Lk 6, 27-38
17. februāra svētdienas Evaņģēlijā Jēzus vērsās pie saviem mācekļiem, kuri pieredzēja dažādas grūtības un par svētīgiem tika nosaukti tie, kas uzticas Dieva žēlsirdībai un gādībai. 24. februāra svētdienā esam aicināti sekot Dieva žēlsirdības piemēram pasaulē. Ja nedēļu iepriekš pārdomājām svētības un bēdas, tad tagad esam aicināti paraudzīties kā rīkoties ienaidnieku un vajātāju priekšā. Jēzus atbilde pasaules nedraudzīgajai attieksmei pret mācekļiem ir mīlestība. Savu mācību par mīlestību Jēzus iesāk ar vārdiem: “Bet es jums, kas mani klausaties, saku” (Lk 6,27). Šie vārdi iesāk Jēzus uzrunas otro daļu. Šie spēcīgie ievadvārdi attiecas uz uzmanīgiem klausītājiem (6,18) un nevis uz nejaušiem garāmgājējiem, tādiem būtu grūtības tajos iedziļināties un viņi tikai pasmīnētu. Šie vārdi ir arī kā aicinājums, lai vēl uzmanīgāk klausītos Jēzū, jo vārdam “dzirdēt, klausīties” Bībeles cilvēkiem ir spēcīgāka jēga nekā mums - “klausīties un pakļauties” jeb kā to labi ataino latviešu valodas vārds “paklausība”
Šajā Evaņģēlija fragmentā esam aicināti iedziļināties un palūkoties kā attiecības ar citiem cilvēkiem ietekmē un veido mūsu attiecības ar Dievu. Jaunas attieksmes un dzīvesveids kādu Jēzus pieprasa pārsteidza mācekļus, jo izaicināja cilvēku attiecību modeli sabiedrībā, kurā katrs koncentrējas uz sevi. Jēzus ar savu ienaidnieku mīlestības mācību var likties nesavienojama ar reālo dzīvi. Vārds “mīlēt” Jēzus mācībā jāizprot ļoti bibliskā veidā, kā dziļas rūpes par kādu, kas izrāda necieņu. Šī mīlestība Jēzus vārdos ir dziļi personiska un nevis politiska kā to varēja domāt jūdi, kuri pretojās Romas varai, un Jēzus izteicieni varēja likties pat zaimojoši. Svētajā zemē cilvēku prātus nodarbināja doma par politisko pakļaušanos un apspiešanu, un vēl pazemojošāk bija tas, ka Dieva tautu pārvalda paganu impērija. Šādā kontekstā runāt par ienaidnieku mīlestību daudziem jūdiem varēja likties naivi un muļķīgi.
Jēzus radikālie vārdi ir spēcīgāki par Vecās Derības likumu: “mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, jo Mozus likumā tuvākais jeb kaimiņš bija cilvēks no “savas tautas ļaudīm” (Lev 19,18). Pirmkārt, jāņem vērā, ka “mīlēt sevi pašu” nenozīmē vienu indivīdu, bet cilvēku ar visu ģimeni. Ģimene seno jūdu izpratnē ir “sevis paša”, ir “mana”, “es tā esmu”. Daudzās mūsdienu kultūrās vēl ir tautas, kur nav izpratne par jēdzienu “es”, bet tas tiek izprasts kā “mēs” - mans ciems, mana ģimene. Ja kāds no kultūras ar definētu “es” apprecas ar kādu, kur “es” tiek arī izprast kā “mēs”, var izrādīties, ka sev par pārsteigumu apprecas ar veselu ģimeni, klanu. Mīlēt tuvāko kā savu ģimeni nozīmē to, ka solidaritāte, kas ir dabiska ģimenes sastāvdaļa, tiek attiecināta arī uz visiem Izraela tautas pārstāvjiem, visiem Dieva tautas brāļiem un māsām. Šāds domāšanas veids Tuvajos Austrumos bija kaut kas pārsteidzošs un revolucionārs. Jēzus šo domu ne tikai pieņēma, bet arī padziļināja, tomēr šī mīlestība joprojām vēl nav kāda abstrakta universāla mīlestība, ko varētu piedēvēt Jēzum.
Jēzus mīlestības mācība nav nekāda automātika pielietošanas formula. Sākumā ir jājautā kādos apstākļos ir jāpielieto un nevis vieglprātīgi: piemēram, izpatīkot bērna iepirkšanās kaprīzēm veikalā, jo “dodi katram, kas tevi lūdz” (Lk 6,30). Jēzus aicinājums mīlēt ienaidniekus nav tikai padoms kā rūpēties par savu garīgo izaugsmi, bet Dieva valdīšanas zīme pasaulei. Dieva mīlestība ienāk pasaulē un uz visa ikdienišķā fona ir patiešām izteiksmīga un spēcīga. Grieķu vai mūsu laika biedru domāšanas veids ir normāls un izprotams, un sastopams katrā sabiedrībā: draugus ir jāmīl un tiem jāpalīdz, bet ienaidniekus jānicina un jāignorē. Bībelē nav tādu vārdu, ka “jāmīl visi cilvēki” ar kādu globālu pieskaņu, jo Raksti ir pārlieku reālistiski, lai formulētu šāda veida idejas.
Bībelē māca, ka mums ir jāmīl tuvākiem un pat ienaidnieki, bet tas attiecas tikai uz tiem, ar kuriem mums ir reāls kontakts un nevis cilvēce kā tāda. Levītu grāmata ļoti precīzi runā par tuvākmīlestību: “Nenīsti savā sirdī savu brāli, pamāci savu tautieti, lai tu neesi līdzvainīgs. Neatriebies un nedusmo uz savas tautas bērniem, mīli savu tuvāko kā sevi pašu - es esmu Kungs!”(19, 17-19). Šajā īsajā fragmentā parādās četri jēdzienu ar vienu nozīmi: “brālis”, “tautietis”, “tautas bērni”, “tuvākais”. Visi šie vārdi norāda uz vienas zemes iedzīvotājiem, Izraela tautu un visiem, kas mīt tās vidū (Lev 19,33-34), ticības brāļi un māsas. Uz viņiem attiecās šis Mozus likuma bauslis. Tas, kas trūks Bībelē ir šīs mīlestības pārnešana uz cittautiešiem, ceļiniekiem, bet uz viņiem attiecās viesmīlības likums. Mīlestība Izraēli ir ļoti praktiska, aktīva un atbalstoša, un tas attiecas arī uz ienaidniekiem Dieva tautas ietvaros, ka pat redzot “ēzeli, kas pieder tam, kas tevi nīst, guļam pakritušu zem jūga - nepamet to, atbrīvo viņu!” (Izc 23,5).
Kā redzam tuvākmīlestība Vecajā Derībā tiek izdzīvota kopienas ietvaros, bet Jaunajā Derībā Baznīcā, kopienā. Pateicoties tam, ka pasaulē ir arvien vairāk Kristus mācekļu kopienu, arvien plašāk tiek praktizēta tuvākmīlestība. Katrai kopienai nav tādas robežas kā tas bija Vecajā Derībā, tās var paplašināties un nemitīgi savā jaunās dzīves sfērā ietver jaunus cilvēkus un veido attiecības ar tuvākajiem. Cenšas darīt visu, lai pēc iespējas vairāk cilvēku ienāktu šajā mīlestības lokā. Šajā procesā ienaidnieki tiek pārvērsti par draugiem un kristīgā liecība atbruņo pasaules loģiku. Šī kristīgā tuvākmīlestība nav apslēpta vienā ticīgā indivīdā, bet “es-mēs”, Baznīcā, kopienā, draudzē, un tādā veidā Kristus caur savu Baznīcu vēršas pie visas pasaules. Kopienā šī mīlestība tiek praktizēta, lai tā spīdētu pāri tās robežām, kopiena ir mīlestības poligons, no kura šo mīlestību var piedāvāt konkrētiem cilvēkiem mums apkārt. Kaut arī pretī varam saņemt smieklus un nicinājumu, esam aicināti sekot Dieva Tēva rīcībai krustāsistā Kristus priekšā, kurš uz naidu atbildēja ar mīlestību. Trīsvienība ir mūsu kopienas centrā un Kristus augšāmcelšanās pārbaudījumu brīžos ir mūsu pieredzes centrā, ka mīlestība uzveic nāvi.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru