Jņ 4, 5-42, III gavēņa svētdiena, A

Jņ 4, 5-42

Trešās gavēņa svētdienas Evaņģēlijs ir ļoti izteiksmīgs, dziļš un plašs. Šis Evaņģēlija fragments tiek lasīts tikai reizi gadā un tieši trešajā gavēņa svētdienā. Kāpēc tas tā ir noskaidrosies tālākā gaitā. Tā kā stāsts ir samērā garš, apskatīsim to tikai lielos vilcienos. Gavēņa laikā mēs meklējam savas ticības dzīves patiesās motivācijas un uzlūkojam, kas tajā ir lieks un traucējošs. Šajā ceļā mums jāatklāj alkas pēc Dieva mīlestības. Šī svētdiena īpašā veidā Baznīcas tradīcijā ir saistīta ar kristību dāvanu atjaunošanu, kuru mums dāvā Svētais Gars. Evaņģēlijs par samarietes sarunu ar Jēzu mums atgādina, ka kristībās ar ūdeni un Svēto Garu mēs esam saņēmuši jaunas dzīvības dāvanu. Šīs svētdienas tēlainais un simboliskais stāsts vēlas lasītājam pavēstīt par Jēzu kā mesiju un Dieva Dēlu. Varoņi, kurus iepazīsim šajā notikumā pie akas palīdzēs mums atklāt kaut ko vairāk par Jēzu un Viņa mācību. Samariete un cilvēki ap Jēzu ļauj izgaismot dažādus Jēzus personas aspektus. Evaņģēlistam Jānim neinteresēja tik ļoti samarietes vēsturiskā vai psiholoģiskā individualitāte, kaut arī šī tikšanās nenoliedzami bija spēcīga, bet modelis kā Jēzus ienāk cilvēku dzīvēs.

Evaņģēliskā aina pie Jēkaba akas sākumā var likties kā ikdienišķa saruna un nešķiet pārāk garīga. Arī noskaņa ir mierīga un nesteidzīga. Jēzus nav īpaši dinamisks un izteiksmīgs. Viņa sarunas ar farizejiem ir spriedzes pilnas, bet pie akas viss norit lēni, bet neapturami virzās uz priekšu. Jēzus bija noguris, izslāpis, izsalcis, pārkarsis dienvidus saulē un palicis viens, jo mācekļi devās iepirkt pārtiku. Šādā situācijā Jēzus tuvumā parādījās sieviete ar kuru ierastos sociālos apstākļos Viņam nebija jārunā vairāku iemeslu dēļ: viņa bija samariete un sieviete, un kā izrādījās grēciniece! Kad mācekļi atgriezās un ieraudzīja šo sarunu, viņi bija apmulsuši un aizdomu pilni, un izvairījās jautāt, ko Viņš no šīs sievietes vēlējās. 

Visā šajā sākuma aina ir divi domas virzienu: ka starp cilvēkiem, kuri noraizējušies par ikdienas sīkiem mājas darbiem, Dievs darbojas un atklājas. Šī aina atgādina Vecās Derības notikumus, kuros Izāks (Rad 24), Jēkabs (Rad 29) un Mozus (Izc 2,15-21) pie akas sastapa savu nākamo sievu. Ja mēs tā skatāmies uz Jēzu, tad Viņš ir kā dievišķs līgavainis, kurš meklē ticīgos, lai tie būtu kā viņa līgava (Jņ 3,29). Par samarieti uzzinām, ka viņai bija “pieci vīri” (Jņ 4,18). Kāda ir šo vārdu jēga Svēto Rakstu kontekstā, vai tie attiecas tikai uz sievietes intīmo dzīvi. Samarietes attiecības ar vīriešiem atgādina samariešu tautas vēsturisko pieredzi. Vecajā Derībā varam lasīt par piecām svešām tautām, kas precējās ar Ziemeļu izraēliešiem (samariešiem) (2 Ķēn 17,24-31). 

Katrai tautai bija savi dievi un šīs piecas vīriešu dievības ienāca samariešu ticībā. Šie elki tika saukti par Baalu jeb ebrejiski “kungs” vai “vīrs”. Pravieši nosodīja Izraeli par kalpošanu šiem dieviem un apzīmēja šādu pielūgšanu par neuzticību savam derības līgavainim, Dievam. Saglabājās cerība, ka Kungs apžēlosies par šiem Izraela tautas locekļiem: “Tajā dienā būs tā, saka Kungs, tu sauksi mani: mans vīrs! Vairs nesauksi: mans Baals!” (Os 2,18). Kungs solīja izrādīt žēlastību un noslēgt jaunu “derību” (Os 2,20). Šie pravietojumi piepildījās Jēzuū-līgavaiņa personā, kurš ieradās glābt samariešus no šīs gadsimtiem ilgās cīņas ar pieciem pagānu vīriem-elkiem.

Sieviete bija nodarbināta ar praktiskām lietām, kā iesmelt ūdeni. Viņu nodarbināja ūdens un vīrieši, bet sarunā ar Jēzu viņa apzinās svarīgākas lietas. Sarunai starp viņiem attīstoties, izrādījās, ka tas, ar ko ir nodarbināta viņas sirds nav tikai ūdens un vīrieši. Kaut arī sākumā viņa pārprata vai ar ironiju uztvēra Jēzus vārdus, vēlāk viņa parāda savas reliģiskās zināšanas par Jēkabu, Jeruzalemi un mesiju, un savu atvērtību un garīgās uztveres spējas. Skatoties uz samarieti mēs redzam modeli kā cilvēks sastopas ar Jēzu un uzsāk pestīšanas ceļu. Viņas dzīves jaunais pavērsiens nebija tik spilgts kā apustulim Pāvilam ceļā uz Damasku, bet vairāk atgādina Mozus ceļu, kurš savā ikdienas darba ritējumā iepazīst Kungu. Samariete simbolizē cilvēku, kuru Kristus šķīstī ar saviem vārdiem un darbiem, lai pēc šīs tikšanās rastos vēlme runāt un liecināt par Kunga mīlestības darbiem.

Vārdi “dzīvais ūdens” šajā sarunā ieguva būtisku padziļinājumu. Sieviete runāja par tekošu ūdeni, kas ir pretējs stāvošam ūdenim, bet Jēzus runāja par dzīvības ūdeni un Garu. Vecajā Derībā pravieši runāja par Kunga svētību kā dzīvi nesošu ūdeni (Is 12,3; 44,3: Ez 47,1-12; Zah 14,8). Baznīcas vēsturē dzīvo ūdeni saistīja ar kristības ūdeņiem, kas ieved mūžīgajā dzīvē (Jņ 4,14). Ezehiela grāmatā varam lasīt par upi, kas iztecēs “no tempļa sliekšņa apakšas” (Ez 47,1), līdzīgi kā upes iztecēja no Ēdenes dārza, un dzirdīs visu radību, nodrošinās dzīvību un auglību jaunajai radībai. Par “dzīvības ūdeni”, kas izplūdīs no Dieva troņa lasām arī Atklāsmes grāmatā (22,1-2), kas savu piepildījumu sasniedza brīdī, kad no krustā sistā Jēzus pārdurtā sāna izplūda ūdens (Jņ 19,34). Jēzus šajā svētdienā atklājas kā dzīvības ūdens devējs visiem, kam slāpst. Saskaņā ar pirmbaznīcas praksi, kristības ūdenim bija jābūt svaigam avotu ūdenim. 

“Cilvēkiem slāpst un viņi meklē ūdeni tur, kur domā, ka tur viņi to atradīs. [..] Tas ir skaisti, ka pestīšanas vēsture vienmēr sākas ar akas rakšanu. “Mēs sastopam kā patriarhi pastāvīgi rokot akas” (Origens). Mēs paši esam šie patriarhi, kas šķērsoja apsolīto zemi kā svešinieki [..]. Pie savām akām būvējam altārus saviem dieviem: savai reliģijai, savai ideoloģijai, savai naudai, savai varai. Cilvēki ir izslāpuši: kā viņiem var nesanākt rakt tur, kur viņi domā atrast ūdeni? [...] Pie akas Viņš uz mums gaida. Saruna vienmēr ved, neskatoties uz izvairīšanos un naidīgumu, pie neizbēgamā jautājuma par templi un vietu, kur var sastapties Dievs un cilvēks, ūdens un slāpes. [..] Kur ir jaunās liturģijas vieta, bezgalīgi bagātīga vieta, kur atklāt avotu?”*

Jāņa Evaņģēlijam raksturīgs ir tas, ka daudziem notikumiem ir sakramentāla jēga, īpaši tas attiecas uz stāstiem no 3. līdz 5. nodaļai, kurās ūdens tēma ir svarīga un norāda uz kristības ūdeni. Tas arī saistās ar šīs svētdienas stāstu. Jēzus saruna ar samarieti kristīgajā mākslā ir viens no senākajiem motīviem.** Iemesls tam, ka šis Evaņģēlija fragments tika attēlots pirmo gadsimtu kristību vietās bija tas, ka stāsta centrā ir “dzīvības ūdens” jeb kristību ūdeni. Katakombu mākslā šī saruna bija viena no populārākajām. Viens no attēlošanas iemesliem bija arī tas, ka Jēzus nesarunājās ar jūdu, bet kādu, kas ir ārpus no izvēlētās tautas un tādā veidā norādīja, ka pestīšana pieejama visiem. Viņa vārdi cieši sasaucās ar kristībām: “Bet ūdens, ko es tam došu, kļūs par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei” (Jņ 4,14). Šis stāsts ir kā pareģojums par kristībām. Interesanti, ka kristību telpās attēli uz sienām lielākoties tika ņemti no Jāņa Evaņģēlija (kāzas Kānā, samariete pie akas, paralizētā dziedināšana pie dīķa, Nikodēma jautājums par piedzimšanu no jauna). Jāņa Evaņģēlijs savā ziņā dominēja ar savām tēmām agrīnajā kristīgajā mākslā.***

*Jean Corbon, The Wellspring of Worship. San Francisco: Ignatius, 2005. - P. 21-22.

**Sīkāk par šī stāsta atspoguļojumu teoloģija un mākslā: Janeth Norfleete Day, The Woman at the Well: Interpretation of John 4:1-42 in Retrospect and Prospect. Boston: Brill, 2002.

***Robin M. Jensen, Living Water: Images, Symbols, and Settings of Early Christian Baptism, Boston: Brill 2011. - P. 280.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 17, 1-9, II gavēņa svētdiena, A

Mt 17, 1-9

Otrās gavēņa svētdienas Evaņģēlijā īpaši skaidri parādās gaismas simboli, kuri norāda uz Dieva atklāsmi. Kunga pārveidošanās kalnā bija nepieciešams, lai iepazītu Jēzus personas būtību un Viņa misijas noslēpumu. Apskaidrošanās notikumā savijās kopā svarīgas patiesības par Jēzus Kristu. Evaņģēlists Matejs savā darbā lielu uzsvaru lika uz šo notikumu. Ģetzemenes dārzā, par kuru lasīsim Klusajā nedēļā un Trīs Lielajās dienās, Jēzus piedzīvoja pretēju stāvokli tam, par ko lasām šajā svētdienā. Pastāv cieša saistība starp pagājušās svētdienas Jēzus kārdināšanas Evaņģēliju, pārveidošanos un Ģetzemenes dārzu.

Viss gavēņa laiks mūs tuvina pashālajiem noslēpumiem un pirmās divas gavēņa svētdienas mūs sagatavo Ģetzemenes dārza notikumam, kur Jēzus arī tika kārdināts vai pārbaudīts. Jēzus atmeta velna piedāvājumu, jo izvēlējās Tēva piedāvāto ceļu un uzticējās tikai Viņa vārdam. Gavēņa laikā un īpaši pagājušās svētdienas kontekstā, kad dzirdējām vairākas reizes “ir rakstīts” un vienus no centrālajiem vārdiem mūsu ticībā: “cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes” (Mt 4,4), balss no debesīm teica: “Viņu jūs klausiet” (Mt 17,5). Mums šiem vārdiem jāizskan īpaši spēcīgi. Dieva vārda barība ir eksistenciāla nepieciešamība mūsu dzīvei.

Ja mēs salīdzinām pārveidošanās ainu un Izceļošanas grāmatas nodaļas (24. un 33-34.), mēs varam atrast kādas septiņas līdzības starp šiem notikumiem. [1] Pirmais, ko var pamanīt ir tas, ka Evaņģēlija fragments sākās ar vārdiem “pēc sešām dienām” (Mt 17,1). Tie nav nejauši vārdi, jo sešas dienas bija uzskatīts par atbilstošu skaitli, lai sagatavotos svētam notikumam Izraēla tautas dzīvē: Radīšana noritēja sešās dienās un sagatavoja sabata iedibināšanai. Mozus sešas dienas gaidīja pirms sastapsies ar Kunga godību Sinaja kalnā (Izc 24,16) un tagad lasām par sešām dienām, kas ieved mūs Dieva Dēla pārveidošanās noslēpumā. [2] Mākonis apklāja [3] kalnu un [4] atskanēja Dieva balss no mākoņa (Mt 17,5; Izc 24,16). [5] Kalnā Mozu tāpat kā Jēzu pavadīja trīs biedri (Mt 17,1; Izc 24,1.9) un [6] abas personas piedzīvoja sava ārējā izskata maiņu (Mt 17,2; Izc 34,30), kam sekoja [7] izbrīna un baiļu reakcija, kuru piedzīvoja notikuma vērotāji (Mt 17,6; Izc 34,30). Šo abu notikumu kopējā iezīme ir tā, ka Dieva klātbūtne cilvēku vidū tika atjaunota un apstiprināta, un iepriekšējās neskaidrības tiek kliedētas un šī pieredze iedrošinātu tālākajā ceļā.

Tas, ka Jēzus pārveidojās mācekļu priekšā nozīmē, ka Viņš to darīja viņu dēļ. Pēterim, Jēkabam un Jānim bija liela privilēģija uzlūkot kaut ko no Kunga pirmsmūžīgās godības (Jņ 1,14;17,5; Filip 2,6-7) un viņi saņēma nojautu par viņa godpilno atnākšanu laiku beigās (2 Pēt 1,16-18; Atkl 1,16). Mācekļu saņēma apstiprinājumu ticībai, ka Jēzus ir mesija un Viņa ciešanu perspektīva tika kārtējo reizi izgaismota. Bibliskās atklāsmes kulminācija tika sasniegta Jēzus Kristus personā, Dēlā un Kalpā, kuru Tēvs mīl un kurš Viņam labpatīk, bet Viņam arī būs jāiet cauri ciešanu un nāves ielejai. Viņiem bija jāpieņem doma, ka Jēzus nākšana godībā nebūs tūlītēja, bet sākumā jāpieredz Kristus ciešanas un arī savu personisko pashu. 

Pat Mozus un Elija atbalstīja Jēzu šajā cēlajā, bet arī grūtajā un pat nāvīgajā ceļā. Jūdi gaidīja, ka abi Vecās Derības varoņi atkārtoti parādīsies laika beigās (At 18,15-18, Mal 4,5). Viņu klātbūtne šajā brīdī parāda Jēzus dialogu ar Likumu un praviešiem, un visu Veco Derību kopumā. Abi savās dienās dzirdēja balsi Sinaja (Horeba) kalnā, un tagad apstiprina Jēzus misiju. Viņu zemes dzīves noslēgums bija zīmīgs, jo Mozus nomira neieejot apsolītajā zemē, bet Elija tika paņemts ugunīgos ratos debesīs. Tāpēc nav brīnums, ka viņu sarunas tēma bija Jēzus nāve. Jēzus godība netiek atklāta ar šīs pasaules varas un metožu palīdzību. Iepriekšējā svētdienā velns kārdināja Jēzu tieši ar šīm lietām.

Jēzus atklājās caur kalpošanu, pazemošanos un nāvi. Tādā veidā mēs iepazīstam patieso Kristus noslēpumu. Arī Tēva vārdi ir viennozīmīgi un sasaucās ar Vecās Derības ilgām pēc mesijas: “Šis ir mans mīļais Dēls, kas man labpatīk. Viņu jūs klausiet” (Mt 17,5). Atkārtojot šo teikumu Vecās Derības vārdiem tas skanētu: “tu esi mans dēls” (Ps 2,7), “savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, - Īzāku, ej uz Morijas zemi un upurē viņu tur kā sadedzināmo upuri” (Rad 22,2), “redzi, tas ir mans kalps, es viņu stiprinu, mans izredzētais, kas man tīk” (Is 42,1), “Kungs, tavs Dievs, tev dos tādu pravieti kā es - no paša ļaudīm, no taviem brāļiem, klausiet viņu!” (At 18,15).

Jēzus teica saviem mācekļiem “Celieties un nebīstieties!” (Mt 17,7). Ja vēl šajā brīdī mācekļi neizprata šo vārdu nozīmi un varēja uztvert kā aicinājumu pamosties, tad sākot ar augšāmcelšanās rītu tie iegūst citu nozīmi ne tikai attiecībā uz Jēzu, bet arī uz katru mācekli, kurš savā dzīvē pieredz pashālo noslēpumu. Jēzus piecēla savus mācekļus no zemes, jo Viņam ir vara pār nāvi. Viņš ir tuvu mums un vēlas iznīcināt ļaunumu un nāvi, pieceļ ar savu vārdu un palīdz mums iet pretī augšāmcelšanās un pārveidošanās notikumam mūsu dzīvē, bet pirms tam mums jāpiedzīvo krusts. Kristīgā ticība vienmēr jāuzlūko krusta gaismā un arī šīs gavēņa svētdienas Evaņģēlija lasījums aicina mums sekot Jēzum pashālajā ceļā. Evaņģēlijs aicina mūs uzņemas grūtības, kalpot tuvākajiem un pieņemt mūsu ierobežojumus. Pārveidošanās bija tikai epizode mācekļu ceļā. Nokāpjot no kalna Jēzus un mācekļi turpināja savu ierasto misiju darbu. Pārveidošanās nebija Jēzus pašmērķis, bet ir stiprinājuma notikums mācekļu dzīvē, lai stiprinātos kalpošanā. Kristietis savā ceļā nepaliek viens, jo saņem stiprinājumu no Dieva lūgšanā, Dieva vārdā un Euharistijā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 4,1-11, I gavēņa svētdiena, A

Mt 1,1-11

Šī gada gavēņa svētdienas lasījumi ir īpaši izvēlēti ņemot vērā kristīgo iniciāciju, lai uzsvērtu lielā gavēņa ciešo saistību ar katehumenu gatavošanos kristību pieņemšanai vai arī nepieciešamību nokristītajiem padziļināt savas kristības izpratnes nozīmi ticības dzīvē. Gavēnī Baznīca aicina atklāt kristību vērtību un fundamentālo saistību ar ticības dzīvi: “Gan liturģijā, gan liturģiskajā katehēzē lielāka vērtība jāveltī abām būtiskajām Gavēņa laika iezīmēm - Gavēņa laiks galvenokārt ar gatavošanos Kristības sakramentam vai tā atsaukšanai atmiņā un ar gandarīšanu aicina ticīgos biežāk ieklausīties Dieva Vārdā un lūgties, tādējādi tos sagatavojot svinēt pashālo noslēpumu” (II Vatikāna koncila Konstitūcija par liturģiju Sacrosanctum Concilium, 109).

Gavēni nevar iedomāties bez gavēšanas, tomēr mūsdienās rodas jautājumi par šīs prakses jēgu un būtību, un bieži nav skaidri gavēšanas garīgie mērķi. Kāds gavēšanu uzlūko kā atteikšanos no kaut kā vai arī skrupulozu diētas ievērošanu, tomēr abos gadījumos svarīgi atrast gavēņa mērķi. Tāpēc arī ir jāieklausās Baznīcas mācībā par gavēni un pajautāt sev: kā es varu pielāgot Baznīcas mācīto gavēņa izpratni savai dzīvei? Gavēšana nav tikai kristiešu prakse, bet to ievēro daudzās reliģijas, lieto veselības nolūkos vai pat politiskā cīņā. Mēs katru gadu esam aicināti atklāt kas unikāls ir kristīgajā gavēšanā, lai nebūtu tā, ka mēs ievērojam tikai kādu vispārcilvēcisku praksi, kas mūs neatšķir no šis pasaules. Mēs varam atminēties iepriekšējās svētdienas Evaņģēlija vārdus: “Vai arī pagāni nedara tāpat?” (Mt 5,47). Mēģināsim noskaidrot vienu no aspektiem, kas piešķir mūsu gavēnim īpašu kristīgu raksturu. 

Šīs svētdienas Evaņģēlijā mēs lasām par Jēzus kārdināšanu jeb pārbaudīšanu tuksnesī. Ko mums var iemācīt šīs Evaņģēlija fragments par gavēšanu? Domājot par šo Evaņģēlija fragmentu, jāņem vārā tas, ka Ādams tika kārdināts un padevās kārdinājumam, bet Jēzus pārvarēja kārdinājumu. Ādama krišana izsauca viņa padzīšanu no paradīzes un nāvi. Jēzus uzticības augļi iznīcināja nāvi un ļāva cilvēkiem atgriezties paradīzē. Kāds tam sakars ar gavēni? Runājot Radīšanas grāmatas valodā: ja es ticu ēdienam, pasaulei, sev kā labā un ļaunā kritērijam, varai u.t.t., tad apšaubu Dievu kā patiesu ticības objektu un dzīvības avotu. Viss, kas nav Dievs var kļūt par elku, dzīves avotu un principu, un rezultātā cilvēku šīs lietas, idejas vai cilvēki paverdzina. Cilvēks var domāt, ka tic Dievam, bet Dievs nav viņa dzīvība, barība un esības jēga. Dzīves moto “no maizes vien” (Mt 4,4) nenostāda Dievu cilvēka dzīves centrā, jo cilvēks nevēlas nomirt sev kā to izdarīja Jēzus Kristus: “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man! Jo, kas grib glābt savu dzīvību, to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis dēļ, tas to atradīs” (Mt 16, 24-25). Tā ir kristību pieredze un kristīgā garīguma būtība. Gavēnis ir laiks, kad intensīvu apceram savas ikdienas ticības saistību ar šo nomiršanu sev jeb kristību sakramenta centrālo vietu savā dzīvē.

Baznīca gavēnī aicina mūs atbrīvoties no viltus pašvērtībām. Lieldienu noslēpumu atklāšana savā dzīvē ir gavēņa mērķis. Ticīgiem arī jāapzinās, ka ir reāli jāskaras ar trīs kārdinājumiem savā dzīvē. Pirmais kārdinājums, ir tas, ka no Kunga esam saņēmuši Dieva vārdu, ka Viņš mūs mīl un nes mūsos patieso dzīvību. Dieva griba un saistītais ar to Viņa plāns mūsu dzīvei ir jāatklāj Svēto Rakstu gaismā. Jēzum nevajadzēja pārliecināties par savu Dieva Dēla cieņu, jo Viņa vara balstījās paklausībā, kalpošanā un uzticībā Tēvam un Viņa vārdam. Dievs ir tas, kas cilvēkam atklāj patieso dzīves veidu, kurš ir tāls no dominēšanas mehānismiem. Šajā dzīves veidā nav svarīgi tikai tas, “kas no mutes iziet” (Mt 15,11), bet pāri visam ir tas, kas “kas iziet no Dieva mutes” (Mt 4,4). Kunga vārds dod dzīvību un izturību. Evaņģēlists Matejs mums atklāj Jēzu kā patiesa cilvēka tēlu, kurš ir jūtīgs pret citiem un paklausīgs Tēvam. 

Otrkārt, uzticība Kungam palīdz pārvarēt lielus pārbaudījumus nepieprasot no Viņa brīnumus, jo patiesā dzīve īstenojas ikdienā! Treškārt, visa veida sasniegumi var padarīt cilvēku atkarīgu un padotu pasaules lietām, jo patiesa uzticība un gods ir jāatdod Dievam. Šo kārdinājumu sātans neiesāka ar vārdiem, bet “rādīja Viņam visas pasaules valstis un to godību” (Mt 4,8) un aicina atdod viņam godu metoties viņam priekšā uz vaiga. Šāda stāja izsaka cilvēka žestu, kas krīt valdnieka priekšā atzīstot viņu par dievišķu un savu atkarību no tā. Šajā brīdī seko spēcīga Jēzus atbilde. Jēzus atmaskoja velna varu, kura vēlas manipulēt ar cilvēku un pieprasa sev pielūgsmi, un tādā veidā atraujot cilvēku no attiecībām ar Tēvu. Cilvēks nevar kalpot diviem Kungiem (Mt 6,24). Visi kārdinājumi, kurus piedzīvo cilvēku ir ietverti vienā drāmā: saraut saites ar Dievu un veidot savu dzīvi bez Dieva vai arī izmantojot Viņa vārdu savās interesēs. Jēzus šajā kārdināšanas ainā tiek parādīts kā persona, kas sniedz katram cilvēkam dzīves modeli un neļaujas iesaistīties dialogā vai flirtā ar melu tēvu - velnu. Ļaunuma iepazīšana ir bezjēdzīgs process un Jēzus to nekādā ziņā nevarēja uzsākt.

Izsalkums ir laiks, kad mēs aptveram savu atkarību no kā cita - pārtikas, un parāda, ka mūsos pašos nav dzīvības. Tas pats attiecas uz mūsu esību, kurā nav pašai sevī dzīvības, ir tikai ievainots un bailīgs “es”, kurš nevēlas nokāpt no savu iluzoriskā troņa. Kristīgā ticība un gavēnis īpašā formā aicina mūs iziet no mums pašiem, lai ieraudzītu, ka es dzīvoju “no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes” (Mt 4,4), ka man ir jāsastopas ar dzīvo Dievu un brāļiem un māsām Kristū. Tas ir ceļš, kurā mēs nomirstam sev, lai augšāmceltos jaunai dzīvei. Gavēšanas un atsacīšanās laikā jāuzdod sev jautājums: no kā ir atkarīga mana dzīve un atbildot uz šo jautājumu mēs pieredzam kārdinājumus. Tad kas ir kristīgā gavēšana? Tā ir ieiešana un piedalīšanas Kristus dzīves noslēpumos. Gavēņa kontekstā sastopas divi noslēpumu: Kristus kārdināšana tuksnesī un krusta nāves noslēpums, kuros mums jāmācās saskatīt atbrīvojošais spēks no pasaules monopola mūsu esības uztura nodrošināšanā. Protams, ka mēs lietojam pārtiku un šīs pasaules lietas, bet tajā un pāri visam mums jāprot atpazīt Kungu. No ikdienas dzīves zinām, ka pāreja no pasaules kā jēgas uz Kungu kā dzīves centru ir ļoti ķēpīga un sāpīga mūsu vecajam cilvēkam - Ādamam mūsos, un tāpēc nemitīga kristību žēlastības aktualizācija savā dzīvē ir viens no galvenajiem kristieša aicinājumiem visā dzīves garumā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 5, 38-48, svētdiena VII, A

Mt 5, 38-48

23. februāra svētdienā turpinām lasīt Mateja Evaņģēlija piekto nodaļu, kurā Jēzus māceklis ir attēlots kā tas, kurš seko Debesu Tēva piemēram un mīl arī savus ienaidniekus. Tādā veidā mēs iepazīstam Kalna svētību mācības avotu - Tēvu, kurš mīl visus cilvēkus. Atklājam arī to, kas atšķir kristiešus no citiem cilvēkiem, kuri var savā dzīvē rīkoties saskaņā ar augtiem ētiskiem kritērijiem, taču ienaidnieku mīlestību pieņemt ir daudz grūtāk vai pat neiespējami. Tēva rīcība ticīgajiem dod paraugu kā mīlēt labos un ļaunos, un Jēzū Kristū mēs varam redzēt kā tas īstenojās. Jēzus nomira krustā nāvē un radikālā veidā parādīja, ka ir savu vārdu pildītājs: pagrieza otru vaigu, atdeva mēteli, ļāvās iet uz krustu un lūdzās par saviem ienaidniekiem. Uz šādu mīlestības ceļu ir aicināti visi ticīgie.

Jēzus kārtējo reizi aicina savus sekotājus sākt domāt savādāk par to, kas viņi ir un kā viņiem jārīkojas, jo nevar vairs paļauties tikai likumiem. Jaunajā pasaules vēstures situācijā, kurā Dieva Vārds iemājoja savas tautas vidū, mācekļiem jārīkojas saskaņā ar to kā aicina Kungs un nevis tā, kā nosaka ierastās uzvedības normas, kas apmierina vecā cilvēka ambīcijas un bailes par savu reputāciju un drošību. Jēzus ienākšana iezīmē cita veida morālo stāju, tādu, kas nekalpo tikai laicīgajai varai un tās kaprīzēm un konjunktūrai. Kungs atklāja cita veida vērtību skalu, kas īstenojas ticīgo kopienā, kura atzīst Jēzus mācības autoritāti. 

Seno likumu “aci pret aci, zobu pret zobu”, kurš pirmo reizi pieminēts 18.gs. pirms Kristus Hammurapi likumu krājumā* un arī Bībelē (Izc 21,24-25; Lev 24,20; At 19,21), Jēzus skaidrojumā ir viens no izteiksmīgākajiem Kunga mācības paraugiem. Pirmais, kas ir jāņem vērā ir tas, ka šīs likums tālā senatnē bija revolucionārs un nebija paredzēts atriebības veicināšanai, bet lai to ierobežotu līdz noteiktai situācijai, lai apturētu naida spirāles attīstību sabiedrībā. Otrkārt, Jēzus laikā fiziskos sodus lielā mērā aizvietoja ar naudas sodiem. Tas, kam Jēzus šeit pretojās nebija tik daudz vardarbība, bet uzstājība, ka noteikti ir nepieciešama atmaksa. 

Jēzus aicinājums “pagriezt kreiso vaigu” savam pretiniekam var likties neadekvāts un smieklīgs. Tuvajos austrumos tas bija ļoti smags apvainošanas veids. Lai izprastu Jēzus vārdus ir jāņem vērā visa Viņa mācība. Kungs par grēku mācīja daudz plašāk neka tikai pašu rīcību un reakciju uz to. Viņš arī norādīja uz motivāciju un nodomu kādu mēs ieliekam savā rīcībā. Par to mēs lasījām iepriekšējā svētdienā. Ja likums “aci pret aci” ierobežoja vardarbību, tad Jēzus aicina to ierobežot vēl radikālā veidā, uzņemot to uz sevi un tā liecinot par Tēvu, kas ir debesīs.

Šajā fragmentā mēs varam pārdomāt kādas ir sekas neatbilstošai atbildei uz pāridarījumu, un vai šāda atbilde var izraisīt veselu notikumu ķēdi, kas rada vēl lielāku ļaunumu. Kungs runājot par “otru vaigu” uzsvēra atriebības mehānisma graujošo ietekmi uz cilvēku attiecībām un sabiedrību, un vēlas, lai pasaulē būtu cilvēki, kas spētos uzņemties atbildību, drosmi un upurgatavību, lai apturētu ļaunuma izplatīšanos. Tā ir Jēzus krusta loģika, kurš tika piesists krustā, lai uzvarētu grēku: “Dievs grēka dēļ ir sūtījis savu Dēlu grēcīgās miesas veidolā un tā miesā grēku ir notiesājis” (Rom 8,3); “Viņu, kas grēku nepazina, viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs viņā taptu par Dieva taisnību” (2 Kor 5,21).”

Mīlestība uz kuru mūs aicina Kungs ir pārdabiska, konkrēta un mēs nevaram paredzēt kādas situācijas mūs gaida. Ierobežot savu ticības ceļa izpratni tikai ar Jēzus dotajiem piemēriem ir tuvredzīgi. Jānotiek sirds maiņai, lai ikdienas norises varētu uzlūkot Kristus mācības gaismā un arī attiecīgi rīkoties. Iespējams viena no grūtākajām lietām ir tā, ka nemitīgi jāmācās atpazīt jaunas situācijas. Svarīgi ir atcerēties, ka Dieva plānā tieši ienaidnieku mīlestība atšķir kristiešu no pārējās pasaules. Šāda mīlestība ir kaut kas vairāk nekā lūgšana, piedošana vai neatbildēšana ar ļaunu, bet aktīva nostāja, rūpes, kas negaida atlīdzību, lai mīlētu. Mīlestība ir gatava uz to, ka ienaidnieks neatgriezīsies, lai pēc tam viņu mīlētu, bet dara to iepriekš. Šādā ienaidnieku mīlestībā tuvākmīlestības var piepildīties.

Ievērojamais teologs Karls Rāners rakstīja: ”Konkrēta tuvākmīlestība, neizbēgami un pastāvīgi, vēsturē [...] iegūst arvien jaunas formas saskaņā ar cilvēku dažādību un mainīgiem vēsturiskiem apstākļiem. Bet vēsture un vēsturiskā attīstība nav vienkārši attīstība, atklāšanās par to, kas ir zināms par pagājušo. Vēsture vienmēr ienes pārsteigumus. Tas pats ir taisnība attiecībā par kristiešu tuvākmīlestības vēsturi. Tai arī pastāvīgi būs jāsaskaras ar jaunām situācijām ar kurām tai līdz šim nekad nav bijis jārēķinās, situācijas, kas ne vienmēr ir tikušas pārstāvēts tradicionālajā, ierastajā kristiešu reliģiskā diskursa laikā, kad šis diskurss virzās no paaudzes uz paaudzi. Kristiešu tuvākmīlestībai piemīt patiess vēsturiskums. Tāpēc arī Baznīca arī pastāvīgi sastopas ar jauniem pārsteigumiem šajā jomā - saduroties ar tuvākmīlestības prasībām un uzdevumiem, kas ir tajā un ar kuriem nekad nav iepriekš rēķinājusies, uzdevumus, kura tā vienkārši nekad nav sludinājusi no kanceles “vecajās labajās dienās” - uzdevumi, kuri tagad kristietībai pienākuši, bet lēnām ienāk kristiešu apziņā.”**

*Sanita Osipova, Hammurapi likumu krājums https://enciklopedija.lv/skirklis/5969-Hammurapi-likumu-kr%C4%81jums

**Karl Rahner, The love of Jesus and the love of neighbor, New York: The Crossroad Publishing Company, 1983. - p. 73.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 5, 17-37, svētdiena VI, A

Mt 5, 17-37

16. februāra svētdienas Evaņģēlijā Jēzus vada savus mācekļus jaunā un augstāka līmeņa morālajā rīcībā, kas nevar būt kaut kas tikai ārišķīgas, bet jaunā cilvēka rīcībai ir jāizriet no sirds. Iepriekšējā svētdienā Evaņģēlijs aicināja uz labiem darbiem, lai tie kļūtu par gaismu pasaule, bet 23. februārī Jēzus mūs aicinās uz piedošanu un ienaidnieku mīlestību. Jēzus atklātais jaunais likums var likties grūts un neīstenojams.Šīs pāris svētdienas ir prasīgas pret mūsu ticības ceļu un arī ļoti svarīgas, jo ievada Kristus mācības dzīlēs. Ja skatās no malas uz Jēzus vārdiem, tad tie var likties nesasniedzami, tomēr, ja pieņem sirdī Kunga vārdus un no tās izaug vēlme sekot šai mācībai, tas viss ir iespējams. 

Fragments iesākas ar Jēzus mācības būtības izklāstīšanu (Mt 5,17-20) un atklāj Viņa attiecības ar Likumu. Viņš nevēlējās būt kā tas, kas nostājas pret Mozus Likumu un praviešiem, bet visādos veidos norādīja kā piepilda Vecās Derības vārdus. “Patiesi es jums saku” (Mt 5,18) ir ļoti svinīgi vārdi, kas atkārtojas Mateja Evaņģēlijā 31 reizi, lai uzsvērtu Likuma un praviešu vārdu piepildīšanos, kurus Viņš arī īstenos savā dzīvē pilnīgā veidā kā mesija un valstības liecinieks. Šie vārdi arī atsauc atmiņā Sinaja kalnu, kurā Izraelis saņēma no Dieva Likumu, bet tagad tie tiek padziļināti un izskaidroti. Taisnīgums, kuru cilvēki meklēja un mācījās no farizeju un Likuma mācītāju skaidrojumiem un bija nepietiekoša, lai ieietu valstībā. Vecajā Derībā Mozus Likums tika dots, lai izveidotu un uzturētu Izraeli kā vienu tautu Kanāna zemē. Likums regulēja cilvēku uzvedību publiskajā telpā, lai saglabātu sabiedrisko kārtību. Tika izveidoti ārēji taisnīguma noteikumi, kas noteica kāda izskatīsies Dieva tauta. 

Jēzus pieprasīja iekšējo taisnīgumu, kas ir balstīts ticībā (Rom 3, 21-22) un noraidīja farizeju un citas Likuma skaidrojuma tradīcijas. Jēzus aicināja savus oponentus atzīt Likumu kā speciāli Izraelim paredzētu vienošanos (Mt 19,8). Šī likuma mērķis bija pietuvināt tautu pie Dieva, lai atdalītu to no pagāniem (Lev 15,31; 20,26) un tai pat laikā pravieši gaidīja jaunu Likumu, kas tiks ierakstīts cilvēka sirdīs (Jer 31,31-34; At 30,6; Ez 36,25-27). Jēzus vēlējās uzsvērt jaunu taisnīgumu: ārēju, kurā visi cilvēki var saņemt Dieva svētību; un iekšēju, kurā Jaunā Derība pārveido sirdis. Ja Vecā Derība rūpējās par Izraela tautas locekļu veidošanu, tad Jēzus vēlas svētos, kas rīkojas neatkarīgi no ārējiem likumiem, bet saskaņā ar iekšējo pārliecību un Garu.

Jēzus šajā kalna mācības fragmentā māca par jauno taisnīgumu, kas nemazina Likuma un praviešu lomu. Tomēr valstības taisnīgumam jāpārsniedz Rakstu mācītāju un farizeju taisnīgums. Lai to parādītu, Jēzus dod piemērus, lieto sešas antitēzes un sešreiz atkārto: “Bet es jums saku”. Sākumā Viņš prezentēja farizeju un Likuma mācītāju pieeju un nostādīja pretī patiesu Dieva Likuma ieceri. Šie seši piemēri attiecas uz rīcību un tādām dzīves stājām kādas ir pieminētas kalna svētībā. Šajā svētdienā apskatīsim pirmās četras antitēzes, bet pēc nedēļas pārējās divas. 

Pirmā antitēze “nenogalini - nedusmojies” attiecas uz svētībām par miermīlīgajiem un lēnprātīgajiem. Farizeji mācīja, ka slepkavība nozīmē kādam atņemt dzīvību, bet Jēzus uzsvēra, ka ne tikai rīcība pati sevī ir ļauna, bet arī iekšējā attieksme pret to. Slepkavība, ļauns nodoms un demonstrēšana atklāj sirds grēcīgumu. Ar sliktām nostājām ir jācīnās, tās ir jālabo un jārūpējas par izlīgšanu Otrā un trešā antitēze attiecas uz vīriešu un sieviešu attiecībām: “iekārot - skatīties, šķiršanās un laulības pārkāpums” attiecas uz sirdsšķīstajiem. Farizejus interesēja tikai ārēja rīcība un laulības pārkāpums varēja izpausties tikai seksuālās attiecībās. Viņi labi citēja baušļus, bet nepamanīja, ka laulības pārkāpšana iesākas sirdī, uzlūkošanā un tikai pēc tam darbībā. Jēzus vēlējās, lai cilvēki meklētu veidu kā tiktu galā ar iekšējiem iekāres iemesliem un mainītu savu sirdi. Ceturtā antitēze “nezvēriet” apmierina taisnības alkas, kad cilvēku vārdi nozīmes to, ko tie izsaka. Farizejiem ļoti patika pielietot dažāda veida zvērestus, kurus dažādos gadījumos varēja atcelt, bet Jēzus teica, ka tie vispār nav jāpielieto. Zvēresta lietošana nozīmē, ka cilvēka sirds ir sabojāta.

Šajā svētdienā Jēzus ļoti smalki skaidro Likuma būtību, līdz pat dziļākajām detaļām ieskatās mūsu sirdis un atkārto to, ko jau Dievs teica Sinaja kalnā: “esiet svēti, jo es esmu svēts” (Lev 11,44). Tādu mērķi izvirzīja baušļi, lai katrs Derības dalībnieks izveidotu attiecības ar Dievu, kas izpaustos uzvedībā un nodomos. Dievs arī uzsvēra, ka “bauslība, ko es tev šodien pavēlu nav nepiepildāma un neiespējama… tās vārdi tev ir jo tuvu - tavā mutē un tavā sirdī, tikai pildi tos” (At 30,11.14). Derība centās samierināt Dievu un cilvēkus, bet, pirmkārt, savā starpā bija jāsamierina cilvēki, lai tie varētu tuvoties Dievam. Cilvēka aicinājums vienmēr ir izvēlēties un palikt pie patiesā un skaidrā “jā” un “nē”. Jēzus izvēles noveda Viņu līdz krusta nāvei, bet arī augšāmcelšanās godībai. Cilvēks var izvēlēties nostādīt sevi centrā un izolēties no citiem, bet var arī sekot Dieva aicinājumam un kalpojumam. Kā redzam no Svētajiem Rakstiem, vēstures un mūsu dzīvēm, autentiska “jā” un “nē” pieredzi noved mūs pie nāves un dzīves jautājums, kuru atrisina Jēzus krusts. 

Attēla centrā vārdi no Skaitļu grāmatas sākuma Wa-yedabber (Kungs sacīja).

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 5, 13-16, svētdiena V, A

Mt 5, 13-16

9. februāra svētdienas Evaņģēlijs iepazīstina mūs ar māceklības ceļu. Kristus māceklis ir kā “zemes sāls”, kurš piešķir garšu un saglabā no sabojāšanās. Māceklis ir arī tas, kura dzīvē atspīd Kunga gaisma un tādā veidā sniedz to tiem, kuri ir tumsā un vientulībā bez Dieva. Senatnē sālim bija svarīga loma cilvēku dzīvē, jo tas palīdzēja uzglabāt pārtiku un tika plaši lietota kā pārtikas piedeva. Šajā fragmentā sāls ir parādīts kā garšas pastiprinātājs, kas var arī “zaudēt savas spējas” (Mt 5,13), bet no otras puses latviešu valodā mēs nepamanām kādu vārdu spēli, jo vārds “zaudē spējas”, “kļūst bezgaršīgs” var arī nozīmēt “kļūst muļķīgs”.

Sāls un gaismas tēli plaši izskan arī Vecajā Derībā. Šeit tikai daži no tiem. Sāls ir saistīts ar derību: Ārona un viņa pēcteču priesterību (Sk 18,19), un Dāvida un viņa pēcnācēju karalisko derību (2 Hr 13,5). Izraela rituālos sāls tika lietots arī kvēpināmajās smaržzālēs (Izc 30,35) un upurveltes bija jāsāla ar sāli (Lev 2,13, Ez 43,24). Jūdu tradīcijā Dievs, Likums, Izraels un Jeruzaleme bija gaisma. Gaisma tika saistīta ar Izraela aicinājumu, lai Kunga patiesība un taisnība mirdzētu visām tautām (Is 42,6; 49,6). Vecajā un Jaunajā Derībā gaisma visbiežāk simbolizē šķīstību, kas ir pretēja netīrībai, patiesība kā pretstats maldiem, zināšanas - neziņai un Atklāsme un Kunga klātbūtne - Dieva atstāšanai. Jaunajā Derībā Likums, svētnīca, Jeruzaleme vairs nav sāls vai gaisma, bet gan Baznīca, Kristus mistiskā miesa. 

Abi tēli atgādina, ka māceklim jābūt uzticīgam savam aicinājumam. Šajā ceļā ir jāsaglabā “mieru savā starpā” (Mk 9,50). Apustulis Pāvils raksta: “Gudri izturieties pret tiem, kas ir ārpusē! Izmantojiet laiku! Jūsu runai vienmēr jābūt laipnai, sālī sālītai, lai jūs zinātu, kā katram atbildēt” (Kol 4,5-6) un “Ja iespējams, ieturiet mieru ar visiem cilvēkiem, cik tas no jums atkarīgs!” (Rom 12,18). Kristieša aicinājums būt par zemes sāli nozīmē, ka ir jāliecina par Jēzu un Viņa mācību, jānes miers. Mācekļiem jābūt kā sālim, lai izsauktu cilvēkos slāpes pēc kaut kā lielāka un patiesāka; kā tiem, kas spēj noturēties un saglabāt savu stāju visos nemieros un ļaunā uzbrukumos, kurus piedzīvo katrs cilvēks. Vai arī kāds būtu katra mācekļa personiskais ceļš noteiktā dzīves posmā - saglabāt vai uzturēt savu ticību vai nest to citiem, vai arī viss kopā, svarīgi, lai šī sāls saglabātu savu raksturu un nekļūtu “muļķīga”, tāda, kas atbaida citus vai pat sevi.

Gaismas uzdevums ir rādīt ceļu un virzienu tumsā. Mācekļi, kas izstaro gaismu, virzienu uz kuru doties, liecina ar savu dzīvi citiem un slavē Tēvu debesīs. “Tu apzinies, ka tu esi aklo vadonis, gaisma tiem, kas ir tumsībā” (Rom 2,19). Tomēr patiesā gaisma ir ciešošais Kunga Kalps (Is 42,6; 49,6), kuru mēs atklājam Jēzū Kristū. Kunga mācekļi veido šo jauno gaismu pasaulē: “Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad gaisma Kungā. Dzīvojiet kā gaismas bērni! Gaismas augļi ir labums un taisnība, un patiesība” (Ef 5, 8-9); “Lai jūs būtu bez pārmetumiem un patiesi Dieva bērni, nevainojami ļaunas un samaitātas tautas vidū; starp tiem mirdziet kā spīdekļi pasaulē!” (Filip 2,15). 

Mācekļiem, kuriem ir uzdevums mācīt un vadīt citus, ir jāsaglabā Evaņģēlija spēks tīrā veidā, jo savādāk nespēs pasargāt tos, kas viņiem ir uzticēti no grēka puves un maldiem. Mācekļiem sabiedrībā ir jābūt kā alternatīvai un kā ierasto kārtību izaicinošai kopienai. Pastāv pasaulē tādas prakses un rīcības, kas ir krasi pretrunā Evaņģēlija mācībai un kurām nevar piekrist. Ja kristieši pieņem visu, ko piedāvā sabiedrība, viņu klātbūtne pasaulē kļūst nevajadzīga un tad ļoti atbilstoši ir Jēzus vārdi: “Bet ja sāls zaudē savas spējas, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, tikai izmešanai ārā, lai cilvēki to samītu” (Mt 5,13). Sālim un gaismai kopējs ir tas, ka abi nepastāv tikai priekš sevis, bet priekš citiem, lai dotu: lai sālītu un apgaismotu. Tā ir Jēzus darbības būtība, kādu mēs varam iepazīt Evaņģēlijā: būt priekš cita līdz pat nāvei pie krusta.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 2,22-40, Kunga prezentācijas svētki

Lk 2,22-40

Šogad Kunga prezentācijas svētki iekrīt svētdienā. Kāpēc šīs datums un diena ir tik svarīgi? Tieši šajā dienā paiet četrdesmit dienas kopš Jēzus piedzimšanas. Saskaņā ar Izraela tradīciju un Levītu grāmatas priekšrakstiem (12. nodaļa) Marija un Jāzeps četrdesmitajā dienā nesa Jēzu “Kunga priekšā” (Lk 2,22) uz Jeruzalemes svētnīcu. Likums prasīja mātei, kura tika uzskatīta par rituāli “nešķīstu” četrdesmit dienas nepieskārties svētiem priekšmetiem un tuvoties svētnīcai. Astotajā dienā zēns tika apgraizīts, un pēc tam trīsdesmit trīs dienas māte vēl pavadot mājās. Pēc tam bija jādodas salikt šķīstīšanas upuris. Jāņem vērā, ka šī nešķīstība nebija saistīta ar morāliem pārkāpumiem vai grēku. To varēja paveikt tikai Jeruzalemē. Šī šķīstīšanās attiecās uz Mariju un nevis bērnu. 

Likums arī prasīja, ka vajag atpirkt pirmdzimto, jo visas pirmdzimtās radības tika uztvertas kā Dievam veltītas (Izc 13,13; Sk 18,15-16). Likums neprasīja bērna klātbūtni svētnīcā, bet svētā ģimene atveda uz Jeruzalemi arī Jēzu. Evaņģēlists Lūkas ir vienīgais, kas rakstīja par šo Jēzus dzīves notikumu un tas mums ir jāuzlūko saistībā ar mūsu ticību, ka Jēzus tika krustā sists un augšāmcēlās. Kungs ir “gaisma visām tautām” (Is 42,6; 49,6), kurš nesīs pestīšanas gaismu visiem cilvēkiem. 

Simeons un Anna pārstāvēja to, kas ir vislabākais Izraela ticībā. Simeons bija “taisnīgs un dievbijīgs, un viņš gaidīja Izraeļa iepriecināšanu; un Svētais Gars bija viņā” (Lk 2,25). Anna savukārt “neatkāpās no svētnīcas, bet gavēdama un lūgdama naktīm un dienām, kalpoja Dievam” (Lk 2,37). Pieņemot Jēzu viņi apsveica Izraela cerību piepildīšanos. Evaņģēlists Lūkas tādā veidā vēlējās uzsvērt to, ka ir sākusies pāreja no Vecās Derības uz Jauno un viņi kļuva par šī procesa sākuma lieciniekiem. 

Lūkas aprakstot kā Jēzus ģimene pilda visas Vecās Derības Likuma prasības, parāda, ka Jēzus bija paklausīgs viņiem. Viņa vecāki klausīja Kungam un svētnīcā sastapa divus lieciniekus, autentiskus jūdaisma pārstāvjus, kas apstiprināja, ka Jēzus ir mesija. Simeonu var raksturot kā to, kas skatījās nākotnē, uz mesiānistiska laikmeta garīgajām izpausmēm. Tas, ka pār viņu bija Svētais Gars atgādina Vecās Derības vīrus, praviešus, pār kuriem nāca Kunga Gars. Anna tiek atainota kā praviete ar saviem radurakstiem, kaut arī Asera cilts bija maznozīmīga, tomēr viņa bija patiesa izraeliete un šāda ticības liecība bija autentiska. Vecajā Derībā ir pieminētas vairākas sievietes pravietes: Mirjama (Izc 15,20), Debora (Ties 4,4), Hulda (2 Ķēn 22,14); tādas mēs sastopam arī Jaunajā Derībā (Apd 21,9). Viņas skaidroja Dieva gribu tautai. Kaut ko līdzīgu pieredzēja tie, kas dzirdēja Annas vārdus par Jēzu. 

Šajā svētdienā Baznīca mūs iepazīstina ar cilvēkiem, kuru nobriedušā ticība dzīvā veidā apvienojas ar dzīves pieredzi. Tie bija cilvēki, kuri aktīvi piedalījās Izraela dzīvē un pārstāvēja dažādas paaudzes. Šajā svētnīcas ainā viņus vienoja svarīgi tautas dzīves rituāli, tradīcijas un dievbijības formas. Tas, kas izskanēja šajā notikumā visspēcīgāk bija vārdi: “Gaismu pagānu apgaismošanai un Tavas Izraēļa tautas godu” (Lk 2,32). Svētnīcas daļā, kurā pagāni nedrīkstēja ienākt tas izklausījās dīvaini un nevietā. Tomēr tā ir Evaņģēlija prieka vēsts. 

Jeruzalemes svētnīca bija vieta, kurā Vecās Derības laikā atradās Kunga godība un klātbūtne, kur Viņu pielūdza. No vēlākās Jēzus dzīves zinām par Viņa kritisko attieksmi pret svētnīcu, un kas ir svarīgi, Jaunajā Derībā pats Jēzus ir jaunā svētnīca (Jņ 2,22). Jaunā Dieva svētnīca ir Jēzus mistiskā miesa, kas nestāv pārakmeņojusies uz vietas, bet pieaug. Apustulis Pāvils uzsvēra, ka tie, kas pieņem kristību, kļūst par Kristus mistiskās miesas locekļiem, dzīviem akmeņiem un katrs kļūst par Svētā Gara svētnīcu (1 Kor 3,16). Caur Garu Kristus dzīvo mūsos un mēs tiekam upurēti, un prezentēti paši savā miesas svētnīcā, garīgā pielūgsmē Dievam (Rom 12,1).

Dievs jau Vecajā Derībā teica: “‘Redzi, es sūtīšu vēstnesi, tas sataisīs ceļu manā priekšā. Un pēkšņi nāks uz savu namu Kungs, kuru jūs meklējat un derības vēstnesis, kuru jūs kārojat. Redzi, viņš nāk!’ saka Pulku Kungs” (Mal 3,1). Izrādījās, ka Kungs bija ieradies, bet ne uz palikšanu svētnīcā, un pat ne tikai pie savas tautas, bet pie visas pasaules ļaudīm. Kungs joprojām darbojas saskaņā ar savu pārsteidzošo loģiku, lai sasniegtu pagānus visās pasaules malās, mums apkārt un to pagānisko tumsu, kas veiksmīgi slēpjas mūsos. Kunga darbību mūsdienās varam pieņemt ar tādu ticību kāda bija šajā Kunga prezentācijas ainā Marijai, Jāzepam, Simeonam un Annai: nobriedusi, izturēta, atvērta, patiesa, pazemīga, cerības pilna un Svētā Gara vadīta. Ja mēs nesadzirdām šo vēsti, ka Kungs ir nācis pie visiem cilvēkiem, tad mēs paliekam tikai likuma un ieražu sienās, un neatpazīstam Kungu, kurš mirst ārpus Jeruzalemes sienām par visas pasaules grēkiem. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 4, 12-23, svētdiena III, A

Mt 4, 12-23

26. janvāra svētdienas Evaņģēlijā lasām kā Jēzus uzsāka savu publisko darbību izejot no savas dzimtās Nācaretes un devās uz Zabulonas un Neftalima robežām. Kāpēc tieši šis reģions ir pirmais uz kurieni devās Jēzus. Tas bija simbolisks solis. Pirmkārt, Viņš piepildīja Isaja pravietojumu, ka “nākamajos” laikos Kungs “dos dodu” (Is 8,23) šai zemei. Šo teritoriju ķēniņš Ahazs (8. gs. pirms Kr.), kurš negribēja paļauties uz Dievu, bet palīdzību meklēja pie pagāniem, atdeva asīriešiem (2 Ķēn 15,29). No šī laika šī zeme tika uztverta kā pagāniska, tāla no Kunga. Galileja bija reģions, kas ģeogrāfiski un administratīvi nepiederēja Jūdejai un tajā dzīvoja mazāk jūdu nekā dienvidos. Jūdi uztvēra šeit dzīvojošos kā mazāk kulturālus un reliģiozus. Kā galilejietis, Jēzus Jeruzalemē tika uztverts kā svešinieks. Jēzus ar savu klātbūtni šai zemei apliecina, ka Kungs ir šeit dzīvojošiem iedzīvotājiem klātesošs. Šajā svētdienā Jēzus arī ierodas visu to vidū, kas klausās Kunga vārdu, lai viņus atbrīvotu no pagāniskā skatījuma paliekām un dāvātu savu klātbūtni. Atgriešanās ir cieši saistīta ar Jēzus tuvību.

Šīs svētdienas fragmenta pirmā daļā (Mt 4,12-17) uzsver trīs tēmas: Rakstu piepildīšanās (4,12-16); pagānu pestīšana (4,15) un Dieva valstības pasludināšana (4,17). Pēdējais aicinājums ir uzsvērts visvairāk, jo šeit atkārtojas vārdi no Jēzus kristību ainas, kurā Jānis Kristītājs sludināja: “Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība tuvu!” (3,2). Jēzus šos vārdus atkārtoja. Viņa vārdi - “Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība atnākusi!” (4,17) - ir kā izkārtne pār visu Jēzus kalpojumu. Kungs kā Jānis Kristītājs sludināja Dieva valstības tuvību. Mateja Evaņģēlijā Dieva valstība ir cieši saistīta ar eshatoloģiju jeb pastarā laika realitāti, kas jau tagad tiek veidota. Kristīgā nākotne nav tik ļoti saistīta ar nākotni kā tādu, bet Jēzu Kristu un mūsu nākotni ar Viņu jau šeit un tagad. 

Otrajā fragmenta daļā jāpievērš uzmanību Jēzus darbības sākumam un mācekļu aicināšanai. Šī daļa atgādina to kā pravietis Elijs aicināja darba laikā sev sekot Elīšu (1 Ķēn 19,19-21). Tikai atšķirība starp Vecās Derības notikumu un Jauno Derību ir tas, ka Elīša sākumā atvadījās no saviem vecākiem, bet Jēzus neļāva vilcināties. Jēzus radikālais aicinājums neatstāja laiku atvadīties (Mt 8, 21-22; 10, 35-37). Šeit redzamā aicinājuma skice attēlo māceklības ceļa būtību, kurā esam aicināti dzīvot paklausībā Kungam. Jēzus kā Mesija aicināja pamest savus ierasto dzīves gājumu, lai sekotu Viņam. Jāņem vērā, ka zvejnieki pelnīja vairāk nekā vidējais Galilejas iedzīvotājs, un tāpēc Jēkaba un Jāņa lēmumu nevar uztvert kā vēlmi pamest darbu, jo it kā nevarēja nopelnīt un viņi meklēt citu iztikas avotu no kādas bezizejas vai sliktas dzīve.

Kāpēc Jēzus devās uz Galileju? Tas bija cieši saistīts ar Jāņa Kristītāja ieslodzīšanu un Jēzum kā viņa misijas turpinātājam bija bīstami uzturēties dienvidos. Turklāt Jāņa arests ļāva Jēzum uzsākt savu darbību bez “konkurences”. Galileja bija Jēzus darbības vieta līdz brīdim, kad Viņš devās uz Jeruzalemi (Mt 21,1). Tā bija vieta, kur Jēzū Kristū piepildījās pravieša Isaja vārdi par šo apvidu: “tauta… redzēs varenu gaismu… tie priecāsies tavā priekšā” (Is 9,1-2). Tas attiecās gan uz jūdiem, gan arī uz pagāniem. Jēzus misija šeit izplatījās un uzplauka, bet Jeruzaleme kļuva par Viņa atmešanas un nāves vietu. Tā laika jūdu uztverē Galileja dzīvoja garīgajā tumsā tāpēc, ka tai nebija reliģiskā priekšroka kāda bija Jeruzalemes svētnīcai Jūdejā. Turklāt daudzi pagāni 2. gs. pirms Kr. piespiedu kārtā tika pievērsti jūdaismam un teritorijai apkārt atradās hellēnistiskas pilsētas. Tomēr, tur, kur tumsa bija visbiezākā, gaismai bija jāaust visspožāk.

Jēzus šīs svētdienas Evaņģēlija garajā un bagātīgajā fragmentā veica vairākas svarīgas darbības un viena no tām bija apmešanās vietas maiņa un mācekļu aicināšana. Konteksts kādā Jēzus to darīja varēja laikabiedriem likties ļoti neatbilstošs, jo tas notika nomalē, kur dzīvoja dažādu tautu un ticību cilvēki. Tas bija apgabals, kuru tradicionāli domājuši jūdi uzlūkoja ar lielu piesardzību, lai nekaitētu savai ticībai. Šādā cilvēku un reliģiju mistrojumā cilvēks varēju būt tālu no Dieva un jūdiem šī zeme bija bezmaz vai pagāniska. Tur mita tumsa un nāve, un noteikti ne gaisma. Tomēr šeit parādās pirmā svarīgā vēsts. Kungs izvēlas nomales un tur ienes gaismu, sludina valstību un satiek cilvēkus tur, kur cilvēku skatījumā Dievs nav jāsatiek. Iet tur, kur Dievam nevajadzētu būt bija vienkārši laika izšķiešana. Tomēr Kungs domāja savādāk. Tā ir šīs svētdienas Evaņģēlija vēsts, ka Kungs cilvēkus un savus mācekļus atrod visdažādākajās dzīves situācijās un kontekstos. Mūsu, ticīgo, aicinājums ir ieticēt šai Kunga darbībai un atpazīt to, ka Viņš ir mums līdzās mūsu ikdienā, tumsā, krustā, rutīnā un vēlas mums dot savu klātbūtnes gaismu. Dieva klātbūtne mums līdzās ir katras dienas īstenais, neatkārtojamais, atbilstošais un nepieciešamais jaunums, kuru mums jāmācas atklāt un atpazīt.

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 1, 29-34, svētdiena II, A

Jņ 1, 29-34

19. janvāra svētdiena Baznīca iesāk parasto liturģisko gadu, kurā laikā mēs iepazīsimies ar Mateja Evaņģēlija fragmentiem, kas ievedīs mūs svarīgos Jēzus Kristus dzīves noslēpumos. Nākamās divas svētdienas turpināsies Kunga atklāšanās motīvu, kuru svinējām Kristus piedzimšanas svētku laikā. 19. janvārī esam aicināti atgriezties pie Jēzus kristības ainas, bet 26. janvārī pievērsties pirmo mācekļu aicināšanai. Interesanti, ka 19. janvāra svētdienā Baznīca Mateja gadā kā izņēmumu mums piedāvā Jāņa Evaņģēliju. Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmenta centrā ir Dieva Jēra ideja. Jānis Kristītājs tādā veidā mūs iepazīstina ar Jēzu. Brīdī, kad Jēzus uzsāka savu publisko darbību, Viņš tiek nosaukts par upurjēru. Evaņģēlijā nelasām nekādu tuvāku paskaidrojumu, ko tas nozīmē, īpaši jau tāpēc, ka šis jēdziens parādās tikai šajā Rakstu vietā (Jņ 1, 29.36). Tomēr mēs kā lasītāji zinām tālāko Jēzus dzīves gaitu un Evaņģēliju, kurā Viņš mirst un augšāmceļas. Tādā veidā jau pašā Evaņģēlija sākumā mēs gaidām Kunga Pashu.

“Dieva Jēra” jēdzienu gadsimtu gaitā Bībeles pētnieki ir saistījuši ar četrām tēmām: pastardienas jeb apokaliptiskais jērs (Atkl), Isaja grāmatā pieminētais jērs (Is 53,7), Pasha un upurjērs. Jaunajā Derībā jēram ir trīs svarīgas nozīmes. Pirmkārt, Jāņa Atklāsmes grāmatā jērs ir parādīt kā rāms un neaizsargāts, kurš pārsteidzošā veidā pakļauj un uzvar ļauno varu: “Tie karos ar Jēru, bet Jērs tos uzvarēs, jo Viņš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš; un tie, kas ar Viņu, ir aicinātie, izredzētie un uzticīgie” (Atkl 17,14). 

Otrkārt, Cietošais Kalps, kurš kā “jērs uz kaušanu novests” (Is 53,7), nes mūsu vājības un tiek mūsu dēļ satriekts (Jņ 12,38). Aramiešu valodā, kurā runāja tā laika jūdi, vārdi “bērns”, “dēls”, “kalps” un “jērs” tika izteikti ar vienu vārdu “talyā”. Kad Jānis Kristītājs teica: “Lūk, Dieva Jērs, kas dedē pasaules grēku [viensk.]“ (Jņ 1,29), tad aramiešu valodā runājošie klausītāji un pirmie kristieši varēja šajos vārdos dzirdēt “Dieva bērns”, “Dieva dēls”, “Dieva kalps” vai “Dieva jērs”. Aramiešu valodai bija nepieciešams tikai viens vārds, lai izteiktu tik daudz patiesību par Jēzu, bet grieķiski runājošie kristieši un Evaņģēlisti Svētā Gara vadīti katrā vietā lietoja vārdu atbilstoši kontekstam un notikuma jēgai. Evaņģēlists Jānis šajā vietā uzsvēra “Dieva jēra” nozīmi, un tādā veidā parāda vienu ļoti svarīgu Kunga identitātes elementu, kurš tika saukts par kalpu (Is 49,6) un mūsu dēļ mira.

Treškārt, Jēzus nāve pie krusta atgādina Pashas jēra nokaušanu (Jņ 19,31.34.36). Jēzum nelauza kaulus tieši tāpat kā vajadzēja rīkoties ar jēru, kuru nokāva Pashas svētku vajadzībām un kuram kaulus nelauza (Izc 12,46; Jņ 19,36). Kā redzam, tad jēra simbols Rakstos uzreiz mums norāda uz Pashas jēru. Jāņem vērā, ka jūdaisma rituālos jēram nebija pārlūguma vai grēku dzēšanas loma kā mēs to uztveram kristietībā. Vecajā Derībā ar āža upurēšanu tika dzēsti tautas grēki (Lev 16). Kristieši saista jēru ļoti cieši ar Jēzus nāvi un Cietošo Kalpu no Isaja grāmatas (1 Kor 5,7; 1 Jņ 3,5). Saskaņā ar Vecās Derības Likumu jērs tika lietos vairāku svētku laikā kā upurdzīvnieks: Vasarsvētkos jeb Pirmo augļu svētkos (Sk 28,26-27), Būdiņu svētkos (Sukot) (Sk 29,12-15), Izlīguma dienā (Sk 29, 7-8) un Pashas svētkos (Izc 12, 3-11).

Pashas jēra (Izc 12) un Mesijas salīdzināšana ar jēru (Is 53,7) ļauj mums Jēzū ieraudzīt upuri, kurš mirst par pasaules grēku (Is 53,12). Kaut arī Vecajā Derībā jēra upurim nav grēku dzēšanas funkcija, iespējams, šajā vēsturiskajā laikā tāda izpratne izveidojās un īpaši tas attiecās uz Izceļošanas notikumu un tā laikā upurēto jēru. Izceļošanas grāmatā Pashas jērs, kura asinis sargāja Izraeli un kura gaļa tika ēsta liturģiskā mielastā (Izc 12,1-27), un par ko vēlāk pravietis Isajas runāja (Is 53,7-12), varēja tikt saistīta arī grēka atlaišanu.

Šāds skaidrojums, kas apvieno jēru un Kunga kalpu, ļauj mums izprast ko nozīmē “kas deldē pasaules grēku” (Jņ 1,29). Isajs par kalpu raksta, ka viņš “uzņēmās mūsu brūces” (Is 53,4) un “nesīs daudzu grēkus” (Is 53,12). Šo vārdu jēga ir tāda, ka Mesija uzņem un nes cilvēku ļaunumu, lai to izdzēstu. Tā ir viena no Dieva Jēra misijām, ka Viņš ir pilnīgs un dzīvs upuris, pārlūgums par cilvēku grēkiem un samierina cilvēkus ar Dievu. Dieva Jēra jēdzienā savienojās visas trīs augstāk aprakstītas nozīmes: pastardienas, pashālā un mesiānistiskā. Cietošais Kalps kā jērs (Is 53,7) ir uzticīgs Tēvam (Apd 8,32; 1 Pēt 18-19). Jēzus gāja uz nokaušanu pazemīgi un kā tas, kas nes daudzu grēkus. Visa Kunga darbība un misija ir ietverta šajos vārdos: “Jo es esmu nācis no debesīm ne tādēļ, lai izpildītu savu gribu, bet Tā gribu, kas mani sūtījis” (Jņ 6,38).

Kas ir šis pasaules grēks, kuru nes Jēzus? Grēks Jāņa Evaņģēlijā ir cilvēka problēma attiecībās ar Dievu, kas izpaužas arī cilvēku savstarpējās attiecībās. Grēks ir atsvešināšanas no Dieva un tam sekojošā neticība Jēzum, kuru Dievs ir sūtījis pasaulē. Tas ir galvenais pasaules grēks. Grēks šeit nav jāizprot kā Likuma pārkāpšana un konkrēta ikdienas morālā rīcība. Evaņģēlistam Jānim grēks tiek aiznests prom tad, kad parādās ticība. Grēks ir pretējs ticībai un izsauc drūmu un nāvējošu atsvešināšanos no Dieva. Ticība nodrošina dzīvdarošas attiecības ar Dievu. Jēzus nāve uz krusta noņem grēku, kad izsauc ticību tiem, kas netic. Cilvēks šī notikuma priekšā var ieticēt Dieva mīlestībai uz cilvēci, kura atklājas Jēzū Kristū. Krustā sistais Jērs noņem grēku, parādot dievišķo mīlestību, kas izsauc ticību. 

Evaņģēlists Jānis uzsvēra, ka Jēzus tika krustā sists tieši laikā, kad tika nokautas Pashas svētku jērs (Jņ 19,14). Jēzus nāves sasaiste ar Izceļošanas notikumiem parāda mums Jēzu kā to, kas izlej asinis par jaunu un lielu izceļošanu no grēku nebrīves. Liturģijā šos vārdus “Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus” mēs esam aicināti dziedāt, jo Viņš ir Dieva Jērs, Pestītājs un mēs esam tauta, kas uzsākam ceļu uz brīvību no grēka gūsta. Šajā brīdī Svētās Mises laikā priesteris uz altāra lauž Euharistisko maizi, Dieva Jēru. Šis brīdis pirmbaznīcā deva nosaukumu Svētajai Misei - Maizes laušana. Ticīgie šajā brīdī dzied savas dziesmu Dieva troņa priekšā (Atkl 5, 11-13) un pielūdz Jēru.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 3, 13-17, Kunga Kristīšanas svētki, A

Mt 3, 13-17

Kunga Kristību svētki noslēdz Kristus Piedzimšanas svētku laiku un ievada mūs parastajā liturģiskajā laikā. Kristus Piedzimšana, Kunga Atklāšanās tautām un Kristību notikums ir viens no svarīgākajiem noslēpumiem pestīšanas vēsturē. Starp Jēzus bērnību Nācaretē un Kristību notikumu Evaņģēliji klusē. Šajos svētkos Baznīca svin Kunga publiskās darbības sākumu. Jēzus atradās starp tiem, kas klausījās Jāni Kristītāju un nostājās viņa priekšā kā kristību kandidāts. Tikai evaņģēlists Matejs rakstīja par Jāņa pretošanos tam, ka Jēzus ir jākristī. Jānis atpazina Jēzu un Viņš neatbilda to cilvēku grupai, kuri gāja kristīties, jo šis rituāls norādīja uz grēku nožēlošanu. Ko Jēzum bija jānožēlo, ja Viņš nav grēkojis (2 Kor 5,21; Ebr 4,15; 7,26)? Kāpēc Viņš tika kristīts? Jēzus izvēle kristīties veidoja daļu no Viņa dzīves noslēpuma - Viņa pazemošanās. Tā bija Jēzus solidaritāte ar grēciniekiem (Ebr 2,17), ar viņu vainām un mēģinājumiem atrast ceļu pie Dieva. Jēzus izveidoja saiti starp debesīm un zemi. Ne velti debesis atvērās. Kristības bija pirmais lielais solis Jēzus grēku nešanas misijā. Dziļākā kristību jēga parādās tikai Jēzus zemes dzīves pašās beigās, Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpumā.

Ko tad Baznīca atceras Jēzus Kristību svētku dienā? Kristībām Jordānā Baznīcas tradīcijā un Evaņģēlija ir lielāka nozīme nekā Jēzus darbībai un biogrāfiskajiem datiem, jo norāda uz Viņa mesiānistisko statusu un sūtību. Pirmkārt, Jēzus atklāj sevi kā Kristu, Mesiju jeb latviski Svaidīto. Viņš netika svaidīts ar eļļu kā tas tika darīts karaļu un augsto priesteru gadījumā, bet ar Svēto Garu. Vienlaicīgi tiek atklāts ne tikai Dēls, bet arī Tēvs un Svētais Gars - visa Trīsvienība. Matejs uzsver īpaši grēku nešanas aspektu kristībās, bet galvenais iemesls Jēzus rīcībai bija paklausība Tēva gribai un plānam. Pestīšanas vēstures ietvaros kristības Jordānā ir sākums pasaules pestīšanas darbam, kurā evaņģēlisti norāda uz tālāko Jēzus dzīvi, un īpašā veidā norāda uz Lieldienām. Jēzus Kristībās piepildījās Vecās Derības pravietojumi, šķīstīšanās ilgas un norādījumi uz nākotni - Kunga ciešanas un augšāmcelšanās. Evaņģēlists Matejs savā stāstā par Jēzus Kristībām Jordānā īpaši vēlējās izcelt Izceļošanas simboliku. Evaņģēlists uzsvēra iziešanu caur Jordānas ūdeņiem kā piemiņu par pirmo Pashu, Vecās Derības brīvības ceļu. Kristības un Izceļošana savā starpā ir dziļi simboliski saistīti (1 Kor 10,1-2). 

Matejs raksta, ka “Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens” (Mt 3,16). Vārds “izkāpt” norāda arī uz iekāpšanu ūdenī. Tā ir iegremdēšanās un iziešanas darbība. Kristības simbolizē nāvi un augšāmcelšanos (Rom 6,1-11). Pāriešana pār Jordānu arī atsauc atmiņā Jozu, kurš pārveda tautu pār upi. “Pāriešana” bija vispārzināma metafora par Izraela atbrīvošanu (Is 63,10-64,8). Debesu atvēršanās un Svētā Gara nonākšana arī sasaistās kopā ar tautas lūgumu Kungam: “kaut tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē” (Is 63,19). Jēzus Kristību notikumā ir redzamas vairākas norādes uz pestīšanas vēstures notikumiem: nāve un augšāmcelšanās, pāreja pār Jordānas upi un tautas ieiešana Apsolītajā zemē. Svarīgi uzsvērt to, ka brīdī, kad Jēzus iznāca no ūdens, dzima jaunais Izraels!

Kas par to liecina? Svētais Gars “baloža veidā” (Mt 3,16) nolaidās pār Jēzu. Šī redzamā zīme tiek dažādi skaidrota, bet mūs interesē tas, kas balodis ir Izraela simbols (Ps 68,14; 74,19; Os 7,11) un jauna laikmeta sākums (Rad 8,11-12). Šajā kontekstā Svētais Gars pārstāv jauno, uzticīgo kopienu, kas pulcējas ap Mesiju. Svētais Gars šajā ainā tiek attēlot līdzīgi kā Radīšanas stāstā, kas “Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem” (Rad 1,2). Ne velti Matejs nelietoja vārdu Svētais Gars, bet Dieva Gars. Viņš vēlējās uzsvērt, ka top kaut kas jauns. Turklāt, Svētā Gara ienākšana bija svarīga arī tāpēc, ka daudzi vairs neticēja, ka Gars ir viņu laikos pieejams. Citi domāja, ka Gars ar savu spēku vairs tā nedarbojas kā praviešu dienās un savu darbību atsāks laiku beigās. Gars nāca par Jēzu un tas liecināja, ka ir iestājies mesiāniskais laiks un Viņš ir Gara nesējs.

Misija vienmēr nāk no augstienes, jo cilvēks pats no sevis to nevar uzsākt. Dievs vēlējās pietuvoties cilvēkiem, jo visu, ko Viņš radīja ir savstarpēji saistīts un nav sev pretējs. Vēstures problēma ir tā, ka grēcīgais cilvēks aizgriežas prom no debesīm. Tāda radības kārtība nebija paredzēta. Dievs nekad nav norobežojies no cilvēkiem, bet cilvēks to dara. Savā ziņā pastāv barjera starp cilvēku un Dievu, bet nepastāv barjeras starp Dievu un cilvēkiem. Jau Vecajā Derībā varam lasīt par to kā Dievs vēlas šo attālumu pakāpeniski samazināt noslēdzot derību ar Abrahamu (Rad 15) un Sinaja kalnā. Visi Dieva centieni satuvināties ar savu tautu īstenojās Jēzū Kristū un attālums tiek dzēsts. Katrs, kas ir pieņēmis kristības un atzīstas ticībā Kungam izmanto šo tiltu caur kuru mums ir pieeja pie Tēva un kurš dod mums jaunu dzīvi un jaunu dienu. Ar tādu gara stāju mēs esam aicināti uzsākt parasto liturģisko gadu, kurā varam iepazīt Jēzus darbus un vārdus, un kā tie attiecas uz mūsu dzīvi. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 1, 1-18, 2. svētdiena pēc Ziemassvētkiem, A

Jņ 1, 1-18

Visi četri evaņģēlisti savus darbus iesāk ar Jēzus personas ievietošanu vēsturiskā kontekstā, bet tikai apustulis Jānis paveica to daudz atšķirīgāk no citiem autoriem. Kunga Piedzimšanas svētku laikā īpaši lasām Mateja un Lūkasa Evaņģēlijus, kuros var iepazīties ar Kristus piedzimšanas notikumiem. Matejs iesāka savu Evaņģēliju ar Jēzus radurakstiem un Viņa saistību ar Dāvidu un Abrahamu, savukārt Lūkas Evaņģēliju iesāka ar veltījumu Teofīlam un Jāņa Kristītāja dzimšanas notikumiem. Marks uzreiz sāka rakstīt par Jēzus sludināšanu. Kaut gan visi šie Evaņģēliju sākumu ir dziļi teoloģiski, tomēr Jāņa Evaņģēlija sākums uz visa šī fona izceļas ar kaut ko pārlaicīgu un noslēpumainu: Dieva Dēls, mūžīgais Vārds kļuvis cilvēks un iemājojis mūsu vidū.

Jāņa Evaņģēlija pašā ievaddaļā (Prologā) mēs lasām par Vārdu un tā nozīmi. Šis Evaņģēlija sākums ir kā atslēga, lai saprastu visu tālāko evaņģēlista ieceri. Prologs satur galvenās Evaņģēlija tēmas, kuras tālākā gaitā autors attīstīs: “dzīvība” un “gaisma” (Jņ 1,4), “tumsa” (1,5), “liecība” (1,7), “pasaule” (1,9), “Dēls”, “Tēvs”, “godība” un “patiesība ”(1,14). “Vārds” (1,1) un “žēlastība” (1,14) kā dziļi teoloģiski jēdzieni tiek lietoti tikai šeit, bet citviet Evaņģēlijā “vārds” netiek izmantot, lai apzīmētu Jēzus Kristus dievišķību.

Vārds jeb grieķiski logos ir ticis dažādi skaidrots un īpaši vēstures gaitā daudziem autoriem ir bijusi vēlme sasaistīt logos ar tā grieķisko izpratni un filozofiju, tomēr, lai izprastu par ko Jānis rakstīja ir jāiepazīst Bībele un Izraela pasaules skatījums. Bibliskajā tradīcijā Dievs vārdu varenā veidā izsaka saistās ar radības sākumu (Rad 1,3; Ps 33,6; Gudr 9,1), gudrību kā Dieva pavadoni (Sak 8,23; Sīr 24,9), amatnieks, kas strādāja līdzas Dievam pasaules radīšanas darbā (Sak 8,30; Gudr 7,22) un dzīvības avots pasaulē (Sak 8,35). Sakāmvārdu grāmatā var atrast domas par Dieva darbību Gudrības Vārdā (Sak 8) vai arī Gudrības grāmatā (Sālamana gudrības grāmata) par Vārdu kā Dieva pestīšanas personificētu “instrumentu”, kurš “no ķēnišķā troņa lejup lecot” Pashas naktī sodīja ēģiptiešus (Gudr 18,14-16). 

Jānis visas šīs bibliskās tradīcijas ir savilcis kopā pilnīgā jaunā izpratnē par Vārdu: Dieva Vārds nav kāds neskaidrs vai abstrakts jēdziens, bet dievišķa Persona, Dieva Vārds (Atkl 19,13). Vārds, kas iepriekš bija kā radīšanas starpnieks, tagad atklājas kā pestīšanas starpnieks Iemiesojoties mūsu vidū. Prologs kristiešiem ir jāizprot Atklāsmes gaismā, jo šis Prologs ir izveidots, lai sagatavotu mūs īpašas Personas būtības iepazīšanai. Var pat teikt, ka visam Jāņa Evaņģēlija tekstam ir jāpaskaidro un jādod atbilde, lai saprastu Prologu - kas ir šis Dieva Vārds?

Evaņģēlija pirmie vārdi atsauc atmiņā Radīšanas grāmatas ievadvārdus, jo Jānis raksta par Vārdu, kurš ir pirms radīšanas. Radīšanas aprakstā mēs arī lasām par gaismu, tumsu, dzīvību un Dieva izteikto Vārdu. Tas viss atgādina par visumu, kurš reiz radīts ar Dieva Vārdu, tagad tiek atjaunots ar to pašu Vārdu, kurš iemiesojas kā Jēzus Kristus. Pēc pirmajiem teikumiem seko vēsturisko notikumu iezīmējums, kuros Jānim Kristītājam ir īpaša vieta Dieva plānā kā vārda lieciniekam. Vārdam “liecinieks” (gr. lietv.v. martyria un darb.v. martyreoj) ir nozīmīga loma Evaņģēlijā (Jņ 1,15.32.34; 3,11.26; 5,31-32.36-37; 18,37; 19,35 u.c.). Jānis tika sūtīts, lai sludinātu atgriešanās vēsti un norādītu uz Mesiju. Cilvēkiem, kuri dzīvoja tumsā un grēkā bija nepieciešams kāds, kurš pateiktu viņiem, kas ir gaisma. Tomēr mēs arī Prologā lasām: “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma” (Jņ 1,11). Tie ir vieni no drūmākajiem vārdiem Svētajos Rakstos. Kungu noraidīja Viņa tauta! Pravietis Isajs jau senatnē sūrojās: “Kurš ticēs tam, ko mēs dzirdējuši?” (Is 53,1).

No Jāņa, kurš ir Vārda liecinieks, evaņģēlists pāriet pie paša Vārda, kuru tieši saista ar Jēzus personu un Viņa iemiesošanos. Ja sākumā viss varēja likties pacilājoši un dievbijīgi, tad “Vārds tapa miesa” (Jņ 1,14) daudziem vēstures gaitā un šodien var likties kaut kas neizprotams vai nepieņemams. Tas ir viens no spēcīgākajiem teikumiem pasaules vēsturē! Dievišķais Vārds kļuva par personu cilvēka veidolā: Jēzus no Nācaretes. Vārdi “mājoja mūsu vidū” nozīmē “izslēja telti” (gr. skēnē vai lat. tabernaculum) mūsu vidū un atsauc atmiņā laiku, kad Dievs mājoja tuksnesī savas tautas vidū (Izc 40,34). Fragmenta noslēdzošie vārdi norāda uz sākumu (Jņ 1,1,). Dievu nevar iepazīt nekā savādāk kā tikai Jēzū Kristū, Vārdā. Apgalvojums, ka “Dievu neviens nekad nav redzējis” (Jņ 1,18) atspoguļo Vecās Derības izpratni, jo pat Mozum nebija ļauts Viņu uzlūkot. Jēzus atklāšanās ir pārāka par jebkuru citu Dieva pieredzi, jo Viņš ir tas, kas pazīst Dievu.

Evaņģēlistu īpaši interesēja cīņa starp gaismu un tumsu. Kosmiskā cīņa ataino arī to, kas notiek cilvēkā pēc grēkā krišanas. Cilvēks, kas izvēlas Vārdu savā dzīvē vairs nenodarbojas ar pārdomām sēžot pie rakstāmgalda, bet iedziļinās dzīvē un tās izpratnē balstoties uz savu pieredzi. Ja grieķi nodarbojās ar spekulācijām, tad kristieši gāja tālāk un evaņģēlista Jāņa personā paveica kaut ko lielāku nekā tikai definēja vārdu “logos”, bet atklāja, ka mūžīgais vārds ir spējīgs kļūt par miesu. Taču vai šī liecība ir tik spēcīga kādu mēs vēlētos to redzēt? Vai mūsos ir izpratne par to, ka mēs arī esam aicināti savā ticības dzīvē aicināti Vārdu?

Viens no ietekmīgākajiem mūsdienu grieķu teologiem, Joannis Zizioulas raksta: “Kāpēc ir morālais pagrimums sekulārajā sabiedrībā? Kāpēc mūsu kristīgā balss izskan it kā vakuumā? Mēs esam pievērsušiem morālai sludināšanai un morāles principu apstiprinājumiem, lai pārliecinātu pasauli, un mēs esam cietuši neveiksmi; neviens mūs nedzird. Mēs piedāvājām Logosu un pasaule to nepieņem. Mēs aizmirsām, ka Logos nav mūsu vārdi, bet gan Persona, ne balss, bet dzīva Klātbūtne un ka šī personiskā klātbūtne ir iemiesota Euharistijā, kas vispirms ir komūnija un sapulce. Šī kopiena, kas tika pārveidota, lai pārveidotu, vairs nepastāv. To izšķīdināja mūsu dievbijīgais individuālisms, kurš ticēja, ka, lai strādātu pasaulē, tai nevajadzēja draudzi un euharistisko kopienu, un aizvietoja to ar “pamācošu logokrātiju [vārdu vara]”, uzskatot, ka būtu pietiekami pasaulei pateikt, lai tā mainās. Mūsu Baznīcas klātbūtne pasaulē ir kļuvusi par kanceli bez svētnīcas un kristiešu grupas, kam nav ne vienotības, ne kopienas. Mēs nesmeļam mūsu morālo nostāju no jaunās dzīves, kuru mēs izbaudām Euharistiskajā sapulcē, un tādējādi sabiedrība ir zaudējusi dievišķās komūnijas ieraugu, kas vienīgais var iedegt patiesu atdzimšanu.”*

* John D. Zizioulas, The Eucharistic Communion and the World, New York: T&T Clark, 2011, p. 129-130.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 2, 13-15.19-23, Svētās Ģimenes svētki, A

Mt 2, 13-15.19-23

29. decembra svētdienā Baznīca svin Svētās Ģimenes svētkus. Lasot Mateja Evaņģēlija fragmentu par Jēzu, Mariju un Jāzepu ir jāatceras, ka tās ir dziļas pārdomas kar Jēzu Kristu. Mateju tik ļoti nein

s Jēzus cik Kristus savā pashālajā godībā kopš pašas bērnības. Jau bērnībā bija redzams viss tālākais Jēzus ceļš un misija. Lai to atklātu saviem lasītājiem evaņģēlists lietoja atsauces vai citātus no Vecās Derības, lai iezīmētu katru mazāko ainu un vārdu. Jēzus dzīve tiek atainota ciešā saistībā ar Mozus dzīvi. Grūti ir iegūt skaidru priekšstatu par bēgšanas praktisko pusi, bet tas, ko šis teksts mums piedāvā ir plašs teoloģisks un biblisks ieskats Jēzus personas dievišķībā un cilvēcībā.

Šīs svētdienas Mateja fragments ir daudz nosvērtāks un satraucošāks nekā mēs dzirdējām iepriekšējās nedēļas laikā: svinīga ķēniņa Dāvida ģenealoģijas pasludināšana (1,1-17), Jēzu pieņēma Jāzeps (1,18-25), austrumu gudrie (2,1-12) un daudziem Izraēlī bija jācieš (2,16-18; 2,22). Evaņģēlists centās Jēzus bērnības stāstā uzsvērt atsauces uz Veco Derību un parādīt kā tās pravietojumi un notikumi piepildījās Viņa personā. Visi šie pārbaudījumi ievieto Jēzu Izraēla ciešanu un cerību vēsturē, kurā Dievam ir savs pestījošais plāns. Šajā īsajā fragmentā bieži parādās norādījumi uz praviešu vārdiem (2,15.23) un Jāzepa sapņiem (2,13.19.22). Pastāv līdzības starp tautu un Dēlu. Izraēls bija Dieva izvēlētais un pieņemtais “dēls” (Izc 4,22) un Jēzus ir mesija, Dieva Dēls. Visas šīs detaļas Matejs uzsvēra, jo, pirmkārt, vēlējās parādīt, ka dzīves vietu maiņas nebija nejaušas, bet Dieva vadītas un paredzētas Rakstos.

Kāpēc svētā ģimene bēga tieši uz Ēģipti? Protams, eņģelis lika to darīt, tomēr tam ir vēl daudzi citi iemesli. Ēģipte bija atbilstoša vieta Jēzus ģimenei, lai patvertos no draudošajām briesmām. Pirmajā gadsimtā Ēģiptē valdīja romieši un tā atradās ārpus Heroda ietekmes sfēras. Tā bija ierasta vieta jūdiem, kuriem dažādi iemesli lika pamest savu zemi (Rad 12,10; 46,1; 1 Ķēn 11,40; 2 Mak 5,8; Jer 26,21; 42,13-44,30). Turklāt tur atradās liela jūdu diaspora, īpaši Aleksandrijā un arī Elefantīnā. Iespējams viena trešdaļa no apmēram miljona Aleksandrijas iedzīvotājiem bija jūdi un tā bija viena no lielākajām impērijas pilsētām.

Ticīgie Heroda vēlmi nogalināt bērnu Jēzu un svētās ģimenes bēgšanu uz Ēģipti uzlūkoja Mozus stāsta un Izceļošanas grāmatas kontekstā. Līdzība starp Jēzus un Mozus bērnību jau tagad lasītājam pasaka daudz par bērna nākotni: bērns pieredzēs Dieva aizsardzību no pasaules varām un Viņa mērķis būs glābt Izraēli. Matejs uzsvēra vienu svarīgu atšķirību: Jēzus “atpestīs savu tautu no tās grēkiem” (Mt 1,21).

Jēzus trimda un atgriešanās saista viņu ar tautas izceļošanu no Ēģiptes nebrīves. Šī līdzība norāda uz pravieša Oseja vārdu piepildīšanos: “Kad Israēls bija zēns, es viņu mīlēju, no Ēģiptes es izsaucu savu dēļu” (11,1). Šis teikums atsaucās uz tautas izveidošanos, kad Dievs to nosauca par pirmdzimto un atbrīvoja no verdzības (Izc 4,22). Atsauce uz pravieša Oseja vārdiem uzmanību nevērš tik ļoti uz konkrētiem Jēzus bēgšanas apstākļiem, bet uz Izceļošanu: kā Vecās Derības tauta patvērās Ēģiptē, kļuva par vergiem, tika vajāta un atgriezās apsolītajā zemē, tā jaunā tauta, ko simbolizē un iemieso Jēzus ies pestīšanas, grēku piedošanas un brīvības ceļā. Visa Matejs Evaņģēlija tālākā gaitā centīsies parādīt, ka Jēzus ir jaunais Mozus un vēl kaut kas vairāk.

Atgriezušies dzimtenē, Jāzeps ar ģimeni apmetās uz dzīvi Nācaretē, mazā, necilā ciemā Galilejas pakalnos pie svarīga tirdzniecības ceļa, kur gadsimta sākumā varēja dzīvot vairāki simti iedzīvotāju. Tur atradās arī romiešu garnizons Ziemeļgalilejas vajadzībām un tādēļ uz ciema iedzīvotājiem citu jūdi varēja skatīties ar aizdomām. Nācarete atradās netālu no kosmopolītiskās Seforas, kas tika Jēzus bērnības laikā celta (Mt 13,55). Nācarete nebija izolēta vieta no pasaules un kultūras procesiem, tomēr tur dzīvoja visai konservatīvi jūdi. Šī vieta tika uzskatīta par maznozīmīgu (Jņ 1,46) un jūdiem šī pilsēta ne ar ko nesaistījās, tomēr Matejs uzskatīja, ka tas ir svarīgi, ka Jēzus tur izauga, jo piepildīja praviešu vārdus: “lai izpildītos, ko pravietis bija sacījis: Viņš tiks saukts Nācarietis” (Mt 2,23).

Tomēr Vecajā Derībā nekur tieši nav kaut kas tāds rakstīts, bet vairāki pravietojumi visai ticami attiecas tieši uz šo. Pravietis Isaja teica par mesiju: ”nāks dzinums no Jišaja celma, un atvase [netser] kuplos no viņa saknes!” (11,1). Vecajā Derībā ir sastopams spēcīga motīvs par to, ka mesija ir kā atvase/zars (Is 11,1; Jer 23,5; 33:14-16 Zah 3,8; 6,11-13) . Atvase vai zars ebrejiski ir “netser”, kas saskan ar vārdu Nācarietis un ietver domu par nenozīmīgu sākumu. Iespējams Matejs arī par to domāja, kad lietoja vārdu “nācarietis”. Tā kā Jēzus dzimtās pilsētas Nācaretes nosaukums ir līdzīgs vārdam “netser”, tad evaņģēlists parāda cik atbilstoši ir tas, ka Jēzus, “netser”, kuru pareģoja Isaja, izauga Nācaretē.  Pirmie kristieši tika saukti par “nācariešu sektu” (Apd 24,5).

Izreala vēsturē un īpaši izceļošanā no Ēģiptes atklājas Dievs kā vadonis, kurš zina ceļu un uz kuru var paļauties. Kad Izraēls saskārās ar sava laika lielvarām, viņiem izkristalizējās ticība Dievam kā vēstures un pasaules Kungam. Ja Dievs ir visu tautu Kunga, tad Viņš var atbrīvot savu tautu no konkrētās vēsturiskās nebrīves. Evaņģēlists Matejs saviem lasītājiem skaidri pasaka, ka Jēzus ir cēlies no izvēlētās tautas un Viņam ir arī dievišķa identitāte, bet arī norāda, ka Viņš tiks atmests. Evaņģēlists vēlas mums pavēstīt, ka Jēzus nav tikai Dāvida vai Abrahama dēls, bet arī jaunais Mozus, kurš izvedīs tautu no grēka nebrīves. Kungs Jēzus ir ienācis pasaulē, lai mūs aicinātu pieņemt Viņa vēsti, saņemt grēku piedošanu un Dieva bērnu brīvību. Jau no pašas Jēzus klātbūtnes sākuma pasaulē neveidojas neitrāla attieksme pret Viņu no tiem, kas ar Viņa personu vai  vēsti sastopas, bet katrs cilvēks, kas ar Viņu saskaras nonāk kādas lielākas drāmas centrā. Iezīmējas divas pretējas līnijas un divu veidu reakcijas uz Jēzus atnākšanu: atmešana un pieņemšana, meklēšana un vajāšana, atvērtība un naidīgums. Svētā ģimene šajā pestīšanas plāna drāmā pieņēma Kungu un visas no tā izrietošās sekas. Tas ir modelis, kas aicina arī mūs pieņemt Kunga vārdu savās dzīvēs, ģimenēs un draudzēs, lai Kungs varētu mums dot Dieva bērna brīvību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 1, 18-24, IV adventa svētdiena, A

Mt 1, 18-24

Ceturtajā adventa svētdienā lasām par to kā Jāzeps pieņēma Jēzu par savu dēlu. Evaņģēlists Matejs attēlo Jāzepu kā Vecās Derības patriarhu Jāzepu, jo abiem ir vienāds vārds un tēva vārds Jēkabs; abus Dievs uzrunāja sapnī un abi bija taisnīgi vīri; abi glāba savas ģimenes vedot tās uz Ēģipti. Evaņģēlists nosaucot Jāzepu par taisnīgo ierindo viņu starp Vecās Derības taisnīgajiem sākot no Abrahama. Viņš rīkojās kā Vecās Derības cilvēks, kas klausīja Dieva aicinājumu pat tad, kad cilvēciski skatoties tas bija bezcerīgi. Jāzeps stāvēja grūtas izvēles priekšā. Visām šaubīgām situācijām laulībā bija liela nozīme, jo laulībai Izraelī bija dziļa jēga: “Redzi, balva no Kunga - dēli, alga no viņa - klēpja augļi!” (Ps 126,3: 127,1-3; Rad 33,5). Brīnumaina bērna piedzimšana Vecajai Derībai arī nav sveša, taču tur tas attiecās uz neauglīgām sievietēm, bet šeit uz brīnumainu Dieva Dēla ieņemšanu. Šie senie stāsti Marijai un Jāzepam bija pazīstami un palīdzēja ievirzīt viņu ticību saskaņā ar Dieva gribu. Ne velti Magnificat, Augsti slavē Kungu mana dvēsele slavas dziesma ir iedvesmu pilna no Annas, Samuēla mātes, dziesmas (1 Sam 2,1-10).

Iepriekš tekstā varam lasīt, ka Jāzeps bija Dāvida pēcnācējs. Tā kā Jēzus nebija Jāzepa dēls, Viņš arī nevarētu būt par ”Dāvida dēlu” (Mt 1,20) un tikai adoptējot Jēzu tas bija iespējams. Bija nepieciešama dievišķa iejaukšanās, lai pārliecinātu Jāzepu pieņemt grūtnieci Mariju par savu sievu un dotu bērnam vārdu. Mateja Evaņģēlija lasītājs arī nesaņem kādu plašāku skaidrojumu par patieso Jēzus Tēvu un vienīgi divas reizes tiek pieminēta Viņa izcelšanās no Svētā Gara (Mt 1,18.20). Tas skaidri norāda, ka Evaņģēlija autoram un lasītājiem bija skaidri zināma patiesība par Jēzus Tēvu un viņi jau saņēma ticības gaismu par Jēzus dievišķo izcelsmi. Jāzeps ieticēja, bet tas, kas ar viņu notika, attiecas arī uz mums, kuriem nepieciešama atvērtība uz Dieva iniciatīvu, lai pieņemtu Viņa darbību mūsu dzīvēs.

Lasot šo Mateja Evaņģēlija fragmentu ir jāpatur prātā jūdu precību prakse. Vīriešu un sieviešu laulības organizēja vecāki un savā starpā vienojās par laulības savienības noteikumiem. Pēc vienošanās, divas personas tika uzskatītas par laulību un tika saukti par vīru un sievu. Tomēr viņi vēl nedzīvoja kopā. Sieva un vīrs vēl vienu gadu turpināja dzīvot katrs ar saviem vecākiem. Gaidīšanas laiks bija paredzēts tam, lai līgava parādītu uzticību savam vīram. Ja viņai šajā posmā parādītos bērns, tad viņa tiktu uzskatīta par nešķīstu un būtu zināms, ka viņa ir krāpusi savu vīru. Tādā gadījumā laulību varētu anulēt. Sods par laulības pārkāpumu sievietei Vecajā Derībā bija nāve ar noakmeņošanu (At 22,23-24), bet pirmajā gadsimtā to vairs nepraktizēja. Ja pēc gada viss bija kārtībā, tad vīrs devās uz sievas māju un svinīgā procesijā veda savu sievu uz savām mājām. No šī brīža starp viņiem bija arī fiziskā tuvība.

Marija un Jāzeps atradās šajā viena gada gaidīšanas laikā, un izrādījās, ka viņai bija bērns. Starp viņiem nebija nekāda fiziska kontakta. Jāzepa reakciju un pārdzīvojumus mēs varam tikai iedomāties, jo viņš mīlēja Mariju. Par to liecina viņa darbi un vēlme viņu pamest bez publiska skandāla. Eņģelis bija tas, kas Jāzepam deva skaidrību un viņš varēja atsaukt atmiņā senu pravietojumu. Pravietis Isajs pirms 700 gadiem rakstīja: “Tādēļ Kungs pats dos jums zīmi, redzi, jaunava kļūs grūta, dzemdēs dēlu un dos viņam vārdu Immānū-Ēls (Dievs ir ar mums)” (Is 7,14). Dievs piepildīja Isaja pravietojumu Marijas dzīvē un viņas Dēls būs patiess Emanuels - Dievs ar mums! Eņģeļa vārdu iespaidā Jāzepam vairs nebaidījās paturēt Mariju par savu sievu. Bija iespēja, ka apkārtējie runātu vai baumotu, bet Jāzeps nebaidījās, jo zināja patiesību par Mariju un Bērnu, un Dieva gribu attiecībā pret Viņu.

Evaņģēlists Matejs šīs svētdienas fragmentā vēlas dažādajiem jūdu un pagānu kristiešu lasītājiem apstiprināt viņu ticību. Visi notikumi un varoņi vērš mūsu uzmanību uz Kristu: gan Jāzeps ar savām šaubām, gan arī Marija ar savu jaunavību norāda uz pamatpatiesību par Jēzu - Viņa dievišķo izcelsmi. Lasot šo fragmentu mēs īpaši pievēršam uzmanību Jāzepam, bet Marija un Jēzus arī atklājas mūsu ticībai, bet viscaur notikumā ir klātesošs Svētais Gars. Svētais Gars nodrošina Vārda iemiesošanos Marijas klēpī un parūpējas par Jāzepa tēvišķību. Ticības apliecinājumā mēs sakām: “iemiesojies caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas un tapis cilvēks”. Jāzeps savā sapnī saņēma līdzīgus vārdus “kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara” (Mt 1,20). Līdzīgus vārdu arī saņēma Marija (Lk 1,35). Šo patiesību nesaņēma tikai Marija un Jāzeps, bet to saņemam katrā svētdienas Svētajā Misē arī mēs, kad apliecinām savu ticību. Tā ir pamatpatiesība, ka Jēzus ir Dieva Dēls, kurš caur Svēto Garu Marijas miesās kļuva par cilvēku. Šī patiesība ir tik svarīga, ka tiek kopš paša iemiesošanās brīža atkārtota individuāli un visiem kopā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 11, 2-11, III adventa svētdiena, A

Mt 11, 2-11

Trešajā adventa svētdienā mēs lasām par Jāni Kristītāju, kurš pārstāvēju pestīšanas vēstures posmu, kuru raksturoja gaidīšana, bet Jēzus Kristus uzsāka pilnīgi jaunu posmu pestīšanas vēsturē, Kunga klātbūtnes laiku. Tas bija kaut kas nepieredzēts un apbrīnojams. Jāņa Kristītāja jautājums Jēzum liecina par to, ka viņš bija pārsteigts par Kunga kalpojuma un sludināšanas veidu. Teoloģiski izsakoties, tas bija kristoloģisks jautājums: “Vai Tu esi tas, kam bija jānāk?” (Mt 11,3). Šis jautājums kļūst interesantāks, ja atceramies 3. Mateja Evaņģēlija nodaļu, kurā Jēzus saņēma Jāņa atzīšanu. Šo jautājumu veido psalmu vārdi: “Svētīts, kas nāk Kunga vārdā” (piem., Ps 118,26). Burtiski ”tas, kam jānāk” nozīmē jūdiem “mesija”. Pirmajā gadsimtā Izrealis gaidīja mesijas ierašanos: bija tādi, kas gaidīja militāro līderi, citi gaidīja ķēniņu, kas ļautu tautai tikt vaļā no Romas varas, vai arī tāds mesija - vai nu kareivīgs vai nē - bet tāds svēts vīrs, kas pasludinās Dieva tiesu pār ļaundariem - romiešiem, grieķiem, barbariem un netaisnīgiem jūdiem.

Jāņa vārdi bija skarbi, bet Jēzus viņam varēja šķists ne tāds kādu viņš sagaidīja. Lai nu cik bija pārsteigts Jānis par Jēzu, tomēr tas, ko Viņš darīja, bija patiesi Mesijas kalpojums. Kas Jānim varēja šķist tik neskaidrs Jēzus darbībā? Viņam nebija pamata neticēt, ka Jēzus ir patiesais mesija, tomēr radās dažas neskaidrības. Iespējams, līdz Jānim bija nonākušas valodas, ka Jēzus pieskaras nešķīstajiem (Mt 8,3; 9,20.25), bet uz to Kungs atbild ar šo pieskārienu apstiprinājumu (Mt 11,5). Jānis arī varēja domāt, ka Jēzus būs valstības ieviesējs (Mt 3,11) un karalisks mesija, bet par Viņu dzirdēja kā par brīnumdari. Dieva tiesa pār grēciniekiem arī kavējās. Jēzus atbildēja, ka mesiānistiskos laikus raksturos svētības izliešanās (Mt 11,5). Turklāt Jānis atradās cietumā un tas nozīmēja, ka kaut arī mesija ir ieradies, bet Viņš nevalda! Viņam vajadzēja kādu apstiprinājumu un skaidrību, jo viņš domāja, ka mesija uzveiks ļaunumu, tiesās grēciniekus un ieviesis Savu valstību. 

Jēzus Jānim neatbildēja ar skaidru “jā” vai “nē”, bet atbildēja Jānim ar Vecās Derības vārdiem no pravieša Isaja (26,19; 29,18; 35,5-6; 42, 7.18 un 61,1-2), kuros skaidri un un redzami varēja saskatīt pravietojumu piepildīšanos (Mt 11,8-9). Kunga darbi ļoti skaidri norādīja uz Viņu kā mesiju un pestīšanas laika iestāšanos. Jēzus pārstāja runāt par sevi un sāka runāt par Jānis (Mt 11,7-15) un norādīja vairākas svarīgas lietas. Jānis ir pravietis un pat kaut kas vairāk. Viņš ir tas par kuru mēs lasām pravieša Malahija grāmatā: “Redzi, es sūtīšu vēstnesi, tas sataisīs ceļu manā priekšā” (3,1; sal. Izc 23,2). Viņš ir lielākais starp tiem, kas dzimuši no sievietēm. Jēzus vārdi par Jāni ir tik mīklaini, ka viņu nevar izprast tikai kā “pravieti” un vēl jo vairāk mēs tā varam domāt par Jēzu, ka Viņš ir kas vairāk ne tikai par pravietis, bet kas vairāk par mesija. To pieņemt un izprast bija un ir īpaši grūti. 

Ja kāds tik liels kā Jānis pieredzēja neskaidrību par Jēzu, ko pieredzēja un pieredz Kunga mācekļi. Mateja Evaņģēlija Jēzus mācekļi novēroja pieaugošo pretestību Jēzus personai, vārdiem un darbiem. Ja mācekļi koncentrētos uz pretestību pret Kungu un Dieva tiesas kavēšanos, viņus pārņemtu šaubas. Tāpēc arī viņiem bija jāvēš uzmanība uz pestīšanas klātbūtni un nevis uz tiesas trūkumu: “Kungs nevilcināsies savā solījumā, kā tas dažiem šķiet, bet jūsu dēļ ir pacietīgs, negribēdams, ka kāds pazustu, bet lai visi atgrieztos un gandarītu. [...] Un uzskatiet mūsu Kunga pacietību kā glābšanu” (2 Pēt 3,9.15). Jāņa jautājums mums māca kaut ko svarīgu. Viņš nezaudēja ticību, bet tā tika pārbaudīta. Ticēt nozīmē apšaubīt vai pārbaudīt savu līdzšinējo ticību un ticības praksi un ļauties pārsteidzošai Kunga vadībai, kurš vēlas mums atklāt savu žēlsirdību, apdāvināt mūs ar savu klātbūtni.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 3, 1-12, II adventa svētdiena, A

Mt 3, 1-12

Otrā un trešā adventa svētdiena mūsu uzmanību piesaista Jāņa Kristītāja personai, kurš mūsu skatienu vērš nevis uz Bērniņu silītē, bet Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus, uz to, kurš nāks tiesāt pasauli: “Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ar uguni. Vēteklis ir Viņa rokā: un Viņš iztīrīs savu klonu, un Viņš sakrās kviešus savā šķūnī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī” (Mt 3,11-12). Šie Jāņa Kristītāja vārdi ļauj mums daudz plašāk uzlūkot Kristus atnākšanu. Ja mēs vēlamies sagaidīt pastarā dienu, mums ir jāpiedzīvo Betlēmes Bērna nabadzība un jāiziet cauri Viņa pamešanai un ciešanām pie krusta. Pieņemot ticībā patiesības, kuras iepazīstam nabadzīgajā Bērnā un krustā sistā nāvē, un atpazīstam Jēzū Kristū Kungu - Kyrios, mēs varam būt droši: “Kad parādīsies Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs parādīsieties godībā līdz ar Viņu” (Kol 3,4).

Evaņģēlists Matejs no stāsta par Jēzus bērnību nepāriet uzreiz pie Jēzus Kristus personas, bet aizved mūs uzreiz pie Jordānas upes, kur kā pirmo mēs nesastopam Jēzu, bet Jāni Kristītāju. Lasot par Jāņa apģērbu mēs varam atminēties pravieti Eliju, kurš bija “kažokādas apģērbā, un viņa gurni bija apjozti ar ādas jostu” (2 Ķēn 1,8). Izraels gaidīja Elija atgriešanos pirms Mesijas (Mal 4,5), kurš sāks atjaunot Izraela ciltis (Sīr 48,10). Tas, ka Jānis darbojās Jordānas upes krastos norāda uz dziļi simbolisku Izraela tautas atbrīvošanas pieredzi. Jordānas upe tautā asociējās ar Dieva glābšanas darbu. Līdzīgi kā Sarkanā jūra pašķīrās, lai Izraelieši varētu pāriet tai pāri ar sausām kājām un aizbēgt no vajātājiem, tā viņi šķērsoja Jordānu un iegāja Apsolītājā zemē (Joz 3, 14-17).

Sīrietis Nāmans tika dziedināts no spitālības pēc tam, kad pravietis Elīsa lika viņam septiņas reizes iegremdēties Jordānā (2 Kēn 5,14). Jānis šajā upē kristīja jeb iegremdēja ļaudis kā konkrētās personas atgriešanās zīme. Pirmajā adventa svētdienā mēs dzirdējām par Noasa dienām (Mt 24,37) un tas laiks pierādīja, ka pats ūdens nevar šķīstīt sirdis. Cilvēku grēcīgums saglabājās nemainīgs arī pēc plūdiem (Rad 6,5; 8,21) un tāpēc Jānis runāja par kristībām “Svētajā Garā un ar uguni” (Mt 3,11), kas iedarbosies uz cilvēku sirds dzīlēm.

Jānis Kristītājs savā darbībā piepildīja pravieša Isaja vārdus: “Balss sauc: Tuksnesī sataisiet Kungam ceļu, klajumā nolīdziniet taku mūsu Dievam!” (Is 40,3). Vecajā Derībā šie vārdi izskan saistībā ar Babilonas gūstu, sniedz mierinājumu trimdā un un iezīmē atgriešanos no tās 537 .g.p.Kr.; tauta cerēja, ka nāks jauna izceļošana un atgriešanās dzimtenē. Mateja Evaņģēlijā šiem vārdiem vairs nav burtiskā nozīme, bet tie norāda uz Jēzus, kurš šajā Evaņģēlijā tiek attēlots kā jaunais Mozus, kas tautu izvedīs no grēku nebrīves caur savu savu nāvi un augšāmcelšanos, savu Pashu.

Jāņa sludinātā valstības nākšana Vecajā Derībā bija zināms jēdziens, tomēr doma, ka pirms ieiet valstībā ir nepieciešama grēku nožēla bija kaut kas jauns un daudziem jūdiem nepieņemami, jo viņi uzskatīja, ka viņu izcelsme un piederība izvēlētai tautai nodrošinās ieiešanu valstībā. Kā Abrahama bērniem viņiem bija automātiski jāieiet Mesijas valstība. Jānis Kristītājs sludināja prāta un sirds maiņu, atgriešanos (metanoeite), ar ko jau pravieši iepriekš nodarbojās (Mal 3,7-12). Jānis piepildīja daudzos Vecās Derības pravietojumus (piem., Jl 2,28-29; Mal 3,2-5). Pravietis Joels solīja, Svētais Gars nāks pār Izraeli, bet Malahijs runāja par uguns kristībām, kas tiesās un šķīstīs tos, kas ieies valstībā. Mateja Evaņģēlija valstības tēma ir ļoti plaši pārstāvēta un visā tekstā tā tiek pieminēta 32 reizes. Jāņem vērā, ka izteiciens “debesu valstība” ir veids kā pateikt vārdu “Dievs”. Dieva valstība ir tuvu! Jānis izprata šos vārdus kā Dieva valdīšanas sākumu un izšķirošu ienākšanu pasaulē.

Matejs savā Evaņģēlijā izšķir divas Jāņa lomas: pirmkārt, viņš sagatavo Izraeli pirms Kristus nākšanas; ka Jēzus ir laika beigu Elija (Mt 11,14; 17,11-13). Jānis sludināja grēku nožēlu un kristīja, lai cilvēki būtu gatavi pieņem Jēzus personu, vārdus un darbus. Otrkārt, Jānis ir Jēzus priekšgājējs. Viņu dzīvēs ir daudz līdzīgā: abi runāja līdzīgus vārdus (Mt 3,2.7.10; 4,17; 7,19; 12,34; 23,33) un tika uzskatīti par praviešiem (Mt 11,9; 14,5; 21,11.26.46); abi bija pretstāvēja saduķejiem un farizejiem (Mt 3,7-10; 12,1-14.34 u.c.) un aicināja atgriezties (Mt 11,16-19); abi rīkojās saskaņā ar to pašu autoritāti (Mt 21,23-32) un pretinieki baidījās no viņiem cilvēku dēļ (Mt 14,5; 21,46); abus apcietināja, saistīja, ieslodzīja, nonāvēja kā noziedznieku un tika savu mācekļu apbedīti (Mt 14,6-12; 21,46; 27,11-26.57-61).

Kristības dalīja Jāņa klausītājus divās daļās: tie, kas nesa atgriešanās augļus un tie, kas nenesa. Lasot Mateja Evaņģēliju ir jāņem vērā pretmeti te ir bieži sastopama: ir tie, kas pildīs un tie, kas nepildīs Jēzus vārdus (Mt 7,24-27); ir laba un slikta zivs (13, 47-50), aitas un kazas (25,31-46). Šāds duālisms ir raksturīgs tā laika jūdu reliģiskajai literatūrai, kurā pārdomā pastarā dienas tuvumu, kad būs tikai divi spriedumi - pestīšana un pazudināšana. Jānis konfrontēja katru klausītāju ar Dieva tiesu, jo tās priekšā nekāda izlikšanās un tēlošana nav iespējama. Cilvēki, kuriem Jānis sludināja bija apraduši ar domu, ka var izsprukt un paļauties uz savu izvēlētību. Viņš atmaskoja viņu grēkus un šķietamo sirds mieru. Šīs svētdienas Evaņģēlijs aicina mūs pieņemt sagatavošanās vēsti, kas ir nepieciešama, lai Kungs pie mums var atnākt pamanīts un neatmests. Tas prasa radikālu atgriešanās lēmumu, jo savādāk var palikt neizpratnē par pestīšanas vēsturi un savu vietu tajā. Tieši tāpēc tik svarīgi ir klausīties Vecās Derības pravietojumus, jo tajos varam smelties gaidīšanas garu un īpašā veidā Jāņa Kristītāja tuvas sagatavošanās trauksmi. Nekas nav tik īsts kā Dievs un katrs grēks vai izlikšanās nevar izturēt šo Dieva reālo klātbūtni. 

br. Jānis Savickis OFMCap