Svētdiena XI, B

16. jūnija Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Ezehiēla grāmatas (Ez 17, 22-24) 

2. lasījums no Pāvila Otrās vēstules korintiešiem (2 Kor 5, 6-10) 

Marka Evaņģēlijs (Mk 4, 26-34) 


Attēlā: Jēzus stāsta līdzību par sinepju sēklu.

2 Kor 5, 6-10, Svētdiena XI, B

2 Kor 5, 6-10

Apustulis Pāvils ar zobenu un grāmatu, manuskripts no
Francijas, 14.gs. pirmais ceturksnis

16. jūnija svētdienā Dieva vārda liturģijas otrajā lasījumā turpinām lasīt Otro vēstuli korintiešiem un šoreiz Pāvils aicina mūs pievērsties laicīgajam un debesu mājoklim, kuram arī šajā pasaulē mēs gatavojamies. Pāvils šajā vēstulē vairākas reizes norāda uz drosmi (2 Kor 4,1. 16), kas piemita arī viņam par spīti tam, ka cilvēks ir trausls kā māla trauks (skat. 2 Kor 4,7) un “zemes celtā telts” (2 Kor 5,1), kas “iznīkst” (2 Kor 4,16). To viņš pieredzēja savā apustuliskajā kalpojumā un varēja citiem kristiešiem piedāvāt sevi kā piemēru, jo tajā atspoguļojās Jēzus Kristuss upurgatavā mīlestība. Pāvils nebaidījās, jo viņu dzīvināja ticība un cerība uz augšāmcelšanos. Viņš uzsvēra, ka šī dzīve mums jādzīvo saskaņā ar ticību un tas nozīmē paļauties uz Dievu, un pieņemt tādu dzīves modeli, kurā mēs atdarinām Jēzus Kristus gribas apliecināšanu Debesu Tēvam ar savu pozitīvo atbildi un nesavtīgu mīlestību. Pretstats ticībai ir dzīvošana balstoties uz redzēšanu vien (2 Kor 5,6) un apustulim bija būtiski atkārtot domu, ka kristiešiem ir jākoncentrējas uz neredzamo, augšāmcelto Kungu un savu iekšējo pasauli nevis uz redzamo un pārejošo. Redzamais bieži vien ir ļoti maldinošs, tāpēc varam pieņemt, ka Pāvils neņēma vērā to, ka Korintas draudze bija niecīga un trausla, jo Kungs var darboties caur uzticīgiem un vājiem cilvēkiem, un iedrošināt viņus bija viņa mērķis.

Pāvils izmantoja kontrastus (2 Kor 4,7–5,9) un rakstīja par dārgumiem māla traukos (2 Kor 4,7), par nāvi un dzīvību (2 Kor 4,12), par ārēju iznīcību un iekšēju atjaunošanos (2 Kor 4,16), par vieglām un īslaicīgām grūtībām un mūžīgo godību, kas atsver visu pārejošo (4:17). Viņš rakstīja par zemes telti un māju no Dieva (2 Kor 5,1), par neapģērbtu un apģērbtu cilvēku (2 Kor 5,4), par atrašanos miesā un prom no ķermeņa (2 Kor 5,6.8) un par atrašanos prom no Kunga un mājās ar Kungu (2 Kor 5,6, 8). Iespējams, ka Pāvils izmanto šos pretstatus, lai labotu draudzes jaunpienācēju, jūdu maldīgo domāšanu, jo viņiem varēja rūpēt tādas redzamas, taustāmas lietas kā Izraēls, templis, bauslība un apgraizīšana, ko varētu apzīmēt kā skatiena “pievēršanu redzamajam" (2 Kor 4,18) vai "dzīvošana redzēšanai" (2 Kor 5,7). Cerība viņiem acīmredzot aprobežojās ar reliģiskajām un politiskajām interesēm šajā pasaulē. Tā, protams, nebija tikai jūdu problēma, jo pagāniem arī ir vēlme meklēt glābiņu redzamajā.  

Pāvils atzina, ka mūsu īstās mājas, vieta, kurai mēs esam radīti ir pie Tēva un viņa augšāmceltā Dēla klātbūtnē (2 Kor 4,14), un tāpēc viņš izteica savu vēlmi atstāt ķermeni un doties mājās pie Kunga, taču laiks nav atkarīgs no viņa un jāturpina šajā pasaulē “tiekties būt Viņam patīkami” (2 Kor 5,9). Vārds “tiekties” norāda uz lielu dedzību un centību, jo Pāvils savādāk nespēja izteikties ar dievišķās gribas īstenošanu. Līdzīgi kā bērns cenšas izpatikt laipnam un uzmundrinošam skolotājam, tāpat arī mēs cenšamies izpatikt Kungam visā, ko darām. Tāpēc cerībai uz nākotni vajadzētu veicināt nevis sapņainu nepraktiskumu tagadnē, bet gan drosmi un mērķtiecību. Pārliecība par nākotni ļauj ticīgajiem būt drosmīgiem tagadnē, saskaroties ar konfliktiem un sāpēm, turklāt pašreizējā eksistencē mēs izvirzām savu mērķi izpatikt Kungam, kura tiesas priekšā mums visiem jāstājas, tomēr viņu nevajadzētu uzskatīt par bargu tiesnesi, kas vēlas nosodīt savus kalpus. Kunga izglābtiem būs jādzīvot kopā ar Viņu mūžīgi. Rakstot par lielo iespēju būt kopā ar Kungu, Pāvils neļauj mums zaudēt saikni ar mūsu pašreizējās esamības māju - miesu.

Lasījuma noslēgumā Pāvils pamato domu, kāpēc svarīga ir ticības dzīve un pastāvīgi tiekties patikt Kungam, un uzsver to, ka mums visiem jāstājas Kristus soģa krēsla priekšā. Vārdi “soģa krēsls” (gr. bēma) attiecas uz paaugstinājumu uz kura sēdēja tiesnesis, lai izskatītu lietas un pasludinātu spriedumu. Romas pilsētās gubernators sēdēja uz soģa krēsla, lai izskatītu tiesas lietas. Pāvils pats bija stājies šāda soģa krēsla priekšā savas pirmās uzturēšanās laikā Korintā, tāpat kā Jēzus Kristus stāvēja Pilāta soģa krēsla priekšā Jeruzalemē. Viņu apsūdzēja par romiešu likumu pārkāpšanu, bet apsūdzība tika atcelta kā nepamatota (Apd 18,12–17) un šo notikumu un tēlu apustulis lieto, lai rakstītu par debesu soģa krēslu, kur sēdēs Kristus un tiesās visus pēc viņu darbiem. Pāvils uzsvēra cilvēka iemiesotās eksistences nozīmi un ķermeniskā esamība ir visas morālās darbības vide, un Dieva spriedums par katru cilvēku būs balstīts uz to, ko viņš ir paveicis savā mesā. Tomēr pienāks laiks, kad Pāvilam un visiem, tai skaitā Pilātam un Gallionam, kurš izskatīja Pāvila lietu, būs jāstājas Kristus soģa krēsla priekšā, kur ikviens noslēpums tiks atklāts.

Lasot apustuļa Pāvila vēstulēs (Rom 8,11; 2 Kor 5,1-10; 1 Tes 4, 13-17) var ievērot, ka viņam augšāmceltā miesa ir pārdabiska īstenība, kas ir iespējama pateicoties Dieva darbam, pārveidošanai un radīšanai, taču viņš nevarēja šīs lietas izskaidrot. Vienīgi ar salīdzinājumu un tēlu palīdzību viņš varēja parādīt cilvēku un Jēzus Kristus pārveidotās miesas īpašības. Savus skaidrojumus viņš nevarēja ņemt ar grieķu duālisma  vai jūdaistiskās domāšanas, un tāpēc skaidroja to visu balstoties uz sava paša dzīves piemēru un pieredzi, kuras pamatā ir notikums ceļā uz Damasku, kur Pāvils sastapa Kungu. Mūsu jaunās dzīves klātbūtne Kristū ir vēl apslēpta un tāpēc kristīgo esību raksturo cerība, ka Dievs atvedīs mājās mirušos Kristū, kas ir balstīta Svētajā Garā caur kuru mūsu dzīve ir saistīta ar Augšāmcelto Kungu un mūsu “dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā” (Kol 3,3). Dzīva kristieša cerība gaida mantojumu mūžībā, bet šajā pasaulē cilvēks pacietigi gaida un vēro lietas, kuras nevar ietekmēt, un Pāvils lasījumā uzsver dabisko likumu, kad raksta par savu nāvi vai kā šīs svētdienas Evaņģēlijā (Mk 4, 26-34), kur Jēzus stāsta līdzību par dabas procesiem, kuros cilvēks vēro Dieva iedibināto kārtību, kad zeme dod augļus (sal. 1 Kor 3,6). Pāvils šīs svētdienas lasījumā izrāda nedziestošu uzticību, kas nav atkarīga savas dzīves sajūtām un ārējiem apstākļiem, un rīkojas saskaņā ar ticību. Cilvēks gribētu ietekmēt savu dzīves ilgumu vai ražas apjomu, vai kā Pāvils, pēc iespējas ātrāk tikties ar Kungu, bet svarīgāk par savām vēlmēm vai simpātijām, ir jāprot pakļauties Dieva vadībai.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ez 17, 22-24, svētdiena XI, B

Ez 17, 22-24

13. jūnija svētdienas vārda liturģijā lasīsim fragmentu no Ezehiēla grāmatas un šis lasījums mūs sagatavos un ļaus labāk izprast Evaņģēliju, kurā Jēzus stāsta divas līdzības par zemē iemeslu sēklu un sinepju graudiņu. Pravietis Ezehiēls savā grāmatā tēlaini rakstīja par Dāvida valstību un Dāvida pēcteča kļūšanu par ķēniņu. Jēzus ir šis ķēniņš, kurš Jaunajā Derībā valda nedibināja valsti, bet pasludina Dieva valstību. Pravietis Ezehiēls lietoja dažādas pravietiskas zīmes un vārdus, lai izteiktu spriedumu par Jeruzālemi un Izraeli (Ez 12-19 nod.). Ezehiēls salīdzināja Babilonas un Ēģiptes lielvaras ar diviem ērgļiem, kas cīnas savā starpā par ciedra galotni, kas simbolizēt karalisko jūdas namu (Ez 17). Līdzībā ciedru zaru paņem viens ērglis un iestāda auglīgā zemē, kur ciedrs iesakņojas, un pēc tam otrs ērglis dara to pašu. Pirmais ērglis ir Nabohodonozors, kurš aizveda jūdus Babilonas trimdā (597.g. pirms Kr.)(Ez 11-14.nod.), bet otrais ērglis ir Ēģiptes faraons ar kuru jūdi sadarbojās pret Babilonu, bet Dievs brīdinaja, ka šī sadarbība neizdosies. Šis zars nokalta atrodoties uz cīņas robežas starp impērijām, bet Dievs solīja nākotnē iestādīt šo galotni jeb Jeruzālemes ļaudis “visaugstākajā Izraēla kalnā”, lai kļūtu par “varenu ciedru” un zem tā zariem dzīvotu visādi “putni un spārnaiņi” (Ez 17,23), kas simbolizē pagānu tautas, kuras meklēs patvērumu pie Dieva. Ezehiēla grāmatā tiek gaidīta ne tikai Izraela atjaunošana, bet pagānu tautu atgriešanās un samierināšanās ar vienīgo Dievu. 

Kāpēc Izraelim šis pravieša Ezehiela tēls bija tik svarīgs? Vecajā Derība Babilonas trimdas pieredze bija ļoti reāla un sāpīga. Babilonieši rīkojās ne tikai ļoti brutali, bet arī simboliski, jo centās iznīcināt jūdu valsts materiālās paliekas, atmiņu un ticību. Babilonas valdnieks Nabuhodonozors izsūtīja un padarīja aklu pēdejo jūdu ķēniņu Cedekiju (618-561 pirms Kr.), un publiski nogalinaja ķēnina bērnus, lai tādā veidā parādītu, ka Dāvida dinastijai un Dieva solījumam to sargāt ir pienācis gals. Noārdīja Jeruzālemes mūrus un atstāja to drupās, un tādā veidā parādīja, ka Dieva solījums sargāt pilsētu nepiepildījās. Kā vislielākais pazemojums bija Jeruzālemes svētnīcas nopostīšana un parādīšana, ka Babilonas dievi tagad valda pār jūdiem. Babilonas impērija mazo jūdu valsti uztvera kā nepaklausīgu provinci, kas sacēlās pret to un veidojas savienību ar Ēģipti, lai cīnītos pret Babilonu. Šādai valstij nevarēja uzticeties un tā bija jāiznīcina. Tā domaja babilonieši un bija pārliecināti, ka jūdi vairs necerēs, ka Dievs viņus atbrīvos, bet asimilēsies ar citam tautam kā tas notika ar seniem jūdu ienaidniekiem filistiešu un moabiešu, ta tām, kuras Babilonas valdīšanas laikā pārstāja eksistēt un saplūda ar citiem ļaudīm.

Daudzus pārņēma šaubas (Is 40,27) par Kunga spēku, rūpēm un solījumiem, bet citi saglabāja cerību un ātras pārbaudījuma beigas (Jer 27-29.nod.). Tautā radās jautājums, kas būs tālāk un ko darīt tālāk? Vai tauta izdzīvos vai arī asimilēsies ar citām impērijas tautām, kuras bija daudz attīstītākas un lielākas. Ticība un tas nozīmē, ka arī tauta saglabājas. Uzticība Dievam netika noplicināta un ticības un identitātes krīze, kuru gribēja radīt babiloniešī, nepanāca savus mērķus. Apstākļos, kad nebija Dieva klātbūtnes sajūta, pravietis Ezehiēls solīja, ka svētnīca un Dāvida dinastija tiks atjaunota neskatoties uz skaidrām ārējām zīmēm, kas norādīja uz pretējo. Ezehiēls pravietoja, ka Dievs paņems “ciedra galotni” un iestādīs vislabākajā vietā. Ciedrs (Izraelis) ir lielākais koks, kas pacelsies pāri visiem citiem kokiem (tautām); koks zem kura varēs paslēpties zvēri. Šāda varena koka motīvs parādās daudzu tautu dzīves ziņā. Tas būs kā dzīvības koks, kurš savus spēkus gūs no zemes ūdeņiem un dos patvērumu un barību visai radībai; tāds koks ir stabils un krāšņs, un sargā no nāves un sola drošību un ilgspējību. Jauniestādītais koks nedomās tikai pats par sevi un savu aizsardzību, bet uzplauks kā atvērta un droša vieta visiem. Dieva mīlestība un vēlme visus bagātīgi apdāvināt ir liela. Šajos Ezehiēla vārdos tiek atkārtos solījums, kurš tika dots Abrahamam (Rad 12,2-3). Svētajos Rakstos arī Kungs sevi raksturo kā koku: “Es kā zaļoksna ciprise - no manis tev augļi!” (Os 14,9). Bībelē pieminētie koka tēli ļāva Jēzum runāt par Dieva valstību kā lielu un zaļu koku, kurš aug no mazas sēklas (Mk 4,16-34).

Šajā fragmentā ērgļi vai lielvaras nav galvenie varoņi, bet Dievs, jo paņem ciedra galotni un iestādīs augstā kalnā. Nabuhodonozora vārdam un trimdai nebija galavārds un izšķirošā loma jūdu vēsturē, bet Dievam, kurš, neskatoties uz traģēdijām un bēdām, turpināja runāt caur praviešiem. Galotne par kuru raksta Ezehiēls arī norada uz mesiju, līdzīgi kā Isaja rakstīja par atvasi no Jesajas celma (Is 11,1). Dāvida pēctecis dāvās drošību un mieru visiem, kas patversies zem koka un visi apkārtējie koki zinās, ka Dievs patiešām ir klātesoss šajā kokā. Evaņģēlists Marks šīs svētdienas Evaņgēlija arī vēlas uzsvērt patvēruma un aizsardzības domu (Mk 4,30-32), lai parādītu Dieva valdīšanu. Šis koks neuzspiež savus noteikumus ar varu, bet piedāva vietu un iespejas katram augt un uzplaukt mīlestībā un patiesībā. Koka uzdevums ir padarīt Dieva klātbūtni pasaulē redzamu. Tāds ir arī Baznīcas un kristiešu uzdevums, lai pasaule mīlestības un vienotības liecība slavētu debesu Tēvu.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 4, 26-34, svētdiena XI, B

Mk 4, 26-34

17. jūnija svētdienā turpināsim pārdomāt Kunga tuvību mūsu dzīvē, un lasīsim divas Evaņģēlija līdzības par Dieva valstības izaugsmi. Dieva valstība īpašā veidā apliecina Kunga klātbūtni ticīgo dzīvē un ļauj īstenoties pestīšanai katru dienu. Tomēr bieži rodas jautājums, vai tas tā ir? Kāpēc Dieva vārds pasaulē neiedarbojas uzreiz, nemaina manu sirdi un pasauli tā, kā to varētu sagaidīt? Viens no iemesliem, kāpēc Jēzus runāja šīs divas līdzības ir tieši tāpēc, lai kliedētu šaubas un neskaidrību par Kunga klātbūtnes veidu pasaulē. Šeit aplūkosim pirmo līdzību - par zemē iemestu sēklu (4, 26-29). Jānorāda uz to, ka pirmā līdzība iepazīstina mūs ar atbildību, bet otrā (sinepju grauds) līdzība uzsver, ka nemanāmam sākumam būs liels noslēgums; pirmā līdzība izsaka iedrošinājumu, bet otrā mierina satrauktos un nomāktos, kas neredz tūlītējus augļus; abas līdzības parāda valstības attīstības posmus - cilvēka atvērtība uz labo vēsti, kura viņu pārmaina un tā pārveidoti mācekļi veido jaunu kopienu. Pirmā līdzība māca reāli skatīties uz pasauli, bet otrā - aicina uzticēties, ka Dieva valstība pārsteigs visus. 

Visa 4. Marka Evaņģēlija nodaļa ir veltīta līdzībām par Dieva valstību. Nodaļas sākumā varam lasīt līdzību par sējēju un tās skaidrojumu (4, 1-21). Visas šīs līdzības savstarpēji papildinās un skaidro viena otru. Turklāt visu šo nodaļu var uztvert kā 3. nodaļas skaidrojumu, kur varam lasīt par pretestību pret Jēzus mācību un darbību, un tās neizpratni. To var attiecināt arī uz iepriekšējo svētdienu (3, 20-35). Valstības sludināšana izsauca dažādas reakcijas - vieni atmeta Jēzu, bet citi pieņēma Viņa vēsti. Jēzus sekotāju skaits dažādos brīžos ļoti samazinājās. Vai Jēzus pieticīgā mācekļu grupa veidos valstību? Šādā situācijā Jēzus mācīja, ka valstības atnākšana ir daudz noslēpumaināka nekā varēja likties. Jēzus mācīja viņiem jaunu domāšanas veidus. Nav jāgaida sensacionālus rezultātus - dzīvē un pestīšanas vēsturē viss notiek pakāpeniski un noteicošā ir Dieva žēlastība. No maza graudiņa, nemanāma sākuma izveidosies Dieva valstība. Līdzība māca, ka valstība nav kaut kas tāds, ko cilvēks redzamā veidā pieredz un var novilkt robežu zemē, bet ir nepieciešams ilgāks laiks, lai valstība atklātos. 

Lasot līdzību par iemesto zemē graudu var pievērst uzmanību dažādām detaļām un darbībām. Viena no tādām darbībām ir cilvēka un dabas mijiedarbība. Grauds, kas tika iemests zemē auga dabiski un nepārtraukti. Šāds tēls norāda uz cilvēka pārveidošanās procesu Dieva vārda ietekmē. Pārmaiņas nenotiek uzreiz, bet tam nepieciešamas zināms laiks. Vārdus “augļi ienākušies” (4,29) burtiski no grieķu valodas varētu tulkot - “kad auglis dodas/padodas”. Šie vārdi norāda uz ticīgo, kurā ir nobriedis Dieva vārds un viņš ir gatavs atdoties Dieva valstības sludināšanai. Augļa došana norāda uz jauno cilvēku, kurš iesaistās Jēzus darbā neskatoties uz šķēršļiem un sekām.

Jēzus ar šo līdzību iedrošina savus sekotājus sludināt vārdu. Iesēts vārds, pasludināts Evaņģēlijs aug pats jeb Dieva žēlastības pavadīts. Vārds jāsēj drosmīgi un bagātīgi. Nav jāattaisnojas ar neatbilstošu zemi vai atrunām par labākiem laikiem un apstākļiem. Nav pārāk daudz jāanalizē un jādomā, jo Kungs ir tas, kas pasludinātajam vārdam nodrošina dzīvotspēju. Līdzība nenorāda uz to, ko cilvēks varētu veikt un ko nevar, lai iestātos valstība. Vienīgi uzzinām, ka zeme pati no sevis nes augļus. 3. nodaļas kontekstā, kurā daudzi atmet Jēzus mācību, Evaņģēlija lasītājam vai arī māceklim neticīgā sabiedrībā var rasties jautājums: vai vēl ir vērts sludināt Evaņģēliju šādos apstākļos? Jēzus atbilde ir skaidra: ir vērts sludināt! 

Ticīgie ir aicināti atcerēties, ka Evaņģēlijs par kuru viņi liecina nepieder viņiem, un augļi un vārda spēks ir atkarīgi no Dieva darba. Jēzus un mācekļu piemērs var būt šeit par uzskatāmu liecību līdzības patiesībai, jo Evaņģēlijs neilgā laikā no Palestīnas ciemiem un pļavām sasniedza daudzas pasaules malas un pārveidoja cilvēku sirdis. Tieši sludināšana ir nosacījums, lai iestātos Dieva valstība, lai Kungs parūpētos par tās augšanu. Tas ir pārsteidzoši, ka sēkla daudzviet nes daudz augļus, pat, ja izskatās, ka zeme ir neauglīga un apstākļi neatbilstoši, bet tur, kur ir sagatavoti apstākļi un labi plāni, augļus nevar sagaidīt. Kungs Jēzus aicina nebaidīties sludināt “evaņģēliju visai radībai!” (Mk 16,15), jo vārdam ir jāizskan. 

br. Jānis Savickis OFMCap