1 Kor 2, 1-5
 | |
| sv. Pāvils, manuskripts no Austrijas, Institut für Realienkunde - Universität Salzburg 1190-1200.g. St. Paul - Institute of Material Culture of the Middle Ages and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND. |
Pāvils pretdarbojās korintiešu centieniem pēc daudz filozofiskākas gudrības un pagājušājā svētdienā, vēstules 1. nodaļas noslēgumā apliecināja, ka šīs pasaules gudrība Dievam ir muļķība un tāpat Dieva auteniskā gudrība ir muļķība pasaules acīs. Tāpēc nav jābrīnās, ka cilvēki brīnās par Dieva grudrību, kas pasaules acīs atklājas kā krusta neprāts. Šādā kontekstā Pāvils iesāka 2. vēstules nodaļu, jo korintiešu vidū vēlējās “neko nezināt kā vien Jēzu Kristu, krustā sisto” (1 Kor 2,2).
Krustā sistā Kristus vēsts vēstures konkrētībā un šī lasījuma gadījumā Korintas baznīcā ar savu pestījošo spēku un noturību darbojās. Interesanti, ka Pāvils šajā brīdī nepiemin augšāmcelšanos, lai mazinātu krusta ieļaunojumu. Apustulis tādā veidā liek korintiešiem atklāt krusta notikuma spēku un gudrību, un ne tikai tā pārvarēšanu ar augšāmcelšanos, kādu īslaicīgu pārejas posmu. Protams, ir zināms, ka Kungs ir augšāmcēlies un tāpēc Pāvils Viņu sauc par Kristu, bet viņš gribēja kristiešiem atgādināt, ka Augšāmceltais vienmēr ir arī Krustāsistais.
Patiesa gudrība nav pieejama pasaules gudrajiem un šī gudrība ir Dieva plāns pasaules vēsturei, kuras centrā ir Dieva noslēpums, kas ir atpazīstams vien caur brīvu Kunga atklāsmi un brīvu šīs atklāsmes pieņemšanu. Kunga ciešanu vēsts Pāvilam sludināšanā bija visaptveroša un pārņemoša, un cieši saistīta ar augšāmcelšanos. Pāvilam krusta vēsts bija viņa sludināšanas centrā un Krustāsistais ir Dieva spēks un gudrība, jo mācība par patiesā Dieva Dēla krusta nāvi ir mūsu ticības stūrakmens, kura priekšā cilvēks ir jānostāda, lai pieņemtu lēmumu un nemazinot krusta ieļaunojumu.
Ticība nav tikai prāta darbība, bet apgaismība, paplašinājums un mūsu iepazīšanas padziļinājums atvroties Dievam un pieņemot Viņa atklāsmi. Ticības apgaismots saprāts sliecas Dieva autritātes virzienā un tāpēc ticība tic autoritātei, jo mūsu saprāts pats par sevi nespēj adekvāti izprast perstīšanas noslēpumu. Ikdienišķs cilvēks ar savām zināšanām un gudrību pārdabiskās atklāsmes priekšā ir nepietiekams.
Pāvils izmantoja svarīgus jēdzienus, lai izteiktu savas rūpes par ticību - noslēpums, liecība, pestīšana - un tie visi norāda uz krustu, kas ir Dieva noslēpumainās plāns, kurā atklājas noslēpums par Dieva mīlestību un pestīšanu. Svarīgi ir tas, Pāvils nedomāja tikai par Jēzus krustu kā tādu, bet vēl vairāk pievērsa uzmanību tā sludināšanai, kurā krusta ceļam ir nemitīgi jākļūst aktuālam. Korintieši ticēja Jēzus krustā sišanai, tomēr gribēja paskriet garām šim noslēpumam, lai krusts nebūtu sludināts un iekļauts kristīgās dzīves izvēlēs. Krusts ir zīme, ka Dievs mūs iemīlēja radikāli, tomēr Viņš nevēlas uzspiest mums savu mīlestību.
Korintieši vēlējās izvairīties no Dieva piedāvātā ceļa trausluma un meklēja citus ticības skaidrošanas veidus, vai nu ar pārliecinošu argumentu spēku, lai vārdi būtu iedarbīgi vai pielāgojoties cilvēku gudrībai, lai padarītu mācību daudz saprotamāku. Pāvils izlēma spēcīgi turēties pie Krustāsistā vēsts un neizmantoja retoriskus paņēmienus un cilvēcisko autritāti, bet vienkāršus un nenozīmīgus vārdus. “Neizmantojam šeit sofistiskus argumentus, jo tiem nav spēka. Vārdus neuzvar vārdi, kas izzūd - gluži pretēji, mēs sludinām krustā sisto Kristu, ko pasludinājuši pravieši. Pieņemiet šīs liecības un aizzīmogojiet tās savā sirdī.”*
* sv. Jeruzalemes Kirils, 13. katehēze 8.
br. Jānis Savickis OFMCap
