Rom 1, 1-7, IV adventa svētdiena, A

Rom 1, 1-7

Eņģelis runā ar Jāzepu, manuskripts no Itālijas, Venēcijas

14.gs. vidus, uzglabāts Bodleian Libraries,

University of Oxford

Ceturtajā Adventa svētdienā kā otro Dieva Vārda liturģijas lasījumu Baznīca piedāvā Pāvila vēstules romiešiem pašu sākumu. Šīs vēstules galvenais mērķis ir parādīt un skaidrot, kas ir Evaņģēlijs, kuru Pāvils dedzīgi un ar atdevi sludināja. Savas vēstules sākumā apustulis Pāvils iesāka ar plašu sveicienu (Rom 1, 1-7) un turpināja ar pateicību (Rom 1, 8-17). Sveiciens un pateicība liecina par personiskām attiecībām ar Romas baznīcu un to, ka apustulis zina, ka šie kristieši pazīst Jauno un Veco Derību jeb uzrunā tos, kuri izcēlušies no jūdaisma un prozelītosma, pagāniem. Tomēr tā vairāk ir cieņas attieksme, jo Romas kristiešiem Pāvils nebija pazīstams un viņam pašam nav nekādas varas par šo baznīcu. Tieši tāpēc Pāvils sevi iepazīstina un uzsver, ka viņš ir Kristus kalps, aicināts apustulis, kurš pagāniem sludina Evaņģēliju, kuru no seniem laikiem paredzēja paravieši un īstenojās Jēzū Kristū, Dāvida pēctecī, kurš pēc augšāmcelšanās no mirušajiem, tika atzīts par Dieva Dēlu Svētajā Garā un ir mūsu Kungs.

Vēstule romiešiem lielā mērā risina jautājumus par cilvēka pirms un pēc tiksānos ar Kristu, kura Dieva Dēla tiesības ir pieejamas arī mums caur Viņa nāvi un augšāmcelsānos. Šī doma ļauj labāk izprast vēstules sākumu un šīs svētdienas lasījumu, jo Pāvils ir “nošķirts Dieva Evaņģēlija” (Rom 1,1) sludināšanai, kas ir Evaņģēlijs “par savu Dēlu, kas pēc miesas ir Dāvida pēcnācējs un pēc Svētuma Gara ar augšāmcelšanos no mirušajiem parādīts par Dieva Dēlu spēkā - Jēzu Kristu, mūsu Kungu” (Rom 1,3-4). Pāvils šajos vārdos īsā un koncentrētā veidā skaidro kas ir “Kungs” un uzsver, ka Dievs iecēla Jēzu par Kungu augšāmcelšanā. Pāvils neraksta, ka viņš tika nozīmēts sludināt Evaņģēliju, bet nošķirts Evaņģēlijam jeb latīniski “segregatus in Evangelium” jo viņš apzinājās, ka viņš ir izdalīts, izredzēts Evaņģēlijam. Šī izvēlētība nozīmēja, ka vispirms apustulim Evaņģēlijs kļuva par Evaņģēliju pašu sevī un tā pieredzēšanu līdz sirds dziļumiem, un sludināšana sekoja tikai vēlāk.

Apzinoties savu “nošķiršanu” Pāvils savu priecīgo toni saglabā visā vēstulē un rāda sevi kā pasaules lielākā notikuma vēstnesi un burvīgākās uzvaras liecinieku, un steidzās, lai pāris vārdos izteiktu šo ziņu: “Jums visiem, Dieva mīļotajiem, aicinātiem, svētajiem, kas esat Romā: žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!” (Rom 1,7). Šie vārdi var tikt uztverti kā ierasts kristīgs sveiciens, bet tajos ir izšķiroša vēsts, ka starp debesīm un zemi uz visiem laikiem ir iedibināts miers, un tagad jūs dzīvojat žēlastībā. Aiz vārdiem mums ir jāsajūt to tonis un dzīvīgums, kuros spēcīgi izskan priecīga drošība par Dieva darbiem. Pāvils lieto trīs vārdus - mīlestība, žēlastība un miers - , kuros ir ietverta visa Evaņģēlija vēsts, kas bieži izskan Kunga Piedzimšanas svētkos, kad atkal sākam dziedāt Gloria - Gods Dievam augstumos un īpaši Ganiņu Svētajā Misē, kad eņģeļi pasludina priecīgo vēsti ganiem: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts” (Lk 2,14).

br. Jānis Savickis OFMCap

Jēk 5,7-10, III adventa svētdiena, A

Jēk 5,7-10

Jānis Kristītājs cietumā, manuskripts no Austrijas

1425-1435.g. 

St. John the Baptist in prison - Institute of Material Culture of the

Middle Ages and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

Trešajā Adventa svētdienā Dieva vārda lituģijas otrajā lasījumā Baznīca piedāvā lasījumu no Jēkaba vēstules, kuras saturs ir pilns ar brīdinājumiem un šīs svētdienas fragments iedrošina uz pacietību ciešanās. Kristīgā dzīve un pacietība ir iespējama tikai lūgšanu garā un Jēkabs to uzsver vairākās vēstules vietās. Interesanti, ka vēstulē nav pieminēta Jēzus nāve un augšāmcelšanās, tomēr apustulis Jēkabs gaida Kunga nākšanu (gr. parousia, Jēk 5, 7-8) un aicina kristiešus nepagurt. Autora mācībai par cerību uz Kunga otro atnākšanu pamatā ir augšāmceltais un pagodinātais Kristus. Jēkabs uzrunāja ciešanas piedzīvojošos svētos un mudināja viņus būt pacietīgiem. Tas bija viņa padoms vēstules sākumā (Jēk ​​1,1-5) un vēstules noslēgumā, ko lasam šajā svētdienā. Dievs nelabos visas pasaules netaisnības, kamēr neatgriezīsies Jēzus Kristus un kristiešiem ir pacietīgi jāiztur un jāgaida. Jēkabs šajā īsajā lasījumā trīs reizes atgādina par Kunga nākšanu.

Lasījums sākas ar pacietīgā zemnieka piemēru, kas varētu būt atsauce uz Jēzus līdzību par augošo sēklu (Mk 4,26-30) kā pretstatu tiem, kas vēlējās ātri un efektīvi veidot dedzīgu perfektu kristiešu kopienu. Svētajā Zemē “zemes vērtīgie augļi” (Jēk 5,7) norāda uz diezgan mazām saimniecībām ar ierobežotām pārtikas devām. Vecajā un Jaunajā Derībā raža ir Dieva tiesas tēls, kuru Jēkabs paredzēja īstenojamies tuvākajā nākotnē. Pacietība šeit ir domāta kā nepieciešamība noskaņot savu raksturu ilgam skrējienam jeb domāt ilgtermiņā un koncentrēties uz pēdējo dzīves cīņu un raudzīties uz Kunga atnākšanu. Pacietības būtība ir redzama zemniekā, kurš pacietīgi gaida nepieciešamo lietu un ražu. Ja cilvēks ir nepacietīgs, viņam labāk nekļūt par zemnieku, jo graudi neizaug dienas laikā un viņam arī nav nekāda vara pār laikapstākļiem. Zemnieks bija gatavs pacietīgi gaidīt, jo viņa raža bija “vērtīga” (Jēk 5,7) un uz vērtīgām lietām ir vērts gaidīt.

Kristieša tēls šajā lasījumā tiek attēlots kā "zemnieka garīgums", kurš gaida ticības augļus. Ticības dzīvē arī ir savi posmi vai “gadalaiki”. Ticības ražu var baudīt tikai tad, ja kristieša sirds ir pamatīga un pacietīga. Nepacietība ticības dzīvē bieži var novest pie nepacietības pret Dieva un cilvēkiem, kas var izpausties skarbumā vienam pret otru un tādā veidā var palaist garām ražas laiku. Jēkabs mudināja ticīgos būt pacietīgiem un izturīgiem līdz Kunga atnākšanai, jo Jēzus atnākšana ir nenovēršamu un apustulis mēģināja panākt, lai ticīgie saskatītu sevi kā piederīgus garajai liecinieku, praviešu rindai, kuri vienmēr palika uzticīgi Kungam (Jēk 5,10). Kristieši ir pravietiska tauta ar vērtībām, kas atšķiras no pasaules vērtībām. “Šeit Kungs vērš pacietību pret juteklisko mīlestību un bagātībām un baudu kāri, pret mīlestību pret tagadnes un laicīgajām lietām. Tas ir visu ļaunumu cēlonis un izcelsme, daudzu pazušanas cēlonis, jo viņi ar pārmērīgu mīlestību mīl laicīgas lietas.”*

* Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica Sexagesimae, Homilia 168, X.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 15, 4-9, II adventa svētdiena, A

Rom 15, 4-9

Jānis Kristītājs, manuskripts no Nīderlandes 1450-1475.g.
St. John the Baptist - KB, National Library of the Netherlands,
Netherlands - Public Domain.

Otrajā Adventa svētdienā kā otro Dieva vārda liturģijas lasījumu turpinām iepazīt vēstuli romiešiem. Pēc Kristus glābšanas darba izklāsta vēstulē romiešiem Pāvils turpināja tās izskaņā mudināt Romas kristiešus būt uzticīgiem Kungam. Ja pirms nedēļas dzirdējām fragmentu no vēstules 13. nodaļas, ka pestīšanas diena ir tuvu un mums ir jābūt nomodā, tad šajā svētdienā ielūkosimies 15. nodaļā. Šīs svētdienas lasījums nāk no vēstules daļas (Rom 14,1-15,13), kurā apustulis Pāvils pārdomā konkrētas morālās problēmas. Kristiešu starpā var būt spēcīgi ticīgie, kuri prot vērtēt lietas kristīgās brīvības gaismā un vāji ticīgie, kuru ticība nav pietiekoši apgaismota un trūkst pārliecības darboties sirdsmierā. Pāvils norādīja, ka kristīgajā kopienā ir vieta gan priekš stiprajiem, gan priekš vājajiem ticībā (Rom 14,1-12) un stiprajiem ar mīlestību ir jāņem vērā vājo nemierīgā sirdsapziņa, lai nenāktu ieļaunojums (Rom 14,13-23). Visiem ir jāņem piemērs no Kunga (Rom 15, 1-13), kurš nedzīvoja par patikšanu sev, bet citiem.

Pāvils izteica pārsteidzošu apgalvojumu, ka stiprie kristieši rīkosies evaņģēliski un pacietīs vājos. Pāvils lietoja sava laika valodu ar kuru varēja raksturot tā laika sabiedrības struktūru. Stiprie bija cilvēki ar varu sabiedrībā, īpašumu, ietekmi un Romas pilsoņi, un viņi pārvaldīja vājos jeb tos, kuriem bija zemāks sociālais status un tas varēja attiekties arī uz vergiem, trūcīgiem, cilvēkiem bez nekādas varas un nepilsoņiem. Jā skatāmies uz 14.-15. vēstules nodaļām, tad varam ievērot, ka tajās apustulis apraksta attiecības starp šīm divām cilvēku grupām un kā stiprie var likt vājajiem pieņemt tādus uzvedības modeļus, kurus viņi labprāt izvairītos pieņemt. Pāvils visai drosmīgi iejaucās sabierības modelī un aicināja nekaunināt vājākos kristiešus, bet paaugstināt viņus un pieņemt kā līdzvērtīgus. Sabiedriskā statusa atšķirības parasti iezīmē ar dažādiem rituāliem, piemēram, ēšanas un vīna dzeršanas prakses. Dažādām tautām un sabiedrības slāņiem varēja būt savi ēšanu paradumi, īpaši ebrejiem, un tas varēja radīt spriedzi.

Pāvils mudināja uz socioloģisku un teoloģisku pārorientāciju, lai stiprais pieņemtu vājos, padarītu viņus līdzvērtīgus un tādējādi apkaunotu stipros. Apustulis vēlējās lauzt dominējošās kultūras robežas un ieviest jaunu uzvedības kodeksu, kas ir pamatots Evaņģēlijā. Pāvilam reālo kristiešu dzīvju savienošanai ir izšķiroša nozīme un šī savienošanās parādas apustuļa lietotajā vārdu krājumā, kas izsaka abpusējību: kopā, viens ar otru, cits citu. Šos vārdus mēs lasām apustuļa vēstulēs: “izrādiet cits citam vislielāko cieņu” (Rom 12,10), “izturieties vienādi cits pret citu” (Rom 12,16), “pieņemiet cits citu” (Rom 15,7) u.tml. (Rom 15,14; 1 Kor 11,33; 12, 25; Gal 5,13; 6,2; 1 Tes 5,11).

Pāvils pamatoja šo jauno socioloģiju uzsverot, ka Dievs ir pieņēmis ticīgos (Rom 14,3) un Viņš vienīgais ir tiesnesis (Rom 14,11-12). Jēzus pats deva savu piemēru un kļuva par visu cilvēku kalpu, un arī ticīgajiem ir jākļūst par dāžādu cilvēku un cilvēku grupu kalpiem (Rom 15,3.7). Visi kristieši pieder Kungam (Rom 14,8-9) un ir vienlīdzīgi atbildīgi par Kunga godināšanu (Rom 14,6). Kristiešiem ir jārespektē savu ticīgo brāļu un māsu ticība pat tad, ja tā noved viņus pie atšķirīgiem secinājumiem un nedrīkst aizvainot citus ticīgos (Rom 14,13.15.20-21). Savu pamatojumu Pāvils noslēdza ar aicinājumu uz vienotību (Rom 15, 7-13), lai kristieši kopā varētu pagodināt Dievu, jo ja kopienas dzīve ir harmoniska, tad Dievs tiek pagodināts ar vienoto pielūgsmi un liecību. Kristiešiem ir citam cits jāpieņem un tas nav viegls uzdevums, jo Romas baznīcu veidoja dažādu cilvēku grupas, kas iepriekš bija savā starpā naidīgas, bet tagad Kristus viņus apvienoja savā Miesā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 13, 11-14, I adventa svētdiena, A

Rom 13, 11-14

Dekorācija no Orselina, Convento della Madonna del
Sasso, Codice II: Antiphonarium de tempore (I), kas aptver 
Adventa un Kristus Piedzimšanas svētku laiku. Rakstīts un 
ilustrēts Itālijas ziemeļos franciskāņu klosterim, 14.gs.

Šajā svētdienā mēs pasludinām, ka Kunga diena ir tuvu un mums ir jāsagatavojas Viņa atnākšanai. Ja mēs mīlam Kunga klātbūtni, tad skumju un pesimisma kārdinājumam ir grūti ienākt mūsu sirdīs. Adventa sākumā Dieva vārds piedāvā mums uzticības un paļāvības vārdus Kungam, kurš nepievils mūsu ilgas, tomēr laiku, kad piepildīsies apsolījumi mēs nezinām. Tāpēc ir svarīga modrība šeit un tagad, un atbildība par savām izvēlēm un morālajiem lēmumiem. Jēzus savus laika biedrus salīdzināja ar cilvēkiem Noasa laikā, kuri ignorēja atgādinājumus un aicinājumus uz dzīves veida maiņu. Kristīgā modrība ir svarīga, lai ticīgais nebūtu pārsteigts par Kunga nākšanu, bet šī modrība neiezriet no bailēm no beigām un nezināmā. Mēs vienkārši esam Dieva bērni un no tā būtu jārodas cieņa pret baušļiem un nopietna uztvere pret dzīvi, kas ir pretēja virspusējai un seklai plūdu paaudzes dzīvei.

Adventa pirmajā svētdienā otrais lasījums tiek ņemts no vēstules romiešiem pēdējām nodaļām (Rom 12,1-15,13), kurā tiek uzskaitīti svarīgākie kristiešu dzīves pienākumi un uzlūko Baznīcu kā Kristus Miesu, kurā katram ir sava īpašā vieta. Apustulis Pāvils sniedza padomus un pamācības kopienas dzīvei: sākumā iesaka mīlestību kā saiti, kas veido noturīgas sabiedriskās attiecības (Rom 12,14-21), cienīt laicīgo varu (Rom 13, 1-7), tuvākmīlestības prakse (Rom 13, 8-14), savstarpējā sapratne (Rom 14, 1-12) un izvairīties no ieļaunošanas (Rom 14,13-23). Tuvākmīlestībai un pestīšanas dienas tuvībai ir cieša saistība. Laiks ir īss un šī dzīve ir pārejoša, bet tas neatņem tai nekādu vērtību, bet nostiprina mūs gaidās par Kristus nākšanu un tāpēc izšķiroša ir piederība Kristum nāvē un dzīvībā, jo “neviens no mums nedzīvo sev pašam un neviens nemirst sev pašam” (Rom 14,7). Pāvilam visas atbildes par pēdējām lietām ir meklējamas Kristū.

Vēstules romiešiem 13. nodaļā saplūst kopā moralitāte un eshatoloģija, un Pāvils aicināja ticīgos būt nomodā pasaulē, kas dzīvo grēkā. Apustulis izmantoja tumas un gaismas tēlus, jo tumsa, kurai seko rītausma simbolizē “šo laikmetu” (Rom 12,2). Nakts vietā nāks gaisma un līdzīgi kristiešiem jāceļas un jāuzņemas savi pienākumi kamēr tas vēl ir iespējams. Pāvils mudināja ticīgos, tēlaini izsakoties, celties agri no rīta jeb apzināties, ka mēs vienmēr dzīvojam pārejas periodā starp nakti un dienu. Šis “brīdis” starp tumsu un gaismu piešķir Pāvila morālajiem pamudinājumiem steidzamības sajūtu, tomēr pašreizējā laikmeta tumsa vēl nav izgaisusi un tas kristiešiem joprojām ir kārdinājumu un riska laiks. Ticīgajiem ir jāuzvelk gaismas bruņas, lai pasargātos no garīgām briesmām un ceļoties pirms rītausmas, viņi tiek mudināti sagatavoties garīgajai cīņai. Ne velti sena liturģiskā praksē jaunkristītos Lieldienu naktī ietērpa baltās drānās, kas apzīmēja viņu garīgo šķīstību, lai Augšāmcelšanās rītā dotos pasaulē. Šī Lieldienu kristību garīgā un liturģiskā nebeidzas šajā rītā, jo katru dienu ticīgajiem ir jāatjauno sava apņemšanās dzīvot saskaņā ar Eaņģēliju.

Sv. Augustīns “Atzīšanās” raksta par savu atgriešanos un apustuļa grāmtas lasīšanu: “Es paņēmu to, atvēru un klusībā izlasīju rindkopu, kurai pirmajai uzdurās manas acis: “Nevis dzīrēs un dzeršanā, baudkārē un izlaidībā, ķildās un skaudībā, bet ietērpieties Kungā Jēzū Kristū un rūpes par miesu nepārvērtiet par kārībām.” [Rom 13,13-14] Es nevēlējos lasīt tālāk, un tas arī nebija vajadzīgs: līdz ar šī teikuma beigām manā sirdī ieplūda drošības gaisma un šaubu tumsa izzuda.” (VIII, 12, 28-30). Augustīns savā meklējumu ceļā nonāca līdz ticības dāvanas pieņemšanai. “Garīgā diena top pateicoties “taisnības saulei” (Mal 3,20). Rakstos, un jo īpaši Jaunajā Derībā, par šo dienu daudz rakstīts: “Kā skaidrā dienā” viņš saka, “dzīvosim godīgi” (Rom 13,13). Zini, ka arī burtiskā nozīmē tie, kas izdara jebkādas ļaunas darbības, to dara tumsā, it īpaši, ja klāt ir daudz labu cilvēku. Tas, kurš nezina labo, paliek tumsā un dara daudz lietu, kas nes kaunu. Tomēr, ja kādu apgaismo patiesā gaisma, tad “staigājos skaidrā dienā” (Rom 13,13), tas ir, attīstoties - “staigāšana” nozīmē attīstību - visu dara pieklajīgu un neplāno neko tādu, kas nes negodu. Arī pravietis Isajs, aprakstot šādu stāvokli, saka: “mans gars agri no rīta paceļas pie Tevis, ak Dievs” (Is 26,9). Šim “rītam” ir nepieciešams atbalsts, jo pat ja mūs apņem gaisma un dienas sākums, mums ir nepieciešams, lai gaisma būtu klātesoša, lai diena nebeigtos.”*

* sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.23 [Ps 21]

br. Jānis Savickis OFMCap

Kol 1, 12-20, svētdiena XXXIV, C - Mūsu Kunga Jēzus Kristus, Visuma Karaļa svētki

Kol 1, 12-20

Jesses koks: ciltskoks, leja ir Jese, vidū ķēniņš Dāvids un augšā
Ķēniņš Kristus, manusktipts no Nīderlandes 1297-1320.g.
The Tree of Jesse: genealogical tree sprouting from Jesse's loins
(Jesse, King David, and Christ only) - KB, National Library of the
Netherlands, Netherlands - Public Domain

23. novembra svētdienā svinam Mūsu Kunga Jēzus Kristus, Visuma Karaļa svētdienu un šogad kā otrais Dieva vārda liturģijas lasījums ir ņemts no Pāvila Vēstules kolosiešiem. Kolosas ticīgie iztur un cīnās Dieva svētās tautas pusē, to pusē, kurus Kristus ir atguvis savai valstībai. Pāvils rakstīja drošības un aizsardzības toņos, jo cilvēks kļūstot par kristieti, ienāk jaunā ģimenē un saņem priekšrocības, kas dāvā stabilitāti un identitāti. Antīkajā pasaulē pieņemšana jaunā mājsaimniecībā nozīmēja, ka jaunajam ģimenes loceklim būs tiesības uz mantojumu un iepriekšējās dzīves parādi tika dzēsti. Lai arī kādas bailes un raizes būtu bijušas par vecās dzīves un ļauno garu iedarbību uz kolosiešiem, Pāvila pārliecināja viņus, ka viņiem nav jābaidās no tumšajām varām, jo ​​ticīgie ir izrauti no tumšās valstības un ir ievadīti Dieva mīļotā Dēla ķēnišķīgajā namā. Tumas un svešās zemes tēli ar tās varām atsauc atmiņā izceļošanas notikumus no Ēģiptes. Dievs atbrīvoja Izraela tautu, kas svešatnē bija apspiesta, cieta, jutās bezcerīga un nomākta, un izveda to drošībā. Pāvils atgādināja kolosiešiem par brīvību, kas nāk no dzīvi mainošās grēku piedošanas Kristū un iedrošināja un deva viņiem spēku tiekties pēc kristiešu kopienas vienotības un miera.

Apustuliskā pārliecība no paša sākuma bija, ka Kristus ir Kungs, Baznīcas Galva. Kolosieši gribēja Jēzu izprast visuma kontekstā. Viņi dzīvoja panteistiskajā vidē, kur bija plaši izplatīts priekšstats par kosmosu kā dievišķā Logosa ķermeni un elementiem kā dažādiem tā ķermeņa locekļiem. Pagāniem Zevs bija kosmosa galva un ar savu spēku caurstrāvoja visu pasauli. Stoicismā bija pazīstama ideja, ka viss kosmoss ir piepildīts ar Dievu, un cilvēki ir šī viena ķermeņa kā locekļi. Šīs svētdienas himnai ir līdzība ar pagānu kosmosa izpratni, bet atbilde ir viennozīmīga: Kristus ir miesas galva. Vēstulē kolosiešiem tiek labota pagānu kultūrā pastāvošā izpratne, ka Logos vai Zevs dod dzīvību un eksistenci kosmosam, bet tas ir Kristus. Pamatdoma ir tāda, ka pestīšanas un dzīvības princips, un attiecības starp galvu un miesu ir atrodami tikai Kristū. Vēstulē kolosiešiem veiktais labojums attiecas uz “miesu” kā atsauci uz baznīcu, nevis kosmosu. Tas maina visu kultūras un reliģiskās vides perspektīvu. Kosmiskais fons tiek no jauna interpretēts pestīšanas vēstures un Baznīcas perspektīvā.*

Vēstule kolosiešiem galvenokārt kristīgo dzīvi izprot telpiskā, nevis laika izteiksmē. Pāvils rakstīja par valdīšanas maiņu kristiešu dzīvēs: tāpat kā ķēniņš var izraut veselu tautu no tās dzimtenes un likt tai apmesties citur, tā Kristus izrauj kristiešus no šīs pasaules ietekmes sfēras, kur pārdabiskas būtnes nosaka cilvēka likteni ar horoskopa palīdzību, un pārceļ uz citu ietekmes sfēru – valstību, kurā vienīgi Kristus ir Kungs. Šai telpiskajai koncepcijai ir daudzas sekas. Kristieši ne tikai jau ir miruši kopā ar Jēzu savās kristībās, bet caur savām kristībām viņi jau ir augšāmcēlušies kopā ar Kristu. Viņi ir tikuši pārcelti dzīvei augšā Kristus debesu ietekmes sfērā un tagad to varam nosaukt par Baznīcu. Šajā pasaulē kristiešiem nav jāmeklē zemes lietas, bet debesu lietas. Tādējādi Vēstule kolosiešiem atrod savu pieeju Mazāzijas pagānu garīgumam, bet apraksta īstenību kristīgajos jēdzienos: visums un dzīve, kas piepildīta ar debesu lietām, ir iespējama tikai Kristū, kurš patiesi ir augšāmcēlies un mājo pie Tēva. Vēstule kolosiešiem uzsver apustulisko ticību pilnīgi citā kultūras vidē** un vietējiem kristiešiem skaidro jauno dzīvi Kristū viņiem saprotāmā valodā.

Himnā atklājas arī tas, ko ticīgie “zina”, bet tas sniedzas daudz tālāk par vienkāršām intelektuālām zināšanām un tas ir saistīts ar cieņas apzināšanos, ko Dievs piešķir ticīgajiem “dara cienīgus saņemt savu daļu svēto mantojuma gaismā… un ieveda sava mīļotā Dēla valstībā” (Kol 1,12-13). Himna liecina par pacilātību, kas raksturoja arī Pāvila pieredzi baznīcas lūgšanā un tā pauž pateicības prieku par dzīvi Kristū. Lasījuma otrajā daļā (Kol 1,15-20) lasām vienus no izteiksmīgākajiem Jaunās Derības vārdus, kur Jēzus tiek atēlots kā augstākā būtne un nevainojams pestīšanas starpnieks. Pāvils uzsvēra, ka Kristus personas universālo rakstutu, jo Viņš ir pāri visam, Viņš ir radījis visu, Viņš ir pirms visa un Viņam ir vara pār Baznīcu, uzvara pār nāvi - lielāko ienaidnieku un Viņš ir visu samierinātājs. Kāpēc Pāvils izsakās par šādu Kristus pārākumu pār visu? Šīs himnas pamattēma ir Kristus starpniecība vispirms radīšanā, pēc tam izlīgumā. Pāvils atsaucās uz Vecās Derības Gudrības tēliem - “attēlu”, “sākumu” un “pirmdzimto” -, kas bija klātesoša kopā ar Dievu kopš mūžības un piedalījās radīšanā (Sak 3,19; 8,30; Gudr 8,5, Sīr 1,9; 24,9; Ps 104,24).

Kristus jau tagad īsteno savu varu pār pasauli, tomēr Viņš to dara tikai kā Baznīcas galva, tā ir Viņa miesa, kurai Viņš dod dzīvību un spēku. Tādējādi Vēstule kolosiešiem apgalvo, ka tikai Baznīca, nevis kosmoss, ir Kristus miesa. “Pretēji tam, ko saka daudzi cilvēki, Vēstulē kolosiešiem nav kosmiskās teoloģijas: tā ir centrēta uz Bznīcu… Šīs labošanas sekas ir tādas, ka caur Baznīcu Kristus īsteno savu kundzību pār pasauli, un Viņš to jau dara. Kristus ir visa Kungs un arī “galva ikvienai valdīšanai un varai”, kā skaidri norādīts Vēstulē kolosiešiem 2,10. Tomēr [kosmos] nav Viņa miesa. Un šī kosmiskā valdīšana izpaužas faktā, ka Baznīca nes Kristu visām tautām caur savu sludināšanu (Kol 1,27-29). Saskaņā ar Vēstuli kolosiešiem, Bnīca ir vieta, kur Kristus īsteno savu pasaules mēroga valdīšanu šeit un tagad: caur pestīšanas un izlīguma sludināšanu.”***

* Edward Schillebeeckx, Christ: The Christian Experience in the Modern World, Volume 7 (The Collected Works of Edward Schillebeeckx), London: Bloomsbury 2014, 174-176.lpp.

** Edward Schillebeeckx, Christ: The Christian Experience in the Modern World. 177.lpp.

*** Edward Schillebeeckx, Christ: The Christian Experience in the Modern World. 176.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ez 47, 1-2. 8-9. 12, Laterāna Bazilikas veltīšanas gadadiena

Ez 47, 1-2. 8-9. 12

Svētā Jāņa Laterāna bazilika Romā 18. gadsimtā Rom, Basilica di S. Giovanni in Laterano - 1750 - Handel House, Germany - CC BY-NC-SA.

9. novembra svētdienā svinam Laterāna Bazilikas veltīšanas gadadienu. Uzraksts uz Bazilikas fasādes latīņu valodā “Sacrosancta lateranensis ecclesia omnium urbis et orbis ecclesiarum mater et caput” norāda uz to, ka tā ir visu Romas un pasaules baznīcu māte un galva, un tā ir visas katoliskās Baznīcas vienotības simbols ar pāvestu priekšgalā. Pirmajā vārda liturģijas lasījumā iepazīsim fragmentu no Ezehiēla grāmatas. Ezehiēls bija priesteris un pravietis, un savā sludināšanā arī izmantoja priesteriska satura vēstis un viņa viena no galvenajām rūpēm bija svētnīca. Savas grāmatas pēdējās deviņās nodaļās pravietis aprakstīja nākotnes jauno svētnīcu un tās rituālus (Ez 40-48) no kuras izplūdīs ūdens, kas simbolizē Dieva klātbūtni savas tautas vidū, kurš ir dzīvības un dziedināšanas avots (Ez 47).

Izraelī veidojās dažādi uzskati kāda būs jaunā Jeruzaleme un kopējais visos senajos pravietojumos bija tas, ka tā būs augstā Dieva kalnā, Dieva mājvieta, Dieva valstība un ūdens straumes avots. Dievs iemājos Sionā un Jeruzalemē, un aizbildinās par savu pilsētu un svētnīca no kuras izplūdīs spēcīga upe (Ez 47,1-22), jo “visur, kur upe plūdīs, būs dzīvība” (Ez 47,9), kas pat atgriezīs dzīvību. Dzīvais ūdens netek ne tikai uz austrumiem, bet arī uz rietumiem un ne tikai kādu laiku, bet arī ziemā un vasarā, un tālu pa visu pasauli. Ezehiēla jaunās svētnīcas plāns kļūs par jaunās sabiedrības centru.

Izraelim svētnīca ir Dieva klātbūtnes vieta, kas dāvā žēlastību un pestīšanu, kuru pats Kungs ir izvēlējies, lai tajā tauta pieredzēta vienotību un izredzētību. Atjaunošanās teologs Ezehiēls rakstīja ne tikai par fizisko ēku, bet vairāk mēģina parādīt jauno Dieva klātbūtnes veiku pasaulē un cilvēku vidū. Šo jauno sabiedrību veidos Kungs, kurā veidosies saites starp cilvēkiem un Dievu, un saitēs starp cilvēkiem apstiprināsies Dieva godība. Jaunajā Derībā svētnīca vairs nav veidota no akmeņiem, bet, pirmkārt, sabiedrība un jaunā svētnīca ir pats Kristus un ticīgo kopiena kopā ar Kristu, un apvienoti ar Viņu veido paša Dieva svētnīcu. Kristus krusta noslēpumā Kunga sirdij un sānam ir dziļa loma, jo no sāna “iztecēja asinis un ūdens” (Jņ 19,34), “ūdens tek lejup gar tempļa dienvidu sienas” (Ez 47,1) no patiesās svētnīcas, kas ir Viņa Miesa (Jņ 2,21).

Ūdens, kas izplūst no Kunga sāna piepilda pravietojumus par dzīvības upi un Svētais Gars ir šis dzīvības ūdens, kurš ļauj uzpalukt cilvēkiem. Lieldienu nakts vigīlijā lūgšanā par dāvanām priesteris dzied: “Lai šis upuris, kura sākums ir Lieldienu noslēpumos, kļūst mums dziedināšanas līdzeklis mūžīgajai dzīvei”. Dziedināšana ir viena no mūžības īpašībām. Šī Lūgšana lūdz mūžīgo dzīvi, bet ar noteiktu īpašību – dziedināšanu. Jāņa Atklāsmes grāmatas pēdējā nodaļā apustulis Jānis iztēlojas dzīvības upi ar kokiem abās pusēs, kas nes augļus, un koka lapas ir paredzētas tautu dziedināšanai. Tas pats tēls parādās šīs svētdienas lasījuma noslēgumā (Ez 47,12). Pestīšanas viena no īpašībām ir dziedināšana un tā ir daļa no mērķa uz kuru kristītie tiecas un tāpēc ticīgie vēlas, lai Kungs pieņemtu viņu lūgšanas, kas nāk no Lieldienu noslēpumiem un šajā svētku dienā ticības vienotības pieredzei arī jānes dziedināšana, kas izriet no dziļas piederības un kristīgās idenitātes.

br. Jānis Savickis OFMCap

Gudr 3, 1-9, Visu ticīgo mirušo piemiņas diena

Gudr 3, 1-9

Kristus augšāmcelšanās, manuskripts no Austrijas,
1300-1350.g.  Institut für Realienkunde - Universität Salzburg
Resurrection of Christ - Institute of Material Culture of the Middle Ages
and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

Šogad 2. novembra svētdiena iekrīt Visu ticīgo mirušo piemiņas diena un Dieva vārda lasījumi šai dienai ir ļoti bagātīgi un skaidro mums nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Skaisti par to lasām Vecās Derības Gudrības grāmatā, kurā varam lasīt par problēmu, kura nodarbināja Bībeles viedos vīrus, jo viņi meklēja atbildes, ko cilvēks saņem par labiem un sliktiem darbiem pēc nāves. Senākajā gudrības literatūrā, kura uzrakstīta pirms Gudrības grāmatas, lasām tradicionālu mācību, ka tas, kas sagrēkojis cieš jau šajā dzīvē un rīkojoties taisnīgi saņem atmaksu arī šajā dzīvē. Ījaba grāmata risina taisnīgā cilvēka ciešanu drāmu, jo kā tas ir, ka taisnīgais nesaņem labklājību, bet ciešanas. Šī grāmata nedeva atbildi, bet bija skaidrs, ka ciešanas nav sods par grēkiem. Ciešanas atklājas kā noslēpums un process, kurā Dievs pārbauda cilvēku. Mācību teicēja grāmatā ir norādes, ka nepietiek ar zemes veiksmi un laimi, bet visai vēsi komentēja apkārtējo pasauli: “Visu esmu redzējis savā tukšajā dzīvē - gan taisno savā taisnumā ejam bojā, gan ļaundari savā ļaunumā dzīvojam ilgi” (Māc 7,15). Tomēr tikai Gudrības grāmatā tiek sniegta atbilde uz Ījaba un Mācību teicēja grāmatas raizēm, jo jau pārliecinoši izsakās par nemirstību un atmaksu mūžībā.

Lasījuma pirmajā daļā iepazīstamies ar taisnīgā nāves patieso nozīmi (Gudr 3,1-3) un pēc tam autors pāriet pie viņu zemes dzīves likstām. Netaisnīgo skatījumā dievbijīgie uz zemes vairāk cieš nekā bezdievji un sastopas ar dažādām nelaimēm, kā piemēram Ījabs vai vajāšanas no netaisnīgajiem. Taisnīgajiem ciešanas šajā dzīvē jāpieredz pārbaudījumos, kurus Dievs dāvā viņiem, lai viņus šķīstītu. Dieva darbībai ir šis pedagoģiskais aspekts un pieredze māca, ka izaugsme nenotiek bez disciplīnas un notiekt zināmā skarbuma: "kā kausējamā krasnī zeltu viņš tos pārbaudīja" (Gudr 3,6). Krāsns ir bēdas (tribulatio), jo Dievs pārbauda svētos cilvēkus bēdās (viros sanctos examinat Deus in tribulatione).* “Tāpat kā Dievs, kurš ir ārpus jebkādas kārdināšanas… pats nevienu nekārdina [sal. Jēk 1,13] uz ļaunu, ir kārdinājis Abrahamu, Ījabu, Tobiju un citus savus izredzētos, lai darītu viņu tikumu zināmu pasaulei”**, “jo mēs visi esam Kristus miesas locekļi, kas ir Baznīca, ar apustuļu varu mācām, ka mocekļi ir līdzīgi zeltam kā ir rakstīts: “kā kausējamā krāsnī zeltu viņš tos pārbaudīja” (Gudrs 3,6), jaunavas līdzīgas sudrabam un taisnīgie apliecinātāji - dārgakmeņiem, jo Baznīcas miesas kakls, kā to bieži saka, pakļauts evaņģēliskās disciplīnas jūgam, dekorējot sevi ar tikumu rotājumiem kā skaistu rotu. Un tāpēc saka: “Tavs kakls kā kaklarota. Zelta rotas mēs tev kalsim” (Dz 1, 10-11).***

Ikdienas dzīves paradoski, kuros cieš nevainīgie un taisnīgie, un virsroku gūst nelieši, radīja daudz neatbildamu jautājumu. Gudrības grāmatas autors rakstīja par mūžīgo dzīvi, kas ir balva taisnīgajiem. Šīs ticības pamats meklējams Dievā Radītājā, kurš mīl savu radību dzīvību un rada cilvēkus pēc sava “tēla un līdzības” (Rad 1,26), un paredzēja esību bez gala jeb tādu kāda ir Viņam pašam. Lasījums noslēdzas ar solījumu un apkopojumu visam šim fragmentam, kur lasām svarīgus vārdus - paļaušanās, patiesība, uzticība, mīlestība, izredzētība. Viss attiecas uz Dieva un cilvēka attiecībām, kurās tiek uzsvērta uzticība Dievam un Viņa noslēpumiem, pasaulē, kas var iedzīt šaubās un izmisumā. Vecajā Derībā taisnīgo augšāmcelšanās neparādās kā cilvēku vēlmju piepildījums, bet kā Dieva atbilde uz cilvēku uzticību. Uzticībai seko patiesības iepazīšana pēc nāves. Dievs ir uzticīgs un nevar atstāt cilvēku vienu, jo nevar cilvēkā ielikto dzīvības vēlmi atstāt neatbildētu un nevar cilvēku aicināt uz gudrību, lai pēc tam to pieviltu.

*Allegoriae in universam Sacram Scripturam F, XLV, 2.

** Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica prima in Quadregesima, Homilia 184, IV.

*** Sv. Gregors no Elvīras, Tractatus de epithalamio II, 39.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Tim 4,6-9.16-18, svētdiena XXX, C

2 Tim 4,6-9.16-18

Pāvils ieslodzījumā nodot vēstli sūtnim, manuskripts no
Lielbritānijas, 12.gs. beigas un 13.gs. sākums.

26. oktobra svētdienā turpinām kā otro lasījumu iepazīt Pāvila Otro vēstuli Timotejam, kurā šajā svētdienā apustulis izsaka savu nojausmu par savu nāvi un paredz savas nāves tuvošanos (2 Tim 4,6-8). Pāvils gribēja atstāt Timotejam savu personisko liecību un piemēru. Viņš saprata, ka viņa ieslodzījums Romā beigsies ar nāves sodu un tāpēc varēja rakstīt par savu dzīvi drošā un pārliecinošā veidā, izmantojot vairākus simbolus. Viņš nekaunējās no tā, ko bija darījis. Pirmais no simboliem ir vīna izliešanas upuris (lat. libatio vini), kuru lēja uz sakarsētām oglēm, lai tvaiki paceltos augšā kā patīkams upuris Dievam. Pāvils fragmentu sāk ar vārdiem: “Es jau tieku ziedots kā lejamais upuris” un šī asins izliešana upurī norāda uz Vecās Derības dievkalpojumiem, kuros salika upurī dzīvniekus un šķidrumus, ikdienas upurējot jēru (Sk 28, 4-7). Savu dzīvi viņš redzēja kā izliešanos, līdzīgi kā Kristus dzīve tika salikta uzpurī uz krusta. Pāvils nemeklēja un neplānoja kādu nāves izrādi priekš citiem, bet juta tās tuvību, pieņēma to kā visas citas ciešanas, kas vēlās pār viņa misiju ceļu. Viņš savā misijā pilnīgi sevi upurēja un izsmēla. 

Tālāk Pāvils rakstīja par “skaisto cīņu” un tādā veidā atsaucās cīņām arēnās. Senās pasaules viedie izmantoja šādas atsauces, kad aicināja uz izturību un stiprināšanis uzsāktajā tikumu ceļā. Pāvila dzīve bija spriedzes un pārbaudījumu pilna, un nav jābrīnās, ka viņš ik pa laikam savās vēstulēs lietoja cīņas tēlus (Ef 6,10-17). Vārdi “skrējienu esmu pabeidzis” atsaucas uz sporta sacensībām kurās katrs cenšas būt pirmajā vietā, bet svarīga nav tikai uzvara, bet arī nonākšana finišā. “Taisnīguma vainags” iztēlē raisa tēlus par atzinību ar lauru vainagu tiem, kas pārvarējis savas vājības un pretiniekus. Atskatoties uz savu dzīvi, apustulis aprakstīja to tā, kā tikai retais varētu to darīt. Viņš bija izcīnījis labu cīņu (sal. 1 Tim 6,12), pabeidzis skrējienu (Apd 20,24) un saglabājis ticību (sal. 1 Tim 6,20). Pirmie divi ir ierastie Pāvila sportiskie tēli (sal. 1 Kor 9,24–27), savukārt trešais atsaucas uz uzticības tēlu.

Nāve tuvojās un Pāvils neļāvās nospiestībai kaut arī daudzi viņu atstāja, tomēr nejutās pilnīgi vientuļš, jo pārdomāja savu dzīvi un redzēja tās dziļāko jēgu, kurā Kungs bija viņam līdzās un viņu sargāja (2 Tim 4, 17-18). Atmiņa viņam dāvāju pamatu cerībai un šī apcere pārvērtās lūgšanā un Kunga pielūgsmē kā dzīvības devēju un uzturētāju arī ļoti personiskā līmenī, bet arī deva iespēju stiprināt ticībā Timoteju. Apustulis gribēja sniegt pats sev pēdējo norēķinu. Ko citu darīt, ja sēdi cietumā, gaidi tiesas spriedumu bez jebkādas šīs zemes perspektīvas, jo tuvojas nāve? Var tikai savilkt kopā visus dzīves pavedienus un ieraudzīt, ka labā cīņā piedalījos līdz pašām beigām un pat pamestībā. Pāvila vientuļā aizstāvība tiesas priekšā kļuva par pēdējo Evaņģēlija sludināšanas iespēju un uzticību Kungam, kurš viņu pieņems mūžībā.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Tim 3, 14 - 4,2, svētdiena XXIX, C

2 Tim 3, 14 - 4,2

Svētais Pāvils runā ar svēto Timoteju, manuskripts

tapis Francijā, 1250-1300.g.

St. Paul speaking to St. Timothy - KB, National Library of the 

Netherlands, Netherlands - Public Domain.

19. oktobra svētdienā kā otro Dieva vārda liturģijas lasījumu Baznīca piedāvā mums fragmentu no Pāvila Otrās vēstules Timotejam, kas tiek uzskatīta par apustuļa pēdējo uzrakstīto vēstuli un sava veida testamentu. Šeit Pāvils izsaka savu pēdējo gribu savam uzticamajam draugam Timotejam, kuram arī norāda, ka jūtas vientuļš un tāpēc aicina viņu uz uzticību, kuru apustulim neizrādīja citi kristieši, jo bijās no Pāvila ieslodzījuma. Vēstules kodolu veido pamudinājums uz izturību un uzticību aicinājumā, un atbildīgā veidā pildīt savu amatu. Timoteju Pāvils aicināja pretoties viltus mācībām (2 Tim 2,14-4,5), kuras apdraudēja ticību un virzīja viņu uz šī ļaunuma izlabošanas ceļa. Šīs svētdienas lasījumā atrodas vēstules centrālajā daļā, kura ir rūpju pilna par briesmām, kuras var radīt draudzēs viltus mācību piekritēji. Timoteja uzdevums šādā situācija bija atgādināt kristiešiem savu aicinājumu un neuzsākt diskusijas ar maldu mācītājiem, kuri apgalovoja, ka vispārējā augšāmcelšanās jau ir notikusi. Pāvils viņu pamācīja, lai neuzsāktu nekādus strīdus ar maldinātājiem un saskarsmē ar viņiem viņam jābūt pacietīgs un lēnprātīgs, jo Dievs viņus var vēl atgriezt.

Pāvils aicināja Timoteju turpināt sludināt Evaņģēliju un tāpēc lasījumā ir apliecināts Svēto Rakstu iedvesmotais raksturs, un viss fragments ir svarīga liecība par Rakstu nozīmi un derīgumu. Timotejs ļoti spēcīgā veidā tiek aicināts sludināt saņemto Evaņģēliju un tas, ka cilvēki novērsīsies no vārda klausīšanās un pievērsīsies jaunām idejām ir iemesls vēl vairāk sludināt. Šādos grūtos laikos tieši tiek prasīta no mācekļa nedalīta uzticība Evaņģēlijam un sludināšana “gan laikā, gan nelaikā” (2 Tim 4,2), lai reprezentētu Dievu šajā pasaulē neskatoties uz pretestību un vienaldzību. Dievs palīdz Baznīcai piepildīt tās misiju un ganu uzdevums ir uzticīgi kalpot Dieva vārdam. Vārds veido Dieva tautu patiesībā un izlabo domu, ideju un uzvedības kļūdas (2 Tim 3, 16-17). Ganu uzdevums ir lūgties par Dieva tautu un uzticīgi sludināt Evaņģēliju. Šī apņemšanās ietver sevī grūto mācīšanās darbu (2 Tim 2,15), uzticīgi sludināt (2 Tim 4,1-2) un piemērot Dieva vārdu cilvēku dzīvēm, lai tās stiprinātu un celtu ticībā (Ef 4, 13-14).

Pāvils uzsvēra divas būtiskas lietas par Rakstiem: pirmkārt, Svēto Rakstu izcelsme un, otrkārt, Rakstu uzdevums un mērķis jeb kam tie ir paredzēti. Par Rakstu izcelsmi vērts ir atsaukties uz II Vatikāna koncila Dogmatisko konstitūciju par dievišķo Atklāsmi, Dei Verbum, kur koncentrētā veidā ir izskaidrots arī šīs svētdienas lasījums: “Dievišķi atklātās patiesības, kas ietvertas Svētajos Rakstos un tajos izklāstītas, ir fiksētas rakstiski Svētā Gara iedvesmā. Svētā Māte Baznīca, pamatojoties uz apustulisko ticību, kā Vecās Derības, tā arī Jaunās Derības grāmatas kopumā un ar visām to daļām uzskata par svētām un kanoniskām, jo tās ir uzrakstītas Svētā Gara iedvesmā (sal. Jņ 20, 31; 2 Tim 3, 16; 2 Pēt 1, 19–21; 3, 15–16), to autors ir Dievs un kā tādas tās ir nodotas pašai Baznīcai Svēto grāmatu sagatavošanai Dievs izvēlējās cilvēkus, kurus izmantoja, tiem paturot savas spējas un spēkus, tā lai viņi kā īsti autori, Dievam darbojoties viņos un ar viņu starpniecību, rakstiski nodotu visu, ko Dievs gribēja, un neko citu. Tā kā viss, ko pauž Dieva iedvesmotie autori jeb hagiogrāfi, ir jāuzskata par Svētā Gara izteiktu, tad jāapliecina, ka Rakstu grāmatas droši, uzticīgi un nekļūdīgi māca patiesību, kuru Dievs mūsu pestīšanas dēļ ir gribējis iekļaut Svētajos Rakstos. Tāpēc “katrs Dieva iedvesmots Raksts ir noderīgs mācīšanai, atspēkošanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs un sagatavots ikvienam labam darbam” (2 Tim 3, 16–17).”(Dei Verbum 11)

Pāvils arī skaidro Rakstu mērķi kā noderīgus un tas ir tāpēc, ka tie ir Dieva iedvesmoti. Vienīgi dievišķā izcelsme nodrošina un izskaidro Rakstu dāvāto labumu. Visa Bībele atklāj dievišķo pestīšanas plānu sākot no cilvēka radīšanas pēc Dieva tēla un līdzības, krišanu grēkā, Dieva nepārtraukto mīlestību pret viņu, neskatoties uz viņa spītīgo novēršanos, Dieva glābšanas plānu caur žēlastības derību ar izredzēto tautu un piepildījumu Jēzū Kristū, kurš nomira par mūsu grēkiem,  augšāmcēlās, tika pagodināts un atsūtīja Svēto Garu. Pāvils uzsvēra, ka Rakstu labums attiecas gan uz ticību, gan uzvedību. Viltus mācību sludinātāji ievedot šķelšanos ticībā ieved šķelšanos dzīves veidā. Raksti ir galvenais līdzeklis, ko Dievs izmanto, lai ticīgos vestu līdz briedumam. Jaunais cilvēks Kristū, par kuru tik ļoti rūpējās Pāvils, ir Evaņģēlija un Svētā Gara gudrības caurausts un jāatceras, ka nekad līdz galam šajā pasaulē mēs neesam savā izaugsmē pabeigti. Pāvils bija “cietumnieks Kunga dēļ” (Ef 4,1) un pilnīgā Viņam uzticējās, un kā rezultātā jutās brīvs no visa un visiem: sākot no likuma un pretenzijām pestīšanu sasniegt saviem spēkiem, un nepieciešamības izpatikt citiem. Viņš bija tik brīvs, ka varēja izvēlēties atteikties no savas brīvības brāļu un māsu labā. Svēto Rakstu mācība integrālā veidā pārņēma viņa ticību un dzīves praksi, un to viņš nodeva tālāk Timotejam, lai viņš šo veselo mācību uzturētu kristiešu starpā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Filem 9b-10. 12-17, svētdiena XXIII, C

 Flm 9b-10. 12-17

Pāvils sūta Onēsimu pie Filomena, manuskripts no 14.gs.

7. septembra svētdienā kā otro Dieva vārda liturģijas lasījuma klausīsimies fragmentu no Pāvila vēstules Filomenam. Filomens bija Pāvila atgriezts turīgs Kolosas iedzīvotājs un viņam bija vergs Onēsims, kurš aizbēga no viņa paņemot līdzi nelielu kunga īpašumu (Filem 15.18) un kaut kādā veidā sasniedza apustuli, kurš atradās ieslodzījumā (Filem 10). Pāvils pievērsa viņu Kristum jeb nokristīja un gribēja viņu sūtīt atpakaļ pie kunga, un tāpēc sarakstīja vēstuli Filomenam. Vēstules kodolu veido Pāvila lūgums par Onēsimu un atsaukšanās uz Filomena mīlestību kā apustuļa garīgo dēlu. Pāvils aicina Filomenu pieņemt atpakaļ Onēsimu un norāda, ka viss notikums ir apredzīgs, jo kungs ir zaudējis vergu, bet ieguvis brāli (Filem 15). Visdrīzāk Pāvils liek saprast, ka nebrīvais brālis ir jāatbrīvo.

Vēstule Filomenam parāda ne tikai to, cik dedzīgi Pāvils mācīja par kristīgās mācības pareizību, bet arī cik ļoti viņš rūpējās par šīs mācības praktisko īstenošanu morālājā un atbildības stājā. Pāvils pazīstot Filomenu, uzticējās, ka viņš augstsirdīgi uzņems aizbēgušo vergu kā brāli. Apustulis neaicināja uz revolucionālām pārmaiņām, kas visdrīzāk tajā laikmetā varētu beigties ar asiņainu dumpiniku apspiešanu, bet uzrunāja Filomena sirdi un sirdsapziņu, lai tajā veidojas jūtīgums un Jēzū Kristū dibināta radikāli jauna brālība. Pāvila lūgums Filomenam ir ievērojama ar to, jo tajā ir iekļauta jaunās kopienas vīzija, kuru kristietība gribēja ieviest sabiedrības savstarpējās attiecībās.

Saskaņā ar romiešu likumiem vergs ar bēgšanu ļoti riskēja, jo noķerts tika atgriezts savam īpašniekam un nebija izslēgts nāves sods. Normālos apstākļos vergs tika ieskaitīts pie mājiniekiem, bet katrā saimniecībā apstākļi varēja ievērojami atšķirties. Pāvils ļoti dedzīgi veica savu misiju un izrādīja Onēsimam savu pieķeršanos, kurš bija gan satraukts un noskumis, gan arī laimīgs, jo sastapa Kristu un kļuva par kristieti. Caur kristībām visi kļūst par vienu Kristū, arī vergi (1 Kor 12,13; Gal 3,28; Kol 3,11) un tikumu katalogos Pāvils vergus aicināja uz paklausību, izvairīties kalpot glaimu dēļ, uz iekšējo prieku no darba (Ef 5,5-8; Kol 3, 22-25) un savu kalpošanu uztvert kā kalpošanu Kristum, kurš kādreiz atmaksās. Aicinājumi kungiem bija mazāk izteikti un uzsver taisnīgumu, atgādina nākošo sodu, kurā Dievs neskatās uz personu.

Pāvils šajā vēstulē neko nepieprasa vai nepavēl, bet jautā, jo Filomenam nav jārīkojas spiediena ietekmē, bet jāpieņem apustuļa padoms brīvībā (Filem 14). Līdzīgi rīkojās Jēzus, jo katrs cilvēks ir brīvs sekot vai nesekot Viņam. Evaņģēlijā Jēzus aicināja cilvēkus sev sekot un rūpīgi izvērtēt, ko viņi uzņemas darīt. “Tas, kurš kādu aicina, lai ievērot tikumu, nedara to ar spēku, piespiedus. Ja, piemēram, pie kāda tiek vērsti daudzi pamudinājumi, bet pretojas, viņš nesasniegs tikumu. Lasām: cik reizes gribēju, bet jūs negribējāt [sal. Mt 23,37]. Tikums netiek uzspiests, ir kaut kas brīvprātīgs. Ja izslēgsi no tikuma brīvprātīgo raksturu, tad tas nebūs jau tikums. Arī Dieva iedvesmotais apustulis, iepazinis šīs lietas, raksta Filomenam saistībā ar Onēsimu: “Es viņu gribēju paturēt pie sevis [...], bet bez tavas piekrišanas es negribēju neko iesākt, jo tev nav jābūt labam piespiedu kārtā, bet brīvam” [Filem 13-14]. Jānonāk pie sadarbības starp to, kurš aicina un to, kurš piedzīvo izaugsmi tā, lai aicinājumi nestu pozitīvas sekas: Atgriezieties, atkritušie dēli un es pievērsīšos [sal. 3,22].”*

* sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.126 [Ps 28]

br. Jānis Savickis OFMCap

Ebr 12, 18-19. 22-24a, svētdiena XXII, C

Ebr 12, 18-19. 22-24a

Pēdējais Vakarēdiens, manuskripts no Austrijas,
1499-1500.g.
The Last Supper autors Jakob von Olmütz (Künstler/in)
- Institute of Material Culture of the Middle Ages and 
the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

31. augusta svētdienā otrajā Svētās Mises lasījumā klausīsimies fragmentu no vēstules Ebrejiem sadaļas (Ebr 12,14-13,25), kurā svētais autors iepazīstina ar praktiskiem norādījumiem, lai nepazaudētu Dieva žēlastību. Vēstules autos salīdzina Likuma došanu Sinaja kalnā, un ticīgo pieeju dzīvā Dieva pilsētai, kurā uztraukumus, ko piedzīvoja Vecās Derības tauta, nomainījās uz uzticēšanos Jaunajā Derībā. Šis lasījums ir kulminācijas punkts visā vēstulē. Senatnē Mozus bija starpnieks, kurš pasludināja seno Likumu. Radikālā jaunuma apziņa, kura parādās ar Kristu, “jaunās derības vidutājs” (Ebr 12, 24) starp Dievu un cilvēkiem, “labākas derības vidutājs viņš ir, šī derība iedibināta uz stiprākiem apsolījumiem” (Ebr 8,6). Par kādām patiesībām šis lasījums mums vēsta? Par tagednes eshatoloģiju jeb liturģisko sapulci, kur ticībā var sastapties ar eņģeļu koriem, debesu pulkiem un Dieva godību.

Dieva žēlastības uzturēšanas vidi uztur Baznīca, Tēva mīlestības kopiena, kuru Viņš Svētajā Garā atklāja cilvēkiem caur savu Dēlu un Baznīca “svētku svinību” (Ebr 12,22) vieta, kurā tiek sapulcināti visi izredzētie, lai beidzot nonāktu Valstībā. Baznīca arī mūsdienās joprojām ir sapulce (gr. panegyris, Ebr 12,22), svinīga pulcēšanās, kurā tiekās tie, kas tic, ka Kristus valdīšana iesāk Dieva valstību, kura iezīmē Svētā Gara darbība un Viņa ielietā mīlestība mūsu sirdīs. Tāpēc droši varam pieņemt domu, ka Baznīca ir visdebešķīgākā, garīgākā un eshatoloģiskākā īstenība, un no otras puses visvairāk klātesošā, konkrētākā un aprakstāmā īstenība kāda vien var pastāvēt cilvēka dzīvē un kuru Kungs pārveido. Baznīca ir kā debesis virs zemes, īpaši liturģijā.

Kristietim vissvarīgākā ir svētdienas svētsapulce. Šīs svētdienas lasījumā svētais autors rakstīja par kristiešu kopienas iešanu pie Sionas kalna, kur varam atrast šīs nākšanas būtību, Pēdējā Vakarēdiena svinēšana, kurā Baznīca vienojas ar debesu Baznīcu. Ja Izraelis senatnē bija sapulcināts Sinaja kalna pakājē, tad kristieši pulcējas katru svētdienu Sionā kalnā, jaunajā Jeruzalemē, kurā piepildījās Sinaja kalnā dotais likums un svētums caur žēlastību, prieku un Dieva klātbūtni. Siona šeit ir visas pestīšanas pilnības un centrālās vietas simbols, kurā katra draudze piedalās debesu sapulces svinībās un tās vidū ir eņģeļi un svētie, kuri ir sasnieguši mērķi un pāri visam Jēzus Kristus, jaunās derības vidutājs. Katrās euharistiskajās svinībās mēs tiekam iekļauti visā pestīšanas vēsturē.

Katrā Svētajā Misē mēs pulcējamies kopā ar visu Baznīcu, zemes un debesu, slavējam Dievu ar “Svēts, Svēts, Svēts” kopā ar eņģeļiem un svētajiem, un piedalamies Jēzus nāves un augšāmcelšanās notikumā. Svētais Bonaventura savos rakstos bieži izmanto serafina tēlu ar sešiem spārniem un apraksta dažādas ticības dimensijas. Apcerot Euharistiju, viņš uzsver sešus virzienus. Mīlestības pārpilnība Euharistijas noslēpumā paceļas uz debesīm (in caelum) godināšanas žestā pret svētajiem un uz leju (infra), šķīstītavu (purgatorium), dāvājot pestīšanu tiem, kuri gaida komūnijas pilnību ar Dievu. Tālāk mīlestība aptver visus ticīgos pa labi (ad dexteram), lai vienotos ar draugiem un labdariem, lai kopā sasniegtu pestīšanas mērķi, un pa kreisi (ad sinistram), lai pestītu ienaidniekus un vajātājus. Mīlestība arī virzās uz aizmuguri (retro) pie senčiem, lai pestīšanu sasniegtu priekšteči ticības ceļojumā un arī visi, kas būs pēc mums līdz pat pastarā tiesai.

Ja viss tā ir, tad cik daudz spēka ir jāiegulda gatavojoties svētdienas Svētajai Misei un lituģiskajai kalpošanai. Pateicoties ticībai Kristum un kristības pieņemšanai kristieši ir sasnieguši tuvību “dzīvā Dieva pilsētai” (Ebr 12,22) un tāpēc Baznīca ir priecīga. Vecajā Derībā Sinaja kalna pakājē bija cita noskaņa, bezpersoniska, ka pat nebija zināms, kas ir “runājošā balss” (Ebr 12,19), kas bija dzirdama tumsā. Kristieši pieredz Dieva atklāšanos savādāk un svinot Euharistiju piedzīvo priecīgas personiskās attiecības ne tikai Baznīcas ietvaros, bet arī ar eņģeļiem un mirušo dvēselēm. Piedaloties Euharistiskajā Upurī pietuvojamies “debesu Jeruzalemei un neskaitāmu eņģeļu pulku svētku svinībām, jūs esat tuvojušies pirmdzimto Baznīcei, kuru vārdi ir ierakstīti debesīs” (Ebr 12,22-23). Euharisjijā Kunga nāvi pasludinam līdz Viņa atnākšanai un pateicoties ticībai un cerībai pieredzam Jēzu Kristu Sakramentos, kuros Viņš mūs grib pārveidot pēc savas līdzības. Tā nav tiekšanās tikai pēc dievbijības, bet pievienoties Kristus Upurim saliekot upurī sava dzīves.

br. Jānis Savickis OFMCap

Kol 3, 1-5. 9-11, svētdiena XVIII, C

Kol 3, 1-5. 9-11

Dievs no Kristus krustā sistā ķermeņa, pārdurtā sāna, izvelk Baznīcu,
kronētu sievieti. Manuskripts no Francijas, 13.gs. vidus.

3. augusta svētdienā turpinām kā otro Dieva vārda liturģijas lasījumu iepazīt Pāvila vēstuli Kolosiešiem un šajā svētdienā ielūkojamies fragmentā, kurš ir ņemts no vēstules otrās daļas, kurā apustulis vairāk pievēršas brīdinājumiem un izklāsta mācību par jauno dzīvi Kristū. Sākumā norāda uz laiku beigās (Kol 3,1-4) un tad aicina sekot Kristum (Kol 3, 6-17). To var īstenot gandarīšanā, kuras auglis ir jaunais cilvēks. Jaunā dzīve mūs padara par Tēva dēliem un bērniem, Krisus brāļiem un Svētā Gara iemājošanas svētnīcu. Šī dzīve vēl ir apslēpta Dievā (Kol 3,3), bet pilnībā atklāsies mūsu augšāmcelšanā garīgajā un neiznīkstošajā miesā (1 Kor 15, 42-55). Cilvēku valodā nevar izteikt vārdos dievišķās dzīves saturu, svētumu un godību, un tas pat nav vienmēr jācenšas, ja negrib pazaudēt personisko saiti ar Dieva noslēpumainību. Jaunā Derība ar viso pestīšanas vēstures reālismu to ņem vērā un Pāvils raksta: “jūsu dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā” (Kol 3,3). No augšāmcelšanās plūstošā dzīve, svētums un godība šajā pasaulē vēl ir apslēpta un pakļaujas zemes dzīves apstākļiem.

Zemes dzīvei ir savi ierobežojumi un kristieši uzglabā saņemtās dāvanas “māla traukos” (2 Kor 4,7) un Pāvils aicina: “savu prātu virziet uz to, kas augšā, ne uz zemes lietām” (Kol 3,2), lai pēc iespējas mazāki būtu šķēršļi žēlastībai mūsos. Pāvils vēstulē Kolosiešiem uzsvaru liek ne tikai uz Kristus iepazīšanu vai arī uz veidu kā ticīgajam jāseko Viņam, bet īpaši vērš uzmanību uz dzīves kopienu ar Kristu, kas veido kristiešu dzīvi. Ticīgajiem ir jāatmet vecais cilvēks, lai ietērptos jaunajā cilvēkā. Pāvils jauno cilvēku izprata morālās kategorijās (Kol 3,9-17; Ef 4, 1-2.22-24). Kristīgā identitātē ir ietverta pārliecība, ka mūsu augšāmcelšanās jau ir sākusies ar Jēzus augšāmcelšanos un tā ir sākusies ikvienam, kas tic Kristum. Apustulis Pāvils šo “jau tagad” redz kristiešu ikdienas dzīves miršanā un augšāmcelšanā (Rom 6,13; 2 Kor 4,16; Kol 3,1-4; Jņ 4,24).

Cilvēka dzīves piepildījums ir Dievā un tāpēc alkas pēc Dieva ir cilvēka dzīves būtisks elements. "Dažreiz var vēlēties to, kas nav vēlēšanās vērts. Par to runā vārdi: "[Nomērdējiet sevī] kaisli, samaitāto iekāri" [Kol 3,5]. Ļaunas vēlmes nav vēlmes vērta, tāpat kā viltus labums nav izvēles vērts, pat ja daži to izvēlas."* Tas, kurš ticībā ir kopienā ar Kristu, šajā pasaulē vēlēsies dzīvot pēc Viņa tēla un līdzības, un sekojoši būs šeit uz zemes autentiska un patiesa persona; tas arī ir iemesls, kāpēc ar mieru un prieku ir vēlme pāriet no šīs pasaules pie Tēva. Mūsu zemes dzīvei Kungs Pēdējo Vakariņu laikā atstāja testamentu: “To dariet manai piemiņai” jeb to, ko konkrēti nozīmē īstenot savā dzīvē piemiņu tam, ko pats Jēzus pieredzēja. Tāpēc Pāvils vēstulē Kolosiešiem raksta: “novelciet kā drānas no sevis veco cilvēku līdz ar viņa darbiem un apvelciet atjaunoto cilvēku, kas ir atjaunots saprašanā pēc Radītāja tēla” (Kol 3,9-10) jeb tas cilvēks, kurš uzvedas kā Kristus, tas piepildās un īstenojās kā cilvēks; kas īsteno piemiņu tam kā dzīvoja Kristus, mēģinot Viņam sekot, pateicoties Dieva žēlastībai kļūst pakāpeniski Viņam līdzīgs, pieņemot to pašu tēlu, kas ir Kristū.

* sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.8 [Ps 20]

br. Jānis Savickis OFMCap

Rad 18, 20-32, svētdiena XVII, C

Rad 18, 20-32

Abrahams aizbilst par Sodomu un izglābts tikai tiek Lots
ar savu ģimeni. Manuskripts no Čehijas, 1417.g.
[Bible olomoucká, I. díl] - 1417 - Research Library in Olomouc, Czech
 Republic - CC BY-NC-SA.

Pirms nedēļas Dieva vārda liturģijā lasījām kā trīs noslēpumaini vīri apciemoja Abrahamu un viņš izrādīja ciemiņiem lielu viesmīlību, un saņēma kā balvu ziņu par dēla piedzimšanu no sievas Sāras. Beidzot solījums sāka piepildīties, bet viņam nācās domāt ne tikai par Dieva apsolījumiem, bet arī par vēstures norišu nemierīgajiem notikumiem un cilvēku likteņiem kā tas ir katram ticības ceļa gājēju. Lasot tālāk Radīšanas grāmatas 18. nodaļu šajā svētdienā iepazīstamies ar Abrahamu kā starpnieku, kurš pārliecināja Dievu, lai glābtu Sodomu un Gomoru. Dievs zina, pēta, izsver un tiesā, un tāpēc Viņš grib precīzi zināt, kas notiek Sodomā (Rad 18,21). Stāsts norāda uz to, ka Dievs bija gatavs piedot un izrādīt žēlasirdību sava kalpa Abrahama dēļ, tomēr pilsēta tika izpostīta un no tās izglābās tikai viņa brāļadēls Lots ar savu ģimeni (Rad 19,29). Dievs sodīja elkdievu ticību ar tās izvirtušajām seksuālajām praksēm, kas bija raksturīgas Kanānas iedzīvotājiem un kuriem bija liela negatīva ietekme uz Izraeli.

Bībelē dialogu uzsāk Dievs un Abrahama dzīvē tos ir ļoti spilgti redzams, un tāpēc Dievs neslēpa no patriarha to, ko apņēmās darīt, jo izvēlēja viņu par svētību tautām, tāpēc, ka notiekošais cilvēku vēsturē attiecas arī uz viņu. Šajā dialogā Abrahams izsaka savu viedokli, kas nesakrīt ar Dieva ieceri. Dievu un cilvēku šķir nebeidzamas tāles, bet tas nav šķērslis atklātai sarunai. Vājākais un padotais spēcīgākā un varenākā priekšā var būt nepatiess, izbijies un rūpīgi izvēlas to, ko teikt, bet Abrahams drosmīgi un atklāti izsaka savas domas. Abrahama uzticība Dievam bija spēcīgāka nekā bailes un tā ir liecība patiesībai, ka patiesa ticība ļauj izteikt drosmīgu lūgumu ar uzstājību un cieņu.

Abrahams nebija tieši saistīts ar abām pilsētām, kuras Dievs bija nolēmis iznīcināt, tomēr nostājās to pusē, jo viņam bija jākļūst par svētību tautām. Abrahama jautājumi Dievam, kuros viņš kaulējās ar Kungu, nebija tikai aizbildniecības lūgšana: “Vai patiesi tu aizrausi taisno kopā ar ļaundari” (Rad 18,23), bet arī jautājums, vai Dievs vēlas iznīcināt taisnīgos kopā ar grēciniekiem jeb kādi ir Dievs darbības kritēriji vadot pasaules vēsturi? Tas bija jautājums netikai par Sodomu un Gomoru, bet cilvēci, jo, vai tad Dievs dēļ nezālēm pļautu visu labības lauku. Evāņģēlija līdzībā par nezālēm labības laukā lasām: “nē, ka, nezāles ravēdami, jūs neizraujat līdzi arī kviešus” (Mt 13,29). Tas bija svarīgs jautājums, jo gandrīz katrā traģiskā notikumā nav pamanāma atšķirība starp taisnīgajiem un bezdievjiem, jo posts piemeklē visus. Abrahama aizbildniecība noslēdzas pie desmit taisnīgajiem un atbilde netiek dota, un jautājums palika karājoties gaisā. Kas notiek ar vienu taisnīgo grēcinieku vidū? Ko es darītu Dieva vietā? Neskaitāmas un neprognozējamas dzīves situācijas rada nemitīgu jautājumu konveijeri.

Abrahams kaulējās ar Dievu un pakāpeniski samazināja iespējamo taisnīgo skaitu pilsētā līdz desmit, bet šajā dialogā skaits nav svarīgākais. Kāpēc Abrahams šai labajā aizbildniecības ceļā apstājās un netirgojās arī par piecu vai vienu taisnīgo pilsētā? Abrahams savās prasībās neaizgāja līdz beigām, jo skaitļiem viņam vēl bija nozīme, bet Dieva acīs tā nav, jo Dievs ir gatavs glābt visus viena dēļ. Pravietiskā tradīcija to gana labi uztvēra un Jeremija grāmatā lasām vārdus par Jeruzālemes grēku: “pastaigājiet pa Jeruzālemes ielām, palūkojiet, apjautājieties un pameklējiet, vai jūs tur atradīsit kādu, kas dara pēc taisnības, ir uzticīgs un patiess un domā par ticību,- tad Es tai piedošu!” (Jer 5,1) vai pravietis Ezehiēls: “Es meklēju viņu vidū kādu, kas nostātos par saviem tautiešiem kā mūris un aizstāvētu zemi Manā priekšā, ka Es ar Savu tiesas spriedumu to galīgi nepazudinu, bet Es neatradu neviena.” (Ez 22,30) un pravieša Jeremija grāmatā cietošais kalps “aizlūdza par ļaundariem” (Jer 53,12) un viņa dēļ Dievs piedod visiem pateicoties viņa upurim. Abrahams atvēra ticības ceļu, kas atvedīs pie Jēzus Kristus.

Ko šis lasījums mums pavēsta? Vai par taisnīgo glābšanu? Kopīgo atbildību? Vai Dievs nenostājas nevienā pusē? Vai arī visas pilsētas glābšanu no Dieva soda ar taisnīgo cilvēku aizbildniecības spēku? Abrahams uzticējās labajam Dievam un Viņa žēlsirdībai, un bija solidārs ar tiem, kuri pieredzēja cilvēciskos vājumus un grēku. Abrahams bija Dieva iecelts svētību starpnieks un kļuva par ceļu, kas savieno cilvēkus ar Dievu. Radīšanas grāmatas 18. nodaļā liels uzsvars tiek liekts uz cilvēku lielo grēcīgumu, ka pat Dieva žēlastība un piedošana nevar sasniegt cilvēka sirdi. Pēc nesekmīgas tirgošanās ar Dievu un neatrodot tur nevienu tainsnīgo, Dievs sodīja pilsēta. "Ne katrs, kurš sauc ar iekšējā cilvēka balsi, sauc uz Dievu, bet tikai tas, kurš runā par Dieva lietām, kurš vērš savu lūgumu Dievam. Sauc arī sodomieši, bet ne pie Dieva: "Sodomā un Gomorā ir jo liela kliegšana, un viņu grēki jo smagi" [Rad 18,20]"* Kristietim nevajadzētu būt pārsteigumam, ka neatradās neviens taisnīgais, jo vienīgais taisnīgais ir Jēzus Kristus un savā ziņā Dievs atbildēja uz Abrahama meklējumiem pēc taisnīgā un sūtīja pasaulē savu Dēlu. Patiess taisnīgums ir varens un nepakļaujas grēka diktātam, un tāda ir Jēzus Kristus nestā pestīšana. Viena taisnīgā esība var atnest piedošanu visiem un Vecajā Derībā jau cietošais Kunga kalps ir noslēpumains Kristus pirmtēls, kurš atnesīs pestīšanu, Viņš-Viens priekš visiem un tas notika uz krusta koka.

* sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.109 [Ps 26]

br. Jānis Savickis OFMCap

Kol 1,24-28, svētdiena XVI, C

Kol 1,24-28

Pāvils no ieslodzījuma Romā pasniedz vēstuli, lai to
aizvestu Kolosiešiem. Pāvils ievietots burtā "P".
Manuskripts no Anglijas, 12.gs. beigas un 13.gs. sākums.

20. jūlija svētdienā turpinām lasīt Pāvila vēstuli Kolosiešiem, un ja iepriekšējā svētdienā lasījām himnu par godu Kristum, tad pēc tās seko vairāki motīvi, kuros apustulis atgādina ticīgajiem viņu dzīves jauno situāciju un norādot uz savu dalību Kristus noslēpumos. Kristieši ir aicināti ciest kopā ar Kristu (skat. Mk 8,34). Šis aicinājums nav vērsts uz ciešanām, bet vispirms uz sekošanu Kristum, jo nevar Viņam sekot bez dalības Viņa ciešanās. Pāvils apvieno vēlmi būt kopā ar Kristu ar dalību Viņa ciešanās. Apustulis pieredzēja to pašu ko Kungs, jo kalpošana un taisnīga dzīve rada pretestību un ved caur ciešanām un vājībām pie nāves, kas līdzīga Kristus nāvei. Pirmos kristiešus ātri sāka vajāt un daudzi kļuva par asinslieciniekiem, un saprata, ka piedzīvo paša Jēzus Kristus situāciju. Moceklības liecībai ar mieru un prieku bija pārsteidzošs spēks.

Lasījums sākas ar vārdiem, kas caur gadsimtiem ir radījuši daudz jautājumu: “savā miesa papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās” (Kol 1,24). Vai Kristus ciešanām kaut kas pietrūkst un Pāvilam tās ir jāpapildina? Jāuzsver, ka Kristus pestījošās ciešanas ir pietiekošas, bet tas, kas vienmēr ir nepieciešams ir Jēzus Kristus Evaņģēlija sludināšana. Pāvils savās vēstulēs saista prieku ar apspiešanu pasaules beigu perspektīvā un savas ciešanas izprata kā laiku beigu kristiešu apspiešanu un viņu apvienošanos ar cietošo Kristu. Savas ciešanas viņš izprata kā upuri par draudzēm, kurām viņš rakstīja vēstules. “Kristus ciešanu papildināšanu” uztvēra konkrēti, jo varēja trūkt kalpotāju grūtajā apustuliskajā misijā vai bija jāpapildina materiālie trūkumi pārdalot to no bagātajiem kristiešiem pie trūcīgajiem. Pāvils norāda, ka savās ciešanas garīgā veidā aptver un stiprina ticīgos.

Kristus atvēra mums iespēju līdzi ciest ar Viņu. “Visiem, kas cieš šajā pasaulē – slimajiem, neārstējamiem un mirstošajiem, cietumā esošajiem un spīdzinātajiem, apspiestajiem un bezcerīgi nabadzīgajiem – ir jāzina, ka savā situācijā viņi nav nolemti pilnīgai bezspēcībai: ja viņi apvienos savu bezcerību ar krustā sisto Dieva Dēlu, viņi darīs vairāk, lai celtu patieso Dieva valstību nekā daudzi zemes laimes arhitekti. Protams, cilvēkiem, un jo īpaši kristiešiem, ir jādara viss iespējamais, lai mazinātu cilvēces pašreizējās un nākotnes ciešanas. Taču, to darot, viņiem nevajadzētu aizmirst Jēzus teiktās svētības, kad viņš caur ciešanām un krustu raugās uz augļiem”*, kas ir izteikti kalna svētībās.

Pāvilam ticība ir ar izteiktu sabiedrisku raksturu un savas ciešanas viņš redzēja Baznīcas kontekstā. Savās vestulēs rakstos par savām ciešanām, apustulis atklāj, ka saņēmis no Dieva dāvanu, kas ļāva viņam tās pieņemt ticības garā un vērtēt tās pestīšanas plāna un vēstures gaismā. Pāvilam nebija grūti pieņemt domu, ka var ciest otra dēļ, vai dēļ Baznīcas un arī Kristus darbu labad. Dzīve Kristus dēļ ir sevis atdošana, lai viņš varētu ticīgajā rīkoties, lai Kunga noslēpums īstenotos cilvēka dzīvē un Baznīcas kopienā notiktu Kristus pashālais notikums Viņa Miesas - Baznīcas labā. Kristietis tādā veidā nodod savu dzīvi Kristum, kur Viņa Noslēpums kļūst klātesošs arī praksē caur tuvākmīlestību kādu mums parādīja Jēzus Kristus ar savu nesavtīgo un atvērto attieksmi pret citiem, pat pret tiem, kuri neprot pozitīvi uz to atbildēt. Pāvils vienmēr palika priecīgs, jo dziļi uzticējās Dievam, jo redzēja savas darības augļus kristiešu ticības dzīvē.

Kristīgais garīgums ir cieši saistīts ar ķermeniskumu, jo garīgā dzīve aptver visu personu, kas ir vērsta uz Jēzu Kristu un šī kustība, kurā ķermenim ir sava loma saistās arī ar ciešanām. Pāvils neizvairījās no īstenības radītajām grūtībām un reālistiski uzlūko dzīves samezglojumus un smagos posmus, kuri ir pārejoši un kurus ir jāpārvar nākotnes labumu perspektīvā (skat. 2 Kor 4,17). Pāvilam ciešanas ir cieši saistītas ar Kristu, jo viņš tās atdod Kungam, lai tās iegūtu vērtību un kļūtu par “papildinājumu”. Ir tikai viens Kristus krusts, kuram kristieši pievieno savas ciešanas un līdzīgi ir tikai viena Kunga augšāmcelšanās, kurā ticīgie piedalās. “Kristus ciešanu papildināšanu” varētu pārprast, domājot, ka Kristus ciešanas nebija pietiekamas pestīšanai un ka svēto ciešanas ir jāpievieno, lai tās pabeigtu, bet tas, ko Pāvils gribēja pateikt ir tas, ka pietrūkts viņa ciešanu Kristus un Baznīcas dēļ, un līdzīgi katra ticīgā ciešanas jeb uzticība Dieva gribai, kas var izsaukt dažādus pārbaudījumus un ciešanas, ir tas, kas nepieciešams Kungam, lai Baznīca varētu izplatīties katrā laikmetā un zemē.

* Hans Urs von Balthasar, You Crown the Year With Your Goodness: Sermons Throughout the Liturgical Year, San Francisco: Ignatius Press 1989 - 59.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

​​Kol 1,15-20, svētdiena XV, C

Kol 1,15-20

Pāvils raksta vēstuli kolosiešiem. Manuskripts no

Nīderlandes, 1372.g.

St. Paul sending a letter to theColossians autors Jean Bondol - 1372

- KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

13. jūlija svētdienā lasām vēstules Kolosiešiem fragmentu no 1. nodaļas, kurā iepazīstam kristīgās ticības pamatvēsti cēlā kristoloģiskā himnā (Kol 1, 15-20). Līdzīga himna ir vēstulē Filipiešiem (Filip 2,5-11). Kristus šajā himnā tiek paaugstināts kā Kungs radīšanas aktā (Kol 1, 15-17) un kā izlīguma nodrošinātājs starp cilvēkiem un Dievu. Kaut arī tā ir Jaunās Derības himna, tomēr jēdzieni un izteiksmes līdzekļi ir piesātināti ar Vecās Derības izpratni, bet tās centrā ir Jēzus Kristus nāve un augšāmcelšanās. Himnās, kuras mēs atrodam apustuļa Pāvila vēstulēs, interesanti ir tas, ka pastāv divi galvenie viedokļi par to izcelsmi: viens ir tāds, ka apustulis tās ir dzirdējis kristiešu draudzēs un iekļāvis savās vēstulēs vai arī pats sacerējis. Pirmie kristieši ātri sāka saprast, ka Jēzu Kristus persona ir "vieta", kurā Dievs pilnīgā un saprotamā veidā atklāja savu patiesību un arī patiesību par cilvēci, radību un vēsturi. Šīs svētdienas lasījumu jeb pirmkristiešu himnu var sadalīt divās daļās. Pirmajā daļā (Kol 1, 15-17) Kristus ir definēts kā “visas radības pirmdzimtais” un aplūko Viņa pirmseksistenci un starpniecību radīšanā. Otrajā daļā (Kol 1, 18-20) Jēzus tiek nosaukt par “pirmdzimto no mirušajiem” un Viņā sākas jauna radība, jo Viņā grēks, nāve un dalījums tiek uzveikts.

Starp cilvēkiem un Kristu pastāv noslēpumaina saistība, jo Dieva Dēls ir “neredzamā Dieva attēls” (Kol 1,15) un ja cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, tad viņš ir arī pēc Kristus tēla un līdzības. Pirms Jēzus Kristus iemiesošanās šis tēls bija noslēpumā un tāpēc, kad Vārds iemiesojās, Viņš iemiesojās tēlā, kas ir Viņa paša tēls, lai atklātu cilvēkam patiesību par tēlu, kas viņu veido un lai atgrieztu viņam zaudēto līdzību.* Jēzū radība atrod pati sevi. Sv. Didims Aklais (313-398) Kristus noslēpumu skaidro ar nelielu sava laika platonisko pasaules izpratni: “Ar maņām uztvertajām lietām ir savi līdzenieki idejās, kas ir Dieva domas, Dieva nodomi. Centieties izprast šo patiesību ar piemēra palīdzību. Tas, kas grib uzcelt pilsētu, [vispirms] savā prātā uzprojektē visu pilsētu un tās atsevišķās daļas, un saskaņā ar šo ieceri veido materiālos elementus. Ja viņš nepieņem pareizo, piemēram, tirgus vai svētnīcas, vai arī kaut kā cita koncepciju, viņš nevarēs paveikt materiālās lietas. [...] Paskaidrosim: “Kristū tika radītas visas lietas, kas ir debesīs un kas ir virs zemes, redzamās un neredzamās, gan valdības, gan varas. Visas lietas pastāv caur Viņu. Viņš ir pirms visa un viss pastāv Viņā.” (Kol 1, 16-17). Viņā tika radītas būtnes, redzamas un neradzamas. [Tas ir] tā, it kā pilsētas atsevišķās daļas, [vispirms radītas] arhitekta prātā, tiktu uzceltas [pēc tam materiāli], tas ir, pēc tā parauga, vadoties pēc tā, jo ideja pieder dominējošajai īstenībai. Tāpēc Kristū visam ir jāpastāv. Ja mēs teorētiski vēlamies atdalīt idejas no pastāvošām lietām, tad pēdējais zaudē savu eksistenci. Izzūd līdz ar idejas pazušanu.”** 

Vārds “attēls” šajā himnā ir ļoti svarīgs, jo Kristus ir tas, kurš savā personā un dzīves gājumā padarīja neredzamo Dievu redzamu un tuvu. Šis lasījums ir kā atbilde cilvēkiem, kuri nepazīst un meklē Dievu, jo Viņš vairs nav neredzams un tāls, jo Viņš tagad ir iepazīstams un sasniedzams. Kristū viss tika radīts un izkaisīta radība Viņā atrod saskarsmes punktu, un lai izteiktu savas domas Pāvils izmanto jēdzienus, kuri sastopami arī platoniskajā un stioķu filozofijā, lai aprakstītu apbrīnojamo kosmosa vienotību. Jūdu domātājs Aleksandrijas Filons arī rakstīja, ka Dieva Logos ir vienojošā saite, kas visu aptver un saglabā vienotībā.

Pirmo kristiešu pārdomas par Dieva nonākšanu un pazemošanos savijās ar pashālo Kunga pagodināšanu, un iztēlojās ceļu, kurā Kristus nāk no Dieva pasaulē un atpakaļ pie Tēva. Šī izpratne izplatījās ne tikai kā skaidrojums par cilvēku pestīšanu, bet arī kā uzlūkot visuma apvāršņus, kuros Krisus notikums iegūst savu pilno mērogu (Kol 1, 15-20). Jēzus iemiesojoties nezaudēja savu dievišķību un Viņa paaugstināšanās neatcēla Viņa cilvēcību, un Viņš rāda cilvēkiem kāds ir Dievs un grib atjaunot Dieva tēlu cilvēkos caur savu iemiesošanos. Lasījuma sākuma vārdi “visas radības pirmdzimtais” (Kor 1,15) saskan ar Psalma vārdiem “es viņu darīšu par savu pirmdzimto, par visaugstāko starp zemes ķēniņiem” (Ps 89, 28), kur Dāvids tiek nosaukt par pirmdzimto, augstākais no zemes valdniekiem. Kristus pārākums pār visu radību ir pierādījums, ka Viņš ir pirms visām lietām un ka Viņš ir visu lietu Radītājs un visas lietas tiek saturētas Viņā (Kol 1,17).

Pestīšanas vēsturē apvienošanās ir centrālā tēma, jo Dieva mūžsenais plāns savu radību ved uz vienotību un apvienošanos Kristū (Kol 1,18). Visa Jēzus dzīve un darbība tika pilnīgi pakārtota komūnijas veidošanai, lai sapulcinātu Dieva tautu. Katram kristietim dziļākais un galīgais vēstures mērķis ir Jēzus Kristus un Viņā piepildās visas lūgšanas, ilgas un cerības. “Jo tāpat kā no kakla nāk nervi, kas apņem un pārvalda visu ķermeni, tā no Baznīcas galvas, kas ir Kristus (sal. Kol 1,18; Ef 1,22-23; 5,23) caur evaņģēlija disciplīnas pazemīgo kaklu nāk mīlestības un ticības nervi, kas vieno visus ticīgos vienā ķermenī, lai viņi varētu pastāvēt vienoti ticības saitēs.”*** 

Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības (Rad 1, 27) un Kristus ir pilnīgs Dieva attēls (2 Kor 4,4; Kol 1,15). Katrs cilvēks ir Dieva gribēts tāpat kā Viņa pirmdzimtais Dēls. Mūsu līdzība Dievam ir balstīta līdzībā Kristum, jo Viņā varam redzēt neredzamo Tēvu (Jņ 14,9; 12,45). Ja Kristus ir pilnīgs Tēva attēls, tad mūsu uzdevums ir padarīt redzamu šo dabisko un pārdabisko līdzību sekojot Kristum, ietērpjoties jaunā cilvēkā. Kristietis ir dzīvs Kristus attēls un mūsos ir jāatklājas Dieva godībai, kas visā pilnībā piepildīsies nākošajā dzīvē (2 Kor 3,18). Visa Dieva žēlastības darbība mūsos ir vērsta uz Dieva dēla attēla veidošanu mūsos. Cilvēki īpašā veidā tika Dieva radīti Jēzū Kristū caur Viņu un Viņam, un katra persona, kas nāk pasaulē, Jēzū Kristū atrod savas esības pamatjēgu. Kad Dievs iecerēja cilvēku, tad Viņš domāja par Jēzu Kristu. Kādā veidā šī līdzība īstenojas un kāda ir Jēzus Kristus persona pēc kuras līdzības mēs esam radīti? Jēzus ir Dēls, kurš ar pateicību atzīst, ka visu, kas ir, ir saņēmis no Tēva un tāpēc ir labprāt Viņam paklausīgs katrā dzīves brīdī. Kad cilvēks nedzīvo kā Jēzus Kristus un maldās pa dzīves ceļiem, nenes augļus un atmet vienotību ar Dievu. Ja kāds grib dzīvot autentisku dzīvi saskaņā ar savu būtību, tad viņam jārīkojas kā Kristus jeb kā Dieva bērnam.

* Bernard Sesboüé, Jezus Chrystus Jedyny Pośrednik. Rzecz o odkupieniu i zbawieniu, Tom 1, Poznań: W Drodze 2015 - 287.lpp.

** sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.140 [Ps 30]

*** Sv. Gregors no Elvīras, Tractatus de epithalamio II, 37.

br. Jānis Savickis OFMCap

Gal 3, 26-29, svētdiena XII, C

Gal 3, 26-29

Krustāsišana, Marija un Jānis no vienas puses, un Asīzes 
Francisks un Klāra, manuskrips no Nīderlandes, 1490-1500
The Crucifixion, with Mary, St. John, St. Francis of Assisi and St. Clare of Assisi -
KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

22. jūnija svētdienā Dieva vārda liturģijas otrais lasījums ir ņemts no Pāvila vēstules galatiešiem, kurā apustulis formulē skaidrus uzskatus par Likuma lomu un Jēzus Kristus personu un sūtību. Šīs patiesības neapskata tikai ārēji un teorētiski, bet personiski, jo pats pieredzēja Kristus pārākumu par Likumu. Likums ved pie Kristus un tāpēc ticība Viņam ir saskaņā ar Likumu un apstiprina Likuma pāriešanu. Jēzus Kristus attaisno no grēkiem un samierina cilvēkus ar Dievu, kas kristiešiem dāvā jaunu dzīvi. Pāvils piedāvā sešus pierādījumus, ka pestīšana nāk caur ticību un nevis Likuma ievērošanu. Šajā svētdienā apskatīsim trešo argumentu, kurā uzsvars tiek likts uz kristību pieredzi. 

Kristticīgie ir Dieva bērni, kuri ir “ietērpti Kristū” (Gal 3,27) un atšķirības, kas dalīja cilvēkus kļūst mazsvarīgas, jo “visi esat viens Jēzū Kristū” (Gal 3,28). Tik ļoti dažādi cilvēki tiek iekļauti vienā Kristus miesā un jūdiem nav nekāds pārsvars pār pagāniem, un nevarēja uzspiest savu dzīves veidu, ieražas un rīcību. Kristīgais universālisms ir nesalīdzināms ar jūdu Bībeli, kaut arī jau Radīšanas grāmatā Dievs apsolīja Abrahamam caur viņu “tiks svētītas visas dzimtas uz zemes” (Rad 12,3) un pravietis Isajs skaidroja Izraelim, ka Dievs izveda tautu trimdā, lai tā kļūtu par liecinieci pagānu vidū (Is 43, 4-8). Evaņģēlijā ir nepārprotami vārdi par iešanu pie pagāniem (Mt 28,18) un Pāvilam jau “nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes - jūs visi esat viens Jēzū Kristū” (Gal 3,28).

Ietērpšanās Kristū saistās ar attiecībām starp cilvēkiem un tās ir attiecības, kas tiek pārveidotas kristībā. Apģērbs antikajā sabiedrībā norādīja uz sociālo lomu un šīs atšķirības tika izteiktas apģērbā, un tāpēc uzsvars šeit nav tik daudz uz kristītā iekšējo dzīvi, jo apģērbs norāda uz to, kas viens priekš otra mēs esam un tāpēc kristībā mēs tiekam apvienoti vienā jaunā sabiedrībā. Ietērpšanās Kristū sekas ir tādas, ka zūd visas atšķirības starp cilvēkiem . “Tie, kas saglabās svētumu, atdusēsies Vissvētā svētnīcā. Visus vientuļos iepriecinās Vienīgais no Tēva klēpja. Nebūs tur nekas, kas vīrišķīgs un sievišķīgs, ne verga, ne brīvā, bet visi būs dēli Visaugštākajā [sal. Lk 6,35; Ga; 3,28]”.* 

Mācību par Dieva bērnu godu vispilnīgāk ir izteicis Pāvils. Sākumā Dieva pieņemto dēlu gods bija Izraela privilēģija (Rom 9,4) un visi kristieši Jēzū Kristū par tādiem kļūst (Gal 3,26; Ef 1,5) un Gars viņus padara par pieņemtajiem Dieva dēliem (Gal 4,5; Rom 8,14-17), un viņi ir aicināti attēlot vienīgā Dēla tēlu sevī (Rom 8,29). Pašsaprotami ir tas, ka pieņemšana par Dieva bērniem dod arī mantojuma tiesības tam, ko saņēma patriarhi un tā ir Dieva valstība un mūžīgā dzīve. Praksē tas nozīmē, ka visi, kuri veido Dieva Baznīcu ir visu pārdabisko lietu, Gara dāvanu un augļu mantinieki. Tā ir pāriešana no verdzības uz brīvību, kas arī ir pierādījums tam, ka esam dēli. Pāvils ir liels brīvības macītājs un tā cenšas izteiktu pestīšanas īstenību. 

Cilvēki pirms Kristus dzīvoja saskaņā ar miesu, bet ticībā un kristībā pārmainītais cilvēks dzīvo saskaņā ar Garu. Dzīve saskaņā ar Garu atklājas kā spēja citiem dāvāt Augšāmceltā dzīvību, iekļaujoties Viņa nāvē, kas īstenojas kristībās. Tas nav formāls notikums un mūsu samierināšanās notiek par tik, par cik esam iekļauti Kristus nāvē un augšāmcelšanā, kas turpinās kristībās un Euharistijā, Viņa miesā, kas tika nomocīta, nogalināta un augšāmcelta, lai kristieši varētu būt viens Kristū. Tie, kuri ietērpjas Kristū un kuros iespiests Kristību, Iestiprināšanās un Priesteriskais zīmogs un, kas Euharistijā vienojas ar Kristu, tiem vajag nest atgriešanās augļus un jārīkojas pēc Kristus parauga. Kristības saites ir piederības zīme ģimenei, kura visiem dod bērnu tiesības, dalību Euharistijā un sakramentu pieņemšanā, kā arī bērna pienākumos pret Baznīcu. Kristības atbrīvo no smaguma, ko izraisa dalījumi. 

“Ļaunie tiek saukti par velna dēliem: Jūs esat no sava tēva - velna [Jņ 8,44], bet taisnīgie un patiesi ticīgie ir Dieva dēli [Rom 8,14-23; Gal 3,26; 4,6). Tas ir vislielākais cēlums, kas izplūst no patiesas un dzīvas ticības, un protamas balstās uz patiesu, dzīvu un pilnīgu ticību.”** Pāvils savās vēstulēs uzsverēra, ka Abrahams ir ticīgo tēvs (Rom 4,12) un viņi ir viņa mantinieki (Gal 3,29), apsolījuma bērni (Gal 3,28), izvēlēti (Rom 8,33), mīlēti (Rom 1,7), Dieva bērni un dēli (Rom 8,16; Gal 3,26). Šīs svētdienas lasījumā kārtējo reizi dzirdam vienus no visbiežāk izmantotajiem Pāvila vārdiem (Gal 3,38), kas liecina par jauno un atpirkto tautu, kura pieredz savā starpā etnisko, kulturālo un politisko mūru nojaukšanu, jo visu sirdis tiecās pie Kristus. Kristus jaunums nozīmēja visu dabisko un politisko piederību un atšķirību relativizāciju, un mums tik pierastais kristiešu pulks patiešām bija jaunums, jo Baznīcai nepiederēja un nepieder tikai vīrieši, bet arī sievietes un bērni. 

“Būt kristietim nav identitāte tādā pašā veidā kā būt beļģim vai francūzim, vīrietim vai sievietei. Būt kristietim nenozīmē piederēt pašreizējai pasaulei, kas aiziet (1 Kor 7,31). Būt kristietim arī nenozīmē sevis izņemšana no pasaules. Pāvilam kristietība pārveido visas identitātes, kas viņu definē, lai pakļautu tās mīlestības un universālas komūnijas imperatīvam. Ticība vedina pārkāpt fiksēto identitāšu robežas. Lūk, absolūtas eksistenciālas patiesības modelis, kas neved pie vardarbības, bet gan pie brīvības attiecībā uz piederību, absolūtas eksistenciālas patiesības modelis, kurā cilvēks var atrast sevi un pārveidot savas attiecības ar pasauli kopības vārdā.”***

*  Afrahats, Runa par derības dēliem 6,6 / Demonstrationes, Exhortatoria VI,6

** sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria quinta post Cinres, homilia 177, V

*** Benoît Bourgine, Conversation, Identity and Truth // Edward Schillebeeckx and Contemporary Theology, Edited by Lieven Boeve, Frederiek Depoortere, Stephan van Erp, NY: T&T Clark International 2010, 230.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap