Rom 1, 1-7, IV adventa svētdiena, A

Rom 1, 1-7

Eņģelis runā ar Jāzepu, manuskripts no Itālijas, Venēcijas

14.gs. vidus, uzglabāts Bodleian Libraries,

University of Oxford

Ceturtajā Adventa svētdienā kā otro Dieva Vārda liturģijas lasījumu Baznīca piedāvā Pāvila vēstules romiešiem pašu sākumu. Šīs vēstules galvenais mērķis ir parādīt un skaidrot, kas ir Evaņģēlijs, kuru Pāvils dedzīgi un ar atdevi sludināja. Savas vēstules sākumā apustulis Pāvils iesāka ar plašu sveicienu (Rom 1, 1-7) un turpināja ar pateicību (Rom 1, 8-17). Sveiciens un pateicība liecina par personiskām attiecībām ar Romas baznīcu un to, ka apustulis zina, ka šie kristieši pazīst Jauno un Veco Derību jeb uzrunā tos, kuri izcēlušies no jūdaisma un prozelītosma, pagāniem. Tomēr tā vairāk ir cieņas attieksme, jo Romas kristiešiem Pāvils nebija pazīstams un viņam pašam nav nekādas varas par šo baznīcu. Tieši tāpēc Pāvils sevi iepazīstina un uzsver, ka viņš ir Kristus kalps, aicināts apustulis, kurš pagāniem sludina Evaņģēliju, kuru no seniem laikiem paredzēja paravieši un īstenojās Jēzū Kristū, Dāvida pēctecī, kurš pēc augšāmcelšanās no mirušajiem, tika atzīts par Dieva Dēlu Svētajā Garā un ir mūsu Kungs.

Vēstule romiešiem lielā mērā risina jautājumus par cilvēka pirms un pēc tiksānos ar Kristu, kura Dieva Dēla tiesības ir pieejamas arī mums caur Viņa nāvi un augšāmcelsānos. Šī doma ļauj labāk izprast vēstules sākumu un šīs svētdienas lasījumu, jo Pāvils ir “nošķirts Dieva Evaņģēlija” (Rom 1,1) sludināšanai, kas ir Evaņģēlijs “par savu Dēlu, kas pēc miesas ir Dāvida pēcnācējs un pēc Svētuma Gara ar augšāmcelšanos no mirušajiem parādīts par Dieva Dēlu spēkā - Jēzu Kristu, mūsu Kungu” (Rom 1,3-4). Pāvils šajos vārdos īsā un koncentrētā veidā skaidro kas ir “Kungs” un uzsver, ka Dievs iecēla Jēzu par Kungu augšāmcelšanā. Pāvils neraksta, ka viņš tika nozīmēts sludināt Evaņģēliju, bet nošķirts Evaņģēlijam jeb latīniski “segregatus in Evangelium” jo viņš apzinājās, ka viņš ir izdalīts, izredzēts Evaņģēlijam. Šī izvēlētība nozīmēja, ka vispirms apustulim Evaņģēlijs kļuva par Evaņģēliju pašu sevī un tā pieredzēšanu līdz sirds dziļumiem, un sludināšana sekoja tikai vēlāk.

Apzinoties savu “nošķiršanu” Pāvils savu priecīgo toni saglabā visā vēstulē un rāda sevi kā pasaules lielākā notikuma vēstnesi un burvīgākās uzvaras liecinieku, un steidzās, lai pāris vārdos izteiktu šo ziņu: “Jums visiem, Dieva mīļotajiem, aicinātiem, svētajiem, kas esat Romā: žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!” (Rom 1,7). Šie vārdi var tikt uztverti kā ierasts kristīgs sveiciens, bet tajos ir izšķiroša vēsts, ka starp debesīm un zemi uz visiem laikiem ir iedibināts miers, un tagad jūs dzīvojat žēlastībā. Aiz vārdiem mums ir jāsajūt to tonis un dzīvīgums, kuros spēcīgi izskan priecīga drošība par Dieva darbiem. Pāvils lieto trīs vārdus - mīlestība, žēlastība un miers - , kuros ir ietverta visa Evaņģēlija vēsts, kas bieži izskan Kunga Piedzimšanas svētkos, kad atkal sākam dziedāt Gloria - Gods Dievam augstumos un īpaši Ganiņu Svētajā Misē, kad eņģeļi pasludina priecīgo vēsti ganiem: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts” (Lk 2,14).

br. Jānis Savickis OFMCap