Atkl 5, 11-14, III lieldienu laika svētdiena, C

Atkl 5, 11-14

Trešā Lieldienu laika svētdiena ļauj mums turpināt ceļu kopā ar augšāmcelto Kristu, kurš atklāj saviem mācekļiem pestīšanas noslēpumus. Šajā svētdienā turpinām šo ceļu Atklāsmes grāmatas gaismā, kas mums dod atšķirīgu skatījumu uz Jēzus personu, plašāku nekā to ierasti lasām Evaņģēlijos. Jāņa Atklāsmes grāmatas fragmenta vīzijā sanāk vienkopus kultiskie un politiskie tēli. Kultiskais jeb pielūgsmes tēls izvirzās priekšplānā, jo troņa istaba ir debesu svētnīca, zemes svētnīcas prototips. Dzīvās būtnes Jeruzalemes svētnīcā ir divu serafimu prototipi no debesīm. Tās ir būtnes, kuru visa esība tiek piepildīta Dieva pielūgšanā un viņu nemitīgā pielūgsme ir visas realitātes centrā. Šie eņģeļi ap dievišķo troni ataino visas īstenības centrēšanos par Dievu. Realitātes eksistences jēga šādā vīzijā ir Dieva godināšanā. Šie eņģeļi ir pirmie pielūdzēji, kuru piemēram seko plašāks loks. Šis plašākais loks tiek attēlots 4. un 5. grāmatas nodaļā, un ietver visas radības un visumu. 

Atklāsmes grāmatā “tronis” ir viens no svarīgākajiem simboliem, kas attiecas uz Dievu un norāda cik atšķirīga ir ticība Dievam un Viņa varai no impērijas ilūzijām par savu visvarenību. Dieva pārākumu pastiprina septiņas uzslavas formas (“varu un dievību, un gudrību, un spēku, un godu, un slavu, un svētību”, Atkl 5,13), kas rada priekšstatu, ka šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi un saiklis “un” dod katram vārdam īpašu svinīgu cēlumu, lai katrs vārds varētu tikt pārdomāts atsevišķi. Vecajā derībā tā tika raksturots Dievs, bet kristieši attiecināja to visu uz Jēzu Kristu. Romas impērijā šādus vārdus izmantoja dievu un ķeizaru kultos, un tāpēc šādas valodas izmantošana, lai slavētu krustā sisto Jēzu varēja saasināt kristiešu attiecības ar laicīgo pasauli. 

Ķeizars Vespasiāns (9-79), pateicoties savām militārajām uzvarām, tika godināts kā labdaris, glābējs un vienīgais cieņpilnais Romas ķeizars. Uzvara, kura padarīja Jēru vērtīgu, bija ciešanu pilna nonāvēšana uz krusta. Ķeizarus slavēja kā visgudrākos, visspēcīgākos, vistikumīgākos un dievišķi ieceltus valdniekus. Romieši varēja domāt, ka tas ir nevietā pierakstīt spēku un varu uz krusta nogalinātam Jēzum. Ķeizaru statusu nostiprināja lielas bagātības un iespēja ar tām dalīties, bet nogalināts Jērs nebija bagātību simbols, jo krustā sisto īpašumi tika konfiscēti. Romieši varēja atzīt gudra ķeizara valdīšanu, bet jēru uztvēra kā kaut ko negudru. Jēzus karjera beidzās uz krusta un visa Viņa misija šķita pārāk muļķīga visiem, kas bija ārpus kristiešu kopienas. 

Šādu salīdzināšanu var turpināt ilgi, bet tas, kas kristiešiem ir jāņem vērā, ka viņu ticība, domāšanas veids, mērķi, līdzekļi, spēka un kalpošanas mehānismi atšķiras no pasaules piedāvātā modeļa. Iespējams, viena no grūtākajām atskārsmēm, ko jāpiedzīvo kristietim ir tā, ka pasaules piedāvātie modeļi jau sen sevi nav attaisnojuši un nesniedz visaptverošu cilvēka vēlmju piepildījumu, un ir jāsper drosmīgs solis pretī Kristus piedāvātajai mīlestības formulai. Savādāk kristiešu kopienās var ienākt varas sviras, manipulācijas, skaudības un individuālo ambīciju strupceļi. Tāpēc arī Jērs šeit ir attēlots kā tas, kura bagātība nav materiāla un cilvēkresursu pilna, bet tāda, kas iegūst cilvēkus priekš Dieva par sava paša asiņu cenu. Jērs ir patiesi gudrs, jo prot atmaskot pasaules un ļaunā gara viltības un intrigas. Ļaunais darbojas ar maldināšanas palīdzību un lai to atmaskotu ir nepieciešama gudrība un Jēra pielūgšana.

Radība, kas slavē Jēru ir tik plaša, sākot no eņģeļiem līdz visai pārējai radībai; tas atgādina radīšanas kārtību no Bībeles pirmās grāmatas. Atklāsmes grāmatā Kristus nav attēlot kā kāds otrais aiz Dieva pielūgsmes objekts, bet ir iekļauts viena Dieva pielūgsmē. Dievam un Jēram pieraksta godu un varu, lai uzsvērtu Viņu valdīšanas likumību. Atklāsmes grāmatas laikabiedru pasaulē ķeizari kultivēja iespaidu, ka viņi valda tāpēc, ka visi to vēlējās. Romieši uzskatīja, ka pats ķeizars nevarēja sevi pasludināt par valdnieku un tāpēc svarīgi bija panākt citu cilvēku aklamāciju, kaut vai uzspiestu un formālu. Atklāsmes grāmata apstrīd šo pieņēmumu un parāda impērijas varu kā zvēra varu ar saviem palīgiem-tirāniem, kas uzspiež savu varu citiem. Atklāsme pretnostata impēriju debesu tronim un parāda, ka visa radība vēlas dot slavu Radītājam un Jēram, jo viņiem ir likumīgas tiesības pār pasauli.

Kultisko un politisko tēlu apvienošana Dieva attēlošanā cieši sakrīt arī ar visu reliģiski-politisko Romas valsts kontekstu un Atklāsmes grāmatas lasītāju situāciju. Romas impērija, līdzīgi kā vairums seno valstu, piedēvēja sev varu ar spēcīgu reliģisko nokrāsu. Impērijā bija sava valsts reliģija, kur pielūdza dievišķu ķeizaru un tradicionālos Romas dievus, un piedaloties šajā kultā impērijas iedzīvotājs izteica savu politisko lojalitāti varai. Tāda vara bija dievišķa un neapstrīdama. Turpretī Jaunā Derība norāda uz citu valdnieku: Kristus, kas pēc augšāmcelšanās nosēdās pie Dieva labās rokas (Rom 8,34; Ef 1,20-22; Kol 3,1; Ebr 10, 12; 12,2; 1 Pēt 3, 21-22). 

Mūsdienu cilvēkam ir jāievēro, ka cik atšķirīga ir Atklāsmes grāmatā atainotā realitātes uztvere no mūsu uztveres, jo mums ir pazīstama antropocentriska izpratne, bet šeit Dieva pielūgsme ir visa centrā - teocentriska pasaule. Cilvēce šajā vīzijā neatrodas centrā un tas ir pretēji mūsdienu cilvēka tendencei sevi tur redzēt. Turklāt cilvēks šajā pielūdzēju lokā nav parādīts kā pirmajā rindā stāvošs. Vasarsvētku sprediķī Pēteris paziņoja, ka Kristus valda kopā ar Tēvu (Apd 2, 33-36). Viņš valda, jo “visu Viņš nolicis zem Viņa kājām un iecēla Viņu par galvu visai Baznīcai. Kas ir Viņa miesa un Viņa pilnība, kas visu visumā piepilda” (Ef 1, 22-23). Dieva tautai nav jābīstas par to, kas nāks pār pasauli, jo Kungs visu pārvalda. Baznīca pielūdzot Jēru piedalās debesu liturģijā, kopā ar eņģeļiem un visiem debesu spēkiem. Kristus ienāca pasaulē, iemiesojies “atteicās no sevis” (Filip 2,7), cieta, nomira pie krusta, augšāmcēlās un uzkāpa debesīs un nosēdās pie Tēva labās rokas un kā Jērs saņēma debesu godu no eņģeļiem un svētajiem, kuri atrodas Dieva troņa priekšā. Liturģijā katrs Kristum ticīgais ir aicināts atvērt savas ticības acis, lai piedalītos šajā plašās realitātes uzlūkošanā un Dieva pielūgšanā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Atkl 1, 9-13.17-19, II lieldienu laika svētdiena, C

Atkl 1, 9-13.17-19

Balss runāja un apustulis Jānis pagriezās, un viņa acīm pazuda Vidusjūras skaistie skati un viņa priekšā atklājās plašākas realitātes vīzija. Šādai pieredzei ir jāseko līdzi katram Kristum ticīgajam, kas pārdomā Dieva vārdu un prot pievērstie Jēzus vārdiem, kas izgaismo dzīvi. “Es pagriezos, lai ieraudzītu” (Atkl 1,12) - tie ir ļoti konkrēti un eksistenciāli vārdi, jo prasa atraušanos no traucēkļiem, lai redzētu Runātāju, avotu. Atklāsmes grāmata ir pilna ar cīņām, katastrofām, asinīm un briesmoņiem, tomēr tam visam pa vidu, tā ir apdomības un izlēmības pilna grāmata. Lēmum pieņemšana ir tik svarīga un izšķiroša tādos brīžos, kad jāpagriež galva prom no sensācijām un tendencēm, kurām būtu it kā jāpievērš lielāka uzmanība nekā Kādam, kas runā. Vai tas nebūtu slikts tonis neinteresēties par jaunumiem, breaking news, lipīgām tendencēm un pagriezt galvu pretī kādai citai balsij? Viss lieldienu laiks un Svēto Rakstu lasījumi liturģijā mūs uz to aicina: uzlūkot Runātāju. Iepriekšējos divos gados Baltajā svētdienā pārdomājām Jāņa Evaņģēlija fragmentu par augšāmcelto Kristu, mācekļiem un Tomu*, šogad savu galvu pagriezīsim pretī Atklāsmes grāmatas pirmās nodaļās fragmentam, un arī no šī fragmenta tikai dažiem elementiem, un palūkosimies kādu plašāku realitāti šis lasījums mums atklās. 

Jānis tajā laikā uzturējās Patmosa salā Egejas jūras dienvidrietum daļā pie Mazāzijas krastiem. Uz šo salu romieši dažkārt izsūtīja cilvēkus, kurus uzskatīja par draudīgiem sabiedriskajai kārtībai. Jāņa noziegums bija tāds, ka viņš bija kristietis. Šis svētdienas fragments ieved mūs Atklāsmē, kuras saņēmējs bija Jānis. Viņš nav parādīt kā pasīvs atklāsmes pieņēmējs, bet kā tāds, kas ir ieinteresēts kristiešu dzīves vērotājs: “brālis un līdzdalībnieks bēdās, valstībā un izturībā” (1,9). Ne tikai vērotājs no malas vai kāds, kas bauda apustuļa privilēģijas, bet arī tāds, kas pārbaudījumu laikā pacietīgi iztur ticībā un liecībā par Jēzu. Jānis uzsver, ka ir viens no ticīgajiem un uzrunā viņus kā brālis. Kristieši veidoja ļoti mazu cilvēku grupu un turklāt viņus vajāja ienaidnieki. Šādos apstākļos viņu situācija izskatījās bezcerīga. 

Jānis pierakstīja Atklāsmi ar spēcīgu pārliecību un autoritāte, kas liecina, ka kristiešiem viņš bija ļoti labi zināms un iespējams kalpoja viņiem. Viņš bija ticams liecinieks un nevis vērīgs notikumu apskatnieks, un tāpēc varēja uzrunāt savu adresātu sirdis. Kristus klātbūtne kopienu dzīvē, kā to attēlo Jānis, bija neizsakāmi spēcīga liecība tam, ka pasaulē ir kāda cita realitāte, kuru ir iepazinuši kristieši un kas dod viņiem spēku turpināt savu ticības ceļu. Īpaši vajātajiem brāļiem bija svarīgi dzirdēt vārdus par augšāmceltā Kunga godību un varenību. Apustulis par savu vīziju rakstīja izmantojot spēcīgus vārdus un asociācijas ar Veco Derību, lai parādītu, ka viss ko Dievs solīja, tagad piepildās. 

Jānis “Kunga dienā” tika “aizrauts garā” (1,10). Kunga diena ir nedēļas pirmā diena jeb svētdiena, kad kristieši pulcējās uz liturģiju (Apd 20,7), lai pieminētu Kunga augšāmcelšanos. Vārdi “aizrauts garā” nav ierasti Jaunajā Derībā, bet Atklāsmes grāmatā parādās vairākas vēl reizes (Atkl 4,2; 17,3; 21,10), kas norāda uz zināmu stāvokli, kurā Jānis ir īpaši atvērts uz Svēto Garu un redz vīziju. Liturģijā mēs lietojam analoģiskus vārdus Pateicības dziesmā jeb prefācijā, kad priesteris aicina visus klātesošos: “Uz augšu sirdis” un mēs atbildam: “Mūsu sirdis ir pie Kunga”. Tie ir spēcīgi vārdi no apustuļu laikiem, kad turpinām paaudžu paaudzēs mainīt savu atsauces punktus un mērauklas. Ja lietojam šādus vārdus, tad uzsākam ceļu, lai uz īstenību skatītos ar ticību un nevis ar fizisko redzi vien. Liturģijā ir svarīgs ir brīdis, kad sakām šos vārdus. Prefācija apkopo visu iepriekš izskanējušo, sagatavo mūs tam, kas sekos: Jēzus klātbūtnei maizes un vīna zīmēs; prefācija šī noslēpuma priekšā neatstāj mūs vienus, bet norāda uz debesu liturģiju un aicina kopienu vienoties kopā ar debesu koriem, eņģeļiem un svētajiem Kunga klātbūtnes slavēšanā. Jānis gan rakstīja grāmatu, tomēr redzam, ka tas, par ko viņš rakstīja ir kas vairāk nekā grāmata - tas ir Dieva darbs mūsu vidū, Kungs Euharistijā. Draudzēm, kurām viņš rakstīja bija ļoti nepieciešams šīs Kunga klātbūtnes iedrošinājums. 

Septiņi zelta gaismekļi (1,12) tieši norāda uz menoru, svečturi, kas atradās Izraēla svētvietā (Izc 25, 31-39), bet Atklāsmes grāmatā simbolizē septiņas draudzes (Atkl 1,20). Pravieša Zaharija grāmatā lasām: “gaismeklis, viss no zelta, un augšā tam kauss, un septiņi eļļas lukturīši uz septiņiem zariem, un septiņas caurulītes iet uz katru augšējos eļļas lukturīti” (Zah 4,2). Jūdu tradīcijā lampas tēls simbolizē Izraēla paklausību Dievam. Vecajā Derībā Izraēlim bija jābūt par Dieva gaismas nesošiem lieciniekiem pasaulē (Is 42, 6-7; 49.6; 60, 1-3). Jaunajā Derībā gaismas liecinieku lomu pārņēma Baznīca (Mt 5, 14-16; Filip 2, 15), kur lampa simbolizē mācekļu liecību pasaulē; Jānis Kristītājs tika saukt par “lukturi” (Jņ 5,35), bet debesu Jeruzalemē vienīgais gaismeklis ir Jēzus (Atkl 21,23). 

Visu šo notikumu gaismā apustulis Jānis parāda vēl kaut ko svarīgu. Jāņa Evaņģēlijā Jāni atpazīstam kā Jēzus mīļoto mācekli (Jņ 13,23; 21, 20.24), jo viņam bija sirsnīgas attiecības ar Jēzu un Pēdējo vakariņu laikā atradās pat burtiski vistuvāk Kunga sirdij. Tomēr Atklāsmes grāmatā redzam, ka Jānis ieraugot Jēzus godību krīt pie Kunga “kājām kā miris” (Atkl 1,17). Jēzus godība ir satriecoša, tāda ar kādu nevar sacensties Romas ķeizars. Jāņa audience notiek Kāda priekšā, kas pārsniedz cilvēka varu. Svarīgi to ievērot katram, kas vēlas būt tik pat tuvu Jēzum kā Jānis, vēlas būt par mīļotajiem mācekļiem: no vienas puses tieksme uz intimitāti attiecībās ar Kungu, tomēr nevar aizmirst, ka ir jāatzīst visā nopietnībā, kas ir Jēzus Kristus. Ja Evaņģēlijā iepazīstam Kunga dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos - vairāk iepazīstam Viņa cilvēciskos vaibstus, tad šeit, Atklāsmē, Viņš ir pagodināts debesu un zemes Kungs. Jēzus neatstāja Jāni, bet iedrošina nebaidīties, jo Kungs ir “pirmais un pēdējais” (1,17). Šie vārdi izsaka visu: Jēzus ir Dievs un tas saskan ar Dieva Tēva vārdiem: “Es esmu alfa un omega” (1,8, skat. 2,8;21,6; 22,13).

Augšāmceltā Kunga apraksts cieši sasaucas ar Daniela grāmatu un parāda, ka Kungs piedzīvo godību un līdzību ar Dievu. Kaut arī Jēzus izbiedē ar savu klātbūtni Jāni un var satraukt katru grēcinieku, Kungs nemeklē soda līdzekļus viņiem. Augšāmceltajam Kungam ir “nāves un elles atslēgas” (1,18), kas var atbrīvot no grēka strupceļiem. Jēzus aicinājums nebīties norāda uz Viņa vēlmi piedot: Man ir atslēga, izeja, atrisinājums! Priecīgā vēsts ir tā, ka tie, kas uzticas Kungam un uzsāk augšāmcelšanās ceļu kopā ar Viņu, var saņemt grēku piedošanu. Jēzus nāve un augšāmcelšanās glābj mācekļus. Jēzus iedrošina apustuli un lasītājus, ka Viņš ir Kungs un Mesija, kurš ir jāpielūdz kā tas, kas pārsniedz visas pasaules vērtības un varas. Kungs gaida tādu atbildi, kas skar tagadni un nākotni: “kas ir, un kam jānotiek pēc tam” (1,19). 

*1)https://miersunlabums.blogspot.com/2018/04/jn-20-19-31-ii-lieldienu-laika.html

2)https://www.facebook.com/notes/r%C4%ABgas-sv%C4%93t%C4%81-alberta-romas-kato%C4%BCu-draudze/sv%C4%93tdienu-gaidot/1338642356212759/

br. Jānis Savickis OFMCap

Izc 14, 15–15, 1, Lieldienu vigīlija

Izc 14, 15–15, 1

Lieldienu vigīlijā pēc dziļā un skaistā dziedājuma Exultet noklausīšanās visi klātesošie apsēžas, lai klausītos Dieva vārdu, kas ļauj mums saprast par ko šajā dziedājumā dziedāja un ik gadus ļauj mums iepazīt pestīšanas vēstures zīmīgākos notikumus. Iepriekšējos gados mēs varējām iepazīties ar apustuļa Pāvila vēstuli (Rom 6, 3-11)* un 118 psalmu**. Šogad apskatīsim lasījumu no Izceļošanas grāmatas, kurš ir trešais pēc kārtas vārda liturģijā. Lasījums no 14. Izceļošanas grāmatas nodaļas apraksta Dieva tautas brīvlaišanu no verdzības. Aina, kurā tauta šķērso sarkano jūru ir izšķirošs notikums Izraēla pestīšanas vēsturē. Kaut arī šī pāriešana ir ļoti īsi un koncentrēti uzrakstīta, gadsimtu laikā tā ir iedvesmojusi daudz stāstus, dziesmas, literāros darbus, dzeju, gleznas, filmas un brīvības kustības. 

Dievs šajā notikumā uzsāka radīšanas darbu un šoreiz rada Dieva tautu: “Sākumā Dievs radīja debesis un zemi. Un zeme bija tukšum tukša, tumsa bija pār dzīlēm, un Dieva gars lidinājās pār ūdeņiem” (Rad 1,1-2). Radīšanas darbā Dieva gars (ruah), spēcīgs vējš, lidinājās pār ūdeņiem, Dievs tumsas vietā radīja gaismu un nošķīra “ūdeņus no ūdeņiem” (1,6) piešķirot katram atbilstošu vietu. Ūdens salīšana parāda Dieva varu pār pasauli, īpaši pār ūdeni, kas izraēliešiem simbolizēja haosa un Dievam pretēju spēku varu. Dievs pasaules radīšanas darbā, lielajos grēku plūdos un šeit, atbrīvošanas darbā, izmanto ūdeni harmonijas ieviešanai, un Sarkanajā jūru ūdeni izmanto kā savu karaspēku; šo varu Dievs arī pielietos, kad pašķirs Jordānas ūdeņus (Joz 3), lai Kunga tauta varētu iesoļot Apsolītajā zemē. Dievs sapulcināja ūdeni vienuviet, lai citviet būtu sauszeme. Izceļošanas notikumā tauta pamet verdzību uz iegūst brīvību, Dievs atkal veido gaismu tumsā (uguns stabs), ar spēcīgu vēju (ruah) pārkārto jūru, atsedz zemi un sadala ūdeņus (Izc 14, 20-21). 

Izceļošanā Dievs veido tautas jauno identitāti, kas ir atšķirīga no vergu domāšanas veida, kuru ieguva Ēģiptē. Pametot Ēģipti tauta ejot cauri tuksnesis tika pārveidota. Ārējā apspiestība tika zaudēta, izraēlieši pameta Ēģipti un faraona tirāniju, tomēr kā to var redzēt lasot tekstu tālāk, tautai vajadzēs vēl ilgu laiku, lai atbrīvotos no iekšējās verdzības un vergu domāšanas veida, lai dzīvotu atbildīgi un piesaistīti Derībai ar Dievu. Izceļošana, ceļš no verdzības uz brīvību ir jauns radīšanas process. Dievam ir vara radīt no nekā, no bezveidīgas masas un tukšuma radīt pasauli, un šī vara ir tā pati, ar kuru Dievs glābj un pārveido cilvēkus. Lai īstenotu savu mērķi Dievs veido ceļu cilvēkam un būvē ūdens sienu, lai viņu aizstāvētu no haosa un jūras stihijas (14,22). Jaunajā radīšanas procesā ir arī negaidīts notikums, kurš sāpīgi skāra ēģiptiešus - tā ir tumsa (14,20). Verdzības beigām spilgtu punktu pieliek kara ratu un citu tā laika modernāko militāro tehnoloģiju sagrāve, un karaļa varas neefektivitāte jaunas radīšanas notikuma priekšā. Jaunās radīšanas ūdens sagrauj visus nebrīves varas mehānismu.

Uz visa šī satraukuma un haosa fona Mozus paliek mierīgs un saka: “Nebaidieties, palieciet un skatiet Kunga glābšanu, ko Viņš jums dos šodien… Kungs ar jums cīnīsies, bet jūs klusējiet!” (Izc 14,13-14). Apstākļos, kad pasaules lielvara vajā vāju cilvēku grupu, bailes var būt pamatotas un var rasties jautājumi: cīnīties, bēgt vai padoties. Cilvēciskā loģika liek aprēķināt spēkus un iespējamus kompromisus. Bet palikt uz vietas, kāds no tā labums!? Dievs lika viņiem darīt vienu lietu: skatīties un klusēt, tas nozīmē būt par lieciniekiem un uzlūkot Dieva spēku. Mozus šajā situācijā ir ticības vīrs, kurš izrāda paklausību Kungam un cauri naktij izved tautu otrā krastā. Dievs visu izdarīs viņu vietā un tā būs Viņa uzvara un pierādījums, ka pat attīstīta lielvalsts ar saviem dieviem un ideoloģijām Dieva priekšā ir vāja un viegli ievainojama organizācija. Visi iepriekšējie notikumi no Izceļošanas grāmatas pirmās daļas (1-13) bija kā ievads šai faraona sagrāvei. “Kungs palūkojās uz ēģiptiešu nometni no uguns un mākoņu staba un iztrūcināja ēģiptiešu nometni” (14,24) līdzīgi kā Viņš sajauca Bābeles torņu cēlāju nodomus (Rad 11, 1-9). Ēģipte tika pazemota un uzveikta. 

Šis fragments iepazīstina pēdējo notikumu, kas pārtrauca Izraēla kalpošanu Ēģiptei, bet kas ir svarīgāk, viņi sāka kalpot Dievam un tieši tagad sākas tautas vēsture, kas no vergu grupas kļuva par tautu. Lasot šo fragmentu var pievērst uzmanību brīnumiem vai par galveno varoni uzskatīt Mozu, tomēr jāņem vērā, ka Dievs šeit ir ļoti spēcīgi klātesošs un tiek nemitīgi pieminēts, kā arī Dieva eņģelis un Dieva klātbūtnes mākonis. Dievs nepārtraukti darbojas, runā un glābs, Viņš šeit ir centrālā Persona. Beigās lasām notikuma garīgo nozīmi, no bailēm no faraona tauta pārgāja pie bijības pret Kungu (14,31). Tā ir ļoti būtiska pārmaiņa, jo tauta ieguva Kādu, kam var uzticēties un veidot saites, iepazina ticību uz kādu aicina visa Bībele. Tāds arī ir šī teksta uzdevums: modināt un stiprināt ticību un saiti ar Dievu. Dieva ienākšana tautas dzīvē dāvāja tai brīvību, lai tā varētu veidot attiecības ar Dievu. 

Fragmentā ir viena maza un svarīga detaļa: glābšana notika pa nakti (Izc 14, 20.21) un no rīta (14, 24.27). Radīšanas aprakstā rīts un vakars nepārtraukti mijas un arī izceļošanas stāstā, īpaši rītam, ir liela simboliska nozīme. No rīta aust jauna diena, pirmā brīvības diena un jauns Izvēlētās tautas sākums. Iziešana starp ūdens mūriem bija kā dzemdības, kurās piedzima jauna tauta. Jaunu tautu iedibināja arī Jēzus Kristus nedēļas pirmās dienas rītā. Viss izceļošanas stāsts ir Jēzus Kristus pestīšanas tēls. Šis rīta notikums mums pasludina patiesību, ka Dievs var mūs izvest no visām bezcerīgajām situācijām, kuras cilvēcīgi esam kā strupceļā, bet Kungs saka: “skatiet... klusējiet!” (Izc 14,13-14). Jau pravieši sludināja par jaunu izceļošanu laiku beigās, kad Dievs veiks lielākus darbus nekā veica tuksnesī. Kristū notiek patiesa atbrīvošana un šo atbrīvošanu var piedzīvot kristībās. Šis lasījums ļoti spēcīgi norāda uz Kristus pashu, pāreju no nāves uz dzīvi. Nepieciešams vien ieticēt Kunga vārdiem un paveikt to, ko Viņš liek darīt, pat ja cilvēcīgi skatoties Viņa lūgums var likties absurds. Tāda bija pāreja pāri jūrai, kad Kungs teica: ieej jūrā un nemirsi. Ja vajātājs tur ieies, jo piedzīvos sakāvi. Paklausībā ieejot Dieva naktī, piedzīvosi gaismu un jaunu dzīves ausmu, jaunu perspektīvu. 

Sarkanās jūras ūdens norāda uz kristībām. Saistība starp kristībām un Sarkano jūru bija jau klātesoša starp jūdiem, kuri pagānus, kuri vēlējās pieņemt jūdaismu, vispirms kristīja. Šīs kristības bija kā iniciācija, lai pagāni varētu piedzīvot pāriešanu pār Sarkano jūru un tikai tad varētu tikt apgraizīti. Svētais Pāvils (1 Kor 10) un vēlāk Baznīcas tēvi šajā Izceļošanas notikumā arī redzēja tēlu un norādi uz kristībām, kad Dieva vadībā cilvēks caur nāves ūdeņiem ieiet dzīvībā, no grēku tumsas ticības dzīvē. Jūdi šo stāstu un sekojošo uzvaras dziesmu lasīja Pashas svētkos, bet kristieši Pashas vigīlijas liturģijā, kas ir svarīgākais liturģiskais brīdis Baznīcas gadā. Šajā brīdī īstenojas bauslis: “Šī diena jums ir pieminama, sviniet tajā svētkus Kungam visās jūsu paaudzēs” (Izc 12,14). Kristībās ūdenī mēs tiekam iegremdēti Jēzus Kristus nāvē un augšāmcelšanā. Mūsu saite ar Jēzu palīdz mums ar uzvaru iet cauri nāves pieredzei, kuru paši nevaram ieplānot un noorganizēt, bet varam teikt Kungu, kurš zina izeju no mūsu dzīves strupceļiem. 

* Rom 6, 3-11, Lieldienu vigīlija

** Ps 118, 1-2, 16-17, 22-23, Lieldienu vigīlija

br. Jānis Savickis OFMCap

Ps 22, 8-9.17-20.23-24, Pūplsvētdiena

Ps 22, 8-9.17-20.23-24

Pirms gada Pūpolsvētdienā pārdomājām apustuļa Pāvila vēstules Filipiešiem fragmentu (2, 6-11), “jo tajā ļoti labi ir apkopota pestīšanas vēstures kulminācija un parādīta Jēzus Kristus personas teoloģiskā nozīme”*, bet šogad iedziļināsimies šai dienai paredzētajā psalmā. Šis psalms ir viens no spēcīgākajiem psalmiem, kurš apdzied Kristus ciešanas, jo tajā var lasīt saucienu, kad tiek atklāts, ka Dievs ir attālinājies un klusē. Jēzus nāves lūgšana bija tieši 22. psalms. 22. psalms apkopo visu, ko kristieši svina Lielajā Nedēļā līdz pat Lieldienu laika pēdējiem svētkiem - Svētā Gara nosūtīšana. Šajā psalmā mēs ņemam līdzdalību vajāta un izsmieta Cilvēka nāvē (Liekā Piektdiena); dzirdam, ka pastarā pestīšana nonāk arī pie mirušajiem pazemes valstībā (Lielā Sestdiena); uzzinām par līdz nāvei izsmietā Cilvēka glābšanu (Lieldienas); visbeidzot to, ka Viņa izglābšana un stāsts par Viņa glābšanu izveido kopienu (Vasarsvētki). 

Kunga pēdējie vārdi no krusta ir šī psalma pirmie vārdi: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani pametis?” (Ps 22,2). Jēzus piedzīvoja lielu attālinātību no Dieva, kaut arī zināja, ka Dievs ir ar Viņu. Šo pamestību un iekšējo cīņu Jēzus izteica savam Tēvam; līdzīgi kā to piedzīvoja lielie Dieva vīri, piemēram, Ījabs un Jeremijs. Vai tas nav aizkustinoši, ka dziļi personiskā savas dzīves brīdī Jēzus savu pieredzi neizteica ar saviem vārdiem, bet psalma vārdiem; vārdiem, kurus lietoja visa tauta, lai stāstītu Dievam par savām raizēm un traģēdijām, un stiprinātos cerībā. Jēzus uzticējās Tēvam visas savas dzīves laikā un krusta notikumi nebija izņēmumi. Viņa uzticēšanās ir tik spēcīga un pilnīga arī krusta ciešanu notikumos. Šis sauciens izsaka dziļākās un vecākās Bībeles vaimanas. Cilvēka cieņa šajā psalmā ir pilnīgi sabradāta. Ienaidnieki kā mednieki noķer savu laupījumu un “tie dala manas drēbes savā starpā” (22,19; skat. Jņ 19,32-24). Pēdējie izmisīgie vārdi noslēdz šīs vaimanas: “Bet tu, Kungs, nepaliec tālu!... steidzies man palīgā” (22,20). 

Tomēr baismīgais ciešanu tēls nav šī psalma noslēgumā, jo seko Dieva slavēšana, kurš nostājas upura pusē. Šis psalms nav tikai pamestības pieredzes pieraksts, bet arī izsaka lielu cerību. 22. psalmā taisnīgais jūtas pamests, jautā Kungu, tomēr viņa centrālā vēlme ir Dieva klātbūtne. Taisnīgā lūgšana ne tik daudz lūdz palīdzību, bet vēlas Kunga klātbūtni! Psalma autors atraujas no sava posta un vēršas pie Dieva, kurš var dāvāt pestīšanu. Interesanti, ka dziļa sūdzība spēj pārvērsties lūgšanas laikā par uzticību. Tā lūgšanā tam vajadzētu notikt. Cilvēks sāk Dievam stāstīt par savu nožēlojamo stāvokli un pārmet Viņam savas problēmas, un starp šīm sūdzībām cilvēkā kaut kas mainās, jo sūdzība pārtop lūgšanā un lūgšana liegā uzticībā. Tāpēc nav pārsteigums, ka šajā psalmā ir liela lūgumu dažādība: sūdzības ( “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani pametis?”), uzticības izteikšana (“Tu taču sēdi tronī Svētais, dzied Israēls tev slavu!”, 22,4), lūgums (“Neatstāj mani - briesmas ir tuvu, un palīga nav!”, 22,12), pateicība (“jo viņš nav nicinājis un niecinājis nabaga ciešanas”, 22,25) un slavēšana (“Tevi es slavēšu lielajā sapulcē”, 22,26).

Šajā psalmā atspoguļojas visa Lielās Nedēļas un Lieldienu laika liturģija līdz pat Vasarsvētkiem, un noteikti, tā ir arī mūsu dzīve, jo tie, kas lūdzas, tiem attālināšanās no Dieva un vientulība nav vienīgā ticības pieredze, bet viņi iepazīst arī glābiņu un jaunu ticības kopienu Kunga vadībā. “Meties pie Kunga” (Ps 22,9) bieži tiek tulkots kā “uzticies Kungam”. Vajātāji taisnīgajam liek uzticēties Kungam. Vārds “mest” ebreju valodā saistās ar ripošanu (piem., Jēkabs “noripināja akmeni no akas”, Rad 29,10), bet uzticība izriet no domas, ka smagums tiek uzlikts vai uzvelts Kungam. Jaunajā Derībā šī doma sasaucas ar apustuļa Pētera vārdiem: “Visas savas rūpes metiet uz Viņu, jo Viņš par jums rūpējas” (1 Pēt 5,7). Lai kādu kravu uzliktu uz kāda pleciem, tā ir jāiegūst, jāizprot, jānosver, jāaptver un jāpaceļ; šis darbs var būt sāpīgs, tomēr Kungs aicina mūs to veikt, jo savādāk Viņām grūti par mums parūpēties, ja mēs paši nezinām, kas ir tas mūsu dzīves smagums. 

Bībeles cilvēka dziļās vaimanas noslēdzas vienmēr ar ticību un nevis ar izmisumu; viņš zina, ka var savus smagumus uzmest Kungam. Tādai būtu jābūt kristīgās lūgšanas pieredzei: realitātes uztvere mainās lūgšanas laikā! Kādam no malas vai neticīgajam varētu likties, ka raizes un uzticība ir pretējas nostājas un, ka patiesa ticība izpaužas nesatricināmā mierā. Arī vārdi “Dieva pamesta vieta” vai “atstāts cilvēks” sadzīves valodā bēdīgā kārtā atspoguļo šo lielo neizpratni; šie vārdi pat tiek attiecināti uz visu pasauli. Šāda šo vārdu izpratne ir tikai puse no stāsta, pat bez vēlmes iepazīt otru pusi. Tomēr ticīgais cilvēks labi zina, ka ir turpinājums. Dziļā ticībā vaimanas un uzticība var pastāvēt vienlaicīgi. Jēzus Kristus ciešanas, nāve un augšāmcelšanās notikums tam ir vislielākais pierādījums. Uzkraujot (uzticoties) Dievam savu dzīvi, katrs kristietis ir aicināts iet šo pashas ceļu, lai kopā ar Kristu, kas ir uzvarējis nāvi, atgūtu arī savu dzīvi.

* Filip 2, 6-11, Pūpolsvētdiena

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 8, 1-11, V gavēņa svētdiena, C

Jņ 8, 1-11

Trešo gavēņa svētdienu pēc kārtas Baznīca mūs aicina pārdomāt atgriešanās ceļu. Iepriekšējās divas svētdienas lasījām Lūkasa Evaņģēliju, bet 7. aprīļa svētdienā lasīsim Jāņa Evaņģēliju. Līdzīgi kā iepriekšējās svētdienās arī šoreiz Evaņģēlijs uzsver atšķirību kāda pastāvēja starp Jēzus un farizeju attieksmi pret grēciniekiem. Jēzus, kas “pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem” (Lk 15,3) piedod grēkus laulības pārkāpējai, kurai draudēja nāves sods. Jēzus netrivializēja sievietes grēku, neapstājās pie tā, bet aicināja viņu iet atgriešanās ceļu. Jēzus parādīja viņai lielu uzticību, jo ticēja viņas vēlmei atgriezties; Jēzus uzticība saturēja arī solījumu, ka grēcinieks var mainīties un uzsākt jaunu dzīvi.

Levītu (20,10) un Atkārtotā Likuma grāmatā (22,22-24) atrodas priekšraksti par laulības pārkāpšanu, kura jāsoda ar nāvi. Šis senais priekšraksts dod iespēju Rakstu zinātājiem pārbaudīt Jēzu. Viņu nodomi nebija profesionāli vai zinātniski, bet provokatīvi; viņi zināja, ka Jēzus bija grēcinieku un muitnieku draugs, kas dāvāja viņiem piedošanu. Vai Jēzus varēja nostāties pret šo priekšrakstu un tādā veidā atmest Mozus likumu? “Jūdi brīnījās un sacīja: Kā Viņš, nemācīts būdams, zina Rakstus?” (Jņ 7,15). Jēzus skaidroja, ka Viņa mācība nāca no Dieva (7,16-18), bet jūdi tam nepievērsa uzmanību, viņi gribēja diskreditēt Viņu. Likme bija augsta. Pretinieki nemeklēja patiesību, bet ieganstu apsūdzēt “herēzijā”, kādu likumīgu āķi, lai pašu Jēzus varētu notiesāt. Ja Jēzus izteiktos par labu nomētāšanai ar akmeņiem, Viņu varētu apsūdzēt Romas likumu pārkāpšanā un kūdīšanā, jo tikai romiešiem bija tiesības notiesāt uz nāvi un izpildīt spriedumu. 

Noķerto laulības pārkāpēju nostādīja vidū. Tā rīkojas tiesas procesā. Ko darīs Jēzus? Šī notikuma kontekstā interesanta ir Jēzus rakstīšana smiltīs. Nav tik svarīgi minējumi, ko Jēzus tur varēja rakstīt, bet pati darbība. Šī darbība atgādina “divas liecības plāksnes, akmens plāksnes, aprakstītas ar Dieva pirkstu!” (Izc 31,18; At 9,10) jeb Desmit baušļus vai Dekalogu. Tā kā Jēzus atradās svētnīcā un rakstīja uz grīdas akmens plāksnēm, Viņa žests ir ļoti spēcīgs. Tagad Jēzus nedomā par jauniem Desmit baušļiem, bet par vārdiem, kas šos baušļus var skaidrot. Mozus vārdi Likumā bija nedzīvi burti, kurus Jēzus vēlējās atdzīvināt: “Viņš arī mums devis spējas kalpot Jaunajai derībai, ne burtam, bet garam, jo burts nokauj, bet gars atdzīvina.” (2 Kor 3,6). Jēzus vārdi un nostāja atklāj Dekaloga dzīvdarošo un atbrīvojošo spēku: “Ej un negrēko vairs!” (Jņ 8,11). Dekaloga jēga tiek atklāta Jēzus vārdos un Jēzū Kristū: “Dievs nesūtīja savu Dēlu pasaulē, lai Viņš pasauli tiesātu, bet lai pasaule tiktu caur Viņu pestīta” (Jņ 3,17).

Šīs svētdienas Evaņģēlijs uzsvaru liek vairāk uz cilvēka vajadzību atgriezties. Dieva piedošana ir žēlastība un arī aicinājums grēciniekam neatkāpties no greizā ceļa. Atgriešanās sākumā šķīsts un saprotošs skatiens, viens vārds un draudzīgs žests var būt dziedinošs un iedrošinošs. Jēzus nenoliedz Dieva sodu, tomēr grib, lai katrs cilvēks ar to sastaptos personīgi. Šī stāstā centrā nebija grēks, bet Dieva nostāja grēcinieka priekšā, kurš tic un zina, ka cilvēks var dzīvot savādāku dzīvi. Kungs uzticējās viņas turpmākajam ceļam. Cerības Dievs (Rom 15,13) saka: “Lūk, es visu daru jaunu” (Atkl 21,5) un tā skan Jēzus ielūgums nākotnē iet kopā ar Viņu. Skats nākotnē kopā ar Kristu ir būtiska ticības sastāvdaļa. Kungs neuzsāka abstraktu sarunu par Likumu, bet pievērsās uzreiz grēciniekam, kuram nepieciešama glābšana un Dieva piedodošā mīlestība. Tik pat konkrēti Viņš rīkojās savā dzīvē un misijā līdz pat krusta nāvei. Jēzus nāca pasaulē, lai nomirtu pie krusta koka un lai Tēvs Viņu augšāmceltu trešajā dienā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 15, 1-3.11-32, IV gavēņa svētdiena, C

Lk 15, 1-3.11-32

Ceturtajā gavēņa svētdienā, jau otro svētdienu pēc kārts, turpinām pārdomāt atgriešanās procesu mūsu dzīvēs. Šajā procesā ir divi virzieni - grēks un atgriešanās: attālināšanās no Dieva un atgriešanās pie Viņa. Lai ilustrētu šo procesu Baznīca mums piedāvā līdzību par “Piedodošu tēvu”. Šajā līdzībā galvenais varonis ir tēvs, kurš mums parāda Dieva attieksmi pret cilvēku, kurš atgriežas, un tāpēc labāk šo līdzību būtu nosaukt par “Piedodošā tēva” līdzību un nevis līdzība par “pazudušo dēlu”. Abu brāļu stāsti līdzībā ir blakus tēmas, pakārtotas tēvam. Šajā komentārā lielāku uzmanību pievērsīsim tēva reakcijai uz dēla atgriešanos, lai šajā gavēņa laikā labāk apzinātos kāds ir Dievs, kurš aicina mūs uz atgriešanos, kā Viņš mūs gaida un kādu prieku mēs varam sagādāt Viņam. Pat ja esam kā jaunākais dēls, kurš atgriežas saskaņā ar aukstu aprēķinu un nezina ko sagaidīt no tēva, mēs esam aicināti pat ar nepilnīgiem nodomiem, neskaidri izteiktiem vārdiem un vēlmēm doties pie Kunga. Dievs ir katras atgriešanās pirmais iniciators un mūsu ziņā ir atbilde, kādu mēs dosim Kungam. Viņš priekš mums ir sagatavojis pārsteigumus. 

Jaunākais dēls pameta tēva mājas ar visu savu mantojumu. Interesanti, ka Raksti pret šādām situācijām brīdina un tajos ir skaidra nostāja: “Ievērojiet! Ne dēlam, ne sievai, ne brālim, ne draugam nepiešķir varu pār sevi, kamēr vien esi dzīvs” (Sīr 33,19-20). Tomēr tēvs rīkojas saskaņā ar saviem pārsteidzošajiem ieskatiem. Cilvēkā ir apslēpta vēlme attiecībā pret tēvu, kuru viņš vēlas pārsniegt, izskaidrot un iegūt taisnību savā pusē; kļūt par kungu pār sevi, savu dzīvi un nākotni, izdzēst tēva tēlu no savas dzīves. Vēlme atbrīvoties no Dieva cilvēkos ir klātesoša no Ādama un Ievas laikiem: “būsiet kā Dievs” (Rad 3, 5). Dēls iztērējot savu mantu nonāk izmisīgā situācijā. Viņš saprata ne tikai to, ka viņa dzīve ir viens liels haos, bet arī to, ka nav vairs cienīgs saukties par tēva dēlu un bija gatavs pazemot sevi, lai atgrieztos mājās. Zīmīgi, ka Jēzus nesaka, ka dēls atgriežas ciemā vai mājas, bet tieši pie tēva. Tēvs lūkojās tālumā un gaidīja savu dēlu, ar mīlestību piepildot attālumu, kas viņus dalīja. Var pat teikt, jo lielāks bija attālums, jo vairāk tas bija piepildīts ar mīlestību. 

Pirms nekā sasniedza māju, tēvs nesēž mājās vai citas nodarbēs, bet gaidīja jaunākā dēla ierašanos. Šī stāsta vieta Jēzus klausītājos varēja izraisīt kultūršoku. Normāli tēvs gaidītu dēlu, lai no viņa saņemtu kādas cieņas izpausmes. Tomēr Dieva līdzjūtība ir pārsteidzoša. Tēvs ir tik ļoti priekpilns, jo metās ar mīlestību savam dēlam ap kaklu. Tēva reakcija uz dēla atgriešanos atklāj mums tēva sirdi, kurš, izrādās, atlaidis dēlu, ir domājis par viņu visu laiku. Spēcīgais apkampiens liecina par nemainīgo mīlestību pret viņu un reālām prombūtnes sāpēm. Piedošana ir vispārēja un tūlītēja. Viss, ko tēvs piešķīra dēlam ir dziļi simbolisks un katrs no elementiem ir atsevišķa stāsta vērts. Vārdu skūpstīt var tulkot arī “skūpstīja viņu daudzas reizes” vai “skūpstīja viņu maigi”. Drēbes un gredzens simbolizē cilvēka pozīciju mājās. Basās kājas liecināja par kalpa vai verga statusu, bet apavu ieģērbšana norāda, ka cilvēks ir brīvs. Nobarots vērsis bija ļoti rūpīgi izraudzīts un pieskatīts dzīvnieks. Tēvam nebija atbilstošāka situācija kā šī, lai savā priekā dalītos ar visu labāko, kas viņam ir.

Dēls pat nepaspēja izteikt savu nodomu un tēvs sveica viņu atpakaļ ģimenē, apgājās ar lielu cieņu un deva pavēli svinēt viņa atgriešanos. Izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Šo līksmo notikumu ritējumu pārtrauca vecākā dēla pretenzijas. Atvērts paliek jautājums, vai vecākais dēls pievienojās mielastam? Viņš šajā stāstā simbolizē farizejus un visus viņiem līdzīgos cilvēkus, kuri ir aicināti mainītu savu domāšanas veidu pret visiem šķietami nevietā atnākušajiem. Vecākais brālis domāja, ka attiecību pamatā ar tēvu ir darbs, likums, pienākums, jo savam tēvam nekalpoja aiz mīlestības, bet dēļ atmaksas; viņš pat uztvēra sevi kā nebrīvu un sasaistītu kalpu. Tēva vārdi: “Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss mans ir tavs” (Lk 15, 31) norāda uz tautas vadoņiem, kuri kā izvēlētās tautas locekļi atradās priviliģētās attiecībās ar Dievu. Viņi bija derības un Likuma sargi un liecinieki, un tai vietā, lai priecātos par citiem, kas pievienojas viņiem, lai kļūtu par valstības bērniem, viņi dusmojās. Līdzība ir ar atvērtu nobeigumu, jo aicina mūs pārdomāt, ko mēs darītu, ja mēs būtu vecākā brāļa vieta. Vai mēs pieņemtu grēciniekus, kuri atgriežas un svinētu viņu atgriešanos, vai arī mēs būsim pārliektu noraizējušies par sevi un nedalītos atgriešanās priekā? Vai apšaubītu vai turētu aizdomās atgriešanās motivāciju?

Jēzus pretinieki Lūkasa Evaņģēlijā gandrīz vienmēr bija farizeji un un likuma zinātāji. Šī iemesla dēļ Viņš pastāstīja trīs līdzības, kuras varam lasīt 15. Lūkasa Evaņģēlija nodaļā. Visas trīs līdzības runā par lietām vai personām, kas pazuda un pēc tam tiek atrastas. Šīs līdzības māca par atgriešanos pie Dieva un atvērtību uz Jēzu Kristu, kurš sludina Dieva valstību. Jēzus runāja ar farizejiem, kuri noraidīja valstības vēsti. Viņi iebilda pret to, ka grēcinieki nāca pie Jēzus un ticēja Viņa vārdiem, jo viņiem nepatika doma, ka cilvēki no “ārpuses”, atkritēji un grēcinieki var kļūt par valstības dalībniekiem. Kā tēvs sarīkoja mielastu dēlam, tā Jēzus sēdēja pie viena galda ar grēciniekiem. Jēzus apzināti lieto mielasta tēlu šajā vietā, jo iepriekš pieminētais mielasts simbolizēja valstības ierašanos (13, 29; 14, 15-24). Jēzus klausītāji uzreiz izprata šī mielasta nozīmi. Grēcinieki, kuru simbolizē jaunākais dēls, iegāja valstībā, jo viņi tuvojās Dievam; viņi ticēja, ka ir jāatgriežas pie Kunga, lai saņemtu piedošanu. Šīs svētdienas līdzībā nekas netiek runāts par pazudušā meklēšanu (kā līdzībā par pazudušo avi, 15, 3-10) vai nepieciešamību nožēlot grēkus, bet tas tāpēc, ka šī ir līdzība, kura uzsver tēva piedodošo mīlestību pie kuras mēs varam vērsties lielā brīvībā. Esam aicināti savā dzīvē nejusties kā novēroti ar kādu kontrolējošu aci, bet, ka ir Kāds, kas mūs gaida un mīl. Dēla vārdi: “Es celšos un iešu pie sava tēva” (15,18) izsaka vēlmi atrast jaunu sākumu mūsu dzīvēm, kurā klātesoša būs mīlestība, piedošana un mērķis. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 13, 1-9, III gavēņa svētdiena, C

Lk 13, 1-9

Trešās gavēņa svētdienas Evaņģēlijā Jēzus aicina savus klausītājus izprast sava patreizējā dzīves laika nozīmi, jo Dievs darbojas caur Jēzu ne tikai pagātnē, bet šodien un aicina uz atgriešanos. Lasot Evaņģēliju redzam, ka tur attēlotais laiks bija saspringts, bet tas neattaisnoja cilvēku nespēju redzēt Dieva darbību Jēzū Kristū, jo dēļ savas tuvredzības viņi noraidīja pašu Dievu. Tas attiecās arī uz spēju lasīt laika zīmes. Palestīnā lietus mākoņi nāk no rietumiem, Vidusjūras, bet sausie vēji no dienvidiem un austrumiem. Cilvēki prata lasīt šīs zīmes, bet palika nejūtīgi pret zīmēm ap sevi, neuztvēra Dieva zīmes, bet tikai dabas parādības. Savas dzīves problēmas un ķibeles viņi prata atrisināt un skaidrot, bet lielāko sava laika krīzi viņi nepamana - nepieciešamību atgriezties.

Jēzus atmeta jautājumu par cilvēku grēka līmeni, jo tas novērsa uzmanību no patiesā jautājuma: grēka klātbūtne dzīvē, neizšķirot tā veidu. Cilvēkam ir tendence salīdzināt grēciniekus un grēka pakāpes, lai varētu attaisnot sevi un tādā veidā neuztvert sevi kā tik sliktu personu kā citi vai arī domāt: ja daudzi tā dara, varu arī atļauties tā grēkot - grēka vidējos statistikas rādītājus sabiedrībā tas nemainīs. Jēzus vēlējās nepielaist šādas atbildības mazināšanas stratēģijas. Viņš vēlējās vērst uzmanību uz pašu svarīgāko un, tāpēc nerunāja tik daudz par pašu grēku, bet par atgriešanos. Muļķīgi ir meklēt ciešu saiti starp kādu traģisku notikumu un grēcīguma pakāpi cilvēkiem, domāt, ka ir tāda kategorija cilvēku, kuriem jāuzmanās ejot gar ēku sienām, lai tās neuzkristu. Vai tad nebūtu tā, ka, ja cilvēku izpratne par grēku un sodu būtu adekvāta, tad ar noteiktu algoritmu palīdzību varētu paredzēt soda izpildi, bet tā nav: Kungs ļauj saulei spīdēt pār visiem un ļauj nezālēm augt starp kviešiem.

Ījaba grāmatā Ījaba draugu skatījums uz grēku bija tāds, kāds cilvēkiem Evaņģēlijā. Ījaba grāmatā ciešanu tēma saistībā ar grēku un taisnīgumu ir rūpīgi atrunāta, un ja skatās uz visa Svēto Rakstu fona, īpaši spēcīgi un daudz tieši šajā grāmatā. Draugi Ījabam teica: “tu ciet tāpēc, ka esi grēkojis, jo ja tu būtu taisnīgs Dieva priekšā, tev klātos labi”. Draugi pārstāvēja vispārējo gudrību, kuru Ījabs apstrīdēja, bet Jaunajā Derībā Jēzus ar savām ciešanām parādīja šīs loģikas nepamatotību. Kristiešu dzīves pieredze arī apstiprina to, ka svētums nepalīdz izvairīties no pārbaudījumiem un traģēdijām. Kopš Bībeles plūdu laikiem, Dievs ar cilvēci neapietas saskaņā ar tās nopelniem un atliek tiesu uz laika beigām. 

Evaņģēlija fragmentā lasām divus stāstu par “grēcinieku likteni”. Jēzus atbilde bija pretēja jūdu izpratnei. Jēzus aicināja atgriezties no grēkiem. Lūkasa Evaņģēlijā atgriešanās ir viena no pamattēmām (3,8; 5,31-32; 18, 9-14; 24, 47). Kad Jēzus sludināja atgriešanos, Viņš domāja par sirds virzības maiņu, kas notiek pateicoties Dieva vēsts dzirdēšanai. Visi cilvēki ir grēcinieki un katram ir nepieciešama grēku nožēla, jo katrs ir pelnījis sodu. Jūdiem bija jāizprot, ka visa viņu tauta bija grēcīga Dieva acīs un tauta atgādināja koku, kas nenes augļus. (Mih 7,1; Is 5, 1-7). 

Koka tēls arī atsauc atmiņā pasaules pirmsākumus, kad Dievs pastaigājās pa paradīzes dārzu un meklēja cilvēku (Rad 4,7). Dievs meklē cilvēku, jo vēlas ar viņu būt kopā un gaida no viņa mīlestības pilnu atbildi, auglīgu atbildi. Dažādos veidos Dievs ir uzrunājis cilvēkus un vispilnīgāk to darīja Jēzū Kristū. Cilvēki ar neauglīgu koku rīkotos izlēmīgi, atbrīvotu zemi jaunam veselīgam kokam, tomēr Dievs dod otro iespēju un, ja viņi to neizmantos, tad tā jau būs viņu atbildība. Cilvēkam ir iespēja dažādos savas dzīves notikumus uzlūkot Dieva mīlestības zīmes, kas atgādina par nepieciešamību atgriezties. Ja kāda katastrofa mani vēl nav piemeklējusi, tad man vēl ir laiks un iespēja atgriezties, novērojot dažādus brīdinājumus. Jaunajā Derībā varam iepazīt Dievu kurš ir mīlošs, bet arī redzam, ka grēcīgai dzīvei ir konkrētas sekas.

Šo Evaņģēlija fragmentu mums ir jāredz gavēņa kontekstā. Jēzus ir ceļā uz Jeruzalemi, kur piedzīvos netaisnu spriedumu. Šādu ceļu piedzīvoja daudzi pravieši. Tā nav arī nejaušība, ka otro reizi tiek pieminēts Pilāts (3,1) un tiek saistīts ar galilejiešu noslepkavošanu. Mūsu priekšā ir Kunga nāves un augšāmcelšanās noslēpums, kuru nevar pieņemt pasīvi un bez savas dzīves virziena maiņas. Gavēņa laiks mums var palīdzēt iezīmēt atgriešanās ceļu. 

Vieglāk ir pieņemt teorijas kādas sastopam šīs svētdienas Evaņģēlijā vai kādas savas izdomas, bet grūtāk ir pieņemt Jēzu Kristu, kurš vienmēr ir paklausīgs Tēvam, jo nojaušam, ka tādas attiecības atspoguļo patiesību par mums, bet nevēlamies zaudēt savu viltus identitāti. Iekšēja pretestība pret Jēzu pastiprina vēlme uzturēt savu autonomiju un rīcības brīvību. Tomēr Evaņģēlijs mums parāda Jēzu kā patiesi brīvu, jo dara Tēva gribu. Atgriešanās ceļa sākumā ir jāpieņem lēmums pildīt Tēva gribu kā Jēzus. Daudzi atmet šo ceļu, jo nevēlas spert soli, lai nonāktu atkarībā no Kāda lielāka par sevi, kurš var dot patiesību, skaistumu un taisnību ikvienai dzīvei. Dzīve patiesībā ļauj pieredzēt patiesu Jēzus pashu savā dzīvē un pretnostatīties dzīves banalizācijas kārdinājumiem flirtējot ar patērnieciskumu, baudām un vientulību.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 9, 28b-36, II gavēņa svētdiena, C

Lk 9, 28b-36

Pirmajā gavēņa svētdienā Baznīca aicināja mūs sekot Jēzum tuksnesī, lai pārdomātu, ar kādiem kārdinājumiem ir jāsaskaras cilvēkam šajā pasaulē. Vai mēs apzināmies savās dzīvē tādu parādību kā kārdinājumi? Vai spējam atpazīt un reaģēt uz “mehāniskām” darbībām mūsu uzvedībā? Vai esam iepazinuši savus iekšējos un ārējos motivācijas centrus? Jēzus kā pilnīgs cilvēks pazina savas reakcijas, domas, jūtas un darbojās saskaņā ar Dieva iedibināto kārtību, kā jaunais Ādams. 17. marta svētdienas Kunga Pārveidošanās apraksts mūs aicina vēl dziļāk uzņemties iekšējās attīrīšanas darbu. Kalnā Jēzus pārveidojās, jo dievišķā Viņa personas daļa izlējās gaismas veidā caur katru Viņa ķermeņa atomu. Baznīca izvēlējās šo fragmentu otrajai gavēņa svētdienai, pirmkārt, lai norādītu uz tā ciešo saistību ar Kunga pashālo godību astotajā dienā (Lk 9,28; 24,1), nedēļas pirmajā dienā, jaunās radības sākumā jeb svētdienā, kad Kungs augšāmcēlās. 

Otrkārt, šīs fragments vēlas norādīt uz augļiem, ko nes cīņa ar kārdinājumiem mūsu ticībai un atvērtībai uz Tēvu, un kā ietekmē mūsu apziņu, atmiņas un emocijas, un tādā veidā mūsos var atmirt visas mūsu viltīgās alianses ar kārdinājumiem. Tieši šī svētdienas lasījums atrodas Evaņģēlija centrā kā Jēzus kalpojuma virsotne. Šis notikums atkal var izsaukt jautājumus, kuri Evaņģēlijā jau izskanēja: “kas Viņš ir?” un “par ko jūs Mani uzskatāt?” Uz šī kalna sākas Kunga ceļš uz pēdējo pashu Jeruzalemē. Jēzus veiktie brīnumi norādīja uz augšāmcelšanos, bet pārmainīšanās atklāja dievišķību un jēgu kāda būs augšāmcelšanās notikumam mirstīgajai miesai, un arī mūsu svēttapšanai. 

Evaņģēlists Lūkas rakstot par visiem lielajiem Jēzus misijas notikumiem uzsver lūgšanas lomu tajos: kristības Jordānā un Svētā Gara nolaišana (3,21), mācekļu izjautāšana (9,18), Pārveidošanās kalnā (9,28), mācība par lūgšanu (11,1), Olīvkalnā (22, 42), uz krusta koka (23, 34) un arī brīžos, kad Kungs devās uz tuksnešainu vietu (4, 42; 5, 16). Svarīgi, ka Jēzus savus mācekļus nemācīja lūgties atšķirīgi no sevis, bet mācīja lūgt Tēvu tādā pašā intimitātē un pašatdevē. Tēvs uz Jēzus lūgšanām atbildēja ar tik piesātinātu mīlestību kā barību, kas nodrošina visas miesas vajadzības (ka var četrdesmit dienas gavēt). Jēzus ar visu savu būtību un miesu pakļāvās mīlošā Tēva gribai un no šī pārveidošanās brīža visa Viņa misija izteiks šo beznosacījuma “jā” Tēva mīlestībai, līdz pat ciešanām un nāvei. Evaņģēlists Lūkas vienīgais no evaņģēlistiem uzsver, ka Jēzus devās kalnā, lai lūgtos (9,28) un tās laikā pārmainījās. Šīs pārmainīšanās godības autors nebija Jēzus, bet Tēvs. 

Uz Jaunās Derības fona šī Pārveidošanās aina īpaši izceļas ar Vecās Derības motīviem: mākonis, balss no debesīm, Mozus un Elijs, zaigojošs apģērbs u.c. Šīs daudzās norādes uz Veco Derību ļoti skaidri parāda, ka Jēzus ir kāds, kurš pieder īpašā veidā Dieva realitātei. Jēzus sarunājās ar Mozu un Eliju par savu “pāreju”, “izceļošanu” (gr. exodus) (Lk 9,31). Vārds exodus norāda uz Kunga pashu, kurā Viņš tiks mocīts, nonāvēts, augšāmcelsies un uzkāps debesīs. Šis grieķu vārds ir ar ļoti spēcīgu garīgu lādiņu un tāpēc Lūkas to izmanto tādā svarīgā Jēzus misijas notikuma aprakstā. Vārds exodus arī attiecas uz Izraela izceļošanu no Ēģiptes nebrīves. Jēzus šajā kontekstā ir parādīts arī kā jaunais Mozus, kurš caur nāves ūdeni ved savu tautu uz Tēva valstību. Ja mēs paturam atmiņā domu, ka Jēzus ir jaunais Ādams, mēs varam arī saskatīt spožajā apģērbā norādi uz Vecā Ādama “vīģu lapām” (Rad 3,7) un ieraudzīt Kungu kā to, kurā tiek atjaunotas cilvēka patiesās attiecības ar Dievu. Jēzū Kristū Dievs vairs nav kāds, no kura jābaidās, jo esi kails un jāslēpjas (Rad 3,10). Pirmā cilvēka lielākais dzīves spožums bija draudzība ar Dievu, bet tā zaudēšana izraisa visas turpmākās bēdas. Jēzus pārvarēja Ādama grēcīgo situāciju un ietērpās Dieva draudzības spožumā. 

Trīs mācekļi, Pēteris, Jēkabs un Jānis, bija klātesoši šajā notikumā. Kungs viņus izvēlējās. Viņiem nebija nekādas īpašas personiskās dotības, kas palīdzētu labāk pieredzēt pārveidošanos vai to uzreiz izprast, ne arī viņiem bija kādas noslieces uz dziļu garīgu apceri vai misticismu. Tā bija Kunga griba, kas joprojām aicina katru cilvēku, neskatoties uz viņa prasmēm un īpašībām, iekļauties pestīšanās plānā. Jēzus, kurš saviem mācekļiem ir atklājis savu ciešanu ceļu, piedzīvo pārveidošanos, jo mācekļiem bija jāatklāj, kas ir tas, kas iet tumsībā dēļ visiem cilvēkiem. Šo trīs apustuļu personā Kungu redzēja Baznīca, jo Baznīcas ceļš ir liecinieku ceļš. Šie paši trīs liecinieki būs līdzās ar Jēzum Olīvkalna tumsas stundā. Pārveidošanās spozme ļauj aptvert Dieva Dēla nāves kosmisko skandālu, kad Viņš dziļi un reāli ieiet mūsu grēka naktī. Kungam bija vajadzīgi šie liecinieki (līdz galam neizprata notiekošo, apžilbināti, bailīgi un miegaini), kuri dotu liecību par pārveidošanās gaismu un Olīvkalna nakti; liecību par to, kas pārsniedz cilvēka spējas liecināt. 

Viņi bija liecinieki, kaut arī nepiemēroti šim uzdevumam, tomēr tas Dievam bija vajadzīgs: “Kas bija no sākuma, ko dzirdējām, ko savām acīm redzējām, ko skatījām un savām rokām taustījām, dzīvības Vārdu, un dzīvība parādījās, un mēs redzējām, un apliecinām, un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums parādījās” (1 Jņ 1, 1-2). Šāda liecība cilvēkam ir nepieciešama un tā joprojām izskan no Kristus mācekļiem. Kristus liecinieki nav sagatavoti speciālisti, kas saskaņā ar šablonu stāsta par savām iekšējām vai ārējajām pieredzēm, bet tie, kas savā vājumā pieredz Kristus godību: “Viņš man sacīja: Tev pietiek manas žēlastības, jo spēks nespēkā kļūst pilnīgs. Tāpēc es labprāt dižošos savā nespēkā, lai Kristus spēks mājotu manī” (1 Kor 12,9). Katrs cilvēks savā dzīvē ar kaut ko saskaras un daudziem var būt daudz aizraujošāki un saistošāki stāsti nekā kāda ticīgā liecība par Jēzu. Pieredze vēl neveido liecinieku. Tā nav pareiza uzvedība, drosme un izcilība dažādās situācijās. Jēzus liecinieks nav siltumnīcā audzis, spodrināts un iekonservēts ar garīgās kosmētikas piederumiem. Pēteris, Jēkabs un Jānis izkristu šajos eksāmenos, tomēr svarīgākajā jautājumā viņi nekļūdījās. Viņi bija izgāzušies, bet savu “neko”, “svēto egoismu”, visu sevi atdeva Kungam, jo viņi uzticējās Viņam un meklēja Viņu: “Viņam vajag augt, bet man mazināties” (Jņ 3,30), tā bija mācekļu pasha, viņu nāve grēkam un augšāmcelšanās dzīvei kopā ar Kristu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 4, 1-13, I gavēņa svētdiena, C

Lk 4, 1-13

Šī gada lielā gavēņa svētdienās Baznīca kā Evaņģēlija lasījumus piedāvā evaņģēlista Lūkasa darbu. Gavēņa kontekstā kristīgā atgriešanās izvēlētajos fragmentos tiks apskatīta morālā griezumā un uzsvars būs likts uz izlīgšanas tēmu, kas savu kulmināciju sasniegs Pashas notikumā. Kristības un gandarīšana ir divi lielā gavēņa stūrakmeņi ar kuru palīdzību cilvēks izlīgst ar Dievu. Gavēņa atgriešanās ceļš, līdzīgi kā katru gadu, iesākas ar Jēzus kārdināšanu tuksnesī. Šajā svētdienā uzzināsim, kam ir jāseko atgriešanās ceļā, lai savu aizgriešanos no grēka un pievēršanos Kungam piedzīvotu autentiski. Tas ir atgriešanās piemērs, kuru dod mums Jēzus Kristus, un kurš nepadevās kārdinājumiem, kuriem mēs ikdienas esam pakļauti. Jēzus kā patiess cilvēks, jaunais Ādams, uzveica velnu un apstiprināja savu atkarību no Dieva, atklāja savu patieso badu - badu pēc Dieva. Jēzus vēlējās kalpot Tēva gribai, ko vispilnīgāk īstenoja uz krusta koka, kad īpaši tika velna kārdināts. 

Evaņģēlija tekstā iepriekš varam iepazīties ar Jēzus ciltsrakstiem (no Jāzepa līdz Ādamam) un kristībām Jordānā. Tas nav nejauši. Kristību laikā no debesīm atskanēja Tēva balss: “Tu esi mans mīļais Dēls” (Lk 3,22) un tā mēs uzzinām, ka Jēzus ir patiess cilvēks un Dieva Dēls, kurš ienāk pasaules vēsturē kā persona, kura ir padota šīs pasaules pārmaiņu ietekmēm un trauslumam, bet ciltsrakstos uzzinām, ka Jēzus ir jaunais Ādams, jaunās cilvēces pārstāvis, kuras sākums meklējams kristībās. Starp Jēzu un Ādamu ir daudz kas kopīgs: abi tika kārdināti ar līdzīgu velna taktiku, tomēr Jēzus pārvarēja kārdinājumus, kuriem padevās Ādams, vecais cilvēks. Velns solīja Ādamam, ka “būsiet kā Dievs” (Rad 3,5), ja cilvēks rīkosies pretēji Dieva vārdiem. Jēzu sātans arī centīsies kārdināt, lai Viņš rīkotos pretēji Dieva gribai. Trīs pret Jēzu vērstie kārdinājumi (maizes, varas, Dieva izmantošanas kārdinājums) atbilst trīs paradīzes koka augļiem, kas bija “labs, lai ēstu”, “tīkams acīm” un “kārojams prātam” (Rad 3,6). Vecais cilvēks no paradīzes tika izdzīts tuksnesī, bet jaunais Cilvēks no tuksneša iet uz paradīzi, kur arī aicina līdzi visus kristītos. 

Pirmais kārdinājums attiecas uz iepriekš atklāto Jēzus dievišķo statusu (Lk 4,22), un liktu viņam to apliecināt un ar brīnuma palīdzību apmierināt savu izsalkumu. Kad pēc gavēšanas Kungs bija ļoti izsalcis, nebija jābrīnās, ka velns kārdināja ar ēdienu. Šis kārdinājums tiešā veidā ir vērsts pret Jēzus paklausību Tēvam, lai ķermenisko vajadzību apmierināšana būtu svarīgāka par mesijānistisko darbu un kalpošanu. Evaņģēlists Matejs raksta: “cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes” (4,4), bet Lūkas tikai “ne no maizes vien cilvēks dzīvo” (4,4). Varētu likties, ka Lūkas līdz galam nav pierakstījis attiecīgos Jēzus vārdus, tomēr viņš vēlas ar to mūs iesaistīt atbildes meklēšanas darbā. No vienas puses evaņģēlists vēlas uzsvērt, ka cilvēks nav vienkāršs maizes ēdājs, bet no otras puses izvairās uzreiz pateikt, kas ir tas, kas cilvēkam ir nepieciešams. Lūkas atstāj saviem lasītājiem brīvību atbildes meklēšanā, jo paša atrasta atbilde ir daudz dārgāka nekā priekšā pateikta; paša atklāta atbilde ir kā laba pērle (Mt 13,45).

Otrs kārdinājums attiecās uz varu pār visu pasauli (gr. oikoumene); šis jēdziens ietver sevī varu pār cilvēkiem un tautām. Šī vara ir vispārēja un ar spēcīgu politisku pieskaņu, tomēr velnam pasaule nepieder un viņa solījumi jau pašā saknē ir neuzticami un fiktīvi. Velns vēlējās panākt, lai Jēzus kļūtu par spožu politisko mesiju. Jēzus nepadevās kārdinājumam un izvēlējas pazemības un kalpošanas ceļu (Lk 22, 24.27), jo tikai tā Viņš varēja kļūt par patiesu Mesiju un pasaules Pestītāju. Velns vēlējas saņemt godu no Jēzus un līdzīgi tas bija Ādama un Ievas gadījumā, lai cilvēki izvēlas starp Dieva un velna gribu, kas arī ietver goda izrādīšanu vienam vai otram; izvēlas tā gribu, kuru uzskata par labāku, pārliecinošāku, bet to var panākt ar manipulāciju un acu aizmālēšanas palīdzību. Jēzus kā jaunais Ādams izvēlas atdot godu vienīgajam Dievam. 

Jēzus ar Rakstu vārdiem uzveica velnu, bet melu tēvs vēl pēdējo reizi kārdina un izmanto Psalmu vārdus (91,11-12), lai pārbaudītu kāda ir Dēla uzticība Tēvam. Trešais, pēdējais kārdinājums notiek “uz [Jeruzalemes] svētnīcas jumta virsotnes” (4,9), svētajā pilsētā, kurai ir izšķiroša nozīme Jēzus misijā. Ja Jēzus lektu lejā no svētnīcas, tad tas būtu Kunga neticības akts; tie, kas uzticas kādam pilnībā nepārbauda uzticību! Svētnīcā un ap to notika svarīgākie Jēzus dzīves un mūsu pestīšanas notikumi. Jeruzaleme bija Jēzus ceļa galamērķis, kura arī Viņš piepildīja savu misiju, parādīja paklausību Tēvam un īstenoja pestīšanas plānu. Pēdējais kārdinājums bija visgrūtākais, jo attiecās uz Viņa ciešanām Jeruzalemē. Evaņģēlists Lūkas Jēzus misiju attēlo kā ceļu uz Jeruzalemei, kā ceļu uz vietu, kur Viņš tiks nodots, mocīts, nomirs un augšāmcelsies. Fragmenta pēdējie vārdi - “līdz turpmākajam laikam atstāja Viņu” (4,13) - ļoti izteiksmīgi norāda uz cīņas turpināšanos starp Jēzu un velnu, kuras pēdējās ainas varēsim iepazīt Jeruzalemē, kur Kungs tiks nogalināts. Evaņģēlists Lūkas velnu kā aktīvu stāsta tēlu pieminēs saistībā ar Jūdasu, kurā “sātans bija iegājis” (22,3).

Jēzus, jaunais Ādams uzveica velnu atsakoties no sevis un atzīstot atkarību no Tēva. Izsalkums pēc Tēva gribas un vārdiem bija lielāks nekā fizisks bads, un vispilnīgāk tas īstenojās krusta ciešanās. Kristus ņēma mūsu grēkus uz krusta un iepazina arī kārdināšanas mehānismus, kurus pieredz visi cilvēki, un šai pieredzei cauri izgāja kā uzvarētājs, augšāmcēlās no miroņiem. Uz līdzīgu tuksneša pārbaudījumu tika aicināti daudzi Kristus liecinieki, apustuļi un svētie, kuri bieži savu misiju starp cilvēkiem uzsāka tikai pēc vientulības un tuksneša pieredzes laika kopā ar Dievu, kur viņu ticība tika pārbaudīta. “Sieva redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu, ka tīkams acīm un kārojams prātam” (Rad 3,6), bet jaunais cilvēks, kristietis ir aicināts apstāties un neļauties katrai mirkļa tirānijai valdīt par viņu, bet ar pacietību un pazemību iekļauties kādā garākā pestīšanas plānā, kurā saite ar debesu Tēvu ļauj nepadoties kārdinājumiem, bet iet kopā ticības ceļu ar Jēzu Kristu, kurš ar savu nāvi un augšāmcelšanos vēlas mūs ievest patiesajā dzīvībā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 6, 39-45, svētdiena VIII, C

Lk 6, 39-45

Pēdējās trīs svētdienas mēs iepazīstam Jēzus mācības ētikas normas, kuru pamatā ir žēlsirdība. Jēzus šajā svētdienā pievēršas mācekļu atbildībai un izmanto vairākas metaforas, lai uzsvērtu jaunās dzīves augstos standartus un dažviet to dara ar zināmu humora izjūtu. 3. marta svētdienas Evaņģēlijs turpina iepriekšējo svētdienu vēsti par žēlsirdību, un Jēzus aicina savus klausītājus atteikties no notiesāšanas un citu nosodīšanas, jo šāda vaininieku meklēšana padara cilvēku aklu. Tikai mīlestība un žēlsirdība spēja atmaskot ļauno un parādīt tā smieklīgumu. Paškritika ir viens no instrumentiem, lai iepazītu sevi, savu ļaunumu un uzlūkotu sevi žēlsirdīgi, lai tāpat varētu uzlūkot citus cilvēkus, kurus pasaules loģikas skatījumā patīkami būtu nolikt gar zemi. 

Šajā svētdienā iepazīsim īsas Jēzus mācības kā tik galā ar citiem cilvēkiem vai arī pašam ar sevi, un kā radikālās valstības vērtības pielāgot dzīvei. Evaņģēlija fragmentā ir divi tēli: redze un aklums, kā arī iešana no ārienes uz iekšieni. Vērojot savus darbus, vārdus un domas varam iepazīt, kas nāk no mūsu sirds, kas ar to notiek. Redzēšana norāda uz neviltotu īstenības uztveri, bet augļu nešana liecina par dziļām cilvēku pārmaiņām. Neviltota un skaidra realitātes uztvere ir nosacījums Dieva darbības lasīšanai un Atklāsmes pieņemšanai katra kristieša dzīvē. 

“Vai akls var vadīt aklu? Vai abi neiekritīs bedrē?” (Lk 6,39). Šie vārdi attiecas uz mācītājiem un mācekļiem, un ļoti spēcīgi atgādina pirmajiem, ka viņiem jāspēj redzēt ceļš, pa kuru viņi iet. Veltīgi ir mācīt citus, ja pats neesi mācīts vai neesi atvērts uz formāciju vai “Gar[u] dveš, kur gribēdams” (Jņ 3,8). Aklo ceļš var beigties traģiski, ja skolotājs nepazīst pestīšanas ceļu. Turklāt, skolotajam ir ierobežotas zināšanas, lai aptvertu visus dzīves aspektus, to spēj tikai Kristus un tāpēc atvērtība uz Viņu šajā māceklības ceļā neaizstājama. Šajā māceklības ceļā Jēzus māca par citu cilvēku nekritizēšana. Tie, kas apzinās savas neveiksmes būs daudz saudzīgāki pret citiem. Tā kā šajā fragmentā Jēzus arī runā par mācīšanu, īpaši tas attiecas uz tiem, kas māca citus; mācot citus īpaši ir jādomā par sevis iepazīšanu patiesības gaismā.

Senajā Grieķijā vārds “hipokrites” (liekulis) sākotnēji attiecās uz aktiera profesiju un Jēzus vārdi savā ziņā atmasko “aktierus” un visu krāpšanas mehānismu, jo var izrādīties, ka kāds izturas ārēji un publiski pretēji tam kā sevi pazīst slepenībā un prezentē atklātībā. Vārdu “liekulis” evaņģēlists Matejs (15,10-14; 23,16) lieto attiecībā pret jūdu tautas vadītājiem, lai parādītu sagrozītu domāšanu, kas neļauj izprast Dieva likumu un noved pie pašmaldināšanas. Jēzus skaidroja to, ka cilvēks nevar noslēpt savu netaisnību un attieksmi pret patiesību, jo tā ved maldos. Viņu aklums attiecās uz Dieva baušļiem un, kas svarīgi, uz pašu spēju pieņem dzīvo Dievu savā dzīvē. Ja Kristus māceklis redz sevi kā labu vadītāju vai ir iecelts tādā kalpojumā, bet neapzinās savu aklumu, viņš vedīs cilvēkus neceļos kā “aklo vadonis” (Rom 2,19). Nevar vest citus cilvēkus tur, kur pats nav vēl bijis un tāpēc šis māceklības ceļš jāiet kopā ar Jēzu Kristu, kurš bija tur, kur mums jādodas. 

Jēzus savā runā izmantoja spēcīgu valodu ar asiem pretstatiem. Šādas hiperbolas mūsdienās var likties pārsteidzošas, pat neizprotamas vai arī var likt kādam Jēzus mācību uztvert kā fanātismu. Jēzus vārdi ir jāvērtē bibliski un nevis saskaņa ar mūsu sadzīves valodu, jo Viņš ar saviem vārdiem nevēlas nevienu apdalīt, kritizēt, atbaidīt vai izsaukt vainas sajūtu. Kunga vārdu izcelsme ir jāmeklē Bībeles gudrības literatūrā, tiem ir pamācību un audzināšanas jēga. Jēzus izmantojot pretstatus parāda divus pretējus ceļus, dzīves plānus un darbības modeļus. Līdzīgi tas bija 17. februāra svētdienā (Lk 6, 20-26), kad lasījām par svētībām un bēdām. Jēzus vēlas mūs informēt un iedvesmot, un nevis ierobežot vai nosodīt. Gudrības kontekstā svarīgs ir kontrasts starp muļķību un gudrību, nāvi un dzīvību, kā tas ir Vecās Derības gudrības grāmatās. 

Skarbos Jēzus vārdus mūsdienu lasītājs var arī uztvert kā sava veida provokāciju vai atgādinājumu atgriezties. Kādam var arī likties kā norāde uz nolemtību - tā tas nav. Jēzus ar saviem vārdiem necenšas kādam pateikt, ka “esi tāds, kas nevari nest labus augļus, tev nav nākotnes”. Jēzus vairāk vēlas vērst savu klausītāju uzmanību uz atgriešanos un ļoti izteiksmīgi parāda saiti starp to, kas ārienē un tas, kas iekšienē; Jēzus vēlas veidos savos mācekļos viennozīmīgu, radikālu un skaidru ticības dzīves stāju, un nevis remdena un neskaidra starpposma stāvokli. Kungs labi pazīst cilvēku kompromisu mākslu. Rūpīgi ir jāīsteno Jēzus vārdi savā dzīvē, lai nepienāktu dzīvē liela nesaskaņa starp iekšieni un ārieni, domām un vārdiem, darbiem un dzīvi. Atbilstība starp iekšējo stāju un ārējo izpausmi, sirdi un vārdiem ir kristietības viena no centrālajām vēstīm, jo pats Dievs sevi izpauda caur savu Vārdu, kurš kļuva par Cilvēku. Dievs neviltoti sevi atklāja. Dzīvnieki neprot melot, bet rīkojas saskaņā ar savu dabu, bet cilvēkus bieži ļoti ilgi jāvēro, lai saprastu, kas viņam ir uz sirds, vai viņi ir patiesi, jānovēro uzvedība un vārdi. Jēzus Kristus ir visdziļākais patiesības kritērijs ar kuru mums jāsastopas un jāmērī mūsu dzīves iekšējā un ārējā saskaņa, jo kristieša dzīvē un liecības nešanā “būtisks ir... Vārda realitātes kritērijs, kas jau ir iemiesojies un kas aizvien no jauna tiecas iemiesoties” (Francisks, Evaņģēlija Prieks, 233) mūsu dzīvēs.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 6, 27-38, svētdiena VII, C

Lk 6, 27-38

17. februāra svētdienas Evaņģēlijā Jēzus vērsās pie saviem mācekļiem, kuri pieredzēja dažādas grūtības un par svētīgiem tika nosaukti tie, kas uzticas Dieva žēlsirdībai un gādībai. 24. februāra svētdienā esam aicināti sekot Dieva žēlsirdības piemēram pasaulē. Ja nedēļu iepriekš pārdomājām svētības un bēdas, tad tagad esam aicināti paraudzīties kā rīkoties ienaidnieku un vajātāju priekšā. Jēzus atbilde pasaules nedraudzīgajai attieksmei pret mācekļiem ir mīlestība. Savu mācību par mīlestību Jēzus iesāk ar vārdiem: “Bet es jums, kas mani klausaties, saku” (Lk 6,27). Šie vārdi iesāk Jēzus uzrunas otro daļu. Šie spēcīgie ievadvārdi attiecas uz uzmanīgiem klausītājiem (6,18) un nevis uz nejaušiem garāmgājējiem, tādiem būtu grūtības tajos iedziļināties un viņi tikai pasmīnētu. Šie vārdi ir arī kā aicinājums, lai vēl uzmanīgāk klausītos Jēzū, jo vārdam “dzirdēt, klausīties” Bībeles cilvēkiem ir spēcīgāka jēga nekā mums - “klausīties un pakļauties” jeb kā to labi ataino latviešu valodas vārds “paklausība”

Šajā Evaņģēlija fragmentā esam aicināti iedziļināties un palūkoties kā attiecības ar citiem cilvēkiem ietekmē un veido mūsu attiecības ar Dievu. Jaunas attieksmes un dzīvesveids kādu Jēzus pieprasa pārsteidza mācekļus, jo izaicināja cilvēku attiecību modeli sabiedrībā, kurā katrs koncentrējas uz sevi. Jēzus ar savu ienaidnieku mīlestības mācību var likties nesavienojama ar reālo dzīvi. Vārds “mīlēt” Jēzus mācībā jāizprot ļoti bibliskā veidā, kā dziļas rūpes par kādu, kas izrāda necieņu. Šī mīlestība Jēzus vārdos ir dziļi personiska un nevis politiska kā to varēja domāt jūdi, kuri pretojās Romas varai, un Jēzus izteicieni varēja likties pat zaimojoši. Svētajā zemē cilvēku prātus nodarbināja doma par politisko pakļaušanos un apspiešanu, un vēl pazemojošāk bija tas, ka Dieva tautu pārvalda paganu impērija. Šādā kontekstā runāt par ienaidnieku mīlestību daudziem jūdiem varēja likties naivi un muļķīgi.

Jēzus radikālie vārdi ir spēcīgāki par Vecās Derības likumu: “mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, jo Mozus likumā tuvākais jeb kaimiņš bija cilvēks no “savas tautas ļaudīm” (Lev 19,18). Pirmkārt, jāņem vērā, ka “mīlēt sevi pašu” nenozīmē vienu indivīdu, bet cilvēku ar visu ģimeni. Ģimene seno jūdu izpratnē ir “sevis paša”, ir “mana”, “es tā esmu”. Daudzās mūsdienu kultūrās vēl ir tautas, kur nav izpratne par jēdzienu “es”, bet tas tiek izprasts kā “mēs” - mans ciems, mana ģimene. Ja kāds no kultūras ar definētu “es” apprecas ar kādu, kur “es” tiek arī izprast kā “mēs”, var izrādīties, ka sev par pārsteigumu apprecas ar veselu ģimeni, klanu. Mīlēt tuvāko kā savu ģimeni nozīmē to, ka solidaritāte, kas ir dabiska ģimenes sastāvdaļa, tiek attiecināta arī uz visiem Izraela tautas pārstāvjiem, visiem Dieva tautas brāļiem un māsām. Šāds domāšanas veids Tuvajos Austrumos bija kaut kas pārsteidzošs un revolucionārs. Jēzus šo domu ne tikai pieņēma, bet arī padziļināja, tomēr šī mīlestība joprojām vēl nav kāda abstrakta universāla mīlestība, ko varētu piedēvēt Jēzum.

Jēzus mīlestības mācība nav nekāda automātika pielietošanas formula. Sākumā ir jājautā kādos apstākļos ir jāpielieto un nevis vieglprātīgi: piemēram, izpatīkot bērna iepirkšanās kaprīzēm veikalā, jo “dodi katram, kas tevi lūdz” (Lk 6,30). Jēzus aicinājums mīlēt ienaidniekus nav tikai padoms kā rūpēties par savu garīgo izaugsmi, bet Dieva valdīšanas zīme pasaulei. Dieva mīlestība ienāk pasaulē un uz visa ikdienišķā fona ir patiešām izteiksmīga un spēcīga. Grieķu vai mūsu laika biedru domāšanas veids ir normāls un izprotams, un sastopams katrā sabiedrībā: draugus ir jāmīl un tiem jāpalīdz, bet ienaidniekus jānicina un jāignorē. Bībelē nav tādu vārdu, ka “jāmīl visi cilvēki” ar kādu globālu pieskaņu, jo Raksti ir pārlieku reālistiski, lai formulētu šāda veida idejas. 

Bībelē māca, ka mums ir jāmīl tuvākiem un pat ienaidnieki, bet tas attiecas tikai uz tiem, ar kuriem mums ir reāls kontakts un nevis cilvēce kā tāda. Levītu grāmata ļoti precīzi runā par tuvākmīlestību: “Nenīsti savā sirdī savu brāli, pamāci savu tautieti, lai tu neesi līdzvainīgs. Neatriebies un nedusmo uz savas tautas bērniem, mīli savu tuvāko kā sevi pašu - es esmu Kungs!”(19, 17-19). Šajā īsajā fragmentā parādās četri jēdzienu ar vienu nozīmi: “brālis”, “tautietis”, “tautas bērni”, “tuvākais”. Visi šie vārdi norāda uz vienas zemes iedzīvotājiem, Izraela tautu un visiem, kas mīt tās vidū (Lev 19,33-34), ticības brāļi un māsas. Uz viņiem attiecās šis Mozus likuma bauslis. Tas, kas trūks Bībelē ir šīs mīlestības pārnešana uz cittautiešiem, ceļiniekiem, bet uz viņiem attiecās viesmīlības likums. Mīlestība Izraēli ir ļoti praktiska, aktīva un atbalstoša, un tas attiecas arī uz ienaidniekiem Dieva tautas ietvaros, ka pat redzot “ēzeli, kas pieder tam, kas tevi nīst, guļam pakritušu zem jūga - nepamet to, atbrīvo viņu!” (Izc 23,5). 

Kā redzam tuvākmīlestība Vecajā Derībā tiek izdzīvota kopienas ietvaros, bet Jaunajā Derībā Baznīcā, kopienā. Pateicoties tam, ka pasaulē ir arvien vairāk Kristus mācekļu kopienu, arvien plašāk tiek praktizēta tuvākmīlestība. Katrai kopienai nav tādas robežas kā tas bija Vecajā Derībā, tās var paplašināties un nemitīgi savā jaunās dzīves sfērā ietver jaunus cilvēkus un veido attiecības ar tuvākajiem. Cenšas darīt visu, lai pēc iespējas vairāk cilvēku ienāktu šajā mīlestības lokā. Šajā procesā ienaidnieki tiek pārvērsti par draugiem un kristīgā liecība atbruņo pasaules loģiku. Šī kristīgā tuvākmīlestība nav apslēpta vienā ticīgā indivīdā, bet “es-mēs”, Baznīcā, kopienā, draudzē, un tādā veidā Kristus caur savu Baznīcu vēršas pie visas pasaules. Kopienā šī mīlestība tiek praktizēta, lai tā spīdētu pāri tās robežām, kopiena ir mīlestības poligons, no kura šo mīlestību var piedāvāt konkrētiem cilvēkiem mums apkārt. Kaut arī pretī varam saņemt smieklus un nicinājumu, esam aicināti sekot Dieva Tēva rīcībai krustāsistā Kristus priekšā, kurš uz naidu atbildēja ar mīlestību. Trīsvienība ir mūsu kopienas centrā un Kristus augšāmcelšanās pārbaudījumu brīžos ir mūsu pieredzes centrā, ka mīlestība uzveic nāvi.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 6, 17.20-26, svētdiena VI, C

Lk 6, 17.20-26

Pagājušā svētdienā varējām pārliecināties, ka zivju ķeršana ar saviem spēkiem nenes panākumus. Tukšu tīklu skalošana ir cilvēku pūliņu neauglīgās darbības un sekluma simbols. Tikai Jēzus klātbūtne un Viņa gribas pildīšana nes augļus. Arī 17. februāra svētdienā varam pārliecināties, ka uzticība un cerība uz Kungu spēj piepildīt cilvēka dzīvi. Jēzus savā sprediķī pretnostata divu veida cilvēkus: tie uz kuriem attiecas svētības un tie uz kuriem attiecas bēdas. Svētības un bēdas kopā veido tādu kā ironiju par pasaules vērtībām. “Svētības” (gr. makarioi) ir ierasta Evaņģēliju tēma un parādās tajos vairāk nekā trīsdesmit reizes. Īpaši spilgti svētības ataino evaņģēlisti Matejs un Lūkas. Grieķu vārda “svētīgi” pirmatnējā nozīme attiecas uz dievu debešķīgo stāvokli, kuri no augšienes skatījās uz visām zemes ciešanām un pūlēm. Vēstures gaitā šis vārds sāka nozīmēt labvēlīgu personisko pieredzi. Grieķiem laimes pamatā bija pasaules labumi un vērtības, bet Bībeles cilvēkiem patiesa laime izpaudās uzticībā Dievam, uz kuru ir jācer un jāgaida, un jāmīl. Jaunajā Derībā svētības iegūst arī lielu emocionālo spēku, jo ir asā pretstatā ar pasaules viltus vērtībām. Visas laicīgas vērtības un labumi ir pakārtoti vislielākajam labumam - Dievam.

Pirmā cilvēku grupa ārēji ir nožēlojama, bet Jēzus skatījumā viņi ir svētīgi un laimīgi, jo viņi saņem lielus solījumus nākotnē. Viņu nabadzību, izsalkumu un skumjas var interpretēt garīgi un uzlūkot viņus kā cilvēkus, kuri ir neapmierināti ar pasaules lietu kārtību un savu vietu tajā, un ilgojas pēc tā, ko Dievs vēlas viņiem dot. Kungs apliecināja, ka dzird viņu ilgas un piepildīs tās valstībā. Daudziem šie cilvēki var likties smieklīgi un nicināmi, jo viņi paļaujas uz Dievu, ka viņi kā pravieši saņems no Dieva atalgojumu. Šīs četras svētības attiecas uz Jēzus mācekļiem. Jēzus šajos vārdos izsaka viņu privilēģijas un investīcijas nākotnē. Nabadzība šeit ir jāuzlūko kā dzīves veids, visu cilvēka eksistenci un ne tikai personiskā budžeta problēmu. Līdzās materiālajam trūkumam mācekļiem ir jāizlemj, vai viņi vēlas palikt malā vai dalīties savā dzīvēs nabadzībā, kuru piepilda Dieva žēlastība.

Jēzus skatījās uz saviem mācekļiem un pasludina viņiem, ka svētīgi ir nabagie. Viņš nesvēta nabadzību pašu par savi, jo tad tas varētu būt arī uztverts kā lāsts: “blēņas un melus liec prom no manis, ne trūkumu, ne bagātību nepiešķir man! Dod man tik maizes, cik pienākas, lai nepārēdos un nenoliedzu tevi, sacīdams: kas ir Kungs? - bet lai tomēr netiktu nabags, ka nesāku zagt, ka neaptraipītu sava Dieva vārdu!” (Sak 30, 8-9). Mācekļi zināja, ka viņi ir nabadzīgi un bez nekādiem materiāliem resursiem; viņi paļāvās uz Dievu un neko citu nevarēja no savas puses piedāvāt cilvēkiem kā tikai pašu Dievu. Vecajā Derībā bieži vārds “nabadzīgais” ir kā sinonīms vārdam “dievbijīgs” (Ps 40,18; 72, 2.4). Jēzus vārdi nebija solījums visiem nabagiem, bet apliecinājums saviem sekotājiem. Tas ir kaut tas īpašs būt par nabagu Kristus mācekļu pulkā, sekot Jēzum.

Otrā cilvēku grupa ir apmierināta ar to, ko pasaule viņiem piedāvā un kā pasaule apmierina viņu materiālās vēlmes, laimes un reputācijas alkas. Viņi īsti neko vairāk nemeklē un nevēršas pie Dieva lūgšanās, jo domā, ka dzīvē viņiem ir viss nepieciešamais. Tomēr Jēzus saka, ka pienāks diena, kad viņiem nekā nebūs; viņi ieraudzīs savu patieso stāvokli. Šī grupa ir asā pretstatā ar mācekļu ceļu, jo viņi var atļauties labi paēst, smieties un būt populāri. Tomēr visā savā ārišķībā viņi nespēj pat iztēloties nākotnes pārmaiņas un vēl jo vairāk sekot Jēzum. Nākotnes bēdas ir asā pretstatā svētībām. 

Senie pravieši aprakstīja mesijas ierašanos kā laiku, kad Dievs rūpēsies par nabagiem, izsalkušiem un vajātajiem. Jēzus apliecināja, ka šie laiki ir iesākušies. Praviešiem svētības bija izteiktas nākotnes laikā un izteica nākotnes cerības. Jēzus bija ieradies, lai nabagiem sludinātu Evaņģēliju (Lk 4, 16-20), lai atrastu starp tiem dzirdīgas ausis un dievbijīgas sirdis, kas būtu gatavas pieņemt Dieva žēlastību. Jēzum svētību laiks bija tagadne - šodien! Atsaucīgie cilvēki saprata, ka viņiem ir jāuzticas Kungam, jo viņi paši nekontrolē savu dzīvi, bet arī nevar ļaut, lai dzīves haotiskums pārņemtu viņus. Nabags Lūkasam ir tas, kurš ir pamests un dzīvo līdzās bagātniekiem, un tiek izsmiets. Evaņģēlists neraksta par tikumiem, bet vairāk vērš uzmanību uz konkrētām dzīves situācijām: nabadzīgi cilvēki, kuriem jāpacieš savi dzīves apstākļi un kurus Dievs prot pārveidot negaidīti auglīgā veidā. Bībeles vēsts visiem, kas cieš ir skaidra - Dievs cilvēku vēsturi sagriež saskaņā ar saviem taisnīguma ieskatiem. Marijas dziesma Magnificat par to ļoti izteiksmīgi liecina: “Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos. Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā.” (Lk 1, 52-53). 

Jēzus Lūkasa Evaņģēlijā bieži pārdomā nabadzības tēmu. Kāpēc šī tēma ir tik svarīga? Jo tā ieved mūs pašā kristietības sirdī: “Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, būdams bagāts, jūsu dēļ kļuvis nabags, lai Viņa nabadzībā jūs kļūtu bagāti” (2 Kor 8,9). Kāds ir nabadzīgs kristīgās nabadzības ideāls? Nabadzīgs ir tas, kas ir brīvs un savā brīvībā spēj pieņemt un atdot visu kā dāvanu; apdāvināšana - pieņemot un dodot - notiek lielā brīvībā un tāds cilvēks ap paša ego nebūvē pretenziju un prasību mūrus. Garā nabadzīgais ir tāds, kas ir nomiris priekš sevis un atbrīvojies no saviem virspusējajiem ieradumiem, un ir spējīgs atbildēt uz Dieva aicinātajiem un darbību. Izvēlētā tauta izceļoja caur tuksnesi, lai atklātu patiesību un noņemu no sirds uzslāņojumus, kuri nomāca sirdi un neļāva atklāt patieso nabadzību un izsalkumu - alkas pēc Dieva. Tās ir visdziļākās cilvēka alkas, kuras var apmierināt tikai pats Dievs, kurš ir gatavs cilvēkus barot ar Dzīvības Maizi - Sevi. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 5, 1-11, svētdiena V, C

Lk 5, 1-11

Iepriekšējā svētdienā Dieva vārds aicināja mūs izdarīt izvēli par labu Kristum, jo Jēzus vārdi ir dievišķi, spēcīgi un nevar atstāt mūs vienaldzīgus. 10. februāra svētdienā varam pārliecināties, ka tie, kas tos patiešām klausās un nopietni arī pieiet to īstenošanai, ienes savā dzīvē nopietnas pārmaiņas. Kad cilvēks ar ticību atveras un atbild Kunga vārdiem, viņš var kļūt par Kunga mācekli. Pieņemto Kunga vārdu cilvēks garīgi aug, bet neielaižot vārdu sirdī, cilvēks atver ceļu šaubām, noslēdzas, piedzīvo iekšējo tukšumu, vilšanos un pat dusmas, ka kāds vēlas sajaukt šķietamo mieru. Šajā svētdienā aplūkosim Sīmaņa Pētera aicināšanu, jo viņa ticības ceļš ir kā modelis citiem Kristus mācekļiem. Pētera un citu Bībeles varoņu aicināšana parāda, ka Dievam nav kādas ideālas aicināšanas vietas, laiki un personas. Dievs uzrunā un aicina visos kā grib: uz ezera, ceļā, svētnīcā, mājās, darbavietā, publiski un zem četrām acīm. Dievam nevajag kādu īpašu cilvēka sagatavotību, jo Viņš ar savu spēku veido cilvēkā visu nepieciešamo saskaņā ar savu ieceri. 

Evaņģēlists Lūkas rakstot par mācekļu aicināšanu uzsver Pētera personas vietu šajā procesā, jo tikai pēc tam, kad Jēzus sadraudzējās ar Pēteri un parādīja viņam savu spēku, Viņš sāka veidot savu mācekļu pulku. Pēteri Jēzus jau sastapa iepriekš, kad izdziedināja Pētera sievasmāti (Lk 4,38). Ezera krastā nenotika pirmā tikšanās reize un, ja skatās uz Evaņģēliju tekstiem, tad šī varēja būt trešā tikšanās reize starp Jēzu un Pēteri. Jāņa Evaņģēlijā lasām, ka Andrejs Pēterim teica, ka ir atradis mesiju (Jņ 1,41). Tā izskatās, ka Pēteris vēl nesekoja Jēzum kā māceklis uz “pilnu slodzi”. Kapernaumas sinagogā Jēzus atklāja savu mesijānistisko autoritāti un nebija jābrīnās, ka Pēteris uzaicināja Viņu uz savām mājām. 

Kungs tik ļoti uzrunāja Pēteri, ka viņš meklēja iespēju vēl klausīties Jēzus vārdos un tāpēc, kad Jēzus krastmalā sludināja, viņš izmantoja savu laivu kā ērtu sēdvietu. Negaidīti Jēzus vērsās pie Pētera ar lūgumu ūdenī iemest tīklu. Pieredzējušais zvejnieks un arī apkārtējie ļaudis zināja, ka vislabāk Ģenezaretes ezerā zivis ķert ir nakts stundā un dziļajos ūdeņos. Dienas laikā zivis uzturas seklajos ūdeņos. Tomēr Pēteris paklausīja Jēzum un noķēra tik daudz zivju, ka tīkli plīsa pušu. Pieredzot Jēzus spēka atklāsmi, Pēteris sajuta bailes un savu niecību, jo zivju daudzums bija neredzēti liels. Šis brīnums vīros izsauca divas reakcijas: izbrīns un grēkapziņu. Pēteris nebija kāds liels grēcinieks, tomēr svētuma priekšā katrs jūt lielu pietāti. Jēzus apstiprināja savu autoritāti (4, 31-44) un tagad varēja aicināt mācekļus sev sekot.

Pēteris šajā situācijā pieredzēja Dieva klātbūtni Jēzū un viņš atbildēja līdzīgi kā pravietis Isaja, kurš redzēja vīzijā Kungu un teica: “Vai! Man - es pagalam, jo man nešķīstas lūpas un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, - bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!” (6,5). Pēteris bija dziļi pārsteigts par šo dievišķo pieredzi vēl jo vairāk tāpēc, ka nebija to lūdzis. Patiesa Dieva redzēšana izsauc grēkapziņu. Pravietis Isaja īpaši juta savas mēles sabojātību, kas ir pravieša kalpojuma galvenais instruments. Tomēr Kunga žēlastība šķīstīja pravieti. Pēteris nesaņēma tādu zīmi kā Isaja, kuram eņģelis no altāra paņēmis ogli uzlika to uz mēles. Tādā veidā tika šķīstītas pravieša lūpas no grēkiem. Dievs var runāt caur ēzeli (Sk 22,28) un pat caur Kristus pretinieku (Jņ 11,51), bet parasti Viņš runā caur izvēlētiem cilvēkiem, kuriem piedod grēkus. Ogles vietā ir pats Kristus, kurš pats mirst un augšāmceļas par visiem cilvēkiem, lai atpirktu viņus no grēkiem; Pēterim pati Kristus klātbūtne ir kā attīroša uguns. Kungs ienāca pasaulē un “spēks izgāja no Viņa; un Viņš visus izdziedināja” (Lk 6, 19). Kristus spēka uguns nesadedzina mūsu cilvēcību, bet tikai grēku un apgaismo iekšējo dzīvi un to caurstrāvo: “ērkšķu krūms dega ugunī, bet nesadega” (Izc 3,2). 

Kristus aicināja Pēteri un citus zvejniekus sev sekot un prata izmantot šo cilvēku personiskās īpašībās Dieva valstības sludināšanas darbā. Lai zvejnieks labi varētu strādāt, viņam jābūt drosmīgam un izlēmīgam, pacietīgam un mērķtiecīgam, turklāt darbs jūrā pats par sevi prasa lielu ticību. Zvejnieki neizbēgami prot strādāt komandā un palīdzēt viens otram; viņiem jāprot darbu padarīt ātri un efektīvi. Ja loms neizdodas, viņiem krastā jāpārbauda tīkli, lai nākošajā naktī atkal dotos zvejā. Tomēr ar šādām īpašībām vien nepietiek, jo bez Kristus šīs prasmes paliek tikai personisko un profesionālo iemaņu līmenī. Nepieciešama ticība. Pēteris parādīja ar savu sēdēšanu laivā un klausīšanos, ka “ticība nāk no dzirdēšanas, bet dzirdētais - caur Kristus vārdu” (Rom 10,17). Pēteris veica pamatīgu garīgu sirds ceļojumu: sākumā viņš Jēzu sauca par “Mācītāju” (Lk 5,5), bet pēc brīnumainā zivju loma uzrunāja Jēzu kā “Kungs” (5, 8) - nesauc vairs par tādu, kas tikai māca, bet vēršas pie Viņa kā pie Dieva. 

Tas, kas Pēterim tika “atņemts” aicināšanās brīdī, tika atdots atpakaļ pilnīgi citādā veidā un citādā līmenī vēlāk; viņš vienlaikus bija tas pats un pilnībā pārmainīts. Tomēr viņam vēl vajadzēs daudz laika, lai no vecā cilvēka kļūtu par jauno cilvēku. Pieņemt Jēzus aicinājumu, nozīmē pieņemt Viņu pašu, pieņemt Viņu kā to, kas piepilda manu dzīves vēsturi, ritējumu un redzējumu, ar pārliecību, kas tas, kas uzticas Kungam nebūvē uz smiltīm, bet uz pamatīgas klints (Mt 7, 24-27). Pēteris un citi mācekļi pārliecinājās, ka Jēzus vārdi ir identiski ar Viņa personu, ka Viņš ir Vārds. Pētera aicināšana atgādina mums, ka ticība nevar būt vien subjektīva, vienpusēja, emocionāla nostāja, bet gan attiecības ar Kādu, kas ir Cits, nevis es pats un mans izdomātais kāds. Ja cilvēks paliek “savā ticībā”, var iestigt savā neskaidrajā un slidenajā reliģiozitātē, kurā nav attiecības ar Personu un tā rezultātā cilvēks koncentrējas uz sevi. Ticība ir uzticēšanās Jēzus Kristus personai. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 4,21-30, svētdiena IV, C

Lk 4, 21-30

Nācaretē Jēzus izklāstīja Evaņģēlija sludināšanas plānu un vienlaicīgi parādīja kāds liktenis Viņu gaida. Kunga vārdos ir ietverta Viņa darbības programma: meklēt nabagos, ieslodzītos, neredzīgos un apspiestos, kuri saskaņā ar pravieša Isaja vārdiem saņems atbrīvošanu. Otro svētdienu pēc kārtas klausāmies Evaņģēlija fragmentu, kurā Jēzus uzstājās sinagogā. Sinagogas dievkalpojums sastāvēja no lūgšanām, lasījumiem no Likuma un praviešu grāmatām, un sprediķa. Tikai lietpratējs varēja uzņemties šādu kalpojumu (Apd 13, 15). Sākotnējā apbrīna pret Jēzu pārvērtās naidīgā nostājā, kad klausītāji attapās, ka Jēzus ir no viņu vidus (Lk 4,22). Grūti ir izprotama šī uztveres maiņa. 

Visā Evaņģēlija kontekstā šai noraidošajai attieksmei ir programmatisks raksturs. Lūkas jau rakstot par Jēzus bērnību iezīmēja, ka Jēzus persona ienesīs šķelšanos tautā (2,34), bet laikā, kad evaņģēlists rakstīja Evaņģēliju Izraēlis noraidīja ne tikai Jēzu, bet arī Viņa vēsti. Šī noraidošā attieksme bija liela pirmatnējās Baznīcas problēma un evaņģēlista rakstos tas īpaši skaidri tiek atspoguļots; evaņģēlists Kristus noraidīšanu uztvēra kā traģēdiju un tāda tā ir līdz mūsu dienām.

Viņi vēlējās redzamus pierādījumus, kas apstiprinātu Jēzus apgalvojumus, jo viņi dzirdēja par lieliem notikumiem, kurus Jēzus veica Kafarnaumā. Nesaņēmuši nevienu brīnumu, viņi neatzina Jēzu par pravieti. Jēzum šajā situācijā radās iespēja atsaukties uz senajiem praviešiem, kuriem bija jāsaskaras ar līdzīgu neticību un kuri arī veica lielus darbus ārpus Izraēla (1 Ķēn 17,8-16; 2 Ķēn 5,1-14). Abi pravieši, Elijs un Elisejs, dzīvoja tumšos laikos, kad Dievs neatrada ticību savā tautā. Rakstos pravietis ir tas, kas labi redz Dieva darbus, bet tas ļoti bieži izsauca cilvēkos lielu pretestību, jo tādi pravieši izjauca ierasto mieru un tāpēc viņus nevarēja paciest un ienīda. Jēzus pieminētie Vecās Derības notikumi nebija domāti kā provokācija un nelabvēlīgas nostājas radīšana pret Viņu pašu, bet Kungs parādīja, ka Izraēla pravieši darbojās arī ārpus Izredzētās zemes robežām; praviešiem bieži mājās neveicās un viņu neveiksmes nepārsvītroja viņu aicinājumu vai uzticību Izraēlim. 

Jēzus drīzāk vēlējās uzveikt viņu neticību un izskaidrot, ka patreiz notiek tas, kas notika Elija un Eliseja laikā, kuri arī neatrada ticību tautā. Jēzus nevēlējās uzgriezt muguru jūdiem; tā to neizdarīja arī abi pravieši. Tomēr cilvēku uzvedība un neticība noteica, ka Jēzus vārdi pārtapa par spriedumu un norādīja, ka Evaņģēlija tika arī sludināta pagāniem. Sadusmotie cilvēki centās Viņu nolinčot. Šajā laikmetā jūdu tauta lūdzās un gaidīja uz Dieva darbību un pēdējo laiku iestāšanos, tomēr stundā, kurā Kungs sāka darboties, izrādījās, ka viņi to bija iztēlojušies savādāku: pirmkārt, jau ne tādā veidā kā viņi pieredzēja dotajā brīdī, ne tik konkrēti un tuvu savai dzīvei, ne tik izteikti un, šķiet, pats nepatīkamākais, ne jau kaimiņš! Noteikti ne Nācaretē un ne šodien! Dieva piedāvātais “šodiena” netika pieņemts, bet tika atlikts par labu diskusijām, pārdomām un lietas tālākai noskaidrošanai...

Tautas noraidošā attieksme neizsauca proporcionālu atbildes reakciju no Jēzus puses. Vētrainā cilvēku vēlme nogalināt Jēzu balstījās Atkārtotās Likuma grāmatas fragmentā: viltus “pravietis…, lai tiek nonāvēts, jo viņš dumpīgi runājis pret Kungu” (13,6). Tomēr viņi nespēja nogalināt Jēzu, jo “Viņš, tiem pa vidu izgājis, devās prom” (Lk 4,30). Nācaretes notikums skaidri norāda uz atmešanu, ko Jēzus piedzīvos trīs gadus vēlāk Jeruzālemē. Pirmajā reizē neizskaidrojamā veidā Jēzus izbēg no nāves. Uz šo notikumu var skatīties kā uz brīnumu, bet arī kā uz Jēzus dzīves un kalpošanas modeli, kurā Viņš iet pie jūdiem un tie Viņu noraida, Viņš norāda uz pagānu dalību Dieva valstībā un jūdi vēlējās Viņu nogalināt. Jēzu nenogalināja, jo vēl nebija pienākusi īstā stunda - krusta stunda.

Šī iziešana “pa vidu” ir kā Kunga pashas priekšvēstnesis, jo šeit Jēzus nāve tika izspēlēta cilvēku sirdīs, bet vēlāk šīs domas un valodas tiks īstenotas praksē; tagad Kungs caur slepkavu rokām izgāja cauri neskarts, bet vēlāk Viņu nogalinās, lai augšāmcēlies parādītu, ka “nāve vairs nevalda pār Viņu” (Rom 6,9). Jēzus iziešana “pa vidu” paredz Viņa godpilno misijas noslēgumu, kuru Kungs īstenos neskatoties uz naidu un vajāšanām. Jēzus netika atmests tikai Nācaretē vai Jeruzālemē, bet ik reizi, kad Kungs uzrunā kāda cilvēku un tiek atmests - tas ir šis Kunga “šodien” (Lk 4,21). Jēzus “šodien” ir klātesošs visā Baznīcas vēsturē, jo cilvēkam ir lielas grūtības “šodien” atbildēt uz Dieva vēlmi ienākt viņa dzīvē un būt par svarīgu un konkrētu šīs dzīves Personu. Tajā brīdī liekas, ka mana dzīve ir apdraudēta, jo tam nav jānotiek tagad! Tomēr vienīgais, kas var mainīt dzīvi ir šis Kristus “šodien” un tas ir lielais dzīves izaicinājums, drāma un prieks.

br. Jānis Savickis OFMCap