Lk 12, 13-21, svētdiena XVIII, C

Lk 12, 13-21

Katrs cilvēks alkst pēc drošības un katrs ir aicināts to meklēt ticībā un nevis tikai materiālos labumos. Cilvēka dzīve nav atkarīga no īpašuma, bet no spējas klausīties Dieva vārdu un nenogrimt ikdienas rūpēs (kā Evaņģēlijā pirms divām nedēļām par Martu un Mariju). Cilvēks, kas atrod Dievu kā Tēvu zina, ka viņa visdziļākās eksistences vajadzības tiks apmierinātas. Tēva bērni arī atklāj atvērtības uz brāļiem lielo bagātību, kas ļauj no “mans” pāriet uz “mūsu”. Tas arī ir patiess ievads “Tēvs mūsu” lūgšanā. Garīgajā dzīvē un īpaši vajāšanu priekšā materiālo lietu nepareiza izmantošana var radīt daudz problēmu. Jaunajā Derība bieži izskan doma, ka mantkārība apdraud Dieva dzīvi mūsos (Rom 1,29; 2 Kor 9,5; Kol 3,5; Ef 4,19; 5,3; 2 Pēt 2,3.14). Tēva un brāļu atrašana ir viens no centrālajiem kristīgās dzīves notikumiem, tomēr, lai to sasniegtu un pie tā paliktu, ir jāpārvar daudzi izaicinājumi un kārdinājumi.

Šīs svētdienas Evaņģēlijā Jēzus parāda kāda ir dzīve, kas ir noslēgta sevī un savā drošības un labsajūtas veidošanā, un cik šī dzīve nekontrolējama un neparedzama. Jēzus vārdi “sargieties” (Lk 12,15) aicina uz pastāvīgu modrību pret alkatību, apkraušanos ar viltus drošības sajūtu un nākotnes kontroles apziņu. Tomēr šīs svētdienas līdzībā par neprātīgo bagātnieku galvenā tēma nav bagātība, bet attieksme pret bagātības iegūšanu. Cilvēks stāstā gaida bagātīgu ražu un viņam jāizlemj ko ar pārpalikumu darīt. Ražu viņš neieguva nelietīgi, bet pateicoties tam, ka bija labs ražas gads. Viņš izlēma uzbūvēt jaunu noliktavu un viņa kļūda bija tā, kā savtīgi un šauri uzlūkoja to, kas kļuva par viņa īpašumu.

Šajā līdzībā - grieķu valodā - vārds “es” parādās astoņas reizes (Lk 12,17-19) un tas liek domāt par viņa lielo patmīlību. Turklāt viņš runā par “savu ražu”, “‘man izaudzis un visu savu mantu” un beigās uzsver “savu dvēseli”. Viņš neko neuztvēra kā dāvanu un neredzēja radības atkarību no Radītāja. Viņš netaisījās dalīties ar savu pārpilnību, bet paturēja savām privātajām vajadzībām; pat nedomāja savu mantu izmantot gudri un solidāri. Nedomāja par kalpošanu Dievam un cilvēkiem, bet vēlējās vien bagātāku un pilnāku dzīvi sev. Viņš vēlējās samazināt dzīves apgriezienus un bezrūpīgi noslēgties savā pārticības plānā: “atpūties, ēd, dzer un dzīro!” (Lk 12,19). Viņš nejuta nekādu atbildību un rūpes par citiem cilvēkiem. 

Tieši tāda ir alkatības būtība - paturēt visas Dieva dotās dāvanas sev. Bagātnieks pieņēma ideju, ka viņš ir uzvarētājs un tā arī uz dzīvi var raudzīties kā tas, kas ir iekarojis bagātības, tagad var dzīvot uz saviem lauriem. Tas dod viltus cerību un ilūziju par mierīgu nākotni. Alkatības centrā ir uzticības problēma, jo uzticība parāda kādi ir cilvēka atsaites punkti: materiālie labumu vai pārdabiski līdzekļi. Alkatību var apkarot ar nabadzības un uzticības stājas veidošanu sevī un ar pazemīgu atmiņu par to, ka, pat ja kāds ir bagāts, dzīve viņam nepieder. Patērnieciskais, “atpūties, ēd, dzer un dzīro!” ir mānīgs un šķūņa krājumu garīgums maldīgs, jo Kungs dvēseli jau var atprasīt šonakt. Šāda vieglprātīga pieeja dzīvei bija sastopama arī antīkajā pasaulē. Pat uz antīkajām kapa plāksnēm var sastapt uzrakstus “bibe, lude, veni” - dzer, izklaidējies un nāc: tā nelaiķi vērsās pie kapu apmeklētājiem. Bagātais cilvēks līdzībā lietoja gandrīz tādus pašus vārdus.

Dzīve ir neparedzama un nedroša, un neviens nevar būt pārliecināts, ka nodzīvos vēl gadu. Ļoti muļķīgi ir sev iestāstīt, kas nākotne ir kontrolējama. “Neprātīgais” (Lk 12,20): šo vārdu var tulkot kā “muļķi”, “tuvredzīgais”, “tu, kas neredzi perspektīvu”, “ kuram trūkst kopainas”. Vecajā Derībā šādus cilvēkus raksturoja kā tos, kas rīkojās tā, it kā Dieva nebūtu vai arī kā tādi, kas rīkojas bez gudrības un pašiznīcinošā veidā: “Nelga saka sev sirdī: Dieva nav! Tie sagrauj un sagāna visu, ko ņem” (Ps 14,1; 53,1). Pravietis Isaja draudēja Jeruzalemes iedzīvotājiem ar tiesu, jo viņu dzīves moto bija: “Redzi, līksme un prieks - kauj vēršus un slaktē avis, ēd gaļu un dzer vīnu! Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim!” (Is 22,13). Šāda dzīve ir labākais, ko šīs pasaules pārejošā eksistence cilvēkam var piedāvāt: “Cilvēkam nav nekā labāka kā ēst, dzert un rast savos pūliņos prieku” (Māc 2,24, skat 3,12; 5,18-19).

Pašpietiekamība un nerēķināšanās ar nāvi Svētajos Rakstos un citos jūdu tekstos asi kritizēta: “Dievbijīgajam Kunga dāvanu netrūkst un viņa labvēlība ies mūždien līdzi, bet tam, kas kļuvis bagāts ar uzmanīšanos un sīkstulību, redzi, kāds atalgojums ir iedalīts. Lūkasa līdzība ļoti atgādina vienu Bībeles gudrības grāmatu tekstu, kurā tiek rakstīts par nesaprātīgu bagātnieku, kuran nāve atņems viņa mantu: “Tam, kas kļuvis bagāts ar uzmanīšanos un sīkstulību, redzi, kāds atalgojums ir iedalīts. Viņš saka gan: ”Nu varu atpūsties un tagad baudīšu labumus,” - bet nezina, kad pienāks mirklis tos atstāt citiem un mirt!” (Sīr 11,18-19).

Alkatīga attieksme pret bagātībām padara cilvēku centrētu ap sevi un tāpēc arī viņa uzvedību par pašiznīcinošu. Viņš lieto savas mantas veidos, kas nav tīkami Dievam un pasaules dabiskajai harmonijai un kārtībai. Jēzus uzsvēra, ka katrs, kas piesavināsies bagātības tikai sev un nebūs bagāts Dievā, piedzīvos tukšu dzīvi un nāvi. Bagātība Dievā nozīmē spēja atbildēt uz dzīves laikā saņemtajām svētībām un dāvanām, tā, lai Kungu pagodinātu ar kalpošanu: “Lai zaglis vairs nezog, bet labāk lai pūlas pats savām rokām darīt labu, lai varētu dot tam, kas ir trūkumā” (Ef 4.28).

Jēzus savā mācībā nerunā tikai par debesu mantas krāšanu un nabagu atbalstīšanu, bet, pirmkārt, par labu rīcību, kas uz zemes nesaņem atlīdzību. Jēzus māca saviem sekotājiem tādu domāšanas veidu, kas skatās ne tikai uz rītdienu, bet uz tālāku nākotni. Rīt mēs varam saņemt kaut ko par mūsu darbību, bet uz parītdienu ir jāgaida, tā ir nedroša un nenes drošību. Kristietis ir aicināts uzticīgi gaidīt un ar savu īpašumu rīkoties konkrētās situācijās atbilstoši Dieva aicinājumam, kā tas notika līdzībā par žēlsirdīgo samarieti. Šāda atvērtība uz situācijām un cilvēkiem ir stāja, kas raksturīga tiem, kas pieņem Dieva valstību. Uzticēšanos Kungam ir jāatjauno katru dienu un tas nozīmē, ka vienmēr ir kādas konkrētas starta pozīcijas, bagātība. Uzsākt dienu no jauna nozīmē atrasties savā personiskajā īstenībā, īpašumā, bagātībā un attiecību dažādībā, un izvēlēties, sekot atkal Jēzum. Rīts kā brīdis, kad es atzīstu, ka man ir savi uzkrājumi, kas ir dāvana no Kunga un Viņš var mani kādā brīdī aicināt dalīties. Jēzus ar saviem mācekļiem dzīvoja no dienas uz dienu. Tēvs par viņiem parūpējās. Bagātnieks no līdzības darīja tieši pretējo. Jēzus vēlējās parādīt ar šo līdzību, ka pastāv dziļa saikne starp dzīves veidu un uzticību Tēva. Kungs aicina mūs izdzīvot visas savas dāvanas un harismas kā vienu lielu “mēs” brāļiem un Kungam. 

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Ķēn 8,22-23.27-30, Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena

1 Ķēn 8,22-23.27-30

Iepriekšējos gados Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienā pārdomājām 84. psalmu un fragmentu no Pirmās Pāvila vēstules korintiešiem, bet šogad 28. jūlijā iepazīsimies ar vienu svarīgu Vecās Derības lasījumu no Pirmās Ķēniņu grāmatas, kas ir paredzēts šai svētku dienai. Ap 1000. gadu pirms Kristus, kad Salomons kļuva par ķēniņu un sāka īstenot Dieva doto solījumu Abrahamam, ka Dievs viņa pēctečiem dos zemi un tautu. Tas nozīmēja, ka bija nepieciešama galvaspilsēta, organizēta un plaukstoša sabiedrība. Salomons bija valdnieks, kurš izvēlējās gudrību un būvēt svētnīcu. Tieši gudrība un svētnīca palīdzēja piedzīvot Dieva klātbūtni tautā. “Ķēniņš Salomons bija bagātākais un gudrākais starp visiem zemes ķēniņiem” (1 Ķēn 10,23). 

No Mozus laika līdz ķēniņš Dāvida valdīšanai Izraela kulta centrālā vieta bija telts, kurā atradās Derības Šķirsts. Dažādu iemeslu dēļ Šķirstam nebija pastāvīga atrašanās vieta un tāpēc arī tautai nebija pastāvīga un centralizēta kulta svinēšanas vieta. Svētnīcas ideja radās karalim Dāvidam, jo viņš vēlējās izveidot galvaspilsētu un reliģisko centru visai savai valstij. Pravietis Nātans viņam paziņoja, ka nevis viņš, bet gan viņa dēls uzbūvēs svētnīcu. Dāvids parūpējās tikai par būvmateriāliem un celtniecības plāniem. Svētnīcu sāka celt 967. gadā pirms Kristus un pabeidza 961. gadā. Ķēniņš Salomons, lai sasniegtu savu valdīšanas augstāko punktu pamazām (3,12) sāka gatavoties (5. nod), celt (6. nod) un izgreznot iekštelpas (7. nod), lai beigās to veltītu Kungam (8. nod). Pēc būvniecības darbu pabeigšanas Salomons noorganizēja četrdesmit dienu svinības, kas bija veltītas svētnīcas iesvētīšanai un Šķirsta pārnešanai uz to. Uz šiem svētkiem ķēniņš ielūdza tautu un ārvalstu viesus. Svētnīca kļuva par Salomona miera (šalom) valdīšanas centrālo elementu.

Pirmās Ķēniņu grāmatas centrālo daļu veido Jeruzalemes svētnīcas būve un iesvētīšana. Sākumā Šķirsts no telts tika pārnests uz akmens ēku (8,1-13). Svinībās tika izteiktas lūgšanas (8,14-61) un salikti upuri, un noorganizēts mielasts, kurā visi klātesošie piedalījās (8,62-66). Šādā veidā Šķirsta Derība tika saistīta ar svētnīcu (sinagogas un baznīcas pirmtēls) un ar Dāvida dinastiju. 6-8. nodaļa veido grāmatas kodolu, bet no 1. līdz 11. nodaļai apraksta Salomona valdīšanas kulminācijas laiku. 8. nodaļa satur svarīgas teoloģiskas domas, lai saprastu abas Ķēniņu grāmatas, jo pie tēmām, kas šeit ir pieminētas, grāmatas autors bieži atgriežas. Nodaļas centrā ir Salomona svētnīcas veltīšanas lūgšana, kuru arī šajā svētdienā mēs lasām. Šī nodaļa iezīmē idejisko līniju, kas ļauj izprast pārējo Ķēniņu grāmatu un grāmatas lasītājam ir šeit jāieliek grāmatzīme, lai nepārtraukti atgrieztos pie šajā nodaļā izteiktajām domām. 

Ķēniņš Salomons nostājās uz ceļiem pie Kunga altāra uz speciāli izveidota paaugstinājuma Izraela tautas sapulces priekšā izstiepa savas rokas uz debesīm. Ķēniņš savu lūgšanu raidīja Kungam pagriezies pret tautu un nevis ar seju pret svētnīcu. Lūgšana sākās ar lūgumu Kungam saglabāt solījumu Dāvidam (8,22-26) un turpināja ar garu pārlūgumu (8,27-53), lai Kungs uzklausa un piedod. Salomona lūgšana atklāj dziļu nozīmi kāda bija attiecībām starp Dieva apsolījumu Dāvidam un tautas uzticību Torai (8, 23-26), un neizmērojamo Dievu un Viņa mītnes vietu Sionā (8, 27-30). Salomons aptvēra, ka Dieva vēlme dzīvot savas tautas vidū ir tīra žēlastība un nevis cilvēku nopelni un morālā stāja. Viņš varēja vien pārlūgt par tautas grēkiem, lai tā pēc iespējas vairāk sagatavotos Dieva klātbūtnei tās vidū. Salomona lūgšanā tiek uzsvērts, ka Kunga acis dienu un nakti būs atvērtas uz svētnīcu, jo tā kalpos par Izraela lūgšanu pulcēšanās vietu.

27. pants noraida pagānisku skatījumu uz Dieva iemājošanu noteiktās vietās, tomēr Viņu var atrast izvēlētā tauta vidū, kur Viņam ir veltīta svētnīca. Salomons šķetināja būtisku sava laika teoloģisku problēmu, vai Dievs ir nebeidzams, ka pat debesis nevar Viņu uzņemt un kā Viņš var ienākt tādā šaurā svētnīcā. Atbilde tika meklēta atbilstošā svētnīcas izpratnes veidošanā. Ebreju valodā vārdam “māja” (bajit/bet) ir divas svarīgas nozīmes. No vienas puses ēka no akmeņiem un ķieģeļiem, un arī svētnīca, kas ir “Dieva māja” (betel), bet no otras puses apzīmē mājiniekus, kas dzīvo savā namā paaudžu paaudzēs. Atbilde tika meklēta svētnīcas jēdziena padziļināšanā: Dieva māja, kurā ir sastopama Kunga klātbūtne. 

Kungs ir bezgalīgs un tāpēc, ka Viņš tāds ir, visu spēj aptvert ar savu Personu un vārdu, un ar savu darbību īpašā veidā savu klātbūtni atklāj materiālā būvē. Šajā vietā pulcējas vāji, savās spējās ierobežoti un grēcīgi cilvēki, radības, lai sastaptos ar Dievu, kurš ar savu pilnību piepilda telpu un tur atbild uz cilvēku lūgšanām. Jeruzalemes svētnīca pasaulē kļuva par iedarbīgu Kunga klātbūtnes vietu, kur Viņš ir reāli klātesošs un darbojas, tomēr netiek ierobežots mūros. Tālākos gadsimtos pravieši kritizēja cilvēku maģisku pieeju svētnīcai. Kad tautā vairs nebija ticības, un Kunga patieso klātbūtni bija grūti izprast un piedzīvot, un svētnīca kļuva par vienu no ēkām vai zaudēja savu nozīmi (Jer 7). Tieši kopienas ticība nodrošināja arī spēju izdzīvot Kunga klātbūtni svētnīcā un nevis maģiska pieeja Dieva automātiskajai klātbūtnei un darbībai.

Salomons atzina par absurdu domu, ka Dievs varētu dzīvot uz zemes, jo pat augstākās debesis nav pietiekoši lielas, lai Viņu uzņemtu. Salomonam arī nebija ilūzijās, ka Dievu var ievietot svētnīcā. Tāpēc viņš nelūdza, lai Dievs tur iemājo, bet gan, lai dzird pie Viņa vērstās lūgšanas. Dievs mājos debesīs, bet ķēniņš un tauta savus pārlūgumus raidīs no svētnīcas. Salomons lūdzas, lai svētnīca kļūtu par tikšanās vietu starp cilvēku vajadzībām un Dieva žēlsirdību. Doma, ka Dievs ir sastopams kādā īpašā vietā nenozīmē, ka Viņš ir ierobežots vai ieslēgts mūros. Vecajā Derībā pastāvēja Dieva “godības” jēdziens, kas cieši saistīts ar Derības Šķirstu. Jaunajā Derībā arī parādās šī doma. Jēzū Kristū, Dievs iemājoja mūsu vidū (Jņ 1,14), kurā Dieva “Vārds” mums tika atklāts (Jņ 2,19-22). Visdziļākajā veidā Jēzū Kristū Dieva žēlsirdība un klātbūtne sastapa cilvēku vajadzības. Dzīve vairs nevar būt tāda pati, kad mūsu dzīvē ienāk Dieva klātbūtne, bet tam nepieciešama kopiena, draudze, lai domāšanā neiezagtos maģija un varētu piedzīvot patiesu Kunga tuvību savā dzīvē. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 10, 38-42 , svētdiena XVI, C

Lk 10, 38-42 

21. jūlija svētdienā turpinām māceklības formācijas ceļu, kurā centrālā vieta ir Dieva vārdam. Dieva pieņemšana vienmēr ir saistīta ar Viņa vārda klausīšanos. Kunga vārda klausīšanās atbrīvo un maina cilvēka dzīvi. Ja pirms nedēļas māceklības ceļā mēs iepazinām attiecību līmeni ar tuvākajiem (10,25-37), tad šosvētdien iepazīsim attiecību būtību ar Jēzu. Turpinām lasīt Lūkasa Evaņģēlija nodaļu, kurā Jēzus ir ceļā uz Jeruzalemi, īstenojot noslēpumaino Dieva mīlestības plānu. Kunga klātbūtne un vārda klausīšanās atbrīvo un maina cilvēka dzīvi. Jēzus savā ceļā apmeklē ciemu, kurā dzīvoja Marta un Marija. Marijas klausīšanās stāja izkristalizē domu, ka/kā Jēzus ir jāklausās. Mācekļa ceļš kopā ar Jēzu ir nesaraujami saistīts ar klausīšanos. Viss, kas ir pretējs šai prioritātei, neļauj piedzīvot patiesu Kunga klātbūtni dzīvē. 

Marija izprata visa notiekošā būtību. Tas ko viņa saprata bija tas, ka jāatrodas Jēzus klātbūtnē, un kad tas ir noticis, klausīšanās kvalitāte ir pilnīgi cita. “Ceļš” kopā ar Jēzu - tā ir kopību ar Viņu, mācīties no Viņa un iepazīstot Viņu, pieņemt krustu un ļaujot sevī nomirt vecajam cilvēkam. Šajā ceļā jāmācās tas, ka žēlastība dod pestīšanu un nevis kāds aktīvisms vai sakrāto darbu daudzums, kuram vajadzētu apmierināt Dievu. Kad Jēzus aicina sev sekot, Viņš nedomā par neprātīgu reliģisko darbību, ko mēs veicam ar saviem spēkiem, bet gan par pilnīgu atteikšanos no sevis par labu Viņam, lai Viņš mūsos darbotos. Šīs svētdienas fragments seko līdzībai par žēlsirdīgo samarieti, kuru lasījām pirms nedēļas un tā nav nejaušība, jo tādā veidā evaņģēlists Lūkas mēģina nodrošināties pret šīs līdzības vienpusīgu, šauru un nepareizu izpratni: ka pestīšanu var sasniegt ar darba palīdzību. Jau pats līdzības stāstījuma iemesls bija saistīts ar likuma zinātāja jautājumu un izpratni, ka pestīšanu var sasniegt ar likuma ievērošanu. Jēzus uzsvēra, ka klusa Kunga gaidīšana ir daudz svarīgāka nekā rosīga aizņemtība. 

Marija apsēdās pie Jēzus kājām un klausījās Kunga mācību. Viņa izmantoja radušos situāciju - Kungs ir ieradies. Marta nespēja novērtēt radušos situāciju, bet tas nenozīmē, ka viņa nevēlējās izdarīt kaut ko īpašu priekš Jēzus. Marta, iespējams, vēlējās pagatavot izmeklētu ēdienu, bet vienkārša maltīte būtu pietiekama. Marija izvēlējās klausīties Jēzu, kas viņai likās svarīgāks par bagātu mielastu. Ārējā aktivitāte radīja pārāk daudz sarežģītu domu un emociju, ko Marta nespēja kontrolēt. Viņa kļuva aizņemt ne tikai ar darbu, bet arī ar citu cilvēku uzvedību novērošanu un vērtēšanu. Viņa bija pārāk aizņemt ar sevi un kalpošanu, ka nepalika laika patiesi sastapties ar Jēzu. Martas jautājumā Jēzum “vai Tev nerūp” (Lk 10,40) izskan spēcīgas vēlme saņemt pozitīvu atbildi no Kunga. Jēzus atbilde Martas iebildumiem pret Marijas klausīšanos un “pasivitāti” bija iejūtīga, bet patiesa. Jēzus savā atbildē nekritizēja to, ko viņa darīja, bet īpaši izcēla to, ka viņa bija pārāk aizņemta ar citu cilvēku nodarbēm. Dzīvē ir vairākas reālas vajadzības. Jēzus runāja par vienu lietu, bet neprecizēja kas tā bija. Kas tā bija par lietu ir jāmeklē Marijas sēdēšanā pie Jēzus kājām un kā viņa mācījās no Viņa. Svarīga ir Jēzus klātbūtne, savas eksistences padošanai tai, visas būtības atkarība no Kunga.

Marija simbolizē māceklībai atbilstošu stāju. Marija atrada miera ostu, kas kņadas pilnā dzīvē ir nepieciešama. Kunga priekšā ir labākā vieta, kur ne tikai atvilkt elpu, bet piedalīties māceklības formācijas procesā. Marijas piemērs ir īpašs ar to, ka viņa nesaka ne vārda un viņas klusā liecība atstāja dziļu iespaidu uz apkārtējiem un uz Evaņģēlija lasītājiem, un parāda kāda var izskatīties laba izvēla mūsu dzīvē. Tas, ka sieviete tiek parādīta kā spējīga klausīties un sēdēt pie skolotāja pēdām ir ievērojams notikums pirmā gadsimta kultūrā, kurā sievietes tika uzskatītas par necienīgām pieņemt šādu mācību. Tā ir drosme, kas nepieciešama katram mūsdienu trokšņainajā kultūra, kurā katram ir jālaužas ārā no saviem skaņas celiņiem, lai klausītos Kungā. Jēzus klātbūtne ir domāta visiem un Viņa krusta pakājē var nostāties visi cilvēki. Kungs vēlējās mācīt visus un pievilkt pie sevis. Stāsta uzdevums nav iemācīt kontemplatīvās dzīves pārākumu pār aktīvo dzīvi, bet parādīt, ka darbīgumam nav tik ļoti jāpārņem cilvēka dzīvi, ka beigās viņam nepaliek laika priekš Kunga. Ticīgais, kas klausās Jēzu un šo stāju ieliek dzīves centrā vairāk Viņu pagodina nekā tas, kurš pārmērīgi cenšas apmierināt kādas Kunga vajadzības: “Necentieties pēc iznīkstošās barības, bet pēc tādas, kas paliek mūžīgai dzīvei” (Jņ 6,27). Klausīšanās nav haotiska un fragmentāra, bet tai ir dzīves stils. Jēzus dodas uz Jeruzalemi, kur cietīs, nomirs un augšāmcelsies. Uz šo Kristus dzīves noslēpumu norāda arī Viņa dzīve un vārdi. Mēs arī esam aicināti, klausoties Kunga vārdu, piedzīvot savās dzīvēs šo ceļu kopā ar Jēzu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 10, 25-37, svētdiena XV, C

Lk 10, 25-37

Māceklība ir viena no svarīgākajām Lūkasa Evaņģēlija tēmām (10,25-11,13) un evaņģēlists pievērsa tai uzmanību vairākos attiecību līmeņos: attiecības ar tuvākajiem (10,25-37), ar Jēzu (10,38-42) un lūgšanā Dievam (11,1-13). Lūkas mācekļu dzīvē uzsver gan horizontālo, gan vertikālo attiecību līmeni. Šīs attiecības nav abstraktas, bet ietver Dieva klausīšanos konkrētās dzīves situācijās. Šīs svētdienas līdzība par žēlsirdīgo samarieti ļoti meistarīgi attēlo kā no abstraktas teoloģiskas diskusijas var pāriet pie reālām dzīves situācijām. Šīs līdzības lielā vērtība ir tā, ka Baznīcas vēsturē tā netika tikai skaisti komentēta, bet arī iedzīvināta dzīvē. Jēzus aicina iet tādu māceklības ceļu, kurā nav manevru iespējas, lai izvairītos no tuvākmīlestības. Interesanti, ka šis fragments sākas visai mierīgi. Jēzum jūdu likuma zinātājs uzdod jautājumu par mūžīgās dzīves iemantošanu, bet Kungs atbild ar jautājumu un paveras ceļš līdzībai par žēlsirdīgo samarieti. Katra šķietami rāma situācija satur tādu patiesības lādiņu, kas var mūs izsist no ierastajiem rāmjiem. Jēzus māca mūs to saredzēt un atbildēt uz dažādo dzīves situāciju izaicinājumu. 

Ceļmalu laupītāji senatnē nebija nekāds retums. Īpaši apdraudēti bija vientuļi ceļinieki un tāpēc cilvēki centās veidot lielas ceļinieku grupas. Laupītāju ambīcijas varēja būt piezemētas, bet nodarītais kaitējums liels. Daudziem cilvēkiem nebija papildus drēbju pāri un tāpēc arī drēbju nozagšana bija vērtīgs laupījums. Ja cilvēku izģērba pilnībā, tad apgājās ar viņu kā ar līķu uz kaujaslauka - atstāt vai aprakt. Jūdi, lai attaisnotos, varēja atsaukties uz gudrības grāmatu (Sīr 12, 1-4), kura māca, ka grēciniekiem nevajag palīdzēt; viņi varēja ļoti vienkārši noteikt, kuri ir tuvākie (jūdu tautas locekļi) un sašaurināt viņu loki (tie, kas nav grēcinieki). Jērikā dzīvoja daudzas turīgas priesteru ģimenes. Priesteriem bieži bija jādodas uz Jeruzalemi. Šī sabiedrības grupa īpaši labi pārzināja priekšrakstus un viņiem bija grūti rīkoties spontāni. Priesteri īpašā veidā kļuva nešķīsti saskaroties ar līķi. Šajā līdzībā priesteris gāja no Jeruzalemes uz Jēriku un viņiem nebija jāraizējas par rituālo šķīstību, ka viņš varētu neizpildīt savu kalpojumu Jeruzalemes svētnīcā. Šajā situācijā bija jānostrādā žēlsirdības likums. Attaisnojums bija tāds, ka cilvēks izskatījās miris. Levītiem šķīstības noteikumi nebija tik strikti kā priesteriem, tomēr arī viņš izvēlējās paiet garām. Samarietis, jūdiem naidīgas tautas loceklis, rīkojās pretēji visām gaidām. Viņš parūpējās par ievainoto cilvēku, veda viņu uz ēzeļa pats ejot ar kājām un nostādīja sevi zemākā, pat kalpa stāvoklī, attiecībā pret cietušo izraēlieti.

Jūdu klausītājs sekojot stāsta loģikai varēja sagaidīt, ka trešais ceļinieks būs kāds jūds un stāstījums tiks vērsts pret tautas eliti, bet tas bija samarietis! Šāds līdzības pagrieziens šokēja jūdu klausītājus. Pirmkārt, samarietim nebija vieta jūdu pārdomās par tuvāko, jo viņš bija pilnīgs svešinieks. Aplaupītais cilvēks katru reizi, kad kāds gāja garām, varēja domāt, ka palīdzība ir ieradusies, bet veltīgi. Viņš redzēja tikai vienaldzību. Tomēr Kungs tos, kas gaida glābiņu neatstāj pašus sev un ienāk viņu dzīvē. Jēzus samarieša palīdzību apraksta izmantojot daudzus darbības vārdus, lai parādītu, cik kalpošana tuvākajam ir rūpīga un cik ir dziļš un dziedinošs Jēzus pieskaras mūsu rētām: viņš pietuvojās viņam, pārsēja viņu, izlej eļļu un vīnu uz rētām, uzlika uz ēzeļa, aizved uz viesnīcu, rūpējas par viņu un pat samaksā par tālāko aprūpi. Visas šīs darbības no samarieša prasīja uzupurēšanos. Samarietis pārstāv citu svētuma standartu, kurā cilvēkiem vairs nav jānodalās vienam no otra, bet jāatveras arī uz tiem, kuri šķiet aizdomīgi un nesimpātiski. Kungs savus mācekļus ieved aizspriedumu atmezglošanas ceļā. Jūdi šajā līdzībā simbolizē paralizētu Vecās Derības likuma burtu, bet samarietis jauno dzīvību un atjaunošanos Jēzū Kristū. 

Likuma zinātājs vēlējās teoretizēt, bet Jēzus saviem mācekļiem vēlas parādīt ikdienas mīlestības ceļu. Mīlestības ceļš nav tikai individuāla aktivitāte vai kāda egoistiska stratēģija, bet tuvākmīlestības ikdienas liturģija. Kristietībā likuma zinātājs nav tas, kas zina, bet tas, kas rīkojas. Sakramenti ir tie līdzekļi, kas ļauj kristieša darbību padarīt par svaidītu un saistītu ar Kristus krustu. Jēzus šīs svētdienas fragmentā noslēguma jautā, kurš no trijiem bija tuvākais un tādā veidā uzsver, ka mūsu dzīvē tuvākais var ienākt pārsteidzošos veidos, laikos un vietās. Likumu zinātājs vēlējās ar likumu virknes ievērošanas palīdzību sasniegt mūžīgo dzīvi, bet Jēzus viņam skaidroja, ka mūžīgās dzīves sasniegšana nav saistīta ar noteikumu ievērošanu. Kungs dāvā mūžību. Tuvākmīlestība atver durvis Dieva valstībai. Jēzus mācīja, ka ne tikai savas un tuvinieku ciešanas ir svarīgs, bet arī citu ciešanas ir jāprot atpazīt un uzlūkot, un pat ienaidnieku ciešanas. Jēzus aicina nekoncentrējās uz citu grēkiem, bet uz citu ciešanām. Jēzum grēks šādā kontekstā nebija tikai morāls, bet grēks ir kā atteikšanās piedalīties citu ciešanās, nevēlēšanās skatīties ārpus savas dzīves vēstures. Grēks ir sirds sačokurošanās, ieraušanās sevī un nespēja paskatīties ārpus savas šaurās pasaules. 

Jēzus ir kā labais samarietis, kurš ieradies, lai glābtu cilvēkus no nāves un ievestu viņus Baznīcas viesnīcā, lai viņi atgūtos un saņemtu dziedināšanu caur sakramentiem. Līdzībā eļļa un vīns norāda uz sakramentiem. Senatnē eļļa un vīns bija izplatīts dziedniecības līdzeklis. Pirmie soļi kristietībā ir saistīti ar eļļu. Vēl pirms kristībām cilvēks tie svaidīts ar katehumenu eļļu un tādā veidā Kungs stiprina kandidātu ceļā uz kristībām un cīņā ar ļaunumu, un aizsargā viņu no tā. Īsi pēc kristībām kristietis tiek svaidīts ar hrizmas eļļu, kļūstot par svaidīto, “christianoi” (Apd 11,26) un saņem žēlastību īstenot Kristus misiju kā priesteris, pravietis un karalis. Kā priesteris, jo spēj salikt Dievam upuri; kā pravietis - sludināt Dieva vārdu; kā karalis - valdīt pār bailēm. Tālāk seko Iestiprināšanās sakraments, kas padara kristieti Svētā Gara spēkā par Kristus liecinieku pasaulē. Eļļas vēl tiek lietotas Priesterības un Slimnieku sakramentā. Šie visi sakramenti ļauj kristietim nostāties nāves, grēka un krīzes priekšā jau citā kvalitātē. Nāve ir pārvērsta miegā (Lk 8,52) un tāpat var teikt par krīzēm, bezcerību, grēku, slimību u.t.t. - tam vairs nav izšķiroša, nāvējoša vara pār mums. Tāds cilvēks vairs nebaidās dažādās nāvīgās dzīves situācijas ieiet kopā ar Jēzu, kurš nomira un augšāmcēlās manis dēļ.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 10, 1-9, svētdiena XIV, C

Lk 10, 1-9

Ja 1. jūlija svētdienā lasījām Evaņģēliju par mācekļa grūto lēmumu sekot Jēzum, tad 7. jūlija svētdienā iepazīsim mācekļu tālākās gaitas, kā viņi kļūst par miera vēstnešiem. Jēzus aicināja mācekļus sekot sev, bet šajā svētdienā redzam, ka neviens nav atstāts viens, pats sev, bet katram ir jāiet “pa diviem” jeb grupā. Māceklis misijas darbā ne tikai sludina miera vēsti, bet pats pieredz pārmaiņas savā dzīvē. Jēzus māceklībā nav vietas izolācijai, bet tieši pretēji, izlaušanās no kapsētām: “Ļauj mirušajiem aprakt savus miroņus, bet tu nāc un sludini Dieva valstību!” (Lk 9.60). Jēzus misiju darbam nozīmēja septiņdesmit divus mācekļus. Jau iepriekš Viņš sūtīja divpadsmit mācekļus (Lk 9,1-6). Jēzus pārņēma kopienas veidošanas modeli no Mozus, kurš nozīmēja septiņdesmit vecajos, lai tie pravietotu Izraelim (Sk 11, 24-25). Jūdu tiesā, Sanhedrīnā, bija septiņdesmit viens loceklis, kas simboliski atsaucas uz septiņdesmit vecajiem un Mozu. Skaitlis 70 atsauc atmiņā arī Radīšanas grāmatas 10. nodaļu, kurā ir uzskaitītas 70 senās tautas, kas norāda uz Baznīcas misiju pie visām tautām (Lk 24, 47).

Pirms doties ceļā mācekļiem bija jāiziet īss formācijas kurss, kurā varēja iepazīt misiju pamatprincipus. Svarīgākais šajā sagatavošanās ceļā bija tas, kas Dievs ir tas, kas rūpējas par saviem bērniem un viņi uzticas Viņam. Jēzus sūtīja savus mācekļus vienkārši, tādus kādi viņi ir, mākslīgi neizpušķotus, bet žēlastības stiprinātus. Citā ziņā sagatavošanās nebija kaut kāda īpaša. Ja nav sagatavošanās, nav arī vajadzīga soma. Senatnē bija dažādi ubagotāji, piem., ciniķi, kas savu dzīvi prata labi iekārtot pateicoties cilvēku ziedojumiem un sevis prezentācijas mākslai. Jēzus nevēlējās, lai Viņa mācekļi būtu labi apvārdotāji ar kādu sagatavotu ķeseli un viņu darbība būtu spēcīgi pakļauta šai ķeselei. Jēzus saka “ej”. Viņa vārdi “seko man”, ko mēs dzirdējām pirms nedēļas, ir saistīta tieši ar Jēzus personu un nekādu citu iemeslu vai motivāciju.

Jēzus norādījumi atgādina rabīnistiskos noteikumus, kas aizliedza ieiet svētnīcā ar spieķi, apaviem un naudas maisiņu. Ja šādi skatās uz Jēzus aicinājumi, tad mainās misijas perspektīva, tā nav kāda vienkārša runāšana, bet ieiešana kādā lielākā noslēpumā, kurā nav jāpelnī nauda, bet jākalpo Dievam. Jēzus misiju var pielīdzināt kalpošanai svētnīcā! Pļaujas lauks kā dievkalpošanas vieta. Mācekļiem nav jābūt kā citu reliģiju pārstāvjiem, kur sagaida saņemt maksu par savu darbu un ubagoja no mājas uz māju. Daudziem mācekļiem, kas uzsāka ceļu kopā ar Jēzu bija motivācijas problēmas, jo vairāk domāja par sevi un galu galā pameta Viņu. Tomēr bija arī mācekļi, kas atteicās Viņu pamest (Jņ 6,67-69). Jēzus aicināja viņus uzticēties Dievam. Ja par samaksu mācekļiem bija jāaizmirst.Tik pat grūti ir pieņemt māceklības sūtību “kā jērus vilku starpā” (Lk 10,3). Ja vizualizē šos tēlus, tad cilvēciski skatoties tie liekas nežēlīgi un bezatbildīgi. Tomēr Jēzus to uzdrīkstējās teikt tāpēc, ka Viņš pats to pieredzēja, Tēvs sūtīja Viņu kā avi starp vilkiem, lai ar savu nāvi uzveiktu nāvi. Jēzus bija pilnīgi neaizsargāts no cilvēkiem un Viņa vienīgais ieroci bija Viņa misija, kas Viņu aizsargāja no reālām briesmām. Tāda pati perspektīva ir mācekļiem, kuri aizsardzību var meklēt mācībā ko paši sludina un kopienā ar kuru kopā to sludina. 

Jēzus pilnīgi atbruņoja savus druvas strādniekus. Evaņģēlija miera vēsti viņiem bija jāsludina neskatoties uz veiksmēm un neveiksmēm. Viņiem tā bija jāpasludina un jāatstāj, lai tā pati turpinātu darboties cilvēku sirdīs. Mācekļiem tik ļoti nevajag priecāties vai krist izmisumā par veiksmē un zaudējumiem. Veiksme nav viņu darba uzdevums, jo patiesa veiksme ir Dieva uzdevums Kungs ir tas, kas uz krusta uzveica sātana varu, grēku un nāvi. To, ko Jēzus viņiem lika darīt attiecas uz viņu ceļu, kurā viņiem ir jādoties pa divi. Kāpēc tieši divatā? Pirmkārt, Kungs pazīst cilvēka dabu un kopējas liecības spēku, jo divi cilvēki spēj viens otru atbalstīt un stiprināt: “Labāk diviem nekā vienam, tāpēc ka tiem tiek laba alga par viņu pūlēm. Ja pakritīs viens, otrs to piecels, bet vai! tam, kurš pakrīt viens pats un nav otra, kas viņu pieceļ. Un ja divi guļ kopā tad tiem ir silti, bet viens - kā lai sasildās? Un ja pievarēs vienu, divi turēsies pretī, un trīskārša saite nesatrūks ātri.” (Māc 4,9-12). Otrais un svarīgākais iemesls divu mācekļu izsūtīšanai ir Vecās Derības prasība, ka “Viens liecinieks nedrīkst liecināt [...] lieta, lai tiek izskatīta pēc divu vai trīs liecinieku liecības” (At 19,15). Jēzus mācekļu liecība par Jēzu īstenoja jūdu Likuma prasības. 

Kunga norādījumi septiņdesmit diviem mācekļiem ir aktuāli arī mūsdienās un paredz, ka visiem, kas sludina Kristu ir jābūt apmierinātiem ar Kunga sagatavotajiem līdzekļiem, lai nu kādi tie būtu vai nebūtu; uzticīgi kalpot Evaņģēlija vēstij un rūpīgi izteikt spriedumu. Katrs kristietis ir aicināts būt par Kristus vēsts sludinātāju, jo neviens Baznīcas loceklis nav nolemts pat sev, bet atvērtībai. Baznīca ļoti konkrēti nodarbojas ar misiju darbu, bet katrs ticīgai arī ir aicināts pārdomāt kāda vieta Evaņģēlija sludināšanai ir viņa dzīvē, vai pastāv kāda iekšējā (piem., lūgšana, garīgie upuri) vai ārējā (piem., rīcība, piemērs) orientēšanās uz šo darbu. Kungs dod žēlastības katram, lai uzsāktu šo ceļu savā ikdienā un neatstāj savus mācekļus vienus. Vajag tikai pieņemt Kunga sludināšanas modeli. Dzīves orientēšana uz miera nešanu (Lk 10,5) ir jāiemieso katra ticīgā ikdienas dzīvē un kristīgajās praksēs. Sākot no privātajām līdz liturģiskajām lūgšanām, lai sagatavotu cilvēku sirdis Evaņģēlija vēsts pieņemšanai. Aptverot ar to savus līdzcilvēkus un visus pie kuriem vērsta Baznīcas sludināšana. Vai arī rūpējoties par praktiskajiem un materiālajiem misiju jautājumiem, vai arī tieši iesaistoties konkrētās aktivitātēs. Tomēr vienmēr jāatceras, ka sludināšana tiek veikta izejot no kopienas un tur gūst savu spēku un autentiskumu.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 9, 51-62, svētdiena XIII, C

Lk 9, 51-62

Lūkasa Evaņģēlija iepriekšējās nodaļās (4,4 - 9,50) varējām lasīt par Jēzus darbību Galilejā, kur Viņu daudzi nepieņēma. Sākot ar šīs svētdienas fragmentu Jēzus uzsāk mācīt savus mācekļus kā stāties pretī noraidīšanai. Jēzus kalpošana tuvojās noslēgumam un savu skatienu Viņš vērsa Jeruzalemes virzienā, kur piepildīsies Viņa darbs caur krustā sišanu, augšāmcelšanos, debeskāpšanu un vietu pie Dieva labās rokas (22,69). Pirmais šīs virknes notikums bija krustāsišana un tieši tas ir pirmais uz ko ir vērsts Jēzus skats šajā ceļā uz Jeruzalemi, kas nebūs taisns, bet līkločains. Vecajā Derībā vārdi “vērsa savu seju” nozīmē “atrisināt” - Jēzus dodas piepildīt savu misiju. Svarīgi ņemt vērā, ka iepriekš tekstā Jēzus pārveidojās kalnā, kur sarunājās ar Mozu un Eliju (Lk 9, 29-31). Tālāk tekstā daudzi notikumi asociēsies ar šiem diviem lieliem Vecās Derības vīriem. Šajā fragmentā arī lasām vairākas atsauces uz Elija dzīvi. Jēzus būs tas, kas piepildīs viņu misiju vai arī ienes pārsteidzošus jaunumus. Lasot Lūkasa Evaņģēliju sekojam Jēzum ceļā (9,52.56.57; 10,38; 13,33) un īpaši ceļā uz Jeruzalemi (9,53; 10,1; 13,22.31; 14,25; 17,11; 18,31.35; 19,1.11.28) - Jēzus ved savu mācekļus uz misijas piepildījuma punktu un arī mēs esam aicināti turpmākās svētdienās iejusties šajā ceļa noskaņā un pieredzē. 

Pirmie, kurus Jēzus sastapa ceļā uz Jeruzalemi ir samarieši. Samariešu noraidījums bija gaidāms un tas arī uzsāka atmešanas virkni, kas virsotni sasniedza apsūdzībās, ka Jēzum ir dēmoniska vara (Lk 11, 15). Samariešu ciems ignorēja visus, kas devās uz Jeruzalemi un viņu attieksme pret Jēzu un mācekļiem nebija kāda īpaša; naidīgi viņi izturējās pret visiem jūdiem, kas uz turieni devās; ir pat liecības par nogalinātiem jūdiem, kas gāja cauri samariešu zemei. Nav jābrīnās, ka Jēkaba un Jāņa reakcija bija tik asa, šie “pērkona dēli” (Mk 3,17) vēlējās uzsūtīt uguni pār samariešu mājām. Viņi atmiņā atsauc Eliju (2 Ķēn 1, 12), kurš iznīcināja tos, kas bija pret Dievu. Šādā kontekstā Jēzus sāka mācīt savus mācekļus par radikālo apņemšanos sekot Viņam un nevis kādai atmaksas un rūgtuma izliešanas loģikai. Evaņģēlists Lūkas piedāvā trīs dažādus cilvēkus, kuri vēlējās pievienoties Jēzum ceļā uz Jeruzalemi. 

Jēzus māceklības ceļš nav kaut kāda īslaicīga aizraušanās vai hobijs. Trīs tikšanās starp trijiem dažādiem cilvēkiem ar Jēzu parāda cik nopietns aicinājums un izvēle tas ir. Ne velti šajā fragmentā viens no centrālajiem vārdiem ir “sekot” (Lk 9, 57.59.61). Tā nav nejaušība, ka Jēzus atmešanai seko tieši šīs tikšanās. Noraidīšana kā tāda ir tik plaša un dziļa tēma, bet kad tad skar Jēzu, un vēl jo īpaši no ticīgo puses, tā ir liela traģēdija. Lēmums, kas skar pašu dzīves kodolu: māceklība kā izšķiroša dzīves izvēle. Pirmais cilvēks, kas izteica vēlmi sekot Jēzum dara to autentiski, tomēr viņš vēl nezināja, ko nozīmē sekot Jēzum. Jēzus ar savu atbildi norāda uz Dieva Dēla iemiesošanās paradoksu, jo ja pat dzīvajai radībai ir mītnes vietas, tad Viņam nav pat vietas, kur atgulties. Jēzus sekotājam nav jācer uz kādu izmeklētu dzīvesveidu vai karjeras kāpnēm, bet jābūt gataviem uz neērtu dzīvi.

Otro cilvēku aicināja Jēzus ar tādiem pašiem vārdiem kā mācekļus (Lk 5,27), bet tas vēlējās vispirms apbedīt savu tēvu. Jūdiem bēru rituāli bija ļoti svarīgi un atstāt tēva miesas neapglabātas varēja izsaukt skandālu. Tomēr problēma bija tā, ka apbedīšanas rituāli varēja kļūt svarīgāki par Likuma iepazīšanu, svētnīcas apmeklēšanu, Pashas jēra upuri u.t.t. Iespējams šis cilvēks gaidīja kādu mantojumu. Valstības nākšana bija vēl aktuālāka problēma. Jaunās Derības nākšana, pati Jēzus persona ir iemesls, kas liek veikt radikālus vai pat skandalozus lēmumus. Jēzus, valstības sludinātājs, nevarēja gaidīt, kamēr šis cilvēks izpildīs visus apbedīšanas priekšrakstus. Kungs viņu aicināja un teica, lai mirušie glabā mirušos jeb, lai tie bez garīgā ieskata, garīgās dzīves, pilda pienākumus, kurus prot. 

Trešais cilvēks, līdzīgi kā pirmais vēlējās iesaistīties, bet viņam vēl bija vienkārši jāapciemo mājinieki. Tāpat Elisa pirms sāka sekot Elijam devās uz mājām un ara lauku (1 Ķēn 19,19-20). Jēzus kalpu intereses nevar būt dalītas kā zemniekam, kas arot skatās atpakaļ: “Neviens, kas savu roku pielicis arklam un skatās atpakaļ, nav derīgs Dieva valstībai” (Lk 9,62). Sekošana Jēzu ir kaut kas vairāk nekā ģimene un saimniecība, un pat sekošana vienam no lielākajiem praviešiem - Elijam. Skatīšanās atpakaļ ir klātesoša daudzās Vecās Derības lapaspusēs, sākot no Radīšanas grāmatas, kur Lota sieva atskatījās uz Sodomu un kļuva par sāls stabu (Rad 19,26), vai Izraelieši ilgojās pēc Ēģiptes, un visi tie, kas griezās pie pagānu dieviem, elkiem un izvēlējās visu, bet ne Dievu. Evaņģēlija vēsts un Mesija nevar gaidīt. Nav laika kakla vingrinājumiem - ir jāizvēlas jaunā dzīve kopā ar Jēzu. 

Sekošana Jēzum var likties neizprotama un nereālistiska mūsdienu cilvēkam. Kā tas viss var būt saistīts ar manu dzīvi un darbu? Viens no 20. gadsimta lielākajiem teologiem, Karls Rāners, pārdomājot šo jautājumu dāvā dziļas pārdomas par šo tēmu, un īpaši norāda uz Kristus krusta noslēpuma centrālo lomu; uz to virzienu, kur Jēzus uzsāk savu ceļu šajā svētdienā - Jeruzalemi, nāves un augšāmcelšanās vietu. Pastāv lielas briesmas uztvert garīgo dzīvi kā kaut ko esošu ārpus laicīgā darba un šīszemes dzīves aicinājuma. Dzīves aicinājumu var uztvert šauri: kā garīgumu vai morāli, ģimenes dzīvi vai arī dzīves notikumus, kuros jāsaskaras ar rūgtumu, vilšanos, nāvi, un kuros meklējam palīdzību pie Dieva. Ikdienas dzīves pienākumi bieži netiek uzlūkoti kā Dieva aicinājums. Miers un pacietība saskaroties ar ikdienas banalitāti un parastu profesiju un darbu veikšana tomēr ir dzīves dievišķa aicinājuma sastāvdaļa Jēzū Kristū. Kristietim ir jābūt spējīgām izprast, ka viņa zemes aicinājums ir kā debesu aicinājums. Tas nav viegli daudzās dzīves situācijās un darbos. Ir cilvēki, kas ar prieku veic savu darbu un jūt, ka viņu darbs piepilda viņus un citus, un nes labumu sabiedrībai, bet ir arī tādi, kuri ir laimīgi, ka darba diena ir galā un vēlas to aizmirst. Tomēr ir jāatceras, ka katra cilvēka aicinājums ir dievišķs. 

Uz ko Dievs aicina katru kristieti? Visu kristiešu aicinājumi ir liecināt par to, ka Vārds ir kļuvis miesa, Dievs ienāca pasaulē. Aicinājumi vienmēr ir saistīti ar pasaules ikdienišķumu un nāvi, ka Gaisma spīd tumsā, lai aktualizētu Mīlestību, kura tiek atmesta un ignorēta, lai izdzīvotu solidaritāti ar nabagiem un atstumtiem, cilvēkiem, kas nav sabiedrības “krējums”, bet “pelēkā masa”. Tāds bija Jēzus Kristus ceļš. Tikai ielūkojoties šajā misijas aspektā kristieši var izprast radikālo pakļaušanos Dieva gribai. Savādāk mēs paliekam ieslēgti savā egoismā, jo garīgās dzīves ceļš nevar apiet Jēzus Kristus krustu. Katrs kristīgais aicinājums nes prieku, bet arī grūtības, īpaši tiem, kuriem darbs ir kā nasta: vilšanās, garlaicība, pliekanums. Šīs visas pieredzes ir garīgās dzīves uzdevumi un aktualizācija - ja to visu pareizi izprotam. Ne tikai cīņa ar vilšanos aicinājumā, ne tikai bēgšana no apnicības ar brīvā laikā palīdzību un ar to visu, kas saistīts ar privāto dzīvi - tas veido iespēju kristiešiem iepazīt savas pestīšanas centrālo vēsti - Jēzus Kristus krustu, pienaglot savi pie krusta, pienaglot savu darbu pie krusta, lai piedalītos Jēzus nāvē, kurš mūžīgo gaismu atrada tumsā.* Tā ir Dieva piedāvātā atbilde mūsu dzīves realitātei, kurā nav ideālu dzīves stāstu, bet ir līkloči un pārbaudījumi. Cilvēki bieži atbildes meklē vai glābiņu ideoloģijā, seklumā un noslēgtībā, tomēr vienīga atbilde ir Jēzus Kristus krustā.

* Skat. vairāk: Karl Rahner, Practice of Faith: A Handbook of Contemporary Spirituality, New York: The Crossroad Publishing Company, 1983, 206-209.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 9, 18-24, svētdiena XII, C

Lk 9, 18-24

23. jūnija svētdienā turpinām pārdomāt šim liturģiskajam gadam paredzētos Lūkasa Evaņģēlija fragmentus, kuri atklāj mums Jēzus darbus un vārdus, kas visa gada laikā mūs ieved Kunga noslēpumos. Šīs svētdienas fragments pieved mūs pie otrās Lūkasa Evaņģēlija daļas, kurā Jēzus uzsāk ceļu uz Jeruzalemi. Nākošajā svētdienā jau uzsāksim šo ceļu kopā ar Jēzu uz Jeruzalemi, kur Viņš pieredzēs ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos. Šajā svētdienā varam ļoti nopietni pievērsties atbildei, kādu deva Pēteris, ka Jēzus ir Dieva Svaidītais (Lk 9, 20). Mācekļi zināja, ka Jēzus ir kas vairāk nekā pravietis; bija ar Viņu kopā un iepazina Viņu ne tikai kā vienkāršu skolotāju vai sludinātāju, bet kā Dieva solīto atbrīvotāju. 

Pētera ticības atzīšanās notika pakāpeniski. Sākumā Jēzus jautāja par to kā cilvēki Viņu uztver. Spekulācijas par Jēzus personu (Lk 9,7-9) nebija nekas pārsteidzošs. Cilvēkiem vienmēr ir dažādi viedokļi, kas Viņš ir, bet vienīgi mācekļi, tie, kas bija tuvu Jēzum, varēja īpašā veidā pietuvoties Kungam un atzīt patiesību. Pētera vārdi vēl pilnībā neapvēra to, kas Jēzus ir, jo vēl bija nepieciešams noiet ceļu līdz Jeruzalemei, kur atklājās Jēzus Kristus personas dziļums un misija. Pētera vārdi varēja arī mācekļus maldināt par to, kas sagaida Jēzu - kāda politiskā vara, un tāpēc Viņš nekavējoties ievieš skaidrību: Kungs pieredzēs ciešanas. Mācekļiem bija grūtības uztvert Dieva vēsti, ka pasaulīgā vara un privilēģijas ir svešas Dieva pestīšanas plānā. 

Kad Jēzus viņiem pavēlēja nevienam nestāstīt, ka Viņš ir Dieva Svaidītais, tas nozīmē, ka Viņš pieņēma Pētera ticības apliecību kā patiesu. Slepenības saglabāšana bija nepieciešama tāpēc, ka vārds “Svaidītais/Mesija” cilvēku uztverē bija ar politisku nokrāsu. Mācekļiem bija jāiet Dieva loģikas ceļu: Mesijam būs jācieš, jāmirst un jāatgūst dzīvība. Jūdi, tai skaitā mācekļi, nevarēja neko tādu iedomāties notiekam ar Mesiju. Ceļš uz Jeruzalemi bija nopietna skola mācekļiem. Jēzus, neskaitot šo reizi, vēl divkārt mācekļiem teica par savām ciešanām Jeruzalemē (Lk 9,43-45; 18,31-34). Divpadsmit mācekļi nespēja līdz galam saprast to, ko Jēzus viņiem mācīja. No vienas puses tā bija viņu neticība un brieduma trūkums, bet no otras puses daudz kas viņiem vēl bija apslēpts. Tomēr Jēzus uz saviem mācekļiem skatījās kā tādiem, kas pakāpeniski spēs uztvert un pieņemt patiesību (Jņ 16,12-13). 

Šis patiesības process norit sekošanas ceļā (Lk 9,23). Vārds “sekot‘ vai “iet aiz” norāda uz mācekļa stāju, kuram ir jāiet aiz sava Skolotāja tādā veidā, lai savus soļus liktu tāpat kā Viņš. Pieeja dzīvei, attiecībām, problēmā, izaicinājumiem u.t.t. ir jāveido balstoties uz Kristus piedāvāto modeli, soļu ritmu. Šajā ceļā ir jāpieņem svarīgi lēmumi. Aizliegties sevi jeb atmaskot savu egoismu un cīnīties ar to. Vārdos “ik dienas ņem savu krustu” (Lk 9,23) īpaši spēcīgi izskan “ik dienas”, jo atgādina ikdienas dzīves aicinājumus, priekus un spriedzes, kas rodas sekojot Patiesībai. Krusts simbolizē visus dzīves pārbaudījumus, grūtības un ciešanas, kas ir klātesošas dzīvē, bet kristieši pieņem to visu, vai mācās pakāpeniski pieņemt, ar ticību, paļāvību un mīlestību.Šāda ticīgo nostāja ir zīme par tuvām attiecībām ar Jēzu.

Savas dzīves zaudēšana senajiem cilvēkiem varēja izklausīties ļoti konkrēti, īpaši tiem, kas bija saistīti ar karaspēku. Līdzīgi kā Jēzum (9,24) savus kareivjus uzrunāja karavadoņi īsi pirms kaujas, jo viņiem bija jāpakļauj savas dzīves nāves briesmām, jācīnās un jāatbalsta cīņu biedri kaujā. Tikai tādā gadījumā var izglābties. Tas, kas gļēvi aizbēgtu vai atdalītos no pulka, zaudēs savu dzīvi, jo neviens viņam nepalīdzēs. Jēzus vārdi klausītājiem bija ļoti radikāli, jo viņiem vēl bija jāatklāj, kāpēc šī dzīve ir jāzaudē, kas tā ir par vērtību, kuras dēļ ir pat jāmirst: Jēzus Kristus, Dieva Dēls, kurš aicina visus uz vienotību ar Tēvu. 

Ja kāds vēlas Viņam sekot, tam ir jābūt gatavam uz zaudēšanu. Tas ir glābšanas ceļš. Vārdi ar kuriem Jēzus uzrunāja mācekļus vistiešākajā veidā arī attiecās uz Viņu pašu, jo Viņš pats bija gatavs atdot savu dzīvību. Dzīves zaudēšana nenozīmē uzreiz dzīvības zaudēšanu, bet spēju pamest to, kas kavē Dieva valdīšanai manā dzīvē. Cilvēkam patīk žonglēt ar vārdiem “gan, gan”, bet mazāk patīk veikt izvēles “vai to, vai šito”. Tā ir viena no lielākajām spriedzēm ticīgo dzīvē vai arī nerakstīts miera līgums par kura tālāko likteni nav jādomā - kāda svētdienas mazdārziņa teritorija Dievam, bet pārējais paliek man. Jēzus aicina savus mācekļus atklāt Dieva plāna noslēpumu savās dzīvēs: “Neviens nevar diviem kungiem kalpot: vai nu vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai pie viena turēsies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai” (Mt 6,24).

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 16, 12-15, Svētās Trīsvienības svētdiena, C

Jņ 16, 12-15

Pirmajā svētdienā pēc Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem Baznīca svin Svētās Trīsvienības svētkus. Šajā svētdienā esam aicināti lasīt Jāņa Evaņģēlija fragmentu, lai ar tā palīdzību kaut nedaudz ielūkotos Dieva noslēpumā. Evaņģēlijā lasām tikai Jēzus vārdus, kuros Viņš runā par Tēvu, Sevi un Svēto Garu. Jēzus Atvadu runa (Jņ 14-17. nod.), kuru klausījās Viņa mācekļi, veido izvērstas Kunga pārdomas par Tēva un Dēla vienotību, un Viņu abpusējo mīlestību Svētajā Garā. Svētās Trīsvienības noslēpumu cilvēki nevarētu iepazīt, ja tas viņiem netiktu Dieva atklāts un pat pēc atklāšanas mēs nespējam to īpaši daudz izprast. Katrs Svēto Rakstu fragments, kurā varam pietuvoties šīm noslēpumam ir liels dārgums un tāds ir arī šīs svētdienas Evaņģēlijs. 

Lasot Evaņģēliju ļoti saprotami ir pievērst uzmanību Jēzus darbībai un vārdiem, tomēr nedrīkst aizmirst, ka Evaņģēlijā ir arī tik pat spēcīgi klātesošs Dievs Tēvs un Svētais Gars. Šīs trīs Personas Evaņģēlijā pilnīgā veidā papildinās, viena otru atzīst un apstiprina. Jēzu nevar padarīt par vientuļu varoni, kādu vesterna šerifu, kurš viens pats ar visu tiek galā, jo tādā veidā var Viņu izraut no Pestīšanas vēstures un Baznīcas pieredzes. Uz Trīsvienību Evaņģēlija kontekstā var skatīties ar Vecās Derības likuma palīdzību, kurš noteica, ka “Viens liecinieks nedrīkst liecināt par kādu vainu vai grēku, par jebkādu grēku, ko kāds darījis, - lieta lai tiek izskatīta pēc divu vai trīs liecinieku liecības” (At 19,15). Tāda ir visu četru Evaņģēliju dziļākā Trīsvienības pieredze, jo Tēvs, Dēls un Svētais Gars apstiprina vienu patiesību par sevi un mūsu pestīšanu, un iemājo kristiešu kopienā. 

Evaņģēlists Jānis rakstot par Svēto Garu domā par ticīgo kopienu. Gars šeit ir tas, kas ved (ieved, māca) kopienu patiesībā. Tā ir sava veida jaunās izceļošanas valoda. Pirmajā izceļošanā Mozus izveda Izraelu no Ēģiptes nebrīves, deva Likumu un ieveda Apsolītajā zemē. Jaunajā Derībā mūs “vada Dieva gars” (Rom 8,14, skat. Gal 5,18). Pirmkristieši izprata savu kopienu kā to, kuru Gars vada nākotnē. Šis pashālais ceļš ir iespējams tad, kad tiekam ievesti arī patiesībā: “Vadi mani savā patiesībā un māci mani, jo tu esi mans glābējs Dievs, uz tevi es ceru augu dienu!” (Ps 25,5). 

Gars tāpat kā Jēzus “nerunās no sevis” (16,13, skat. 5,19.30), bet to, ko “dzirdēju no sava Tēva” (15,15); Gars runās visu, ko dzirdēja, un tāpēc Kristus kopiena var uzticēties Garam tāpat kā Jēzum - Gara vadība ir pashāla. Šī uzticēšanās neattiecās tikai uz Jēzus mācekļiem, bet uz visām paaudzēm, kurās katrs varēs piedzīvot līdzīgas dziļas attiecības ar Jēzu, pieņemt tuvības modeli, kuru piedāvā Jēzus attiecībām ar Tēvu. Saiti ar Jēzus zemes dzīves kopienas autentiskuma pieredzi nodrošina Gars, kurš ļauj tikties ar Jēzu, Dieva Dēlu, kurš ir pieņēmis miesu un dzīvojis starp mums, nomiris dēļ mūsu grēkiem un augšāmcēlies no miroņiem. Citas tradīcijas vai interpretācijas evaņģēlists Jānis uzskatīja par kāda cita gara, antikrista darbu (2 Jņ 7). 

Gars ir kā Jēzus pārstāvis kopienā, un, ja sinagoga vai viltus pravieši noraida Jēzus pestīšanas vēsti, viņi noraida ne tikai Jēzu, bet arī Dievu. Ticīgo kopienu var uzlūkot kā vietu, kur Gars var iemājot, liecināt un uzturēt to intimitāti par kuru runāja Jēzus. Vārdi “Tēvs mūsu” to ļoti labi atspoguļo. “Bet tā kā jūs esat bērni, tad Dievs sūtīja sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Abba - Tēvs Tātad vairs nav kalps, bet ir dēls, un ja dēls, tad arī mantinieks caur Dievu” (Gal 4, 6-7). Mācekļi sekojot Jēzum dzirdēja no Viņa visu, ko Viņš dzirdēja no Tēva, un tāpēc bija Viņa draugi (Jņ 15,15). 

Gars ļāva ticīgajiem evaņģēlista Jāņa dienās dzirdēt Jēzus teikto un tieši tāpat tas ir tagad - Gars ir klātesošs kopienā tik pat dziļi un smalki. Gars vada mācekļus patiesības iepazīšanā. Šis process nav viegls, jo prasa no kristiešiem spēju apvienot kopienas un personiskajā dzīvē vēsturisko pieredzi, atmiņu ar to, kas jauns, ar atjaunotni. Gars palīdz lasīt katru laikmetu un dienu Jēzus Kristus gaismā un ne tikai tagadni, bet arī raudzīties nākotnē. Kristietis nevar palikt ieslēgts tagadnē, jo tad viņš “ir no pasaules”, kur “runā par pasauli, un pasaule klausās” viņā (1 Jņ 4,5); tad viņš ir ieslēgts mirklī un neredz neko ārpus tā. Kristieši ir aicināti atzīt, ka Jēzus ir patiesība (Jņ 14,6) un dzīvot saskaņā ar Viņa mācību un piemēru, lai ticīgo kopiena kļūtu par redzamu un lasāmu Svētās Trīsvienības attēlu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Apd 2, 1-11, Svētā Gara nosūtīšanas svētki, C

Apd 2, 1-11

Evaņģēlists Lūkas Evaņģēlijā un Apustuļu darbos saviem lasītājiem piedāvā svarīgākos tekstus par Svētā Gara darbību. Ja kāds grib iepazīt labāk Svēto Garu, var paņemt abas šīs grāmatas un iepazīties ar Svētā Gara vietu pestīšanas plānā, un atklāt kā Viņš ir klātesošs manā un Baznīcas dzīvē. Apustuļu darbu 2. nodaļa ievada mūs trīs svarīgākajās tēmās, kas tiek pārdomātas šajā grāmatā: Gara pilnība (2,1-13); Baznīcas evaņģelizācijas kalpojums (2, 14-41); un ticīgo dzīves kopiena (2,42-47). Šajā svētdienā lasīsim pirmo fragmentu Svētā Gara nosūtīšanas svētku kontekstā. Lasot šo fragmentu jāpatur atmiņā, ka šajā dienā tika pārvarēts Bābeles torņa strupceļš un “izklīdinājums” (Rad 11,8-9), un atrisinājums tika gūts Vasarsvētkos, kad Gars ienesa vienotības iespēju.

Evaņģēlists savu stāstījumu uzsāk ar laika un vietas aprakstu (2,1) un nākamie notikumi no ārējiem, redzamiem notikumiem lasītāju ieved iekšējos, garīgos notikumos - sākumā rūkoņa un vējš piepilda māju, pēc tam mēles nolaidās pār klātesošajiem un visbeidzot Svētais Gars piepildīja visus. Līdzīga Gara darbības loģika notika Jēzus piedzimšanas noslēpumā, kad notikums nevarēja palikt apslēpts un vēsts izplatījās ārpus Betlēmes, bet Vasarsvētkos vēsti sadzird ne tikai gani un austrumu gudrie, bet daudzas tautas. 

Kristus apsolījuma piepildīšanās, Svētā Gara nosūtīšana, notika jūdu ražas svētkos, Vasarsvētkos jeb grieķiski Pentēkostē, kas nozīmē “piecdesmit”, jo šos svētkus svinēja piecdesmit dienas pēc Pashas svētkiem. Šī diena bija viena no trijām jūdu svētceļošanas dienām, kad cilvēki nāca Kunga priekšā ar dāvanām un upuriem (Izc 23, 14-17). Viņi svinēja mieža ražas beigas un kviešu ražas sākumu. Ražas noslēgumā Dievam upurēja divus raudzētas maizes klaipus no jaunās ražas. 

Svarīgākais svētku iemels bija tas, ka šajā dienā jūdi pieminēja Likuma saņemšanu no Kunga; dienu, kurā tika iedibināta tauta ar tās pamatlikumu. Kristieši šajā dienā svin kaut ko līdzīgu - Baznīcas iedibināšanu ar tās iekšējā likuma nosūtīšanu - Svēto Garu. Vasarsvētki tiek svinēti piecdesmit dienas (septiņas nedēļas plus viena diena) pēc Pashas. Kristieši svin šo dienu pēc septītās dienas, nedēļas pirmo dienu vai astoto dienu, kas iesniedzas mūžībā tāpēc, ka tajā dienā Kristus augšāmcēlās un pār Baznīcu nonāca Svētais Gars. 

Vārdi “piepeši no debesīm nāca rūkoņa” (2,2) uzsver patiesību, ka Svētais Gars nav spēks pašā cilvēkā vai pasaulē, bet nāk no Dieva, kas ir pāri pār mūsu realitāti; Viņš ir Tēva dāvana. Vējš un uguns pavadīja Svētā Gara nonākšanu. Tie ir divi ierasti bibliski simboli, kas apraksta Gara darbību. Grieķu un ebreju vārdi, kas apzīmē “garu” ir “vējš” un “elpa”. Sauso kaulu ielejā, vējš un elpa atgrieza dzīvību izžuvušajos kaulos, kad Kungs teica: “Es jums došu savu Garu, un jūs atdzīvosieties” (Ez 37,14). Vējš simbolizē atdzimšanu un atbrīvošanu. Jānis Kristītājs teica par Kristu “kristīs Svētajā Garā un ugunī” (Lk 3,16). Šeit parādās tiesas simbolika, jo uguns izdedzina pelavas. Līdzīgi kā Evaņģēlijs var nest tiesu, bet citiem dzīvību (2 Kor 2,15-16), tā Gara nākšana nesīs vieniem dzīvi, bet otram tiesu. 

Uguns arī simbolizē spēcīgu Dieva klātbūtni kā degošā krūma notikumā (Izc 3,2-5) un uguns stabs naktī (Izc 13,21-22). Bībelē uguns simbolika nav pārāk plaša; brīžam pozitīva, brīžam negatīva. Uguns apgaismo, silda, bet arī aprij ienaidniekus un būs par mūžīgu sodu lepnajiem. Jēzus vārdi “Es atnācu uguni mest uz zemi” (Lk 12,49) arī norāda uz Gara dāvanu. Līdzīgi sv. Pāvils netieši salīdzina Garu ar uguni: “Neizdzēsiet garu!” (1 Tes 5,19). Ūdens rada dzīvību, bet uguns to iznīcina. Gars arī rada dzīvību, bet arī iznīcina veco. Uguns simbolizē attīrīšanu; mazāk taustāmāks kā ūdens, bet daudz efektīvāks. Uguns attīrīšanas spējas ir daudz dziļākas un radikālākas. Psalmos lasām: “Pārbaudi [pārbaudi mani ar uguni] mani, Kungs, un pārraugi mani, izlūko manu sirdi un prātu” (26,2). Pārbaudītā ticība ir daudz cēlāka par zeltu pārbaudītu ugunī (1 Pēt 1,7). Isajs rakstīja: “es tavus sārņus krāsnī pārkausēšu, nošķiršu nost visu svinu” (1,25). Svētā Gara svētums ir dzidrs un pilnīgs, un nepacieš piemaisījumus, atšķaidījumus, un tāpēc atmasko ļaunumu un to iznīcina un nošķir. 

Gars pasaulē jau darbojas no radīšanas sākuma (Rad 1,1-2), par Viņu varam lasīt daudzās Vecās Derības lappusēs (Ties 6,34; 1 Sam 16,13), Jēzus dzīvē un kalpojumā. Vasarsvētki ienes divas pārmaiņas: Gars mājos cilvēkos un ne tikai pār viņiem; Viņa klātbūtne būs pastāvīga un nevis īslaicīga (Jņ 14,16-17). Tāda klātbūtne, kas mūs padara par jauniem cilvēkiem, kas nav sašķelti ne tikai savā starpā, bet arī sevī. Iekšējā sašķeltība nes ārējo dalīšanos. Mūsu mēles arī var nest uguni (Jēk 3,5-6) un šķelšanos, bet Kungs vēlējās dziedināt cilvēku izklīdinājumu, kas pastāv no Bābeles troņa laikiem (Rad 11,1-9). Kopš tā laika cilvēki vairs nespēja savā starpā sarunāties, bet Vasarsvētku dienā Dievs uzsāka savu sapulcināšanas darbu, lai cilvēki varētu savā starpā saprasties kā viena Tēva bērni. Katrs ticīgais ikdienas ir aicināts iet no Bābeles uz Vasarsvētku pieredzi, no vecā cilvēka uz jauno, no nāves uz dzīvību, lai Pashas loģika iemājotu visā kristieša būtībā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Atkl 22,12-14.16-17.20, VII lieldienu laika svētdiena, C

Atkl 22,12-14.16-17.20

Priekšpēdējā Lieldienu laika svētdienā lasām pēdējo šīm laikam paredzēto Atklāsmes grāmatas fragmenta. Apustulis Jānis, kurš sekoja mums Atklāsmes vīzijas iepazīšanas ceļā tagad pazūd no stāsta, jo grāmatas noslēgums pieder Kristum. Šis lasījums ir ļoti piesātināts ar pestīšanas noslēpumiem un tāpēc tikai pievērsīsimies dažiem no tiem un ļoti īsi. Kristus atgādināja Jānim un katram Atklāsmes lasītājam: “es nāku drīz” (Atkl 22,20) un nāk ar atalgojumu katram par viņa darbu. Tas nenozīmē, ka cilvēki tiks glābti saskaņā ar saviem darbiem, jo glābšana ir Dieva dāvana (Atkl 7, 10.14). Dieva Žēlastība dāvā pestīšanu, bet tiesa ir saskaņā ar darbiem. Darbi ir spēcīga liecība par attiecībām ar Kristu, Kunga klātbūtne manā dzīvē un kā šīs klātbūtnes mīlestība aptver manu dzīvi.

Šīs svētdienas fragments parāda tos, kuriem būs tiesības ieiet pilsētā un netieši norāda uz tiem, kas paliks ārpusē: “Svētīgi tie, kas savas drēbes mazgā Jēra asinīs” (Atkl 22,14). Tas ir izšķirošs nosacījums, lai ieietu jaunajā Jeruzalemē. Spožs un tīrs audekls “ir svēto taisnīgie darbi” (19,8). “Viņš mani ir ietērpis glābšanas drānās, ietinis mani taisnības tērpā, kā līgavainim, kā priesterim devis man galvas apsegu, kā līgavu dārgumiem izgreznojis” (Is 61,10). Šo šķīstīšanu un godību var sniegt tikai Kristus asinis (Atkl 7,14), tikai tiem būs pieeja dzīvības kokam. Ietērpšana liecina par sirds pārmaiņām un izšķiršanos palikt šajā Pashas ceļā; tā ir izvēle palikt Pestītāja tuvumā un pieņemt Viņa gribu. Jaunās Jeruzalemes tautas sapulcēsies pateicoties Kristus nopelniem, pateicoties manai Pashas pieredzei. 

Pestīšanas žēlastība, ko mums dāvā Kristus nav kaut kāda teorija, bet realitāte un jau šīs dzīves pieredze. Kungs vēlas, lai mēs pieņemtu jau tagad Viņa piedāvājumu, un mazgātu savas drēbes Jēra asinīs. Viņa piedāvājums ir pārāk labs, lai atteikties, pārāk akūts, lai vilcinātos. Jau tagad varam tuvoties Kungam, lai jaunajā Jeruzalemē piedzīvotu pilnīgu vienotību. Šis svētdienas lasījums mūs ļoti skaidri uzrunā: Nedomā tikai par to, neteoretizē, nevilcinies, neattaisnojies; piecelies un ej; Kungam ir bagātīgas garīgas dāvanas tev sagatavotas; ņem tās, jo Kāds jau ir par tevi samaksājis - “Visi, kam slāpst, nāciet pie ūdens, kam nav sudraba - nāciet, pērciet un ēdiet, nāciet un pērciet, sudraba nevajag - par velti ņemiet vīnu un pienu!” (Is 55,1). 

Dzīvības koks Atklāsmes grāmatā parādās četras reizes (2,7; 22,2.14.19). Vēstulē Efezas draudzei Jēzus saka: “uzvarētājam es došu ēst no dzīvības koka, kas ir mana Dieva paradīzē” (2,7). Vārdi “Dieva paradīzē” izskan tikai šajā Svēto Rakstu vietā un liecina, ka jaunajā Jeruzalemē tiks atjaunots arī Ēdenes dārzs. Grāmatas sākumā un beigās pieminētais dzīvības koks veido tādu kā skava, kas ietver visu grāmatu, visu vēsti - jaunā Jeruzaleme tuvojas un tajā īstenosies Dieva plāns priekš cilvēkiem. Mūžīgā dzīve paveras taisnīgajiem. Nāvei un pazušanai nav vietas jaunajās debesīs un jaunajā zemē. 

Doma, ka pastāv nemirstības barība bija pazīstama ideja senajā pasaulē un arī Vecajā Derībā. Radības grāmatā lasām par diviem kokiem Ēdenes dārzā - labā un ļaunā pazīšanas koks un dzīvības koks. Kristiešiem šāda dzīvības maize ir Euharistija, bet plašāk skatoties, visi sakramenti. Sakramenti ir kā dzīvības koks, skavas, kas aptver dzīves sākumu līdz noslēgumam. Apustuļa Jāņa māceklis svētais Antiohijas Ignācijs (35-108.g.) vēstulē Efeziešiem rakstīja: “laužam vienu klaipu, kas ir nemirstības zāles” (2,2). Ekstraordārajā Romas Misālē ir skaista lūgšana: “Mūsu Kunga Jēzus Kristus miesa lai pasargā manu dvēseli mūžīgajai dzīvošanai”.

Svētais Gars nodrošina mūsu spēju saukt uz Kungu. Liturģiskais sauciens “Nāc” (22,17) Kungs!, “Maranatha” (1 Kor 16,22). Šie vārdi ir Atklāsmes grāmatas pieredzes pamatā un senajā Baznīcā šie vārdi tika izmantoti Euharistijas svinībās kā lūgšana, sauciens, lai Kungs nāk ticīgo sapulcē un ir reāli klātesošs savas Miesas un Asiņu noslēpumā; tik pat reāli kā laiku beigās un īpaši jaunajā Jeruzalemē. Liturģijas pastarā/eshatoloģiskā orientācija pirmajās kristiešu Euharistijās bija daudz izteiktāka nekā mūsdienās. Viņi ļoti eksistenciāli izjuta Kristus tuvošanos. Aramiešu vārds “maranatha” ir liturģisks jēdziens ar spēcīgu eshatoloģisku piesātinājumu - Kungs ir tuvu, Viņš nāk, Viņš atnāks! Kad apustulis Pāvils atkārtoja Kunga Euharistijas iedibināšanas vārdus (1 Kor 11, 23-26), viņš piemina arī otrreizējo atnākšanu. Jāņa Atklāsmes grāmata kā ļoti euharistisks teksts palīdz mums liturģiju izdzīvot gan kā Valstības attēlu, gan arī kaut ko tādu, kad notiek Dieva troņa un Jēra priekšā, kaut ko ļoti tuvu un sātīgu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Atkl 21, 10-14.22-23, VI lieldienu laika svētdiena, C

Atkl 21, 10-14.22-23

Piekto svētdienu pēc kārtas turpinām pārdomāt Atklāsmes grāmatas fragmentus, kas palīdz mums atklāt Lieldienu laika noslēpumus, kas attiecas uz debesu lietām, nākotni godībā, kuru jau tagad ar ticības acīm var uzlūkot. Lieldienu laika otrajā pusē lasām Atklāsmes grāmatas pēdējās nodaļas, kurās iepazīstam jaunās pasaules vaigu, dzīvi kopā ar Dievu. Šajā svētdienā lasām kā apustulis Jānis tika aiznests garā un šoreiz lielā un augstā kalnā, kur viņš uzlūkoja svēto pilsētu, Jeruzalemi, kas nonāk no debesīm, no Dieva. Jaunajā Jeruzalemē Dievs mājos kopā ar cilvēkiem un tur nebūs svētnīcas, jo pati pilsēta būs kā svētnīca. Jānis rakstot par jauno Jeruzalemi izmanto vārdus, kādus lietoja Vecās Derības svētnīcas raksturošanai. Atklāsmes vīzijā atjaunotās svētnīcas apraksts ir veidots balstoties uz Ezehiela grāmatas (40-48 nod.). 

Tas, ko Ezehiēls vīzijā redzēja kādus sešus-septiņus gadsimtus iepriekš, Jānis redzēja kā tas piepildās. Jaunās Jeruzalemes svarīgākā īpašība tā, ka Dievs mājos savas tautas vidū. Pilsēta, ko redzēja Jānis atradās kalnā un tās atrašanās vieta visdrīzāk ir uz iznīcinātās laika beigu neķītrās Babilonas drupām. Ezehiēls redzēja vīzijā atjaunotu Jeruzalemi uz vecās pilsētas drupām. Senatnē tā bija ierasta prakse būvēt pilsētu uz vecās pilsētas drupām un gadsimtu laikā veidojās mākslīgi zemes paaugstinājumu, pat vairāki desmit metri dziļi kultūrslāņi. Par pilsētu postīšanu un atjaunošanu ik palaikam varam lasīt Bībelē: Jozus grāmatā lasām, ka Izraels nodedzināja Hācoru (Joz 11,13), bet pravietis Jeremija raksta, ka Kungs “uz pakalna atkal uzbūvēs pilsētu un pils būs īstajā vietā” (30,18).

Kalna simbolika šajā kontekstā ir ļoti izteiksmīga. Kalns ir vieta, kur Mozus saņēma Saiešanas telts un Liecības šķirsta aprakstu (Izc 24,15-25,10); Izraels saņēma Desmit baušļus - savas tautas konstitūciju. Kalns ir vieta, kur Rakstos Dievs darbojas īpašā veidā, kalns ir simboliska vieta, tuvības vieta Dievam. Jaunā Jeruzaleme sevī ietver šīs Dieva klātbūtnes zīmes, pati pilsēta ir vienlaikus šķirts un telts (tabernaculum). Pravietis Isaja rakstīja: “Jo es, redzi, radu jaunas debesis un jaunu zemi. Iepriekšējās vairs nepieminēs, tās vairs nenāks ne parātā. Bet priecājieties un līksmojiet mūžam par to, ko es radu, jo es radu Jeruzalemi priekam un tās tautu līksmībai. Es priecāšos par Jeruzalemi un līksmošos par savu tautu, vairs nedzirdēs tajā nedz vaimanas, nedz raudas” (Is 65, 17-19). Vecās Derības praviešu grāmatās varām lasīt daudzas norādes kā izskatīsies šī pilsēta un Atklāsmes grāmatā mēs to visu izlasīt vienkopus. Daudzi jūdi gaidīja, ka Jeruzaleme tiks atjaunota, bet Atklāsmes grāmata pilsēta netiek atjaunota, bet nonāk no debesīm. Svarīgs ir šīs pilsētas cita veida kārtība jaunajā radības pasaulē. Tur nebūs iespēja ievest savas dīvainās kaprīzes un ieražas; tur vajadzēs iekļauties Dieva harmonijā un nevarēs uzspiest savu gribu citiem. Apustuļa Pāvila vēstulēs ticīgie ir tie, kas jau tagad pieder debesu pilsētai (Gal 4,26; Filip 3,20), jo vēlas pildīt Dieva gribu un dzīvot Dieva bērna harmonijā. 

Jaunajai Jeruzalemei būs mūris un vārti. Ierasti mūris nodrošina aizsardzību, bet Jāņa vīzijā visi ienaidnieki jau tika uzvarēti. No kā šie mūri aizsargās? Vārti pilsētai ir atvērti. Romas pilsētas mūris tika uzskatīts par svētu un neuzveicamu. Debesu pilsētas mūris liecina par Dieva neizmērāmo godību, un simbolizē drošību un mieru. Tā kā pilsēta nonāk no debesīm, tās pamati ir redzami un Jānis par tiem raksta. Pirmajiem kristiešiem Kristus (1 Kor 3,11), apustuļi un pravieši (Ef 2,20) veidoja pamatu, un tāpēc arī pamatakmeņiem ir apustuļu vārdi. Divpadsmit vārti uzsver pilsētas universitāti un Jēzus to paredzēja: “Un nāks no austrumiem un rietumiem, no ziemeļiem un dienvidiem un ieņems vietu Dieva valstībā!” (Lk 13,29). Jānis vīzijā redzēja šo vārdu piepildīšanos. Jaunā Jeruzaleme būs universāla pilsēta, kurā katram būs iespēja ieiet un ne tikai ieiet, bet arī atrasties Dieva klātbūtnē. Divpadsmit vārti norāda uz divpadsmit apustuļiem, bet viņi pārstāv Baznīcu: “Kas uzcelti uz apustuļu un praviešu pamata, bet galvenais stūrakmens ir Kristus Jēzus” (Ef 2,20). Jaunajā Jeruzalemē piepildīsies sens sapnis un cerība pēc ideālas miera pilsētas. 

“Un svētnīcu es tanī neredzēju” (Atkl 21,22), jo visa pilsēta ir kā svētnīca, pat vairāk nekā svētnīca, vienotība Dievā. Tas, ka pilsētā nevarēs atrast svētnīcu nesaskanēja ar seno cilvēku gaidām. Jūdi gaidīja jaunu un pagodinātu Jeruzalemi ar svētnīcu centrā. Daudziem Jēzus laika biedriem likās, ka Jeruzalemes svētnīca ir priesteru aptraipīta un gaidīja svētnīcas atjaunošanu jaunajā Jeruzalemē. Jēzus arī kritizēja to, ka svētnīca no lūgšanu nama bija pārvērtusi es par tirgus vietu un runāja par tās sagraušanu, bet atjaunošana nenotiks ierastā veidā - Kunga augšāmceltā miesa būs jaunā svētnīca. Jūdu un grieķu-romiešu tradīcijā svētnīcas izsaka debesu harmoniju vai kaut ko utopisku, nākotni, kurā viss, kas tagad ir sabojāts, tiks atjaunots. Svētnīcas senajiem cilvēkiem bija kā dievu mājas. Atklāsmes grāmatā svētnīca nav vieta, kur dzīvo Dievs, bet Dievs ir svētnīca. Ne tikai Dievs ir svētnīca, bet arī Jērs. 

Skaistā debesu Jeruzalemes vīzija parāda mums realitāti kurā nebūs nekas lieks un nejaušs, un viss atradīsies lielā harmonijā. Dieva godība, kuru piedzīvos visi pilsētas iedzīvotāji norāda arī uz Baznīcu, kur jau tagad sagatavo mūs dzīvei atjaunotajā radībā. Jaunā Jeruzaleme būs patiesa tēvija, kurā piedzīvosim pilnu komūniju ar Dievu. Nebūs nepieciešamas kādas zīmes vai simboli, bet šī tikšanās būs tieša un dziļa, tāda, kas apgaismo visu eksistenci, ka pat nevajadzēs kādu ārēju gaismu, skaidrojumu par savām vēlmēm un alkām. Tēli, kurus redzam Atklāsmes grāmatā ļauj mums uzlūkot laiku beigu krāšņumu, kas ir saskatāms jau tagad Baznīcā, bet vēl ne visā pilnībā. Mūsu dzīves ceļa mērķis ir tieši šī Dieva pilsēta, kuru mēs vēlamies sasniegt. Ja vēl ar miesas acīm neko īsti neredzam, tad ticības acis ļauj mums saskatīt šo gaismu - Kristu.

br. Jānis Savickis OFMCap

Atkl 21, 1-5a, V lieldienu laika svētdiena, C

Atkl 21, 1-5a

Cilvēces vēsture iesākās dārzā, bet “noslēdzas” pilsētā, kas atgādina šo dārzu, jo starp Dievu un cilvēku vairs nebūs baiļu un kauna robežu. Pirmās debesis un zeme tika sagatavota pirmajam vīrietim un sievietei, un viņu pēcnācējiem. Dievs viņus ievietoja dārzā, tomēr viņi sagrēkoja un zaudēja savu nevainības stāvokli. Dievs apsolīja cilvēkiem jaunas debesis un jaunu zemi (Is 65,17; 66,22). Veco radību nomainīs jaunā, lai tādā veidā tiktu pagodināts Dievs un tiku īstenota Dieva iecere radībai: Dievs būs kpā ar cilvēkiem. Bībelē varam atrast vietas, kur Dievs ir bijis līdzās cilvēkiem, viņu vidū: Ēdenes dārzā, Izraela tautas vidū (sākumā teltī un pēc tam svētnīcā), Jēzū Kristū un Baznīcā, bet laiku beigās jaunajā Jeruzalemē. Šīs svētdienas fragmentā četras reizes tiek lietots vārds “jauns”, tā ir svarīga detaļa, jo patiešām mūs gaida kaut kas jauns. Šajā komentārā pievērsīsim uzmanību pirmajam teikumam, kas parāda svarīgu lūzuma punktu vecās un jaunās pasaules funkcionēšanā: “Tad es redzēju jaunās debesis un jauno zemi, jo pirmās debess un pirmās zemes vairs nebija, un jūras arī vairs nav” (Atkl 21,1).  

Jānis piedzīvo vīziju Patmos salā, trimdā uz salas, kurai apkārt ir jūra, un viņš raksta, ka radības pārveidošanas laikā pazudīs jūra. Jūras pazušana vairāk jāizprot tēlaini. Jūdiem jūra asociējās ar Dievam un cilvēkiem naidīgiem spēkiem. Jūra vienmēr ir nemierīga un simbolizē mainīgumu. Senatnē cilvēki neprata tikt galā ar jūras neparedzamību un uztvēra to kā nedabisku pasauli, vētru un briesmu zonu. Jaunajā pasaulē nebūs vairs tādas mainības, kas var novest pie grēka un nāves. “Ļaundari bango kā jūra, klusēt tie nevar, tie uzbango savos ūdeņos, dūņās un dubļos” (Is 57,20). Jūras pazušana arī saistītās ar to, ka ūdens simbolizē haosu. visu briesmīgo un dēmonisko spēku pasauli, tur dzīvo nāve un ļaunais (Īj 7,12; Ps 74,13; Is 27,1; Dn 7,3), un šī ērmīgā mītnes vieta tiks nosusināta. Grēka un nāves ienākšana pasaulē sabojāja pirmo radību un padarīja to par protesta un vientulības vietu; ienaidnieks nodarbojās ar radības pakļaušanu sev, bet tagad viņam nebūs vietas jaunajā pasaulē. Dēmoniskie spēki nodarbojas ar šķelšanu, nesaskaņu un aizdomu sēšanu, un beidzot tam pienāks beigas. Šī ķildu peļķe, pilna ar ļaunām idejām pazudīs. Jānis redzēja sātana varas beigas un no šī brīža pievēršas atjaunotajai pasaulei. Tā ir svarīga detaļa, ka Jānis, īsi redzot ļaunā galu, pievēršas tam, kas labs.

“Jaunās debesis un jauno zemi” (Atkl 21,1) nebūs pilnībā jaunas, bet pilnībā pārveidotas. Apustulis Jānis redzēja kā visa radība tika pārveidota un zaigojoša Dieva godībā. Tā vairs nebūs nāvei, sabrukumam un ciešanām pakļauta pasaule, un grēks vairs netraucēs cilvēku eksistencei. Jūdi gaidīja jaunu radību un izprata to dažādi: zeme tiks atbrīvota no ļaunā; tā tiks pārveidota; pasaule pārstās pastāvēt un parādīsies jauna zeme un debesis vai arī tas, kas ir sabojāts, tas pazudīs. Jaunās Derības tekstos lasām par nākotnes atjaunošanu un atdzimšanu, kas notiks ar jau pastāvošās radības pārveidošanu, bet var arī attiekties uz jaunu eksistences kvalitāti. Apustulis Pāvils jaunās radības sākumu redz Jēzus Kristus krustā sišanas notikumā; katrs, kas piedalās šajā notikumā un mirst savam grēkam, un piedzimst jaunai dzīvei, piedalās jaunajā radībā. Šis atjaunošanas process uzsākās ar Jēzus Kristus nākšanu pasaulē: “kas ir Kristū, tas ir jauns radījums” (2 Kor 5,17). Jānis redzēja šī procesa noslēgumu. 

Jūras pazušanu katrs ticīgais jau tagad var interpretēt kā ielūgumu uzsākt savā dzīvē jaunu izceļošanu no nebrīves un grēka uz Dieva bērna brīvību. Ceļš ir sauss, priekšā vairs nav šķēršļu, ej! Šo ceļu iesākam kristību brīdī, bet turpinām visās dzīves laikā. Ūdens jeb grēks, nāve, dēmons, haos, ļaunums, neskaidrības, nesakarības, neizsekojamu notikumu virknes, krīzes u.t.t. vairs neradīs bezizejas situācijas. Visi, kas vecajā pasaulē jutās kā iesprostoti, tagad saņems iespēju ienākt jaunajā Jeruzalemē bez vecās pasaules viltīgajiem grēka valgiem. Pastarā notikumu kontekstā vārdi “jūras arī vairs nav” norāda uz to, ka nav arī vairs barjeras starp Dievu un cilvēku. Jaunajā Jeruzalemē cilvēkam vairs nevajadzēs neziņā meklēties kā sasniegt laimi, kā atrast Dievu un satikties ar Viņu. Dievam pretēji spēki pazudīs no radības. Jūras pazušana iet viensolī ar ciešanu pazušanu jaunajā radībā. Izceļošanas simbolika bija aktuāla Jāņa ticības brāļiem, jo kristiešu dzīve noritēja vajāšanu ēnā; kristieši Jāņa vārdos guva iedrošinājumu turpināt ceļu no grēka gūsta uz jauno Jeruzalemi. Visi negatīvie spēki un asociācijas, kas saistās ar jūru nav savienojamas ar jauno radību. Skatoties uz visām asociācijām ar jūru var uzlūkot savu dzīvi un lūgt Kungu, lai Viņš sakārto haosu, atbrīvo no grēka un ļaunā, dāvā ticības dāvanu iet caur dzīves mainību un neparedzamību. Dzīve vecajā pasaulē, salīdzinājumā ar to, ko Dievs ir apsolījis, ir trimda, un tieši tāpēc ir nepieciešams arī Pashas pieredze ne tikai vienreiz gadā, bet ikdienas uzticīgā ceļā sekojot Kungam. 

br. Jānis Savickis OFMCap 

Atkl 7, 9.14b-17, IV lieldienu laika svētdiena, C

Atkl 7, 9.14b-17

Lieldienu laika svētdienās turpinām lasīt Atklāsmes grāmatu. Labā gana svētdienā lasām, ka Jērs troņa vidū būs gans. Pārsteidzoša lomas maiņa! Jērs, kas ir gans. Līdzīgi kā ar katru Svēto Rakstu fragmentu, šīs svētdienas Atklāsmes grāmatas fragments nav jālasa kā sevī noslēgts teksts, lai tas nezaudētu savu dziļumu, bet kā vienas Dieva vārda realitātes elements. Vecās Derības izpratne ir saredzama katrā teikumā, bet tāpat arī jaunā pasaule. Atklāsmes grāmatu lasot var arī sevī attīstīt globālu skatījumu uz Dieva darbību pasaulē un īpaši tas attiecas uz Viņa klātbūtni ticīgo saimē. Jērs mira, lai pestītu cilvēkus no visām tautām un valodām (Atkl 5,9; 7,9), jo Evaņģēlija tiek sludināta visai radībai visā pasaulē (Mk 16,15). Vēsts, ko dzirdam šīs svētdienas fragmentā ir ļoti svarīga: Dievs cilvēku neatstāj, Viņš ir īpašā veidā klātesošs liturģijā, kura vada ticīgos skaidri, dziļi un droši pa pestīšanas ceļu.

“neviens nevarēja saskaitīt” (Atkl 7, 9) - ja skatāmies iepriekš tekstā (7,4), redzam konkrētu skaitli, kas norāda uz to, ka neviens netrūkst, bet neaptverams daudzums pestīto no “visām tautām, ciltīm, tautībām un valodām” (7,9) norāda uz visaptverošu, universālu pūli; tādu cilvēku grupu kurai gribas pievienoties un nepalikt malā; malā palicēji neredz realitātes dziļākās dimensijas un vairāk atgādina pasīvus vērotājus. Tie, kas pievienojās ir ticīgie, kuri vēlas pieņemt Dieva ieceri savai un visu cilvēku dzīvei; tie ir ticīgie, kuri ienāca debesīs caur ciešanām bez ticības kompromisiem. Neskaitāmais daudzums norāda īpašā veidā uz Abrahama garīgajiem pēcnācējiem un kas gāja viņa ticības ceļu (Rom 4, 11-17). Kungs apsolīja padarīt Abrahamu par daudzu tautu tēvu (Rad 17,5).

Jānis redzēja pulkus ietērptus baltās drānās (stolē) un ar palmām rokās. Apģērbam Bībelē ir svarīga simboliska loma. Drānas ne tikai norāda uz ārējo izskatu, bet atklāj cilvēka iekšējo būtību. Pazudušais dēls saņēma jaunas drānas un tas simbolizē to, ka viņš atguva savu vietu ģimenē (Lk 15,22). Izraela priesteru ordinācijas rits ietvēra sevī priestera ietērpa šķīstīšanu ar asinīm (Lev 8, 30). Grieķu Vecās Derības tulkojumā vārds “stolē” attiecas uz priesteru ietērpu, bet evaņģēlists Marks šo vārdu lieto, lai raksturotu Rakstu zinātāju ietērpu. Atklāsmes grāmatā šis vārda parādās piecas reizes, bet Lūkasa un Marka Evaņģēlijā katrā pa divām reizēm. Grieķu vārds, kas apzīmē drānas - “stolē” - norāda uz garu ietērpu, kas vairāk piemērots svinībām nekā darbam un izceļ valkātāja augstāko sabiedrisko stāvokli. Atklāsmes grāmatā “stolē” ir ieģērbti mocekļi un liecinieki. Šāds apģērbs simbolizē piederību taisnīgo kopienai, atpestīto pulkam. Kristus upura asinis sagatavoja ticīgos uz debesu svētnīcas liturģiju un “stolē” ir atbilstošs svētku apģērbs, garīgs piederības stāvoklis, jo bez tā var notikt kā līdzībā, kurā neatbilstoši ģērbtam kāzu viesim nācās pamest mielastu.

Ticīgie nēsāja baltās šķīstības drānas un palmu kā uzvaras un prieka zīmi. Šāds liels ticīgo pulks romiešiem varēja izklausīties draudošs, bet kristiešiem iedvesmojoša liecība par lielajiem Dieva darbiem viņu vidū. Palmas ticīgo rokās atsauc atmiņā Telšu jeb būdiņu svētkus (Izc 23, 40-43). Atklāsmes grāmatā arī tiek aprakstīta jauna izceļošana, tikai šoreiz ne no Ēģiptes, bet no Romas impērijas garīgā gūsta. Jērs aicina kristiešus iznākt no Romas (18,4) līdzīgi kā Izraels izgāja no Ēģiptes. Tauta vairs nejutīs badu un izsalkumu. Jēzus šādā izceļošanas kontekstā kļūst par ganu, kurš savu ganāmpulku vedīs pie ūdens avotiem un atbrīvos no iemesliem raudāt. Jēzus ir šī triumfa iemesls, Viņa nāve un augšāmcelšanās ir glābjoša. Atklāsmes grāmata atgādina, ka kristības neatbrīvo no izaicinājumiem vai grūtībām, bet sagatavo un palīdz iet cauri visām neparedzētām dzīves situācijām un drāmām. Kristības nepasargā no slimībām, vilšanās, nodevības vai krīzēm, bet gan atgādina par Dieva klātbūtni mūsos un debesīs. Ne katrs kristietis pieredz vajāšanas un savas asinis nav jāizlej kā Kristus lieciniekam, bet visi kristieši ir vajāšanu kandidāti. Tikai paliek atklāts jautājums kā tas notiks.

Pirmā gadsimta Baznīca bija vajāta cilvēku grupa, kurai bija nepieciešams iedrošinājums, tomēr par spīti grūtībām kristieši spēja iet uz priekšu un nekavējās kādā sentimentālā pagātnē. Viņi saprata, “ka vislabākais kristīgās tradīcijas dzīves veids ne vienmēr ir vērsties pagātnē, bet nākotnes uzlūkošanā, lai tajā īstenotu Dieva iecerētos darbus” (Henri de Lubac). Viņi devās uz priekšu, jo zināja, ka Dievs viņus vada. Katra ticīgo paaudze ir aicināta pieņemt šo biblisko skatījumu, kas vēršas nākotnē, nevis sastingst pagātnē, jo mūsu Dievs ir apsolījumu un piepildījumu Dievs. Ticīgie nāk no lielām ciešanām ( 7,14). Šis vārds ik pa laikam parādās grāmatā un palīdz izprast Jāņa un viņa kopienas pieredzi (1,9). Atklāsmes grāmatas lasītāju vajāšanas un grūtības nebija tik daudz saistītas ar valsts organizētu vajāšanu, cik sekām, ko izsauca sabiedriskā, saimnieciskā un reliģiskā izslēgtība tiem, kas atteicās piedalīties Romas varas sistēmā.

Ticīgie pielūgs Dievu un Dievs viņus pasargās. Dieva klātbūtne būs ar viņiem. Pasaulē, kurā izdzīvošana bija ikdienišķs dzīves modelis, vīzija par grūtību beigām, deva lielu cerību un prieku. Brīvība no karstuma bija liela dāvana vienkāršajiem cilvēkiem, kuriem bija jāstrādā svelmē visu dienu. Šī piepildījuma vēsts neattiecās tikai uz svētajiem debesīs, bet arī uz kristiešiem pasaulē. Vīzija dod pārliecību, ka Dieva tauta var justies droši sastopoties ar grūtībām. Var pat teikts: laimīgāki, bet ne pasargātāki no pārbaudījumiem. Kristieši jau šeit virs zemes kalpo Dieva svētnīcā. Vecajā Derībā redzamajā Jeruzālemes svētnīcas svētākajā vietā iegāja priesteris tikai reizi gadā, bet tagad katrs kristītais var piedalīties debesu liturģijas centrālajos notikumos. Šī realitāte ir svarīga, jo ciešanas pasaulē un no pasaules var piedzīvot, un no tām nav simtprocentīga glābiņa. Dievs dod šo svētnīcas pieredzi, garīgo templi, liturģiju, kuru neietekmē ārējās vētras, bet dod spēku iet ticības ceļu. Katram ticīgajam ir jāapzinās, ka Atklāsme apraksta mūsu ticības svarīgāko un ierastāko ticības praksi - Svēto Misi, kura arī paver mums priekškaru tai dievišķajai liturģijai, kas norit debesīs Dieva un Jēra troņa priekšā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Atkl 5, 11-14, III lieldienu laika svētdiena, C

Atkl 5, 11-14

Trešā Lieldienu laika svētdiena ļauj mums turpināt ceļu kopā ar augšāmcelto Kristu, kurš atklāj saviem mācekļiem pestīšanas noslēpumus. Šajā svētdienā turpinām šo ceļu Atklāsmes grāmatas gaismā, kas mums dod atšķirīgu skatījumu uz Jēzus personu, plašāku nekā to ierasti lasām Evaņģēlijos. Jāņa Atklāsmes grāmatas fragmenta vīzijā sanāk vienkopus kultiskie un politiskie tēli. Kultiskais jeb pielūgsmes tēls izvirzās priekšplānā, jo troņa istaba ir debesu svētnīca, zemes svētnīcas prototips. Dzīvās būtnes Jeruzalemes svētnīcā ir divu serafimu prototipi no debesīm. Tās ir būtnes, kuru visa esība tiek piepildīta Dieva pielūgšanā un viņu nemitīgā pielūgsme ir visas realitātes centrā. Šie eņģeļi ap dievišķo troni ataino visas īstenības centrēšanos par Dievu. Realitātes eksistences jēga šādā vīzijā ir Dieva godināšanā. Šie eņģeļi ir pirmie pielūdzēji, kuru piemēram seko plašāks loks. Šis plašākais loks tiek attēlots 4. un 5. grāmatas nodaļā, un ietver visas radības un visumu. 

Atklāsmes grāmatā “tronis” ir viens no svarīgākajiem simboliem, kas attiecas uz Dievu un norāda cik atšķirīga ir ticība Dievam un Viņa varai no impērijas ilūzijām par savu visvarenību. Dieva pārākumu pastiprina septiņas uzslavas formas (“varu un dievību, un gudrību, un spēku, un godu, un slavu, un svētību”, Atkl 5,13), kas rada priekšstatu, ka šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi un saiklis “un” dod katram vārdam īpašu svinīgu cēlumu, lai katrs vārds varētu tikt pārdomāts atsevišķi. Vecajā derībā tā tika raksturots Dievs, bet kristieši attiecināja to visu uz Jēzu Kristu. Romas impērijā šādus vārdus izmantoja dievu un ķeizaru kultos, un tāpēc šādas valodas izmantošana, lai slavētu krustā sisto Jēzu varēja saasināt kristiešu attiecības ar laicīgo pasauli. 

Ķeizars Vespasiāns (9-79), pateicoties savām militārajām uzvarām, tika godināts kā labdaris, glābējs un vienīgais cieņpilnais Romas ķeizars. Uzvara, kura padarīja Jēru vērtīgu, bija ciešanu pilna nonāvēšana uz krusta. Ķeizarus slavēja kā visgudrākos, visspēcīgākos, vistikumīgākos un dievišķi ieceltus valdniekus. Romieši varēja domāt, ka tas ir nevietā pierakstīt spēku un varu uz krusta nogalinātam Jēzum. Ķeizaru statusu nostiprināja lielas bagātības un iespēja ar tām dalīties, bet nogalināts Jērs nebija bagātību simbols, jo krustā sisto īpašumi tika konfiscēti. Romieši varēja atzīt gudra ķeizara valdīšanu, bet jēru uztvēra kā kaut ko negudru. Jēzus karjera beidzās uz krusta un visa Viņa misija šķita pārāk muļķīga visiem, kas bija ārpus kristiešu kopienas. 

Šādu salīdzināšanu var turpināt ilgi, bet tas, kas kristiešiem ir jāņem vērā, ka viņu ticība, domāšanas veids, mērķi, līdzekļi, spēka un kalpošanas mehānismi atšķiras no pasaules piedāvātā modeļa. Iespējams, viena no grūtākajām atskārsmēm, ko jāpiedzīvo kristietim ir tā, ka pasaules piedāvātie modeļi jau sen sevi nav attaisnojuši un nesniedz visaptverošu cilvēka vēlmju piepildījumu, un ir jāsper drosmīgs solis pretī Kristus piedāvātajai mīlestības formulai. Savādāk kristiešu kopienās var ienākt varas sviras, manipulācijas, skaudības un individuālo ambīciju strupceļi. Tāpēc arī Jērs šeit ir attēlots kā tas, kura bagātība nav materiāla un cilvēkresursu pilna, bet tāda, kas iegūst cilvēkus priekš Dieva par sava paša asiņu cenu. Jērs ir patiesi gudrs, jo prot atmaskot pasaules un ļaunā gara viltības un intrigas. Ļaunais darbojas ar maldināšanas palīdzību un lai to atmaskotu ir nepieciešama gudrība un Jēra pielūgšana.

Radība, kas slavē Jēru ir tik plaša, sākot no eņģeļiem līdz visai pārējai radībai; tas atgādina radīšanas kārtību no Bībeles pirmās grāmatas. Atklāsmes grāmatā Kristus nav attēlot kā kāds otrais aiz Dieva pielūgsmes objekts, bet ir iekļauts viena Dieva pielūgsmē. Dievam un Jēram pieraksta godu un varu, lai uzsvērtu Viņu valdīšanas likumību. Atklāsmes grāmatas laikabiedru pasaulē ķeizari kultivēja iespaidu, ka viņi valda tāpēc, ka visi to vēlējās. Romieši uzskatīja, ka pats ķeizars nevarēja sevi pasludināt par valdnieku un tāpēc svarīgi bija panākt citu cilvēku aklamāciju, kaut vai uzspiestu un formālu. Atklāsmes grāmata apstrīd šo pieņēmumu un parāda impērijas varu kā zvēra varu ar saviem palīgiem-tirāniem, kas uzspiež savu varu citiem. Atklāsme pretnostata impēriju debesu tronim un parāda, ka visa radība vēlas dot slavu Radītājam un Jēram, jo viņiem ir likumīgas tiesības pār pasauli.

Kultisko un politisko tēlu apvienošana Dieva attēlošanā cieši sakrīt arī ar visu reliģiski-politisko Romas valsts kontekstu un Atklāsmes grāmatas lasītāju situāciju. Romas impērija, līdzīgi kā vairums seno valstu, piedēvēja sev varu ar spēcīgu reliģisko nokrāsu. Impērijā bija sava valsts reliģija, kur pielūdza dievišķu ķeizaru un tradicionālos Romas dievus, un piedaloties šajā kultā impērijas iedzīvotājs izteica savu politisko lojalitāti varai. Tāda vara bija dievišķa un neapstrīdama. Turpretī Jaunā Derība norāda uz citu valdnieku: Kristus, kas pēc augšāmcelšanās nosēdās pie Dieva labās rokas (Rom 8,34; Ef 1,20-22; Kol 3,1; Ebr 10, 12; 12,2; 1 Pēt 3, 21-22). 

Mūsdienu cilvēkam ir jāievēro, ka cik atšķirīga ir Atklāsmes grāmatā atainotā realitātes uztvere no mūsu uztveres, jo mums ir pazīstama antropocentriska izpratne, bet šeit Dieva pielūgsme ir visa centrā - teocentriska pasaule. Cilvēce šajā vīzijā neatrodas centrā un tas ir pretēji mūsdienu cilvēka tendencei sevi tur redzēt. Turklāt cilvēks šajā pielūdzēju lokā nav parādīts kā pirmajā rindā stāvošs. Vasarsvētku sprediķī Pēteris paziņoja, ka Kristus valda kopā ar Tēvu (Apd 2, 33-36). Viņš valda, jo “visu Viņš nolicis zem Viņa kājām un iecēla Viņu par galvu visai Baznīcai. Kas ir Viņa miesa un Viņa pilnība, kas visu visumā piepilda” (Ef 1, 22-23). Dieva tautai nav jābīstas par to, kas nāks pār pasauli, jo Kungs visu pārvalda. Baznīca pielūdzot Jēru piedalās debesu liturģijā, kopā ar eņģeļiem un visiem debesu spēkiem. Kristus ienāca pasaulē, iemiesojies “atteicās no sevis” (Filip 2,7), cieta, nomira pie krusta, augšāmcēlās un uzkāpa debesīs un nosēdās pie Tēva labās rokas un kā Jērs saņēma debesu godu no eņģeļiem un svētajiem, kuri atrodas Dieva troņa priekšā. Liturģijā katrs Kristum ticīgais ir aicināts atvērt savas ticības acis, lai piedalītos šajā plašās realitātes uzlūkošanā un Dieva pielūgšanā. 

br. Jānis Savickis OFMCap