2 Tim 4,6-9.16-18, svētdiena XXX, C

2 Tim 4,6-9.16-18

Pāvils ieslodzījumā nodot vēstli sūtnim, manuskripts no
Lielbritānijas, 12.gs. beigas un 13.gs. sākums.

26. oktobra svētdienā turpinām kā otro lasījumu iepazīt Pāvila Otro vēstuli Timotejam, kurā šajā svētdienā apustulis izsaka savu nojausmu par savu nāvi un paredz savas nāves tuvošanos (2 Tim 4,6-8). Pāvils gribēja atstāt Timotejam savu personisko liecību un piemēru. Viņš saprata, ka viņa ieslodzījums Romā beigsies ar nāves sodu un tāpēc varēja rakstīt par savu dzīvi drošā un pārliecinošā veidā, izmantojot vairākus simbolus. Viņš nekaunējās no tā, ko bija darījis. Pirmais no simboliem ir vīna izliešanas upuris (lat. libatio vini), kuru lēja uz sakarsētām oglēm, lai tvaiki paceltos augšā kā patīkams upuris Dievam. Pāvils fragmentu sāk ar vārdiem: “Es jau tieku ziedots kā lejamais upuris” un šī asins izliešana upurī norāda uz Vecās Derības dievkalpojumiem, kuros salika upurī dzīvniekus un šķidrumus, ikdienas upurējot jēru (Sk 28, 4-7). Savu dzīvi viņš redzēja kā izliešanos, līdzīgi kā Kristus dzīve tika salikta uzpurī uz krusta. Pāvils nemeklēja un neplānoja kādu nāves izrādi priekš citiem, bet juta tās tuvību, pieņēma to kā visas citas ciešanas, kas vēlās pār viņa misiju ceļu. Viņš savā misijā pilnīgi sevi upurēja un izsmēla. 

Tālāk Pāvils rakstīja par “skaisto cīņu” un tādā veidā atsaucās cīņām arēnās. Senās pasaules viedie izmantoja šādas atsauces, kad aicināja uz izturību un stiprināšanis uzsāktajā tikumu ceļā. Pāvila dzīve bija spriedzes un pārbaudījumu pilna, un nav jābrīnās, ka viņš ik pa laikam savās vēstulēs lietoja cīņas tēlus (Ef 6,10-17). Vārdi “skrējienu esmu pabeidzis” atsaucas uz sporta sacensībām kurās katrs cenšas būt pirmajā vietā, bet svarīga nav tikai uzvara, bet arī nonākšana finišā. “Taisnīguma vainags” iztēlē raisa tēlus par atzinību ar lauru vainagu tiem, kas pārvarējis savas vājības un pretiniekus. Atskatoties uz savu dzīvi, apustulis aprakstīja to tā, kā tikai retais varētu to darīt. Viņš bija izcīnījis labu cīņu (sal. 1 Tim 6,12), pabeidzis skrējienu (Apd 20,24) un saglabājis ticību (sal. 1 Tim 6,20). Pirmie divi ir ierastie Pāvila sportiskie tēli (sal. 1 Kor 9,24–27), savukārt trešais atsaucas uz uzticības tēlu.

Nāve tuvojās un Pāvils neļāvās nospiestībai kaut arī daudzi viņu atstāja, tomēr nejutās pilnīgi vientuļš, jo pārdomāja savu dzīvi un redzēja tās dziļāko jēgu, kurā Kungs bija viņam līdzās un viņu sargāja (2 Tim 4, 17-18). Atmiņa viņam dāvāju pamatu cerībai un šī apcere pārvērtās lūgšanā un Kunga pielūgsmē kā dzīvības devēju un uzturētāju arī ļoti personiskā līmenī, bet arī deva iespēju stiprināt ticībā Timoteju. Apustulis gribēja sniegt pats sev pēdējo norēķinu. Ko citu darīt, ja sēdi cietumā, gaidi tiesas spriedumu bez jebkādas šīs zemes perspektīvas, jo tuvojas nāve? Var tikai savilkt kopā visus dzīves pavedienus un ieraudzīt, ka labā cīņā piedalījos līdz pašām beigām un pat pamestībā. Pāvila vientuļā aizstāvība tiesas priekšā kļuva par pēdējo Evaņģēlija sludināšanas iespēju un uzticību Kungam, kurš viņu pieņems mūžībā.

br. Jānis Savickis OFMCap