Atkl 7, 9.14b-17
Lieldienu laika svētdienās turpinām lasīt Atklāsmes grāmatu. Labā gana svētdienā lasām, ka Jērs troņa vidū būs gans. Pārsteidzoša lomas maiņa! Jērs, kas ir gans. Līdzīgi kā ar katru Svēto Rakstu fragmentu, šīs svētdienas Atklāsmes grāmatas fragments nav jālasa kā sevī noslēgts teksts, lai tas nezaudētu savu dziļumu, bet kā vienas Dieva vārda realitātes elements. Vecās Derības izpratne ir saredzama katrā teikumā, bet tāpat arī jaunā pasaule. Atklāsmes grāmatu lasot var arī sevī attīstīt globālu skatījumu uz Dieva darbību pasaulē un īpaši tas attiecas uz Viņa klātbūtni ticīgo saimē. Jērs mira, lai pestītu cilvēkus no visām tautām un valodām (Atkl 5,9; 7,9), jo Evaņģēlija tiek sludināta visai radībai visā pasaulē (Mk 16,15). Vēsts, ko dzirdam šīs svētdienas fragmentā ir ļoti svarīga: Dievs cilvēku neatstāj, Viņš ir īpašā veidā klātesošs liturģijā, kura vada ticīgos skaidri, dziļi un droši pa pestīšanas ceļu.
“neviens nevarēja saskaitīt” (Atkl 7, 9) - ja skatāmies iepriekš tekstā (7,4), redzam konkrētu skaitli, kas norāda uz to, ka neviens netrūkst, bet neaptverams daudzums pestīto no “visām tautām, ciltīm, tautībām un valodām” (7,9) norāda uz visaptverošu, universālu pūli; tādu cilvēku grupu kurai gribas pievienoties un nepalikt malā; malā palicēji neredz realitātes dziļākās dimensijas un vairāk atgādina pasīvus vērotājus. Tie, kas pievienojās ir ticīgie, kuri vēlas pieņemt Dieva ieceri savai un visu cilvēku dzīvei; tie ir ticīgie, kuri ienāca debesīs caur ciešanām bez ticības kompromisiem. Neskaitāmais daudzums norāda īpašā veidā uz Abrahama garīgajiem pēcnācējiem un kas gāja viņa ticības ceļu (Rom 4, 11-17). Kungs apsolīja padarīt Abrahamu par daudzu tautu tēvu (Rad 17,5).
Jānis redzēja pulkus ietērptus baltās drānās (stolē) un ar palmām rokās. Apģērbam Bībelē ir svarīga simboliska loma. Drānas ne tikai norāda uz ārējo izskatu, bet atklāj cilvēka iekšējo būtību. Pazudušais dēls saņēma jaunas drānas un tas simbolizē to, ka viņš atguva savu vietu ģimenē (Lk 15,22). Izraela priesteru ordinācijas rits ietvēra sevī priestera ietērpa šķīstīšanu ar asinīm (Lev 8, 30). Grieķu Vecās Derības tulkojumā vārds “stolē” attiecas uz priesteru ietērpu, bet evaņģēlists Marks šo vārdu lieto, lai raksturotu Rakstu zinātāju ietērpu. Atklāsmes grāmatā šis vārda parādās piecas reizes, bet Lūkasa un Marka Evaņģēlijā katrā pa divām reizēm. Grieķu vārds, kas apzīmē drānas - “stolē” - norāda uz garu ietērpu, kas vairāk piemērots svinībām nekā darbam un izceļ valkātāja augstāko sabiedrisko stāvokli. Atklāsmes grāmatā “stolē” ir ieģērbti mocekļi un liecinieki. Šāds apģērbs simbolizē piederību taisnīgo kopienai, atpestīto pulkam. Kristus upura asinis sagatavoja ticīgos uz debesu svētnīcas liturģiju un “stolē” ir atbilstošs svētku apģērbs, garīgs piederības stāvoklis, jo bez tā var notikt kā līdzībā, kurā neatbilstoši ģērbtam kāzu viesim nācās pamest mielastu.
Ticīgie nēsāja baltās šķīstības drānas un palmu kā uzvaras un prieka zīmi. Šāds liels ticīgo pulks romiešiem varēja izklausīties draudošs, bet kristiešiem iedvesmojoša liecība par lielajiem Dieva darbiem viņu vidū. Palmas ticīgo rokās atsauc atmiņā Telšu jeb būdiņu svētkus (Izc 23, 40-43). Atklāsmes grāmatā arī tiek aprakstīta jauna izceļošana, tikai šoreiz ne no Ēģiptes, bet no Romas impērijas garīgā gūsta. Jērs aicina kristiešus iznākt no Romas (18,4) līdzīgi kā Izraels izgāja no Ēģiptes. Tauta vairs nejutīs badu un izsalkumu. Jēzus šādā izceļošanas kontekstā kļūst par ganu, kurš savu ganāmpulku vedīs pie ūdens avotiem un atbrīvos no iemesliem raudāt. Jēzus ir šī triumfa iemesls, Viņa nāve un augšāmcelšanās ir glābjoša. Atklāsmes grāmata atgādina, ka kristības neatbrīvo no izaicinājumiem vai grūtībām, bet sagatavo un palīdz iet cauri visām neparedzētām dzīves situācijām un drāmām. Kristības nepasargā no slimībām, vilšanās, nodevības vai krīzēm, bet gan atgādina par Dieva klātbūtni mūsos un debesīs. Ne katrs kristietis pieredz vajāšanas un savas asinis nav jāizlej kā Kristus lieciniekam, bet visi kristieši ir vajāšanu kandidāti. Tikai paliek atklāts jautājums kā tas notiks.
Pirmā gadsimta Baznīca bija vajāta cilvēku grupa, kurai bija nepieciešams iedrošinājums, tomēr par spīti grūtībām kristieši spēja iet uz priekšu un nekavējās kādā sentimentālā pagātnē. Viņi saprata, “ka vislabākais kristīgās tradīcijas dzīves veids ne vienmēr ir vērsties pagātnē, bet nākotnes uzlūkošanā, lai tajā īstenotu Dieva iecerētos darbus” (Henri de Lubac). Viņi devās uz priekšu, jo zināja, ka Dievs viņus vada. Katra ticīgo paaudze ir aicināta pieņemt šo biblisko skatījumu, kas vēršas nākotnē, nevis sastingst pagātnē, jo mūsu Dievs ir apsolījumu un piepildījumu Dievs. Ticīgie nāk no lielām ciešanām ( 7,14). Šis vārds ik pa laikam parādās grāmatā un palīdz izprast Jāņa un viņa kopienas pieredzi (1,9). Atklāsmes grāmatas lasītāju vajāšanas un grūtības nebija tik daudz saistītas ar valsts organizētu vajāšanu, cik sekām, ko izsauca sabiedriskā, saimnieciskā un reliģiskā izslēgtība tiem, kas atteicās piedalīties Romas varas sistēmā.
Ticīgie pielūgs Dievu un Dievs viņus pasargās. Dieva klātbūtne būs ar viņiem. Pasaulē, kurā izdzīvošana bija ikdienišķs dzīves modelis, vīzija par grūtību beigām, deva lielu cerību un prieku. Brīvība no karstuma bija liela dāvana vienkāršajiem cilvēkiem, kuriem bija jāstrādā svelmē visu dienu. Šī piepildījuma vēsts neattiecās tikai uz svētajiem debesīs, bet arī uz kristiešiem pasaulē. Vīzija dod pārliecību, ka Dieva tauta var justies droši sastopoties ar grūtībām. Var pat teikts: laimīgāki, bet ne pasargātāki no pārbaudījumiem. Kristieši jau šeit virs zemes kalpo Dieva svētnīcā. Vecajā Derībā redzamajā Jeruzālemes svētnīcas svētākajā vietā iegāja priesteris tikai reizi gadā, bet tagad katrs kristītais var piedalīties debesu liturģijas centrālajos notikumos. Šī realitāte ir svarīga, jo ciešanas pasaulē un no pasaules var piedzīvot, un no tām nav simtprocentīga glābiņa. Dievs dod šo svētnīcas pieredzi, garīgo templi, liturģiju, kuru neietekmē ārējās vētras, bet dod spēku iet ticības ceļu. Katram ticīgajam ir jāapzinās, ka Atklāsme apraksta mūsu ticības svarīgāko un ierastāko ticības praksi - Svēto Misi, kura arī paver mums priekškaru tai dievišķajai liturģijai, kas norit debesīs Dieva un Jēra troņa priekšā.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru