Rom 1, 1-7, IV adventa svētdiena, A

Rom 1, 1-7

Eņģelis runā ar Jāzepu, manuskripts no Itālijas, Venēcijas

14.gs. vidus, uzglabāts Bodleian Libraries,

University of Oxford

Ceturtajā Adventa svētdienā kā otro Dieva Vārda liturģijas lasījumu Baznīca piedāvā Pāvila vēstules romiešiem pašu sākumu. Šīs vēstules galvenais mērķis ir parādīt un skaidrot, kas ir Evaņģēlijs, kuru Pāvils dedzīgi un ar atdevi sludināja. Savas vēstules sākumā apustulis Pāvils iesāka ar plašu sveicienu (Rom 1, 1-7) un turpināja ar pateicību (Rom 1, 8-17). Sveiciens un pateicība liecina par personiskām attiecībām ar Romas baznīcu un to, ka apustulis zina, ka šie kristieši pazīst Jauno un Veco Derību jeb uzrunā tos, kuri izcēlušies no jūdaisma un prozelītosma, pagāniem. Tomēr tā vairāk ir cieņas attieksme, jo Romas kristiešiem Pāvils nebija pazīstams un viņam pašam nav nekādas varas par šo baznīcu. Tieši tāpēc Pāvils sevi iepazīstina un uzsver, ka viņš ir Kristus kalps, aicināts apustulis, kurš pagāniem sludina Evaņģēliju, kuru no seniem laikiem paredzēja paravieši un īstenojās Jēzū Kristū, Dāvida pēctecī, kurš pēc augšāmcelšanās no mirušajiem, tika atzīts par Dieva Dēlu Svētajā Garā un ir mūsu Kungs.

Vēstule romiešiem lielā mērā risina jautājumus par cilvēka pirms un pēc tiksānos ar Kristu, kura Dieva Dēla tiesības ir pieejamas arī mums caur Viņa nāvi un augšāmcelsānos. Šī doma ļauj labāk izprast vēstules sākumu un šīs svētdienas lasījumu, jo Pāvils ir “nošķirts Dieva Evaņģēlija” (Rom 1,1) sludināšanai, kas ir Evaņģēlijs “par savu Dēlu, kas pēc miesas ir Dāvida pēcnācējs un pēc Svētuma Gara ar augšāmcelšanos no mirušajiem parādīts par Dieva Dēlu spēkā - Jēzu Kristu, mūsu Kungu” (Rom 1,3-4). Pāvils šajos vārdos īsā un koncentrētā veidā skaidro kas ir “Kungs” un uzsver, ka Dievs iecēla Jēzu par Kungu augšāmcelšanā. Pāvils neraksta, ka viņš tika nozīmēts sludināt Evaņģēliju, bet nošķirts Evaņģēlijam jeb latīniski “segregatus in Evangelium” jo viņš apzinājās, ka viņš ir izdalīts, izredzēts Evaņģēlijam. Šī izvēlētība nozīmēja, ka vispirms apustulim Evaņģēlijs kļuva par Evaņģēliju pašu sevī un tā pieredzēšanu līdz sirds dziļumiem, un sludināšana sekoja tikai vēlāk.

Apzinoties savu “nošķiršanu” Pāvils savu priecīgo toni saglabā visā vēstulē un rāda sevi kā pasaules lielākā notikuma vēstnesi un burvīgākās uzvaras liecinieku, un steidzās, lai pāris vārdos izteiktu šo ziņu: “Jums visiem, Dieva mīļotajiem, aicinātiem, svētajiem, kas esat Romā: žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!” (Rom 1,7). Šie vārdi var tikt uztverti kā ierasts kristīgs sveiciens, bet tajos ir izšķiroša vēsts, ka starp debesīm un zemi uz visiem laikiem ir iedibināts miers, un tagad jūs dzīvojat žēlastībā. Aiz vārdiem mums ir jāsajūt to tonis un dzīvīgums, kuros spēcīgi izskan priecīga drošība par Dieva darbiem. Pāvils lieto trīs vārdus - mīlestība, žēlastība un miers - , kuros ir ietverta visa Evaņģēlija vēsts, kas bieži izskan Kunga Piedzimšanas svētkos, kad atkal sākam dziedāt Gloria - Gods Dievam augstumos un īpaši Ganiņu Svētajā Misē, kad eņģeļi pasludina priecīgo vēsti ganiem: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts” (Lk 2,14).

br. Jānis Savickis OFMCap

Jēk 5,7-10, III adventa svētdiena, A

Jēk 5,7-10

Jānis Kristītājs cietumā, manuskripts no Austrijas

1425-1435.g. 

St. John the Baptist in prison - Institute of Material Culture of the

Middle Ages and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

Trešajā Adventa svētdienā Dieva vārda lituģijas otrajā lasījumā Baznīca piedāvā lasījumu no Jēkaba vēstules, kuras saturs ir pilns ar brīdinājumiem un šīs svētdienas fragments iedrošina uz pacietību ciešanās. Kristīgā dzīve un pacietība ir iespējama tikai lūgšanu garā un Jēkabs to uzsver vairākās vēstules vietās. Interesanti, ka vēstulē nav pieminēta Jēzus nāve un augšāmcelšanās, tomēr apustulis Jēkabs gaida Kunga nākšanu (gr. parousia, Jēk 5, 7-8) un aicina kristiešus nepagurt. Autora mācībai par cerību uz Kunga otro atnākšanu pamatā ir augšāmceltais un pagodinātais Kristus. Jēkabs uzrunāja ciešanas piedzīvojošos svētos un mudināja viņus būt pacietīgiem. Tas bija viņa padoms vēstules sākumā (Jēk ​​1,1-5) un vēstules noslēgumā, ko lasam šajā svētdienā. Dievs nelabos visas pasaules netaisnības, kamēr neatgriezīsies Jēzus Kristus un kristiešiem ir pacietīgi jāiztur un jāgaida. Jēkabs šajā īsajā lasījumā trīs reizes atgādina par Kunga nākšanu.

Lasījums sākas ar pacietīgā zemnieka piemēru, kas varētu būt atsauce uz Jēzus līdzību par augošo sēklu (Mk 4,26-30) kā pretstatu tiem, kas vēlējās ātri un efektīvi veidot dedzīgu perfektu kristiešu kopienu. Svētajā Zemē “zemes vērtīgie augļi” (Jēk 5,7) norāda uz diezgan mazām saimniecībām ar ierobežotām pārtikas devām. Vecajā un Jaunajā Derībā raža ir Dieva tiesas tēls, kuru Jēkabs paredzēja īstenojamies tuvākajā nākotnē. Pacietība šeit ir domāta kā nepieciešamība noskaņot savu raksturu ilgam skrējienam jeb domāt ilgtermiņā un koncentrēties uz pēdējo dzīves cīņu un raudzīties uz Kunga atnākšanu. Pacietības būtība ir redzama zemniekā, kurš pacietīgi gaida nepieciešamo lietu un ražu. Ja cilvēks ir nepacietīgs, viņam labāk nekļūt par zemnieku, jo graudi neizaug dienas laikā un viņam arī nav nekāda vara pār laikapstākļiem. Zemnieks bija gatavs pacietīgi gaidīt, jo viņa raža bija “vērtīga” (Jēk 5,7) un uz vērtīgām lietām ir vērts gaidīt.

Kristieša tēls šajā lasījumā tiek attēlots kā "zemnieka garīgums", kurš gaida ticības augļus. Ticības dzīvē arī ir savi posmi vai “gadalaiki”. Ticības ražu var baudīt tikai tad, ja kristieša sirds ir pamatīga un pacietīga. Nepacietība ticības dzīvē bieži var novest pie nepacietības pret Dieva un cilvēkiem, kas var izpausties skarbumā vienam pret otru un tādā veidā var palaist garām ražas laiku. Jēkabs mudināja ticīgos būt pacietīgiem un izturīgiem līdz Kunga atnākšanai, jo Jēzus atnākšana ir nenovēršamu un apustulis mēģināja panākt, lai ticīgie saskatītu sevi kā piederīgus garajai liecinieku, praviešu rindai, kuri vienmēr palika uzticīgi Kungam (Jēk 5,10). Kristieši ir pravietiska tauta ar vērtībām, kas atšķiras no pasaules vērtībām. “Šeit Kungs vērš pacietību pret juteklisko mīlestību un bagātībām un baudu kāri, pret mīlestību pret tagadnes un laicīgajām lietām. Tas ir visu ļaunumu cēlonis un izcelsme, daudzu pazušanas cēlonis, jo viņi ar pārmērīgu mīlestību mīl laicīgas lietas.”*

* Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica Sexagesimae, Homilia 168, X.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 15, 4-9, II adventa svētdiena, A

Rom 15, 4-9

Jānis Kristītājs, manuskripts no Nīderlandes 1450-1475.g.
St. John the Baptist - KB, National Library of the Netherlands,
Netherlands - Public Domain.

Otrajā Adventa svētdienā kā otro Dieva vārda liturģijas lasījumu turpinām iepazīt vēstuli romiešiem. Pēc Kristus glābšanas darba izklāsta vēstulē romiešiem Pāvils turpināja tās izskaņā mudināt Romas kristiešus būt uzticīgiem Kungam. Ja pirms nedēļas dzirdējām fragmentu no vēstules 13. nodaļas, ka pestīšanas diena ir tuvu un mums ir jābūt nomodā, tad šajā svētdienā ielūkosimies 15. nodaļā. Šīs svētdienas lasījums nāk no vēstules daļas (Rom 14,1-15,13), kurā apustulis Pāvils pārdomā konkrētas morālās problēmas. Kristiešu starpā var būt spēcīgi ticīgie, kuri prot vērtēt lietas kristīgās brīvības gaismā un vāji ticīgie, kuru ticība nav pietiekoši apgaismota un trūkst pārliecības darboties sirdsmierā. Pāvils norādīja, ka kristīgajā kopienā ir vieta gan priekš stiprajiem, gan priekš vājajiem ticībā (Rom 14,1-12) un stiprajiem ar mīlestību ir jāņem vērā vājo nemierīgā sirdsapziņa, lai nenāktu ieļaunojums (Rom 14,13-23). Visiem ir jāņem piemērs no Kunga (Rom 15, 1-13), kurš nedzīvoja par patikšanu sev, bet citiem.

Pāvils izteica pārsteidzošu apgalvojumu, ka stiprie kristieši rīkosies evaņģēliski un pacietīs vājos. Pāvils lietoja sava laika valodu ar kuru varēja raksturot tā laika sabiedrības struktūru. Stiprie bija cilvēki ar varu sabiedrībā, īpašumu, ietekmi un Romas pilsoņi, un viņi pārvaldīja vājos jeb tos, kuriem bija zemāks sociālais status un tas varēja attiekties arī uz vergiem, trūcīgiem, cilvēkiem bez nekādas varas un nepilsoņiem. Jā skatāmies uz 14.-15. vēstules nodaļām, tad varam ievērot, ka tajās apustulis apraksta attiecības starp šīm divām cilvēku grupām un kā stiprie var likt vājajiem pieņemt tādus uzvedības modeļus, kurus viņi labprāt izvairītos pieņemt. Pāvils visai drosmīgi iejaucās sabierības modelī un aicināja nekaunināt vājākos kristiešus, bet paaugstināt viņus un pieņemt kā līdzvērtīgus. Sabiedriskā statusa atšķirības parasti iezīmē ar dažādiem rituāliem, piemēram, ēšanas un vīna dzeršanas prakses. Dažādām tautām un sabiedrības slāņiem varēja būt savi ēšanu paradumi, īpaši ebrejiem, un tas varēja radīt spriedzi.

Pāvils mudināja uz socioloģisku un teoloģisku pārorientāciju, lai stiprais pieņemtu vājos, padarītu viņus līdzvērtīgus un tādējādi apkaunotu stipros. Apustulis vēlējās lauzt dominējošās kultūras robežas un ieviest jaunu uzvedības kodeksu, kas ir pamatots Evaņģēlijā. Pāvilam reālo kristiešu dzīvju savienošanai ir izšķiroša nozīme un šī savienošanās parādas apustuļa lietotajā vārdu krājumā, kas izsaka abpusējību: kopā, viens ar otru, cits citu. Šos vārdus mēs lasām apustuļa vēstulēs: “izrādiet cits citam vislielāko cieņu” (Rom 12,10), “izturieties vienādi cits pret citu” (Rom 12,16), “pieņemiet cits citu” (Rom 15,7) u.tml. (Rom 15,14; 1 Kor 11,33; 12, 25; Gal 5,13; 6,2; 1 Tes 5,11).

Pāvils pamatoja šo jauno socioloģiju uzsverot, ka Dievs ir pieņēmis ticīgos (Rom 14,3) un Viņš vienīgais ir tiesnesis (Rom 14,11-12). Jēzus pats deva savu piemēru un kļuva par visu cilvēku kalpu, un arī ticīgajiem ir jākļūst par dāžādu cilvēku un cilvēku grupu kalpiem (Rom 15,3.7). Visi kristieši pieder Kungam (Rom 14,8-9) un ir vienlīdzīgi atbildīgi par Kunga godināšanu (Rom 14,6). Kristiešiem ir jārespektē savu ticīgo brāļu un māsu ticība pat tad, ja tā noved viņus pie atšķirīgiem secinājumiem un nedrīkst aizvainot citus ticīgos (Rom 14,13.15.20-21). Savu pamatojumu Pāvils noslēdza ar aicinājumu uz vienotību (Rom 15, 7-13), lai kristieši kopā varētu pagodināt Dievu, jo ja kopienas dzīve ir harmoniska, tad Dievs tiek pagodināts ar vienoto pielūgsmi un liecību. Kristiešiem ir citam cits jāpieņem un tas nav viegls uzdevums, jo Romas baznīcu veidoja dažādu cilvēku grupas, kas iepriekš bija savā starpā naidīgas, bet tagad Kristus viņus apvienoja savā Miesā.

br. Jānis Savickis OFMCap