Kol 1, 12-20, svētdiena XXXIV, C - Mūsu Kunga Jēzus Kristus, Visuma Karaļa svētki

Kol 1, 12-20

Jesses koks: ciltskoks, leja ir Jese, vidū ķēniņš Dāvids un augšā
Ķēniņš Kristus, manusktipts no Nīderlandes 1297-1320.g.
The Tree of Jesse: genealogical tree sprouting from Jesse's loins
(Jesse, King David, and Christ only) - KB, National Library of the
Netherlands, Netherlands - Public Domain

23. novembra svētdienā svinam Mūsu Kunga Jēzus Kristus, Visuma Karaļa svētdienu un šogad kā otrais Dieva vārda liturģijas lasījums ir ņemts no Pāvila Vēstules kolosiešiem. Kolosas ticīgie iztur un cīnās Dieva svētās tautas pusē, to pusē, kurus Kristus ir atguvis savai valstībai. Pāvils rakstīja drošības un aizsardzības toņos, jo cilvēks kļūstot par kristieti, ienāk jaunā ģimenē un saņem priekšrocības, kas dāvā stabilitāti un identitāti. Antīkajā pasaulē pieņemšana jaunā mājsaimniecībā nozīmēja, ka jaunajam ģimenes loceklim būs tiesības uz mantojumu un iepriekšējās dzīves parādi tika dzēsti. Lai arī kādas bailes un raizes būtu bijušas par vecās dzīves un ļauno garu iedarbību uz kolosiešiem, Pāvila pārliecināja viņus, ka viņiem nav jābaidās no tumšajām varām, jo ​​ticīgie ir izrauti no tumšās valstības un ir ievadīti Dieva mīļotā Dēla ķēnišķīgajā namā. Tumas un svešās zemes tēli ar tās varām atsauc atmiņā izceļošanas notikumus no Ēģiptes. Dievs atbrīvoja Izraela tautu, kas svešatnē bija apspiesta, cieta, jutās bezcerīga un nomākta, un izveda to drošībā. Pāvils atgādināja kolosiešiem par brīvību, kas nāk no dzīvi mainošās grēku piedošanas Kristū un iedrošināja un deva viņiem spēku tiekties pēc kristiešu kopienas vienotības un miera.

Apustuliskā pārliecība no paša sākuma bija, ka Kristus ir Kungs, Baznīcas Galva. Kolosieši gribēja Jēzu izprast visuma kontekstā. Viņi dzīvoja panteistiskajā vidē, kur bija plaši izplatīts priekšstats par kosmosu kā dievišķā Logosa ķermeni un elementiem kā dažādiem tā ķermeņa locekļiem. Pagāniem Zevs bija kosmosa galva un ar savu spēku caurstrāvoja visu pasauli. Stoicismā bija pazīstama ideja, ka viss kosmoss ir piepildīts ar Dievu, un cilvēki ir šī viena ķermeņa kā locekļi. Šīs svētdienas himnai ir līdzība ar pagānu kosmosa izpratni, bet atbilde ir viennozīmīga: Kristus ir miesas galva. Vēstulē kolosiešiem tiek labota pagānu kultūrā pastāvošā izpratne, ka Logos vai Zevs dod dzīvību un eksistenci kosmosam, bet tas ir Kristus. Pamatdoma ir tāda, ka pestīšanas un dzīvības princips, un attiecības starp galvu un miesu ir atrodami tikai Kristū. Vēstulē kolosiešiem veiktais labojums attiecas uz “miesu” kā atsauci uz baznīcu, nevis kosmosu. Tas maina visu kultūras un reliģiskās vides perspektīvu. Kosmiskais fons tiek no jauna interpretēts pestīšanas vēstures un Baznīcas perspektīvā.*

Vēstule kolosiešiem galvenokārt kristīgo dzīvi izprot telpiskā, nevis laika izteiksmē. Pāvils rakstīja par valdīšanas maiņu kristiešu dzīvēs: tāpat kā ķēniņš var izraut veselu tautu no tās dzimtenes un likt tai apmesties citur, tā Kristus izrauj kristiešus no šīs pasaules ietekmes sfēras, kur pārdabiskas būtnes nosaka cilvēka likteni ar horoskopa palīdzību, un pārceļ uz citu ietekmes sfēru – valstību, kurā vienīgi Kristus ir Kungs. Šai telpiskajai koncepcijai ir daudzas sekas. Kristieši ne tikai jau ir miruši kopā ar Jēzu savās kristībās, bet caur savām kristībām viņi jau ir augšāmcēlušies kopā ar Kristu. Viņi ir tikuši pārcelti dzīvei augšā Kristus debesu ietekmes sfērā un tagad to varam nosaukt par Baznīcu. Šajā pasaulē kristiešiem nav jāmeklē zemes lietas, bet debesu lietas. Tādējādi Vēstule kolosiešiem atrod savu pieeju Mazāzijas pagānu garīgumam, bet apraksta īstenību kristīgajos jēdzienos: visums un dzīve, kas piepildīta ar debesu lietām, ir iespējama tikai Kristū, kurš patiesi ir augšāmcēlies un mājo pie Tēva. Vēstule kolosiešiem uzsver apustulisko ticību pilnīgi citā kultūras vidē** un vietējiem kristiešiem skaidro jauno dzīvi Kristū viņiem saprotāmā valodā.

Himnā atklājas arī tas, ko ticīgie “zina”, bet tas sniedzas daudz tālāk par vienkāršām intelektuālām zināšanām un tas ir saistīts ar cieņas apzināšanos, ko Dievs piešķir ticīgajiem “dara cienīgus saņemt savu daļu svēto mantojuma gaismā… un ieveda sava mīļotā Dēla valstībā” (Kol 1,12-13). Himna liecina par pacilātību, kas raksturoja arī Pāvila pieredzi baznīcas lūgšanā un tā pauž pateicības prieku par dzīvi Kristū. Lasījuma otrajā daļā (Kol 1,15-20) lasām vienus no izteiksmīgākajiem Jaunās Derības vārdus, kur Jēzus tiek atēlots kā augstākā būtne un nevainojams pestīšanas starpnieks. Pāvils uzsvēra, ka Kristus personas universālo rakstutu, jo Viņš ir pāri visam, Viņš ir radījis visu, Viņš ir pirms visa un Viņam ir vara pār Baznīcu, uzvara pār nāvi - lielāko ienaidnieku un Viņš ir visu samierinātājs. Kāpēc Pāvils izsakās par šādu Kristus pārākumu pār visu? Šīs himnas pamattēma ir Kristus starpniecība vispirms radīšanā, pēc tam izlīgumā. Pāvils atsaucās uz Vecās Derības Gudrības tēliem - “attēlu”, “sākumu” un “pirmdzimto” -, kas bija klātesoša kopā ar Dievu kopš mūžības un piedalījās radīšanā (Sak 3,19; 8,30; Gudr 8,5, Sīr 1,9; 24,9; Ps 104,24).

Kristus jau tagad īsteno savu varu pār pasauli, tomēr Viņš to dara tikai kā Baznīcas galva, tā ir Viņa miesa, kurai Viņš dod dzīvību un spēku. Tādējādi Vēstule kolosiešiem apgalvo, ka tikai Baznīca, nevis kosmoss, ir Kristus miesa. “Pretēji tam, ko saka daudzi cilvēki, Vēstulē kolosiešiem nav kosmiskās teoloģijas: tā ir centrēta uz Bznīcu… Šīs labošanas sekas ir tādas, ka caur Baznīcu Kristus īsteno savu kundzību pār pasauli, un Viņš to jau dara. Kristus ir visa Kungs un arī “galva ikvienai valdīšanai un varai”, kā skaidri norādīts Vēstulē kolosiešiem 2,10. Tomēr [kosmos] nav Viņa miesa. Un šī kosmiskā valdīšana izpaužas faktā, ka Baznīca nes Kristu visām tautām caur savu sludināšanu (Kol 1,27-29). Saskaņā ar Vēstuli kolosiešiem, Bnīca ir vieta, kur Kristus īsteno savu pasaules mēroga valdīšanu šeit un tagad: caur pestīšanas un izlīguma sludināšanu.”***

* Edward Schillebeeckx, Christ: The Christian Experience in the Modern World, Volume 7 (The Collected Works of Edward Schillebeeckx), London: Bloomsbury 2014, 174-176.lpp.

** Edward Schillebeeckx, Christ: The Christian Experience in the Modern World. 177.lpp.

*** Edward Schillebeeckx, Christ: The Christian Experience in the Modern World. 176.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap