samaksājis - “Visi, kam slāpst, nāciet pie ūdens, kam nav sudraba - nāciet, pērciet un ēdiet, nāciet un pērciet, sudraba nevajag - par velti ņemiet vīnu un pienu!” (Is 55,1).
Dzīvības koks Atklāsmes grāmatā parādās četras reizes (2,7; 22,2.14.19). Vēstulē Efezas draudzei Jēzus saka: “uzvarētājam es došu ēst no dzīvības koka, kas ir mana Dieva paradīzē” (2,7). Vārdi “Dieva paradīzē” izskan tikai šajā Svēto Rakstu vietā un liecina, ka jaunajā Jeruzalemē tiks atjaunots arī Ēdenes dārzs. Grāmatas sākumā un beigās pieminētais dzīvības koks veido tādu kā skava, kas ietver visu grāmatu, visu vēsti - jaunā Jeruzaleme tuvojas un tajā īstenosies Dieva plāns priekš cilvēkiem. Mūžīgā dzīve paveras taisnīgajiem. Nāvei un pazušanai nav vietas jaunajās debesīs un jaunajā zemē.
Doma, ka pastāv nemirstības barība bija pazīstama ideja senajā pasaulē un arī Vecajā Derībā. Radības grāmatā lasām par diviem kokiem Ēdenes dārzā - labā un ļaunā pazīšanas koks un dzīvības koks. Kristiešiem šāda dzīvības maize ir Euharistija, bet plašāk skatoties, visi sakramenti. Sakramenti ir kā dzīvības koks, skavas, kas aptver dzīves sākumu līdz noslēgumam. Apustuļa Jāņa māceklis svētais Antiohijas Ignācijs (35-108.g.) vēstulē Efeziešiem rakstīja: “laužam vienu klaipu, kas ir nemirstības zāles” (2,2). Ekstraordārajā Romas Misālē ir skaista lūgšana: “Mūsu Kunga Jēzus Kristus miesa lai pasargā manu dvēseli mūžīgajai dzīvošanai”.
Svētais Gars nodrošina mūsu spēju saukt uz Kungu. Liturģiskais sauciens “Nāc” (22,17) Kungs!, “Maranatha” (1 Kor 16,22). Šie vārdi ir Atklāsmes grāmatas pieredzes pamatā un senajā Baznīcā šie vārdi tika izmantoti Euharistijas svinībās kā lūgšana, sauciens, lai Kungs nāk ticīgo sapulcē un ir reāli klātesošs savas Miesas un Asiņu noslēpumā; tik pat reāli kā laiku beigās un īpaši jaunajā Jeruzalemē. Liturģijas pastarā/eshatoloģiskā orientācija pirmajās kristiešu Euharistijās bija daudz izteiktāka nekā mūsdienās. Viņi ļoti eksistenciāli izjuta Kristus tuvošanos. Aramiešu vārds “maranatha” ir liturģisks jēdziens ar spēcīgu eshatoloģisku piesātinājumu - Kungs ir tuvu, Viņš nāk, Viņš atnāks! Kad apustulis Pāvils atkārtoja Kunga Euharistijas iedibināšanas vārdus (1 Kor 11, 23-26), viņš piemina arī otrreizējo atnākšanu. Jāņa Atklāsmes grāmata kā ļoti euharistisks teksts palīdz mums liturģiju izdzīvot gan kā Valstības attēlu, gan arī kaut ko tādu, kad notiek Dieva troņa un Jēra priekšā, kaut ko ļoti tuvu un sātīgu.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru