Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena, 1 Kor 3, 9b-11.16-17

1 Kor 3, 9b-11.16-17

Pagājušogad 23. jūlijā Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienā pārdomājām 84. psalmu, bet šogad 22. jūlijā iedziļināsimies sv. apustuļa Pāvila pirmajā vēstulē Korintiešiem, kas liturģijā seko pēc 84. psalma. Pāvils attīsta domu par Baznīcas celšanu un Kristu kā kristīgās dzīves pamatu. Apustulis raksta par sevi kā gudru namdari (sophos architektōn) (1 Kor 3,10), kvalificētu galveno celtnieku. Vērīgi pārdomāsim šos vārdus, kuri Jaunajā Derībā parādās vienīgi šajā vietā.

Ja mēs ielūkojamies Vecajā Derībā, arhitekta tēls kļūst vēl izteiksmīgāks. Arhitektus Vecajā Derībā Dievs apdāvināja ar Garu, kad deva gudrību un tehniskās prasmes, lai iekārtotu Saiešanas telti (Izc 35, 30-33) un Jeruzālemes svētnīcu (1 Ķēn 4,29; 7, 23-14). Ķēniņš Sālamans bija gudrs arhitekts, kurš lika pamatus svētnīcai (1 Ķēn 5, 17-18) un dalījās ar savu gudrību ar Izraēli un citām tautām (1 Ķēn 10,24; Sak 1, 1-2). Pāvils uzlūkoja sevi kā garīgo Sālamanu, kurš pārraudzīja citas svētnīcas celtniecību, Baznīcu, un pasludināja Evaņģēlija gudrību pagāniem un Izraēlim. 

Architektōn ir cilvēks, kas pārrauga celtniecības darbus. Arhitekts viens pats neko nevar paveikt un viņam ir jāpaļaujas uz citu prasmēm, un līdzstrādnieku talantiem un pieredzes. Pāvils paveica būtiskāko darbu - ielika pamatus, bet kāds cits vadīja celtniecības darbus tālāk. Apustulis arī aicināja katru būvētāju būt ļoti vērīgam. Pāvila īpašais uzdevums bija pamatu ielikšana pasludinot ļoti skaidri Jēzu Kristu krustā sisto (1 Kor 2,2). Viņš kā “gudrais arhitekts” evaņģelizēja daudzās pilsētās (Rom 15:19-20), un rīkojās tajās līdzīgi kā Korintā, kurās dibināja jaunas draudzes. Pāvils neatstāja nekādu citu izvēles iespēju: vienīgais stabilais pamats ir Jēzus Kristus. 

Korintā bija tādi, kas domāja, ka pats Pāvils ir Baznīcas un draudzes dzīves pamatakmens. Tomēr neviens cilvēks nevar nodrošināt draudzes un kristiešu patieso dzīvi. Apustuļi, sludinātāji un priesteri pārvietojās un mira, bet Jēzus Kristus paliek. Baznīca ir jāceļ balstoties uz mīlestības un ticības pamatiem, un šajā darbā katram ir sava loma; Baznīcas un kristiešu dzīves veidošana ir ilgtermiņa projekts, kurš nemitīgi tiks pārbaudīts, pētīts un izvērtēts - vai šī būve ir izturīga, atbilstoša un saskaņa ar Kristus ieceri. Kristīgā būve piedzīvo uguns pārbaudījumus un, ja konstrukcija iztur uguni, celtnieks ir pienācīgi atalgots. Evaņģelizācijas kvalitāte ir ļoti svarīga. 

Pāvila mērķis bija ļoti konkrēts: būvēt Baznīcu uz neuzliesmojošiem akmeņiem, tādiem kādi tika lietoti Svētnīcas celtniecībā (1 Hr 22,14-16; 29,2; 2 Hr 3,6; Izc 25,3-7; 31,4-5; 35,32-33). Pāvils salīdzina jauno Dieva tautu ar Dieva svētnīcu (1 Kor 3,16) un viņa izmantotie vārdi (arhitekts, gudrs, zelts, sudrabs, akmeņi, koki, darbs un Gara dāvanas) norāda uz Izceļošanas grāmatu (31, 1-5) un Saiešanas telti (Izc 35,30-36). Izmantojot šādus tēlus Pāvils uzsver ticīgo kopienas svētumu, kurā dzīvo dzīvais Dievs. Cilvēciskais faktors šajā celtniecībā ir tik liels, ka rūpībai un gudrībai ir nozīmīga loma, lai nepieļautu “uzliesmojumus” celtnē. Pāvils ļoti uzmanīgi veidoja draudzes, lai “uzliesmojošie” elementi nesāktu dominēt pār Jēzus Kristus Evaņģēliju un Svēto Garu. Katrs ticīgais ir aicināts ļoti gudri veidot savu kristīgo dzīvi, lai iekļautos šajā celtniecībā un ticībā pieņemtu savu vietu, un vērojot savu iekšējo sirds celtni, gādātu, lai tur neuzliesmotu kādas iznīcinošas liesmas, kas var kaitēt ne tikai sev, bet arī draudzei un Baznīcai. 

br. Jānis Savickis OFMCap 

Mk 6, 7-13, svētdiena XV, B

Mk 6, 7-13

Iepriekšējās piecas svētdienas Evaņģēlija lasījumi ļāva iepazīties ar Kunga tuvību vai arī pietuvināja mūs Kungam. Nākamajās deviņas svētdienas varēsim pārdomāt mācekļu misijas un “dzīvības maizes” noslēpumu Marka Evaņģēlijā. Ja piecas nedēļas mēs varējām izdzīvot Kunga tuvības noslēpumus, tad tagad esam aicināti atklāt kā šo pieredzi nodot tālāk un iepazīt Kunga klātbūtni Euharistijā. 

Neskatoties uz neticību, par kuru dzirdējām pagājušajā svētdienā, Evaņģēlija vēstij jātiek sludinātai un Jēzus izvēlas sūtīt divpadsmit mācekļus misiju darbā. Nācaretes iedzīvotāji vēlējās dzīvot veco dzīvi un nepieņēmu jauno dzīvi Dieva valstībā. Noraidošā attieksme pret Jēzu apliecināja Kunga lēmuma pareizību, ka jāizveido jauna Dieva bērnu kopiena, kuras priekšgalā ir Divpadsmit mācekļi.

Jēzus darbība sākumā bija piesaistīta tikai pie Viņa, savā ziņā bija teritoriāli ierobežota un, ja kāds gribēja dzirdēt prieka vēsti, viņam bija jāmēro prāvs ceļa gabals, lai klausītos pestīšanas vārdus. Loģisks turpinājums evaņģelizācijas darbam bija Divpadsmit mācekļus sūtīšana uz malu malām. Jēzus īstenoja savu mērķi, ko iepriekš noteica, kad “iecēla divpadsmit, lai tie ar Viņu būtu un lai sūtītu tos sludināt” (Mk 3,14). Tas nozīmēja, ka viņiem bija jāpaliek Kunga klātbūtnē un rosīgi jāmācās, un tikai tad viņi varēja tikt sūtīti evaņģelizēt. Jēzus savus mācekļus nesūtīja vienus pašus, bet divatā (Mk 11,1). Kungs kā labs skolotājs zināja laiku, kad viņus sūtīt un uzticējās viņiem, ļaujot katram kļūt par tādiem lieciniekiem, kuri nav veidoti pēc viena šablona. Mācekļi varēja autentiski liecināt, ar savu dzīvi un saviem vārdiem, kuri bija piepildīti ar “mūsu Kunga Jēzus Kristus smaržīg[ajiem] vārd[iem]” *, jo “sajuta to, ko sajūt draugi, kas mielojās ar apslēptu saldumu” **. 

Jēzus darbības veida maiņu var arī skaidrot ar to, ka mainījās apdzīvotu vietu lielums un veids. Iepriekš Jēzus sludināja lielos apdzīvotos centros un piedzīvoja atmešanu, bet tagad uzsāka miestu evaņģelizācijas (6,6) programmu Galilejā. Šādos apstākļos Viņam bija jāizkaisa mācekļi, lai tie sasniegtu pēc iespējas vairāk cilvēku un pēc tam atkal varētu sanākt kopā, lai dalītos savā starpā par Dieva darbību viņu dzīvē. Tādā veidā cilvēki varēja redzēt viņu vienkāršo dzīves veidu, kas liecināja par uzticību Dievam. 

Evaņģēliji (Mt 10,10; Mk 6,8; Lk 9,3) nedaudz atšķiras ar to, ko mācekļiem jāņem ceļā, bet svarīgākais ir tas, ka viņiem jāceļo neapkrautiem, viegliem un brīviem. Svarīga ir spēja atsacīties. Bībelē atsacīšanās nekad nav laba pati par sevi, bet ir nepieciešamība noteiktam mērķim. Arī šī Evaņģēlija fragments neliek domāt, ka šeit piedāvātā atsacīšanās ir vispārējs likums un saistošs visiem mācekļiem visos laikos, tomēr mācekļu skaidrā un vienkāršā ticība ir jāuztver kā vispārējs likums visiem ticīgajiem. 

Tiem, kas iesaistās aktīvā evaņģelizācijas darbā nav jābūt izvēlīgiem ēdājiem un prasīgiem pret izmitināšanas apstākļiem, jo viņiem ir jāaptver situācijas nopietnība, ka tie ir sīkumi, jo svarīgāka ir klausītāju pestīšana. Jēzus saviem mācekļiem uzticēja ļauno garu izdzīšanu, tomēr galvenais viņu uzdevums bija Evaņģēlija sludināšana, kas arī padzen un attālina ļaunos spēkus, un nes dziedināšanu. Saviem mācekļiem Jēzus lika, gadījumā, ja netiks neuzņemti, nokratīt “putekļus no savām kājām” (6,11). Putekļu nokratīšanu no kājām praktizēja dedzīgākie jūdi tad, kad atgriezās Svētajā Zeme no pagānu apgabaliem. Ja ņemam vērā šo praksi, var secināt, ka tie, kas atmeta Jēzu un mācekļu sludināto Evaņģēlija vēsti, netika pieskaitīti jaunajai Dieva tautai, bet paši pielīdzināja sevi pagāniem un tas notika divu liecinieku klātbūtnē (At 17,7).

Ļaudis, kas klausījās Jēzus vārdus bija ziņkārīgi, ieinteresēti un apbrīnoja Viņa darbus, tomēr tie neuzņēmās paveikt neko vairāk. Lasot Evaņģēliju var ļoti skaidri redzēt, ka mācekļi ir tie, kas klausās  un tic, un neskatoties uz neizlēmību un biklumu nošķiras no pūļa, un sāk sekot Jēzum. Pūlis klausās, bet pēc tam dodas uz mājām, atslēdzas no notikušā un pārslēdzas uz ikdienas raizēm vai arī sīkumiem, bet māceklis paliek Kunga tuvumā un kādā brīdī tiek sūtīts sludināt Evaņģēliju.

* Sv. Franciska vēstule ticīgajiem (pirmā redakcija), 2,19. 

** Sv. Klāras trešā vēstule sv. Prāgas Agnesei, 14. 

br. Jānis Savickis OFMCap 

Mk 6, 1-6, svētdiena XIV, B

Mk 6, 1-6

Ar 8. jūlija svētdienu noslēdzas piecu svētdienu pārdomas, kuras iesākām 10. jūnijā, par Dieva tuvību un šķelšanos, kas rodas saskaroties ar Kunga atklāsmi. Jēzus vārdi un darbi spēcīgi atbalsojās visur, kur Viņš gāja, tomēr par pārsteigumu Evaņģēlija lasītājiem, dzimtā Nazaretes pilsēta Kungu uzņēma ļoti skeptiski. Parasti evaņģēlists Marks raksta, ka cilvēki brīnījās par Jēzu, bet šīs svētdienas fragmentā, viņš piemin, ka Jēzus brīnījās par cilvēkiem. Nedaudz iedziļināsimies šajā notikumā. Evaņģēlists Marks ar šo fragmentu noslēdz Jēzus atmešanas notikumu aprakstus, kuros var iepazīties ar farizeju un herodiešu (Mk 3,6), ģimenes (3,21.31-35), rakstu mācītāju (3,22) pagānu (5,17) un tagad arī tuvinieku un novadnieku nelabvēlīgo attieksmi pret Viņu. Jēzus ieradies savā dzimtajā pusē uzreiz redzēja atšķirību kāda ir starp Nazareti un citām sludināšanas vietām. Jēzum jau bija pieredze ar savas ģimenes kritisko nostāju pret sevi (3, 21.31).

Šīs svētdienas fragments ir cieši saistīts ar pagājušās svētdienas Evaņģēlija lasījumu, jo parāda kraso atšķirību starp ticību (sieviete, kas pieskārās Jēzum, Mk 5,34.56) un ticības trūkumu Nazaretē (6,6). Aklums, kas nespēj ieraudzīt patiesību var izpausties dažādos veidos, un izrādījās, ka Jēzum tuvākajiem cilvēkiem nebija labākas Viņa iepazīšanas priekšrocības. Viņi bija apjukuši par Jēzus gudrības un darbu avotu; viņi nevarēja izprast kā tik parasts cilvēks var iegūt visas tās spējas; viņu rūpes par šo jautājumu neļāva viņiem nonākt līdz galvenajam jautājumam: ko tas viss nozīmē? Viņi tik daudz nevēlējās uzzināt Jēzus noslēpumu, bet raizējās kā ātrāk apstiprināt savas aizdomas, ka Viņš nevar būt tāds neparasts. 

Jēzus izvaicāšana ir trešā šāda jautājumu sērija, kādu varam lasīt pirmajās sešās Marka Evaņģēlija nodaļās. Pirmā izjautāšana notika sinagogā ar jautājumu: “Kas tas ir?” (1,27); pēc tam daži rakstu mācītāji un mācekļi jautāja: “Kas Viņš ir?” (2,7; 4, 41). Šajā fragmentā jautājums attiecas uz Jēzus spēka avotu: “No kurienes Viņam tas viss?” (6,2). Jēzus novadnieki neaizgāja savās spekulācijās tik tālu kā rakstu mācītāji, kuri redzēja Kunga spēju avotu Belcebulā (3,22). Viņi vienkārši domāja, ka Dievs nevar tik vērienīgi darboties caur kādu no viņu vidus, jo nespēja saprast, ka mazais sinepju grauds var izaugt liels (4, 31-32). Nācaretes iedzīvotāji Jēzu bija “pazinuši miesīgi” (2 Kor 5,16) un ikdienišķais skatījums uz dzīvi apgrūtināja viņiem ielūkoties noslēpumā.

Šādos apstākļos Jēzus neveica brīnumus. Šī situācija parāda, ka zīmes un brīnumi paši par sevi nerada ticību, jo ticība ir personiska izvēle un apņemšanās, un nevis īslaicīga atbilde uz kādu patīkamu stimulu. Iespējams, tāpēc Jēzus visur nemētājās ar savām zīmēm, bet brīnumi bija kā atbilde uz ticību; Viņš par katru cenu necentās pārliecināt neticīgos. Savā pilsētā Jēzus izdziedināja pāris slimos, kas bija pietiekami pazemīgi un atvērti, lai ieticētu Viņam. Tas nenozīmē, ka Dieva spēks ir ierobežots saskaroties ar seklām sirdīm, bet to, ka Kungs izvēlējās darboties saskaņā ar cilvēku ticību. Skumjas var izsaukt šādas situācijas, kad citu neticības dēļ nenotiek brīnumi un neviens nesaņem dziedināšanu; neticīgā vide iekļauj cilvēku un apdala no tā, ko var piedzīvot tās vietas un sabiedrības, kur ticība plaukst un ir dzīva. Tomēr šis fragments nes lielu cerību. Jēzus ievēro konkrētus cilvēkus. Tas, kas Viņu īpaši uzrunā ir attiecību veidošana ar ticīgajiem un brīnumi tiek veikti šo attiecību ietvaros.

Šo situāciju var uzlūkot arī kā vienu no Jēzus misijas zemākajiem punktiem, tomēr nav jāraizējas par Jēzu, bet par to, ka lielai daļai cilvēku, kuri sastapa Jēzu bija šaura Kunga uztvere. Pieauga arī pretestība pret Viņa mācību. Evaņģēlists Marks īpaši uzsvēra Jēzus atmešanu, jo viņa lasītāji, pirmie kristieši, arī piedzīvoja noraidījumu un izslēgšanu no sabiedrības. Lasot Evaņģēlija vietas, kur Jēzus tiek atmest, jāatceras, ka mūsu priekšā parādās kārtējā krusta ēna. Jēzus atmešana atgādina naidīgumu ar kuru Viņš sastapās un krusts nenāk kā pārsteigums Evaņģēlija lasītājiem. Krusta notikumam ir jābūt par pamatu visiem skumjajiem brīžiem un noraidījumiem, jo dod cerību uz augšāmcelšanās spēku un uz pārsteidzošu notikumu pavērsienu.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 5, 21-43, svētdiena XIII, B

Mk 5, 21-43

Jūlija pirmajā dienā turpinām pārdomāt kā evaņģēlists Marks ataino ticību un Dieva tuvību, kurš glābj un mīl dzīvību. Jēzus šīs svētdienas Evaņģēlijā pieskaras sievietei un meitenei. Dieva tuvība tiek pieredzēta caur pieskārienu, kas ir personisku attiecību zīme. Ticība un tuvība ir neatņemamas sastāvdaļas ceļā pie Dieva. Patiesa un pilnvērtīga dzīve var īstenoties vienotībā, komūnijā ar Dievu. Pieskāriens līdz šim ir kristīgās dzīves centrā, īpaši tas īstenojas sakramentos. Kunga pieskāriens ir tik spēcīgs, ka spēj izvilkt cilvēku no vistumšākajām vietām un pieredzēm. Evaņģēlists Marks parāda Jēzus varu pār nāvi, ka Dieva valstības vara uzveic nāvi, pēdējo ienaidnieku; Jēzus ir dzīvības Kungs. Abi šīs svētdienas brīnumi parāda cilvēcisko izmisumu, kas sastopas ar Dieva spēku; abi notikumi notiek paralēli un ir tematiski līdzīgi, un norāda uz Jēzus varu pār miesas slimībām un Viņa labvēlīgo atbildi uz cilvēku ticību. 

Pie Jēzus piegāja Jairs, pazemīgs un ticīgs jūds, un izteica savu sāpi, ka viņa meita mirst un ticēja, ka Jēzus spēj dziedināt. Pēc brīža piesteidzās klāt kāda sieviete, kuras ticība bija lielāka, jo vēlējās tikai pieskarties Jēzus drēbēm, lai saņemtu dziedināšanu. Tā nebija māņticība vai maģija, bet ticība. Viņas sirds zināja, ka jebkāds kontakts ar Jēzu dziedinās viņu. Svarīgi ievērot, ka Jēzus neteica: “Tavs pieskāriens tevi darījis veselu”, jo nav nekāda pamata balstīties uz pieskāriena spēku, bet tikai uz ticību. Šai sievietei ticības ceļš bija patiešām grūts. Viņa gribēja palikt nepamanīta un bija ļoti izbijusies; gribēja palikt lielajā pūlī anonīma, lai neviens neuzzinātu par viņa nelikumīgo pieskārienu; viņa zināja, ka ir rituāli nešķīsta un tādā veidā varēja aptraipīt Jēzu un citus apkārtējos. Menstruācija padarīja jūdu sievietes rituāli nešķīstas un atšķīra uz septiņām dienām no pilnas dalības derībā (Lev 15,24). Šī sieviete no tautas bija atšķirta divpadsmit gadus, un, visbeidzot, viņa sastapa kādu, kas labprāt “aptraipīja” sevi viņas dēļ, lai viņa varētu būt “šķīsta”. Jēzus iepriekš pieskārās spitālīgajam (Mk 1,41) un parādīja, ka tas ir patiesais Dieva valstības spēks, krusta un mīlestības spēks. 

Jairs un sieviete bija ļoti atšķirīgi cilvēki: dzīves pieredze, dzimums, sabiedriskais status, sabiedriskā atpazīstamība, sevis uztvere un ticība. Sievietes vienkāršā ticība (5, 28) atšķīrās no Jaira nama piederīgajiem (5, 35; 5,40), kuri bija daudz kritiskāki pret Jēzu. Šie abi stāsti sapinās kopā, lai mums pastāstītu kaut ko svarīgu par ticību. Sieviete apzinoties savas vajadzības iztērēja lielus līdzekļus, lai izārstētos, tomēr cilvēciski risinājumi, kurus viņa meklēja, bija nesekmīgi, bet pat pasliktināja viņas situāciju. Ārstu algošana padarīja viņu nabadzīgu, tomēr neveiksme cilvēciskajos pūliņos izcēla Jēzus personu, jo, kad citi līdzekļi nepalīdzēja, viņas pašas skaidra ticība dāvāja dziedināšanu. Viņas nepieciešamība sastapās ar vēsti par Jēzu, un viņa nolēma pietuvoties Kungam. Rakstos maza ticība (Nāmans (2 Ķēn 5, 11) un Toms (Jņ 20,25)) saistās ar ciešu personisku saskarsmi, bet sievietes ticības lielums bija pretējs, jo viņa vēlējās nemanāmu saskarsmi. Viņa vēlējās pazust pūlī brīdī, kad saņēma dziedināšanu, bet Jēzus viņai bija sagatavojis kaut ko lielāku - to varēja panāk viņas atzīšanās, liecība. Dziedināšana nebija par velti, jo Jēzus lika sievietei atklāties. Liecība viņai nelika bankrotēt kā tas sanāca ar dziedniekiem, bet tikai apliecināt, ka Jēzus ir viņas dziedināšanas avots. Jēzus viņu iekļāva derībā un lika viņai iet mierā: šie vārdi nav vienkārši “atā!”, bet “šalom” - ej vesela, labklājībā, drošībā, draudzībā, pestīšanā un mierā. 

Jēzus saruna ar slimo sievieti pārtrauca Viņa ceļu pie Jaira meitas un pienāca ziņa, ka viņa ir mirusi. Jaira ticība nākot pie Jēzus bija jau tā nedroša, bet vai tagad viņa ticība nezudīs? Pēc sarunas ar sievieti Jēzus turpināja ceļu pie Jaira meitas, lai to atdzīvinātu. Vai Jairs žēlojās, kad Jēzus pievērsās sievietei: “Kāpēc Viņš kavējas? Es rindā biju pirmais!” Jairam problēma bija ne mazāk nopietna kā sievietei. Iespējams, šī pauze ceļā uz viņa mājām Jairam bija nepieciešama, lai kaut ko iemācītos no sievietes ticības un labāk sagatavotos savas meitas atdzīvināšanai. Jairs parādīja savu ticību atnākot pie Jēzus, bet viņam bija jāturpina šis sarežģītais ticības ceļš. Kā ticība var saglabāties nāves priekšā? Jairs un sieviete parāda, ka ticība ir kaut kas tāds, kas saglabājas bezcerībā. Kā var redzēt centrālā tēma šajā Evaņģēlija fragmentā ir ticība, un atklājam, ka ne vienmēr reliģiskā “bagāža” un pieredze neatklāj ticības dziļumus; arī ģimene automātiski to nedod, bet cilvēki ar dziļākajām un izmisīgākajām vajadzībām to atrod caur dažādiem dzīves ceļiem. Jēzus mācekļi ir aicināti atklāt savu trauslumu un vājumu, raudzīties dziļāk, lai atbildētu uz Jēzus aicinājumu un arvien ciešāk pietuvotos Viņam. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Apd 13, 22-26, svētā Jāņa Kristītāja piedzimšanas svētki, B

Apd 13, 22-26

Svētā Jāņa Kristītāja piedzimšanas svētku vārda liturģijā otrais lasījums no Apustuļu darbiem (13, 22-26) pāris vārdos izsaka Jāņa misijas būtību: “Pirms [Jēzus] atnākšanas Jānis sludināja visai Izraēļa tautai grēku nožēlošanas kristību.” (13,24). Šis īsais teikums veido daļu no apustuļa Pāvila pirmā pierakstītā sprediķa (13, 13-52). Pāvils savā sprediķī uzrunāja jūdus un pagānus, kas pielūdza vienīgo Dievu. Lai izprastu Jāņa Kristītāja kalpojuma nozīmi ir jāizprot laikmets, kurā viņš darbojās. Gadsimtiem ilgi nebija dzirdēta pravieša balss; Dievs vairs neuzrunāja tautu caur saviem sūtņiem, lai pasludinātu savu gribu, skaidrotu tautas apspiešanas iemeslus, nosodītu grēkus, aicinātu uz atgriešanos un apliecināt, ka tiesas spriedums sekos tiem, kas neatgriezīsies. 

Apustulis Pāvils parāda kā Vecajā Derībā (13,16-25) Izraēlis tika gatavots Jēzus atnākšanai un kā Dieva apredzība vadīja tautu no patriarhu laikiem līdz karaļu dinastijām. Pāvils savā sprediķī darbības vārdus attiecina uz Dievu, kurš izvēlējās tēvus, izveda tautu no Ēģiptes, veda viņus ar savu roku, padzina svešas tautas un deva viņiem zemi, kur arī rūpējās par savu tautu. Tā ir Dieva, nevis tautas iniciatīva. Nonācis savā stāstījumā pie karaļa Dāvida, Pāvils uzsvēra vārdu solījums (12,23) un runāja par Jāni Kristītāju, kurš bija Jēzus priekšgājējs un tas, kas norādīja uz Kungu. Jāņa Kristītāja darbība uzsāka jaunu laikmetu (10,37). Pāvils šajā kontekstā seko Jāņa Kristītāja piemēram un norāda saviem klausītājiem uz Jēzu Kristu. 

Mūsdienu lasītājs šajos vārdos (13, 24) var nepamanīt Jāņa vēsts lielumu, ka Viņš sludināja grēku nožēlošanu visiem Izraēla ļaudīm. Ūdens rituāli senatnē bija daudz ierastāki nekā tas ir mūsdienās, jo agrāk cilvēki saprata labāk apmazgāšanās un ūdenī iemērkšanas simbolismu daudz skaidrāk nekā šodien. Tuvo Austrumu tautas un ebreji izmantoja ūdeni dažādos attīrīšanās rituālos (Lev 13, 8-9). Turklāt tuksnesīgā klimatā ūdenim ir daudz eksistenciālāka nozīme no kuras arī iegūst dziļāku un spēcīgāku simbolisko spēku. Jūdi Jāņa Kristītāja laikā bija visai pedantiski apmazgāšanās rituālu ievērotāji, kurus viņiem uzlika Bībele un tiem pievienoja citus ar ūdeni saistītus rituālus. 

Grēku nožēla (gr. metanoia - prāta maiņa, atgriešanās) un kristības (gr. baptizō - iegremdēšana, iemērkšana, mazgāšana) bija divas atsevišķas realitātes. Jūdiem tajā laikā kristības veidoja vienu no elementiem, lai kāds pievienotos vai konvertētos jūdaismā, bet Jānis uzrunāja tautas biedrus tā, it kā viņiem vajadzētu konvertēties! Tā bija īpaša prakse starp citiem ūdens rituāliem, jo tā attiecās uz pagāniem. Pagāni tika apmazgāti no agrākās dzīves nešķīstības un tikai pēc tam apgraizīti. Pilnīga iegremdēšanās ūdenī, apgraizīšana un atvērta sirds pagānam nozīmēja to, ka viņš ir kļuvis par jūdu. Jūdu rakstnieki mācīja, ka pagāni, kuri ir konvertējušies šādā veidā ir kļuvuši kā jaundzimušie, pilnīgi atdalīti no savas pagāniskās pagātnes. 

Dieva valstības tuvošanās nozīmēja, ka jūdi nevarēja būt droši, vai viņiem kā Abrahama bērniem ir garantēta vieta valstībā. Jūdiem bez grēku nožēlas nebija pārliecības, ka valstība viņiem iekritīs rokās bez nekādas atgriešanās prakses. Izrādījās, ka jaunajā laikmetā jūdiem un pagāniem ir jānožēlo grēki un tas jāizrāda pieņemot kristības. Jūdiem tagad vajadzēja pieņemt konkrētu lēmumu, ko dalīt tālāk. Jūdi cienīja Jāni un slava par viņu bija plaši izplatīta (Lk 20, 5-7; Apd 19, 1-7), un tāpēc daudzi atsaucās uz Jāņa sludināto kristību. Iespējams Pāvila klausītāji vairāk pazina Jāņa Kristītāja mācību nekā Jēzus vēsti.

Jāievēro, ka Jāņa Kristītāja vārdi neattiecās tikai uz indivīdu, bet uz Dieva tautu, Izraēli. Protams, Jānis uzrunāja konkrētus cilvēkus, jo tieši indivīdam ir jāizlemj, vai iet atgriešanās ceļu, atzīt savu vainu un pieņemt kristības Jordānas upē. Jānis savā ziņā apšaubīja tautas kolektīvo pārliecību par pestīšanu, ka visi kopā iesoļos mesijas valstībā. Izraēls bija kļuva par tautu, kurai draudēja pazušana un tiesa bija jau tuvu. Dievs sūtīja Jāni, lai tauta pieņemtu radikālu atgriešanās ceļu un piedāvāja kristības Jordānā.  Jāņa kristības sagatavoja ceļu Svētā Gara kristībām, ko atnesa Jēzus Kristus (Mk 1,8). Šī svētdienas svētkos Apustuļu darbu lasījums aicina ne tikai uz atgriešanos un nepaļaušanos uz patīkami plūstošu ticības dzīves inerci, bet jautāt arvien dziļāk par savu atgriešanos un kristību, par ceļiem, kas ved pie Kristus. Dieva sūtīti cilvēki gan vēsturē - pravieši, gan šodien - brāļi un māsas, ir veids kā atgriešanās vēsts sasniedz arī mūsu sarežģītos laikus un sirdis. Svarīgi, lai vārds tiktu pasludināts, tā kā mēs to dzirdējām 17. jūnija svētdienā. 

br. Jānis Savickis OFMCap 

Mk 4, 26-34, svētdiena XI, B

Mk 4, 26-34

17. jūnija svētdienā turpināsim pārdomāt Kunga tuvību mūsu dzīvē, un lasīsim divas Evaņģēlija līdzības par Dieva valstības izaugsmi. Dieva valstība īpašā veidā apliecina Kunga klātbūtni ticīgo dzīvē un ļauj īstenoties pestīšanai katru dienu. Tomēr bieži rodas jautājums, vai tas tā ir? Kāpēc Dieva vārds pasaulē neiedarbojas uzreiz, nemaina manu sirdi un pasauli tā, kā to varētu sagaidīt? Viens no iemesliem, kāpēc Jēzus runāja šīs divas līdzības ir tieši tāpēc, lai kliedētu šaubas un neskaidrību par Kunga klātbūtnes veidu pasaulē. Šeit aplūkosim pirmo līdzību - par zemē iemestu sēklu (4, 26-29). Jānorāda uz to, ka pirmā līdzība iepazīstina mūs ar atbildību, bet otrā (sinepju grauds) līdzība uzsver, ka nemanāmam sākumam būs liels noslēgums; pirmā līdzība izsaka iedrošinājumu, bet otrā mierina satrauktos un nomāktos, kas neredz tūlītējus augļus; abas līdzības parāda valstības attīstības posmus - cilvēka atvērtība uz labo vēsti, kura viņu pārmaina un tā pārveidoti mācekļi veido jaunu kopienu. Pirmā līdzība māca reāli skatīties uz pasauli, bet otrā - aicina uzticēties, ka Dieva valstība pārsteigs visus. 

Visa 4. Marka Evaņģēlija nodaļa ir veltīta līdzībām par Dieva valstību. Nodaļas sākumā varam lasīt līdzību par sējēju un tās skaidrojumu (4, 1-21). Visas šīs līdzības savstarpēji papildinās un skaidro viena otru. Turklāt visu šo nodaļu var uztvert kā 3. nodaļas skaidrojumu, kur varam lasīt par pretestību pret Jēzus mācību un darbību, un tās neizpratni. To var attiecināt arī uz iepriekšējo svētdienu (3, 20-35). Valstības sludināšana izsauca dažādas reakcijas - vieni atmeta Jēzu, bet citi pieņēma Viņa vēsti. Jēzus sekotāju skaits dažādos brīžos ļoti samazinājās. Vai Jēzus pieticīgā mācekļu grupa veidos valstību? Šādā situācijā Jēzus mācīja, ka valstības atnākšana ir daudz noslēpumaināka nekā varēja likties. Jēzus mācīja viņiem jaunu domāšanas veidus. Nav jāgaida sensacionālus rezultātus - dzīvē un pestīšanas vēsturē viss notiek pakāpeniski un noteicošā ir Dieva žēlastība. No maza graudiņa, nemanāma sākuma izveidosies Dieva valstība. Līdzība māca, ka valstība nav kaut kas tāds, ko cilvēks redzamā veidā pieredz un var novilkt robežu zemē, bet ir nepieciešams ilgāks laiks, lai valstība atklātos. 

Lasot līdzību par iemesto zemē graudu var pievērst uzmanību dažādām detaļām un darbībām. Viena no tādām darbībām ir cilvēka un dabas mijiedarbība. Grauds, kas tika iemests zemē auga dabiski un nepārtraukti. Šāds tēls norāda uz cilvēka pārveidošanās procesu Dieva vārda ietekmē. Pārmaiņas nenotiek uzreiz, bet tam nepieciešamas zināms laiks. Vārdus “augļi ienākušies” (4,29) burtiski no grieķu valodas varētu tulkot - “kad auglis dodas/padodas”. Šie vārdi norāda uz ticīgo, kurā ir nobriedis Dieva vārds un viņš ir gatavs atdoties Dieva valstības sludināšanai. Augļa došana norāda uz jauno cilvēku, kurš iesaistās Jēzus darbā neskatoties uz šķēršļiem un sekām.

Jēzus ar šo līdzību iedrošina savus sekotājus sludināt vārdu. Iesēts vārds, pasludināts Evaņģēlijs aug pats jeb Dieva žēlastības pavadīts. Vārds jāsēj drosmīgi un bagātīgi. Nav jāattaisnojas ar neatbilstošu zemi vai atrunām par labākiem laikiem un apstākļiem. Nav pārāk daudz jāanalizē un jādomā, jo Kungs ir tas, kas pasludinātajam vārdam nodrošina dzīvotspēju. Līdzība nenorāda uz to, ko cilvēks varētu veikt un ko nevar, lai iestātos valstība. Vienīgi uzzinām, ka zeme pati no sevis nes augļus. 3. nodaļas kontekstā, kurā daudzi atmet Jēzus mācību, Evaņģēlija lasītājam vai arī māceklim neticīgā sabiedrībā var rasties jautājums: vai vēl ir vērts sludināt Evaņģēliju šādos apstākļos? Jēzus atbilde ir skaidra: ir vērts sludināt! 

Ticīgie ir aicināti atcerēties, ka Evaņģēlijs par kuru viņi liecina nepieder viņiem, un augļi un vārda spēks ir atkarīgi no Dieva darba. Jēzus un mācekļu piemērs var būt šeit par uzskatāmu liecību līdzības patiesībai, jo Evaņģēlijs neilgā laikā no Palestīnas ciemiem un pļavām sasniedza daudzas pasaules malas un pārveidoja cilvēku sirdis. Tieši sludināšana ir nosacījums, lai iestātos Dieva valstība, lai Kungs parūpētos par tās augšanu. Tas ir pārsteidzoši, ka sēkla daudzviet nes daudz augļus, pat, ja izskatās, ka zeme ir neauglīga un apstākļi neatbilstoši, bet tur, kur ir sagatavoti apstākļi un labi plāni, augļus nevar sagaidīt. Kungs Jēzus aicina nebaidīties sludināt “evaņģēliju visai radībai!” (Mk 16,15), jo vārdam ir jāizskan. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 3, 20-35, svētdiena X, B

Mk 3, 20-35

Sākot ar 10. jūnija svētdienu līdz pat 8. jūlijam (5 svētdienas pēc kārtas) pārdomāsim Marka Evaņģēlija fragmentus, kuri mums stāstīs par Dieva tuvību un šķelšanos starp cilvēkiem, kas var rasties tad, kad pieņemam Kunga atklāsmi. Lai pieņemtu šādu Evaņģēlija vēsti pārdomāsim arī ticības ceļu. Pirmā svētdiena vērš mūsu uzmanību uz nepieciešamību atbrīvoties no sātana valgiem, iziet no viņa nama, lai ieietu Kunga mājā, Viņa tuvumā - kļūt par Viņa māti, brāļiem un māsām. Viena no domām, kas rodas izlasot 10. jūnija Evaņģēliju, ir tāda, ka šajā īsajā tekstā ir tik daudz tēmu un domu - vai labāk nebūtu sadalīt šo fragmentu mazākās daļās un noskaidrot: kā izprast neprātību, līdzība, grēks pret Svēto Garu, Jēzus radinieki un Dieva griba. Var vēl sīkāk meklēt dažādas domas, bet svarīgi ir noskaidrot kāds ir kopējais šī fragmenta vēstījums. 

Jau Jēzus publiskās darbības sākumā Viņam radās konflikts ar jūdu tautas līderiem. Šīs svētdienas fragments ļoti labi to attēlo. Jēzus izvēlējās savus mācekļus un devās uz kādu māju, bet ātri vien parādījās oponenti, kuri apsūdzēja Jēzu par to, ka Viņš ir ļaunā gara apsēsts. Jēzus viņiem atbildēja aprakstot kosmisku konfliktu (Mk 3, 22-30). Jēzus saruna notika ar konkrētiem cilvēkiem un par noteiktām tēmām, bet šajā gadījumā Jēzus vārdi, iespējams, pat sarunas biedriem neizprotot, paceļas kosmiskā un eksistenciālā līmenī. Cilvēki savā dzīvē pieņem dažādus lēmumus, tomēr ir arī lielāki spēki, starp kuriem mums ir jāizvēlas, bet, ja tā ir cīņa, jāpiekļaujas pie stiprākā spēka. 

Interesanti, ka Marka Evaņģēlijā Jēzus ģimene un tautas līderi parādīti kā Kunga kritiķi, un visi ir iejaukti kosmiskajā konfliktā ar sātanu, un viņi var kļūt par Svētā Gara zaimotājiem! Tie ir ļoti spēcīgi vārdi! Ja salīdzinām Marka tekstu ar Mateja vai Lūkasa Evaņģēliju, tad redzam, ka divi pēdējie evaņģēlisti daudz ko nepasaka: raksta par strīdiem ar Rakstu zinātājiem un nešķīstiem gariem (Mt 12,22-45; Lk 11,14-32), bet nepiemin Jēzus ģimeni un prāta zaudēšanu. Priekš Mateja un Lūkasa šie vārdi varēja likties pārāk spēcīgi un lasītājam neizprotami, turklāt abi rakstīja par Jēzus piedzimšanu un būtu nevietā runāt par Jēzu, kurš tā apietas ar savu ģimeni. Marks rakstīja par Jēzu, kurš nevilcinoties uzsāka savu darbu, aktīvi iesaistījās Evaņģēlija sludināšanā un izsauca konfliktus ar visdažādākajām cilvēku grupām. Jāuzsver, ka patiesais konflikts ir daudz nopietnāks nekā ar ģimeni vai tautas līderiem - tas ir konflikts ar pašu sātanu. 

Savā ziņā oponenti un radinieki nodarbojas ar pļāpāšanu šīs kosmiskās vīzijas kontekstā. Jēzus kritiķi vēl bija cilvēki ar šauru skatījumu ne tikai uz Jēzus personu, bet arī uz īstenību, un vēl neredzēja kosmisko drāmu, kurā viņiem jāizvēlas sava vieta. Pat ja viņiem bija skaidrs, ka jāizvēlas Dievs, tad vēl nezināja, ka Jēzus ir tas, kas viņus var ievest Tēva mājās. No Tēva perspektīvas Jēzus oponenti bija niķīgi un stūrgalvīgi bērni. No Rakstiem mēs zinām, ka daudzi no tautas līderiem un Jēzus ģimenes pievienojās mācekļu lokam, un pieņēma Kunga vārdu. Jēzus izveidoja “jaunu ģimeni”.

Lai noskaidrotu kādai jābūt ticīgā stājai šī lasījuma gaismā, jāaplūko vārdi ar kādiem Jēzus tuvinieki raksturoja Viņu: “Viņš kļuvis bezprātīgs” (3, 21). Vai šos vārdus jāuztver negatīvi, vai arī varam tos uztvert Svēto Rakstu gaismā. Dziesmu dziesmas grāmatā varam lasīt par lielu mīlestību un kaisli: “Tu mani iekvēlināji, māsa mana, līgava, - tu mani iekvēlināji tik ar acu kaktiņu, tik ar vienu krelli no tavas rotas” (Dz 4,9). Kungs atklāj pilnīgi jaunu un apbrīnojamu mīlestību, neatkarīgu no pagātnes žņaugiem, manipulācijām, aizspriedumiem un bailēm. Tā ir brīnišķīga un kaislīga mīlestība. No ebreju valodas “Tu mani iekvēlināji” - kāda tulkojumā tika pārtulkots: “Tevis dēļ es zaudēju savu prātu” vai burtiski - tu liki manai sirdij sisties ātrāk, tu paņēmi manu sirdi. Kungs patiešām ir iemīlējis cilvēkus un no malas tas var izskatīties aizdomīgi un neprātīgi (Mk 3,21). Herods Jēzu uzskatīja par izsmiekla vērtu (Lk 23,11). Terēze no Bērna Jēzus raksta: “Kāda laime ir ciest priekš Tā, kurš mūs ārprātīgi mīl un pasaules acīs ir traks… Tas bija neprāts, ka Viņš meklēja mazos…, lai tie kļūtu par Viņa troņiem - Viņš, godības Karalis, kas sēž uz Ķerubiem.” (169. vēstule). 

Arvien tuvākas attiecības ar Kungu var ticīgajam radīt bailes, lai neviens neraksturotu mani kā neprātīgu, dīvainu, traku vai fanātiķi. Jēzus tā tiek nosaukts, jo Viņš ar visu savu dzīvi liecināja par Dieva valstību un nebija Viņā kaut kāds “nu bet/vai nu”. Kārdinājums pieņemt kristīgo ticību daļēji varētu nodrošināt pret liekiem komentētājiem un glūņām; var likties svarīgi nepārspīlēt, lai nenosauktu par nenormālu. Gribas izdomāt tādu kristīgo ticību, lai nekādi neatšķirtos no apkārtējās sabiedrības. Kristiešiem nav jābūt trakiem vai fanātiskiem, vienkārši ir tāda cilvēku grupa, kurai dažādu iemeslu dēļ ir nepieciešamība tā runāt par ticīgajiem… Kristiešiem jārūpējas par apdomību un mērenību, tomēr nevar pārāk rūpēties par to, ko citi par mani domās. Ja Evaņģēliju uztver nopietni, tā vienkārši var gadīties, ka kāds tā runā. Kungs piedāvā mācekļu ceļu, kas neiekļaujas sabiedrības shēmās, paredzējumos un līdzsvarā; Viņš aicina uz tuvības un ticības ceļu, lai atbrīvotos no ļaunām un viltīgām saitēm.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 2, 23 - 3,6, svētdiena IX, B

Mk 2,23 - 3,6 

3. jūnija svētdiena turpina šī liturģiskā gada Marka Evaņģēlija lasījumu ciklu. Šīs svētdienas lasījums noslēdz Evaņģēlija pirmo daļu, kurā Marks apkopo domas par aicinājumu un mācekļu kopienas dzīvi (1,16-3,6). Šo pirmo daļu var iedalīt trijās mazākās daļās: pirmo mācekļu aicināšana (1,16-20); Jēzus vārda spēks (1,21-45); Jēzus jaunās dzīves dāvana (2,1-3,6). Šīs svētdienas lasījums ir ietverts šajā pēdējā daļā. Kungs atklāj jaunu vēsti par sabatu. Jaunā dzīve, uz kuru norāda Jēzus, aicina pieņemt Viņu arī kā atpūtas Kungu, jo cilvēku patiesā atpūta ir Kungā. Cilvēki var izdomāt tādus noteikumus, ka daudzus tie var mocīt, “kaltēt” un nespēj pieredzēt patieso un jauno dzīvi. Jēzus aicina paļauties uz Viņu kā likumu skaidrotāju, lai atgūtu dzīvību.

Sabats jūdiem ir diena brīva no darba (Izc 34,21), bet kristiešiem tā ir svētdiena, Kunga diena. Farizeji redzot, ka mācekļi rāva vārpas, interpretēja šo darbību ļoti legālistiski un prasīja Jēzum paskaidrot šo notikumu. Jēzus atsaucās uz Dāvidu un viņa biedriem, kuri ēda maizi uz kuru attiecās kulta priekšraksti: “Tas pienākas Āronam un viņa dēliem, un viņiem to būs ēst svētā vietā; jo tas viņiem ir augsti svēts no Tā Kunga uguns upuriem, viņiem piešķirtā daļa mūžīgi” (Lev 24,9). Jēzus šajā situācija saka ļoti spēcīgus vārdus: vai jūs nepazīstat Rakstus? Nesaprotat tos? 

Cilvēks, kas uzsāk ceļu kopā ar Jēzu bieži nāk no pagāniskas pasaules un viņam gribas redzēt savu jauno dzīvi sakārtotu ar likumu, priekšrakstu, ieradumu un ārējo normu palīdzību. Tas ceļa sākumā var likties neaizstājams un obligāts noteikums. Evaņģēlists Marks savu Evaņģēliju rakstīja īpašā veidā katehumeniem un tāpēc zināja kādā veidā brīdināt viņus par kārdinājumu pārnest no savas agrākās dzīves saistīšanos ar priekšrakstiem un likumiem tā, it kā tajos būtu tikai pestīšana. 

Jēzus norāda, ka tie, kas paliek pie vecās dzīves domāšanas veida vēl nav sapratuši valstības noslēpumus. Ja cilvēkā virsroku gūst piesaistīšanās ārējiem likumiem, tad Jēzus vārdiem ir grūti uzrunāt tāda ticīgā sirdi un Evaņģēlija vēsts par valstību nevar atklāties savā pilnībā. Jēzus nosoda šādu ārēju nostāju kā kļūmīgu. Cilvēki, kas iepazina Dieva mīlestību bija arī Vecajā Derībā. Jēzus norāda uz Dāvidu, kurš jau tūkstotis gadus iepriekš izprata, ka sabats ir priekš cilvēka un nevis cilvēks priekš sabata. Viņš spēja izšķirt, kas ir svarīgs un, kas ir likuma skaidrojums, lai ārkārtas situācija varētu to pārskatīt. Jēzus savus mācekļus aicināja dziļāk izprast Likumu, lai nepaliktu tikai likuma ārējās izpratnes līmenī.

Jāuzsver, ka Jēzus ir sabata Kungs, bet tas nenozīmē, ka Viņš atceļ vai maina likumu. Vārdi “Kungs pār [kaut ko]” (2,28) Bībelē ir jāizprot kā atbilstoša apiešanās ar kaut ko. Šo teikumu varētu pārtulkot arī tā: Jēzus var izšķirt un atbilstoši skaidrot sabata svinēšanu. Jēzus ir gudrs sabata skaidrotājs. Teikumu “Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu” var izprast arī kā atgādinājumu, ka šaubīgās situācijās cilvēkam ir priekšroka pār likumu. Tomēr nevienā vietā Jaunajā Derībā netiek runāts par sabata atcelšanu. 

Jēzus vēlējās saviem mācekļiem iemācīt un parādīt svarīgu patiesību, ka sabats ir Dieva dāvana cilvēkiem. Žēlastības laiks, kurā priekšroka nav aizliegumiem, bet Dieva žēlsirdībai. Sabats ir dāvana un nes cilvēkiem svētību, un, ja tas tā ir, tad to nevar paturēt tikai sev. Pretēja nostāja ir “sirds aklums” (3,5), stūrgalvība. Tādai stājai nav raksturīga tikai dvēseles nocietināšanās, bet ir jutīguma trūkums pret Dieva gribu un baušļiem, nespēja redzēt to, ko Dievs pašlaik vēlas. Viņš ir dzīvs un aktuāls Dievs, un aicina mūs veidot tādu pašu sirdi, lai redzētu mūsu brāļu un māsu vajadzības, neslēptos aiz likumiem, priekšrakstiem, ierastiem uzvedības modeļiem, saviem pagātnes pagāniskajiem rēgiem un domāšanas veidiem, bet dāvātu dzīvību, klātbūtni, dziedināšanu un kopienu.

br. Jānis Savickis OFMCap

At 4, 32-34. 39-40, Svētās Trīsvienības svētdiena, B

At 4, 32-34. 39-40 

27. maija svētdienā Baznīca svin Vissvētās Trīsvienības svētkus. Šie svētki ik gadu seko nedēļu pēc Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem, lai svinētu Kristīgās mācības ticības pamatu - Trīs Personas Dievā: Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Svētā Trīsvienība pasaulei atklājās Jaunajā Derībā, un tāpēc interesanti ir tas, ka liturģiskajos lasījumos puse ir no Vecās Derības (At, Ps) un otra puse ir no Jaunās Derības (Rom, Mt). Pārdomāsim pirmo lasījumu no Atkārtotā Likumu grāmatas (At), lai uz Dieva pakāpenisko atklāšanos cilvēkiem paskatītos no Vecās Derības cilvēka perspektīvas. Izraēla aicinājumu var raksturot kā unikālu, jo neviena cita tauta nav pieredzējusi tādu Dieva ienākšanu tās dzīvē. Šīs svētdienas lasījums ir kā svinīga uzrunu par Izraēla izredzētību un šis fragments tiek uzskatīts par vienu no Atkārtotā Likumu grāmatas teoloģiskajiem centriem.

Lasījums stāsta par laikiem, kad Izvēlētā tauta izceļoja no Ēģiptes, lai izbeigtu četrsimt ilgus gūsta gadus. Dievs izvēlējās Mozu, lai viņš ievestu tautu brīvībā; Dievs veica lielus darbus Ēģiptē un apliecināja savu varenību, un tauta devās uz Apsolīto zemi. Ceļā Mozum vajadzēja paciests tautas kaprīzes un atgādināt par Dieva godību. Mozus uzsvēra patiesību, ka ir viens patiess Dievs un nav neviena cita dieva. Mozus un Izvēlētā tauta dzīvoja daudzdievības pasaulē, un ticība vienam Dievam bija kaut kas nebijis; daudziem ticība vienīgajam Dievam varēja būt grūti saprotama. Izraēlis sākumā ticēja Ābrahama, Izāka un Jēkaba Dievam, un pieņēma domu, ka citām tautām ir savi dievi, tomēr Izraēļa ticības ceļš noveda viņus pie atziņas, ka citi dievi nepastāv un tie ir tikai elki un cilvēku izdomājums. 

Šis fragments parāda īpašu tautas pieredzi: Dieva izvēlētību (4,34) un atklāsmi (4,33.35). Dievs radikāli jaunā veidā atklājās Izraēlim. Citu tautu dievi varēja izvēlēties kādu cilvēku, lai viņu svētītu; parasti tas bija valdnieks, kura izvēlētību pavadīja propaganda, lai pamatotu varas dievišķo izcelsmi. Šie dievi neinteresējās par vienkāršiem mirstīgajiem un neatklāja savu iekšējo dzīvi, vai arī to, kas viņiem patīk un kas nepatīk. Cilvēkiem pašiem vajadzēja uzminēt kā pielabināt kādu dievu, izdomāt kādu plašāku dieva plānu cilvēka dzīvei. Izraēla Dievs uz šo Tuvo Austrumu elku fona izvēlējās atklāties un izdarīja to caur savu likumu un savos darbos. 

Vecajā Derībā Izvēlētā tauta apbrīnoja Dieva mīlestību un rūpes par sevi; tauta juta savu izredzētību un īpaši lielu Dieva labvēlību pret sevi. Atkārtotā Likumu grāmata atgādina, ka Dievs pagātnē ir veicis tik daudz brīnumus savai tautai un arī nākotnē to nepametīs. Izraēlis atsaucas uz radīšanas darbu, tomēr īpaši spēcīgi uzsver sastapšanos ar Kungu Sinaja kalna pakājē. Visu Dieva zīmju mērķis, ko redzēja tauta izceļošanas laikā, bija parādīt, ka Kungs ir vienīgais Dievs un nav citu. Izvēlētajai tautai bija jānostiprinās ticībā, ka ir viens Dievs, lai atklāsmei būtu stabils pamats un tā varētu attīstīties. Patiesība, ka ir viens Dievs tautai nebija jāpieņem tikai ārēji, bet iekšēji, sirdī un saprātā, lai saprastu kāpēc ir jāseko Dieva baušļiem: lai tauta dzīvotu laimīgu un ilgu dzīvi, un ar savu dzīvi liecinātu, ka viņu Dievs ir patiess un vienīgais. 

Izraēlis, neskatoties uz Dieva klātbūtni, nespēja uzreiz atteikties no ierastās dzīves. Pagāja kāds laiks kamēr viņi apzinājās savu īpašo stāvokli citu tautu vidū un nonāca līdz tādai ticībai Dievam, ka spēja ar ironiju skatīties uz citu tautu elkiem. Atkārtotā Likumu grāmata brīdina pret apostāziju un uzsver paklausību un uzticību Dievam, jo tikai tā var izdzīvot pestīšanas vēsturi kurā atklājas Dievs. Lai sagatavoti augsni ticībai Svētai Trīsvienībai bija nepieciešami daudzi gadsimti un var gadīties, ka kādam laikam jāpaiet to dzīvē, kuri atraduši vienīgo Dievu šodien. Atkārtotā Likumu grāmata atgādina, ka Dieva iepazīšanas ceļā vajag iepazīt pestīšanas vēsturi, kura parāda cik īpašs ir Bībeles Dievs, cik apbrīnojams ir Izvēlētās tautas ceļš kopā ar Kungu, lai uz tāda pamata dziļi sirdī pārdomātu Dieva noslēpumu un dzīvotu saskaņā ar Viņa gribu. Kungs ļaus tādam cilvēkam iepazīt sevi tuvāk, atklās savu iekšējo dzīvi.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ps 104, 1ab. 24ac. 29bc–30.31.34, Svētā Gara nosūtīšanas svētki, B

Ps 104, 1ab. 24ac. 29bc–30.31.34 

20. maijā Baznīca svin Svētā Gara nosūtīšanas svētkus. Šī notikuma nozīme ir tik liela, vispusīga un dziļa, ka ietekmē kristiešu personisko un kopienas dzīvi jau divas tūkstošgades ar nemainīgu spēku un pavasari. Svētdienas liturģija piedāvā svarīgus lasījumus par Svēto Garu - šosvētdien nedaudz tiks apskatīts 104. psalms. Šis psalms apraksta Dieva radīšanas darbu kosmosā soli pa solim, tādā kārtībā, kā tas ir aprakstīts Radīšanas grāmatas sākumā (1,1-2,4). Psalmā nav vārds “labs”, kas daudzas reizes izskan radīšanas stāstā, tomēr vēsts ir skaidra: radība ir ļoti laba. Kad Dievs skatās uz pasauli, Viņš redz to kā labu, bet cilvēks bieži redz tikai postu, nekārtību un ļaunumu. Psalmists uz pasauli skatījās ar Dieva acīm un tāpēc spēja redzēt Dieva plānu attiecībā uz visu radīto realitāti. Ja kāds uz pasauli skatās ar sagrozītu skatienu, tad 104. psalms aicina paskatīties uz to vēl vienu reizi, bet jau ar skaidru skatienu (Apd 9,18). Psalms ielūdz uz pasauli skatīties ar plašāku skatienu, Dieva acīm, jo, kad Dievs skatās uz pasauli, Viņš redz visu (Rad 1,31), līdzīgi kā psalmists, lai redzētu prieku, skaistumu un labumu. 

Var likties, ka psalmi ir Vecās Derības teksti un tie neko labāku nevar pateikt par Svēto Garu kā tas ir atklāts Jaunajā Derībā. Tomēr jāņem vērā, ka Veco Derību Baznīca no paša sākuma interpretē Jaunās Derības gaismā un tas pats Gars ir darbojies visā pestīšanas vēsturē. 104. psalma skaidrošanas tradīcija ir cieši saistīta ar Vasarsvētkiem, jo atgādina, ka Dievs Baznīcas veidošanā turpina pasaules radīšanas darbu. Dievs rūpējas par pasauli un cilvēkiem, un mēs arvien vairāk iepazīstam kā Radītājs to dara un kādā veidā mēs esam daļa no Dieva plāna. Šī psalma domas līniju un skatījumu uz realitāti skaisti papildina sv. Asīzes Franciska Saules dziesma*.

Jāuzsver, ka psalmists nav tikai emocionāli aizkustināts, bet, pirmkārt, viņš ir ticīgs cilvēks, kas pielūdz Dievu; viņa uzmanība vairāk ir vērsts uz Dieva radīšanas darbu un tās atkarību no Radītāja, un nevis šauri izprasts dabas krāšņuma estētiskais baudījums. Dieva slavēšana ir šī psalma pamatā; slavēšana ir veids kā mēs varam iepazīt Dievu, kurš rada pasauli kā Dieva mīlestības izpausmi, mīlestības vēstuli. Baznīca ir īpašs Dieva darbs cilvēku pestīšanas plānā, kuru arī ir jāuzlūko ar Dieva acīm, lai redzētu pāri grumbām un sīkumiem, kuriem gribas pievērst pārlielu lielu uzmanību. Gars aicina Baznīcā redzēt jaunu radības darbu, jaunu dārzu, kurā katrs var atjaunoties garā. 

Psalma sākumā izskan doma par Dieva lielumu un šī doma vijas cauri visam tekstam. Dievs ir radītājs, un šo spēku un savas rūpes atklājas mūsu ikdienā. Atklājot un ieraugot to, ticīga cilvēka sirdī var rasties patiess pateicības sauciens. Dieva darbu daudzums un dažādība liek priekā nemitīgi pielūgt Dievu, jo radīšanas darbs nav iesaldēts tālā pagātnē, tad ir aktuāls arī šodien. Dievam ir viens plāns visai radībai un pat, ja tā ir daudzveidīga un mūsu acīs var likties pretrunīga, tomēr radības pretmeti (nakts-diena, zeme-jūra u.t.t.) liecina par Dieva darba lielumu un harmoniju. Vienums un daudzums Dieva plānā neliecina par konfliktu vai neveiksmi, bet gudrību. Dievs nerada pasauli mehāniski un bez mīlestības, bet kā Tēvs, kuram rūp bērni un vēlas uzturēt ar cilvēkiem dialogu (Rad 1-2, Ps 145). 

Baznīca cauri gadsimtiem šo psalmu uzlūko kā Dieva valstības slavinājumu, kurā valdīs taisnība un Dieva Gars atjaunos cilvēku: “ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; vecais ir pagājis; lūk, viss kļuvis jauns” (2 Kor 5,17). Dievs par cilvēku nerūpējas tikai fiziskajā līmenī, bet arī iekšējā, garīgā līmenī. Svētais Gars ir tas, kas “atjauno zemes vaigu (Ps 104,30), dāvā jaunu dzīvi Jēzū Kristū: “Jo dzīvības gara likums Kristū Jēzū mani atbrīvojis no grēka un nāves likuma” (Rom 8,2). Psalmists slavē Garu Radītāju un Baznīca pievienojas šim slavinājumam, jo Gars joprojām darbojas, īpaši tas parādās Vasarsvētku dienā, kad tika pasaulei atklāta Baznīca. Svētais Gars piedalījās radīšanas darbā, bet cilvēka pestīšanas darbs ir kā otrā radīšana, un Baznīca ir jauna valstība, kopiena, bagāta un krāšņa īstenība, kuru Gars rada, uztur un vada cauri vēsturei. Cilvēks šajā īstenībā piedzīvo atjaunošanos un rod patvērumu, līdzīgi kā to kādreiz pieredzēja Ēdenes dārzā. 

* http://triszemes.blogspot.com/2017/10/sv-francisks-lugsanas-4-masas-saules.html

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 17, 11b-19, VII lieldienu laika svētdiena, B

Jņ 17, 11b-19

13. maija svētdienā, nedēļu pirms Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem, Evaņģēlijs atklāj Jēzu Kristu kā Baznīcas vienotības avotu. Jēzus lūdz savu Tēvu, lai Viņš uzturētu mācekļus svētumā. Bibliskajā izpratnē svēts ir tas, kas ir atdalīts, un šeit skaidri parādās šī doma, ka Jēzus sekotāji atšķirās no pasaules. Vispirms svētums attiecas uz vienotību, kuru viņi saņem no Tēva un Dēla. Mācekļi ir aicināti pievienoties šai Trīsvienības vienībai, lai savu dzīvi izdzīvotu atvērtībā, tuvībā, uzticībā un drošībā. Jēzus lūgšana par vienotību paceļ ļoti augstu māceklības standartu, ne mazāk un ne vairāk kā vienotība starp Tēvu un Dēlu. Svarīgi uzsvērt, ka šī vienotība ir iespējama “vārdā”. 

Lai šīs svarīgās patiesības pavēstītu, apustulis Jānis sava Evaņģēlija 17. nodaļā ietver tās visgarākajā Jēzus lūgšanu, kura tiek saukta par “Augstā priestera lūgšanu”, jo Jēzus tajā atklājās kā priesteris, kurš lūdzās ne tikai par savu tautu, bet arī par sevi. Šī nodaļa arī noslēdz Jēzus pēdējo vakariņu uzrunu (13-17. nodaļa), kuras beigās mēs dzirdam Jēzus misijas būtību šajā pasaulē: ka Viņš ir Dēls, kurš ir uzticīgs savam Tēvam, un šo uzticību piepilda krusta upurī.

Jēzus uztic Tēvam visus savējos, un lūdz, lai Tēvs viņus sargātu un svētītu. Kas notiks ar mācekļiem, ja Gans viņus pametīs? Vai vienotība bez Gana redzamās neklātienes ir iespējama? Jēzus viņus uztic Tēvam un tā ir visdrošākā garantija vienotībai. Tomēr aizsardzība ir ļoti nepieciešama, jo cīņa ar ļauno mācekļiem vēl būs priekšā un no tās nevarēs nekādā veidā aizbēgt. Jēzus mācekļiem būs jācīnās ar ļaunuma uzbrukumiem un jāatsit tie, lai pasauli atgūtu Kristum. 

Jēzus ar pasauli šeit izprot neticības zonu un neticības cīnītājus, bet ne ģeogrāfisku vietu; pasaule šajā fragmentā ir garīga nostāja. Jēzus mācekļi šādai pasaulei, šādam cilvēku lokam nepieder. Tas nenozīmē, ka pasaule pati sevī ir slikta - tāda doma būtu ļoti kļūdaina. Jēzus vārdos “pasaule” iegūst ļoti personisku pieskaņu, un tāpēc šeit tā nav jāsaprot kā pasaules noliegšana, bet kā īstenība aiz kuras slēpjas konkrēti cilvēki, kas atmet un ienīst Jēzu, un Viņa mācību. Apustuļa Jāņa teoloģijā Dievs Tēvs ir parādīts kā tas, kas mīl pasauli (3,16) un sūta pasaulē savu Dēlu, lai to glābtu (1,29;3,17; 4,42), dāvātu savu dzīvību (6,33.51; 12,35) un ienestu tajā savu gaismu (8,12; 9,5; 11,9; 12,46). 

Jēzus ir uzvarētājs, tomēr šīs uzvaras īstenošana vēsturē un cilvēku dzīvē tiek uzticēta mācekļiem un visai Baznīcai. Jēzus darbs ir gandrīz jau pabeigts un Viņš lūdzas par saviem sekotājiem. Kā gans Viņš atdod savu dzīvību par savām avīm (10,17) un lūdzas, lai ganāmpulks paliktu nesadalīts. Jēzus upurim ir jāstiprina un jāsvēta mācekļi, un jāmodina viņos upurgatavību, lai viņi varētu turpināt Kunga iesākto darbu. 

Jēzum īpaši rūpēja mācekļu vienotība; Viņš vēlējās, lai mācekļi piedzīvotu savstarpējo tuvību un vienumu - tā kā Dēls un Tēvs to piedzīvo. Mācekļi paliek pasaulē - vidē, kurā viņi sastapsies ar neticību un cinismu, un, kas vēl nepatīkamāk, ar naidīgi noskaņotiem cilvēkiem (15,18-27). Jēzus sekotāju jeb Baznīcas misija ir sava veida izaicinājuma mešana pasaulei (16,8-11), lai no meliem izvilktu visus, kas mīl un meklē patiesību, un pievienotu viņus ganāmpulkam, un arī lai novilktu ļaunuma dekorācijas, lai atklātos siržu nodomi (Lk 2,35). Jēzus neaicināja cilvēkus piedzīvot zaudējumus: “Kas ir tas, kas pasauli uzvar, ja ne tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls?” (1 Jņ 5,4).

Jēzus uztraucās par mācekļu vietu pasaulē, jo ticības ceļš ir bīstams, un tāpēc lūdzās par pavadību un aizsardzību viņiem. Jēzus viņiem deva savu vārdu (17,14), kas ir būtisks līdzeklis, lai liecinātu un izturētu Kunga klātbūtni pasaulē. Kunga vārdā var meklēt patvērumu: “Stiprs tornis ir Kunga vārds, turp skrien taisnais un ir glābts!” (Sak 18,10). Kunga vārdā var patverties un atpūsties tad, kad māceklis ir noguris, un atrast patvērumu, kad viņš tiek vajāts, lai paceltos pāri ienaidniekiem un nostiprinātos pret tiem. Vienotība ir vide, kurā šis vārds var darboties un būt iedarbīgs (Ebr 4,12). Vienotības pretstats ir izkaisītība, sašķeltība, atomizācija u.t.t. Jēzus zina, cik neaizstājama ir vienotība un šo vēsti ļoti skaidri vēlas nodot visiem mācekļiem katrā gadsimtā un paaudzē. Jau no Ādama un Ievas dienām, Babeles laikiem cilvēki ir izvēlējušie savas šaurās intereses un izolāciju, bet Kungs Jēzus aicina atklāt un pieņemt to, ko mēs esam zaudējuši un sirdīs nemitīgi alkstam - vienotību ar Dievu un cilvēkiem. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 15, 9-17, VI lieldienu laika svētdiena, B

Jņ 15, 9-17

Pagājušosvētdien Evaņģēlijs noslēdzās ar vārdiem “kļūstat mani mācekļi” (Jņ 15,8), bet 6. maija svētdienā turpināsim lasīt šos Jāņa Evaņģēlija vārdus, kur Jēzus mācekļus jau nosauks par draugiem. Fragmenta sākumā vīnakoka simboliku nomaina mīlestības tēma. Draugi iepazīst Jēzu daudz dziļākā veidā nekā kalpi; šīs attiecības nebalstās uz zināšanām vai pieraduma, bet veidojas dziļi personiskās attiecībās ar Kungu un kopienas sadraudzībā. Jēzus pirms savas pashas, t. i., savas aiziešanas pie Tēva, atstāja saviem draugiem tuvākmīlestības bausli. Jēzus sākumā runāja par Tēva mīlestību pret Dēlu un pēc tam par Dēla mīlestību pret mācekļiem, un sekojoši par mācekļu savstarpējo mīlestību. Jēzus runāja par vienu un to pašu mīlestību kāda pastāv Dievā un kāda tiek dāvāta mums, lai mēs varētu to pieredzēt. Šis fragments nav jāapskata tikai saistībā ar iepriekšējo svētdienu, bet arī jāņem vēra Kunga Debeskāpšanas svētki 10. maijā. Šo svētku gaismā Jēzus vārdi izklausās kā pēdējā griba un testaments: “Palieciet manā mīlestībā!” (Jņ 15, 9).

Šīs svētdienas Evaņģēliju var uzlūkot kā teoloģisku un garīgu komentāru vīnakoka alegorijai no pagājušās svētdienas (Jņ 15, 1-8). Jau divas svētdienas pārdomājam visdziļākās ticības patiesības, un tāpēc arī tagad varam pieskārties Dieva atklāsmes būtībai. Mīlestība ir Dieva atklāsmes centrā un šī mīlestība nav kaut kāda īslaicīga, pārejoša vai jutekliska, bet izpaužas paklausībā baušļiem. Jēzus skaidri norāda, ka Viņš gaida ārēju mīlestības liecību. Lai labāk saprastu mīlestības nozīmi kristīgajā dzīvē jāievēro, ka Jēzus sākumā par baušļiem runāja daudzskaitlī (15,10), bet vēlāk jau runāja tikai par “bausli” vienskaitlī (15,12). Šādu pāreju no daudzskaitļa uz vienskaitli var ļoti plaši skaidrot. Kungs zināja un par to liecina ticības pieredze cauri gadsimtiem, ka Viņa mācība ir jāuzlūko un jāizdzīvo nedalīti un vienoti. Kristietim jāidentificējas ar visām ticības patiesībām un baušļiem tā, it kā tie būtu viens: “Kunga baušļi ir daudzi un vienlaikus kaut kas viens: daudzi, jo dažādi ir darbi, bet tiem ir viena sakne - mīlestība” (pāvests Gregors Lielais, 540-604). Ja nebūs šīs identitātes, nebūs arī ārējas liecības un kristiešu liecība zaudēs savu spēku. 

Pildīt baušļus nozīmē ar sapratni izturēties pret to, kas es esmu, kas ir cilvēki man apkārt un kas priekš manis ir Kungs. Mīlestības bauslis savā ziņā piedāvā gan ceļu, gan līdzekļus mērķa sasniegšanai un pašu mērķi; aptver visu dzīvi un ne tikai mūžību, bet šodienu - manu pestīšanas laiku. Jēzus aicina atklāt to, kas ir katram ticīgajam dots. Kā var raksturot mīlestību uz kuru aicina mūs Jēzus - noteikti radošu, jo tā ir jāiedzīvina neparedzamos notikumos; katru dienu mēs piedzimstam jaunām situācijām - mēs tās neizvēlamies. Tās ļauj mums pildīt mīlestības bausli un nenogurt no vienveidības. Jēzus pats kā galva dod vislielāko piemēru, atdodot savu dzīvību par saviem draugiem. Tomēr Viņš ir izdarījis kaut ko vairāk, Viņa mīlestība ir lielāk, jo spēja atdot savu dzīvību ne tikai par draugiem, bet arī par tiem, kas Viņu ienīst un ignorē. Tā patiešām nav garlaicīga mīlestība. 

Jēzus pēdējo vakariņu laikā un uz krusta veidoja jaunu kopienu. Pārsteidzoši, bet visgrūtākais šajā darbā ir tuvākmīlestība! Jēzus vēlas saviem draugiem dot visu, ko dzirdēja un saņēma no Tēva, lai viņi varētu iet mīlestības ceļu. Jēzus iepazīstina viņus ar tām attiecībām, kādas Viņam ir ar Tēvu. Dēls ir patiess sava Tēva liecinieks un aicina savus draugus būt par mīlestības lieciniekiem. Fragmenta sākumā (15,12) un beigās (15,17) evaņģēlists Jānis norāda, ka mīlestības baušļa jēga, pamatojums, paraugs un avots ir Jēzus: “kā es jūs mīlēju” (15, 12). Visā Jēzus dzīves kontekstā Viņš runā ne tikai par izolētu savstarpēju mīlestību, bet par tādu mīlestību, kas iziet ārā no noslēgtas kopienas un izplatās, kas ir misionāra un auglīga, un aicina uz darbību: “lai jūs ietu un nestu augļus” (15,16). Jēzus nerunā par individuāliem mācekļiem, bet par visu mācekļu kopienu, visu vīnakoku. 

Jēzus skaidri norāda arī uz vīnakoka praktisko pusi. Vīnakoks un zari savā starpā ir savienoti, bet to visu kopā nesatur anonimitāte vai abstrakcija. Mīlestība un draudzība ir tas, kas Kunga kopienai dod iespēju īsteno savu aicinājumu. Draugi zina, kas ir vienotība,cik tā ir vērtīga un neaizstājama, viņi zina, kas ir kopīgas intereses, vēlmes un mērķi. “Draudzība veidojas arī nevienlīdzībā” (R. Cantalamessa). Jēzus kā Dieva Dēls ir neizsakāmi pārāks par mums, bet vienlaicīgi vistuvāk mums, tuvāk mums pašiem nekā mēs varam būt. Viņa draugu loks ir ļoti dažāds un Viņš dāvā mums savus draugus, visdažādākos. Evaņģēlists Jānis pieņēma Jēzus vārdos ļoti nopietni un uzskatīja sevi par Jēzus draugu, un to vēlējās pavēstīt Evaņģēlija lasītājiem, ka Dieva Dēls ir viņa draugs, mācekļu draugs un visu ticīgo draugs. Ar šādu pārliecību viņš varēja rakstīt, ka “Viņa baušļi nav grūti” (1 Jņ 5,3). Evaņģēlists Jānis redzēja ticības dzīvi draudzības un tuvākmīlestības perspektīvā, un tā viņam neliekas sarežģīta vai nospiedoša. Tādā ticības dzīvē nav pašam jācīnās, bet var uzticēties tiem, kas pirms manis ir paveikuši labu darbu: “Labo cīņu es izcīnīju, savas gaitas pabeidzu, ticību uzglabāju” (2 Tim 4,7). Varu smelties un dalīties pieredzē, iedvesmā un stiprinājumā, lai vienoti pieņemtu visu baušļu vienību, kas ļauj netērēt enerģiju uz sūrošanos par sīkumiem, šaubām vai tas tā ir, bet domāt par augļu nešanu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 15, 1-8, V lieldienu laika svētdiena, B

Jņ 15, 1-8

29. aprīļa svētdienas Evaņģēlijā Jēzus ir parādīts kā “vīnakoks” par kuru rūpējas Tēvs, kurš arī gādā par zariem - ticīgajiem. Evaņģēlists Jānis tādā veidā vēlējās uzsvērt vienotību kādai jābūt starp Kristu un Baznīcas locekļiem, un briesmas, kas var rasties tad, kad tiek sarauta šī saite. Tā ir ļoti dziļa saite. Zaros plūst sulas, kas nāk no vīnakoka. Visos plūst viens spēks it kā tas būtu kā vienota asins sistēma (Svētais Gars). Zari un vīnakoks funkcionē tā it kā tiem būtu vienāda dzīves un īstenības uztvere. Šī kopība nestāv uz vietas, aug, attīstās un nes augļus. Dzīvi, ko ticīgie saņem kristības sakramentā, vajag sargāt un saglabāt, lai attiecības ar Jēzus nesabojātu saldas un sēdošas dzīves trombi. 

Vīnakoka alegorija pēc savas struktūras atgādina pagājušo svētdien lasīto līdzību par Labo Ganu (Jņ 10) un vārdus par Dzīvības Maizi (Jņ 6, 35-51), jo sākumā tiek lietoti vārdi “es esmu…” un attīstās attiecīgā doma. Svarīgi norādīt, ka šī alegorija ir daļa no Jēzus pēdējo vakariņu uzrunas. Alegorijā par vīnakoku varam redzēt viena procesa divus posmus. Sākumā mēs varam iepazīt attiecības starp Tēvu un Dēlu, kuru laikā mācekļi tiek attīrīti ar Kristus vārdu palīdzību - tas ir uzmanības, klausīšanās un paklausības posms. Otrais posms parāda dzīvības saiti ar Kristus personu, kurai jāveicina ticīgo mīlestība un auglība. Vīnakoks tiek uzskatīts par miera simbolu. Vīnakoks nav spēcīgs koks, bet smalks un tam ir vajadzīga liela uzmanība, jāiegulda liela mīlestība un miers, lai tas varētu augt. Nogrieztie vīnakoka zari neder galdniekam un tāpēc zariem ir sagatavoti divi ceļi: vai nu tie paliek un aug, vai arī tiek nogriezti un iemesti ugunī. 

Lai vēl labāk izprastu vīnakoka alegoriju nepieciešams iedziļināties Vecajā Derībā, kas daudzās vietās atsaucas uz šo tēlu. Jāuzsver, ka Vecās Derības cilvēki Izraēli redzēja kā vīnakoku, kuru Dievs pārnesa no Ēģiptes nebrīves un pārstādīja, rūpējās un sargāja apsolītajā zemē, lai tas nestu augļus. Jēzus vārdi: “Es esmu īstais vīna koks” (Jņ 15,1) ienesa jaunumu attiecībā uz Vecās Derības izpratni, kur Dievam piederēja vīnadārzs, bet tagad pats Dievs ir vīnakoks. Vecajā Derībā tiek rakstīts par vīnadārzu un vīnakoku, kas nepilda Kunga gribu un nenes augļus. Tagad vīnakoks var būt auglīgs, jo Jēzus Kristus ir tas, kas piepildīs to, ko cilvēks nevar īstenot ar saviem paša spēkiem. Vārds “īstais, patiesais” šeit nozīmē “pilnīgais, saskaņā ar patiesību”. Tas, kas līdz šim bija tikai miglā tīts, īstenojās Jēzus personā. Lai izprastu Izceļošanas un vīnadārza motīvus mums ir jāgriežas pie Dziesmu Dziesmas grāmatas, kas īpaši tēlaini un dziļi apcer mīlestības noslēpumu starp Dievu un Viņa tautu. 

Dziesmu Dziesmā varam lasīt: “Nāc mans mīļais, izejam laukos, nakšņojam ciemos! Ceļamies agri un ejam vīnadārzos lūkot, vai vīnastīga rieš, vai pumpuri atvērušies” (Dz 7, 12-13). “Nāc, mans mīļais”! Lekha dodi! - tā skan sena jūdu sabata un pashas dziesma. Šajā Dziesmu Dziesmas fragmentā var saskatīt izceļošanas (exodus) valodas izmantošanu - vēlmi pamest kalpības zemi, trimdu un sasniegt apsolīto zemi. Mozus laikā tauta saņēma pavēli pamest Dieva vadībā un steigā nebrīves zemi (Izc 12,39-42). Viņi to pameta “nakts vidū” (12,29), tomēr mērķi uzreiz nesasniedza, kaut arī ceļš nebija taisns; viņi sāka ceļu drosmīgi, tomēr padevās kārdinājumiem un vēlējās atgriezties (13,18). Līdz “rīta krēslā” (14,24) tauta piedzīvoja atbrīvošanu, pārejot pāri Sarkanajai jūrai. Dziesmu Dziesmā tiek lietota tā pati valoda un tēli, kas Izceļošanas stāstā: pamest, nakts, agrs rīts, pāriet, pamest veco zemi, “izejam laukos”, ceļš, kurš sola apmešanos jaunā zemē, bagātus augļus un Kunga vīnadārzus. Lieldienu rīts tiek izteikts vārdos: “nakšņosim ciemos… ceļamies agri un ejam.” Vārdi “rīts vīnadārzā” un “nakšņosim/pavadīsim lauku” izklausās gandrīz kā jauns Lieldienu nosaukums. No rīta iesim kopā mēs uz ciemu, jauno pilsētu, Jeruzālemi, uz jauno vīnadārzu, kur dzirdēsim vārdus: “Es esmu īstais vīna koks” (Jņ 15,1). 

Jēzus vārdi “Palieciet manī, un es jūsos.” (Jņ 15,4) atgādina Dziesmu Dziesmas dziļo un intīmo noskaņu: “Tava naba - apaļš trauks, kurā neizsīkts vīns. Tavs vēders - lilijām apsprausta kviešu stirpa” (Dz 7,3). Vienotība ar Kungu ir neaprakstāma: “Kas paliek manī, un es viņā, tas nes daudz augļu” (Jņ 15,5). Jēzus runā par visiem cilvēkiem, kas dzīvo vienotībā ar Viņu, un tā vienotība turpinās Viņa Līgavā Baznīcā. Baznīcas auglība īstenojas Euharistijā, ko simbolizē vīns un kvieši. Vīnakoka alegorija norāda uz visiem līdzekļiem, kas ved uz pestīšanu: ticība, mīlestības darbi un īpašā veidā sakramenti. Sakramenti ir dzīvības sula, kas atdzīvina šo saisti starp Jēzu un ticīgajiem. Kristības sakramentā mēs esam “saauguši” (Rom 6,5) ar Kristus koku, bet Euharistija mums ir kā Jēzus dzīves spēku pārliešana mūsos. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 10, 11-18, IV lieldienu laika svētdiena, B

Jņ 10, 11-18 

Ceturtajā lieldienu laika svētdienā liturģijā tiek uzsvērts, ka Kristus ir Labais Gans, kurš savu dzīvību atdod par savām avīm. Neviens Viņam to neliek darīt, bet Viņš pats to atdod. Visa Jēzus dzīve bija vērsta uz to, lai būtu tuvu savām avīm. Pirmkārt, Viņš savu dzīvību pilnībā salika Tēva rokās un par šīm dziļajām attiecībām liecināja, parādot, ka cilvēks tajās var piedalīties. Jēzus ar savu mīlestību un rūpēm par sev uzticēto tautu uzveic naidu, savtīgumu un grēku. Tikai Jēzus klātbūtnē cilvēks var justies droši, jo tā ļauj piedzīvot patiesās dzīves skaistumu. Liturģijā tiks lasīta Jāņa Evaņģēlija 10. nodaļas centrālā daļa, kur arī izskan Jēzus galvenā vests šai svētdienai: “Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm” (10,11). Šī vēsts nav svarīga tikai šīs svētdienas kontekstā, bet visas Dieva atklāsmes vēsturē, jo Dievs ir savas tautas gans. Dievs tik ļoti iesaistās savas tautas vēsturē, ka sūta savu Dēlu, kurš mirst un augšāmceļas no miroņiem par visiem cilvēkiem. 

Vecās Derības pravieši daudzas reizes atgādināja Izvēlētās tautas karaļiem par viņu neatbilstošo nostāju pret saviem padotajiem un solīja, ka Dievs sūtīs “labo ganu” (Is 40,10-11; Jr 23, 1-4.10; Mih 4,6;5,1-3). Pravietis Ezehiēls kritizēja nepatiesos ganus, kuri tā vietā, lai kalpotu tautai, to izmantoja, apspieda un paverdzināja. Šādā situācijā, kad cerība sāka dzist, un neveidojās patiesas uzticības saites starp ganu un ganāmpulku, pravietis izsaka Kunga solījumu, ka Viņš sūtīs Ganu, kas parūpēsies par savu tautu. Par šādām Dieva raizēm un vēlmi risināt šo problēmu runāja daudzi pravieši. Jēzus sevi nosauc par Labo Ganu un tiešā veidā atsaucas uz šiem solījumiem, jo tie nebija aktuāli tikai praviešu laikos, bet arī Jēzus dienās, apustuļu laika Baznīcā un arī mūsdienās. Tieši tāpēc evaņģēlists Jānis Labajam Ganam veltīja veselu nodaļu, jo Baznīca, kurā darbojās apustulis pieredzēja vilku uzbrukumus, un vienīgais balsts bija Kungs Jēzus. Jēzus ir vienīgais patiesais gans, jo parāda kāda ir gana būtība, kura ir aprakstīta 23 psalmā:

Kungs mani gana: man netrūkst nekā;

Viņš mani guldina zaļojošās ganībās.

Pie ūdeņiem noved, kur mieru es rodu;

Viņš atspirdzina manu dvēseli.

Viņš mani vada pa taisnām takām

Savam vārdam par godu.

Kaut arī staigāšu tumsības ielejā,

es nebīšos ļauna, jo Tu esi pie manis.

Tava rīkste un Tavs spieķis,

tie mani remdina.

Tu man uzklāj mielasta galdu

manu pretinieku acu priekšā;

ar eļļu Tu apsvaidi manu galvu;

līdz malām pilns ir mans biķeris.

Labvēlība un žēlastība man seko

visās manas dzīves dienās,

un es mājošu Kunga namā

uz laiku laikiem. 

Jēzus īpaši izteiksmīgi sevi raksturo kā Labo Ganu un tā ir šīs svētdienas centrālā vēsts. Vārds “labais” (gr. kalos) šeit ir īpaši spēcīgs. Vārdam kalos vārdnīcā var atrast tādas nozīmes kā skaists, pievilcīgs, lielisks, izcils, ievērojams, vislabākais, vērtīgs, lietderīgs, pastāvīgs, slavējams, apbrīnojams, lielisks pēc savas būtības un rakstura u.t.t. Šim grieķu vārdam ir tik daudz nozīmes, ka var izveidot veselu litāniju par Kalos Ganu.

Algādzim un vilkam šajā stāstā ir otršķirīga loma, tie veido tikai stāsta fonu, lai labāk izceltu Labo Ganu. Ja Jēzus rūpējas par savu ganāmpulku, tad farizeji domā tikai par sevi. Tam, ka Jēzus ir Labais Gans ir divi svarīgi aspekti. (1) Jēzus ir gatavs atdod savu dzīvību brīvprātīgi par savām avīm. Farizeji ir algādži, kas ļoti labi prot cirpt, bet avju tālākais liktenis viņiem nav būtisks. Gatavība veltīties avju labā izšķir to, ka gans ir labs. (2) Gans pazīst savas avis; avju pazīšanu citos vārdos var nosaukt par mīlestību; tik liela mīlestība, ka Jēzus ir gatavs mirt. Tie ir ļoti svarīgi vārdi: “es pazīstu savas, un manas pazīst mani” (Jņ 10,14). Jēzus attiecības ar ticīgajiem raksturo vārds “pazīt”. Bībelē pazīšanai ir ļoti personisks raksturs; pazīt otru cilvēku nozīmē patiesu interesi un iesaistīšanos tā dzīvē, mīlestība un savstarpēja dalīšanās. 

Dzīve Kunga ganāmpulkā nav vienkārša. Jēzus mūs brīdina, ka ar plēsoņām vajadzēs saskarties un atgādina, ka būs jāsadzīvo ar algotņiem, kuri no iekšienes novājina ganāmpulki. Jēzus brīdina par cilvēkiem, kas uz citu rēķina kompensē savus trūkumus, manipulēt ar cilvēkiem, tīksminās par sevi un savu autoritāti, un “analizē un klasificē citus”, tādam cilvēkam “nav patiesas intereses ne par Jēzus Kristu, ne par citiem cilvēkiem”*. “Garīgā sabojātība ir sliktāka par grēcinieka pakrišanu, jo tā ir izdevīga un pašpietiekama akluma forma. Viss liekas pieņemams: krāpšana, apmelošana, egoisms un daudzi smalki veidi kā koncentrēties uz sevi pašu, “jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli!” (2 Kor 11,14)”.** 

Pats svarīgākais ir palikt uzticīgiem Labajam Ganam. Evaņģēlists Jānis to īpaši uzsvēra. Vecajā Derībā un citos Evaņģēlija tekstos ar ganiem saprot plašāku personu loku - karaļi, farizeji un tautas līderiem, tie, kas vada ticīgos. Savukārt, evaņģēlists Jānis norāda uz Jēzu kā vienīgo gana paraugu. To ir svarīgi atcerēties, īpaši, ja saskaramies ar vājiem ganiem. Varbūt tik traģiskas situācijas kā mēs to lasām 10. nodaļā savā dzīvē nesastapsim, bet dažādas kaitinošas un apgrūtinošas cilvēku īpašības gan. Tāpēc esam aicināti veidot savu dzīvi saskaņā ar Labā Gana piemēru, kura vārdi un darbi, iekšējā un ārējā dzīve savā starpā saskanēja, lai ar mīlestību un iejūtību izturēties pret gan pret savām vājībām, gan arī pret vājajām avīm un ganiem. 

*Francisks, Evangelii Gaudium, nr. 94.                                     

**Francisks, Gaudete et exsultate, nr. 165. 

br. Jānis Savickis OFMCap 

Lk 24, 35-48, III lieldienu laika svētdiena, B

Lk 24, 35-48

Trešā Lieldienu laika svētdiena turpina mūs iepazīstināt ar augšāmcēlušos Kungu, kurš apciemo savus mācekļus. Lasījumi par augšāmceltā Jēzus tikšanos ar saviem sekotājiem ir ļoti mīklaini un jautājumus rada ne tikai mums, bet arī apustuļiem. Jēzus apskaidroja viņus, lai bailes, apjukums un šaubas pārtaptu priekā, ticībā un Evaņģēlija izpratnē. Mācekļiem vajadzēja iet cauri atgriešanās procesu, lai pieņemtu patiesību par Jēzus augšāmcelšanos, un lai paši varētu par to liecināt. Augšāmcelšanās neattiecās tikai uz Jēzu, bet arī uz mācekļiem, jo ļāva viņiem uzlūkot savu dzīvi jaunā skatījumā; viņi varēja skatīties uz Jēzu un atpazīt Dieva plānu savai dzīvei; augšāmcelšanās vēsts neierobežojās ar mācekļiem, bet attiecās uz visiem cilvēkiem, un mācekļiem vajadzēja par to liecināt visai pasaulei. Šajā svētdienā paredzētais Lūkasa Evaņģēlija fragments ir saturiski ļoti bagāts; citi evaņģēlisti šeit minētās tēmas izkārtoja plašāk, bet Lūkasam svarīgi bija visu apvienot vienā fragmentā; šeit pievērsīsim uzmanību mācekļu liecības uzdevumam.

Pirmkārt, Lūkas vēlējās uzsvērt, ka Jēzus augšāmcēlās savā miesā un šajā tiek fragmentā tiek parādīts, ka pēkšņais viesis ir patiešām Jēzus, klātesošs savā miesā. Evaņģēlija pašā sākumā Lūkas raksta, ka Zaharijs izbijās negaidīti sastopot eņģeli (1,12), bet tagad, tuvu beigām, Lūkas apraksta mācekļu bailes no Kunga ierašanās (24,37). Sākumā viņi domāja, ka tas ir gars, bet Jēzus visādos veidos vēlējās parādīt, ka tā ir tā pati miesa, kas tika sista krustā. Mācekļiem vieglāk bija noticēt garam nekā Augšāmceltajam miesā. Varētu domāt, ka ieraugot Jēzu, mācekļi nopriecāsies, jo iepriekš dzirdēja par Viņa parādīšanos ceļā uz Emausu. Bet nē! Viena no atšķirībām starp ceļu uz Emausu un tikšanos, kas aprakstīta šosvētdien ir tā, ka ceļā Jēzus atklājās pamazām, bet šeit pēkšņi. Emausā Viņš atvēra mācekļiem acis (24,31), bet tagad atvēra viņu prātus (24,45), lai saprastu pestīšanas notikumus un īpaši Rakstus. Jēzus parādījās tā, it kā būtu klātesošs starp mācekļiem visu laiku. Evaņģēlists neraksta, ka Jēzus “ienāca”, bet gan stāvēja viņu vidū; Jēzus neienāca, bet atļāva sevi ieraudzīt. 

Mācekļu vidū Jēzus parādījās ļoti empātiski un neuzspiesti: “es pats tas esmu” (24,39). Evaņģēlists apraksta šajā situācijā mācekļu jūtas: iztrūkās, izbijās, brīnījās, neticēja un priecājās. Šīs jūtas norāda uz to, ka viņiem bija grūti ieticēt augšāmcelšanās notikumam; ticība augšāmcelšanai nav viegla. Jēzus gribēja pietuvināt šo noslēpumu saviem mācekļiem. Kā uzvarētājs Kungs satrieca nāvi, tomēr ar pārsteidzošu pieticību cenšas neizcelties un neuzspiest Sevi viņiem, nostājas viņu vidū. Tāda vienkāršība ir neparastāka par brīnumainu atklāsmi. Iespējas mācekļiem tas bija nepieciešams - ļoti smalkjūtīgi pieskārties viņu visdziļākajām dvēseles stīgām, lai viņu ticība Kunga nāvei un augšāmcelšanās notikumam nebūtu uzspiesta, bet pieņemta brīvībā, ar lieku prieku un apzināti. Svētīgais Geriks (Guerric d'Igny, 1070/80-1157) raksta: “Lielāka lieta ir pieņemt Jēzu sirdī nekā ieraudzīt Viņu ar acīm vai klausīties ar ausīm. Jo daudz spēcīgāka ir Gara darbība uz cilvēku iekšējām maņām nekā ārējās lietas uz ārējām maņām.” Jēzus vēlējās sakārtot mācekļu sirdis, lai tās būtu nobriedušas liecināšanai par Kungu, bet to nevarēja īstenot virspusēji. Fragmentā mācekļi nerunā, bet tikai skatās un klausās gan par Kungu, gan par savu stāvokli - tā it kā Kungs viņu priekšā vadītu kontemplācijas nodarbību!

Jēzus apgaismoja savu sekotāju prātus un deva viņiem žēlastību saprast Rakstu aktualitāti šodien, tagad. Kunga ciešanas, nāve un augšāmcelšanās ir pats būtiskākais, jo Kunga pasha ir atslēga Svēto Rakstu izpratnei. Tas bija svarīgi, jo tiem, kas tikās ar Jēzu bija jākļūst par Viņa lieciniekiem. Kungs iekļāva viņus savā pestīšanas plānā un deva viņiem uzdevumu. Jēzus norāda, kāds būs šis uzdevums: liecināt par to, ko paveica Jēzus Kristus, par Viņa dzīvi, mācību, nāvi un augšāmcelšanos, un šī notikuma sekās cilvēku dzīvē. 

Fragmenta beigās izskan vārdi par liecības došanu: “jūs esat liecinieki par šo visu”. Jēzus deva mācekļiem ļoti grūtu uzdevumu, lai viņi iet liecināt pa visu pasauli vispārsteidzošāko vēsti, ka cilvēks piecēlās no mirušajiem un tas neattiecas tikai uz šo cilvēku, kurš atdzīvojās un viņa tuviniekiem, bet tieši uz tevi, jo šis Augšāmceltais ir Dieva Dēls, kurš nomira, lai atbrīvotu no grēka valgiem visus cilvēkus. Evaņģēlists Lūkas piedāvā sludināšanas modeli, saskaņā ar kuru, pirmkārt, vajag klausītājiem radīt vēlme būt pestītiem. Pirmie kristieši zināja, ka Kristu var pieņemt tie, kas redz Jēzus personā pestīšanu. Kristus liecinieki norādīja uz garīgās pestīšanas alkām sava laika cilvēkiem; norādīja uz vēlmi būt pestītam, kas bija visai izplatīta antīkajā pasaulē. Cilvēki bija vīlušies filozofiskajās abstrakcijās, tā laika oficiālajā reliģijā vai politiskajos ideālos. Pēc pestīšanas nepieciešamības parādīšanas pirmie misionāri uzreiz sāka liecināt par Kristu, kurš nomira un augšāmcēlās par mums, aicināja atgriezties un mainīt savu dzīvi. Šāds modelis ir aktuāls arī šodien, jo vilšanās klātesoša katra cilvēka dzīves pieredzē. Cilvēka izdomātie laimes līdzekļi ir trausli un pārejoši, bet Kungs piedāvā kaut ko pārsteidzošu - Sevi. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 20, 19-31, II lieldienu laika svētdiena, B

Jņ 20, 19-31

Lieldienu laikā Baznīca liturģijā mums atgādina, ka Kungs visu dara jaunu (Atkl 21,5), tas attiecas gan uz mūsu dzīvēm, gan arī īpašā veidā uz liturģiju. Liturģijā tiek lasīti lasījumi tikai no Jaunās Derības, lai uzsvērtu šo omnia nova (visu jaunu) principu. Katru gadu baltajā svētdienā tiek lasīts viens un tas pats fragments no Jāņa Evaņģēlija, kurā Jēzus ir parādīts kā ticības pamats, prieka un miera avots, un mācekļu kopienas dzīves atjaunotājs. Parasti šis Evaņģēlija fragments tiek saistīts ar apustuļa Toma ticības grūtībām, un blakus Jēzum un Svētajam Garam, viņš ir centrālais varonis šajā notikumā. 

Evaņģēlists Jānis par ticību nekad neraksta vienkārši. Lietvārds “ticība” šajā Evaņģēlijā nav sastopams, bet tiek lietots vienīgi darbības vārds “ticēt” - 98 reizes. Piemēram, apustulis Pāvils, kas īpaši dziļi pārdomāja ticības jautājumus, vārdu “ticēt” lietoja 54 reizes, bet vārdu “ticība” apmēram 150 reizes. Tas ir viens no Jaunās Derības noslēpumiem, ka vārds “ticība” nav atrodams Jāņa Evaņģēlijā, kaut arī tas ir ļoti svarīgs Jaunā Derībā. Jānis šādu vārdu izvēli veica apzināti. Gandrīz katram notikumam ir šāda struktūra: Jēzus atklāsme, un tai seko ticība vai neticība kā atbilde uz atklāsmi. Ticība Jānim ir dinamiska un dzīva realitāte, nevis statisks un iesaldēts stāvoklis. Ticība ir kustība, ceļš kopā ar konkrētu personu - Jēzu Kristu; ticība ir sirds kustība pie Kunga, bet nevis intelektuāla degustācija. Evaņģēlists rakstot savu darbu, nedomā tikai par vienu skaidrojumu kādam notikumam vai frāzei, bet par diviem vai trijiem vienlaicīgi, un vairākas interpretācijas savā starpā var saskaņot. Šeit nedaudz apskatīsim vienu no aspektiem, kas saistīts ar Toma ticību: “sniedz šurp savu roku un liec to manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” (Jņ 20, 27).

Apustulis Toms Jāņa Evaņģēlijā parādās vēl divas reizes. Jēzus Lācara nāves kontekstā Toms saka: “Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu nomirtu!” (11,16), jo vēl nesaprata krustu, un Pēdējo Vakariņu laikā Jēzus runāja par savu aiziešanu, bet Toms teica: “Kungs mēs nezinām, kurp Tu ej, un kā mēs varam ceļu zināt?” (14,5). Šie Toma vārdi vienlaicīgi liecina par viņa uzticību un šaubām. Bieži “Toms, saukts Dvīnis” (11,16; 20,24; 21,2) tiek interpretēts simboliski - Dvīnis, grieķiski Didymos varētu norādīt uz Toma domāšanas veida diviem virzieniem, no vienas puses uzticīgs, bet no otras, viņš šaubās. Tomēr, pirms sākot interpretēt šo vārdu, jāņem vērā, ka vārds didymos ir tulkojums aramiešu vārdam toma (dvīnis).

Evaņģēlija ainā Toms ir vienīgais, kurš nebija uz vietas tad, kad viņam tur vajadzēja būt. Prombūtnes iemesli nav zināmi. Viņš nebija klātesošs brīdī, kad Jēzus mācekļiem dvesa Svēto Garu (20,22). Šī notikuma apraksts atgādina Dieva dzīvības dvašu cilvēka radīšanas brīdī (Rad 2,7). Pēdējo Vakariņu laikā Jēzus vairākas reizes runāja par Gara nākšanu pār mācekļiem. Pēc astoņām dienām Toms sastapās ar Kungu, kurš iepriekš atmeta mācekļu liecību, bet tagad viņu klātbūtnē atzītās savā ticībā: “Mans Kungs un mans Dievs!” (20,28). 

Šajos vārdos Evaņģēlijā tiek sasniegta ticības kulminācija. Toms izmanto divus Vecās Derības titulus, kuri vienmēr attiecās uz Dievu: Kyrios* (Kungs) jeb ebrejiski Adonai un Theos - Dievs. Apustulis citēja psalmu (35,23), lai izteiktu savu ticību Dievam un svinīgi izsaka savu ticību Jēzus dievišķībai, ka Viņš ir Dievs, spēcīgs un mīlošs. Evaņģēlijs beidzās ar skaidru, neviltotu un patiesu ticību - tādu kādu mums ir jāmācās. Jau Evaņģēlija sākumā Jānis raksta: “Dievs bija Vārds” (1,1), tad tagad tiek apstiprināta šī patiesība. Evaņģēlija mērķis tika sasniegts: caur dažādu liecību palīdzību autors parādīja Jēzus personu - Dievu, lai lasītājs un klausītājs varētu ieticēt un saņemt no Kunga dzīvību. 

Šādā kontekstā varam jautāt, kāda ir Jēzus sāna nozīme Toma dzīvē (20, 25.27)? Evaņģēlists otro reizi raksta par Jēzus sānu (19,34). Jēzus sāna pārduršanai ir dziļa garīga realitāte un apustulim Tomam šī noslēpumainā īstenība likās tik ļoti pievelkoša, ka vēlējās tam pieskarties, iepazīt un ticēt. Vai Toms pieskārās sānam, evaņģēlists par to neraksta, kaut gan kristīgajā mākslā šis pieskāriens tiek attēlots īpaši plastiski. Patiesi tic tas, kas klausās un mīl Jēzu, un par to liecināja Toms. Ticībai ir gan individuālais, gan arī kopienas līmenis, un Toms šos abus līmeņus piedzīvoja kopienas priekšā - piedzīvoja ceļu no šaubām līdz dziļai ticībai. Toma ticības pieredzē svarīgs ir Kristus sāns, jo apustulis redzot taustāmu krusta liecību no redzēšanas pāriet uz liecību, no zīmēm uz sludināšanu. Iesākas Baznīcas laiks un krusta sludināšana: “mēs sludinām Kristu, krustā sisto... Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība” (1Kor 1,23.25)!

Baznīcas Tēvi ūdenī, kas izplūda no Jēzus sāna redzēja kristību simbolu, bet asinīs - Euharistijas simbolu, bet abos sakramentos kopā Baznīcas simbolu, jaunā Ieva, kas iznāca no jaunā Ādama sāniem (ribas) (Ef 5, 23-32). Apustulis Toms savu sludināšanas misiju uzsāka no šīs “sāna” pieredzes. Gavēņa laikā bieži dzirdējām Vecās Derības tekstus, kurus Jaunās Derības autori un Baznīcas Tēvi redzēja kā norādes uz pārdurto sānu. Ezehiēla grāmatā (47,1-12) pravietis raksta par ūdens iztecēšanu no Svētnīcas sliekšņa apakšas austrumu virzienā (Ez 47,1; Zah 14,8). Jēzus paredzēja, ka no Viņa izplūdīs dzīvā ūdens avots un pats būs kā svētnīca vai klints tuksnesī, no kura izplūdīs ūdens. Jānis tādā veidā savā Evaņģēlijā norādīja uz sakramentiem, kuri turpina Baznīcā “Jēzus sāna” funkciju, no kura izplūst asins un ūdens. Izcilais Sīrijas svētais Jēkabs no Sarugas (451-521) rakstīja, salīdzinot Jēzu uz krusta koka un Baznīcu ar Ādamu un Ievu: “Kristus gulēja uz krusta, un kristības nāca no Viņa; laulātais gulēja, bet viņa sāns tika pārdurts miega laikā, no Viņa piedzima laulātā, tā kā bija ar Ievu un Ādamu… Nāvīgā miegā miers nāca pār viņu pie krusta un no viņa nāca Māte, kas dod dzīvību visām garīgām būtnēm”. 

Ja ņem vērā izteiksmīgo biblisko tēlu - straume no Svētnīcas, kurš bija zināms ticīgajiem jūdiem un arī Tomam, var atcerēties, ka apustulis bija tas, kas saskaņā ar tradīciju devās vistālāk uz austrumiem, līdz pat Indijai, Tamilnādai. Toms iekļāvās šajā dzīvības straumēs plūdumā un devās tur, kur Gars viņu nesa, lai sludinātu Kristus dzīvības Evaņģēliju, kristītu un ievestu ticīgos sakramentālajā dzīvē. Toms īpaši intensīvi izdzīvoja savā ticības ceļā šaubas, pārliecību un tuvību ar Jēzu. Svarīgākos ticības dzīves jautājumus piedzīvoja vienotībā ar mācekļiem, tai skaitā neuzticību kopienas liecībai un spēju tās priekšā uzvesties patiesi, un nonāca līdz visdziļākajai Jēzus personas izpratnei, ka Viņš ir Dievs un dāvā mums reālus pestīšanas līdzekļus - sakramentus, kas spēj aiznest cilvēku ne tikai uz tālām zemēm, bet ļauj tepat uz vietas iesakņoties un uzsākt patiesu dzīvi: “Pie upes, tās abos krastos, augs visādi ēdamu augļu koki; to lapas nevītīs un to augļi nemitēsies, ik mēnešus tie atnesīs svaigus augļus, jo ūdens, pie kura tie aug, iztek no svētnīcas, tādēļ to augļi noderēs barībai un to lapas dziedināšanai.” (Ez 47,12). 

*sīkāk par vārdu Kungs: Filip 2, 6-11

br. Jānis Savickis OFMCap