Rom 13, 11-14, I adventa svētdiena, A

Rom 13, 11-14

Dekorācija no Orselina, Convento della Madonna del
Sasso, Codice II: Antiphonarium de tempore (I), kas aptver 
Adventa un Kristus Piedzimšanas svētku laiku. Rakstīts un 
ilustrēts Itālijas ziemeļos franciskāņu klosterim, 14.gs.

Šajā svētdienā mēs pasludinām, ka Kunga diena ir tuvu un mums ir jāsagatavojas Viņa atnākšanai. Ja mēs mīlam Kunga klātbūtni, tad skumju un pesimisma kārdinājumam ir grūti ienākt mūsu sirdīs. Adventa sākumā Dieva vārds piedāvā mums uzticības un paļāvības vārdus Kungam, kurš nepievils mūsu ilgas, tomēr laiku, kad piepildīsies apsolījumi mēs nezinām. Tāpēc ir svarīga modrība šeit un tagad, un atbildība par savām izvēlēm un morālajiem lēmumiem. Jēzus savus laika biedrus salīdzināja ar cilvēkiem Noasa laikā, kuri ignorēja atgādinājumus un aicinājumus uz dzīves veida maiņu. Kristīgā modrība ir svarīga, lai ticīgais nebūtu pārsteigts par Kunga nākšanu, bet šī modrība neiezriet no bailēm no beigām un nezināmā. Mēs vienkārši esam Dieva bērni un no tā būtu jārodas cieņa pret baušļiem un nopietna uztvere pret dzīvi, kas ir pretēja virspusējai un seklai plūdu paaudzes dzīvei.

Adventa pirmajā svētdienā otrais lasījums tiek ņemts no vēstules romiešiem pēdējām nodaļām (Rom 12,1-15,13), kurā tiek uzskaitīti svarīgākie kristiešu dzīves pienākumi un uzlūko Baznīcu kā Kristus Miesu, kurā katram ir sava īpašā vieta. Apustulis Pāvils sniedza padomus un pamācības kopienas dzīvei: sākumā iesaka mīlestību kā saiti, kas veido noturīgas sabiedriskās attiecības (Rom 12,14-21), cienīt laicīgo varu (Rom 13, 1-7), tuvākmīlestības prakse (Rom 13, 8-14), savstarpējā sapratne (Rom 14, 1-12) un izvairīties no ieļaunošanas (Rom 14,13-23). Tuvākmīlestībai un pestīšanas dienas tuvībai ir cieša saistība. Laiks ir īss un šī dzīve ir pārejoša, bet tas neatņem tai nekādu vērtību, bet nostiprina mūs gaidās par Kristus nākšanu un tāpēc izšķiroša ir piederība Kristum nāvē un dzīvībā, jo “neviens no mums nedzīvo sev pašam un neviens nemirst sev pašam” (Rom 14,7). Pāvilam visas atbildes par pēdējām lietām ir meklējamas Kristū.

Vēstules romiešiem 13. nodaļā saplūst kopā moralitāte un eshatoloģija, un Pāvils aicināja ticīgos būt nomodā pasaulē, kas dzīvo grēkā. Apustulis izmantoja tumas un gaismas tēlus, jo tumsa, kurai seko rītausma simbolizē “šo laikmetu” (Rom 12,2). Nakts vietā nāks gaisma un līdzīgi kristiešiem jāceļas un jāuzņemas savi pienākumi kamēr tas vēl ir iespējams. Pāvils mudināja ticīgos, tēlaini izsakoties, celties agri no rīta jeb apzināties, ka mēs vienmēr dzīvojam pārejas periodā starp nakti un dienu. Šis “brīdis” starp tumsu un gaismu piešķir Pāvila morālajiem pamudinājumiem steidzamības sajūtu, tomēr pašreizējā laikmeta tumsa vēl nav izgaisusi un tas kristiešiem joprojām ir kārdinājumu un riska laiks. Ticīgajiem ir jāuzvelk gaismas bruņas, lai pasargātos no garīgām briesmām un ceļoties pirms rītausmas, viņi tiek mudināti sagatavoties garīgajai cīņai. Ne velti sena liturģiskā praksē jaunkristītos Lieldienu naktī ietērpa baltās drānās, kas apzīmēja viņu garīgo šķīstību, lai Augšāmcelšanās rītā dotos pasaulē. Šī Lieldienu kristību garīgā un liturģiskā nebeidzas šajā rītā, jo katru dienu ticīgajiem ir jāatjauno sava apņemšanās dzīvot saskaņā ar Eaņģēliju.

Sv. Augustīns “Atzīšanās” raksta par savu atgriešanos un apustuļa grāmtas lasīšanu: “Es paņēmu to, atvēru un klusībā izlasīju rindkopu, kurai pirmajai uzdurās manas acis: “Nevis dzīrēs un dzeršanā, baudkārē un izlaidībā, ķildās un skaudībā, bet ietērpieties Kungā Jēzū Kristū un rūpes par miesu nepārvērtiet par kārībām.” [Rom 13,13-14] Es nevēlējos lasīt tālāk, un tas arī nebija vajadzīgs: līdz ar šī teikuma beigām manā sirdī ieplūda drošības gaisma un šaubu tumsa izzuda.” (VII, 12, 28-30). Augustīns savā meklējumu ceļā nonāca līdz ticības dāvanas pieņemšanai. “Garīgā diena top pateicoties “taisnības saulei” (Mal 3,20). Rakstos, un jo īpaši Jaunajā Derībā, par šo dienu daudz rakstīts: “Kā skaidrā dienā” viņš saka, “dzīvosim godīgi” (Rom 13,13). Zini, ka arī burtiskā nozīmē tie, kas izdara jebkādas ļaunas darbības, to dara tumsā, it īpaši, ja klāt ir daudz labu cilvēku. Tas, kurš nezina labo, paliek tumsā un dara daudz lietu, kas nes kaunu. Tomēr, ja kādu apgaismo patiesā gaisma, tad “staigājos skaidrā dienā” (Rom 13,13), tas ir, attīstoties - “staigāšana” nozīmē attīstību - visu dara pieklajīgu un neplāno neko tādu, kas nes negodu. Arī pravietis Isajs, aprakstot šādu stāvokli, saka: “mans gars agri no rīta paceļas pie Tevis, ak Dievs” (Is 26,9). Šim “rītam” ir nepieciešams atbalsts, jo pat ja mūs apņem gaisma un dienas sākums, mums ir nepieciešams, lai gaisma būtu klātesoša, lai diena nebeigtos.”*

* sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.23 [Ps 21]

br. Jānis Savickis OFMCap