Rom 15, 4-9, II adventa svētdiena, A

Rom 15, 4-9

Jānis Kristītājs, manuskripts no Nīderlandes 1450-1475.g.
St. John the Baptist - KB, National Library of the Netherlands,
Netherlands - Public Domain.

Otrajā Adventa svētdienā kā otro Dieva vārda liturģijas lasījumu turpinām iepazīt vēstuli romiešiem. Pēc Kristus glābšanas darba izklāsta vēstulē romiešiem Pāvils turpināja tās izskaņā mudināt Romas kristiešus būt uzticīgiem Kungam. Ja pirms nedēļas dzirdējām fragmentu no vēstules 13. nodaļas, ka pestīšanas diena ir tuvu un mums ir jābūt nomodā, tad šajā svētdienā ielūkosimies 15. nodaļā. Šīs svētdienas lasījums nāk no vēstules daļas (Rom 14,1-15,13), kurā apustulis Pāvils pārdomā konkrētas morālās problēmas. Kristiešu starpā var būt spēcīgi ticīgie, kuri prot vērtēt lietas kristīgās brīvības gaismā un vāji ticīgie, kuru ticība nav pietiekoši apgaismota un trūkst pārliecības darboties sirdsmierā. Pāvils norādīja, ka kristīgajā kopienā ir vieta gan priekš stiprajiem, gan priekš vājajiem ticībā (Rom 14,1-12) un stiprajiem ar mīlestību ir jāņem vērā vājo nemierīgā sirdsapziņa, lai nenāktu ieļaunojums (Rom 14,13-23). Visiem ir jāņem piemērs no Kunga (Rom 15, 1-13), kurš nedzīvoja par patikšanu sev, bet citiem.

Pāvils izteica pārsteidzošu apgalvojumu, ka stiprie kristieši rīkosies evaņģēliski un pacietīs vājos. Pāvils lietoja sava laika valodu ar kuru varēja raksturot tā laika sabiedrības struktūru. Stiprie bija cilvēki ar varu sabiedrībā, īpašumu, ietekmi un Romas pilsoņi, un viņi pārvaldīja vājos jeb tos, kuriem bija zemāks sociālais status un tas varēja attiekties arī uz vergiem, trūcīgiem, cilvēkiem bez nekādas varas un nepilsoņiem. Jā skatāmies uz 14.-15. vēstules nodaļām, tad varam ievērot, ka tajās apustulis apraksta attiecības starp šīm divām cilvēku grupām un kā stiprie var likt vājajiem pieņemt tādus uzvedības modeļus, kurus viņi labprāt izvairītos pieņemt. Pāvils visai drosmīgi iejaucās sabierības modelī un aicināja nekaunināt vājākos kristiešus, bet paaugstināt viņus un pieņemt kā līdzvērtīgus. Sabiedriskā statusa atšķirības parasti iezīmē ar dažādiem rituāliem, piemēram, ēšanas un vīna dzeršanas prakses. Dažādām tautām un sabiedrības slāņiem varēja būt savi ēšanu paradumi, īpaši ebrejiem, un tas varēja radīt spriedzi.

Pāvils mudināja uz socioloģisku un teoloģisku pārorientāciju, lai stiprais pieņemtu vājos, padarītu viņus līdzvērtīgus un tādējādi apkaunotu stipros. Apustulis vēlējās lauzt dominējošās kultūras robežas un ieviest jaunu uzvedības kodeksu, kas ir pamatots Evaņģēlijā. Pāvilam reālo kristiešu dzīvju savienošanai ir izšķiroša nozīme un šī savienošanās parādas apustuļa lietotajā vārdu krājumā, kas izsaka abpusējību: kopā, viens ar otru, cits citu. Šos vārdus mēs lasām apustuļa vēstulēs: “izrādiet cits citam vislielāko cieņu” (Rom 12,10), “izturieties vienādi cits pret citu” (Rom 12,16), “pieņemiet cits citu” (Rom 15,7) u.tml. (Rom 15,14; 1 Kor 11,33; 12, 25; Gal 5,13; 6,2; 1 Tes 5,11).

Pāvils pamatoja šo jauno socioloģiju uzsverot, ka Dievs ir pieņēmis ticīgos (Rom 14,3) un Viņš vienīgais ir tiesnesis (Rom 14,11-12). Jēzus pats deva savu piemēru un kļuva par visu cilvēku kalpu, un arī ticīgajiem ir jākļūst par dāžādu cilvēku un cilvēku grupu kalpiem (Rom 15,3.7). Visi kristieši pieder Kungam (Rom 14,8-9) un ir vienlīdzīgi atbildīgi par Kunga godināšanu (Rom 14,6). Kristiešiem ir jārespektē savu ticīgo brāļu un māsu ticība pat tad, ja tā noved viņus pie atšķirīgiem secinājumiem un nedrīkst aizvainot citus ticīgos (Rom 14,13.15.20-21). Savu pamatojumu Pāvils noslēdza ar aicinājumu uz vienotību (Rom 15, 7-13), lai kristieši kopā varētu pagodināt Dievu, jo ja kopienas dzīve ir harmoniska, tad Dievs tiek pagodināts ar vienoto pielūgsmi un liecību. Kristiešiem ir citam cits jāpieņem un tas nav viegls uzdevums, jo Romas baznīcu veidoja dažādu cilvēku grupas, kas iepriekš bija savā starpā naidīgas, bet tagad Kristus viņus apvienoja savā Miesā.

br. Jānis Savickis OFMCap