Lieldienu vigīlija

2. lasījums no Radīšanas grāmatas (Rad 22, 1-18)

3. lasījums no Izceļošanas grāmatas (Izc 14, 15–15, 1)

Dziedājums pēc lasījuma no Izceļošanas grāmatas (Izc 15, 1-6.15-18) 

4. lasījums no Isaja grāmatas (Is 54,4a.5-14)

6. lasījums no Baruha grāmatas (Bar 3, 9-15. 32 - 4, 4)

7. lasījums Ezehiēla grāmatas (Ez 36, 16-17a.18-28)

8. lasījums no vēstules Romiešiem (Rom 6, 3-11)

Dziedājums pēc lasījuma no Psalmu grāmatas (Ps 118, 1-2, 16-17, 22-23)

Rad 22, 1-18, Lieldienu vigīlija

Rad 22, 1-18

Mandorlas formā attēlota Īzāka upurēšana, eņģelis aptur

 Abrahāmu, kad viņš grasījās upurēt Īzāku. Auns atrodas 

pa kreisi, lai tiktu upurēts Īzāka vietā. Manuskripts no 

Anglijas, 13.gs. vidus.

Lieldienu vigīlijas vārda liturģijas otrais lasījums no Radīšanas grāmatas 22. nodaļas ir viens no pazīstamākajiem Bībeles tekstiem, kas nevar atstāt lasītāju vai klausītāju vienaldzīgu. Stāstā par Abrahamu (Rad 12-22.nod) svarīgs motīvs ir Abrahama un Sāras neauglība, un izrietošā no tā spriedze, jo Dievs solīja patriarham dēlu un daudzskaitlīgus pēcnācējus. Abrahams saskārās ar šķēršļiem: Sāra nonāca svešzemju ķēniņa harēmā (Rad 14. un 20.), Abrahama iesaistījās kārā (Rad 14), abi laulātie meklēja alternatīvas bērna iespējas (Rad 16) un neticēja iespējai, ka solījumi piepildīsies (Rad 17. un 18.). Visbeidzot piepildījās Dieva solījums un 21. nodaļā tas tiek aprakstīts un, pēc tam Dievs pārbaudīja Abrahamu, prasot salikt apsolījuma dēlu Īzāku upurī. Tadā veidā Abrahamam nācās pieredzēt Dievu, kurš šķietami runā sev pretī. Mēs kā lasītāji tiekam sagatavoti šādam notikumu pavērsienam, jo svētais autors no sākuma norāda uz Dieva nodomu, ka grib pārbaudīt Abrahamu.

Abrahama stāsta sākumā viņam ir jāpamet savu pagātne un šajā lasījuma sava nākotne, un abos gadījumos devās ceļā. Šajā lasījumā iepazīstamies kā Abrahams atjaunoja savu Dieva pazīšanu un izprata Kungu jaunā veidā. Sākumā Dievs viņam varēja likties kā uzticams ceļa biedrs, bet tagad atklājās, ka Dieva klātbūtne, kurai jātic arī pilnīgā tumsā un ka Viņu pilnīgi nesaprot. Šajā lasījumā iepazīstamies ar kristīgās ticības paraugu un nostājamies ticības drāmas priekšā, kas tiek pārbaudīta un ir konfliktā ar normālu dzīves ziņu un moralitāti. Dievs nav nežēlīgs vai absurdāls, bet šeit visa pamatā ir Dieva mīlestība, kura nākotnē nesīs augļus.

Kāpēc Dievs pārbaudīja Abrahamu? Dievs uzrunāja Abrahamu un viņš atbildēja “Es te!” - Bībeles kontekstā pārsteidzoši vārdi, kuri izsaka gatavību izpildīt Dieva vārdu (Lk 1,38). Dievs saka viņam “ej” - jeb burtiski “ej pats pie sevis”. Tas ir tas pats vārds ar kuru Dievs vērsās pie patriarha pašā sākumā (Rad 12,1) un tas tagad ir atkal jauns sākums, lai turpinātu savu ceļojumu, atgriežoties pie tā sākumiem un atjaunotu savu paklausību Dievam. Abrahams labi zināja, ka paklausība Dievam nozīmeja sava aicinājuma īstenošanu, bet tagad ceļš ir daudz nesaprotamāks kā iepriekš. Tā vairs nebija izceļošana no pagātnes saitēm, bet salikt upurī savu apsolījuma dēlu. Vai cilvēks, kas prot saraut ar pagātni spēs atteikties no spēcīgas nākotnes saites, sava dēla Īzāka?

Lasījumā neredzam nekādu Abrahama reakciju, nemēģina vienoties ar Dievu tādā veidā, kad lūdza par Sodomu (18,16-33) un neprasīja skaidrojumus, bet bija paklausīgs un rīkojās tā kā sava aicinājuma sākumā (Rad 12,1). Abrahams klusē un šī klusuma noskaņa vairāk uzmanības ļauj mums pievērsties stāstījuma detaļām: pieceļas agri no rīta, apseglo ēzeli, ņem līdzi divus kalpus un dēlu, malku upurim un devās ceļā. Bez vārdiem un emocijām. Īpaša uzmanība tiek pievērsta vārdiem: “Re, uguns un malka, bet kur ir jērs sadedzināmajam upurim?” (Rad 22,7) un Abrahams atbilēja Īzākam: “Dievs pats sev sagādās jēru” (Rad 22,8). Dziļi vārdi par to, kam tulīt būs jānotiek. Viss tika sagatavots upura salikšanai un Īzāks ir pilnīgi paklausīgs, nekādā veidā nepretojas un nerunā par sevi. Varam nojaust par divām sajūtām: tēva mīlestību pret dēli un dievbijību. Visu šo notikumu vadīja Dieva vārds.

Dievs apturēja upura salikšanu, sagādāja upurdzīvnieku, upuris tika salikts un Īzāks palika dzīvs. Abrahams ieguva savu dēlu jaunā veidā, jo tagad viņš patiešām piederēja Dievam, kā Dieva dēlu. Tātad šis stāsts nav tikai par Abrahama ticību, bet par Dieva slavēšanu pateicoties kuram patriarhs atklāja dāvanu, ka dēls nav tikai dabiskās tēvišķības īstenošanas plāns, bet pārdabisko solījumu aktualizācija. Dēls, kuru viņš uzskatīja par savu, tagad vajadzēja pateikt “nē” un apzināties, ka viņš ir žēlastība. Ja šis stāsts uzslavētu tikai cilvēku, tad tas mums būtu neskaidrs un tāpēc šeit, pirmkārt, tiek slavēts Dievs.

Šis stāsts parāda attiecības starp Dievu un cilvēkiem, un kļūdīgi būtu apcerēt šo ticības pārbaudījumu skatoties tikai uz to, kas parādās pirmajā plānā. Jāievēro arī visa Izraela vēsture un pat mūsu pašu dzīve, pēc kā mēs ilgojamies, plānojam un daram. Visi iepriekšējie Dieva tēli, kuri cilvēkam deva dzīves orientierus, šī lasījuma gaismā izgaist. Nāk liela bezspēcība visa zaudēšanas iespējas priekšā, jo Dievs nav paredzams un mēģinājumi Viņu pielāgot savai iztēlei un plāniem beidzas ar neveiksmi, jo Dievs ir citāds. Dievs jau no Abrahama stāsta sākuma aicina viņu atmest pierasto. Kristietībā, kad domājam par ticību, mēs runājam par Dieva iemīlēšanu Viņa paša dēļ. Abrahams nemitīgi mācījās, ka Dievs nepielāgojās viņa ceļiem.

Dievs neveic pestīšanas darbu nerēķinoties ar cilvēkiem un prasa no viņa līdzdarbību Kunga plāna īstenošanā un vēstures ritējumā. Atbilde, kuru dod cilvēks uz Dieva aicinājumu nosaka šī plāna īstenošanos. Abrahama atbilde bija Kunga vārda un paša Dieva personas pieņemšana, kura uzrunāja viņu. Ticību Abrahama dzīvē raksturoja tas, ka runājušās personas attiecībās ar personu, kas klausās svarīgāk bija nevis tas, ko persona saka, bet pati Dieva persona, kuru pieņem vai arī atmet. Abrahams pieņēma Dievu personu un tad klausījās Viņa vārdu, devās ceļā, pieņēma solījumus un cilvēcīgi skatoties nonāca sava veida tumsā un šīs pieredzes augstākais punkts bija Īzāka upuris. Noslēpumainais Dievs atklājās un neskaidrie pestīšanas ceļi nosaka to, ka ticība vienmēr ir cilvēka brīvās gribas akts un tikai tas, kurš grib, tas tic; tikai tas, kurš mīl Dievu, pieņem Viņa vārdu, tic Viņam. Šajā ceļā grūtākais ir tas, ka Dievs šķietami iejaucas cilvēka autonomijā un sekojot viņa gribai vajadzēs atteikties no sava izdevīgā miera.

Abrahama vēsturi nevar ierobežot ikdienišķas vēstures ietvaros, ka kāds ir saņēmis žēlastību, dēlu un ar to viss beidzas. Ticīgie zina, ka pestīšana neapastājas pie žēlastības saņemšanas, bet ir dāvana, kas dota, lai augtu uz pilnīgākiem solījumiem, kuru dēļ ir jāsargā derība no paaudzes paaudzē. Viss pieder Dievam, pat bērni un ticības nodošana nākošajām paaudzēm var izdoties, ja bērni pieredz, ka viņu vecākiem Dievs ir svarīgāks par visu citu pasaulē. Svarīgi ievērot, ka mēs nevaram mākslīgi radīt šādas upurēšanas situācijas. Tās tiek prasītas no mums un tās parādas tad, kad mēs kalpojam Dieva lietām. Kristiešiem Jēzus Kristus ir jaunais Īzāks, kurš pats nemeklēja upuri, bet sludināja Dieva valstību, bet arvien skaidrāk atklājās, ka valstības vēsts nozīmē arī nāvi priekš Viņa, jo daudzi no Izraela viņam neticēja un gribēja no Viņa tikt vaļā. Jēzus pieņēma nāves perspektīvu. Viņa brīvo un patieso paklausību var izprast Izraela vēstures un īpaši Abrahama dzīves kontekstā. Jeruzalme atradās tajā pašā vietā, kur Īzāks tika sasiets. Šis vigīlijas lasījums piedāvā tādu stāstījumu, kurā žesti, priekšmeti un klusēšana ir svarīgāka par vārdiem. Līdzīgi kā Jēzus ciešanu un nāves aprakstā. Tas ir stāsts, kas raisa iztēli un vērš mūsu uzmanību uz žēlastību, dāvanu, augšāmcelšanos.

br. Jānis Savickis OFMCap

Pūplsvētdienas Dieva vārda liturģijas 

Palmu svētīšana Palmu svētdienā
Franciskāņu Misāle no 14.gs. vidus
Manuskripts no Francija

lasījumu komentāri:

1. Pravieša Isaja grāmata (Is 50, 4-7)

2. Psalms (Ps 22, 8-9.17-20.23-24)

3. Apustuļa Pāvila vēstulē Filipiešiem (Filip 2, 6-11)

4. Lūkasa Evaņģēlijs (Lk 19, 28-40)

Filip 3,8-14, V gavēņa svētdiena, C

Filip 3,8-14

Jēzus un laulības pārkāpēja (Jņ 8,1-11),
manuskripts no Anglijas, 14.gs.

Piektās gavēņa svētdienas otrais lasījums ir ņemts no Pāvila vēstules filipiešiem 3. nodaļas, kurā Pāvils nevilcinās parādīt patieso kristīgās dzīves pilnību un norāda uz savu piemēru. Viņam svarīgi bija nostiprināt kristiešus un īpaši misionārus, lai neatgrieztos jūdaismā, jo bija tādi, kas Pāvila prombūtnes laikā draudzēs radīja apjukumu ar jūdaisma praksēm. Atgriešanās vecajā ticībā un apgraizīšana mazvērtēja piederību Kristum. Kristiešu izšķirošā identitāte slēpjas Jēzus Kristus personā, tomēr šis pilnības ceļš nav vēl sasniedzams un nemitīgi ir nepieciešami jauni pūliņi, kurus var salīdzināt ar sacensībām: “es dzenos uz mērķi - iegūt balvu, uz kuru Dievs aicina augšup Kristū Jēzū” (Filip 3,14).

Lasījuma sākumā Pāvils rakstīja par Jēzus Kristus iepazīšanas pārākumu par visu (Filip 3,8). Pāvilam patiesas iepazīšanas (gnosis) motīvs ir ļoti tuvs un kad savās vēstulēs uzskaita tikumus, kuros parasti pirmā un pēdējā tikuma izvēle nav nejauša. Pirmais tikums ir ticība uz kuras tiek būvēts viss tikumu ansamblis, bet pēdējais norāda uz šī ansambļa piepildīšanos un pilnību, un tā ir mīlestība (sal. 2 Kor 8,7; 1 Kor 13,13) vai iepazīšana (Rom 15,13-14). Pirmajā vēstulē korintiešiem ticība, cerība un mīlestība ir centrālās tēmas un spilgti atklājas mīlestības himnā (1 Kor 13), tomēr Pāvils arī raksta, ka “tagad redzam neskaidri [...], bet tad - vaigu vaigā; tagad es atzīstu daļēji, bet tad atzīšu pilnīgi” (1 Kor 13,12). Pāvilam saistība starp mīlestību un iepazīšanu ir ļoti cieša, jo tā izpaužas pestīta un svētdarīta dzīve; starp abiem jēdzieniem pastāv saikne, jo iepazīt nozīmē iemīlēt un mīlēt nozīmē iepazīt konkrētā veidā.

Tāpēc apustulis raksta: “tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana” (Filip 3,8), jo mīlestības pamatā ir tas, ka Dievs mūs pirmos iemīlēja un iepazīšana nāk no Dieva, kurš pirmais mūs iepazina. Dieva iepazīšana nes pestīšanu un tā ir iespējama vienīgi pateicoties Viņa pestīšanas iniciatīvai Jēzū Kristū. Nedaudz tālāk Pāvils raksta: “es to uzskatu par mēsliem. Lai tik es iemantoju Kristu” (Filip 3,8) un tādā veidā uzsver, ka kristīgā dzīve, kura neapstiprina patiesību, ka Jēzus Kristus ir Dievs un Cilvēks, kurš miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies, ir tukša. Cik gan radikāli mainījās Pāvila reliģiskā dzīve “Kristus dēļ”, jo viņš pameta savu veco dzīvi, kuru saņēma no savas tautas, ģimenes un Gamaliela skolas, lai tiktu apgaismots ar Augšāmcelto Kungu. Ja kristietis ir patiess tikai sevī, priekš sevis, bet negrib būt patiess priekš mums, priekš citiem; ja negribam būt piepildīti ar Kungu savā ticībā, cerībā, mīlestībā un iepazīšanā, ciešanās un uzvarā, tad kaut kur nav notikusi tikšanās ar Kungu, izpalikusi mīlestība un iepazīšana.

Pāvils rakstot par savu ticību atsaucas uz “skriešanas” un “iegūšanas” tēliem. Sākumā Kristus dzinās pakaļ Pāvilam, bet pēc tam, kad tika “iegūts”, viņš pats sāka dzīties pakaļ Kungam. Jēzus meklēja Pāvilu un nevis otradāk, un tikai tad šī meklēšana apmainījās vietām. Tikšanās ar Kristu atvēra Pāvilam jaunu un negaidītu apvārsni, kura priekšā viss cits nobālēja (Filip 3,13). Pāvila skatiens bija vērsts nākotnē un jaunajā, ko dod Kristus un nevis tajā, kas jau bija aiz muguras, jo tāda ir kristīgā atgriešanās. Pāvils pirms savas atgriešanās mēģināja sasniegt taisnīgumu, kas nāk no likuma, bet tai pat laikā kristieši kļuva taisnīgi pateicoties ticībai Jēzum Kristum (Filip 3,9). Jūdi taisnību iegūst, bet kristieši saņem. Pāvila mērķis pēc žēlastības ienākšanas viņa dzīvē bija skriet Kristus virzienā un tā izskatījās visa viņa dzīve ne tikai aicinājuma brīdī. Apustulis lieto vārdu “dzīties” (gr. diokō) - mesties, ātri skiret, un tā ir skriešana, kura vēl nav atvedusi līdz mērķim un Pāvils kā labs skrējējs neatskatās, bet visu laiku vērsts uz priekšu. Tāda ir kristīgā atgriešanās, kura iepazīst un iemīl Kristu un nav vairs gatava atgriezties pie pagātnes dzīves modeļiem.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Kor 5, 17-21, IV gavēņa svētdiena, C

2 Kor 5, 17-21

Līdzība par pazudušo dēlu (Lk 15,11-32), fonā ir dēla  
dzīve tālu no tēva, cūkas sile un priekšplānā tēvs, kurš 
dod svētību dēlam. Manuskripts no Lielbritānijas,
Oksfordas 1460-1470.g.
Oxford, Bodleian Library MS. Douce f. 4: 
https://digital.bodleian.ox.ac.uk/objects/7ee98cf2-1a1a-4ae2-993b-945911b65fc0/

Viena no tēmām, kas dominē gavēņa laikā ir aicinājums uz atgriešanos un samierināšanos ar Dievu, lai ieietu jaunā atklātības un autentiskas uzticības laikmetā. Tas nav laiks, kad tikai uzmodinām vainas sajūtu, lai pazemotu sevi kā likuma pārkāpējus, bet pateicoties atdzīvinošai Tēva mīlestībai, kura atklājās Viņa Dēla ciešanās un nāvē, mēs varam uzticēties Viņa žēlsirdībai, kas atjauno. Apustuliskā kalpošana izriet no mīlestības pret Kristu un nes jaunās radības augļus, jo Kristū Dievs samierināja grēcīgo pasauli ar sevi (2 Kor 5,11-6,10). Kristus solidaritāte ar grēcīgo cilvēci ļauj cilvēkiem ieiet solidaritātē ar Kunga paklausību un taisnību. Samierināšanās ar Dievu ir liela dāvana, kuras iniciators vienmēr ir Dievs un no Viņa puses tā ir nākusi ar augstu cenu par kuru nevar smietis. Šis samierināšanās piedāvājums cilvēkiem liek pieņemt lēmumu, vai arī atbildēt atklāti un ar atvērtu sirdi uz šo jauno dzīves situāciju. Cilvēks ir aicināts dāvāt savu sirdi nedalīti, brālīgi, brīvu no aizspriedumiem un viltus patiesībām; tā ir samierināšanās, kurai nepieciešams kalpot ar vārdiem un veltīšanos. Pāvils visā savā otrajā vēstulē korintiešiem piedāvā šo samierināšanu, jo ja esam saņēmuši Dieva mīlestību, tad vajag tai kalpot, veltīties, izplatīt un runāt par to.

Pāvila mācība par samierināšanos ir ļoti skaidra: tā ir Dieva nesavtīgi dāvāta iniciatīva: “Viss ir no Dieva, kas mūs ar sevi caur Kristu ir samierinājis” (2 Kor 5,18). Šajā teikumā Dievs ir subjekts, bet mēs saņēmēji, grēcinieki un ienaidnieki. Dievs vērsies pie mums caur sava Dēla vaigu, kurš piekalts krusta kokā un lūdz mūs pievērsties Viņam, lai atrastu miera un vienotības saites. Sirds un brīvības atgriešanās spēks kalpo samierināšanai. Starp samierināšanās dāvanu un aicinājumu uz to, ir samierināšanās kalpojums. Šīs svētdienas lasījumā ir iekļauta visa Baznīcas samierināšanas teoloģija un izsaka vienlaicīgi tās stāju un saturu: “ir uzdevis mums šai izlīgšanai kalpot [...] un mūsos viņš ir ielicis izlīguma vēsti. Kristus dēļ mēs esam sūtņi, it kā Dievs sauktu caur mums” (2 Kor 5, 18-20). Šīs samierināšanās pamatā ir Kristus uzticēta kalpošana runāt Kristus vārdā un būt par Dieva balsi. Apustulis ir sūtītais, pilnvarotais pārstāvis, kurš saņēmis misiju un autoritāti iedarbīgi sludināt samierināšanas Evaņģēliju. Šajā lasījumā arī ir apkopots šīs vēsts saturs, kas ir ietverts samierināšanās zīmē - Kristus krustā.

Kam var kalpot šī dāvana ja mēs to nepieņemtu un neļautos Dieva iniciatīvai? Bibliskā atgriešanās notiek Baznīcas un draudzes ietvaros, un paredz cilvēku tikšanos, kuri norāda uz ceļu Jēzus vārdā: “Kristus dēļ mēs lūdzam - saņemiet šo izlīgumu ar Dievu” (2 Kor 5,20). Atgriešanās struktūras pamatā ir tas, ka citi, kuri runā Kristus vārdā, atver manas acis uz manu patieso situāciju un pasludina samierināšanos ar Dievu. Atgriešanās ir kas vairāk nekā labu apņēmību saraksts, bet gan dziļš notikums, kurš ieved Dieva vēsturē ar Viņa tautu un kas ir iespējama vienīgi pateicoties tikšanās pieredzei ar šo pestīšanas vēsturi. Atgriešanās arī paredz, ka cilvēks izbauda jaunumu, ko Dievs rada pasaulē. Kā varētu mainīt dzīves ritējumi un virzienu ja neredzētu un nenogaršotu Dieva darbus radīšanā un vēsturē, un kā tie piepildās manā dzīvē, un nepieredzētu prieku, kas iepriekš bija nepazīstams. Pateicoties Dieva darbībai atgriešanās ir iekšējā atjaunošanās, “jauns radījums” (2 Kor 5,17), darbs, kuru var salīdzināt ar pasaules radīšanu. Pateicoties atgriešanai cilvēks kļūst par jaunu radību Svētajā Garā

Pāvila kopdarbs ar Dievu bija vērsta uz ticīgo prieka pavairošanu un no savas personīgās pieredzes zināja, ka dziļākais prieks dzimst no samierināšanās ar Dievu caur Kristu (2 Kor 5,18-19). Viņš apzinājās, ka tieši tāpēc Dievs uzticēja viņam “samierināšanas kalpošanu”, lai kalpotu kristiešu kapienām, lai tās nemitīgi atjaunotu Dieva jauno derību ar cilvēkiem, kuru dēļ Kristus ir nomiris. Pāvils dzīvoja vienotībā starp savu iekšējo garīgumu un kalpojumu Baznīcai, un nebija viņā plaisas starp privāto un publisko dzīvi. Apustuliskais kalpojums viņam nebija kaut kāds funkcionāls pienākums saskaņā ar garlaicīgām instrukcijām, bet viņš pildīja Dieva vēstnieka funkciju nevis kā amatu, lai nodrošinātu sev iztiku, bet aicinājumu, misiju un iekšējo pienākumu. Pāvils savu dzīvi redzēja kā virzītu uz Kristus, lai atklāsmes zīmes padarītu ticamas arī viņa personā, kas atvieglotu liecības kalpojumu.

Samierināšana maina cilvēku nevis Dievu kaut tā prasa apbusējību, un iniciatīva vienmēr ir Dieva pusē un pārmaiņas var notiek tikai cilvēkā. Šīs svētdienas īsais lasījums attiecas uz mums tieši. Apustulis Jānis rakstīja: “Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimuši Dēlu” (Jņ 3,16), bet Pāvils šo domu izsaka vēl izteiksmīgāk: “Viņu mūsu dēļ padarīja par grēku” (2 Kor 5,21), lai Kristus nestu cilvēku “nē” Dievam. Vai tam ticam vai nē, vai patīk vai nepatīk, saprot vai nesaprot, vai derdz, ka kāds iejaucas manā “autonomijā” vai nē, Dievs darbojas un nāk mums pretī. Pārmaiņas, ko var ienest Dieva mīlestība mūsu dzīvēs pārsniedz mūsu egocentrismu un tā nav vienkārša vainas noņemšana, bet gan dziļa dzīves pārmaiņas un pārorientācija. Samierināta persona pārvar vecos vērtēšanas shematus un neiepazīst saskaņā ar pasaules politiskajiem dalījumiem. Samierināšana nāk pie mums no augšas, nesavtīgi un izplatās pa visu pasauli sākot ar Dieva iniciatīvu, krusta notikumu, ticīgo kopienu, cilvēci un pasauli. Samierināšana ir spēks, kas patiesi un konkrēti maina cilvēku iekšēji un ārēji, un vērš viņa skatienu uz Kristu.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 10, 1-6. 10-12, III gavēņa svētdiena, C

1 Kor 10, 1-6. 10-12

Mozus sit ar spieķi pa klinti, manuskripts no Parīzes
1320-1340.g.

Trešajā gavēņa svētdienā kā otro lasījumu Baznīca piedāvā fragmentu no Pāvila pirmās vēstules korintiešiem, lai mūsu uzmanību vērstu uz Dieva pedagoģiju Vecajā Derībā. Sākot ar šo un vairākām sekojošām gavēņa svētdienām Dieva vārds mūs vedīs cauri kristīgās atgriešanās tēmām un šajā svētdienā uzsvars tiek likts uz to, kas ir paties grēks un kādai jābūt patiesai dzīves maiņai. Dievs vienmēr ir aicinājis savu tautu uz atgriešanos un tuvoties Viņam, bet attālināšanās no Viņa izsauc bailes un elku meklēšanu, līdzīgi kā to Izraelis darīja tuksnesī. Pāvils savas vēstules 10. nodaļu uzsāka ar atsaukšanos uz Bībeles pravietisko un gudrības tradīciju, kura bieži atskatījās uz Izvēlētās tautas vēsturi. Viņš atgādināja svarīgus bibliskos motīvus un gribēja, lai senie notikumi ir kā brīdinājums pret pārlieku pašpārliecinātību, kuras sekas var būt tāda rīcība kādu bija pieļāvis Izraels. Brīdinājums tiek sūtīts visiem, bet īpaši tiem, kuri uzskata sevi par stipriem: “tādēļ, kurš iedomājas, ka viņš stāv, lai raugās, ka nekrīt” (1 Kor 10,12).

Lasījuma sākumā Pāvils pārstāsta stāstu par Sarkano jūru Kristus notikuma un kristīgās kristības gaismā. Viņš redzēja šajā Vecās Derības izceļošanas notikumā Izraela kristības, kur tauta iegāja nāves ūdeņos un izgāja no tiem otrajā krastā dzīvi un augšāmcelti. Tāpat Jēzus tika kristīts Jordānas upē un no šī notikuma šis rituālais žests kristiešu dzīvēs simbolizē Kunga nāvi un augšāmcelšanos. Ja esam kristīti Kristū, simboliski no jauna piedzīvojam Viņa ieiešanu nāvē un augšāmcelšanā, un tas analoģiski notika ar Izraela tautu Mozū. Mozus ir kā Jēzus pirmtēls un Izraela atbrīvošana no Ēģiptes verdzības ir aktuāla līdzība par kristiešu atbrīvošanu no grēka varas. Abos gadījumos darbojas viena un tā pati pestīšanas struktūra: verdzība, Dieva vadība, ūdens un jaunā identitāte.

Dziesmu dziesmas grāmtā lasām: “Mana dūja kalna plaisās, klints patvērumā - rādi man vaigu, ļauj sadzirdēt tavu balsi, jo tava balss salda un tavs vaigs tīkams” (Dz 2,14). Sv. Gregors no Elvīras šo Rakstu vietu komentē un saista ar Kristu, ka “šī klints ir Kristus: “tā klints bija Kristus”. Tāpēc Baznīca pulcējās Kristus aizsardzībā, lai piekļautos sienai, tas nozīmē, lai tiktu savienots ar Svēto Garu, kuru sauc par mūri, kura aizsardzībā izdzenam naidīgos dēmonus un uzvaram. Šeit Baznīca atbildot saka: “rādi man vaigu, ļauj sadzirdēt tavu balsi”. Seja nozīmē Kunga nākšanu, kura balss nozīmē valstību.”* “Baznīcas mistiskajā tradīcijā šī plaisa klintī ir vienmēr redzēta kā jauns patvērumu, kur Līgavai tagad jāmājo, pārejot no sava nabadzīgā patvēruma sevī, kur viņa bija paslēpusies, uz šo ļoti dziļo alu Kristus miesā, mūsu “klintī” (1 Kor 10,4), kas ir rēta viņa Sirdī (Jņ 19, 34).”** Svētais Nisas Gregors savā darbā “Mozus dzīve” raksta: “Klints kā saka Apustulis ir Kristus, kura ir sausa un cieta neticīgajiem, bet ja kādam ir ticības žēlastība, kļūst par dzērienu izslāpušajiem un izplūst starp tiem, kuri Viņu pieņem."*** 

Vārdi par “garīgo dzērinu” (1 Kor 10,4) katru dienu tiek atkārtoti svētajā Misē, kad priesteris sagatavojot upura dāvanas paceļ biķeri un lūdzas: “Mēs slavējam tevi, Dievs, visas pasaules Valdniek, jo no tavas devības esam saņēmuši vīnu, ko tev upurējam, šo vīnakoka un cilvēku darba augli, kas kļūs mums par garīgo dzērienu”. Šajā lūgšanā mēs atzīstam, ka maize un vīns tiek ņemti no Radītāja nesavtīgā dāsnuma un tiek upurēti Viņam nevis šo lietu dabiskajā stāvoklī - graudi un vīnogas, bet padarīti par mūsu kultūras produktiem, “cilvēku darba augļi”, maize un vīns. Šīs dāvanas tiek atnestas, lai pieredzētu vēl lielāku pārveidošanos, lai kļūtu par “dzīvības maizi” (Jņ 6,35) un “garīgo dzērienu” (1 Kor 10,4), Kristus Miesu un Asinīm, Klini, kura ir klātesoša mūsu dzīvē.

* Sv. Gregors no Elvīras, Tractatus de epithalamio IV, 22.

** Blaise Arminjon, The Cantata of Love: A Verse by Verse Reading of The Song of Songs, San Francisco: Ignatius Press 1988, lpp.176.

*** Sv. Nisas Gregors, De Vita Moysis, II grāmata, 136.

br. Jānis Savickis OFMCap

Filip 3, 17-4,1, II gavēņa svētdiena, C

Filip 3, 17-4,1

Otrajā gavēņa svētdienā kā otrais lasījums ir piedāvāts fragments no Pāvila vēstules filipiešiem, kas iekļaujas šīs svētdienas Dieva vārda kompozīcijā, kur centrālā tēma ir atgriešanās, ticība un cerība. Pirmajā lasījumā iepazīstam Abrahama ticību (Rad 15, 5-12.17-18), Evaņģēlijā Kunga Pārveidošanos Tabota kalnā (Lk 9,28-36) un Pāvils aicina uz atgriešanos. Kam Pāvils pievērš uzmanību atgriešanās ceļā šīs svētdienas lasījumā? Patiesas kristīgas dzīves rādītājs ir apņemšanās ikdienas nest savu krustu un sekot Kristus pashālajam ceļam, vienojoties ar Kunga ciešanu un nāves pieredzē. Pretēja stāja ir pievēršanās zemiskām lietām, kas nostiprina egoismu, ķermeņa kultu, uzticību materiāliem labumiem un rīcība saskaņā ar cilvēcisko aprēķinu. Pāvils visu cilvēlka esību ievieto īslaicības perspektīvā un norāda uz nākotni, kā to lasām Evaņģēlijā par Kunga pārveidošanos, kas arī vērš skatījumu uz gaidāmo eksistenci. Kristieši ir debesu iemītnieki un tāpēc nav jābrīnās, ka varam justies nedaudz atsvešināti no pasaules, kurā cilvēki rīkojas un domā savādāk nekā Evaņģēlijs. Lai pasaules strāvas nepārņemtu ticīgā cilvēka dzīvi ir nepieciešama kristīgā cerība, kura mūsu skatījumu virza uz nākotnes apskaidrošanos un miesas pārveidošanos līdzībā ar Kristus augšāmcelto miesu.

Visās Pāvila vēstulēs Kristus krusta apcerei un vēstij ir galvenā vieta un šīs svētdienas lasījumā viņš raksta, ka “daudzi dzīvo tā… viņi ir Kristus krusta ienaidnieki” (Filip 3,18). Tie ir pārsteidzoši vārdi, jo apustulis apgalvo, ka daudzi kristiešu kopienas pārstāvji nesaprot krusta noslēpumu un rīkojas naidīgi pret krustu, un šis naidīgums izpaužas dzīves veidā un ikdienas stājā. Šo neizpratni par kristīgo dzīves veidu Pāvils identificē daudzviet savās vēstulēs, jo tas viņu uztrauca un viņš gribēja iepazīstināt ticīgos ar patieso Evaņģēliju. Kristus krusta ienaidnieki nebija tie, kas nepiederēja Baznīcai un varēja pārstāvēt dažādus grēcīgus vai maldīgus dzīves veidus, bet kristieši, kuri uzņēmās bezjēdzīgas un kaitīgas apņemšanās. Tie bija jūdaisma piekritēji draudzēs, kuri aicināja arī kristiešus, kuri izcēlušiem no pagāniem, apgraizīties un pestīties pateicoties darbiem un Likumam. Viņi neuzticējās Kunga mīlestībai, kura nemitīgi izplūda no Kristus krusta. Mūsu iekļaušanās Kristus Miesā caur kristībām un Euharistiju ļauj mums nest augļus ticībā, cerībā un mīlestībā, kas ved mūs pa mūsu miesas pārveidošanos “Viņa godības miesai” (Filip 3,21). Visos Sakramentos pieminam Kristus nāvi un augšāmcelšanos, un tie ir kā zīmes, kas norāda uz mūžīgo mērķi. Ja Sakramentos, īpaši Euharistijā, pasludinam Kristus nāvi, tad pateicoties ticībai un cerībai pieredzam, ka “piederam debesīm, no kurienes mēs ar pacietību gaidām glābēju Kungu Jēzu Kristu” (Filip 3,20), kurš jau tagad Sakramentos “pārmainīs mūsu zemības miesu un darīs to līdzīgu viņa godības miesai” (Filip 3,21).

Tas, kas labiekārtojas savā miesā, tas kļūst par “Kristus krusta ienaidnieku” (Filip 3,18), bet tas, kas seko Kristum, gaida Viņa godpilno nākšanu no debesīm, kur jau ir kristiešu mājas. Pāvils uzskaita trīs īpašības, kas ir naidīgas krustam: “viņu dievs ir vēders, un kauna darbi ir viņu gods. Viņiem rūp tikai zemes lietas” (Filip 3,19). Pāvils raksta par “krusta ienaidniekiem” un viens no apzīmējumiem ir tas, ka “viņu dievs ir vēders” (Filip 3,19). Šīs vēstules kontekstā “vēders kā dievs” nav tika daudz ēšanas baudas jautājums, bet gan vēlme pestīties ievērojot ēšanas priekšrakstus un dalot pārtiku šķīstā un nešķīstā ēdienā. Bez šī jūdaisma konteksta varam skaidrot šo Rakstu vietu tā: ja nesātība aiziet tik tālu, ka “dievs ir vēders”, tad tas var kļūt par smagu grēku, necienīgu un izsmej cilvēka dzīves pēdējos mērķus. Apmierināt savu nesamērojamo vēlmi pēc ēdiena pretojas sekošanai krustā sistajam Kristum un var pārvarēt ar apceri par krustu un gandarīšanu. Otrais ienaida darbs ir saistīts ar lepošanos ar apgraizīšanu un šīs paražas nesošo pestīšanas garantiju nevis Jēzu Kristu. Treškārt, šie kristieši sevi uzskatīja par pilnīgiem bez nekādiem sasniedzamajiem mērķiem un bija atkarīgi no šīs pasaules un var iztikt bez Jēzus Kristus.

Kristū Pāvils un visi kristieši var iepazīt Tēvu un tādā veidā savu pirmtēlu, un pateicoties tam kļūst redzama pārdabiskā cilvēka līdzība Dievam. Līdzīgi svētie ir kā redzamas ceļazīmes pie Kristus un Viņa personas atklājēji. Salīdzinot ar Kristu, viņi ir vāja atblāzma, bet jo vairāk viņi ļauj iepazīt Kristus gaismu. Svēto piemērs ir viens no viņu kulta iemesliem Baznīcā, jo labs piemērs tiešā veidā ietekmē dzīvas kristīgās morāles veidošnos vairāk nekā abstrakta mācība. Labs piemērs svētās personas dzīvē ir labākā katehēze vai sprediķis par kristrīgo dzīvesveidu. Apustulis Pāvils apzinoties savas īpašās žēlastības dāvanas varēja no saviem laikabiedriem pieprasīt: “topiet līdzīgi man” (1 Kor 4,16; 11,1; Filip 3,17). Pāvils visā gribēja sekot Jēzum Kristum un tāpēc uzdrīkstējās lūgt filipiešus, lai kļūtu par viņa “līdzsekotājiem” (gr. symmimetai, Filip 3,17) jeb viņa dzīves sekotājiem (Filip 1,30; 4,9; 2 Tes 3,7) un kopā ar viņu sekot pašam Kungam (1 Kor 11,1; 1 Tes 1,6). Šādas dzīves iznākums, kurā Pāvils ir vienots ar Augšāmcelto (Filip 3,10-11) un filipieši var sekot apustulim, ļauj īstenoties šīs jaunās dzīves dinamikai, kurā var no zemes ciešanām pariet pie debesu laimības. Kristiešu dzīvē ciešanas un vajāšanas Evaņģēlija dēļ tādā veidā var tikt pieredzētas ar prieku. Tas ir dziļš prieks, kurā ir liela cerība, kas ļauj dzīvot vienotībā ar Kungu un pēc nāves piedalīties Viņa augšāmcelšanā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 10, 8-13, I gavēņa svētdiena, C

Rom 10, 8-13

Gavēņa pirmajā svētdienā kā katru gadu Evaņģēlijs pavēsta par Jēzus Kristus kārdināšanu tuksnesī un Kungs mums atklājas kā pirmais, kurš nav padevies kārdinājumiem un palika uzticīgs Dieva apsolījumiem. Uzticība Dievam, īpaši pārbaudījumu vidū, tiek akcentēta arī Psalmā (Ps 91) pēc pirmā lasījuma no Atkārtotā likuma grāmatas un pirms vēstules romiešiem, kurā turpinās uzticības tēma. Apustulim Pāvilam svarīga bija uzticība Dieva vārdam, jo ieticēšana ar visu sirdi un Evaņģēlija pieņemšana ved uz pestīšanu. Vārds, kuram ir jātic, ir pats Jēzus Kristus, jo pateicoties Viņa nāvei un augšāmcelšanai Dieva vārds ir tuvu katram cilvēkam. Ticība Dievam neieierobežojas Likuma burtā, jo ticība uzliek daudz lielākas prasības nekā Likuma pildīšana un tāpēc ir jāuzticas Jēzum Kristum, kuru Pāvils nemitīgi sludināja: “ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts” (Rom 10,9). Jaunajā Derībā ticībai ir konkrēts saturs un Pāvils īsā un skaidrā veidā šajos vārdos to izsaka. Šajos vārdos apustulis arī izsaka divas pirmbaznīcas ticības patiesības: Jēzus dievišķā identitāte un Viņa augšāmcelšanās. Ticības lēmums noņem robežu, kas nošķir jūdus no pagāniem un no tā izriet pienākums sludināt Evaņģēliju visām tautām.

Ticība aptver visu cilvēku, jo, kad kaut ko atdzīst par patiesību, tad tajā aktā piedalās prāts, brīvā griba, radošais gars, atbildīga lēmumu pieņemšanas vara, iepazīšana un sirdsapziņa, bet ticība vēršas ne tikai pie saprāta un gribas, bet arī pie sirdis jeb jūtu un sirdsapziņas centra, “jo ar sirdi tic, lai saņemtu taisnību” (Rom 10,10). Tas ir skaidrs, ka pestījoša ticība nav tikai saprātīga jeb atzīt ticības patiesības, bet dzīva savienošanās ar Kristu, Patiesību un Pestītāju. Pāvilam ticība un Atklāsme kopumā nozīmē “sirds ticība” jeb ticība ar prātu un sirdi. Pāvilam ir tādi vārdi, kuros apkopo savu ticības izpratni un uzsver ticību kā “paklausību” (sal. Rom 1,5; 16,26), bet šī paklausība ir īpaša un atšķirība no tā kā šo vārdu izprotam ikdienā. Tā ir uzticība, pilnīga un beznosacījumu, ar dvēseli un miesu, uz nāvi un dzīvību, kurā paļaujas uz Kristu un caur Viņu Dievam. Šāda paklausība nevar un nedrīks notik nekādas cilvēciskās varas ietekmē. Šāda stāja visskaidrāk izpaužas brīdī, kad dzimstošas ticības aizgrābtībā cilvēks iesaucas: “Jēzus ir Kungs” (Rom 10,9).

Svetajā Misē šis svētdienas lasījuma vārdus mēs izsakam pēc konsekrācijas, kad priesteris saka “Lūk, ticības noslēpums/Mysterium fidei” un ticīgie atbild: “Mēs vēstīsim par Tavu nāvi, Kungs, un liecināsim (confitemur) par Tavu augšāmcelšanos līdz pat Tavai atnākšanai”. Latīņu valodas vārds “confitemur/confiteri” ticības kontekstā saistās ar brīnišķīgajiem Dieva darbiem, iekšējo pārliecību un ārējo atzīšanos ar uzslavu Kungam. Vēstules romiešiem latīņu tekstā šis vārds (confitearis) saistās ar Jēzus Kristus augšāmcelsānās un kundzības pasludināšanu (Rom 10,9; 14,11; 15,9). Šos Svētās Mises vārdus var izteikt kā mūsu atzīšanos ar sirdi un apliecināšanu ar lūpām par Kunga augšāmcelšanos. Euharistija ir kā “ticības noslēpums/Mysterium fidei” pie kura piekļūt mums ļauj Dieva vārds un dod vārdus kā atbildēt ticīgo kopienai uz Kunga noslēpumaino klātbūtni mūsu vidū: “ar muti liecina, lai gūtu pestīšnu” (Rom 10,10). Euharistiskā Maize un Dieva vārda maize veido svētdienas svētsapulces ticības tālāknodošanas saturu. Jēzus Kristus, Dieva Vārds pats personiski piešķir abas Maizes, jo cilvēks dzīvo pateicoties "dzīvības maizei" (Jņ 6,48-51) un vārdiem “no Dieva mutes” (Mt 4,4). Kopīga Dieva vārda klausīšanās veido ticīgo sabiedrību un labi sagatavo dalībai Kristus Upurī, kas ir visatbilstošākā vide kopīgam ticības apliecinājumam. Ticība aptver “pieņemšanu ar sirdi” un “izteikšanu ar lūpām” atbildot uz dzirdēto vēsti. Šī apliecināšana ir publiska un notiek kopienas vidū, kuru ir sapulcinājis vārds, kas iemiesojas un kļūst par notikumu. Rituāli redzamā veidā attēlo attaisnošanas žēlastības un ticības struktūru, kurā ticīgie saviem brāļiem sludina, ka neprot atrast savu pestīšanu savos darbos, bet redz nepieciešamību pieņemt no kāda cita un tas no Dieva, kurš sūtīja savu Dēlu pasaulē mūsu dēļ un izlēja pār mums savu Garu.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 15, 54b-58, svētdiena VIII, C

1 Kor 15, 54b-58

Cilvēki tiek augšāmcelti mūžībai. Manuskripts
no Nīderlandes, 1475 - 1480
Miracles performed by the true God: angels administer the
earthly body of Christ (as Salvator Mundi); men are resurrected for
eternity autors Maïtre François - KB, National Library of the
Netherlands, Netherlands - Public Domain.

2. marta svētdienā lasām Pāvila pirmās vēstules korintiešiem 15. nodaļas beigas, un šo nodaļu kopumā lasījām četras svētdienas pēc kārtas. Pāvils šajā lasījumā norāda uz nepieciešamību iekšēji dziļi pārveidoties pateicoties ticībai augšāmceltajam Kristum. Korintiešiem bija grūti saprast augšāmcelšanos, jo viņi nespēja aptvert, kā kaut kas tik samaitāts un ķermenisks kā metērija, var kļūt par nākotnes garīgās eksistences sastāvdaļu. Pāvils neatbalstīja viņu argumentus, bet uzsvēra nākotnes eshatoloģisko esamību. Viņš iestājā par augšāmcelšanās absolūto nepieciešamību un mūsu nepilnīgie dabiskie ķermeņi tiks pilnībā pārveidoti. Kad tas notiks, apsolījums par uzvaru pār grēku un nāvi būs piepildīts, un nevis cilvēku nopelnu dēļ, bet gan pateicoties tam, ko Dievs ir paveicis Kristū.

Pāvils lasījuma sākumā citē pravieša Oseja vārdus (13,14), kuros ir apsolījums, ka Kunga izvedīs cilvēkus no kapiem. Uz diviem jautājumiem, kuri uzdoti 55. pantā: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, nāve, tavs dzelonis?”, Pāvils dod atbildes attiecīgi 56. un 57. pantā. Grēks izsauca nāvi un caur likumu atskārsme par grēka varu. Kristus iebruka nāves valstībā un atņēma tai dzeloni un monopolu. Nāve, kas ir grāka izsaukta, valda un pakļauj cilvēku caur sāpēm jeb bailēm no ciešanām, un neļauj ieiet līdz beigām patiesībā par nāvi. Kristus iegāja nāves ciešanās un iepazina tās, un atklāja spēku, kas sarauj tās valgus. Kungs iepazina un atklāja nāves valgu saraušanu pašā tās centrā. Ar nāvi uzvarēja nāvi jeb nāves varu pār mirstīgo cilvēku, kurš baidās pieņemt nāves īstenību. Šo noslēpumu pieredzēja Jēzus Kristus un nodeva to ticīgajiem ticības un sakramentālā veidā. Kungs pieredzēja nāvi mūsu labā, lai mēs varētu no Viņa dzīves un nāves smelties spēku un žēlastību.

Pāvils pirmajā vēstulē korintiešiem aicināja draudzi izvairīties no uzvedības, ko motivēja pagāniskās Korintas pilsētas idejas un vērtības. 15. nodaļā apustulis norāda, ka Kristus augšāmcelšanās īstenība var veidot ticīgo morālo kompasu, kam jāvada un jāveido korintiešu dzīve. Augšāmcelšanās fakts prasa radikālu visu ticīgo dzīves pārorientāciju arī ķermenī, tagadnē, gaidot nākamo augšāmcelšanos. Kad Pāvils raksta par augšāmcelšanos, tad nedomā par to kā par kādu abstraktu un iedvesmojošu jēdzienu vai devīzi ar kuru kaut ko var interpretēt, bet uzsver kā izprast Kristus augšāmcelšanos, kas ir mūsu augšāmcelšanās iemesls. Kristus augšāmcelšanās sludināšana ietver patiesību, ka Kungs uzveica mūsu padotību nāvei. Caur Viņu Dievs mums dāvā uzvaru pār nāvi un tāpēc mūsu pūliņi nav veltīgi (1 Kor 15, 57-58). Visi šie korintiešu jautājumi un Pāvila atbildes liek viņiem palikt pie Dieva tautas miesīgās augšāmcelšanās patiesības. Tam ir savas morālās sekas, jo tagad nedrīkst darīt grēku šajā ķermenī, kas tiks augšāmcelts, bet ir pilnībā jāatdod Kunga darbam, kas arī nozīmē to, ka jāpalīdz tiem, kas nepazīst Dievu.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 15, 45-49, svētdiena VII, C

1 Kor 15, 45-49

Vienā medalionā attēlots kā Jānis Kristītājs krista Kristu un
eņģelis; otrā Ādama radīšana. Manuskritps no Itālijas,
Boloņas, 13.gs. beigas, Marka Evaņģēlija sākums. 

Februāra pēdējā svētdienā turpinām lasīt Pāvila pirmo vēstuli korintiešiem un atbild uz draudzes jautājumu par miesas augšāmcelšanos un ticību. Tās bija grūtas tēmas, kas pārsniedz prāta un iztēles robežas, bet tas nenozīmē, kas par to nevarētu izteikties. Izšķiroša nozīme tā visa izpratnei ir Kristum un pateicoties Viņa nemirsības dāvanai, kas ļauj pārsniegt Ādama ierobežojumus “no zemes pīšļiem” (1 Kor 15, 47) jeb iznīcināmu miesu, un varam iegūt neiznīcību un līdzību Kristum jeb “debess cilvēka izskatu” (1 Kor 15, 49). Jēzus savādāk nekā Ādams pieņem dzīvi, bet arī dāvā to un tie, kas nāk no Ādama var kļūt kā Kristus. Augšāmcelto Kungu raksturo neiznīcināmība, godība, spēks un garīgums, un šīs svētdienas lasījumā tas tiek uzsvērts un šie vārdi atsaucas uz Pāvila Damaskas pieredzi. Augšāmceltais var tikt pretstatīts pirmajam Ādamam kā “pēdējais Ādams”, kurš “tapa par Garu, kas dara dzīvu” (1 Kor 15,45). Tāpēc, ka Augšāmceltais kļuva par atdzīvinošo Garu, Viņam vairs nevajag ārēji redzamu pārveidošanos, jo Viņš var Baznīcā iedvest Svēto Garu un dāvā varu augšāmcelts garīgi mirušiem: “kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti” (Jņ 20, 23).

Paralēles starp Ādamu un Kristu atbilst diviem vēstures posmiem, kuros tiek iesaistīti visi pēcteči: pirmajā posmā vien tikai krišana, kas ievelk visus grēkā un nāvē; otrajā - ar vienu taisnības aktu uz krusta, kas ievelk daudzus taisnībā un dzīves pilnībā. Ādams grēka stāvoklī iesāka sašķeltu cilvēci, kuras dalījums nebeidzās. Pēdējais Ādams dod dzīvi svētumā un visu jauno cilvēci pulcina ap sevi. Tieši tāpēc Pāvils Jēzu sauc par pēdējo Ādamu, kurā visa pestītā cilvēce var atrast izlīgšanu ar sevi un Dievu. Lai no jauna svētdarītu cilvēci kā savu svētnīcu, Svētais Gars atkārtoti sāk darboties tikai pēdējā Ādamā un tautā, kura no Viņa vai Viņā piedzimusi. Tas nozīmē, ka cilvēcei jāpiedzimst pateicoties debesīm no ūdens un Svētā Gara jeb caur kristībām iemērkties Kristus nāvē un augšāmcelšanā.

Franciskānis un Baznīcas mācītājs sv. Laurencijs no Brindizī retoriski un alegoriski piegāja Svētajiem Rakstiem un valodai kopumā, izmantoja debesu un zemes, gaismas un tumsas tēlis, lai skaidrotu šo jaunās dzīves noslēpumu, kurus vārdos īsti nevar izteikt, bet arī nevar klusēt: “Kristus tiek saukts par pasaules gaismu [lex mundi - Jņ 3,19; 8,12; 9,5; 12,46], jo atnāca, lai izklīdināt visu netikumu un grēku tumsu, jo netikumi ir tumsa: “jūs reiz bijāt tumsā, bet tagad esat gaisma Kungā” [Ef 5,8]. “ […] Ja nebūtu zemes, tad nebūtu pasaulē tumsības, nekādas nakts, vienmēr būtu diena, mūžīga skaidrība. Zeme ir nakts māte, tumas šūpulis, tumsas un visas krēslas avots un sākums. Jo vairāk elementi paceļas virs zemes, jo tīrāki un gaišāki tie ir, jo visi netīrumi ir no zemes. Tāpēc Kristus tika nosaukts par debesu cilvēku [homo coelestis - 1 Kor 15, 47-49], kurā nav nekas no zemes. Mūsos zeme ir “philautia”, patmīlība, niecības mīlestība, jo visa radība ir niecība un nekas, jo izveidota no nekā.”* . Cilvēcīgi ir veidot dzīvi saskaņā ar tikumiem, lai saņemtu uzsalvu un godu no cilvēkiem. Bet Kristus vēlas, lai mēs būtu dievišķi, debesu ļaudis, lai mūsu mājoklis būtu debesīs: “krājiet sev mantas debesīs…kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds” [Mt 6,20-21; Lk 12, 34]. Ādams kā cilvēks vēlējās godu šajā pasaulē. Kristus kā Dieva Dēls nevis šajā pasaulē, bet debesīs, tāpēc tika nosaukt par debesu cilvēku [homo coelestis - 1 Kor 15, 47-49]”** Kā redzam sv. Laurencijs savos sprediķos izmantoja spilgtus tēlus, alegorijas un citus literāros līdzekļus, lai skaidrotu garīgus jautājumus, īpaši pretstarus, kara un cīņas metaforas un dabas simbolus. Sv. Laurencija sprediķi bija ļoti uzrunājoši un emocionāli, un viņš prasmīgi izmantoja literāros līdzekļus, lai klausītājus pārliecinātu par garīgās dzīves pārākumu pār miesas vēlmēm un pāreju no vecā cilvēka pie Kristus.

*Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica prima Passionis, Homilia 387, III.

**Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria Quarta Cinerum, Homili 318, VII.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 15, 12. 16-20, svētdiena VI, C

1 Kor 15, 12. 16-20

Augšāmcelšanās, manuskripts no Francijas, 1401-1500.g.

16. februāra svētdienā turpinām lasīt Pāvila pirmās vēstules korintiešiem 15. nodaļu, kurā tiek uzdots jautājums: “ja par Kristu sludina, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušiem, kādēļ tad daži starp jums runā, ka nav mirušo augšāmcelšanās”? (1 Kor 15,12). Baznīcas ticība nav teorētisku jēdzienu kopa, bet fakta atzīšana, ka Kristus ir nomiris un augšāmcēlies. Kristus pestījošā darba būtība ir ietverta augšāmcelšanā, kas piešķir jēgu Kunga dzīvei un nāvei. Ja Kristus nav tas, kuram tic un kuru sludina kristieši, tad cilvēces grēcīgajā stāvoklī nekas nav mainījies un esam joprojām zem nāves sloga. Ja Kristus ir augšāmcēlies, tad tajā var piedalīties visi, kas Viņu piesauc. Tas ir konkrēts notikums, kuram ir jādominē pār visām abstrakām spekulācijām.

Pāvils kā vienīgais Jaunajā Derībā apcerēja miesas augšāmcelšanos un mēģināja šo noslēpumu skaidrot ticīgajiem. Viņam tas bija svarīgi, jo sludināšanā augšāmcelšanai ir viens no būtiskiem elementiem. Apustuļa pretinieki apgalvoja, “ka nav mirušo augšāmcelšanās” (1 Kor 15,12), bet viņš turējās pie augšāmcelšanās. Kristus augšāmcelšanās garantē dzīvību un Pāvils uzsvēra, ka Jēzus krusts un nāve atlaiž grēkus. Tāpēc ir jāsludina Kristus krusts, bet vēl vairāk jāsludina Viņa augšāmcelšanās, jo tikai augšāmcelšanās izgaismo Kristus nāvi kā Dieva pestījošo darbu. Nevar sludināt krustu bez augšāmcelšanās un augšāmcelšanos bez krusta. Ko nozīmē vārdi “nav mirušo augšāmcelšanās” (1 Kor 15,12)? Grieķu mentalitāte šai sakarā ienes savas grūtības, jo sašaurināja izpratni par dvēseles nemirstību ar miesas un dvēseles vienotību. Grieķiem dvēsele un matērija tika uzlūkota duālistiskos jēdzienos un pestīšana tika uztverta kā atbrīvošanās no matērijas. Draudzē bija tādi, kas pieturējās pie garīgā esotērisma, kas apgalvoja, ka augšāmcelšanās jau notika kristībās un tāpēc nebūs nekāda miesas augšāmcelsānās. Viņi pārprata Pāvila kristību teoloģiju un tāpēc viņam bija jāsāk no pamatiem, lai parādītu, ka fiziskā augšāmcelšanās piepildīs pestīšanu (1 Kor 15, 1-58). Tad kāda jēga ir miesas augšāmcelšanai?

Pāvils šajā lasījumā izsaka dažas principiālas patiesības. Pirmkārt, Jēzus augšāmcelšanās ir ļoti svarīga Dieva izpratnei. Ja Jēzus augšāmcelšanās būtu izdomājums, tas apustulis būtu Dieva viltus liecinieks un Dievs nebūtu tāds kādu sludināja Pāvils: žēlastības, žēlasirdības, beznosacījuma mīlestības un dzīvības Dievs. Otrkārt, Jēzus augšāmcelšanās iekļauj Viņu visu cilvēku liktenī. Tas nebija izolēts un vienpatīgs Jēzus notikums, bet piepildīja Izvēlētās tautas cerības par augšāmcelšanās piedāvājumu visiem cilvēkiem. Jēzū ir pierādījums, ka cilvēkam ar Dieva palīdzību ir iespēja pilnveidoties. Treškārt, kļūst skaidrs, ka tiek pārvarēta mūsu grēka verdzība. Grēks un nāve paliktu vareni un tiem būtu pēdējais vārds ja Kristus nepieceltos no miroņiem. Atsaukties tikai uz Jēzus zemes dzīvi būtu nožēlojami, jo tad mums vajadzētu apmierināties ar neveiksminieku statusu, kuri veido saiti ar kādu, kurš cietis neveiksmi. Kristus augšāmcelšanās nes nāves un tās indīgo sakņu pārvarēšanu, jo augšāmcelšanās atklāj jaunu dzīvi.

Pāvilam pastarā augšāmcelšanās būs Kristus augšāmcelšanās papildināšana. Kristus ir “pirmdzimtais no mirušajiem” (Kor 1,18), kā “pirmais no aizmigušajiem” (1 Kor 15,20), lai atvērtu mums ceļu saitei, kas pastāv starp zemi un debesīm, jo cilvēks bez miesas nepastāvētu, bet bez saistības ar debesīm nevarētu nest augļus. Kristus nestā pestīšana neiekļaujas tikai redzamās pasaules robežās, bet atver uz mūžību. Augšāmcelšanās arī veido saiti starp divām parūzijām, gaidot otro Jēzus atnākšanu. Savā otrajā atnākšanā Kristus ievedīs visus cilvēkus savā augšāmcelšanā. Papildinās savu vēsturisko starpniecību un uzsāks  savu mūžīgo vidutājību. Pestīšana ir eshatoloģiska jeb galīga un mūžiga, un tāpēc ir pārvēsturiska un tāpēc tā ir jāizsaka ar jēdzieniem un tēliem, kas izsaka radikālo augšāmceltās pasaules atšķirību salīdzinot ar mūsu pasauli.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 15, 1-11, svētdiena V, C

1 Kor 15, 1-11

Kristus augšāmcelšanās, manuskripts no Vācijas, 13.gs.

9. februāra svētdienā apustulis Pāvils pirmajā vēstulē korintiešiem pasludina Kristus augšāmcelšanos, kas ir kristīgās ticības centrālā patiesība, kuru viņš saņēma no Kunga mācekļiem un šajā lasījumā liecina par savu personisko pieredzi. Šajā fragmentā dziļā veidā Pāvils parāda saistību starp Augšāmcelšanās vēsts pieņemšanu un tālāknodošanu, kurā viņš ir uzticīgs apustuliskajai tradīcijai. Pāvils šos vārdus visdrīzāk rakstīja 57 gada pavasarī un atgādināja to, ko mācīja sešus gadus iepriekš. Šī ir senākā rakstītā liecība par Kunga augšāmcelšanos, kas tika uzrakstīta ap 30 gadu pēc Jēzus nāves un Pāvils atsaucas uz šo dzīvības vēsti, kuru visdrīzāk pārņēma no Antiohijas Baznīcas. Daži biblisti šos Pāvila vārdus sauc par “Antiohijas Credo”. Apustulis savā vēstulē dod piemēru kā sludināt Vārdu un neizdomāt neko lieku vai savu, bet kalpoja vien Kristus nāves un augšāmcelšanās vēstij.

Stāts par Jēzus augšāmcelšanos kļuva arī par Pāvila stāstu un viņš ir lielisks liecinieks tam kā Jēzus Kristus sasniedz ticīgos un arvien plašāk izplata savu vēsti. Kaut arī Pāvila autoritāte nāca no Dieva un nesaņēma to no cilvēkiem, tomēr viņš nebija pastāvīgs un pašpietiekams, bet liecināja par savu saiti ar pārējo Baznīcu, īpaši to, kas atradās Jeruzalemē. Viņš tieši citēja ticības Credo, kuru saņēma un pirms sāk rakstīt par Augšāmceltā atklāšanos viņam, kas viņu padarīja par apustuli, uzskaita Augšāmceltā atklāšanos Pēterim, Divpadsmit, piecsimts brāļiem, Jēkabam un visiem apustuļiem. Pāvilam bija spēcīga apziņa, ka ir saistīts ar visiem apustuļiem un šeit sevi ievieto Augšāmcelšanaš vēsts tālāknodošanas ķēdē, nevis kā pirmais vai pārliecinošākais, bet uzticīgs saņemtajam vārdam.

Šajā Credo lietotie četri darbības vārdi ir ļoti svarīgi (1 Kor 15, 3-5) un tos var sadalīt pa pāriem: nomira, guldīts, augšāmcēlies un parādījies. Pirmie divi atgādina mums vispārzināmus faktus: Jēzus nāve un guldīts kapā. Kapā guldīšana ir izteikta ļoti vienkārši un nepiemin tukšo kapu, bet Jēzus nāve tiek apstiprināta vēl otreiz: “par mūsu grēkiem” (1 Kor 15,3), lai tādā veidā uzsvērtu tās pestījošo raksturu “saskaņā ar Rakstiem”, kas atgādina, ka Jēzus nāvē piepildās Dieva solījumi no Vecās Derības. Kristus nāve tādā veidā nebija nejaušība. Protams, ka tā bija netaisnīga un pazemojoša, tomēr Dievs pateicoties Jēzus paklausībai un solidaritātei spēja pārveidot šo nelietīgo noziegumu neizsmeļamā pestīšanas avotā ne tikai pats priekš sevis, bet visai grēcīgai cilvēcei.

Otrais darbības vārdu pāris apstiprina Jēzus augšāmcelšanos un atklāšanos. Visi darbības vārdi apraksta vienreizēju notikušu faktu pagātnes formā, bet grieķu vārds, kas attiecas uz augšāmcelšanos uzsver, ka notikumam bija sākums un tas joprojām turpinās (perfectum). Latviski šo gramatisko izteiksmes veidu var pārtulkot kā “ir augšāmcēlies, jo ir augšāmcēlies”. Pēdējais vārds “parādījās” uzsvaru liek uz Kunga iesaistīšanos savā misijā. Augšāmcelšanās Pāvilam nav pagātnes, bet nākotnes īstenība, jo viņš bija pārliecināts, ka Kristus dzīvo. Pāvila kristību teoloģijas pamatā ir šie četri vārdi, kurus lieto vēstules Romiešiem 6. nodaļā, un ir skaidrs, ka kristības ir saistītas ar nāvi un apbedīšanu, iegremdēts Jēzus dzīvē un nāvē, kas nozīmē būt apbedītam kopā ar Viņu un piecelties ar Viņu jaunai dzīvei. Ja ir kaut kas cits, tad kristāmais nebūs viens ar Kristu.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 12, 12-30, svētdiena III, C

1 Kor 12, 12-30

Kristus godībā sēžot tur krustu un atvērtu grāmatu un svētī ar labo roku,
Eņģeli abās pusēs. Dieva roka virs Kristus galvas tur "Q" burtu, kas iesāk 
vārdu "QVONIAM". Eņģelis zem Kristus kājām veido burta "Q" ļipiņu.
manuskripts no Lielbritānijas, 1100-1140.g.

26. janvāra svētdienā turpinām lasīt Pāvila Otro vēstuli korintiešiem 12. nodaļu, un pēc iepriekšējās svētdienas mācības par Gara dāvanām, apustulis pāriet pie Baznīcas attēlošanas kā pārdabiskā Kristus Miesa (1 Kor 12,12-26). Šie Pāvila vārdi ir viens no Baznīcas izpratnes pamatiem, kuros atskan apustuļa atgriešanās pieredze ceļā uz Damasku, kur viņš dzirdēja Kunga vārdus: “Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā?” (Apd 9,4) un saņēma skaidrojumu par savu kristiešu vajāšanas kampaņu: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā” (Apd 9,5). “Ja Kristus Miesa un locekļi pieder tam pašam organismam, tad neveido divus. Viņš atstāja tēvu un māti, savienojās ar savu sievu un būs divi vienā miesā. Atstāja Tēvu, jo “sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu” (Filip 2,7). Savienojās ar savu sievu jeb ar savu Baznīcu.”*

Dažādībai nepieciešama vienotība līdzīgi kā cilvēka ķermenim nepieciešama harmoniska sadarbība dažādajos locekļos, tā Baznīcai ir nepieciešamas dažādas garīgās dāvanas un paklausīgus tām ticīgos, kas savstarpēji papildinās un palielina garīgos labumus. Baznīcas tēls kā dzīvs organisms prasa no visiem tās locekļiem solidaritāti (1 Kor 12, 26-27). Pāvils izcēla trīs harizmātus: apustuļu, praviešu un skolotāju, kas aptver vārda kalpojumu pateicoties kuram tiek sludināts un pieņemts Evaņģēlijs. Pēc tam seko četras citas dāvanas: darīt brīnumus, dziedināt, veikt žēlsirdības darbu un runāt dažādās mēlēs. Kopā tās ir septiņas dāvanas, kas izsaka pilnību, jo Dieva darbs ir Baznīca un tāpēc Viņš rūpējas, lai tai būtu viss nepieciešamais ticības dzīvei un sūtībai.

Uz kādiem apdraudējumiem vienotībai Pāvils norāda šajā lasījumā? Apustulis vairākas reizes atgādina, ka miesas locekļiem jābūt daudz un dāžādiem (1 Kor 12,14) un Viņš uztraucās par dažādības trūkumu. Dažādība ir nepaciešama, lai nejauktu vienotību ar vienveidībum, jo tā apdraud Baznīcu, jo tad to veidotu vienādi locekļi un tas vairs nebūtu harmonisks ķermenis, bet kaut kāds briesmonis. Pāvils arī raizējās par šķelšanos (1 Kor 12,25), jo ķermeņa vienotība izpaužas kopdarbībā, kad ciešam un priecājamies kopā (1 Kor 12,26), Pāvils arī ievēroja, ka kādi indivīdi vai grupas pašas izslēdzas no kopienas, visdrīzāk uzskatot, ka tās ir pašpietiekamas (1 Kor 12, 15-16). Vairākos vārdos (1 Kor 12,22-25) Pāvils gribēja atturēt ticīgos, lai neveidojas cienīguma pakāpes starp vieniem un otriem, ka viena harizma vai funkcija ir nepieciešama, bet otra nē, vai kāds mokās ar mazvērtības un kāds dominē ar pārākuma sajūtu. Pāvils vēlējās stiprināt kristīgo identitāti tiem, kas ļāvās mazvērtībai un bija bez redzamām harizmām, dāvanām vai talantiem, kas lika viņiem justies kā otrās šķiras kristiešiem. Tiem, kas varēja justies pārāki Pāvils vēstulēs nākamajā nodaļā piedāvā mīlestības himnu (1 Kor 13, 1-13).

“Pāvila vēstulēs jau vārda pilnā nozīmē ir attīstīta baznīcas teoloģija, kuru pārspēt nevar arī pašreizējā baznīcas teoloģija.”** Kopiena ar Kristu kļūst redzama ticīgo solidaritātē un kopīgā visu Krisus Miesas locekļu līdzdalībā ciešanās un sāpēs, un tāpēc Pāvilam visatbilstošākais vārds, lai aprakstītu Kunga Baznīcu ir Kristus Miesa. Miesa vispirms nozīmē Jēzus miesīgo un zemes dzīvi, pēc tam dara klātesošu sakramentālā veidā paaugstināto Kungu maizes un vīna veidā Vakarēdienā un no tā izriet ticīgo dzīves kopiena ar Jēzu Kristu, Baznīcas Galvu. Baznīcas definēšana kā “Kristus Miesa” ir svarīgākie Pāvila vārdi par Baznīcu.

*sv. Augustīns, Sprediķi par sv. Mateja Evaņģēliju, 91. sprediķis 6.7.

**Karls Rāners, Ticības pamatkurss. Ievads kristietības jēdzienā, Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2024. 332 lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 12, 4-11, svētdiena II, C

1 Kor 12, 4-11

Papirus ar 1 vēstules Korintiešiem 12,3-12 fragmentu, grieķu
valodā no Ēģiptes 3.gs. Šis ir senākais saglabātais, gandrīz
pilnais, Pāvila vēstuļu manuskripts. Šajā kodeksā saglabājušās 
86 no 112 lapām.
1 Corinthians 12.3-12; 12.13-24 - Chester Beatty Library, Ireland - CC BY. https://www.europeana.eu/item/1100/515

19. janvāra svētdienā kā otro vārda liturģijas lasījumu Baznīca piedāvā fragmentu no Pāvila Pirmās vēstules korintiešiem, nodaļas, kurā viņš apskata Svētā Gara dāvanas. Pāvils atbild uz korintiešu jautājumiem par dāvanu hierarhiju un sāncensību, kas grāva Baznīcas vienotību. Ne viss, kas izskatās kā dievbijība un tuvība ar Dievu ir jāatzīst un jāuzslavē, jo pagānu svētnīcās arī izplatījās dedzīga dievbijība, kurā pat tika sasniegtas ekstāzes. Kristieši nevar kopēt pagānu prakses, bet svarīgākais ir ticības apliecināšana Jēzum Kristum. Svētais Gars darbojas dažādos veidos un dāvanās, kuras saņem ticīgie: gudrība, runas māksla, dziedināšana, brīnumi un pravietošana u.t.t. Tās ir dažādas dāvana jeb harismāti, “piešķirdams katram atsevišķi, kā Viņš to grib” (1 Kor 12,11).

Korintas draudze bija bagāta harizmātos, bet tai draudēja divas lietas, pirmkārt, ka ar Gara klātbūtni pietiks, lai saglabātu uzticību tradīcijai, morālo stāju, draudzes vienotību, un otrkārt, ka pārvērtējot dažu dāvanu nozīmi (runāšana mēlēs un pravietošana) mazvērtē citas (kalpošana). Pāvils piedāvāja vairākus Gara dāvanu sarakstus (1 Kor 12,7-10), harizmas (1 Kor 12,28-31) un garīgās dāvanas (1 Kor 14,1…). Šie trīs saraksti savā starpā saturā nesakrīt, bet svarīgi ir tas, ka Pāvils redzēja dāvanu lielo dažādību un negribēja tām vilkt kādu robežlīniju, jo dāvanu dažādība ir saistīta ar Svētā Gara brīvību un vēsturiskajām pārmaiņām un katra laikmeta vajadzībām. Korintas kristieši lielāku vērību pievērsa un priecājās par Gara dāvanām nekā par pašu Garu, Trīsvienības Personu, kurš ārpus visām personiskajām garīgajām pieredzēm dāvā caur savām dāvanām Baznīcu kā Kristus Miesu.

Šajā vēstulē Pāvils pievēršas Baznīcai un dāvanām, kas dotas katram atsevišķi visu kopējam labumam. Apustulis gribēja pārtraukt sāncensību un šķelšanos draudzē, un tāpēc uzsver vienotību, lai tā būtu izejas punkts, kas ļauj draudzē ikkatram kopējā labuma vārdā pielietot savas dāvanas. Tieši tāpēc viņš uzsvēra, ka “ir dažādas dāvanas, bet tas pats Gars” (1 Kor 12,4). Pāvils negribēja tikai apcerēt problēmas, kas radās no spriedzes starp ticīgajiem, bet aplūkoja Baznīcas dzīves problēmu kopumā. Sākumā viņš uzsvēra apustuļu lomu, praviešus un mācītājus, un pēc tam uzskaita dāvanas, kas saistās ar veiktajām funkcijām. Korintas harizmātiķi koncentrējās tik ļoti uz Gara dāvanām, ka nesaprata kā Viņš piešķir dāvanas, kuras ir vērstas uz kalpošanu Baznīcā euharistiskajam Kungam.

Kungs pats darbojas caur saviem kalpiem ar Svētā Gara spēku un tāpēc ticīgie nevar darīt ko grib un sludināt kas viņiem ienāk prātā, bet jāizmanto savas spējas Evaņģēlija kalpošanā un rīcībā tādā veidā, lai atbildētu uz ticības dzīves izaicinājumiem vislabākajā sev iespējamā veidā. Piešķirtā dāvana un uzdevums ir domāts kalpošanai, un tās var būt pārdabiskas vai dabiskas. Lai izšķirtu Gara dāvanas ir jāievēro vairāki priekšnoteikumi. Pirmkārt, ticība Jēzum Kristum, kurš ir vēsturiskais Jēzus no Nazaretes, krustā sists, augšāmcēlies un tagad ir klātesošs Baznīcā, draudzēs un kopienās, un Kunga ceļš ir saistīts ar krusta nešanu, kurā arī tiek atpazīts Dievs. Otrkārt, vai dāvanu dažādība kalpo kopējai lietderībai un visa pamatā ir mīlestība. Treškārt, harizmāts ir kā funkcija, kalpojums, bet ne tituli un pagodinājums. Dāvana, kas ir kā sava “es” pagodināšana, kaut kas priekš sevis, ko izmantot savam labumam pārstāj būt par harizmātu.

Apustulis pāvils Pirmajā vēstulē korintiešiem (12-14.nod.) rakstīja par harizmātiem, kas ir ļoti svarīgi vārdi, lai izprastu viņa Baznīcas koncepciju. Pāvils šajā lasījumā izmanto trīs svarīgus jēdzienus: harizmāts, diakonia (kalpojums) un darbība. Harizmāts saistās ar nesavtīgu dāvanu, kuru piešķir Svētais Gars. Kalpojums saistās ar Kristu, kurš kalpoja līdz pat savas dzīves atdošanai un vērš mūsu uzmanību uz harizmāta mērķi. Darbība saistās ar Tēvu un atgādina, ka harizmātā darbojas Dievs. Diemžēl šajā Dieva dāvanā ielavās personiskās intereses un pārākuma sajūta. Korintieši aizmirsa par dāvanu mērķi un uztvēra to kā ieganstu parādīt sevi draudzes priekšā. Tomēr ir vienmēr jāatceras, ka garīgās dāvanas vispirms atklāj Trīsvienības darbu kristiešu vidū un tas nozīmē, ka dāvanu avots un mērķis ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars.

br. Jānis Savickis OFMCap