Svētdiena XIII, B

30. jūnija Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Gudrības grāmatas (Gudr 1,13-14; 2,23-24) 

2. lasījums no Pāvila Otrās vēstules korintiešiem (2 Kor 8, 7.9.13-15) 

Marka Evaņģēlijs (Mk 5, 21-43) 

2 Kor 8, 7.9.13-15, Svētdiena XIII, B

2 Kor 8, 7.9.13-15

Slimā sieviete pieskaras Jēzus drēbēm, attēls no Romas
Marcelīna un Pētera katakombas, 4.gs.

30. jūnija svētdienā turpinām lasīt Otro Pāvila vēsturi korintiešiem un šī lasījuma centrā ir vārdi, ka Jēzus “būdams bagāts, kļuva nabags jūsu labā, lai ar savu nabadzību jūs darītu bagātus” (2 Kor 8,9). Kristus nevis ar savu visvarenību uzvarēja mūsu nāvi, bet uzveica to parādot savu bezspēcību, jo šo nāvi varēja uzveikt tikai no iekšienes un tikai tā, ka no Kunga izgāja Dieva spēks, lai ienāktu mūsos no krusta un Euharistijas. Pāvils vēlējās, lai ticīgie atdarinātu Kristus dzīvi un šīs vēstules kontekstā tas attiecās uz materiālā atbalsta sniegšanu trūcīgajiem ticības brāļiem un tādā veidā apliecinātu savu brālības garu. Pāvils pieredzēja neparasti dāsnu Maķedonas kristiešu atbalstu Jeruzalemes baznīcai un apustulim šeit mazinājās grūtību un raižu slogs, jo šī laipnība dāvāja viņam prieku un cerību. Otrās vēstules korintiešiem divās nodaļās (8-9.nod.) ir attēlots šis priecīgais tonis (2 Kor 8,1-6). Viņš pārliecinājās, ka Evaņģēlija sludināšanas pūliņi Maķedonijā nebija veltīgi un viņam bija cerība, ka līdzīga iniciatīva, pateicoties Tita kalpojumam, nesīs svētīgus augļus arī Korintā un Ahajā (2 Kor 8, 6-15).

Spēja dalīties ar Dieva žēlastībām (gr. charis tou Theou) ir pretmets grēkā krišanai (Rom 5,15) un mūžīgās dzīves dāvana ir pretēja grēkam, kas nes nāvi (Rom 6,23). Žēlastības darbs (2 Kor 8,6) ir arī žēlsirdības darbs, kuru izsauca vajadzība savāk ziedojumus Jeruzalemes draudzes nabadzīgajiem (2 Kor 8, 4.6.19). Pāvils rakstīja par atšķirībām starp bagātajiem un nabagajiem, vergiem un kungiem, bet no otras puses norādīja, ka katram jāpaliek tajā dzīves situācijā kādā viņus sasniedza kristīgās dzīves aicinājums. Tomēr pāri visam Kungs mūsu dēļ kļuva nabags (2 Kor 8,9), jo salika pilnigā upurī pats sevi, bet mūsu bagātība ir šī upura pieņemšanā un dot atbildi ar sava paša upuri. Tādā veidā tiek parādīta mīlestība un var ietekmēt attiecības sabiedrībā. Kristīgajām draudzēm arī bija jāvingrinās šajā mīlestībā un Kristus bija paraugs mīlestībai, kas var atdot dzīvību mīlestībā par citiem. Pāvils bieži atgādināja, ka jādomā par citu labumu un ne paša ieguvumiem.

Pirmie Jaunās Derības teksti, kuros varam lasīt par Jēzu Kristu, Dieva Dēla, iemiesošanos, atrodami Pāvila vēstulēs (Rom 1,3; 8,3; 2 Kor 8,9; Gal 4,4; Filip 2, 6-11). Svētajos Rakstos ir vārdi par Kristus starpniecību un šī doma atsaucas uz apmaiņas jēdzienu. Jēzus personā notiek šī noslēpumainā apmaiņa starp Dievu un cilvēkiem, bet tā nav apmaiņa starp Viņa dievišķību un mūsu cilvēcību, ko vēlāk apcerēs grieķu Baznīcas tēvi un liturģijā raksturo kā “pārsteidzošu”. Tā, pirmkārt, ir apmaiņa starp Viņa bagātību un mūsu nabadzību kā par to rakstīja Pāvils (2 Kor 8,9). Tā ir apmaiņa starp Viņa spēku un mūsu vājumu (2 Kor 13,4) un šī apmaiņa norit starp Viņa pilnību un mūsu niecību (Ef 3,19), tomēr pilnību mums dāvā Kungs, kas “sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības… kļūstot paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei” (Filip 2,7-8). Pāvils pasludināja iemiesoto, krustā sisto un augšāmcēlušos Kungu; viņa kerigmas/vēsts centrā ir Jēzus dzīves krustā sišanas fakts. Viņš saviem klausītājiem un lasītājiem par Jēzus nerunāja savādāk kā ar krustu (Gal 3,1), un krustu neuzskatīja par kādu nodaļu Jēzus biogrāfijā, bet gan kā glābšanas notikumu. Kristus paklausība un sevis iztukšošana (Filip 2,6–9; Rom 15,3; 2 Kor 8, 9) Pāvilam ir jau esošā un aktuālā un nevis vēsturiskā Jēzus attieksme un tas ir noteicošais viņa vēstī.

Pāvils atgādināja par trīskāršu žēlastību (gr. charis), kurai jāmudina korintiešiem darīt labu. Sākumā viņš rakstīja par žēlastību, kur (1) Baznīca saņēma Maķedonijā (2 Kor 8, 1-6), kas var kalpot par piemēru citiem un (2) korintieši arī var uzplaukt žēlsirdības daros līdzās citām šīs draudzes dāvanām (2 Kor 8,7) un (3) beigās norāda uz Kristus piemēru, kuram ir jāaizkustina korintiešu sirdis (2 Kor 8,9). Žēlastība ir Dieva dāvāts spēks, lai atdotos cilvēkiem un tāpēc Pāvils organizēja ziedojumu vākšanu. Jēzum mīlestība daudz maksāja (2 Kor 8,9) un Viņš sevi nostādija nāvējoša apdraudējuma stāvoklī (1 Kor 1,13; Gal 2,20). Pagānu savtīguma, nežēlības un izmisuma vidū Jēzus pašaizliedzīgā mīlestība spīdēja no viņa krusta. Dažādās valodās Jēzus ciešanas un nāvi sauc par viņa “kaislībām” (piem., ang. passion), jēdziens, kas apvieno intensīvu mīlestību ar mirstošā ciešanām, ko tās nes mīļotājam. Dramatiski to apraksta evaņģēlists Marks, kur varam izsekot Jēzus nelokāmo apņemšanos, kas padarīja viņu neaizsargātu līdz pat galam, neskatoties uz to, ka viens no viņa mācekļiem Viņu nodeva, otrs viņu noliedza, bet pārējie aizbēga. Pāvils atsaucās uz Kristus solidaritāti un mīlestību, bet neuzspieda materiālās palīdzības sniegšanu citai draudzei, jo svarīgāka ir nesavtīga dāvanam, kuru saņemam no Dieva un uz kuru ir jāatbild ar savu dāsnumu.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Kor 5, 14-17, Svētdiena XII, B

2 Kor 5, 14-17

Apustulis Pāvils, manuskripts no Nīderlandes, 1400-1500.g. 
St. Paul - KB, National Library of the Netherlands,
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056119453

23. jūnija svētdienā turpinām lasīt fragmentu no Otrās Pāvila vēstules korintiešiem, kurā apustulis saista teoloģiskos apgalvojumus ar personiskiem un ļoti konkrētiem jautājumiem. Fragmenta sākumā Pāvils izmanto vispārēju apgalvojumu par Kristus nāves vērtību un prasību mums sadarboties ar Kungu, lai mēs būtu jauna radība un dzīvotu ar jauniem vērtēšanas un iepazīšanas kritērijiem. Pāvils bija sasniedzis pilnīgu saskaņu ar Kristu, jo saprata, ka Kristus nomira par visiem un arī par viņu (Gal 2,20) un tāpēc viņš vairs nedzīvoja sev, bet juta, ka viņam jādzīvo Kristum (2 Kor 5,15). Ja dzīve ir Kristum, tad arī Viņa mīlestībai un tā ietver arī ciešanas ar kurām jāsaduras Kunga dēļ. Šīs Pāvila vienotības ar Kungu rezultāts bija tāds, ka tie, kas uzlūkoja apustuli, varēja viņā ieraudzīt paša Kristus vaigu un arī ieticēt Pestītājam, un kļūt par Viņa dzīves dalībnieku.

Pāvila vārdi “Kristus mīlestība mūs skubina” (2 Kor 5,14) ir ļoti viegli skaidrojas ikdienas kristīgās dzīves perspektīvā, moralitātē un ētikā, kad ar savu rīcību un attieksmi esam gatavi apliecināt mīlestību Kristum un kalpot Viņam. Tā šos vārdus var uztvert, bet Pāvils šajos vārdos ieliek citu jēgu, kurā mēs esam atdalīti, izveidoti un iekšēji pamudināti ar patiesu un noslēpumainu spēku, kas ir mīlestība ar kādu Kungs mūs mīl. Šī mīlestība mudināja Viņu riskēt ar savu dzīvību, lai pasargātu mūs no grēka un nāves varas, un šī mīlestība mums tiek dota un dāvāta un ielieta mūsu sirdīs. Šī mīlestība ir pārveidojošs un dzīvs avots, kas darbojas tajos, kas mīl Kristu un Viņam seko. Tā ir jauna vērtību sistēma un jauns vērtēšanas veids, kas nav pieejams ārēji, rituālos un pavēlēs, bet caur dzīvi Kristū jeb patiesu aktīvu pievienošanos Viņam, kas izsauc dziļi iekšēju pārveidošanos. Jauns radījums ar jaunām vērtībām, spējām, izvērtēšanu, darbību un cerību. Šis dzīves veids ir atrodas arī citās Pāvila vēstulēs (Rom 6,10..; Kol 1, 15-20; Gal 6,15 u.c.).

Populāri izprasta apziņa par jauno radīšanu saistās ar pasaules beigām, bet tāpēc, ka reti kurš rēķinās ar tuvu pasaules galu, tad augšāmcelšanās, jauna pasaules radīšana ir vēl tālu. Tomēr Pāvilam tas viss jau ir noticis un tas ir kristībās, un kristības ir jaunā laikmeta vieta, kur sākas jaunā radība un tāpēc viņš varēja teikt, ka “ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” ( 2 Kor 5,17). Pāvilam kristības ir pieredze, kurā notiek pāreja no vecās un slimās pagānu pasaules pie jaunās sabiedrības. Kristieša iekšējā vienotība un iesakņošanās Jēzus Kristus noslēpumā ļauj adekvāti veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, lai cilvēki varētu veidot jaunu miesas kopienu, kas piepildas Kristus Miesā un dalībā Euharistijā. IV Euharistiskajā lūgšanā ir skaisti vārdi: “lai mēs vairs nedzīvotu paši sev, bet gan viņam, kas par mums nomira un augšāmcēlās” un priesteris tajos vārdos lūdzas par mums tagad, lai Svētā Gara darbība ļautu mums dāvāt pilnībā sevi mīlestībā un turpināt Kristus misiju pasaulē. Šie vārdi iedvesmojas no Pāvila vārdiem: “lai tie, kas dzīvo, nedzīvotu vairs sev, bet tam, kas par viņiem ir miris un augšāmcēlies” (2 Kor 5,15).

Kristus identificējas ar mums, lai mainītu mūsu situāciju un mainītu mūsu nabadzību bagātībā, un noņemtu mūsu lāstu un grēku, lai mums dāvātu savu taisnību (2 Kor 5,21). Šī apmaiņa attiecas uz krustu un mēs dāvājam Viņam mūsu pašu nāvi, bet Viņš nodod savas nāves pestījošo žēlastību tik tālu, ka kopā ar Viņu mirstam: “Jo Kristus mīlestība mūs skubina, kad apdomājam to: ja viens miris par visiem, tad mēs visi ir miruši” (2 Kor 5,14). Pāvila kristību teoloģija uzsver līdzdalību un līdzināšanos Kristus nāvē un augšāmcelšanā (Rom 6, 3-11). “Viens mirst par visiem” un Jēzus pārmaina konfliktu par apmaiņu, kurā viens atdod dzīvību par visiem un Viņa dzīve visiem dāvā dzīvi un taisnīgumu. “Viens miris par visiem” un nāves jēdziens mainās: viena nāve ir visu grēku sekas; visu nāve ir atbrīvošanās no grēka nāves un atgriešanās pie dzīvības. Konflikts pārmainās izlīgšanā. Jēzus augšāmcelšanās ir arī radīšanas akts un tāpēc bibliski pareizi ir uztvert augšāmcelšanos kā jaunu sākumu, radību, “jauns radījums” (kaine ktisis, 2 Kor 5,17), kurā Dievs iesaistās pasaulē, bet nemaina radīšanas un brīvības kārtību, bet gan “Kristus mīlestība mūs skubina” (2 Kor 5,14).

Pāvils lieto spēcīgus jēdzienus un tēlus, lai izteiktu Dieva žēlastības darbību kurā grēcinieks atgriežas Tēva mājā, jo pateicoties atgriešanās žēlastībai cilvēks pieredz “jaunu radījumu”, darbu, kuru var salīdzināt ar pasaules un gaismas radīšanu. Atgrieztais kļūst par jaunu radījumu, kuru rada Svētais Gars, kurš veco cilvēku aizstāj ar jauno. Dievs ir mīlestība un iespēja mīlēt Viņā ir lielākā dāvana, pienākums ievērot lielāko bausli. Dieva mīlestība, kas tiek ielieta mūsu sirdīs ar Svēto Garu (Rom 5,5), saiti, kas savieno un pārliecina mūs par mīlestību. Nebeidzami Kristus mīlestības darbi pret katru no mums un visiem, augšāmcelšanās un Svētā Gara dāvana vieno ticīgos un mudina uz savstarpējo mīlestību. Kristus mīlestība nav kāds ārējs pamudinājums, bet pārsteidzoš un iekšējs mīlestības paskubinājums, jo kā savādāk reaģēt uz apbrīnojamo Dieva mīlestību pret mums. Tā ir dāvana, ka mēs varam mīlēt Dievā savu tuvākajā, palīdzot viņam, lai vinš mīlētu Dievu. Franciskānis Sv. Bonaventura “purpura sēdekli” no Dziesmu dziesmas grāmatas (Dz 3,10) salīdzina ar mīlestību, kas dara to, ka dvēsele kāpj pie Dieva, citā laikā pie tuvākajiem, pievēršas iekšējām lietām, vai arī tuvākā labumam ārējām lietām. Tāpēc vai nu ar prātu paceļamies pie Dieva vai Dievs skubina mūs doties pie tuvākajiem, beigās nonākam līdz “miera, mierinājuma un atpūtas vietai” (lat. locis pacis, solatii et quietis). (Collationes in Hexaëmeron seu illuminationes Ecclesiae, Collatio XXIII 31*c.).

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētdiena XI, B

16. jūnija Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Ezehiēla grāmatas (Ez 17, 22-24) 

2. lasījums no Pāvila Otrās vēstules korintiešiem (2 Kor 5, 6-10) 

Marka Evaņģēlijs (Mk 4, 26-34) 


Attēlā: Jēzus stāsta līdzību par sinepju sēklu.

2 Kor 5, 6-10, Svētdiena XI, B

2 Kor 5, 6-10

Apustulis Pāvils ar zobenu un grāmatu, manuskripts no
Francijas, 14.gs. pirmais ceturksnis

16. jūnija svētdienā Dieva vārda liturģijas otrajā lasījumā turpinām lasīt Otro vēstuli korintiešiem un šoreiz Pāvils aicina mūs pievērsties laicīgajam un debesu mājoklim, kuram arī šajā pasaulē mēs gatavojamies. Pāvils šajā vēstulē vairākas reizes norāda uz drosmi (2 Kor 4,1. 16), kas piemita arī viņam par spīti tam, ka cilvēks ir trausls kā māla trauks (skat. 2 Kor 4,7) un “zemes celtā telts” (2 Kor 5,1), kas “iznīkst” (2 Kor 4,16). To viņš pieredzēja savā apustuliskajā kalpojumā un varēja citiem kristiešiem piedāvāt sevi kā piemēru, jo tajā atspoguļojās Jēzus Kristuss upurgatavā mīlestība. Pāvils nebaidījās, jo viņu dzīvināja ticība un cerība uz augšāmcelšanos. Viņš uzsvēra, ka šī dzīve mums jādzīvo saskaņā ar ticību un tas nozīmē paļauties uz Dievu, un pieņemt tādu dzīves modeli, kurā mēs atdarinām Jēzus Kristus gribas apliecināšanu Debesu Tēvam ar savu pozitīvo atbildi un nesavtīgu mīlestību. Pretstats ticībai ir dzīvošana balstoties uz redzēšanu vien (2 Kor 5,6) un apustulim bija būtiski atkārtot domu, ka kristiešiem ir jākoncentrējas uz neredzamo, augšāmcelto Kungu un savu iekšējo pasauli nevis uz redzamo un pārejošo. Redzamais bieži vien ir ļoti maldinošs, tāpēc varam pieņemt, ka Pāvils neņēma vērā to, ka Korintas draudze bija niecīga un trausla, jo Kungs var darboties caur uzticīgiem un vājiem cilvēkiem, un iedrošināt viņus bija viņa mērķis.

Pāvils izmantoja kontrastus (2 Kor 4,7–5,9) un rakstīja par dārgumiem māla traukos (2 Kor 4,7), par nāvi un dzīvību (2 Kor 4,12), par ārēju iznīcību un iekšēju atjaunošanos (2 Kor 4,16), par vieglām un īslaicīgām grūtībām un mūžīgo godību, kas atsver visu pārejošo (4:17). Viņš rakstīja par zemes telti un māju no Dieva (2 Kor 5,1), par neapģērbtu un apģērbtu cilvēku (2 Kor 5,4), par atrašanos miesā un prom no ķermeņa (2 Kor 5,6.8) un par atrašanos prom no Kunga un mājās ar Kungu (2 Kor 5,6, 8). Iespējams, ka Pāvils izmanto šos pretstatus, lai labotu draudzes jaunpienācēju, jūdu maldīgo domāšanu, jo viņiem varēja rūpēt tādas redzamas, taustāmas lietas kā Izraēls, templis, bauslība un apgraizīšana, ko varētu apzīmēt kā skatiena “pievēršanu redzamajam" (2 Kor 4,18) vai "dzīvošana redzēšanai" (2 Kor 5,7). Cerība viņiem acīmredzot aprobežojās ar reliģiskajām un politiskajām interesēm šajā pasaulē. Tā, protams, nebija tikai jūdu problēma, jo pagāniem arī ir vēlme meklēt glābiņu redzamajā.  

Pāvils atzina, ka mūsu īstās mājas, vieta, kurai mēs esam radīti ir pie Tēva un viņa augšāmceltā Dēla klātbūtnē (2 Kor 4,14), un tāpēc viņš izteica savu vēlmi atstāt ķermeni un doties mājās pie Kunga, taču laiks nav atkarīgs no viņa un jāturpina šajā pasaulē “tiekties būt Viņam patīkami” (2 Kor 5,9). Vārds “tiekties” norāda uz lielu dedzību un centību, jo Pāvils savādāk nespēja izteikties ar dievišķās gribas īstenošanu. Līdzīgi kā bērns cenšas izpatikt laipnam un uzmundrinošam skolotājam, tāpat arī mēs cenšamies izpatikt Kungam visā, ko darām. Tāpēc cerībai uz nākotni vajadzētu veicināt nevis sapņainu nepraktiskumu tagadnē, bet gan drosmi un mērķtiecību. Pārliecība par nākotni ļauj ticīgajiem būt drosmīgiem tagadnē, saskaroties ar konfliktiem un sāpēm, turklāt pašreizējā eksistencē mēs izvirzām savu mērķi izpatikt Kungam, kura tiesas priekšā mums visiem jāstājas, tomēr viņu nevajadzētu uzskatīt par bargu tiesnesi, kas vēlas nosodīt savus kalpus. Kunga izglābtiem būs jādzīvot kopā ar Viņu mūžīgi. Rakstot par lielo iespēju būt kopā ar Kungu, Pāvils neļauj mums zaudēt saikni ar mūsu pašreizējās esamības māju - miesu.

Lasījuma noslēgumā Pāvils pamato domu, kāpēc svarīga ir ticības dzīve un pastāvīgi tiekties patikt Kungam, un uzsver to, ka mums visiem jāstājas Kristus soģa krēsla priekšā. Vārdi “soģa krēsls” (gr. bēma) attiecas uz paaugstinājumu uz kura sēdēja tiesnesis, lai izskatītu lietas un pasludinātu spriedumu. Romas pilsētās gubernators sēdēja uz soģa krēsla, lai izskatītu tiesas lietas. Pāvils pats bija stājies šāda soģa krēsla priekšā savas pirmās uzturēšanās laikā Korintā, tāpat kā Jēzus Kristus stāvēja Pilāta soģa krēsla priekšā Jeruzalemē. Viņu apsūdzēja par romiešu likumu pārkāpšanu, bet apsūdzība tika atcelta kā nepamatota (Apd 18,12–17) un šo notikumu un tēlu apustulis lieto, lai rakstītu par debesu soģa krēslu, kur sēdēs Kristus un tiesās visus pēc viņu darbiem. Pāvils uzsvēra cilvēka iemiesotās eksistences nozīmi un ķermeniskā esamība ir visas morālās darbības vide, un Dieva spriedums par katru cilvēku būs balstīts uz to, ko viņš ir paveicis savā mesā. Tomēr pienāks laiks, kad Pāvilam un visiem, tai skaitā Pilātam un Gallionam, kurš izskatīja Pāvila lietu, būs jāstājas Kristus soģa krēsla priekšā, kur ikviens noslēpums tiks atklāts.

Lasot apustuļa Pāvila vēstulēs (Rom 8,11; 2 Kor 5,1-10; 1 Tes 4, 13-17) var ievērot, ka viņam augšāmceltā miesa ir pārdabiska īstenība, kas ir iespējama pateicoties Dieva darbam, pārveidošanai un radīšanai, taču viņš nevarēja šīs lietas izskaidrot. Vienīgi ar salīdzinājumu un tēlu palīdzību viņš varēja parādīt cilvēku un Jēzus Kristus pārveidotās miesas īpašības. Savus skaidrojumus viņš nevarēja ņemt ar grieķu duālisma  vai jūdaistiskās domāšanas, un tāpēc skaidroja to visu balstoties uz sava paša dzīves piemēru un pieredzi, kuras pamatā ir notikums ceļā uz Damasku, kur Pāvils sastapa Kungu. Mūsu jaunās dzīves klātbūtne Kristū ir vēl apslēpta un tāpēc kristīgo esību raksturo cerība, ka Dievs atvedīs mājās mirušos Kristū, kas ir balstīta Svētajā Garā caur kuru mūsu dzīve ir saistīta ar Augšāmcelto Kungu un mūsu “dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā” (Kol 3,3). Dzīva kristieša cerība gaida mantojumu mūžībā, bet šajā pasaulē cilvēks pacietigi gaida un vēro lietas, kuras nevar ietekmēt, un Pāvils lasījumā uzsver dabisko likumu, kad raksta par savu nāvi vai kā šīs svētdienas Evaņģēlijā (Mk 4, 26-34), kur Jēzus stāsta līdzību par dabas procesiem, kuros cilvēks vēro Dieva iedibināto kārtību, kad zeme dod augļus (sal. 1 Kor 3,6). Pāvils šīs svētdienas lasījumā izrāda nedziestošu uzticību, kas nav atkarīga savas dzīves sajūtām un ārējiem apstākļiem, un rīkojas saskaņā ar ticību. Cilvēks gribētu ietekmēt savu dzīves ilgumu vai ražas apjomu, vai kā Pāvils, pēc iespējas ātrāk tikties ar Kungu, bet svarīgāk par savām vēlmēm vai simpātijām, ir jāprot pakļauties Dieva vadībai.

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētdiena X, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Radīšanas grāmatas (Rad 3, 9-15)

2. lasījums no Pāvila Otrās vēstules korintiešiem (2 Kor 4, 13 - 5, 1)

Marka Evaņģēlijs (Mk 3, 20-35)

Svētais Gars, manuskripts no Austrijas 1200-1300.g. Holy spirit - Institute of Material Culture of the Middle Ages and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

https://www.europeana.eu/item/15501/007921

2 Kor 4, 13 - 5, 1, Svētdiena X, B

2 Kor 4, 13 - 5, 1

2 Vēstule Korintiešiem 4,13-5,4, lapas pirmā puse, senākais
saglabātais kodeks (P46) ar visām Pāvila vēstulēm, kas
rakstītas uz papirusa Ēģiptē, 3.gs.

2 Corinthians 4.13-5.4; 5.5-13 - Chester Beatty Library, Ireland - CC BY.

https://www.europeana.eu/item/1100/527

9. jūnija svētdienā kā otrais vārda liturģijas lasījums ir no Pāvila Otrās vēstules korintiešiem un fragments ir ņemts no vēstules sadaļas, kurā apustulis uzskaita savas ciešanas un pārbaudījumus (2 Kor 4,7 - 7,4), kurus uztver kā līdzekli iedarbīgai Evaņģēlija sludināšanai. Atminoties visu, ko pieredzēja misiju ceļojumu laikā un ko redzēja pie citiem misionāriem, viņš rakstīja: “pastāvīgi tiekam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu mirstīgajā miesā” (2 Kor 4,11). Šāda Pāvila pieeja dāvā cerību, pasargā no šaubām un norāda uz mūžīgās dzīves perspektīvu (2 Kor 4,13 - 5,10), kurā pēc savas nāves kristieši vienojas ar Jēzu Kristu. Tomēr kristieši negaida šajā pasaulē, lai tā ar mūsu miesām, kas ir tās daļa, pazustu un ietu nebūtībā, bet lai pasaule un miesa kopā tiktu pārveidoti caur augšāmcelšanos, kas būs pilnīga un mūžīga, ietērpoties paša Dieva godībā. Šī gatavošanās notiek jau mūsos cīnoties ar grēku par dzīvu ticību Jēzum Kristum, kas nozīmē, ka “uzvaram pasauli” (1 Jņ 5,4).

Ījaba grāmatā lasām vārdus, kas labi izsaka cilvēka dzīves trauslumu, ka esam: “kas mīt mālu graustā, kas no pašiem pamatiem ir veidojums no pīšļiem, kas ātrāk par kodi tiek sadragāti? … Vai tā nav? Tik tiešām ir tā: ja viņu telts atbalsta mietu un virvi izrauj, tad viņi mirst, paši nezinādami, kā” (Īj 4, 19.21). Tā ir visu cilvēku pieredze, ka mūsu miesas vājums liecina kā sagrūst “uz zemes celtā telts” (2 Kor 5,1). Telts tēls ir ņemts no nomadu dzīves veida, kas Bībeles pasaulei ir ļoti pazīstams un atsaucas uz ganu dzīves gājumu. Jūdas ķēniņš Hizikija 8. gadsmitā pirms Kristus raksturoja savu slimību: “Mans mājoklis ir noplēsts un aiziet no manis kā ganu telts. Es satinu savu dzīvību kā audējs savu audumu. Viņš mani nogriež kā izaustu audumu” (Is 38,12). Apustulis Pāvils arī izmantoja šos tēlus, lai aprakstītu savu nāvi, bet cilvēka trauslajā miesā redzēja jau mūžības pieskaņu un godpilno atjaunošanos.

Jēzus Kristus augšāmcelšanās bibliskajā izpratnē tiek iztikeikta vārdos, lai uzsvērtu Dievu kā radītāju un dzīvības dēvēju “kas uzmodinājis Kungu Jēzu” (2 Kor 4,14, skat. Rom 8,11; Gal 1,1; Ef 1,20; Kol 2,12) un šie vārdi ir Dieva godpilns vārds - “kas uzmodinājis Kungu Jēzu”. Kamēr cilvēks savā miesā vēl nav augšāmcēlies, tikmēr līdzdalība augšāmcelšanā ir iespējama vienīgi pateicoties ikdienas “ārējā cilvēka iznīkšanai mūsos” (2 Kor 4,16). Nepieciešamās prasmes tiek apgūtas tikai tad, kad katru dienu pateicoties žēlastībai no jauna pielāgojamies augšāmcelšanās īstenībai. Pasaules cilvēki visdrīzāk neatpazīst augšāmcelto Kungu un dzīvo dzīvi labākajā gadījumāsarunās ar Viņu, nepieņemot Viņa personu. Cilvēkam nav dotas dabiskā veidā ieraudzīt augšāmcelto Kungu, bet dāvāts, lai ieraudzītu grēku, nāvi, kapu un gaismu savā dzīvē, lai tas paliktu kā nospiedums uz sirds jaunai dzīvei un piederībai. Opozīcija, kas pastāv starp ārējo un iekšējo cilvēku, un ietērpšanās jaunajā cilvēkā īpaši tiek apcerēta Otrajā vēstulē korintiešiem, kur ārējais cilvēks iznīkst, bet iekšējais atjaunojas no dienas dienā. Līdzīgi vēstulē efeziešiem tiek uzsvērts, ka iekšējam cilvēkam jāstiprinās Garā tā, lai Kristus mājotu mūsu sirdīs. Kristietim, kuram Kristus ir paties Kungs, Viņš sasniedz personas dziļumus un būtību, kas caurauž visas viņa pārdomas un sajūtas.

“Iekšējais cilvēks” Pāvilam nav stabila un izturīga personas iekšiene, bet drīzāk neredzama eshatoloģiska identitāte (2 Kor 4,16) un līdzīgi ir vēstulē romiešiem, 7. nodaļā, iekšējā persona nav saistīta ar sajūtām vai garīgo dzīvi, bet gribu. Ārējais cilvēks ir tāds, kura eksistence sasaistīta ar šo pasauli, bet šajā Rakstu vietā ir kas vairāk nekā tīrs pretnostatījums starp iekšējo un ārējo, un netiek parādīts kontrasts starp abiem, jo iekšējais nav opozīcijā ārējam. Iekšējais cilvēks ir jauns, eshatoloģiskās eksistences pilns, kam ir nākotne un kuram vēl ir jāaug. Pāvils savieno šo personu ar vēl neredzamo, kas manifistēsies nākotnē un tomēr jau pastāv. Pāvilam šeit nav tik ļoti svarīga atsevišku individuālu cilvēku iekšiene, bet raksta vairāk par iekšējo dimensiju un iekšējais viņam ir nākotne, kas gatavojas zem redzamās virsmas. Ārējais cilvēks dzīvo emociju piesātinātu dzīvi, bet uzsverot iekšējo cilvēku Pāvils grib, lai ticīgie mazāk vērības pievērstu citu viedokļiem un akceptācijai, bet tas, kas ir būtiski, ir ticīgo eshatoloģiskā cerība.

br. Jānis Savickis OFMCap