Lk 9, 51-62, svētdiena XIII, C

Lk 9, 51-62

Lūkasa Evaņģēlija iepriekšējās nodaļās (4,4 - 9,50) varējām lasīt par Jēzus darbību Galilejā, kur Viņu daudzi nepieņēma. Sākot ar šīs svētdienas fragmentu Jēzus uzsāk mācīt savus mācekļus kā stāties pretī noraidīšanai. Jēzus kalpošana tuvojās noslēgumam un savu skatienu Viņš vērsa Jeruzalemes virzienā, kur piepildīsies Viņa darbs caur krustā sišanu, augšāmcelšanos, debeskāpšanu un vietu pie Dieva labās rokas (22,69). Pirmais šīs virknes notikums bija krustāsišana un tieši tas ir pirmais uz ko ir vērsts Jēzus skats šajā ceļā uz Jeruzalemi, kas nebūs taisns, bet līkločains. Vecajā Derībā vārdi “vērsa savu seju” nozīmē “atrisināt” - Jēzus dodas piepildīt savu misiju. Svarīgi ņemt vērā, ka iepriekš tekstā Jēzus pārveidojās kalnā, kur sarunājās ar Mozu un Eliju (Lk 9, 29-31). Tālāk tekstā daudzi notikumi asociēsies ar šiem diviem lieliem Vecās Derības vīriem. Šajā fragmentā arī lasām vairākas atsauces uz Elija dzīvi. Jēzus būs tas, kas piepildīs viņu misiju vai arī ienes pārsteidzošus jaunumus. Lasot Lūkasa Evaņģēliju sekojam Jēzum ceļā (9,52.56.57; 10,38; 13,33) un īpaši ceļā uz Jeruzalemi (9,53; 10,1; 13,22.31; 14,25; 17,11; 18,31.35; 19,1.11.28) - Jēzus ved savu mācekļus uz misijas piepildījuma punktu un arī mēs esam aicināti turpmākās svētdienās iejusties šajā ceļa noskaņā un pieredzē. 

Pirmie, kurus Jēzus sastapa ceļā uz Jeruzalemi ir samarieši. Samariešu noraidījums bija gaidāms un tas arī uzsāka atmešanas virkni, kas virsotni sasniedza apsūdzībās, ka Jēzum ir dēmoniska vara (Lk 11, 15). Samariešu ciems ignorēja visus, kas devās uz Jeruzalemi un viņu attieksme pret Jēzu un mācekļiem nebija kāda īpaša; naidīgi viņi izturējās pret visiem jūdiem, kas uz turieni devās; ir pat liecības par nogalinātiem jūdiem, kas gāja cauri samariešu zemei. Nav jābrīnās, ka Jēkaba un Jāņa reakcija bija tik asa, šie “pērkona dēli” (Mk 3,17) vēlējās uzsūtīt uguni pār samariešu mājām. Viņi atmiņā atsauc Eliju (2 Ķēn 1, 12), kurš iznīcināja tos, kas bija pret Dievu. Šādā kontekstā Jēzus sāka mācīt savus mācekļus par radikālo apņemšanos sekot Viņam un nevis kādai atmaksas un rūgtuma izliešanas loģikai. Evaņģēlists Lūkas piedāvā trīs dažādus cilvēkus, kuri vēlējās pievienoties Jēzum ceļā uz Jeruzalemi. 

Jēzus māceklības ceļš nav kaut kāda īslaicīga aizraušanās vai hobijs. Trīs tikšanās starp trijiem dažādiem cilvēkiem ar Jēzu parāda cik nopietns aicinājums un izvēle tas ir. Ne velti šajā fragmentā viens no centrālajiem vārdiem ir “sekot” (Lk 9, 57.59.61). Tā nav nejaušība, ka Jēzus atmešanai seko tieši šīs tikšanās. Noraidīšana kā tāda ir tik plaša un dziļa tēma, bet kad tad skar Jēzu, un vēl jo īpaši no ticīgo puses, tā ir liela traģēdija. Lēmums, kas skar pašu dzīves kodolu: māceklība kā izšķiroša dzīves izvēle. Pirmais cilvēks, kas izteica vēlmi sekot Jēzum dara to autentiski, tomēr viņš vēl nezināja, ko nozīmē sekot Jēzum. Jēzus ar savu atbildi norāda uz Dieva Dēla iemiesošanās paradoksu, jo ja pat dzīvajai radībai ir mītnes vietas, tad Viņam nav pat vietas, kur atgulties. Jēzus sekotājam nav jācer uz kādu izmeklētu dzīvesveidu vai karjeras kāpnēm, bet jābūt gataviem uz neērtu dzīvi.

Otro cilvēku aicināja Jēzus ar tādiem pašiem vārdiem kā mācekļus (Lk 5,27), bet tas vēlējās vispirms apbedīt savu tēvu. Jūdiem bēru rituāli bija ļoti svarīgi un atstāt tēva miesas neapglabātas varēja izsaukt skandālu. Tomēr problēma bija tā, ka apbedīšanas rituāli varēja kļūt svarīgāki par Likuma iepazīšanu, svētnīcas apmeklēšanu, Pashas jēra upuri u.t.t. Iespējams šis cilvēks gaidīja kādu mantojumu. Valstības nākšana bija vēl aktuālāka problēma. Jaunās Derības nākšana, pati Jēzus persona ir iemesls, kas liek veikt radikālus vai pat skandalozus lēmumus. Jēzus, valstības sludinātājs, nevarēja gaidīt, kamēr šis cilvēks izpildīs visus apbedīšanas priekšrakstus. Kungs viņu aicināja un teica, lai mirušie glabā mirušos jeb, lai tie bez garīgā ieskata, garīgās dzīves, pilda pienākumus, kurus prot. 

Trešais cilvēks, līdzīgi kā pirmais vēlējās iesaistīties, bet viņam vēl bija vienkārši jāapciemo mājinieki. Tāpat Elisa pirms sāka sekot Elijam devās uz mājām un ara lauku (1 Ķēn 19,19-20). Jēzus kalpu intereses nevar būt dalītas kā zemniekam, kas arot skatās atpakaļ: “Neviens, kas savu roku pielicis arklam un skatās atpakaļ, nav derīgs Dieva valstībai” (Lk 9,62). Sekošana Jēzu ir kaut kas vairāk nekā ģimene un saimniecība, un pat sekošana vienam no lielākajiem praviešiem - Elijam. Skatīšanās atpakaļ ir klātesoša daudzās Vecās Derības lapaspusēs, sākot no Radīšanas grāmatas, kur Lota sieva atskatījās uz Sodomu un kļuva par sāls stabu (Rad 19,26), vai Izraelieši ilgojās pēc Ēģiptes, un visi tie, kas griezās pie pagānu dieviem, elkiem un izvēlējās visu, bet ne Dievu. Evaņģēlija vēsts un Mesija nevar gaidīt. Nav laika kakla vingrinājumiem - ir jāizvēlas jaunā dzīve kopā ar Jēzu. 

Sekošana Jēzum var likties neizprotama un nereālistiska mūsdienu cilvēkam. Kā tas viss var būt saistīts ar manu dzīvi un darbu? Viens no 20. gadsimta lielākajiem teologiem, Karls Rāners, pārdomājot šo jautājumu dāvā dziļas pārdomas par šo tēmu, un īpaši norāda uz Kristus krusta noslēpuma centrālo lomu; uz to virzienu, kur Jēzus uzsāk savu ceļu šajā svētdienā - Jeruzalemi, nāves un augšāmcelšanās vietu. Pastāv lielas briesmas uztvert garīgo dzīvi kā kaut ko esošu ārpus laicīgā darba un šīszemes dzīves aicinājuma. Dzīves aicinājumu var uztvert šauri: kā garīgumu vai morāli, ģimenes dzīvi vai arī dzīves notikumus, kuros jāsaskaras ar rūgtumu, vilšanos, nāvi, un kuros meklējam palīdzību pie Dieva. Ikdienas dzīves pienākumi bieži netiek uzlūkoti kā Dieva aicinājums. Miers un pacietība saskaroties ar ikdienas banalitāti un parastu profesiju un darbu veikšana tomēr ir dzīves dievišķa aicinājuma sastāvdaļa Jēzū Kristū. Kristietim ir jābūt spējīgām izprast, ka viņa zemes aicinājums ir kā debesu aicinājums. Tas nav viegli daudzās dzīves situācijās un darbos. Ir cilvēki, kas ar prieku veic savu darbu un jūt, ka viņu darbs piepilda viņus un citus, un nes labumu sabiedrībai, bet ir arī tādi, kuri ir laimīgi, ka darba diena ir galā un vēlas to aizmirst. Tomēr ir jāatceras, ka katra cilvēka aicinājums ir dievišķs. 

Uz ko Dievs aicina katru kristieti? Visu kristiešu aicinājumi ir liecināt par to, ka Vārds ir kļuvis miesa, Dievs ienāca pasaulē. Aicinājumi vienmēr ir saistīti ar pasaules ikdienišķumu un nāvi, ka Gaisma spīd tumsā, lai aktualizētu Mīlestību, kura tiek atmesta un ignorēta, lai izdzīvotu solidaritāti ar nabagiem un atstumtiem, cilvēkiem, kas nav sabiedrības “krējums”, bet “pelēkā masa”. Tāds bija Jēzus Kristus ceļš. Tikai ielūkojoties šajā misijas aspektā kristieši var izprast radikālo pakļaušanos Dieva gribai. Savādāk mēs paliekam ieslēgti savā egoismā, jo garīgās dzīves ceļš nevar apiet Jēzus Kristus krustu. Katrs kristīgais aicinājums nes prieku, bet arī grūtības, īpaši tiem, kuriem darbs ir kā nasta: vilšanās, garlaicība, pliekanums. Šīs visas pieredzes ir garīgās dzīves uzdevumi un aktualizācija - ja to visu pareizi izprotam. Ne tikai cīņa ar vilšanos aicinājumā, ne tikai bēgšana no apnicības ar brīvā laikā palīdzību un ar to visu, kas saistīts ar privāto dzīvi - tas veido iespēju kristiešiem iepazīt savas pestīšanas centrālo vēsti - Jēzus Kristus krustu, pienaglot savi pie krusta, pienaglot savu darbu pie krusta, lai piedalītos Jēzus nāvē, kurš mūžīgo gaismu atrada tumsā.* Tā ir Dieva piedāvātā atbilde mūsu dzīves realitātei, kurā nav ideālu dzīves stāstu, bet ir līkloči un pārbaudījumi. Cilvēki bieži atbildes meklē vai glābiņu ideoloģijā, seklumā un noslēgtībā, tomēr vienīga atbilde ir Jēzus Kristus krustā.

* Skat. vairāk: Karl Rahner, Practice of Faith: A Handbook of Contemporary Spirituality, New York: The Crossroad Publishing Company, 1983, 206-209.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 9, 18-24, svētdiena XII, C

Lk 9, 18-24

23. jūnija svētdienā turpinām pārdomāt šim liturģiskajam gadam paredzētos Lūkasa Evaņģēlija fragmentus, kuri atklāj mums Jēzus darbus un vārdus, kas visa gada laikā mūs ieved Kunga noslēpumos. Šīs svētdienas fragments pieved mūs pie otrās Lūkasa Evaņģēlija daļas, kurā Jēzus uzsāk ceļu uz Jeruzalemi. Nākošajā svētdienā jau uzsāksim šo ceļu kopā ar Jēzu uz Jeruzalemi, kur Viņš pieredzēs ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos. Šajā svētdienā varam ļoti nopietni pievērsties atbildei, kādu deva Pēteris, ka Jēzus ir Dieva Svaidītais (Lk 9, 20). Mācekļi zināja, ka Jēzus ir kas vairāk nekā pravietis; bija ar Viņu kopā un iepazina Viņu ne tikai kā vienkāršu skolotāju vai sludinātāju, bet kā Dieva solīto atbrīvotāju. 

Pētera ticības atzīšanās notika pakāpeniski. Sākumā Jēzus jautāja par to kā cilvēki Viņu uztver. Spekulācijas par Jēzus personu (Lk 9,7-9) nebija nekas pārsteidzošs. Cilvēkiem vienmēr ir dažādi viedokļi, kas Viņš ir, bet vienīgi mācekļi, tie, kas bija tuvu Jēzum, varēja īpašā veidā pietuvoties Kungam un atzīt patiesību. Pētera vārdi vēl pilnībā neapvēra to, kas Jēzus ir, jo vēl bija nepieciešams noiet ceļu līdz Jeruzalemei, kur atklājās Jēzus Kristus personas dziļums un misija. Pētera vārdi varēja arī mācekļus maldināt par to, kas sagaida Jēzu - kāda politiskā vara, un tāpēc Viņš nekavējoties ievieš skaidrību: Kungs pieredzēs ciešanas. Mācekļiem bija grūtības uztvert Dieva vēsti, ka pasaulīgā vara un privilēģijas ir svešas Dieva pestīšanas plānā. 

Kad Jēzus viņiem pavēlēja nevienam nestāstīt, ka Viņš ir Dieva Svaidītais, tas nozīmē, ka Viņš pieņēma Pētera ticības apliecību kā patiesu. Slepenības saglabāšana bija nepieciešama tāpēc, ka vārds “Svaidītais/Mesija” cilvēku uztverē bija ar politisku nokrāsu. Mācekļiem bija jāiet Dieva loģikas ceļu: Mesijam būs jācieš, jāmirst un jāatgūst dzīvība. Jūdi, tai skaitā mācekļi, nevarēja neko tādu iedomāties notiekam ar Mesiju. Ceļš uz Jeruzalemi bija nopietna skola mācekļiem. Jēzus, neskaitot šo reizi, vēl divkārt mācekļiem teica par savām ciešanām Jeruzalemē (Lk 9,43-45; 18,31-34). Divpadsmit mācekļi nespēja līdz galam saprast to, ko Jēzus viņiem mācīja. No vienas puses tā bija viņu neticība un brieduma trūkums, bet no otras puses daudz kas viņiem vēl bija apslēpts. Tomēr Jēzus uz saviem mācekļiem skatījās kā tādiem, kas pakāpeniski spēs uztvert un pieņemt patiesību (Jņ 16,12-13). 

Šis patiesības process norit sekošanas ceļā (Lk 9,23). Vārds “sekot‘ vai “iet aiz” norāda uz mācekļa stāju, kuram ir jāiet aiz sava Skolotāja tādā veidā, lai savus soļus liktu tāpat kā Viņš. Pieeja dzīvei, attiecībām, problēmā, izaicinājumiem u.t.t. ir jāveido balstoties uz Kristus piedāvāto modeli, soļu ritmu. Šajā ceļā ir jāpieņem svarīgi lēmumi. Aizliegties sevi jeb atmaskot savu egoismu un cīnīties ar to. Vārdos “ik dienas ņem savu krustu” (Lk 9,23) īpaši spēcīgi izskan “ik dienas”, jo atgādina ikdienas dzīves aicinājumus, priekus un spriedzes, kas rodas sekojot Patiesībai. Krusts simbolizē visus dzīves pārbaudījumus, grūtības un ciešanas, kas ir klātesošas dzīvē, bet kristieši pieņem to visu, vai mācās pakāpeniski pieņemt, ar ticību, paļāvību un mīlestību.Šāda ticīgo nostāja ir zīme par tuvām attiecībām ar Jēzu.

Savas dzīves zaudēšana senajiem cilvēkiem varēja izklausīties ļoti konkrēti, īpaši tiem, kas bija saistīti ar karaspēku. Līdzīgi kā Jēzum (9,24) savus kareivjus uzrunāja karavadoņi īsi pirms kaujas, jo viņiem bija jāpakļauj savas dzīves nāves briesmām, jācīnās un jāatbalsta cīņu biedri kaujā. Tikai tādā gadījumā var izglābties. Tas, kas gļēvi aizbēgtu vai atdalītos no pulka, zaudēs savu dzīvi, jo neviens viņam nepalīdzēs. Jēzus vārdi klausītājiem bija ļoti radikāli, jo viņiem vēl bija jāatklāj, kāpēc šī dzīve ir jāzaudē, kas tā ir par vērtību, kuras dēļ ir pat jāmirst: Jēzus Kristus, Dieva Dēls, kurš aicina visus uz vienotību ar Tēvu. 

Ja kāds vēlas Viņam sekot, tam ir jābūt gatavam uz zaudēšanu. Tas ir glābšanas ceļš. Vārdi ar kuriem Jēzus uzrunāja mācekļus vistiešākajā veidā arī attiecās uz Viņu pašu, jo Viņš pats bija gatavs atdot savu dzīvību. Dzīves zaudēšana nenozīmē uzreiz dzīvības zaudēšanu, bet spēju pamest to, kas kavē Dieva valdīšanai manā dzīvē. Cilvēkam patīk žonglēt ar vārdiem “gan, gan”, bet mazāk patīk veikt izvēles “vai to, vai šito”. Tā ir viena no lielākajām spriedzēm ticīgo dzīvē vai arī nerakstīts miera līgums par kura tālāko likteni nav jādomā - kāda svētdienas mazdārziņa teritorija Dievam, bet pārējais paliek man. Jēzus aicina savus mācekļus atklāt Dieva plāna noslēpumu savās dzīvēs: “Neviens nevar diviem kungiem kalpot: vai nu vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai pie viena turēsies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai” (Mt 6,24).

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 16, 12-15, Svētās Trīsvienības svētdiena, C

Jņ 16, 12-15

Pirmajā svētdienā pēc Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem Baznīca svin Svētās Trīsvienības svētkus. Šajā svētdienā esam aicināti lasīt Jāņa Evaņģēlija fragmentu, lai ar tā palīdzību kaut nedaudz ielūkotos Dieva noslēpumā. Evaņģēlijā lasām tikai Jēzus vārdus, kuros Viņš runā par Tēvu, Sevi un Svēto Garu. Jēzus Atvadu runa (Jņ 14-17. nod.), kuru klausījās Viņa mācekļi, veido izvērstas Kunga pārdomas par Tēva un Dēla vienotību, un Viņu abpusējo mīlestību Svētajā Garā. Svētās Trīsvienības noslēpumu cilvēki nevarētu iepazīt, ja tas viņiem netiktu Dieva atklāts un pat pēc atklāšanas mēs nespējam to īpaši daudz izprast. Katrs Svēto Rakstu fragments, kurā varam pietuvoties šīm noslēpumam ir liels dārgums un tāds ir arī šīs svētdienas Evaņģēlijs. 

Lasot Evaņģēliju ļoti saprotami ir pievērst uzmanību Jēzus darbībai un vārdiem, tomēr nedrīkst aizmirst, ka Evaņģēlijā ir arī tik pat spēcīgi klātesošs Dievs Tēvs un Svētais Gars. Šīs trīs Personas Evaņģēlijā pilnīgā veidā papildinās, viena otru atzīst un apstiprina. Jēzu nevar padarīt par vientuļu varoni, kādu vesterna šerifu, kurš viens pats ar visu tiek galā, jo tādā veidā var Viņu izraut no Pestīšanas vēstures un Baznīcas pieredzes. Uz Trīsvienību Evaņģēlija kontekstā var skatīties ar Vecās Derības likuma palīdzību, kurš noteica, ka “Viens liecinieks nedrīkst liecināt par kādu vainu vai grēku, par jebkādu grēku, ko kāds darījis, - lieta lai tiek izskatīta pēc divu vai trīs liecinieku liecības” (At 19,15). Tāda ir visu četru Evaņģēliju dziļākā Trīsvienības pieredze, jo Tēvs, Dēls un Svētais Gars apstiprina vienu patiesību par sevi un mūsu pestīšanu, un iemājo kristiešu kopienā. 

Evaņģēlists Jānis rakstot par Svēto Garu domā par ticīgo kopienu. Gars šeit ir tas, kas ved (ieved, māca) kopienu patiesībā. Tā ir sava veida jaunās izceļošanas valoda. Pirmajā izceļošanā Mozus izveda Izraelu no Ēģiptes nebrīves, deva Likumu un ieveda Apsolītajā zemē. Jaunajā Derībā mūs “vada Dieva gars” (Rom 8,14, skat. Gal 5,18). Pirmkristieši izprata savu kopienu kā to, kuru Gars vada nākotnē. Šis pashālais ceļš ir iespējams tad, kad tiekam ievesti arī patiesībā: “Vadi mani savā patiesībā un māci mani, jo tu esi mans glābējs Dievs, uz tevi es ceru augu dienu!” (Ps 25,5). 

Gars tāpat kā Jēzus “nerunās no sevis” (16,13, skat. 5,19.30), bet to, ko “dzirdēju no sava Tēva” (15,15); Gars runās visu, ko dzirdēja, un tāpēc Kristus kopiena var uzticēties Garam tāpat kā Jēzum - Gara vadība ir pashāla. Šī uzticēšanās neattiecās tikai uz Jēzus mācekļiem, bet uz visām paaudzēm, kurās katrs varēs piedzīvot līdzīgas dziļas attiecības ar Jēzu, pieņemt tuvības modeli, kuru piedāvā Jēzus attiecībām ar Tēvu. Saiti ar Jēzus zemes dzīves kopienas autentiskuma pieredzi nodrošina Gars, kurš ļauj tikties ar Jēzu, Dieva Dēlu, kurš ir pieņēmis miesu un dzīvojis starp mums, nomiris dēļ mūsu grēkiem un augšāmcēlies no miroņiem. Citas tradīcijas vai interpretācijas evaņģēlists Jānis uzskatīja par kāda cita gara, antikrista darbu (2 Jņ 7). 

Gars ir kā Jēzus pārstāvis kopienā, un, ja sinagoga vai viltus pravieši noraida Jēzus pestīšanas vēsti, viņi noraida ne tikai Jēzu, bet arī Dievu. Ticīgo kopienu var uzlūkot kā vietu, kur Gars var iemājot, liecināt un uzturēt to intimitāti par kuru runāja Jēzus. Vārdi “Tēvs mūsu” to ļoti labi atspoguļo. “Bet tā kā jūs esat bērni, tad Dievs sūtīja sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Abba - Tēvs Tātad vairs nav kalps, bet ir dēls, un ja dēls, tad arī mantinieks caur Dievu” (Gal 4, 6-7). Mācekļi sekojot Jēzum dzirdēja no Viņa visu, ko Viņš dzirdēja no Tēva, un tāpēc bija Viņa draugi (Jņ 15,15). 

Gars ļāva ticīgajiem evaņģēlista Jāņa dienās dzirdēt Jēzus teikto un tieši tāpat tas ir tagad - Gars ir klātesošs kopienā tik pat dziļi un smalki. Gars vada mācekļus patiesības iepazīšanā. Šis process nav viegls, jo prasa no kristiešiem spēju apvienot kopienas un personiskajā dzīvē vēsturisko pieredzi, atmiņu ar to, kas jauns, ar atjaunotni. Gars palīdz lasīt katru laikmetu un dienu Jēzus Kristus gaismā un ne tikai tagadni, bet arī raudzīties nākotnē. Kristietis nevar palikt ieslēgts tagadnē, jo tad viņš “ir no pasaules”, kur “runā par pasauli, un pasaule klausās” viņā (1 Jņ 4,5); tad viņš ir ieslēgts mirklī un neredz neko ārpus tā. Kristieši ir aicināti atzīt, ka Jēzus ir patiesība (Jņ 14,6) un dzīvot saskaņā ar Viņa mācību un piemēru, lai ticīgo kopiena kļūtu par redzamu un lasāmu Svētās Trīsvienības attēlu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Apd 2, 1-11, Svētā Gara nosūtīšanas svētki, C

Apd 2, 1-11

Evaņģēlists Lūkas Evaņģēlijā un Apustuļu darbos saviem lasītājiem piedāvā svarīgākos tekstus par Svētā Gara darbību. Ja kāds grib iepazīt labāk Svēto Garu, var paņemt abas šīs grāmatas un iepazīties ar Svētā Gara vietu pestīšanas plānā, un atklāt kā Viņš ir klātesošs manā un Baznīcas dzīvē. Apustuļu darbu 2. nodaļa ievada mūs trīs svarīgākajās tēmās, kas tiek pārdomātas šajā grāmatā: Gara pilnība (2,1-13); Baznīcas evaņģelizācijas kalpojums (2, 14-41); un ticīgo dzīves kopiena (2,42-47). Šajā svētdienā lasīsim pirmo fragmentu Svētā Gara nosūtīšanas svētku kontekstā. Lasot šo fragmentu jāpatur atmiņā, ka šajā dienā tika pārvarēts Bābeles torņa strupceļš un “izklīdinājums” (Rad 11,8-9), un atrisinājums tika gūts Vasarsvētkos, kad Gars ienesa vienotības iespēju.

Evaņģēlists savu stāstījumu uzsāk ar laika un vietas aprakstu (2,1) un nākamie notikumi no ārējiem, redzamiem notikumiem lasītāju ieved iekšējos, garīgos notikumos - sākumā rūkoņa un vējš piepilda māju, pēc tam mēles nolaidās pār klātesošajiem un visbeidzot Svētais Gars piepildīja visus. Līdzīga Gara darbības loģika notika Jēzus piedzimšanas noslēpumā, kad notikums nevarēja palikt apslēpts un vēsts izplatījās ārpus Betlēmes, bet Vasarsvētkos vēsti sadzird ne tikai gani un austrumu gudrie, bet daudzas tautas. 

Kristus apsolījuma piepildīšanās, Svētā Gara nosūtīšana, notika jūdu ražas svētkos, Vasarsvētkos jeb grieķiski Pentēkostē, kas nozīmē “piecdesmit”, jo šos svētkus svinēja piecdesmit dienas pēc Pashas svētkiem. Šī diena bija viena no trijām jūdu svētceļošanas dienām, kad cilvēki nāca Kunga priekšā ar dāvanām un upuriem (Izc 23, 14-17). Viņi svinēja mieža ražas beigas un kviešu ražas sākumu. Ražas noslēgumā Dievam upurēja divus raudzētas maizes klaipus no jaunās ražas. 

Svarīgākais svētku iemels bija tas, ka šajā dienā jūdi pieminēja Likuma saņemšanu no Kunga; dienu, kurā tika iedibināta tauta ar tās pamatlikumu. Kristieši šajā dienā svin kaut ko līdzīgu - Baznīcas iedibināšanu ar tās iekšējā likuma nosūtīšanu - Svēto Garu. Vasarsvētki tiek svinēti piecdesmit dienas (septiņas nedēļas plus viena diena) pēc Pashas. Kristieši svin šo dienu pēc septītās dienas, nedēļas pirmo dienu vai astoto dienu, kas iesniedzas mūžībā tāpēc, ka tajā dienā Kristus augšāmcēlās un pār Baznīcu nonāca Svētais Gars. 

Vārdi “piepeši no debesīm nāca rūkoņa” (2,2) uzsver patiesību, ka Svētais Gars nav spēks pašā cilvēkā vai pasaulē, bet nāk no Dieva, kas ir pāri pār mūsu realitāti; Viņš ir Tēva dāvana. Vējš un uguns pavadīja Svētā Gara nonākšanu. Tie ir divi ierasti bibliski simboli, kas apraksta Gara darbību. Grieķu un ebreju vārdi, kas apzīmē “garu” ir “vējš” un “elpa”. Sauso kaulu ielejā, vējš un elpa atgrieza dzīvību izžuvušajos kaulos, kad Kungs teica: “Es jums došu savu Garu, un jūs atdzīvosieties” (Ez 37,14). Vējš simbolizē atdzimšanu un atbrīvošanu. Jānis Kristītājs teica par Kristu “kristīs Svētajā Garā un ugunī” (Lk 3,16). Šeit parādās tiesas simbolika, jo uguns izdedzina pelavas. Līdzīgi kā Evaņģēlijs var nest tiesu, bet citiem dzīvību (2 Kor 2,15-16), tā Gara nākšana nesīs vieniem dzīvi, bet otram tiesu. 

Uguns arī simbolizē spēcīgu Dieva klātbūtni kā degošā krūma notikumā (Izc 3,2-5) un uguns stabs naktī (Izc 13,21-22). Bībelē uguns simbolika nav pārāk plaša; brīžam pozitīva, brīžam negatīva. Uguns apgaismo, silda, bet arī aprij ienaidniekus un būs par mūžīgu sodu lepnajiem. Jēzus vārdi “Es atnācu uguni mest uz zemi” (Lk 12,49) arī norāda uz Gara dāvanu. Līdzīgi sv. Pāvils netieši salīdzina Garu ar uguni: “Neizdzēsiet garu!” (1 Tes 5,19). Ūdens rada dzīvību, bet uguns to iznīcina. Gars arī rada dzīvību, bet arī iznīcina veco. Uguns simbolizē attīrīšanu; mazāk taustāmāks kā ūdens, bet daudz efektīvāks. Uguns attīrīšanas spējas ir daudz dziļākas un radikālākas. Psalmos lasām: “Pārbaudi [pārbaudi mani ar uguni] mani, Kungs, un pārraugi mani, izlūko manu sirdi un prātu” (26,2). Pārbaudītā ticība ir daudz cēlāka par zeltu pārbaudītu ugunī (1 Pēt 1,7). Isajs rakstīja: “es tavus sārņus krāsnī pārkausēšu, nošķiršu nost visu svinu” (1,25). Svētā Gara svētums ir dzidrs un pilnīgs, un nepacieš piemaisījumus, atšķaidījumus, un tāpēc atmasko ļaunumu un to iznīcina un nošķir. 

Gars pasaulē jau darbojas no radīšanas sākuma (Rad 1,1-2), par Viņu varam lasīt daudzās Vecās Derības lappusēs (Ties 6,34; 1 Sam 16,13), Jēzus dzīvē un kalpojumā. Vasarsvētki ienes divas pārmaiņas: Gars mājos cilvēkos un ne tikai pār viņiem; Viņa klātbūtne būs pastāvīga un nevis īslaicīga (Jņ 14,16-17). Tāda klātbūtne, kas mūs padara par jauniem cilvēkiem, kas nav sašķelti ne tikai savā starpā, bet arī sevī. Iekšējā sašķeltība nes ārējo dalīšanos. Mūsu mēles arī var nest uguni (Jēk 3,5-6) un šķelšanos, bet Kungs vēlējās dziedināt cilvēku izklīdinājumu, kas pastāv no Bābeles troņa laikiem (Rad 11,1-9). Kopš tā laika cilvēki vairs nespēja savā starpā sarunāties, bet Vasarsvētku dienā Dievs uzsāka savu sapulcināšanas darbu, lai cilvēki varētu savā starpā saprasties kā viena Tēva bērni. Katrs ticīgais ikdienas ir aicināts iet no Bābeles uz Vasarsvētku pieredzi, no vecā cilvēka uz jauno, no nāves uz dzīvību, lai Pashas loģika iemājotu visā kristieša būtībā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Atkl 22,12-14.16-17.20, VII lieldienu laika svētdiena, C

Atkl 22,12-14.16-17.20

Priekšpēdējā Lieldienu laika svētdienā lasām pēdējo šīm laikam paredzēto Atklāsmes grāmatas fragmenta. Apustulis Jānis, kurš sekoja mums Atklāsmes vīzijas iepazīšanas ceļā tagad pazūd no stāsta, jo grāmatas noslēgums pieder Kristum. Šis lasījums ir ļoti piesātināts ar pestīšanas noslēpumiem un tāpēc tikai pievērsīsimies dažiem no tiem un ļoti īsi. Kristus atgādināja Jānim un katram Atklāsmes lasītājam: “es nāku drīz” (Atkl 22,20) un nāk ar atalgojumu katram par viņa darbu. Tas nenozīmē, ka cilvēki tiks glābti saskaņā ar saviem darbiem, jo glābšana ir Dieva dāvana (Atkl 7, 10.14). Dieva Žēlastība dāvā pestīšanu, bet tiesa ir saskaņā ar darbiem. Darbi ir spēcīga liecība par attiecībām ar Kristu, Kunga klātbūtne manā dzīvē un kā šīs klātbūtnes mīlestība aptver manu dzīvi.

Šīs svētdienas fragments parāda tos, kuriem būs tiesības ieiet pilsētā un netieši norāda uz tiem, kas paliks ārpusē: “Svētīgi tie, kas savas drēbes mazgā Jēra asinīs” (Atkl 22,14). Tas ir izšķirošs nosacījums, lai ieietu jaunajā Jeruzalemē. Spožs un tīrs audekls “ir svēto taisnīgie darbi” (19,8). “Viņš mani ir ietērpis glābšanas drānās, ietinis mani taisnības tērpā, kā līgavainim, kā priesterim devis man galvas apsegu, kā līgavu dārgumiem izgreznojis” (Is 61,10). Šo šķīstīšanu un godību var sniegt tikai Kristus asinis (Atkl 7,14), tikai tiem būs pieeja dzīvības kokam. Ietērpšana liecina par sirds pārmaiņām un izšķiršanos palikt šajā Pashas ceļā; tā ir izvēle palikt Pestītāja tuvumā un pieņemt Viņa gribu. Jaunās Jeruzalemes tautas sapulcēsies pateicoties Kristus nopelniem, pateicoties manai Pashas pieredzei. 

Pestīšanas žēlastība, ko mums dāvā Kristus nav kaut kāda teorija, bet realitāte un jau šīs dzīves pieredze. Kungs vēlas, lai mēs pieņemtu jau tagad Viņa piedāvājumu, un mazgātu savas drēbes Jēra asinīs. Viņa piedāvājums ir pārāk labs, lai atteikties, pārāk akūts, lai vilcinātos. Jau tagad varam tuvoties Kungam, lai jaunajā Jeruzalemē piedzīvotu pilnīgu vienotību. Šis svētdienas lasījums mūs ļoti skaidri uzrunā: Nedomā tikai par to, neteoretizē, nevilcinies, neattaisnojies; piecelies un ej; Kungam ir bagātīgas garīgas dāvanas tev sagatavotas; ņem tās, jo Kāds jau ir par tevi samaksājis - “Visi, kam slāpst, nāciet pie ūdens, kam nav sudraba - nāciet, pērciet un ēdiet, nāciet un pērciet, sudraba nevajag - par velti ņemiet vīnu un pienu!” (Is 55,1). 

Dzīvības koks Atklāsmes grāmatā parādās četras reizes (2,7; 22,2.14.19). Vēstulē Efezas draudzei Jēzus saka: “uzvarētājam es došu ēst no dzīvības koka, kas ir mana Dieva paradīzē” (2,7). Vārdi “Dieva paradīzē” izskan tikai šajā Svēto Rakstu vietā un liecina, ka jaunajā Jeruzalemē tiks atjaunots arī Ēdenes dārzs. Grāmatas sākumā un beigās pieminētais dzīvības koks veido tādu kā skava, kas ietver visu grāmatu, visu vēsti - jaunā Jeruzaleme tuvojas un tajā īstenosies Dieva plāns priekš cilvēkiem. Mūžīgā dzīve paveras taisnīgajiem. Nāvei un pazušanai nav vietas jaunajās debesīs un jaunajā zemē. 

Doma, ka pastāv nemirstības barība bija pazīstama ideja senajā pasaulē un arī Vecajā Derībā. Radības grāmatā lasām par diviem kokiem Ēdenes dārzā - labā un ļaunā pazīšanas koks un dzīvības koks. Kristiešiem šāda dzīvības maize ir Euharistija, bet plašāk skatoties, visi sakramenti. Sakramenti ir kā dzīvības koks, skavas, kas aptver dzīves sākumu līdz noslēgumam. Apustuļa Jāņa māceklis svētais Antiohijas Ignācijs (35-108.g.) vēstulē Efeziešiem rakstīja: “laužam vienu klaipu, kas ir nemirstības zāles” (2,2). Ekstraordārajā Romas Misālē ir skaista lūgšana: “Mūsu Kunga Jēzus Kristus miesa lai pasargā manu dvēseli mūžīgajai dzīvošanai”.

Svētais Gars nodrošina mūsu spēju saukt uz Kungu. Liturģiskais sauciens “Nāc” (22,17) Kungs!, “Maranatha” (1 Kor 16,22). Šie vārdi ir Atklāsmes grāmatas pieredzes pamatā un senajā Baznīcā šie vārdi tika izmantoti Euharistijas svinībās kā lūgšana, sauciens, lai Kungs nāk ticīgo sapulcē un ir reāli klātesošs savas Miesas un Asiņu noslēpumā; tik pat reāli kā laiku beigās un īpaši jaunajā Jeruzalemē. Liturģijas pastarā/eshatoloģiskā orientācija pirmajās kristiešu Euharistijās bija daudz izteiktāka nekā mūsdienās. Viņi ļoti eksistenciāli izjuta Kristus tuvošanos. Aramiešu vārds “maranatha” ir liturģisks jēdziens ar spēcīgu eshatoloģisku piesātinājumu - Kungs ir tuvu, Viņš nāk, Viņš atnāks! Kad apustulis Pāvils atkārtoja Kunga Euharistijas iedibināšanas vārdus (1 Kor 11, 23-26), viņš piemina arī otrreizējo atnākšanu. Jāņa Atklāsmes grāmata kā ļoti euharistisks teksts palīdz mums liturģiju izdzīvot gan kā Valstības attēlu, gan arī kaut ko tādu, kad notiek Dieva troņa un Jēra priekšā, kaut ko ļoti tuvu un sātīgu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Atkl 21, 10-14.22-23, VI lieldienu laika svētdiena, C

Atkl 21, 10-14.22-23

Piekto svētdienu pēc kārtas turpinām pārdomāt Atklāsmes grāmatas fragmentus, kas palīdz mums atklāt Lieldienu laika noslēpumus, kas attiecas uz debesu lietām, nākotni godībā, kuru jau tagad ar ticības acīm var uzlūkot. Lieldienu laika otrajā pusē lasām Atklāsmes grāmatas pēdējās nodaļas, kurās iepazīstam jaunās pasaules vaigu, dzīvi kopā ar Dievu. Šajā svētdienā lasām kā apustulis Jānis tika aiznests garā un šoreiz lielā un augstā kalnā, kur viņš uzlūkoja svēto pilsētu, Jeruzalemi, kas nonāk no debesīm, no Dieva. Jaunajā Jeruzalemē Dievs mājos kopā ar cilvēkiem un tur nebūs svētnīcas, jo pati pilsēta būs kā svētnīca. Jānis rakstot par jauno Jeruzalemi izmanto vārdus, kādus lietoja Vecās Derības svētnīcas raksturošanai. Atklāsmes vīzijā atjaunotās svētnīcas apraksts ir veidots balstoties uz Ezehiela grāmatas (40-48 nod.). 

Tas, ko Ezehiēls vīzijā redzēja kādus sešus-septiņus gadsimtus iepriekš, Jānis redzēja kā tas piepildās. Jaunās Jeruzalemes svarīgākā īpašība tā, ka Dievs mājos savas tautas vidū. Pilsēta, ko redzēja Jānis atradās kalnā un tās atrašanās vieta visdrīzāk ir uz iznīcinātās laika beigu neķītrās Babilonas drupām. Ezehiēls redzēja vīzijā atjaunotu Jeruzalemi uz vecās pilsētas drupām. Senatnē tā bija ierasta prakse būvēt pilsētu uz vecās pilsētas drupām un gadsimtu laikā veidojās mākslīgi zemes paaugstinājumu, pat vairāki desmit metri dziļi kultūrslāņi. Par pilsētu postīšanu un atjaunošanu ik palaikam varam lasīt Bībelē: Jozus grāmatā lasām, ka Izraels nodedzināja Hācoru (Joz 11,13), bet pravietis Jeremija raksta, ka Kungs “uz pakalna atkal uzbūvēs pilsētu un pils būs īstajā vietā” (30,18).

Kalna simbolika šajā kontekstā ir ļoti izteiksmīga. Kalns ir vieta, kur Mozus saņēma Saiešanas telts un Liecības šķirsta aprakstu (Izc 24,15-25,10); Izraels saņēma Desmit baušļus - savas tautas konstitūciju. Kalns ir vieta, kur Rakstos Dievs darbojas īpašā veidā, kalns ir simboliska vieta, tuvības vieta Dievam. Jaunā Jeruzaleme sevī ietver šīs Dieva klātbūtnes zīmes, pati pilsēta ir vienlaikus šķirts un telts (tabernaculum). Pravietis Isaja rakstīja: “Jo es, redzi, radu jaunas debesis un jaunu zemi. Iepriekšējās vairs nepieminēs, tās vairs nenāks ne parātā. Bet priecājieties un līksmojiet mūžam par to, ko es radu, jo es radu Jeruzalemi priekam un tās tautu līksmībai. Es priecāšos par Jeruzalemi un līksmošos par savu tautu, vairs nedzirdēs tajā nedz vaimanas, nedz raudas” (Is 65, 17-19). Vecās Derības praviešu grāmatās varām lasīt daudzas norādes kā izskatīsies šī pilsēta un Atklāsmes grāmatā mēs to visu izlasīt vienkopus. Daudzi jūdi gaidīja, ka Jeruzaleme tiks atjaunota, bet Atklāsmes grāmata pilsēta netiek atjaunota, bet nonāk no debesīm. Svarīgs ir šīs pilsētas cita veida kārtība jaunajā radības pasaulē. Tur nebūs iespēja ievest savas dīvainās kaprīzes un ieražas; tur vajadzēs iekļauties Dieva harmonijā un nevarēs uzspiest savu gribu citiem. Apustuļa Pāvila vēstulēs ticīgie ir tie, kas jau tagad pieder debesu pilsētai (Gal 4,26; Filip 3,20), jo vēlas pildīt Dieva gribu un dzīvot Dieva bērna harmonijā. 

Jaunajai Jeruzalemei būs mūris un vārti. Ierasti mūris nodrošina aizsardzību, bet Jāņa vīzijā visi ienaidnieki jau tika uzvarēti. No kā šie mūri aizsargās? Vārti pilsētai ir atvērti. Romas pilsētas mūris tika uzskatīts par svētu un neuzveicamu. Debesu pilsētas mūris liecina par Dieva neizmērāmo godību, un simbolizē drošību un mieru. Tā kā pilsēta nonāk no debesīm, tās pamati ir redzami un Jānis par tiem raksta. Pirmajiem kristiešiem Kristus (1 Kor 3,11), apustuļi un pravieši (Ef 2,20) veidoja pamatu, un tāpēc arī pamatakmeņiem ir apustuļu vārdi. Divpadsmit vārti uzsver pilsētas universitāti un Jēzus to paredzēja: “Un nāks no austrumiem un rietumiem, no ziemeļiem un dienvidiem un ieņems vietu Dieva valstībā!” (Lk 13,29). Jānis vīzijā redzēja šo vārdu piepildīšanos. Jaunā Jeruzaleme būs universāla pilsēta, kurā katram būs iespēja ieiet un ne tikai ieiet, bet arī atrasties Dieva klātbūtnē. Divpadsmit vārti norāda uz divpadsmit apustuļiem, bet viņi pārstāv Baznīcu: “Kas uzcelti uz apustuļu un praviešu pamata, bet galvenais stūrakmens ir Kristus Jēzus” (Ef 2,20). Jaunajā Jeruzalemē piepildīsies sens sapnis un cerība pēc ideālas miera pilsētas. 

“Un svētnīcu es tanī neredzēju” (Atkl 21,22), jo visa pilsēta ir kā svētnīca, pat vairāk nekā svētnīca, vienotība Dievā. Tas, ka pilsētā nevarēs atrast svētnīcu nesaskanēja ar seno cilvēku gaidām. Jūdi gaidīja jaunu un pagodinātu Jeruzalemi ar svētnīcu centrā. Daudziem Jēzus laika biedriem likās, ka Jeruzalemes svētnīca ir priesteru aptraipīta un gaidīja svētnīcas atjaunošanu jaunajā Jeruzalemē. Jēzus arī kritizēja to, ka svētnīca no lūgšanu nama bija pārvērtusi es par tirgus vietu un runāja par tās sagraušanu, bet atjaunošana nenotiks ierastā veidā - Kunga augšāmceltā miesa būs jaunā svētnīca. Jūdu un grieķu-romiešu tradīcijā svētnīcas izsaka debesu harmoniju vai kaut ko utopisku, nākotni, kurā viss, kas tagad ir sabojāts, tiks atjaunots. Svētnīcas senajiem cilvēkiem bija kā dievu mājas. Atklāsmes grāmatā svētnīca nav vieta, kur dzīvo Dievs, bet Dievs ir svētnīca. Ne tikai Dievs ir svētnīca, bet arī Jērs. 

Skaistā debesu Jeruzalemes vīzija parāda mums realitāti kurā nebūs nekas lieks un nejaušs, un viss atradīsies lielā harmonijā. Dieva godība, kuru piedzīvos visi pilsētas iedzīvotāji norāda arī uz Baznīcu, kur jau tagad sagatavo mūs dzīvei atjaunotajā radībā. Jaunā Jeruzaleme būs patiesa tēvija, kurā piedzīvosim pilnu komūniju ar Dievu. Nebūs nepieciešamas kādas zīmes vai simboli, bet šī tikšanās būs tieša un dziļa, tāda, kas apgaismo visu eksistenci, ka pat nevajadzēs kādu ārēju gaismu, skaidrojumu par savām vēlmēm un alkām. Tēli, kurus redzam Atklāsmes grāmatā ļauj mums uzlūkot laiku beigu krāšņumu, kas ir saskatāms jau tagad Baznīcā, bet vēl ne visā pilnībā. Mūsu dzīves ceļa mērķis ir tieši šī Dieva pilsēta, kuru mēs vēlamies sasniegt. Ja vēl ar miesas acīm neko īsti neredzam, tad ticības acis ļauj mums saskatīt šo gaismu - Kristu.

br. Jānis Savickis OFMCap

Atkl 21, 1-5a, V lieldienu laika svētdiena, C

Atkl 21, 1-5a

Cilvēces vēsture iesākās dārzā, bet “noslēdzas” pilsētā, kas atgādina šo dārzu, jo starp Dievu un cilvēku vairs nebūs baiļu un kauna robežu. Pirmās debesis un zeme tika sagatavota pirmajam vīrietim un sievietei, un viņu pēcnācējiem. Dievs viņus ievietoja dārzā, tomēr viņi sagrēkoja un zaudēja savu nevainības stāvokli. Dievs apsolīja cilvēkiem jaunas debesis un jaunu zemi (Is 65,17; 66,22). Veco radību nomainīs jaunā, lai tādā veidā tiktu pagodināts Dievs un tiku īstenota Dieva iecere radībai: Dievs būs kpā ar cilvēkiem. Bībelē varam atrast vietas, kur Dievs ir bijis līdzās cilvēkiem, viņu vidū: Ēdenes dārzā, Izraela tautas vidū (sākumā teltī un pēc tam svētnīcā), Jēzū Kristū un Baznīcā, bet laiku beigās jaunajā Jeruzalemē. Šīs svētdienas fragmentā četras reizes tiek lietots vārds “jauns”, tā ir svarīga detaļa, jo patiešām mūs gaida kaut kas jauns. Šajā komentārā pievērsīsim uzmanību pirmajam teikumam, kas parāda svarīgu lūzuma punktu vecās un jaunās pasaules funkcionēšanā: “Tad es redzēju jaunās debesis un jauno zemi, jo pirmās debess un pirmās zemes vairs nebija, un jūras arī vairs nav” (Atkl 21,1).  

Jānis piedzīvo vīziju Patmos salā, trimdā uz salas, kurai apkārt ir jūra, un viņš raksta, ka radības pārveidošanas laikā pazudīs jūra. Jūras pazušana vairāk jāizprot tēlaini. Jūdiem jūra asociējās ar Dievam un cilvēkiem naidīgiem spēkiem. Jūra vienmēr ir nemierīga un simbolizē mainīgumu. Senatnē cilvēki neprata tikt galā ar jūras neparedzamību un uztvēra to kā nedabisku pasauli, vētru un briesmu zonu. Jaunajā pasaulē nebūs vairs tādas mainības, kas var novest pie grēka un nāves. “Ļaundari bango kā jūra, klusēt tie nevar, tie uzbango savos ūdeņos, dūņās un dubļos” (Is 57,20). Jūras pazušana arī saistītās ar to, ka ūdens simbolizē haosu. visu briesmīgo un dēmonisko spēku pasauli, tur dzīvo nāve un ļaunais (Īj 7,12; Ps 74,13; Is 27,1; Dn 7,3), un šī ērmīgā mītnes vieta tiks nosusināta. Grēka un nāves ienākšana pasaulē sabojāja pirmo radību un padarīja to par protesta un vientulības vietu; ienaidnieks nodarbojās ar radības pakļaušanu sev, bet tagad viņam nebūs vietas jaunajā pasaulē. Dēmoniskie spēki nodarbojas ar šķelšanu, nesaskaņu un aizdomu sēšanu, un beidzot tam pienāks beigas. Šī ķildu peļķe, pilna ar ļaunām idejām pazudīs. Jānis redzēja sātana varas beigas un no šī brīža pievēršas atjaunotajai pasaulei. Tā ir svarīga detaļa, ka Jānis, īsi redzot ļaunā galu, pievēršas tam, kas labs.

“Jaunās debesis un jauno zemi” (Atkl 21,1) nebūs pilnībā jaunas, bet pilnībā pārveidotas. Apustulis Jānis redzēja kā visa radība tika pārveidota un zaigojoša Dieva godībā. Tā vairs nebūs nāvei, sabrukumam un ciešanām pakļauta pasaule, un grēks vairs netraucēs cilvēku eksistencei. Jūdi gaidīja jaunu radību un izprata to dažādi: zeme tiks atbrīvota no ļaunā; tā tiks pārveidota; pasaule pārstās pastāvēt un parādīsies jauna zeme un debesis vai arī tas, kas ir sabojāts, tas pazudīs. Jaunās Derības tekstos lasām par nākotnes atjaunošanu un atdzimšanu, kas notiks ar jau pastāvošās radības pārveidošanu, bet var arī attiekties uz jaunu eksistences kvalitāti. Apustulis Pāvils jaunās radības sākumu redz Jēzus Kristus krustā sišanas notikumā; katrs, kas piedalās šajā notikumā un mirst savam grēkam, un piedzimst jaunai dzīvei, piedalās jaunajā radībā. Šis atjaunošanas process uzsākās ar Jēzus Kristus nākšanu pasaulē: “kas ir Kristū, tas ir jauns radījums” (2 Kor 5,17). Jānis redzēja šī procesa noslēgumu. 

Jūras pazušanu katrs ticīgais jau tagad var interpretēt kā ielūgumu uzsākt savā dzīvē jaunu izceļošanu no nebrīves un grēka uz Dieva bērna brīvību. Ceļš ir sauss, priekšā vairs nav šķēršļu, ej! Šo ceļu iesākam kristību brīdī, bet turpinām visās dzīves laikā. Ūdens jeb grēks, nāve, dēmons, haos, ļaunums, neskaidrības, nesakarības, neizsekojamu notikumu virknes, krīzes u.t.t. vairs neradīs bezizejas situācijas. Visi, kas vecajā pasaulē jutās kā iesprostoti, tagad saņems iespēju ienākt jaunajā Jeruzalemē bez vecās pasaules viltīgajiem grēka valgiem. Pastarā notikumu kontekstā vārdi “jūras arī vairs nav” norāda uz to, ka nav arī vairs barjeras starp Dievu un cilvēku. Jaunajā Jeruzalemē cilvēkam vairs nevajadzēs neziņā meklēties kā sasniegt laimi, kā atrast Dievu un satikties ar Viņu. Dievam pretēji spēki pazudīs no radības. Jūras pazušana iet viensolī ar ciešanu pazušanu jaunajā radībā. Izceļošanas simbolika bija aktuāla Jāņa ticības brāļiem, jo kristiešu dzīve noritēja vajāšanu ēnā; kristieši Jāņa vārdos guva iedrošinājumu turpināt ceļu no grēka gūsta uz jauno Jeruzalemi. Visi negatīvie spēki un asociācijas, kas saistās ar jūru nav savienojamas ar jauno radību. Skatoties uz visām asociācijām ar jūru var uzlūkot savu dzīvi un lūgt Kungu, lai Viņš sakārto haosu, atbrīvo no grēka un ļaunā, dāvā ticības dāvanu iet caur dzīves mainību un neparedzamību. Dzīve vecajā pasaulē, salīdzinājumā ar to, ko Dievs ir apsolījis, ir trimda, un tieši tāpēc ir nepieciešams arī Pashas pieredze ne tikai vienreiz gadā, bet ikdienas uzticīgā ceļā sekojot Kungam. 

br. Jānis Savickis OFMCap 

Atkl 7, 9.14b-17, IV lieldienu laika svētdiena, C

Atkl 7, 9.14b-17

Lieldienu laika svētdienās turpinām lasīt Atklāsmes grāmatu. Labā gana svētdienā lasām, ka Jērs troņa vidū būs gans. Pārsteidzoša lomas maiņa! Jērs, kas ir gans. Līdzīgi kā ar katru Svēto Rakstu fragmentu, šīs svētdienas Atklāsmes grāmatas fragments nav jālasa kā sevī noslēgts teksts, lai tas nezaudētu savu dziļumu, bet kā vienas Dieva vārda realitātes elements. Vecās Derības izpratne ir saredzama katrā teikumā, bet tāpat arī jaunā pasaule. Atklāsmes grāmatu lasot var arī sevī attīstīt globālu skatījumu uz Dieva darbību pasaulē un īpaši tas attiecas uz Viņa klātbūtni ticīgo saimē. Jērs mira, lai pestītu cilvēkus no visām tautām un valodām (Atkl 5,9; 7,9), jo Evaņģēlija tiek sludināta visai radībai visā pasaulē (Mk 16,15). Vēsts, ko dzirdam šīs svētdienas fragmentā ir ļoti svarīga: Dievs cilvēku neatstāj, Viņš ir īpašā veidā klātesošs liturģijā, kura vada ticīgos skaidri, dziļi un droši pa pestīšanas ceļu.

“neviens nevarēja saskaitīt” (Atkl 7, 9) - ja skatāmies iepriekš tekstā (7,4), redzam konkrētu skaitli, kas norāda uz to, ka neviens netrūkst, bet neaptverams daudzums pestīto no “visām tautām, ciltīm, tautībām un valodām” (7,9) norāda uz visaptverošu, universālu pūli; tādu cilvēku grupu kurai gribas pievienoties un nepalikt malā; malā palicēji neredz realitātes dziļākās dimensijas un vairāk atgādina pasīvus vērotājus. Tie, kas pievienojās ir ticīgie, kuri vēlas pieņemt Dieva ieceri savai un visu cilvēku dzīvei; tie ir ticīgie, kuri ienāca debesīs caur ciešanām bez ticības kompromisiem. Neskaitāmais daudzums norāda īpašā veidā uz Abrahama garīgajiem pēcnācējiem un kas gāja viņa ticības ceļu (Rom 4, 11-17). Kungs apsolīja padarīt Abrahamu par daudzu tautu tēvu (Rad 17,5).

Jānis redzēja pulkus ietērptus baltās drānās (stolē) un ar palmām rokās. Apģērbam Bībelē ir svarīga simboliska loma. Drānas ne tikai norāda uz ārējo izskatu, bet atklāj cilvēka iekšējo būtību. Pazudušais dēls saņēma jaunas drānas un tas simbolizē to, ka viņš atguva savu vietu ģimenē (Lk 15,22). Izraela priesteru ordinācijas rits ietvēra sevī priestera ietērpa šķīstīšanu ar asinīm (Lev 8, 30). Grieķu Vecās Derības tulkojumā vārds “stolē” attiecas uz priesteru ietērpu, bet evaņģēlists Marks šo vārdu lieto, lai raksturotu Rakstu zinātāju ietērpu. Atklāsmes grāmatā šis vārda parādās piecas reizes, bet Lūkasa un Marka Evaņģēlijā katrā pa divām reizēm. Grieķu vārds, kas apzīmē drānas - “stolē” - norāda uz garu ietērpu, kas vairāk piemērots svinībām nekā darbam un izceļ valkātāja augstāko sabiedrisko stāvokli. Atklāsmes grāmatā “stolē” ir ieģērbti mocekļi un liecinieki. Šāds apģērbs simbolizē piederību taisnīgo kopienai, atpestīto pulkam. Kristus upura asinis sagatavoja ticīgos uz debesu svētnīcas liturģiju un “stolē” ir atbilstošs svētku apģērbs, garīgs piederības stāvoklis, jo bez tā var notikt kā līdzībā, kurā neatbilstoši ģērbtam kāzu viesim nācās pamest mielastu.

Ticīgie nēsāja baltās šķīstības drānas un palmu kā uzvaras un prieka zīmi. Šāds liels ticīgo pulks romiešiem varēja izklausīties draudošs, bet kristiešiem iedvesmojoša liecība par lielajiem Dieva darbiem viņu vidū. Palmas ticīgo rokās atsauc atmiņā Telšu jeb būdiņu svētkus (Izc 23, 40-43). Atklāsmes grāmatā arī tiek aprakstīta jauna izceļošana, tikai šoreiz ne no Ēģiptes, bet no Romas impērijas garīgā gūsta. Jērs aicina kristiešus iznākt no Romas (18,4) līdzīgi kā Izraels izgāja no Ēģiptes. Tauta vairs nejutīs badu un izsalkumu. Jēzus šādā izceļošanas kontekstā kļūst par ganu, kurš savu ganāmpulku vedīs pie ūdens avotiem un atbrīvos no iemesliem raudāt. Jēzus ir šī triumfa iemesls, Viņa nāve un augšāmcelšanās ir glābjoša. Atklāsmes grāmata atgādina, ka kristības neatbrīvo no izaicinājumiem vai grūtībām, bet sagatavo un palīdz iet cauri visām neparedzētām dzīves situācijām un drāmām. Kristības nepasargā no slimībām, vilšanās, nodevības vai krīzēm, bet gan atgādina par Dieva klātbūtni mūsos un debesīs. Ne katrs kristietis pieredz vajāšanas un savas asinis nav jāizlej kā Kristus lieciniekam, bet visi kristieši ir vajāšanu kandidāti. Tikai paliek atklāts jautājums kā tas notiks.

Pirmā gadsimta Baznīca bija vajāta cilvēku grupa, kurai bija nepieciešams iedrošinājums, tomēr par spīti grūtībām kristieši spēja iet uz priekšu un nekavējās kādā sentimentālā pagātnē. Viņi saprata, “ka vislabākais kristīgās tradīcijas dzīves veids ne vienmēr ir vērsties pagātnē, bet nākotnes uzlūkošanā, lai tajā īstenotu Dieva iecerētos darbus” (Henri de Lubac). Viņi devās uz priekšu, jo zināja, ka Dievs viņus vada. Katra ticīgo paaudze ir aicināta pieņemt šo biblisko skatījumu, kas vēršas nākotnē, nevis sastingst pagātnē, jo mūsu Dievs ir apsolījumu un piepildījumu Dievs. Ticīgie nāk no lielām ciešanām ( 7,14). Šis vārds ik pa laikam parādās grāmatā un palīdz izprast Jāņa un viņa kopienas pieredzi (1,9). Atklāsmes grāmatas lasītāju vajāšanas un grūtības nebija tik daudz saistītas ar valsts organizētu vajāšanu, cik sekām, ko izsauca sabiedriskā, saimnieciskā un reliģiskā izslēgtība tiem, kas atteicās piedalīties Romas varas sistēmā.

Ticīgie pielūgs Dievu un Dievs viņus pasargās. Dieva klātbūtne būs ar viņiem. Pasaulē, kurā izdzīvošana bija ikdienišķs dzīves modelis, vīzija par grūtību beigām, deva lielu cerību un prieku. Brīvība no karstuma bija liela dāvana vienkāršajiem cilvēkiem, kuriem bija jāstrādā svelmē visu dienu. Šī piepildījuma vēsts neattiecās tikai uz svētajiem debesīs, bet arī uz kristiešiem pasaulē. Vīzija dod pārliecību, ka Dieva tauta var justies droši sastopoties ar grūtībām. Var pat teikts: laimīgāki, bet ne pasargātāki no pārbaudījumiem. Kristieši jau šeit virs zemes kalpo Dieva svētnīcā. Vecajā Derībā redzamajā Jeruzālemes svētnīcas svētākajā vietā iegāja priesteris tikai reizi gadā, bet tagad katrs kristītais var piedalīties debesu liturģijas centrālajos notikumos. Šī realitāte ir svarīga, jo ciešanas pasaulē un no pasaules var piedzīvot, un no tām nav simtprocentīga glābiņa. Dievs dod šo svētnīcas pieredzi, garīgo templi, liturģiju, kuru neietekmē ārējās vētras, bet dod spēku iet ticības ceļu. Katram ticīgajam ir jāapzinās, ka Atklāsme apraksta mūsu ticības svarīgāko un ierastāko ticības praksi - Svēto Misi, kura arī paver mums priekškaru tai dievišķajai liturģijai, kas norit debesīs Dieva un Jēra troņa priekšā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Atkl 5, 11-14, III lieldienu laika svētdiena, C

Atkl 5, 11-14

Trešā Lieldienu laika svētdiena ļauj mums turpināt ceļu kopā ar augšāmcelto Kristu, kurš atklāj saviem mācekļiem pestīšanas noslēpumus. Šajā svētdienā turpinām šo ceļu Atklāsmes grāmatas gaismā, kas mums dod atšķirīgu skatījumu uz Jēzus personu, plašāku nekā to ierasti lasām Evaņģēlijos. Jāņa Atklāsmes grāmatas fragmenta vīzijā sanāk vienkopus kultiskie un politiskie tēli. Kultiskais jeb pielūgsmes tēls izvirzās priekšplānā, jo troņa istaba ir debesu svētnīca, zemes svētnīcas prototips. Dzīvās būtnes Jeruzalemes svētnīcā ir divu serafimu prototipi no debesīm. Tās ir būtnes, kuru visa esība tiek piepildīta Dieva pielūgšanā un viņu nemitīgā pielūgsme ir visas realitātes centrā. Šie eņģeļi ap dievišķo troni ataino visas īstenības centrēšanos par Dievu. Realitātes eksistences jēga šādā vīzijā ir Dieva godināšanā. Šie eņģeļi ir pirmie pielūdzēji, kuru piemēram seko plašāks loks. Šis plašākais loks tiek attēlots 4. un 5. grāmatas nodaļā, un ietver visas radības un visumu. 

Atklāsmes grāmatā “tronis” ir viens no svarīgākajiem simboliem, kas attiecas uz Dievu un norāda cik atšķirīga ir ticība Dievam un Viņa varai no impērijas ilūzijām par savu visvarenību. Dieva pārākumu pastiprina septiņas uzslavas formas (“varu un dievību, un gudrību, un spēku, un godu, un slavu, un svētību”, Atkl 5,13), kas rada priekšstatu, ka šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi un saiklis “un” dod katram vārdam īpašu svinīgu cēlumu, lai katrs vārds varētu tikt pārdomāts atsevišķi. Vecajā derībā tā tika raksturots Dievs, bet kristieši attiecināja to visu uz Jēzu Kristu. Romas impērijā šādus vārdus izmantoja dievu un ķeizaru kultos, un tāpēc šādas valodas izmantošana, lai slavētu krustā sisto Jēzu varēja saasināt kristiešu attiecības ar laicīgo pasauli. 

Ķeizars Vespasiāns (9-79), pateicoties savām militārajām uzvarām, tika godināts kā labdaris, glābējs un vienīgais cieņpilnais Romas ķeizars. Uzvara, kura padarīja Jēru vērtīgu, bija ciešanu pilna nonāvēšana uz krusta. Ķeizarus slavēja kā visgudrākos, visspēcīgākos, vistikumīgākos un dievišķi ieceltus valdniekus. Romieši varēja domāt, ka tas ir nevietā pierakstīt spēku un varu uz krusta nogalinātam Jēzum. Ķeizaru statusu nostiprināja lielas bagātības un iespēja ar tām dalīties, bet nogalināts Jērs nebija bagātību simbols, jo krustā sisto īpašumi tika konfiscēti. Romieši varēja atzīt gudra ķeizara valdīšanu, bet jēru uztvēra kā kaut ko negudru. Jēzus karjera beidzās uz krusta un visa Viņa misija šķita pārāk muļķīga visiem, kas bija ārpus kristiešu kopienas. 

Šādu salīdzināšanu var turpināt ilgi, bet tas, kas kristiešiem ir jāņem vērā, ka viņu ticība, domāšanas veids, mērķi, līdzekļi, spēka un kalpošanas mehānismi atšķiras no pasaules piedāvātā modeļa. Iespējams, viena no grūtākajām atskārsmēm, ko jāpiedzīvo kristietim ir tā, ka pasaules piedāvātie modeļi jau sen sevi nav attaisnojuši un nesniedz visaptverošu cilvēka vēlmju piepildījumu, un ir jāsper drosmīgs solis pretī Kristus piedāvātajai mīlestības formulai. Savādāk kristiešu kopienās var ienākt varas sviras, manipulācijas, skaudības un individuālo ambīciju strupceļi. Tāpēc arī Jērs šeit ir attēlots kā tas, kura bagātība nav materiāla un cilvēkresursu pilna, bet tāda, kas iegūst cilvēkus priekš Dieva par sava paša asiņu cenu. Jērs ir patiesi gudrs, jo prot atmaskot pasaules un ļaunā gara viltības un intrigas. Ļaunais darbojas ar maldināšanas palīdzību un lai to atmaskotu ir nepieciešama gudrība un Jēra pielūgšana.

Radība, kas slavē Jēru ir tik plaša, sākot no eņģeļiem līdz visai pārējai radībai; tas atgādina radīšanas kārtību no Bībeles pirmās grāmatas. Atklāsmes grāmatā Kristus nav attēlot kā kāds otrais aiz Dieva pielūgsmes objekts, bet ir iekļauts viena Dieva pielūgsmē. Dievam un Jēram pieraksta godu un varu, lai uzsvērtu Viņu valdīšanas likumību. Atklāsmes grāmatas laikabiedru pasaulē ķeizari kultivēja iespaidu, ka viņi valda tāpēc, ka visi to vēlējās. Romieši uzskatīja, ka pats ķeizars nevarēja sevi pasludināt par valdnieku un tāpēc svarīgi bija panākt citu cilvēku aklamāciju, kaut vai uzspiestu un formālu. Atklāsmes grāmata apstrīd šo pieņēmumu un parāda impērijas varu kā zvēra varu ar saviem palīgiem-tirāniem, kas uzspiež savu varu citiem. Atklāsme pretnostata impēriju debesu tronim un parāda, ka visa radība vēlas dot slavu Radītājam un Jēram, jo viņiem ir likumīgas tiesības pār pasauli.

Kultisko un politisko tēlu apvienošana Dieva attēlošanā cieši sakrīt arī ar visu reliģiski-politisko Romas valsts kontekstu un Atklāsmes grāmatas lasītāju situāciju. Romas impērija, līdzīgi kā vairums seno valstu, piedēvēja sev varu ar spēcīgu reliģisko nokrāsu. Impērijā bija sava valsts reliģija, kur pielūdza dievišķu ķeizaru un tradicionālos Romas dievus, un piedaloties šajā kultā impērijas iedzīvotājs izteica savu politisko lojalitāti varai. Tāda vara bija dievišķa un neapstrīdama. Turpretī Jaunā Derība norāda uz citu valdnieku: Kristus, kas pēc augšāmcelšanās nosēdās pie Dieva labās rokas (Rom 8,34; Ef 1,20-22; Kol 3,1; Ebr 10, 12; 12,2; 1 Pēt 3, 21-22). 

Mūsdienu cilvēkam ir jāievēro, ka cik atšķirīga ir Atklāsmes grāmatā atainotā realitātes uztvere no mūsu uztveres, jo mums ir pazīstama antropocentriska izpratne, bet šeit Dieva pielūgsme ir visa centrā - teocentriska pasaule. Cilvēce šajā vīzijā neatrodas centrā un tas ir pretēji mūsdienu cilvēka tendencei sevi tur redzēt. Turklāt cilvēks šajā pielūdzēju lokā nav parādīts kā pirmajā rindā stāvošs. Vasarsvētku sprediķī Pēteris paziņoja, ka Kristus valda kopā ar Tēvu (Apd 2, 33-36). Viņš valda, jo “visu Viņš nolicis zem Viņa kājām un iecēla Viņu par galvu visai Baznīcai. Kas ir Viņa miesa un Viņa pilnība, kas visu visumā piepilda” (Ef 1, 22-23). Dieva tautai nav jābīstas par to, kas nāks pār pasauli, jo Kungs visu pārvalda. Baznīca pielūdzot Jēru piedalās debesu liturģijā, kopā ar eņģeļiem un visiem debesu spēkiem. Kristus ienāca pasaulē, iemiesojies “atteicās no sevis” (Filip 2,7), cieta, nomira pie krusta, augšāmcēlās un uzkāpa debesīs un nosēdās pie Tēva labās rokas un kā Jērs saņēma debesu godu no eņģeļiem un svētajiem, kuri atrodas Dieva troņa priekšā. Liturģijā katrs Kristum ticīgais ir aicināts atvērt savas ticības acis, lai piedalītos šajā plašās realitātes uzlūkošanā un Dieva pielūgšanā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Atkl 1, 9-13.17-19, II lieldienu laika svētdiena, C

Atkl 1, 9-13.17-19

Balss runāja un apustulis Jānis pagriezās, un viņa acīm pazuda Vidusjūras skaistie skati un viņa priekšā atklājās plašākas realitātes vīzija. Šādai pieredzei ir jāseko līdzi katram Kristum ticīgajam, kas pārdomā Dieva vārdu un prot pievērstie Jēzus vārdiem, kas izgaismo dzīvi. “Es pagriezos, lai ieraudzītu” (Atkl 1,12) - tie ir ļoti konkrēti un eksistenciāli vārdi, jo prasa atraušanos no traucēkļiem, lai redzētu Runātāju, avotu. Atklāsmes grāmata ir pilna ar cīņām, katastrofām, asinīm un briesmoņiem, tomēr tam visam pa vidu, tā ir apdomības un izlēmības pilna grāmata. Lēmum pieņemšana ir tik svarīga un izšķiroša tādos brīžos, kad jāpagriež galva prom no sensācijām un tendencēm, kurām būtu it kā jāpievērš lielāka uzmanība nekā Kādam, kas runā. Vai tas nebūtu slikts tonis neinteresēties par jaunumiem, breaking news, lipīgām tendencēm un pagriezt galvu pretī kādai citai balsij? Viss lieldienu laiks un Svēto Rakstu lasījumi liturģijā mūs uz to aicina: uzlūkot Runātāju. Iepriekšējos divos gados Baltajā svētdienā pārdomājām Jāņa Evaņģēlija fragmentu par augšāmcelto Kristu, mācekļiem un Tomu*, šogad savu galvu pagriezīsim pretī Atklāsmes grāmatas pirmās nodaļās fragmentam, un arī no šī fragmenta tikai dažiem elementiem, un palūkosimies kādu plašāku realitāti šis lasījums mums atklās. 

Jānis tajā laikā uzturējās Patmosa salā Egejas jūras dienvidrietum daļā pie Mazāzijas krastiem. Uz šo salu romieši dažkārt izsūtīja cilvēkus, kurus uzskatīja par draudīgiem sabiedriskajai kārtībai. Jāņa noziegums bija tāds, ka viņš bija kristietis. Šis svētdienas fragments ieved mūs Atklāsmē, kuras saņēmējs bija Jānis. Viņš nav parādīt kā pasīvs atklāsmes pieņēmējs, bet kā tāds, kas ir ieinteresēts kristiešu dzīves vērotājs: “brālis un līdzdalībnieks bēdās, valstībā un izturībā” (1,9). Ne tikai vērotājs no malas vai kāds, kas bauda apustuļa privilēģijas, bet arī tāds, kas pārbaudījumu laikā pacietīgi iztur ticībā un liecībā par Jēzu. Jānis uzsver, ka ir viens no ticīgajiem un uzrunā viņus kā brālis. Kristieši veidoja ļoti mazu cilvēku grupu un turklāt viņus vajāja ienaidnieki. Šādos apstākļos viņu situācija izskatījās bezcerīga. 

Jānis pierakstīja Atklāsmi ar spēcīgu pārliecību un autoritāte, kas liecina, ka kristiešiem viņš bija ļoti labi zināms un iespējams kalpoja viņiem. Viņš bija ticams liecinieks un nevis vērīgs notikumu apskatnieks, un tāpēc varēja uzrunāt savu adresātu sirdis. Kristus klātbūtne kopienu dzīvē, kā to attēlo Jānis, bija neizsakāmi spēcīga liecība tam, ka pasaulē ir kāda cita realitāte, kuru ir iepazinuši kristieši un kas dod viņiem spēku turpināt savu ticības ceļu. Īpaši vajātajiem brāļiem bija svarīgi dzirdēt vārdus par augšāmceltā Kunga godību un varenību. Apustulis par savu vīziju rakstīja izmantojot spēcīgus vārdus un asociācijas ar Veco Derību, lai parādītu, ka viss ko Dievs solīja, tagad piepildās. 

Jānis “Kunga dienā” tika “aizrauts garā” (1,10). Kunga diena ir nedēļas pirmā diena jeb svētdiena, kad kristieši pulcējās uz liturģiju (Apd 20,7), lai pieminētu Kunga augšāmcelšanos. Vārdi “aizrauts garā” nav ierasti Jaunajā Derībā, bet Atklāsmes grāmatā parādās vairākas vēl reizes (Atkl 4,2; 17,3; 21,10), kas norāda uz zināmu stāvokli, kurā Jānis ir īpaši atvērts uz Svēto Garu un redz vīziju. Liturģijā mēs lietojam analoģiskus vārdus Pateicības dziesmā jeb prefācijā, kad priesteris aicina visus klātesošos: “Uz augšu sirdis” un mēs atbildam: “Mūsu sirdis ir pie Kunga”. Tie ir spēcīgi vārdi no apustuļu laikiem, kad turpinām paaudžu paaudzēs mainīt savu atsauces punktus un mērauklas. Ja lietojam šādus vārdus, tad uzsākam ceļu, lai uz īstenību skatītos ar ticību un nevis ar fizisko redzi vien. Liturģijā ir svarīgs ir brīdis, kad sakām šos vārdus. Prefācija apkopo visu iepriekš izskanējušo, sagatavo mūs tam, kas sekos: Jēzus klātbūtnei maizes un vīna zīmēs; prefācija šī noslēpuma priekšā neatstāj mūs vienus, bet norāda uz debesu liturģiju un aicina kopienu vienoties kopā ar debesu koriem, eņģeļiem un svētajiem Kunga klātbūtnes slavēšanā. Jānis gan rakstīja grāmatu, tomēr redzam, ka tas, par ko viņš rakstīja ir kas vairāk nekā grāmata - tas ir Dieva darbs mūsu vidū, Kungs Euharistijā. Draudzēm, kurām viņš rakstīja bija ļoti nepieciešams šīs Kunga klātbūtnes iedrošinājums. 

Septiņi zelta gaismekļi (1,12) tieši norāda uz menoru, svečturi, kas atradās Izraēla svētvietā (Izc 25, 31-39), bet Atklāsmes grāmatā simbolizē septiņas draudzes (Atkl 1,20). Pravieša Zaharija grāmatā lasām: “gaismeklis, viss no zelta, un augšā tam kauss, un septiņi eļļas lukturīši uz septiņiem zariem, un septiņas caurulītes iet uz katru augšējos eļļas lukturīti” (Zah 4,2). Jūdu tradīcijā lampas tēls simbolizē Izraēla paklausību Dievam. Vecajā Derībā Izraēlim bija jābūt par Dieva gaismas nesošiem lieciniekiem pasaulē (Is 42, 6-7; 49.6; 60, 1-3). Jaunajā Derībā gaismas liecinieku lomu pārņēma Baznīca (Mt 5, 14-16; Filip 2, 15), kur lampa simbolizē mācekļu liecību pasaulē; Jānis Kristītājs tika saukt par “lukturi” (Jņ 5,35), bet debesu Jeruzalemē vienīgais gaismeklis ir Jēzus (Atkl 21,23). 

Visu šo notikumu gaismā apustulis Jānis parāda vēl kaut ko svarīgu. Jāņa Evaņģēlijā Jāni atpazīstam kā Jēzus mīļoto mācekli (Jņ 13,23; 21, 20.24), jo viņam bija sirsnīgas attiecības ar Jēzu un Pēdējo vakariņu laikā atradās pat burtiski vistuvāk Kunga sirdij. Tomēr Atklāsmes grāmatā redzam, ka Jānis ieraugot Jēzus godību krīt pie Kunga “kājām kā miris” (Atkl 1,17). Jēzus godība ir satriecoša, tāda ar kādu nevar sacensties Romas ķeizars. Jāņa audience notiek Kāda priekšā, kas pārsniedz cilvēka varu. Svarīgi to ievērot katram, kas vēlas būt tik pat tuvu Jēzum kā Jānis, vēlas būt par mīļotajiem mācekļiem: no vienas puses tieksme uz intimitāti attiecībās ar Kungu, tomēr nevar aizmirst, ka ir jāatzīst visā nopietnībā, kas ir Jēzus Kristus. Ja Evaņģēlijā iepazīstam Kunga dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos - vairāk iepazīstam Viņa cilvēciskos vaibstus, tad šeit, Atklāsmē, Viņš ir pagodināts debesu un zemes Kungs. Jēzus neatstāja Jāni, bet iedrošina nebaidīties, jo Kungs ir “pirmais un pēdējais” (1,17). Šie vārdi izsaka visu: Jēzus ir Dievs un tas saskan ar Dieva Tēva vārdiem: “Es esmu alfa un omega” (1,8, skat. 2,8;21,6; 22,13).

Augšāmceltā Kunga apraksts cieši sasaucas ar Daniela grāmatu un parāda, ka Kungs piedzīvo godību un līdzību ar Dievu. Kaut arī Jēzus izbiedē ar savu klātbūtni Jāni un var satraukt katru grēcinieku, Kungs nemeklē soda līdzekļus viņiem. Augšāmceltajam Kungam ir “nāves un elles atslēgas” (1,18), kas var atbrīvot no grēka strupceļiem. Jēzus aicinājums nebīties norāda uz Viņa vēlmi piedot: Man ir atslēga, izeja, atrisinājums! Priecīgā vēsts ir tā, ka tie, kas uzticas Kungam un uzsāk augšāmcelšanās ceļu kopā ar Viņu, var saņemt grēku piedošanu. Jēzus nāve un augšāmcelšanās glābj mācekļus. Jēzus iedrošina apustuli un lasītājus, ka Viņš ir Kungs un Mesija, kurš ir jāpielūdz kā tas, kas pārsniedz visas pasaules vērtības un varas. Kungs gaida tādu atbildi, kas skar tagadni un nākotni: “kas ir, un kam jānotiek pēc tam” (1,19). 

*1)https://miersunlabums.blogspot.com/2018/04/jn-20-19-31-ii-lieldienu-laika.html

2)https://www.facebook.com/notes/r%C4%ABgas-sv%C4%93t%C4%81-alberta-romas-kato%C4%BCu-draudze/sv%C4%93tdienu-gaidot/1338642356212759/

br. Jānis Savickis OFMCap

Izc 14, 15–15, 1, Lieldienu vigīlija

Izc 14, 15–15, 1

Lieldienu vigīlijā pēc dziļā un skaistā dziedājuma Exultet noklausīšanās visi klātesošie apsēžas, lai klausītos Dieva vārdu, kas ļauj mums saprast par ko šajā dziedājumā dziedāja un ik gadus ļauj mums iepazīt pestīšanas vēstures zīmīgākos notikumus. Iepriekšējos gados mēs varējām iepazīties ar apustuļa Pāvila vēstuli (Rom 6, 3-11)* un 118 psalmu**. Šogad apskatīsim lasījumu no Izceļošanas grāmatas, kurš ir trešais pēc kārtas vārda liturģijā. Lasījums no 14. Izceļošanas grāmatas nodaļas apraksta Dieva tautas brīvlaišanu no verdzības. Aina, kurā tauta šķērso sarkano jūru ir izšķirošs notikums Izraēla pestīšanas vēsturē. Kaut arī šī pāriešana ir ļoti īsi un koncentrēti uzrakstīta, gadsimtu laikā tā ir iedvesmojusi daudz stāstus, dziesmas, literāros darbus, dzeju, gleznas, filmas un brīvības kustības. 

Dievs šajā notikumā uzsāka radīšanas darbu un šoreiz rada Dieva tautu: “Sākumā Dievs radīja debesis un zemi. Un zeme bija tukšum tukša, tumsa bija pār dzīlēm, un Dieva gars lidinājās pār ūdeņiem” (Rad 1,1-2). Radīšanas darbā Dieva gars (ruah), spēcīgs vējš, lidinājās pār ūdeņiem, Dievs tumsas vietā radīja gaismu un nošķīra “ūdeņus no ūdeņiem” (1,6) piešķirot katram atbilstošu vietu. Ūdens salīšana parāda Dieva varu pār pasauli, īpaši pār ūdeni, kas izraēliešiem simbolizēja haosa un Dievam pretēju spēku varu. Dievs pasaules radīšanas darbā, lielajos grēku plūdos un šeit, atbrīvošanas darbā, izmanto ūdeni harmonijas ieviešanai, un Sarkanajā jūru ūdeni izmanto kā savu karaspēku; šo varu Dievs arī pielietos, kad pašķirs Jordānas ūdeņus (Joz 3), lai Kunga tauta varētu iesoļot Apsolītajā zemē. Dievs sapulcināja ūdeni vienuviet, lai citviet būtu sauszeme. Izceļošanas notikumā tauta pamet verdzību uz iegūst brīvību, Dievs atkal veido gaismu tumsā (uguns stabs), ar spēcīgu vēju (ruah) pārkārto jūru, atsedz zemi un sadala ūdeņus (Izc 14, 20-21). 

Izceļošanā Dievs veido tautas jauno identitāti, kas ir atšķirīga no vergu domāšanas veida, kuru ieguva Ēģiptē. Pametot Ēģipti tauta ejot cauri tuksnesis tika pārveidota. Ārējā apspiestība tika zaudēta, izraēlieši pameta Ēģipti un faraona tirāniju, tomēr kā to var redzēt lasot tekstu tālāk, tautai vajadzēs vēl ilgu laiku, lai atbrīvotos no iekšējās verdzības un vergu domāšanas veida, lai dzīvotu atbildīgi un piesaistīti Derībai ar Dievu. Izceļošana, ceļš no verdzības uz brīvību ir jauns radīšanas process. Dievam ir vara radīt no nekā, no bezveidīgas masas un tukšuma radīt pasauli, un šī vara ir tā pati, ar kuru Dievs glābj un pārveido cilvēkus. Lai īstenotu savu mērķi Dievs veido ceļu cilvēkam un būvē ūdens sienu, lai viņu aizstāvētu no haosa un jūras stihijas (14,22). Jaunajā radīšanas procesā ir arī negaidīts notikums, kurš sāpīgi skāra ēģiptiešus - tā ir tumsa (14,20). Verdzības beigām spilgtu punktu pieliek kara ratu un citu tā laika modernāko militāro tehnoloģiju sagrāve, un karaļa varas neefektivitāte jaunas radīšanas notikuma priekšā. Jaunās radīšanas ūdens sagrauj visus nebrīves varas mehānismu.

Uz visa šī satraukuma un haosa fona Mozus paliek mierīgs un saka: “Nebaidieties, palieciet un skatiet Kunga glābšanu, ko Viņš jums dos šodien… Kungs ar jums cīnīsies, bet jūs klusējiet!” (Izc 14,13-14). Apstākļos, kad pasaules lielvara vajā vāju cilvēku grupu, bailes var būt pamatotas un var rasties jautājumi: cīnīties, bēgt vai padoties. Cilvēciskā loģika liek aprēķināt spēkus un iespējamus kompromisus. Bet palikt uz vietas, kāds no tā labums!? Dievs lika viņiem darīt vienu lietu: skatīties un klusēt, tas nozīmē būt par lieciniekiem un uzlūkot Dieva spēku. Mozus šajā situācijā ir ticības vīrs, kurš izrāda paklausību Kungam un cauri naktij izved tautu otrā krastā. Dievs visu izdarīs viņu vietā un tā būs Viņa uzvara un pierādījums, ka pat attīstīta lielvalsts ar saviem dieviem un ideoloģijām Dieva priekšā ir vāja un viegli ievainojama organizācija. Visi iepriekšējie notikumi no Izceļošanas grāmatas pirmās daļas (1-13) bija kā ievads šai faraona sagrāvei. “Kungs palūkojās uz ēģiptiešu nometni no uguns un mākoņu staba un iztrūcināja ēģiptiešu nometni” (14,24) līdzīgi kā Viņš sajauca Bābeles torņu cēlāju nodomus (Rad 11, 1-9). Ēģipte tika pazemota un uzveikta. 

Šis fragments iepazīstina pēdējo notikumu, kas pārtrauca Izraēla kalpošanu Ēģiptei, bet kas ir svarīgāk, viņi sāka kalpot Dievam un tieši tagad sākas tautas vēsture, kas no vergu grupas kļuva par tautu. Lasot šo fragmentu var pievērst uzmanību brīnumiem vai par galveno varoni uzskatīt Mozu, tomēr jāņem vērā, ka Dievs šeit ir ļoti spēcīgi klātesošs un tiek nemitīgi pieminēts, kā arī Dieva eņģelis un Dieva klātbūtnes mākonis. Dievs nepārtraukti darbojas, runā un glābs, Viņš šeit ir centrālā Persona. Beigās lasām notikuma garīgo nozīmi, no bailēm no faraona tauta pārgāja pie bijības pret Kungu (14,31). Tā ir ļoti būtiska pārmaiņa, jo tauta ieguva Kādu, kam var uzticēties un veidot saites, iepazina ticību uz kādu aicina visa Bībele. Tāds arī ir šī teksta uzdevums: modināt un stiprināt ticību un saiti ar Dievu. Dieva ienākšana tautas dzīvē dāvāja tai brīvību, lai tā varētu veidot attiecības ar Dievu. 

Fragmentā ir viena maza un svarīga detaļa: glābšana notika pa nakti (Izc 14, 20.21) un no rīta (14, 24.27). Radīšanas aprakstā rīts un vakars nepārtraukti mijas un arī izceļošanas stāstā, īpaši rītam, ir liela simboliska nozīme. No rīta aust jauna diena, pirmā brīvības diena un jauns Izvēlētās tautas sākums. Iziešana starp ūdens mūriem bija kā dzemdības, kurās piedzima jauna tauta. Jaunu tautu iedibināja arī Jēzus Kristus nedēļas pirmās dienas rītā. Viss izceļošanas stāsts ir Jēzus Kristus pestīšanas tēls. Šis rīta notikums mums pasludina patiesību, ka Dievs var mūs izvest no visām bezcerīgajām situācijām, kuras cilvēcīgi esam kā strupceļā, bet Kungs saka: “skatiet... klusējiet!” (Izc 14,13-14). Jau pravieši sludināja par jaunu izceļošanu laiku beigās, kad Dievs veiks lielākus darbus nekā veica tuksnesī. Kristū notiek patiesa atbrīvošana un šo atbrīvošanu var piedzīvot kristībās. Šis lasījums ļoti spēcīgi norāda uz Kristus pashu, pāreju no nāves uz dzīvi. Nepieciešams vien ieticēt Kunga vārdiem un paveikt to, ko Viņš liek darīt, pat ja cilvēcīgi skatoties Viņa lūgums var likties absurds. Tāda bija pāreja pāri jūrai, kad Kungs teica: ieej jūrā un nemirsi. Ja vajātājs tur ieies, jo piedzīvos sakāvi. Paklausībā ieejot Dieva naktī, piedzīvosi gaismu un jaunu dzīves ausmu, jaunu perspektīvu. 

Sarkanās jūras ūdens norāda uz kristībām. Saistība starp kristībām un Sarkano jūru bija jau klātesoša starp jūdiem, kuri pagānus, kuri vēlējās pieņemt jūdaismu, vispirms kristīja. Šīs kristības bija kā iniciācija, lai pagāni varētu piedzīvot pāriešanu pār Sarkano jūru un tikai tad varētu tikt apgraizīti. Svētais Pāvils (1 Kor 10) un vēlāk Baznīcas tēvi šajā Izceļošanas notikumā arī redzēja tēlu un norādi uz kristībām, kad Dieva vadībā cilvēks caur nāves ūdeņiem ieiet dzīvībā, no grēku tumsas ticības dzīvē. Jūdi šo stāstu un sekojošo uzvaras dziesmu lasīja Pashas svētkos, bet kristieši Pashas vigīlijas liturģijā, kas ir svarīgākais liturģiskais brīdis Baznīcas gadā. Šajā brīdī īstenojas bauslis: “Šī diena jums ir pieminama, sviniet tajā svētkus Kungam visās jūsu paaudzēs” (Izc 12,14). Kristībās ūdenī mēs tiekam iegremdēti Jēzus Kristus nāvē un augšāmcelšanā. Mūsu saite ar Jēzu palīdz mums ar uzvaru iet cauri nāves pieredzei, kuru paši nevaram ieplānot un noorganizēt, bet varam teikt Kungu, kurš zina izeju no mūsu dzīves strupceļiem. 

* Rom 6, 3-11, Lieldienu vigīlija

** Ps 118, 1-2, 16-17, 22-23, Lieldienu vigīlija

br. Jānis Savickis OFMCap

Ps 22, 8-9.17-20.23-24, Pūplsvētdiena

Ps 22, 8-9.17-20.23-24

Pirms gada Pūpolsvētdienā pārdomājām apustuļa Pāvila vēstules Filipiešiem fragmentu (2, 6-11), “jo tajā ļoti labi ir apkopota pestīšanas vēstures kulminācija un parādīta Jēzus Kristus personas teoloģiskā nozīme”*, bet šogad iedziļināsimies šai dienai paredzētajā psalmā. Šis psalms ir viens no spēcīgākajiem psalmiem, kurš apdzied Kristus ciešanas, jo tajā var lasīt saucienu, kad tiek atklāts, ka Dievs ir attālinājies un klusē. Jēzus nāves lūgšana bija tieši 22. psalms. 22. psalms apkopo visu, ko kristieši svina Lielajā Nedēļā līdz pat Lieldienu laika pēdējiem svētkiem - Svētā Gara nosūtīšana. Šajā psalmā mēs ņemam līdzdalību vajāta un izsmieta Cilvēka nāvē (Liekā Piektdiena); dzirdam, ka pastarā pestīšana nonāk arī pie mirušajiem pazemes valstībā (Lielā Sestdiena); uzzinām par līdz nāvei izsmietā Cilvēka glābšanu (Lieldienas); visbeidzot to, ka Viņa izglābšana un stāsts par Viņa glābšanu izveido kopienu (Vasarsvētki). 

Kunga pēdējie vārdi no krusta ir šī psalma pirmie vārdi: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani pametis?” (Ps 22,2). Jēzus piedzīvoja lielu attālinātību no Dieva, kaut arī zināja, ka Dievs ir ar Viņu. Šo pamestību un iekšējo cīņu Jēzus izteica savam Tēvam; līdzīgi kā to piedzīvoja lielie Dieva vīri, piemēram, Ījabs un Jeremijs. Vai tas nav aizkustinoši, ka dziļi personiskā savas dzīves brīdī Jēzus savu pieredzi neizteica ar saviem vārdiem, bet psalma vārdiem; vārdiem, kurus lietoja visa tauta, lai stāstītu Dievam par savām raizēm un traģēdijām, un stiprinātos cerībā. Jēzus uzticējās Tēvam visas savas dzīves laikā un krusta notikumi nebija izņēmumi. Viņa uzticēšanās ir tik spēcīga un pilnīga arī krusta ciešanu notikumos. Šis sauciens izsaka dziļākās un vecākās Bībeles vaimanas. Cilvēka cieņa šajā psalmā ir pilnīgi sabradāta. Ienaidnieki kā mednieki noķer savu laupījumu un “tie dala manas drēbes savā starpā” (22,19; skat. Jņ 19,32-24). Pēdējie izmisīgie vārdi noslēdz šīs vaimanas: “Bet tu, Kungs, nepaliec tālu!... steidzies man palīgā” (22,20). 

Tomēr baismīgais ciešanu tēls nav šī psalma noslēgumā, jo seko Dieva slavēšana, kurš nostājas upura pusē. Šis psalms nav tikai pamestības pieredzes pieraksts, bet arī izsaka lielu cerību. 22. psalmā taisnīgais jūtas pamests, jautā Kungu, tomēr viņa centrālā vēlme ir Dieva klātbūtne. Taisnīgā lūgšana ne tik daudz lūdz palīdzību, bet vēlas Kunga klātbūtni! Psalma autors atraujas no sava posta un vēršas pie Dieva, kurš var dāvāt pestīšanu. Interesanti, ka dziļa sūdzība spēj pārvērsties lūgšanas laikā par uzticību. Tā lūgšanā tam vajadzētu notikt. Cilvēks sāk Dievam stāstīt par savu nožēlojamo stāvokli un pārmet Viņam savas problēmas, un starp šīm sūdzībām cilvēkā kaut kas mainās, jo sūdzība pārtop lūgšanā un lūgšana liegā uzticībā. Tāpēc nav pārsteigums, ka šajā psalmā ir liela lūgumu dažādība: sūdzības ( “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani pametis?”), uzticības izteikšana (“Tu taču sēdi tronī Svētais, dzied Israēls tev slavu!”, 22,4), lūgums (“Neatstāj mani - briesmas ir tuvu, un palīga nav!”, 22,12), pateicība (“jo viņš nav nicinājis un niecinājis nabaga ciešanas”, 22,25) un slavēšana (“Tevi es slavēšu lielajā sapulcē”, 22,26).

Šajā psalmā atspoguļojas visa Lielās Nedēļas un Lieldienu laika liturģija līdz pat Vasarsvētkiem, un noteikti, tā ir arī mūsu dzīve, jo tie, kas lūdzas, tiem attālināšanās no Dieva un vientulība nav vienīgā ticības pieredze, bet viņi iepazīst arī glābiņu un jaunu ticības kopienu Kunga vadībā. “Meties pie Kunga” (Ps 22,9) bieži tiek tulkots kā “uzticies Kungam”. Vajātāji taisnīgajam liek uzticēties Kungam. Vārds “mest” ebreju valodā saistās ar ripošanu (piem., Jēkabs “noripināja akmeni no akas”, Rad 29,10), bet uzticība izriet no domas, ka smagums tiek uzlikts vai uzvelts Kungam. Jaunajā Derībā šī doma sasaucas ar apustuļa Pētera vārdiem: “Visas savas rūpes metiet uz Viņu, jo Viņš par jums rūpējas” (1 Pēt 5,7). Lai kādu kravu uzliktu uz kāda pleciem, tā ir jāiegūst, jāizprot, jānosver, jāaptver un jāpaceļ; šis darbs var būt sāpīgs, tomēr Kungs aicina mūs to veikt, jo savādāk Viņām grūti par mums parūpēties, ja mēs paši nezinām, kas ir tas mūsu dzīves smagums. 

Bībeles cilvēka dziļās vaimanas noslēdzas vienmēr ar ticību un nevis ar izmisumu; viņš zina, ka var savus smagumus uzmest Kungam. Tādai būtu jābūt kristīgās lūgšanas pieredzei: realitātes uztvere mainās lūgšanas laikā! Kādam no malas vai neticīgajam varētu likties, ka raizes un uzticība ir pretējas nostājas un, ka patiesa ticība izpaužas nesatricināmā mierā. Arī vārdi “Dieva pamesta vieta” vai “atstāts cilvēks” sadzīves valodā bēdīgā kārtā atspoguļo šo lielo neizpratni; šie vārdi pat tiek attiecināti uz visu pasauli. Šāda šo vārdu izpratne ir tikai puse no stāsta, pat bez vēlmes iepazīt otru pusi. Tomēr ticīgais cilvēks labi zina, ka ir turpinājums. Dziļā ticībā vaimanas un uzticība var pastāvēt vienlaicīgi. Jēzus Kristus ciešanas, nāve un augšāmcelšanās notikums tam ir vislielākais pierādījums. Uzkraujot (uzticoties) Dievam savu dzīvi, katrs kristietis ir aicināts iet šo pashas ceļu, lai kopā ar Kristu, kas ir uzvarējis nāvi, atgūtu arī savu dzīvi.

* Filip 2, 6-11, Pūpolsvētdiena

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 8, 1-11, V gavēņa svētdiena, C

Jņ 8, 1-11

Trešo gavēņa svētdienu pēc kārtas Baznīca mūs aicina pārdomāt atgriešanās ceļu. Iepriekšējās divas svētdienas lasījām Lūkasa Evaņģēliju, bet 7. aprīļa svētdienā lasīsim Jāņa Evaņģēliju. Līdzīgi kā iepriekšējās svētdienās arī šoreiz Evaņģēlijs uzsver atšķirību kāda pastāvēja starp Jēzus un farizeju attieksmi pret grēciniekiem. Jēzus, kas “pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem” (Lk 15,3) piedod grēkus laulības pārkāpējai, kurai draudēja nāves sods. Jēzus netrivializēja sievietes grēku, neapstājās pie tā, bet aicināja viņu iet atgriešanās ceļu. Jēzus parādīja viņai lielu uzticību, jo ticēja viņas vēlmei atgriezties; Jēzus uzticība saturēja arī solījumu, ka grēcinieks var mainīties un uzsākt jaunu dzīvi.

Levītu (20,10) un Atkārtotā Likuma grāmatā (22,22-24) atrodas priekšraksti par laulības pārkāpšanu, kura jāsoda ar nāvi. Šis senais priekšraksts dod iespēju Rakstu zinātājiem pārbaudīt Jēzu. Viņu nodomi nebija profesionāli vai zinātniski, bet provokatīvi; viņi zināja, ka Jēzus bija grēcinieku un muitnieku draugs, kas dāvāja viņiem piedošanu. Vai Jēzus varēja nostāties pret šo priekšrakstu un tādā veidā atmest Mozus likumu? “Jūdi brīnījās un sacīja: Kā Viņš, nemācīts būdams, zina Rakstus?” (Jņ 7,15). Jēzus skaidroja, ka Viņa mācība nāca no Dieva (7,16-18), bet jūdi tam nepievērsa uzmanību, viņi gribēja diskreditēt Viņu. Likme bija augsta. Pretinieki nemeklēja patiesību, bet ieganstu apsūdzēt “herēzijā”, kādu likumīgu āķi, lai pašu Jēzus varētu notiesāt. Ja Jēzus izteiktos par labu nomētāšanai ar akmeņiem, Viņu varētu apsūdzēt Romas likumu pārkāpšanā un kūdīšanā, jo tikai romiešiem bija tiesības notiesāt uz nāvi un izpildīt spriedumu. 

Noķerto laulības pārkāpēju nostādīja vidū. Tā rīkojas tiesas procesā. Ko darīs Jēzus? Šī notikuma kontekstā interesanta ir Jēzus rakstīšana smiltīs. Nav tik svarīgi minējumi, ko Jēzus tur varēja rakstīt, bet pati darbība. Šī darbība atgādina “divas liecības plāksnes, akmens plāksnes, aprakstītas ar Dieva pirkstu!” (Izc 31,18; At 9,10) jeb Desmit baušļus vai Dekalogu. Tā kā Jēzus atradās svētnīcā un rakstīja uz grīdas akmens plāksnēm, Viņa žests ir ļoti spēcīgs. Tagad Jēzus nedomā par jauniem Desmit baušļiem, bet par vārdiem, kas šos baušļus var skaidrot. Mozus vārdi Likumā bija nedzīvi burti, kurus Jēzus vēlējās atdzīvināt: “Viņš arī mums devis spējas kalpot Jaunajai derībai, ne burtam, bet garam, jo burts nokauj, bet gars atdzīvina.” (2 Kor 3,6). Jēzus vārdi un nostāja atklāj Dekaloga dzīvdarošo un atbrīvojošo spēku: “Ej un negrēko vairs!” (Jņ 8,11). Dekaloga jēga tiek atklāta Jēzus vārdos un Jēzū Kristū: “Dievs nesūtīja savu Dēlu pasaulē, lai Viņš pasauli tiesātu, bet lai pasaule tiktu caur Viņu pestīta” (Jņ 3,17).

Šīs svētdienas Evaņģēlijs uzsvaru liek vairāk uz cilvēka vajadzību atgriezties. Dieva piedošana ir žēlastība un arī aicinājums grēciniekam neatkāpties no greizā ceļa. Atgriešanās sākumā šķīsts un saprotošs skatiens, viens vārds un draudzīgs žests var būt dziedinošs un iedrošinošs. Jēzus nenoliedz Dieva sodu, tomēr grib, lai katrs cilvēks ar to sastaptos personīgi. Šī stāstā centrā nebija grēks, bet Dieva nostāja grēcinieka priekšā, kurš tic un zina, ka cilvēks var dzīvot savādāku dzīvi. Kungs uzticējās viņas turpmākajam ceļam. Cerības Dievs (Rom 15,13) saka: “Lūk, es visu daru jaunu” (Atkl 21,5) un tā skan Jēzus ielūgums nākotnē iet kopā ar Viņu. Skats nākotnē kopā ar Kristu ir būtiska ticības sastāvdaļa. Kungs neuzsāka abstraktu sarunu par Likumu, bet pievērsās uzreiz grēciniekam, kuram nepieciešama glābšana un Dieva piedodošā mīlestība. Tik pat konkrēti Viņš rīkojās savā dzīvē un misijā līdz pat krusta nāvei. Jēzus nāca pasaulē, lai nomirtu pie krusta koka un lai Tēvs Viņu augšāmceltu trešajā dienā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 15, 1-3.11-32, IV gavēņa svētdiena, C

Lk 15, 1-3.11-32

Ceturtajā gavēņa svētdienā, jau otro svētdienu pēc kārts, turpinām pārdomāt atgriešanās procesu mūsu dzīvēs. Šajā procesā ir divi virzieni - grēks un atgriešanās: attālināšanās no Dieva un atgriešanās pie Viņa. Lai ilustrētu šo procesu Baznīca mums piedāvā līdzību par “Piedodošu tēvu”. Šajā līdzībā galvenais varonis ir tēvs, kurš mums parāda Dieva attieksmi pret cilvēku, kurš atgriežas, un tāpēc labāk šo līdzību būtu nosaukt par “Piedodošā tēva” līdzību un nevis līdzība par “pazudušo dēlu”. Abu brāļu stāsti līdzībā ir blakus tēmas, pakārtotas tēvam. Šajā komentārā lielāku uzmanību pievērsīsim tēva reakcijai uz dēla atgriešanos, lai šajā gavēņa laikā labāk apzinātos kāds ir Dievs, kurš aicina mūs uz atgriešanos, kā Viņš mūs gaida un kādu prieku mēs varam sagādāt Viņam. Pat ja esam kā jaunākais dēls, kurš atgriežas saskaņā ar aukstu aprēķinu un nezina ko sagaidīt no tēva, mēs esam aicināti pat ar nepilnīgiem nodomiem, neskaidri izteiktiem vārdiem un vēlmēm doties pie Kunga. Dievs ir katras atgriešanās pirmais iniciators un mūsu ziņā ir atbilde, kādu mēs dosim Kungam. Viņš priekš mums ir sagatavojis pārsteigumus. 

Jaunākais dēls pameta tēva mājas ar visu savu mantojumu. Interesanti, ka Raksti pret šādām situācijām brīdina un tajos ir skaidra nostāja: “Ievērojiet! Ne dēlam, ne sievai, ne brālim, ne draugam nepiešķir varu pār sevi, kamēr vien esi dzīvs” (Sīr 33,19-20). Tomēr tēvs rīkojas saskaņā ar saviem pārsteidzošajiem ieskatiem. Cilvēkā ir apslēpta vēlme attiecībā pret tēvu, kuru viņš vēlas pārsniegt, izskaidrot un iegūt taisnību savā pusē; kļūt par kungu pār sevi, savu dzīvi un nākotni, izdzēst tēva tēlu no savas dzīves. Vēlme atbrīvoties no Dieva cilvēkos ir klātesoša no Ādama un Ievas laikiem: “būsiet kā Dievs” (Rad 3, 5). Dēls iztērējot savu mantu nonāk izmisīgā situācijā. Viņš saprata ne tikai to, ka viņa dzīve ir viens liels haos, bet arī to, ka nav vairs cienīgs saukties par tēva dēlu un bija gatavs pazemot sevi, lai atgrieztos mājās. Zīmīgi, ka Jēzus nesaka, ka dēls atgriežas ciemā vai mājas, bet tieši pie tēva. Tēvs lūkojās tālumā un gaidīja savu dēlu, ar mīlestību piepildot attālumu, kas viņus dalīja. Var pat teikt, jo lielāks bija attālums, jo vairāk tas bija piepildīts ar mīlestību. 

Pirms nekā sasniedza māju, tēvs nesēž mājās vai citas nodarbēs, bet gaidīja jaunākā dēla ierašanos. Šī stāsta vieta Jēzus klausītājos varēja izraisīt kultūršoku. Normāli tēvs gaidītu dēlu, lai no viņa saņemtu kādas cieņas izpausmes. Tomēr Dieva līdzjūtība ir pārsteidzoša. Tēvs ir tik ļoti priekpilns, jo metās ar mīlestību savam dēlam ap kaklu. Tēva reakcija uz dēla atgriešanos atklāj mums tēva sirdi, kurš, izrādās, atlaidis dēlu, ir domājis par viņu visu laiku. Spēcīgais apkampiens liecina par nemainīgo mīlestību pret viņu un reālām prombūtnes sāpēm. Piedošana ir vispārēja un tūlītēja. Viss, ko tēvs piešķīra dēlam ir dziļi simbolisks un katrs no elementiem ir atsevišķa stāsta vērts. Vārdu skūpstīt var tulkot arī “skūpstīja viņu daudzas reizes” vai “skūpstīja viņu maigi”. Drēbes un gredzens simbolizē cilvēka pozīciju mājās. Basās kājas liecināja par kalpa vai verga statusu, bet apavu ieģērbšana norāda, ka cilvēks ir brīvs. Nobarots vērsis bija ļoti rūpīgi izraudzīts un pieskatīts dzīvnieks. Tēvam nebija atbilstošāka situācija kā šī, lai savā priekā dalītos ar visu labāko, kas viņam ir.

Dēls pat nepaspēja izteikt savu nodomu un tēvs sveica viņu atpakaļ ģimenē, apgājās ar lielu cieņu un deva pavēli svinēt viņa atgriešanos. Izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Šo līksmo notikumu ritējumu pārtrauca vecākā dēla pretenzijas. Atvērts paliek jautājums, vai vecākais dēls pievienojās mielastam? Viņš šajā stāstā simbolizē farizejus un visus viņiem līdzīgos cilvēkus, kuri ir aicināti mainītu savu domāšanas veidu pret visiem šķietami nevietā atnākušajiem. Vecākais brālis domāja, ka attiecību pamatā ar tēvu ir darbs, likums, pienākums, jo savam tēvam nekalpoja aiz mīlestības, bet dēļ atmaksas; viņš pat uztvēra sevi kā nebrīvu un sasaistītu kalpu. Tēva vārdi: “Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss mans ir tavs” (Lk 15, 31) norāda uz tautas vadoņiem, kuri kā izvēlētās tautas locekļi atradās priviliģētās attiecībās ar Dievu. Viņi bija derības un Likuma sargi un liecinieki, un tai vietā, lai priecātos par citiem, kas pievienojas viņiem, lai kļūtu par valstības bērniem, viņi dusmojās. Līdzība ir ar atvērtu nobeigumu, jo aicina mūs pārdomāt, ko mēs darītu, ja mēs būtu vecākā brāļa vieta. Vai mēs pieņemtu grēciniekus, kuri atgriežas un svinētu viņu atgriešanos, vai arī mēs būsim pārliektu noraizējušies par sevi un nedalītos atgriešanās priekā? Vai apšaubītu vai turētu aizdomās atgriešanās motivāciju?

Jēzus pretinieki Lūkasa Evaņģēlijā gandrīz vienmēr bija farizeji un un likuma zinātāji. Šī iemesla dēļ Viņš pastāstīja trīs līdzības, kuras varam lasīt 15. Lūkasa Evaņģēlija nodaļā. Visas trīs līdzības runā par lietām vai personām, kas pazuda un pēc tam tiek atrastas. Šīs līdzības māca par atgriešanos pie Dieva un atvērtību uz Jēzu Kristu, kurš sludina Dieva valstību. Jēzus runāja ar farizejiem, kuri noraidīja valstības vēsti. Viņi iebilda pret to, ka grēcinieki nāca pie Jēzus un ticēja Viņa vārdiem, jo viņiem nepatika doma, ka cilvēki no “ārpuses”, atkritēji un grēcinieki var kļūt par valstības dalībniekiem. Kā tēvs sarīkoja mielastu dēlam, tā Jēzus sēdēja pie viena galda ar grēciniekiem. Jēzus apzināti lieto mielasta tēlu šajā vietā, jo iepriekš pieminētais mielasts simbolizēja valstības ierašanos (13, 29; 14, 15-24). Jēzus klausītāji uzreiz izprata šī mielasta nozīmi. Grēcinieki, kuru simbolizē jaunākais dēls, iegāja valstībā, jo viņi tuvojās Dievam; viņi ticēja, ka ir jāatgriežas pie Kunga, lai saņemtu piedošanu. Šīs svētdienas līdzībā nekas netiek runāts par pazudušā meklēšanu (kā līdzībā par pazudušo avi, 15, 3-10) vai nepieciešamību nožēlot grēkus, bet tas tāpēc, ka šī ir līdzība, kura uzsver tēva piedodošo mīlestību pie kuras mēs varam vērsties lielā brīvībā. Esam aicināti savā dzīvē nejusties kā novēroti ar kādu kontrolējošu aci, bet, ka ir Kāds, kas mūs gaida un mīl. Dēla vārdi: “Es celšos un iešu pie sava tēva” (15,18) izsaka vēlmi atrast jaunu sākumu mūsu dzīvēm, kurā klātesoša būs mīlestība, piedošana un mērķis. 

br. Jānis Savickis OFMCap