Gudr 3, 1-9, Visu ticīgo mirušo piemiņas diena

Gudr 3, 1-9

Kristus augšāmcelšanās, manuskripts no Austrijas,
1300-1350.g.  Institut für Realienkunde - Universität Salzburg
Resurrection of Christ - Institute of Material Culture of the Middle Ages
and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

Šogad 2. novembra svētdiena iekrīt Visu ticīgo mirušo piemiņas diena un Dieva vārda lasījumi šai dienai ir ļoti bagātīgi un skaidro mums nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Skaisti par to lasām Vecās Derības Gudrības grāmatā, kurā varam lasīt par problēmu, kura nodarbināja Bībeles viedos vīrus, jo viņi meklēja atbildes, ko cilvēks saņem par labiem un sliktiem darbiem pēc nāves. Senākajā gudrības literatūrā, kura uzrakstīta pirms Gudrības grāmatas, lasām tradicionālu mācību, ka tas, kas sagrēkojis cieš jau šajā dzīvē un rīkojoties taisnīgi saņem atmaksu arī šajā dzīvē. Ījaba grāmata risina taisnīgā cilvēka ciešanu drāmu, jo kā tas ir, ka taisnīgais nesaņem labklājību, bet ciešanas. Šī grāmata nedeva atbildi, bet bija skaidrs, ka ciešanas nav sods par grēkiem. Ciešanas atklājas kā noslēpums un process, kurā Dievs pārbauda cilvēku. Mācību teicēja grāmatā ir norādes, ka nepietiek ar zemes veiksmi un laimi, bet visai vēsi komentēja apkārtējo pasauli: “Visu esmu redzējis savā tukšajā dzīvē - gan taisno savā taisnumā ejam bojā, gan ļaundari savā ļaunumā dzīvojam ilgi” (Māc 7,15). Tomēr tikai Gudrības grāmatā tiek sniegta atbilde uz Ījaba un Mācību teicēja grāmatas raizēm, jo jau pārliecinoši izsakās par nemirstību un atmaksu mūžībā.

Lasījuma pirmajā daļā iepazīstamies ar taisnīgā nāves patieso nozīmi (Gudr 3,1-3) un pēc tam autors pāriet pie viņu zemes dzīves likstām. Netaisnīgo skatījumā dievbijīgie uz zemes vairāk cieš nekā bezdievji un sastopas ar dažādām nelaimēm, kā piemēram Ījabs vai vajāšanas no netaisnīgajiem. Taisnīgajiem ciešanas šajā dzīvē jāpieredz pārbaudījumos, kurus Dievs dāvā viņiem, lai viņus šķīstītu. Dieva darbībai ir šis pedagoģiskais aspekts un pieredze māca, ka izaugsme nenotiek bez disciplīnas un notiekt zināmā skarbuma: "kā kausējamā krasnī zeltu viņš tos pārbaudīja" (Gudr 3,6). Krāsns ir bēdas (tribulatio), jo Dievs pārbauda svētos cilvēkus bēdās (viros sanctos examinat Deus in tribulatione).* “Tāpat kā Dievs, kurš ir ārpus jebkādas kārdināšanas… pats nevienu nekārdina [sal. Jēk 1,13] uz ļaunu, ir kārdinājis Abrahamu, Ījabu, Tobiju un citus savus izredzētos, lai darītu viņu tikumu zināmu pasaulei”**, “jo mēs visi esam Kristus miesas locekļi, kas ir Baznīca, ar apustuļu varu mācām, ka mocekļi ir līdzīgi zeltam kā ir rakstīts: “kā kausējamā krāsnī zeltu viņš tos pārbaudīja” (Gudrs 3,6), jaunavas līdzīgas sudrabam un taisnīgie apliecinātāji - dārgakmeņiem, jo Baznīcas miesas kakls, kā to bieži saka, pakļauts evaņģēliskās disciplīnas jūgam, dekorējot sevi ar tikumu rotājumiem kā skaistu rotu. Un tāpēc saka: “Tavs kakls kā kaklarota. Zelta rotas mēs tev kalsim” (Dz 1, 10-11).***

Ikdienas dzīves paradoski, kuros cieš nevainīgie un taisnīgie, un virsroku gūst nelieši, radīja daudz neatbildamu jautājumu. Gudrības grāmatas autors rakstīja par mūžīgo dzīvi, kas ir balva taisnīgajiem. Šīs ticības pamats meklējams Dievā Radītājā, kurš mīl savu radību dzīvību un rada cilvēkus pēc sava “tēla un līdzības” (Rad 1,26), un paredzēja esību bez gala jeb tādu kāda ir Viņam pašam. Lasījums noslēdzas ar solījumu un apkopojumu visam šim fragmentam, kur lasām svarīgus vārdus - paļaušanās, patiesība, uzticība, mīlestība, izredzētība. Viss attiecas uz Dieva un cilvēka attiecībām, kurās tiek uzsvērta uzticība Dievam un Viņa noslēpumiem, pasaulē, kas var iedzīt šaubās un izmisumā. Vecajā Derībā taisnīgo augšāmcelšanās neparādās kā cilvēku vēlmju piepildījums, bet kā Dieva atbilde uz cilvēku uzticību. Uzticībai seko patiesības iepazīšana pēc nāves. Dievs ir uzticīgs un nevar atstāt cilvēku vienu, jo nevar cilvēkā ielikto dzīvības vēlmi atstāt neatbildētu un nevar cilvēku aicināt uz gudrību, lai pēc tam to pieviltu.

*Allegoriae in universam Sacram Scripturam F, XLV, 2.

** Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica prima in Quadregesima, Homilia 184, IV.

*** Sv. Gregors no Elvīras, Tractatus de epithalamio II, 39.

br. Jānis Savickis OFMCap