2 Tim 3, 14 - 4,2
![]() |
Svētais Pāvils runā ar svēto Timoteju, manuskripts tapis Francijā, 1250-1300.g. St. Paul speaking to St. Timothy - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain. |
19. oktobra svētdienā kā otro Dieva vārda liturģijas lasījumu Baznīca piedāvā mums fragmentu no Pāvila Otrās vēstules Timotejam, kas tiek uzskatīta par apustuļa pēdējo uzrakstīto vēstuli un sava veida testamentu. Šeit Pāvils izsaka savu pēdējo gribu savam uzticamajam draugam Timotejam, kuram arī norāda, ka jūtas vientuļš un tāpēc aicina viņu uz uzticību, kuru apustulim neizrādīja citi kristieši, jo bijās no Pāvila ieslodzījuma. Vēstules kodolu veido pamudinājums uz izturību un uzticību aicinājumā, un atbildīgā veidā pildīt savu amatu. Timoteju Pāvils aicināja pretoties viltus mācībām (2 Tim 2,14-4,5), kuras apdraudēja ticību un virzīja viņu uz šī ļaunuma izlabošanas ceļa. Šīs svētdienas lasījumā atrodas vēstules centrālajā daļā, kura ir rūpju pilna par briesmām, kuras var radīt draudzēs viltus mācību piekritēji. Timoteja uzdevums šādā situācija bija atgādināt kristiešiem savu aicinājumu un neuzsākt diskusijas ar maldu mācītājiem, kuri apgalovoja, ka vispārējā augšāmcelšanās jau ir notikusi. Pāvils viņu pamācīja, lai neuzsāktu nekādus strīdus ar maldinātājiem un saskarsmē ar viņiem viņam jābūt pacietīgs un lēnprātīgs, jo Dievs viņus var vēl atgriezt.
Pāvils aicināja Timoteju turpināt sludināt Evaņģēliju un tāpēc lasījumā ir apliecināts Svēto Rakstu iedvesmotais raksturs, un viss fragments ir svarīga liecība par Rakstu nozīmi un derīgumu. Timotejs ļoti spēcīgā veidā tiek aicināts sludināt saņemto Evaņģēliju un tas, ka cilvēki novērsīsies no vārda klausīšanās un pievērsīsies jaunām idejām ir iemesls vēl vairāk sludināt. Šādos grūtos laikos tieši tiek prasīta no mācekļa nedalīta uzticība Evaņģēlijam un sludināšana “gan laikā, gan nelaikā” (2 Tim 4,2), lai reprezentētu Dievu šajā pasaulē neskatoties uz pretestību un vienaldzību. Dievs palīdz Baznīcai piepildīt tās misiju un ganu uzdevums ir uzticīgi kalpot Dieva vārdam. Vārds veido Dieva tautu patiesībā un izlabo domu, ideju un uzvedības kļūdas (2 Tim 3, 16-17). Ganu uzdevums ir lūgties par Dieva tautu un uzticīgi sludināt Evaņģēliju. Šī apņemšanās ietver sevī grūto mācīšanās darbu (2 Tim 2,15), uzticīgi sludināt (2 Tim 4,1-2) un piemērot Dieva vārdu cilvēku dzīvēm, lai tās stiprinātu un celtu ticībā (Ef 4, 13-14).
Pāvils uzsvēra divas būtiskas lietas par Rakstiem: pirmkārt, Svēto Rakstu izcelsme un, otrkārt, Rakstu uzdevums un mērķis jeb kam tie ir paredzēti. Par Rakstu izcelsmi vērts ir atsaukties uz II Vatikāna koncila Dogmatisko konstitūciju par dievišķo Atklāsmi, Dei Verbum, kur koncentrētā veidā ir izskaidrots arī šīs svētdienas lasījums: “Dievišķi atklātās patiesības, kas ietvertas Svētajos Rakstos un tajos izklāstītas, ir fiksētas rakstiski Svētā Gara iedvesmā. Svētā Māte Baznīca, pamatojoties uz apustulisko ticību, kā Vecās Derības, tā arī Jaunās Derības grāmatas kopumā un ar visām to daļām uzskata par svētām un kanoniskām, jo tās ir uzrakstītas Svētā Gara iedvesmā (sal. Jņ 20, 31; 2 Tim 3, 16; 2 Pēt 1, 19–21; 3, 15–16), to autors ir Dievs un kā tādas tās ir nodotas pašai Baznīcai Svēto grāmatu sagatavošanai Dievs izvēlējās cilvēkus, kurus izmantoja, tiem paturot savas spējas un spēkus, tā lai viņi kā īsti autori, Dievam darbojoties viņos un ar viņu starpniecību, rakstiski nodotu visu, ko Dievs gribēja, un neko citu. Tā kā viss, ko pauž Dieva iedvesmotie autori jeb hagiogrāfi, ir jāuzskata par Svētā Gara izteiktu, tad jāapliecina, ka Rakstu grāmatas droši, uzticīgi un nekļūdīgi māca patiesību, kuru Dievs mūsu pestīšanas dēļ ir gribējis iekļaut Svētajos Rakstos. Tāpēc “katrs Dieva iedvesmots Raksts ir noderīgs mācīšanai, atspēkošanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs un sagatavots ikvienam labam darbam” (2 Tim 3, 16–17).”(Dei Verbum 11)
Pāvils arī skaidro Rakstu mērķi kā noderīgus un tas ir tāpēc, ka tie ir Dieva iedvesmoti. Vienīgi dievišķā izcelsme nodrošina un izskaidro Rakstu dāvāto labumu. Visa Bībele atklāj dievišķo pestīšanas plānu sākot no cilvēka radīšanas pēc Dieva tēla un līdzības, krišanu grēkā, Dieva nepārtraukto mīlestību pret viņu, neskatoties uz viņa spītīgo novēršanos, Dieva glābšanas plānu caur žēlastības derību ar izredzēto tautu un piepildījumu Jēzū Kristū, kurš nomira par mūsu grēkiem, augšāmcēlās, tika pagodināts un atsūtīja Svēto Garu. Pāvils uzsvēra, ka Rakstu labums attiecas gan uz ticību, gan uzvedību. Viltus mācību sludinātāji ievedot šķelšanos ticībā ieved šķelšanos dzīves veidā. Raksti ir galvenais līdzeklis, ko Dievs izmanto, lai ticīgos vestu līdz briedumam. Jaunais cilvēks Kristū, par kuru tik ļoti rūpējās Pāvils, ir Evaņģēlija un Svētā Gara gudrības caurausts un jāatceras, ka nekad līdz galam šajā pasaulē mēs neesam savā izaugsmē pabeigti. Pāvils bija “cietumnieks Kunga dēļ” (Ef 4,1) un pilnīgā Viņam uzticējās, un kā rezultātā jutās brīvs no visa un visiem: sākot no likuma un pretenzijām pestīšanu sasniegt saviem spēkiem, un nepieciešamības izpatikt citiem. Viņš bija tik brīvs, ka varēja izvēlēties atteikties no savas brīvības brāļu un māsu labā. Svēto Rakstu mācība integrālā veidā pārņēma viņa ticību un dzīves praksi, un to viņš nodeva tālāk Timotejam, lai viņš šo veselo mācību uzturētu kristiešu starpā.
br. Jānis Savickis OFMCap