Lk 6, 17.20-26
Pagājušā svētdienā varējām pārliecināties, ka zivju ķeršana ar saviem spēkiem nenes panākumus. Tukšu tīklu skalošana ir cilvēku pūliņu neauglīgās darbības un sekluma simbols. Tikai Jēzus klātbūtne un Viņa gribas pildīšana nes augļus. Arī 17. februāra svētdienā varam pārliecināties, ka uzticība un cerība uz Kungu spēj piepildīt cilvēka dzīvi. Jēzus savā sprediķī pretnostata divu veida cilvēkus: tie uz kuriem attiecas svētības un tie uz kuriem attiecas bēdas. Svētības un bēdas kopā veido tādu kā ironiju par pasaules vērtībām. “Svētības” (gr. makarioi) ir ierasta Evaņģēliju tēma un parādās tajos vairāk nekā trīsdesmit reizes. Īpaši spilgti svētības ataino evaņģēlisti Matejs un Lūkas. Grieķu vārda “svētīgi” pirmatnējā nozīme attiecas uz dievu debešķīgo stāvokli, kuri no augšienes skatījās uz visām zemes ciešanām un pūlēm. Vēstures gaitā šis vārds sāka nozīmēt labvēlīgu personisko pieredzi. Grieķiem laimes pamatā bija pasaules labumi un vērtības, bet Bībeles cilvēkiem patiesa laime izpaudās uzticībā Dievam, uz kuru ir jācer un jāgaida, un jāmīl. Jaunajā Derībā svētības iegūst arī lielu emocionālo spēku, jo ir asā pretstatā ar pasaules viltus vērtībām. Visas laicīgas vērtības un labumi ir pakārtoti vislielākajam labumam - Dievam.
Pirmā cilvēku grupa ārēji ir nožēlojama, bet Jēzus skatījumā viņi ir svētīgi un laimīgi, jo viņi saņem lielus solījumus nākotnē. Viņu nabadzību, izsalkumu un skumjas var interpretēt garīgi un uzlūkot viņus kā cilvēkus, kuri ir neapmierināti ar pasaules lietu kārtību un savu vietu tajā, un ilgojas pēc tā, ko Dievs vēlas viņiem dot. Kungs apliecināja, ka dzird viņu ilgas un piepildīs tās valstībā. Daudziem šie cilvēki var likties smieklīgi un nicināmi, jo viņi paļaujas uz Dievu, ka viņi kā pravieši saņems no Dieva atalgojumu. Šīs četras svētības attiecas uz Jēzus mācekļiem. Jēzus šajos vārdos izsaka viņu privilēģijas un investīcijas nākotnē. Nabadzība šeit ir jāuzlūko kā dzīves veids, visu cilvēka eksistenci un ne tikai personiskā budžeta problēmu. Līdzās materiālajam trūkumam mācekļiem ir jāizlemj, vai viņi vēlas palikt malā vai dalīties savā dzīvēs nabadzībā, kuru piepilda Dieva žēlastība.
Jēzus skatījās uz saviem mācekļiem un pasludina viņiem, ka svētīgi ir nabagie. Viņš nesvēta nabadzību pašu par savi, jo tad tas varētu būt arī uztverts kā lāsts: “blēņas un melus liec prom no manis, ne trūkumu, ne bagātību nepiešķir man! Dod man tik maizes, cik pienākas, lai nepārēdos un nenoliedzu tevi, sacīdams: kas ir Kungs? - bet lai tomēr netiktu nabags, ka nesāku zagt, ka neaptraipītu sava Dieva vārdu!” (Sak 30, 8-9). Mācekļi zināja, ka viņi ir nabadzīgi un bez nekādiem materiāliem resursiem; viņi paļāvās uz Dievu un neko citu nevarēja no savas puses piedāvāt cilvēkiem kā tikai pašu Dievu. Vecajā Derībā bieži vārds “nabadzīgais” ir kā sinonīms vārdam “dievbijīgs” (Ps 40,18; 72, 2.4). Jēzus vārdi nebija solījums visiem nabagiem, bet apliecinājums saviem sekotājiem. Tas ir kaut tas īpašs būt par nabagu Kristus mācekļu pulkā, sekot Jēzum.
Otrā cilvēku grupa ir apmierināta ar to, ko pasaule viņiem piedāvā un kā pasaule apmierina viņu materiālās vēlmes, laimes un reputācijas alkas. Viņi īsti neko vairāk nemeklē un nevēršas pie Dieva lūgšanās, jo domā, ka dzīvē viņiem ir viss nepieciešamais. Tomēr Jēzus saka, ka pienāks diena, kad viņiem nekā nebūs; viņi ieraudzīs savu patieso stāvokli. Šī grupa ir asā pretstatā ar mācekļu ceļu, jo viņi var atļauties labi paēst, smieties un būt populāri. Tomēr visā savā ārišķībā viņi nespēj pat iztēloties nākotnes pārmaiņas un vēl jo vairāk sekot Jēzum. Nākotnes bēdas ir asā pretstatā svētībām.
Senie pravieši aprakstīja mesijas ierašanos kā laiku, kad Dievs rūpēsies par nabagiem, izsalkušiem un vajātajiem. Jēzus apliecināja, ka šie laiki ir iesākušies. Praviešiem svētības bija izteiktas nākotnes laikā un izteica nākotnes cerības. Jēzus bija ieradies, lai nabagiem sludinātu Evaņģēliju (Lk 4, 16-20), lai atrastu starp tiem dzirdīgas ausis un dievbijīgas sirdis, kas būtu gatavas pieņemt Dieva žēlastību. Jēzum svētību laiks bija tagadne - šodien! Atsaucīgie cilvēki saprata, ka viņiem ir jāuzticas Kungam, jo viņi paši nekontrolē savu dzīvi, bet arī nevar ļaut, lai dzīves haotiskums pārņemtu viņus. Nabags Lūkasam ir tas, kurš ir pamests un dzīvo līdzās bagātniekiem, un tiek izsmiets. Evaņģēlists neraksta par tikumiem, bet vairāk vērš uzmanību uz konkrētām dzīves situācijām: nabadzīgi cilvēki, kuriem jāpacieš savi dzīves apstākļi un kurus Dievs prot pārveidot negaidīti auglīgā veidā. Bībeles vēsts visiem, kas cieš ir skaidra - Dievs cilvēku vēsturi sagriež saskaņā ar saviem taisnīguma ieskatiem. Marijas dziesma Magnificat par to ļoti izteiksmīgi liecina: “Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos. Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā.” (Lk 1, 52-53).
Jēzus Lūkasa Evaņģēlijā bieži pārdomā nabadzības tēmu. Kāpēc šī tēma ir tik svarīga? Jo tā ieved mūs pašā kristietības sirdī: “Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, būdams bagāts, jūsu dēļ kļuvis nabags, lai Viņa nabadzībā jūs kļūtu bagāti” (2 Kor 8,9). Kāds ir nabadzīgs kristīgās nabadzības ideāls? Nabadzīgs ir tas, kas ir brīvs un savā brīvībā spēj pieņemt un atdot visu kā dāvanu; apdāvināšana - pieņemot un dodot - notiek lielā brīvībā un tāds cilvēks ap paša ego nebūvē pretenziju un prasību mūrus. Garā nabadzīgais ir tāds, kas ir nomiris priekš sevis un atbrīvojies no saviem virspusējajiem ieradumiem, un ir spējīgs atbildēt uz Dieva aicinātajiem un darbību. Izvēlētā tauta izceļoja caur tuksnesi, lai atklātu patiesību un noņemu no sirds uzslāņojumus, kuri nomāca sirdi un neļāva atklāt patieso nabadzību un izsalkumu - alkas pēc Dieva. Tās ir visdziļākās cilvēka alkas, kuras var apmierināt tikai pats Dievs, kurš ir gatavs cilvēkus barot ar Dzīvības Maizi - Sevi.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru