Kol 3, 1-5. 9-11, svētdiena XVIII, C

Kol 3, 1-5. 9-11

Dievs no Kristus krustā sistā ķermeņa, pārdurtā sāna, izvelk Baznīcu,
kronētu sievieti. Manuskripts no Francijas, 13.gs. vidus.

3. augusta svētdienā turpinām kā otro Dieva vārda liturģijas lasījumu iepazīt Pāvila vēstuli Kolosiešiem un šajā svētdienā ielūkojamies fragmentā, kurš ir ņemts no vēstules otrās daļas, kurā apustulis vairāk pievēršas brīdinājumiem un izklāsta mācību par jauno dzīvi Kristū. Sākumā norāda uz laiku beigās (Kol 3,1-4) un tad aicina sekot Kristum (Kol 3, 6-17). To var īstenot gandarīšanā, kuras auglis ir jaunais cilvēks. Jaunā dzīve mūs padara par Tēva dēliem un bērniem, Krisus brāļiem un Svētā Gara iemājošanas svētnīcu. Šī dzīve vēl ir apslēpta Dievā (Kol 3,3), bet pilnībā atklāsies mūsu augšāmcelšanā garīgajā un neiznīkstošajā miesā (1 Kor 15, 42-55). Cilvēku valodā nevar izteikt vārdos dievišķās dzīves saturu, svētumu un godību, un tas pat nav vienmēr jācenšas, ja negrib pazaudēt personisko saiti ar Dieva noslēpumainību. Jaunā Derība ar viso pestīšanas vēstures reālismu to ņem vērā un Pāvils raksta: “jūsu dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā” (Kol 3,3). No augšāmcelšanās plūstošā dzīve, svētums un godība šajā pasaulē vēl ir apslēpta un pakļaujas zemes dzīves apstākļiem.

Zemes dzīvei ir savi ierobežojumi un kristieši uzglabā saņemtās dāvanas “māla traukos” (2 Kor 4,7) un Pāvils aicina: “savu prātu virziet uz to, kas augšā, ne uz zemes lietām” (Kol 3,2), lai pēc iespējas mazāki būtu šķēršļi žēlastībai mūsos. Pāvils vēstulē Kolosiešiem uzsvaru liek ne tikai uz Kristus iepazīšanu vai arī uz veidu kā ticīgajam jāseko Viņam, bet īpaši vērš uzmanību uz dzīves kopienu ar Kristu, kas veido kristiešu dzīvi. Ticīgajiem ir jāatmet vecais cilvēks, lai ietērptos jaunajā cilvēkā. Pāvils jauno cilvēku izprata morālās kategorijās (Kol 3,9-17; Ef 4, 1-2.22-24). Kristīgā identitātē ir ietverta pārliecība, ka mūsu augšāmcelšanās jau ir sākusies ar Jēzus augšāmcelšanos un tā ir sākusies ikvienam, kas tic Kristum. Apustulis Pāvils šo “jau tagad” redz kristiešu ikdienas dzīves miršanā un augšāmcelšanā (Rom 6,13; 2 Kor 4,16; Kol 3,1-4; Jņ 4,24).

Cilvēka dzīves piepildījums ir Dievā un tāpēc alkas pēc Dieva ir cilvēka dzīves būtisks elements. "Dažreiz var vēlēties to, kas nav vēlēšanās vērts. Par to runā vārdi: "[Nomērdējiet sevī] kaisli, samaitāto iekāri" [Kol 3,5]. Ļaunas vēlmes nav vēlmes vērta, tāpat kā viltus labums nav izvēles vērts, pat ja daži to izvēlas."* Tas, kurš ticībā ir kopienā ar Kristu, šajā pasaulē vēlēsies dzīvot pēc Viņa tēla un līdzības, un sekojoši būs šeit uz zemes autentiska un patiesa persona; tas arī ir iemesls, kāpēc ar mieru un prieku ir vēlme pāriet no šīs pasaules pie Tēva. Mūsu zemes dzīvei Kungs Pēdējo Vakariņu laikā atstāja testamentu: “To dariet manai piemiņai” jeb to, ko konkrēti nozīmē īstenot savā dzīvē piemiņu tam, ko pats Jēzus pieredzēja. Tāpēc Pāvils vēstulē Kolosiešiem raksta: “novelciet kā drānas no sevis veco cilvēku līdz ar viņa darbiem un apvelciet atjaunoto cilvēku, kas ir atjaunots saprašanā pēc Radītāja tēla” (Kol 3,9-10) jeb tas cilvēks, kurš uzvedas kā Kristus, tas piepildās un īstenojās kā cilvēks; kas īsteno piemiņu tam kā dzīvoja Kristus, mēģinot Viņam sekot, pateicoties Dieva žēlastībai kļūst pakāpeniski Viņam līdzīgs, pieņemot to pašu tēlu, kas ir Kristū.

* sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.8 [Ps 20]

br. Jānis Savickis OFMCap

Rad 18, 20-32, svētdiena XVII, C

Rad 18, 20-32

Abrahams aizbilst par Sodomu un izglābts tikai tiek Lots
ar savu ģimeni. Manuskripts no Čehijas, 1417.g.
[Bible olomoucká, I. díl] - 1417 - Research Library in Olomouc, Czech
 Republic - CC BY-NC-SA.

Pirms nedēļas Dieva vārda liturģijā lasījām kā trīs noslēpumaini vīri apciemoja Abrahamu un viņš izrādīja ciemiņiem lielu viesmīlību, un saņēma kā balvu ziņu par dēla piedzimšanu no sievas Sāras. Beidzot solījums sāka piepildīties, bet viņam nācās domāt ne tikai par Dieva apsolījumiem, bet arī par vēstures norišu nemierīgajiem notikumiem un cilvēku likteņiem kā tas ir katram ticības ceļa gājēju. Lasot tālāk Radīšanas grāmatas 18. nodaļu šajā svētdienā iepazīstamies ar Abrahamu kā starpnieku, kurš pārliecināja Dievu, lai glābtu Sodomu un Gomoru. Dievs zina, pēta, izsver un tiesā, un tāpēc Viņš grib precīzi zināt, kas notiek Sodomā (Rad 18,21). Stāsts norāda uz to, ka Dievs bija gatavs piedot un izrādīt žēlasirdību sava kalpa Abrahama dēļ, tomēr pilsēta tika izpostīta un no tās izglābās tikai viņa brāļadēls Lots ar savu ģimeni (Rad 19,29). Dievs sodīja elkdievu ticību ar tās izvirtušajām seksuālajām praksēm, kas bija raksturīgas Kanānas iedzīvotājiem un kuriem bija liela negatīva ietekme uz Izraeli.

Bībelē dialogu uzsāk Dievs un Abrahama dzīvē tos ir ļoti spilgti redzams, un tāpēc Dievs neslēpa no patriarha to, ko apņēmās darīt, jo izvēlēja viņu par svētību tautām, tāpēc, ka notiekošais cilvēku vēsturē attiecas arī uz viņu. Šajā dialogā Abrahams izsaka savu viedokli, kas nesakrīt ar Dieva ieceri. Dievu un cilvēku šķir nebeidzamas tāles, bet tas nav šķērslis atklātai sarunai. Vājākais un padotais spēcīgākā un varenākā priekšā var būt nepatiess, izbijies un rūpīgi izvēlas to, ko teikt, bet Abrahams drosmīgi un atklāti izsaka savas domas. Abrahama uzticība Dievam bija spēcīgāka nekā bailes un tā ir liecība patiesībai, ka patiesa ticība ļauj izteikt drosmīgu lūgumu ar uzstājību un cieņu.

Abrahams nebija tieši saistīts ar abām pilsētām, kuras Dievs bija nolēmis iznīcināt, tomēr nostājās to pusē, jo viņam bija jākļūst par svētību tautām. Abrahama jautājumi Dievam, kuros viņš kaulējās ar Kungu, nebija tikai aizbildniecības lūgšana: “Vai patiesi tu aizrausi taisno kopā ar ļaundari” (Rad 18,23), bet arī jautājums, vai Dievs vēlas iznīcināt taisnīgos kopā ar grēciniekiem jeb kādi ir Dievs darbības kritēriji vadot pasaules vēsturi? Tas bija jautājums netikai par Sodomu un Gomoru, bet cilvēci, jo, vai tad Dievs dēļ nezālēm pļautu visu labības lauku. Evāņģēlija līdzībā par nezālēm labības laukā lasām: “nē, ka, nezāles ravēdami, jūs neizraujat līdzi arī kviešus” (Mt 13,29). Tas bija svarīgs jautājums, jo gandrīz katrā traģiskā notikumā nav pamanāma atšķirība starp taisnīgajiem un bezdievjiem, jo posts piemeklē visus. Abrahama aizbildniecība noslēdzas pie desmit taisnīgajiem un atbilde netiek dota, un jautājums palika karājoties gaisā. Kas notiek ar vienu taisnīgo grēcinieku vidū? Ko es darītu Dieva vietā? Neskaitāmas un neprognozējamas dzīves situācijas rada nemitīgu jautājumu konveijeri.

Abrahams kaulējās ar Dievu un pakāpeniski samazināja iespējamo taisnīgo skaitu pilsētā līdz desmit, bet šajā dialogā skaits nav svarīgākais. Kāpēc Abrahams šai labajā aizbildniecības ceļā apstājās un netirgojās arī par piecu vai vienu taisnīgo pilsētā? Abrahams savās prasībās neaizgāja līdz beigām, jo skaitļiem viņam vēl bija nozīme, bet Dieva acīs tā nav, jo Dievs ir gatavs glābt visus viena dēļ. Pravietiskā tradīcija to gana labi uztvēra un Jeremija grāmatā lasām vārdus par Jeruzālemes grēku: “pastaigājiet pa Jeruzālemes ielām, palūkojiet, apjautājieties un pameklējiet, vai jūs tur atradīsit kādu, kas dara pēc taisnības, ir uzticīgs un patiess un domā par ticību,- tad Es tai piedošu!” (Jer 5,1) vai pravietis Ezehiēls: “Es meklēju viņu vidū kādu, kas nostātos par saviem tautiešiem kā mūris un aizstāvētu zemi Manā priekšā, ka Es ar Savu tiesas spriedumu to galīgi nepazudinu, bet Es neatradu neviena.” (Ez 22,30) un pravieša Jeremija grāmatā cietošais kalps “aizlūdza par ļaundariem” (Jer 53,12) un viņa dēļ Dievs piedod visiem pateicoties viņa upurim. Abrahams atvēra ticības ceļu, kas atvedīs pie Jēzus Kristus.

Ko šis lasījums mums pavēsta? Vai par taisnīgo glābšanu? Kopīgo atbildību? Vai Dievs nenostājas nevienā pusē? Vai arī visas pilsētas glābšanu no Dieva soda ar taisnīgo cilvēku aizbildniecības spēku? Abrahams uzticējās labajam Dievam un Viņa žēlsirdībai, un bija solidārs ar tiem, kuri pieredzēja cilvēciskos vājumus un grēku. Abrahams bija Dieva iecelts svētību starpnieks un kļuva par ceļu, kas savieno cilvēkus ar Dievu. Radīšanas grāmatas 18. nodaļā liels uzsvars tiek liekts uz cilvēku lielo grēcīgumu, ka pat Dieva žēlastība un piedošana nevar sasniegt cilvēka sirdi. Pēc nesekmīgas tirgošanās ar Dievu un neatrodot tur nevienu tainsnīgo, Dievs sodīja pilsēta. "Ne katrs, kurš sauc ar iekšējā cilvēka balsi, sauc uz Dievu, bet tikai tas, kurš runā par Dieva lietām, kurš vērš savu lūgumu Dievam. Sauc arī sodomieši, bet ne pie Dieva: "Sodomā un Gomorā ir jo liela kliegšana, un viņu grēki jo smagi" [Rad 18,20]"* Kristietim nevajadzētu būt pārsteigumam, ka neatradās neviens taisnīgais, jo vienīgais taisnīgais ir Jēzus Kristus un savā ziņā Dievs atbildēja uz Abrahama meklējumiem pēc taisnīgā un sūtīja pasaulē savu Dēlu. Patiess taisnīgums ir varens un nepakļaujas grēka diktātam, un tāda ir Jēzus Kristus nestā pestīšana. Viena taisnīgā esība var atnest piedošanu visiem un Vecajā Derībā jau cietošais Kunga kalps ir noslēpumains Kristus pirmtēls, kurš atnesīs pestīšanu, Viņš-Viens priekš visiem un tas notika uz krusta koka.

* sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.109 [Ps 26]

br. Jānis Savickis OFMCap

Kol 1,24-28, svētdiena XVI, C

Kol 1,24-28

Pāvils no ieslodzījuma Romā pasniedz vēstuli, lai to
aizvestu Kolosiešiem. Pāvils ievietots burtā "P".
Manuskripts no Anglijas, 12.gs. beigas un 13.gs. sākums.

20. jūlija svētdienā turpinām lasīt Pāvila vēstuli Kolosiešiem, un ja iepriekšējā svētdienā lasījām himnu par godu Kristum, tad pēc tās seko vairāki motīvi, kuros apustulis atgādina ticīgajiem viņu dzīves jauno situāciju un norādot uz savu dalību Kristus noslēpumos. Kristieši ir aicināti ciest kopā ar Kristu (skat. Mk 8,34). Šis aicinājums nav vērsts uz ciešanām, bet vispirms uz sekošanu Kristum, jo nevar Viņam sekot bez dalības Viņa ciešanās. Pāvils apvieno vēlmi būt kopā ar Kristu ar dalību Viņa ciešanās. Apustulis pieredzēja to pašu ko Kungs, jo kalpošana un taisnīga dzīve rada pretestību un ved caur ciešanām un vājībām pie nāves, kas līdzīga Kristus nāvei. Pirmos kristiešus ātri sāka vajāt un daudzi kļuva par asinslieciniekiem, un saprata, ka piedzīvo paša Jēzus Kristus situāciju. Moceklības liecībai ar mieru un prieku bija pārsteidzošs spēks.

Lasījums sākas ar vārdiem, kas caur gadsimtiem ir radījuši daudz jautājumu: “savā miesa papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās” (Kol 1,24). Vai Kristus ciešanām kaut kas pietrūkst un Pāvilam tās ir jāpapildina? Jāuzsver, ka Kristus pestījošās ciešanas ir pietiekošas, bet tas, kas vienmēr ir nepieciešams ir Jēzus Kristus Evaņģēlija sludināšana. Pāvils savās vēstulēs saista prieku ar apspiešanu pasaules beigu perspektīvā un savas ciešanas izprata kā laiku beigu kristiešu apspiešanu un viņu apvienošanos ar cietošo Kristu. Savas ciešanas viņš izprata kā upuri par draudzēm, kurām viņš rakstīja vēstules. “Kristus ciešanu papildināšanu” uztvēra konkrēti, jo varēja trūkt kalpotāju grūtajā apustuliskajā misijā vai bija jāpapildina materiālie trūkumi pārdalot to no bagātajiem kristiešiem pie trūcīgajiem. Pāvils norāda, ka savās ciešanas garīgā veidā aptver un stiprina ticīgos.

Kristus atvēra mums iespēju līdzi ciest ar Viņu. “Visiem, kas cieš šajā pasaulē – slimajiem, neārstējamiem un mirstošajiem, cietumā esošajiem un spīdzinātajiem, apspiestajiem un bezcerīgi nabadzīgajiem – ir jāzina, ka savā situācijā viņi nav nolemti pilnīgai bezspēcībai: ja viņi apvienos savu bezcerību ar krustā sisto Dieva Dēlu, viņi darīs vairāk, lai celtu patieso Dieva valstību nekā daudzi zemes laimes arhitekti. Protams, cilvēkiem, un jo īpaši kristiešiem, ir jādara viss iespējamais, lai mazinātu cilvēces pašreizējās un nākotnes ciešanas. Taču, to darot, viņiem nevajadzētu aizmirst Jēzus teiktās svētības, kad viņš caur ciešanām un krustu raugās uz augļiem”*, kas ir izteikti kalna svētībās.

Pāvilam ticība ir ar izteiktu sabiedrisku raksturu un savas ciešanas viņš redzēja Baznīcas kontekstā. Savās vestulēs rakstos par savām ciešanām, apustulis atklāj, ka saņēmis no Dieva dāvanu, kas ļāva viņam tās pieņemt ticības garā un vērtēt tās pestīšanas plāna un vēstures gaismā. Pāvilam nebija grūti pieņemt domu, ka var ciest otra dēļ, vai dēļ Baznīcas un arī Kristus darbu labad. Dzīve Kristus dēļ ir sevis atdošana, lai viņš varētu ticīgajā rīkoties, lai Kunga noslēpums īstenotos cilvēka dzīvē un Baznīcas kopienā notiktu Kristus pashālais notikums Viņa Miesas - Baznīcas labā. Kristietis tādā veidā nodod savu dzīvi Kristum, kur Viņa Noslēpums kļūst klātesošs arī praksē caur tuvākmīlestību kādu mums parādīja Jēzus Kristus ar savu nesavtīgo un atvērto attieksmi pret citiem, pat pret tiem, kuri neprot pozitīvi uz to atbildēt. Pāvils vienmēr palika priecīgs, jo dziļi uzticējās Dievam, jo redzēja savas darības augļus kristiešu ticības dzīvē.

Kristīgais garīgums ir cieši saistīts ar ķermeniskumu, jo garīgā dzīve aptver visu personu, kas ir vērsta uz Jēzu Kristu un šī kustība, kurā ķermenim ir sava loma saistās arī ar ciešanām. Pāvils neizvairījās no īstenības radītajām grūtībām un reālistiski uzlūko dzīves samezglojumus un smagos posmus, kuri ir pārejoši un kurus ir jāpārvar nākotnes labumu perspektīvā (skat. 2 Kor 4,17). Pāvilam ciešanas ir cieši saistītas ar Kristu, jo viņš tās atdod Kungam, lai tās iegūtu vērtību un kļūtu par “papildinājumu”. Ir tikai viens Kristus krusts, kuram kristieši pievieno savas ciešanas un līdzīgi ir tikai viena Kunga augšāmcelšanās, kurā ticīgie piedalās. “Kristus ciešanu papildināšanu” varētu pārprast, domājot, ka Kristus ciešanas nebija pietiekamas pestīšanai un ka svēto ciešanas ir jāpievieno, lai tās pabeigtu, bet tas, ko Pāvils gribēja pateikt ir tas, ka pietrūkts viņa ciešanu Kristus un Baznīcas dēļ, un līdzīgi katra ticīgā ciešanas jeb uzticība Dieva gribai, kas var izsaukt dažādus pārbaudījumus un ciešanas, ir tas, kas nepieciešams Kungam, lai Baznīca varētu izplatīties katrā laikmetā un zemē.

* Hans Urs von Balthasar, You Crown the Year With Your Goodness: Sermons Throughout the Liturgical Year, San Francisco: Ignatius Press 1989 - 59.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

​​Kol 1,15-20, svētdiena XV, C

Kol 1,15-20

Pāvils raksta vēstuli kolosiešiem. Manuskripts no

Nīderlandes, 1372.g.

St. Paul sending a letter to theColossians autors Jean Bondol - 1372

- KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

13. jūlija svētdienā lasām vēstules Kolosiešiem fragmentu no 1. nodaļas, kurā iepazīstam kristīgās ticības pamatvēsti cēlā kristoloģiskā himnā (Kol 1, 15-20). Līdzīga himna ir vēstulē Filipiešiem (Filip 2,5-11). Kristus šajā himnā tiek paaugstināts kā Kungs radīšanas aktā (Kol 1, 15-17) un kā izlīguma nodrošinātājs starp cilvēkiem un Dievu. Kaut arī tā ir Jaunās Derības himna, tomēr jēdzieni un izteiksmes līdzekļi ir piesātināti ar Vecās Derības izpratni, bet tās centrā ir Jēzus Kristus nāve un augšāmcelšanās. Himnās, kuras mēs atrodam apustuļa Pāvila vēstulēs, interesanti ir tas, ka pastāv divi galvenie viedokļi par to izcelsmi: viens ir tāds, ka apustulis tās ir dzirdējis kristiešu draudzēs un iekļāvis savās vēstulēs vai arī pats sacerējis. Pirmie kristieši ātri sāka saprast, ka Jēzu Kristus persona ir "vieta", kurā Dievs pilnīgā un saprotamā veidā atklāja savu patiesību un arī patiesību par cilvēci, radību un vēsturi. Šīs svētdienas lasījumu jeb pirmkristiešu himnu var sadalīt divās daļās. Pirmajā daļā (Kol 1, 15-17) Kristus ir definēts kā “visas radības pirmdzimtais” un aplūko Viņa pirmseksistenci un starpniecību radīšanā. Otrajā daļā (Kol 1, 18-20) Jēzus tiek nosaukt par “pirmdzimto no mirušajiem” un Viņā sākas jauna radība, jo Viņā grēks, nāve un dalījums tiek uzveikts.

Starp cilvēkiem un Kristu pastāv noslēpumaina saistība, jo Dieva Dēls ir “neredzamā Dieva attēls” (Kol 1,15) un ja cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, tad viņš ir arī pēc Kristus tēla un līdzības. Pirms Jēzus Kristus iemiesošanās šis tēls bija noslēpumā un tāpēc, kad Vārds iemiesojās, Viņš iemiesojās tēlā, kas ir Viņa paša tēls, lai atklātu cilvēkam patiesību par tēlu, kas viņu veido un lai atgrieztu viņam zaudēto līdzību.* Jēzū radība atrod pati sevi. Sv. Didims Aklais (313-398) Kristus noslēpumu skaidro ar nelielu sava laika platonisko pasaules izpratni: “Ar maņām uztvertajām lietām ir savi līdzenieki idejās, kas ir Dieva domas, Dieva nodomi. Centieties izprast šo patiesību ar piemēra palīdzību. Tas, kas grib uzcelt pilsētu, [vispirms] savā prātā uzprojektē visu pilsētu un tās atsevišķās daļas, un saskaņā ar šo ieceri veido materiālos elementus. Ja viņš nepieņem pareizo, piemēram, tirgus vai svētnīcas, vai arī kaut kā cita koncepciju, viņš nevarēs paveikt materiālās lietas. [...] Paskaidrosim: “Kristū tika radītas visas lietas, kas ir debesīs un kas ir virs zemes, redzamās un neredzamās, gan valdības, gan varas. Visas lietas pastāv caur Viņu. Viņš ir pirms visa un viss pastāv Viņā.” (Kol 1, 16-17). Viņā tika radītas būtnes, redzamas un neradzamas. [Tas ir] tā, it kā pilsētas atsevišķās daļas, [vispirms radītas] arhitekta prātā, tiktu uzceltas [pēc tam materiāli], tas ir, pēc tā parauga, vadoties pēc tā, jo ideja pieder dominējošajai īstenībai. Tāpēc Kristū visam ir jāpastāv. Ja mēs teorētiski vēlamies atdalīt idejas no pastāvošām lietām, tad pēdējais zaudē savu eksistenci. Izzūd līdz ar idejas pazušanu.”** 

Vārds “attēls” šajā himnā ir ļoti svarīgs, jo Kristus ir tas, kurš savā personā un dzīves gājumā padarīja neredzamo Dievu redzamu un tuvu. Šis lasījums ir kā atbilde cilvēkiem, kuri nepazīst un meklē Dievu, jo Viņš vairs nav neredzams un tāls, jo Viņš tagad ir iepazīstams un sasniedzams. Kristū viss tika radīts un izkaisīta radība Viņā atrod saskarsmes punktu, un lai izteiktu savas domas Pāvils izmanto jēdzienus, kuri sastopami arī platoniskajā un stioķu filozofijā, lai aprakstītu apbrīnojamo kosmosa vienotību. Jūdu domātājs Aleksandrijas Filons arī rakstīja, ka Dieva Logos ir vienojošā saite, kas visu aptver un saglabā vienotībā.

Pirmo kristiešu pārdomas par Dieva nonākšanu un pazemošanos savijās ar pashālo Kunga pagodināšanu, un iztēlojās ceļu, kurā Kristus nāk no Dieva pasaulē un atpakaļ pie Tēva. Šī izpratne izplatījās ne tikai kā skaidrojums par cilvēku pestīšanu, bet arī kā uzlūkot visuma apvāršņus, kuros Krisus notikums iegūst savu pilno mērogu (Kol 1, 15-20). Jēzus iemiesojoties nezaudēja savu dievišķību un Viņa paaugstināšanās neatcēla Viņa cilvēcību, un Viņš rāda cilvēkiem kāds ir Dievs un grib atjaunot Dieva tēlu cilvēkos caur savu iemiesošanos. Lasījuma sākuma vārdi “visas radības pirmdzimtais” (Kor 1,15) saskan ar Psalma vārdiem “es viņu darīšu par savu pirmdzimto, par visaugstāko starp zemes ķēniņiem” (Ps 89, 28), kur Dāvids tiek nosaukt par pirmdzimto, augstākais no zemes valdniekiem. Kristus pārākums pār visu radību ir pierādījums, ka Viņš ir pirms visām lietām un ka Viņš ir visu lietu Radītājs un visas lietas tiek saturētas Viņā (Kol 1,17).

Pestīšanas vēsturē apvienošanās ir centrālā tēma, jo Dieva mūžsenais plāns savu radību ved uz vienotību un apvienošanos Kristū (Kol 1,18). Visa Jēzus dzīve un darbība tika pilnīgi pakārtota komūnijas veidošanai, lai sapulcinātu Dieva tautu. Katram kristietim dziļākais un galīgais vēstures mērķis ir Jēzus Kristus un Viņā piepildās visas lūgšanas, ilgas un cerības. “Jo tāpat kā no kakla nāk nervi, kas apņem un pārvalda visu ķermeni, tā no Baznīcas galvas, kas ir Kristus (sal. Kol 1,18; Ef 1,22-23; 5,23) caur evaņģēlija disciplīnas pazemīgo kaklu nāk mīlestības un ticības nervi, kas vieno visus ticīgos vienā ķermenī, lai viņi varētu pastāvēt vienoti ticības saitēs.”*** 

Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības (Rad 1, 27) un Kristus ir pilnīgs Dieva attēls (2 Kor 4,4; Kol 1,15). Katrs cilvēks ir Dieva gribēts tāpat kā Viņa pirmdzimtais Dēls. Mūsu līdzība Dievam ir balstīta līdzībā Kristum, jo Viņā varam redzēt neredzamo Tēvu (Jņ 14,9; 12,45). Ja Kristus ir pilnīgs Tēva attēls, tad mūsu uzdevums ir padarīt redzamu šo dabisko un pārdabisko līdzību sekojot Kristum, ietērpjoties jaunā cilvēkā. Kristietis ir dzīvs Kristus attēls un mūsos ir jāatklājas Dieva godībai, kas visā pilnībā piepildīsies nākošajā dzīvē (2 Kor 3,18). Visa Dieva žēlastības darbība mūsos ir vērsta uz Dieva dēla attēla veidošanu mūsos. Cilvēki īpašā veidā tika Dieva radīti Jēzū Kristū caur Viņu un Viņam, un katra persona, kas nāk pasaulē, Jēzū Kristū atrod savas esības pamatjēgu. Kad Dievs iecerēja cilvēku, tad Viņš domāja par Jēzu Kristu. Kādā veidā šī līdzība īstenojas un kāda ir Jēzus Kristus persona pēc kuras līdzības mēs esam radīti? Jēzus ir Dēls, kurš ar pateicību atzīst, ka visu, kas ir, ir saņēmis no Tēva un tāpēc ir labprāt Viņam paklausīgs katrā dzīves brīdī. Kad cilvēks nedzīvo kā Jēzus Kristus un maldās pa dzīves ceļiem, nenes augļus un atmet vienotību ar Dievu. Ja kāds grib dzīvot autentisku dzīvi saskaņā ar savu būtību, tad viņam jārīkojas kā Kristus jeb kā Dieva bērnam.

* Bernard Sesboüé, Jezus Chrystus Jedyny Pośrednik. Rzecz o odkupieniu i zbawieniu, Tom 1, Poznań: W Drodze 2015 - 287.lpp.

** sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.140 [Ps 30]

*** Sv. Gregors no Elvīras, Tractatus de epithalamio II, 37.

br. Jānis Savickis OFMCap

Gal 3, 26-29, svētdiena XII, C

Gal 3, 26-29

Krustāsišana, Marija un Jānis no vienas puses, un Asīzes 
Francisks un Klāra, manuskrips no Nīderlandes, 1490-1500
The Crucifixion, with Mary, St. John, St. Francis of Assisi and St. Clare of Assisi -
KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

22. jūnija svētdienā Dieva vārda liturģijas otrais lasījums ir ņemts no Pāvila vēstules galatiešiem, kurā apustulis formulē skaidrus uzskatus par Likuma lomu un Jēzus Kristus personu un sūtību. Šīs patiesības neapskata tikai ārēji un teorētiski, bet personiski, jo pats pieredzēja Kristus pārākumu par Likumu. Likums ved pie Kristus un tāpēc ticība Viņam ir saskaņā ar Likumu un apstiprina Likuma pāriešanu. Jēzus Kristus attaisno no grēkiem un samierina cilvēkus ar Dievu, kas kristiešiem dāvā jaunu dzīvi. Pāvils piedāvā sešus pierādījumus, ka pestīšana nāk caur ticību un nevis Likuma ievērošanu. Šajā svētdienā apskatīsim trešo argumentu, kurā uzsvars tiek likts uz kristību pieredzi. 

Kristticīgie ir Dieva bērni, kuri ir “ietērpti Kristū” (Gal 3,27) un atšķirības, kas dalīja cilvēkus kļūst mazsvarīgas, jo “visi esat viens Jēzū Kristū” (Gal 3,28). Tik ļoti dažādi cilvēki tiek iekļauti vienā Kristus miesā un jūdiem nav nekāds pārsvars pār pagāniem, un nevarēja uzspiest savu dzīves veidu, ieražas un rīcību. Kristīgais universālisms ir nesalīdzināms ar jūdu Bībeli, kaut arī jau Radīšanas grāmatā Dievs apsolīja Abrahamam caur viņu “tiks svētītas visas dzimtas uz zemes” (Rad 12,3) un pravietis Isajs skaidroja Izraelim, ka Dievs izveda tautu trimdā, lai tā kļūtu par liecinieci pagānu vidū (Is 43, 4-8). Evaņģēlijā ir nepārprotami vārdi par iešanu pie pagāniem (Mt 28,18) un Pāvilam jau “nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes - jūs visi esat viens Jēzū Kristū” (Gal 3,28).

Ietērpšanās Kristū saistās ar attiecībām starp cilvēkiem un tās ir attiecības, kas tiek pārveidotas kristībā. Apģērbs antikajā sabiedrībā norādīja uz sociālo lomu un šīs atšķirības tika izteiktas apģērbā, un tāpēc uzsvars šeit nav tik daudz uz kristītā iekšējo dzīvi, jo apģērbs norāda uz to, kas viens priekš otra mēs esam un tāpēc kristībā mēs tiekam apvienoti vienā jaunā sabiedrībā. Ietērpšanās Kristū sekas ir tādas, ka zūd visas atšķirības starp cilvēkiem . “Tie, kas saglabās svētumu, atdusēsies Vissvētā svētnīcā. Visus vientuļos iepriecinās Vienīgais no Tēva klēpja. Nebūs tur nekas, kas vīrišķīgs un sievišķīgs, ne verga, ne brīvā, bet visi būs dēli Visaugštākajā [sal. Lk 6,35; Ga; 3,28]”.* 

Mācību par Dieva bērnu godu vispilnīgāk ir izteicis Pāvils. Sākumā Dieva pieņemto dēlu gods bija Izraela privilēģija (Rom 9,4) un visi kristieši Jēzū Kristū par tādiem kļūst (Gal 3,26; Ef 1,5) un Gars viņus padara par pieņemtajiem Dieva dēliem (Gal 4,5; Rom 8,14-17), un viņi ir aicināti attēlot vienīgā Dēla tēlu sevī (Rom 8,29). Pašsaprotami ir tas, ka pieņemšana par Dieva bērniem dod arī mantojuma tiesības tam, ko saņēma patriarhi un tā ir Dieva valstība un mūžīgā dzīve. Praksē tas nozīmē, ka visi, kuri veido Dieva Baznīcu ir visu pārdabisko lietu, Gara dāvanu un augļu mantinieki. Tā ir pāriešana no verdzības uz brīvību, kas arī ir pierādījums tam, ka esam dēli. Pāvils ir liels brīvības macītājs un tā cenšas izteiktu pestīšanas īstenību. 

Cilvēki pirms Kristus dzīvoja saskaņā ar miesu, bet ticībā un kristībā pārmainītais cilvēks dzīvo saskaņā ar Garu. Dzīve saskaņā ar Garu atklājas kā spēja citiem dāvāt Augšāmceltā dzīvību, iekļaujoties Viņa nāvē, kas īstenojas kristībās. Tas nav formāls notikums un mūsu samierināšanās notiek par tik, par cik esam iekļauti Kristus nāvē un augšāmcelšanā, kas turpinās kristībās un Euharistijā, Viņa miesā, kas tika nomocīta, nogalināta un augšāmcelta, lai kristieši varētu būt viens Kristū. Tie, kuri ietērpjas Kristū un kuros iespiests Kristību, Iestiprināšanās un Priesteriskais zīmogs un, kas Euharistijā vienojas ar Kristu, tiem vajag nest atgriešanās augļus un jārīkojas pēc Kristus parauga. Kristības saites ir piederības zīme ģimenei, kura visiem dod bērnu tiesības, dalību Euharistijā un sakramentu pieņemšanā, kā arī bērna pienākumos pret Baznīcu. Kristības atbrīvo no smaguma, ko izraisa dalījumi. 

“Ļaunie tiek saukti par velna dēliem: Jūs esat no sava tēva - velna [Jņ 8,44], bet taisnīgie un patiesi ticīgie ir Dieva dēli [Rom 8,14-23; Gal 3,26; 4,6). Tas ir vislielākais cēlums, kas izplūst no patiesas un dzīvas ticības, un protamas balstās uz patiesu, dzīvu un pilnīgu ticību.”** Pāvils savās vēstulēs uzsverēra, ka Abrahams ir ticīgo tēvs (Rom 4,12) un viņi ir viņa mantinieki (Gal 3,29), apsolījuma bērni (Gal 3,28), izvēlēti (Rom 8,33), mīlēti (Rom 1,7), Dieva bērni un dēli (Rom 8,16; Gal 3,26). Šīs svētdienas lasījumā kārtējo reizi dzirdam vienus no visbiežāk izmantotajiem Pāvila vārdiem (Gal 3,38), kas liecina par jauno un atpirkto tautu, kura pieredz savā starpā etnisko, kulturālo un politisko mūru nojaukšanu, jo visu sirdis tiecās pie Kristus. Kristus jaunums nozīmēja visu dabisko un politisko piederību un atšķirību relativizāciju, un mums tik pierastais kristiešu pulks patiešām bija jaunums, jo Baznīcai nepiederēja un nepieder tikai vīrieši, bet arī sievietes un bērni. 

“Būt kristietim nav identitāte tādā pašā veidā kā būt beļģim vai francūzim, vīrietim vai sievietei. Būt kristietim nenozīmē piederēt pašreizējai pasaulei, kas aiziet (1 Kor 7,31). Būt kristietim arī nenozīmē sevis izņemšana no pasaules. Pāvilam kristietība pārveido visas identitātes, kas viņu definē, lai pakļautu tās mīlestības un universālas komūnijas imperatīvam. Ticība vedina pārkāpt fiksēto identitāšu robežas. Lūk, absolūtas eksistenciālas patiesības modelis, kas neved pie vardarbības, bet gan pie brīvības attiecībā uz piederību, absolūtas eksistenciālas patiesības modelis, kurā cilvēks var atrast sevi un pārveidot savas attiecības ar pasauli kopības vārdā.”***

*  Afrahats, Runa par derības dēliem 6,6 / Demonstrationes, Exhortatoria VI,6

** sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria quinta post Cinres, homilia 177, V

*** Benoît Bourgine, Conversation, Identity and Truth // Edward Schillebeeckx and Contemporary Theology, Edited by Lieven Boeve, Frederiek Depoortere, Stephan van Erp, NY: T&T Clark International 2010, 230.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Sak 8, 22-31, Svētās Trīsvienības svētdiena, C

Sak 8, 22-31

Trīsvienība. Neierasts attēlojums, kur Tēvs un Dēls tur
biķeri, kurā ielido balodis, kas ir Svētā Gara simbols.
Manuskripts no Francijas, 1400.g.

Svētās Trīsvienības svētkos Dieva vārda liturģijā pirmais lasījums tiek ņemts no Sakāmvārdu grāmatas, kuras tapšana saistās ar garu attīstības procesu. Līdzīgi katrs ticīgais visu mūžu iepazīst Svētās Trīsvienības noslēpumu. Izraelis runāja atšķirīgāk par savu Dievu nekā apkārtējās tautas par saviem dieviem. Katrā jaunajā tēlā, kuru mums piedāvā Raksti, Dievs piedalās pasaulēs notikumos ar radošu mīlestību un viens no sarīgiem tēliem ir gudrība. Gudrība nav kaut kas atsevišķs no Dieva, tā ir dievišķa pati par sevi un kopā ar Dievu; tā “līksmojas Viņa priekšā” kā “iemīļots bērns”* (Sak 8,30) un arī ir pasaulē. Sakāmvārdu grāmatas sākotni var meklēt Salomona laikmetā un savu galīgo versiju sasniedza 5. vai 6. gs. pirms Kristus. Sakāmvārdi pārstāv vairāk nekā piecu gadsimtu Izraela gudrības kustību un izprot pasauli kā sadalītu divās cilvēku kategorijās: gudrie un muļķie. Starp viņiem ir neiesaistītie, vienkāršie vai nepieredzējušie, kuriem vienas no divu kategoriju ietekmē būs jāiekļaujas vienā no tām. Pretstars "gudrais" un "muļķis" (nevis neziņa) ir ļoti būtisks, jo pat augsti inteliģents cilvēks var būt “muļķis”, ja neizprot patieso dzīves jēgu un mērķi. Sakāmvārdu grāmatas 8. nodaļas būtiska iezīme ir tā, ka cilvēka gudrība ir atdarināšana un mācīšanās notiek caur klausīšanos un paklausību Dievm.

Šo lasījumu var uztvert par visbūtiskāko Sakāmvārdu grāmatas fragmentu. Protams, visa grāmata ir iedvesmota un lasāma, taču šeit gudrība ir kā Dieva īpašība, kas tiek personificēta un Dieva gudrība ir kā persona. Kristiešiem tā ir Trīsvienības otrā Persona, kura kļuva par cilvēku Jēzū Kristū. Dievs nav vientuļš Dievs un par to apjausma bija jau Vecajā Derībā, un par Viņu kā visu cilvēku un dzīvo būtņu Ķēniņu, jo Viņam bija savs galms, kas Viņu apņēma un kalpoja. Dieva gudrība, ar kuras palīdzību Viņš radīja pasauli un vada vēsturi, kļūst par tādu kā personu, kas spēlē un līksmojas Radītāja priekšā (Sak 8,30) un tiek sūtīta pie Izraela, lai tur iemājotu (Sīr 24,8). Gudrības personifikācijas process Vecajā Derībā pastiprinājās, bet tā vēl nav Jaunās Derības Gudrība, Logos, Iemiesotais Vārds, un jūdiem Dievs ir viens bez iekšējās dievišķo personu dzīves, Viņš ir Izraela un visu tautu pestītājs.

Derība starp Dievu un cilvēkiem prasīja starpnieku un Vecajā Derībā šādus tēlus var atrast un varam ievērot, ka starpnieks ļoti nopietni tiek meklēts. Sākumā šādu lomu spēlēja debesu Kunga eņģeļa tēls, kurš sarunājas ar patriarhiem: Dievs atklājas Abrahamam un Mozum. Kunga eņģeļa tēls ir pārsteidzošs, jo no vienas puses ir Kungs Dievs un otras - kaut kas atdalīts no Viņa. Kristiešiem šis eņģelis ir Jēzus Kristus, kurš meklē un grib pestīt savu tautu, un Baznīcs tēviem bija skaidrs, ka tas ir Jēzus Kristus. Kunga eņģelis parādījās neregulāri un reti, un vēl nemitinājās cilvēku vidū. Vēlāk Pestīšanas vēsturē parādījās jauns starpniecības tēls - gudrība. Jūdaismā sākot ar 3. gs. pirms Kristus bija ierasts apcerēt Dieva gudrības personifikāciju un aprakstīt to ar izteiksmīgu tēlu palīdzību. Jūdu izpatnē gudrība tieši izgāja no Dieva, pildīja saistošo un starpniecības funkciju radīšanā un atklāsmē, jo tā izgāja no Dieva mutes, dzemdēta pirms visa (Sīr 24, 3-7; Sak 8,22-33). Gudrība no vienas puses pietuvojās Torai, Mozus likumam, kurā tā iemiesojās un no otras puses saistījās un ar helēnisma stoicima izplatīšanos identificējās ar Logosu.

Jēzus Kristus uzsākot savu publisko darbību pievērsās arī mācīšanai ar autoritāti un bieži tiek saukt par “rabi”, jo bija gudrības mācītājs. Atklātā gudrība nāca no Dieva, kuru tikai Viņš pazina un varēja atklāt. Viss Jāņa Evaņģēlijs apraksta Jēzu kā Tēva atklājēju un Viņš runāja tikai to, ko saņēma no Tēva. Jēzus nav tikai gurības un patiesības mācītājs, bet pats ir gudrība (1 Kor 1,24) un patiesība (Jņ 14,6), un mācekļi drīz vien sāka identificēt Viņu ar noslēpumaino gudrību, kas pastāvēja Dievā pirms radīšanas un, kas bija jau ievērots Vecās Derības gudrības literatūrā (Sak 8; Īj 28; Gudr 7, Sīr 4-6, Bar 3). Šī literatūra īpaši un atkārtoti uzsvēra radības skaistumu, kārtību un adekvātumu. “Radības vieglumu, rotaļīgumu, skaistumu un absoluto pilnību diez vai labāk  var izteikt kā priecīgas, neierobežotas spēles tēlā. Protams, metafora par “radošās gudrības spēli” tiek izmantota arī, lai pateiktu, ka Dievs priecājas par radību. Tās nebija sāpīgas dzemdības, noteikti ne spntānais aborts, bet gan viegla un krāšņa spēle - un tāda tā varētu palikt mūžīgi, ja cilvēki pievērstu uzmanību radības gudrībai un spēlētu līdzi tai.”** Tie, kas neciena radības kārtību un sagroza dabas ieceri, nodara kaitējumu sev, jo Dievs nav tas, kas soda, bet cilvēki paši sevi soda un neizpilda savus dzīves mērķus. Svētā Trīsvienība ļauj atgriezt cilvēkam sākotnēju spožumu, vieglumu un skaistumu, bet tad dzīve ir jāpakļauj Jaunās Derības ceļam pie Tēva caur Jēzu Kristu Svētajā Garā. 

* Starp biblistiem pastāv diskusija kā tulkot Sak 8,30 vārdus: darbinieks vai mīļotais bērns. Šeit sekosim otrajai tulkojuma iespējai. Gerhard Lohfink, Between Heaven and Earth: New Explorations of Great Biblical Texts, Collegeville: Liturgical Press 2022, 21, 178.lpp.

** Gerhard Lohfink, Between Heaven and Earth, 21.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 17, 20-26, VII lieldienu laika svētdiena, C

Jņ 17, 20-26

Kunga Debeskāpšana, manuskripts no

Francijas, 14.gs.

Ascension. - National Library of France, France

- No Copyright - Other Known Legal Restrictions.

1.jūnija Lieldienu svētdienā lasām Jāņa Evaņģēlija pierakastītā Jēzus augstā priestera lūgšanas noslēgumu. Kunga sekotāji vēl veidoja trauslu kopienu, ko pierādīja tālākie Kristus ciešanas notikumi un mācekļu bēgšana, un tāpēc jau tagad Viņš lūdzās par viņu vienotību, lai vienotības aizmetņi pamazām viņos sāktu darboties. Mācekļu saite ar nākošajām ticīgo paaudzēm netiks sarauta, jo viņos iemājos Jēzus un tas nozīmē, ka kristieši jau savā dzīves laikā varēs pieredzēt mūžīgo dzīvi. Jēzus mīlestība pret apustuļiem neatšķiras no tās, kādu caur gadsimtiem pieredz nākošās ticīgo paaudzes. Lūgšana noslēdzas ar pacilātu toni, jo Jēzus ņem mūs visus savos apskāvienos. Ja pasaule negribēja dzirdēt Tēva vēsti cilvēkiem, tad tie, kas atvērās un iepazina Tēvu, piedalās Dieva Dēla mīlestības noslēpumā. Jēzus atklāja cilvēcei Tēvu un palika uzticīgs un izgāja cauri krustam, augšāmcelšanai un dāvā savu Garu.

Jēzus savā augstā priestera lūgšanā nerunā par detaļām vai Dieva dabu, bet par debesu Tēvu un arī par vēsturi un darbiem. Mācekļi ir šīs lūgšanas neatņemama sastāvdaļa un Jēzus lūdzas par viņiem un lūdza Tēvu, lai viņi varētu iemājot Dēla priekā un paliek vienoti. Šīs svētdienas lasījumā Jēzus lūgšanas perspektīva paplašinās no mācekļu kopienas līdz visiem, kas ir pasaulē un visiem, kas Viņam ticēs. Visa uzmanība ir uz Dieva darbiem, ka Dieva plāns pasaulei tiks piepildīts un to var pilnveidot caur mācekļu kopienu. Jēzus savas zemes dzīves beigās vairs nerunāja līdzībās, bet ļoti skaidri uzsvēra, ka “atklāti jums pasludināšu par Tēvu” (Jņ 16,25) un “es esmu darījis zināmu viņiem Tavu vārdu (Jņ 17,26). Visa Jāņa Evaņģēlija galvenais mērķis ir atklāt Dieva vārdu, ka Viņš ir Tēvs. Jēzus nāca, “lai izklīdinātos Dieva bērnus savāktu vienkop” (Jņ 11 52) un lūdza par tiem, kas ticēs Viņam pateicoties apustuļu vārdiem “lai visi būtu viens” (Jņ 17,21) kā Dēls un Tēvs. Jēzus vairs nedarbojas tikai individuāli, dziedinot neredzīgo, paralizēto vai pievēršoties konkrētu cilvēku vajadzībām, bet palīdz ar savu spēku apvienot kopienu.

Īpaši Jēzus lūdzās par savu mācekļu vienotību un šīs vienotības modelis ir meklējams Jēzus un Tēva attiecībās: “lai visi būtu viens, itin kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī” (Jņ 17,21). Kad ticīgais skatās uz šo vienotību, tad redz tās vertikālo un horizontālo līmenī, jo šī mīlestība nav tikai pašā Dievā, bet mēs esam aicināti iegremdēties tajā. Mācekļu ieiešana Tēva un Dēla mīlestībā ļauj arī pieredzēt vienotību savā starpā. Mācekļu vienotības pamatā Dieva mīlestība, kura viņus apņem un ļauj īstenot tuvākmīlestības bausli savā starpā. Mācekļu vienotības mērķis ir brālīga mīlestība, kas attīstas un pilnveidojas, lai dažādos paredzamos un neparedzamos veidos būtu par Dieva pestījošās darbības zīmi pasaulei.

Jāņa Evaņģēlijā skaidri parādās, ka Dieva valdīšana nav vienkārša zināšana, jaunas atklāsmes saņemšana vai sasniegt kādu īpašu atskārsmes stāvokli, bet Dieva valdīšana ir saistīta ar miesu un garu (Jņ 6,63), kas prasa nopietnu iesaistīšanos rosīgā radīšanas darbā Jēzū Kristū. Šī iesaistīšanās ir iekļaujoša (Jņ 17,20) ar apņemšanos pazemīgi kalpot (Jņ 13, 1-17). Dziesmu dziesmas grāmatā lasām šos skaistos vārdus: “Mīļais - man un es viņam, tam, kurš lilijās gana” (Dz 2,16). Līdzīgā veidā izteicās pravieši: “jūs būsiet mani ļaudis, un es būšu jūsu Dievs” (Ez 36,28), “es būšu viņiem Dievs, un viņi būs mana tauta” (Jer 31,33). Dziesmu dziesmā Līgava šo valodu pārveido laulāto mīlestības jēdzienos. Lai izteiktu mīlestību Jēzus lieto līdzību valodu: “es pazīstu savas avis, un avis pazīst mani” (Jņ 10,14), “lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs esam viens” (Jņ 17,23).

Sv. Gregors no Nīsas savu homīliju par Dziesmu dziesmām noslēdza ar pārdomām par vienotību un mīlestību, un uzsvēra, ka “Kad mīlestība pilnīgi atņem bailes un bailes pārtop mīlestībā, tad izrādīsies, ka visi pestītie radīja vienotību pateicoties apvienošanai ar vienīgo labumu un apvienojās savā starpā caur pilnību [,...jo] kad caur svētībām Viņš ielika savos mācekļos visu savu spēku, caur vārdu [... un] dod svētajiem arī citus labumus, vispirms svarīgāko labumu, proti, lai nebūtu sadalīti dažādo brīvās gribas lēmumu dēļ, bet, lai visi būtu viens pateicoties vienam labumam, lai [...] pateicoties Svētā Gara vienotībai, apvienoti miera saitēm, visi kļūtu viena miesa un viens gars ar cerību uz kuru tika aicināti. [..] Lai visi būtu viens, itin kā Tu Tēvs, manī un es tevī, tā lai arī viņi būtu mūsos [Jņ 17,21]. Šādas vienotības saite ir godība, un neviens nenoliegs, ka Svētais Gars ir nosaukts par godību, ka vien palūkosimies uz sekojošajiem Kunga vārdiem: godību, ko Tu man esi devis, es esmu devis viņiem [Jņ 17,22]. Patiešām deva mācekļiem šo godību Tas, kurš teica: Saņemiet Svēto Garu [Jņ 20,22].”*

* Gregorii Nysseni, In Canticum Canticorum XV, 466-467

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 14,23-29, VI lieldienu laika svētdiena, C

Jņ 14,23-29

Svētais Gars baloža veidā, manuskripts no Austrijas,
1200-1300.g.
Holy spirit - Institute of Material Culture of the Middle Ages and
the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

Sestajā Lieldienu svētdienā Evaņģēlijā lasām par Svētā Gara apsolījumu, kurā Jēzus izklāsta savu vēlmi iemājot ar Tēvu ticīgajos, kuri saglabā Kunga vārdus. Trīs dievišķo Personu klātbūtne izriet no mīlestības un Jēzum vienotības cēlā pieredze izpaužās dziļā izpratnē par to, kas ir šis “Mēs”. Kad Jēzus “priecājas Svētajā Garā” (Lk 10,21), tad tas bija vienā dievišķā mīlestībā, vienā Mēs. Tas ir tas “Mēs” par kuru Jēzus runā, ka “mēs nāksim un taisīsim pie viņa mājvietu” (Jņ 14,23), lai arī ticīgie pieredzētu šo “Mēs”. Svētais Gars turpina šo Jēzus “Mēs” īstenību Baznīcā un dara to jaunās situācijās un laikos, kuros kristieši sastopas ar jauniem izaicinājumiem, un Gars turpina skaidrot Jēzus vārdus. Mīlestība ir saite, kas ved uz pilnību un vieno kopienas locekļus vienā Kristus miesā. Tas ir Kristus miers kopienai, bet ne tik daudz “miers dvēselei”. Šis miers ir it kā vide, kurā dzīvo jaunais cilvēks, Baznīcas ķermenis – tā pasaules daļa, kas jau ir samierinājusies, kur jau pārsvaru gūst miers un no kurienes miera veidošanas darbībai ir jāizplešās pasaulē.

Evaņģēlistam Jānim bija savi īpašie vārdi kā viņš aprakstīja saņemto Atklāsmi: tikai viņš rakstīja par “patiesības Garu” (Jņ 14,16; 15, 26) un Paraklētu - Aizstāvi (Jņ 14, 26; 15,26; 16,7). Jāņa Evaņģēlijā Jēzus piecas reizes sola Svētā Gara atsūtīšanu un katrā no reizēm uzsvēra vienu no Viņa sūtīšanas aspektiem. Lasījuma noslēgumā parādās Paraklēta - Svētā Gara apsolījums, kura loma būs mācīt un skaidrot Jēzus vārdus. Kristiešiem ir jāuzticas Paraklētam kā Skolotājam, kurš pasargās no kļūdām un neļauj atkāpties no Jēzus gribas. Vārds “Paraklēts” ir raksturīgs evaņģēlistam Jānim: “atsaukts no malas” (lat. ad-vocatus) pilda aizstāvja, palīga un advokāta lomu. Tāpat kā Jēzus Kristus ir mūsu Paraklēts pie Tēva (1 Jņ 2,1) un šī jēdziena piedēvēšana Svētajam Garam norāda uz pestīšanas darba nepārtrauktību starp Jēzu un Garu. Jēzus un Gara saistība arī norāda uz Gara personas statusu un ne tikai kādu dievišķu enerģiju, tomēr Gara neatklāj sevi, bet Kristu, jo Viņš turpina Iemiesošanos, aktualizē Jēzus Dievcilvēka noslēpumu.

Jēzus uzsvēra, ka Tēvs sūtīs Garu “manā vārdā” (Jņ 14,26), jo Gars darbojas ciešā vienotībā ar Jēzu. Svētā Gara vadībā Jēzus mācība joprojām ir tā pati un nav nekādu jaunu patiesību. Gars atver uz dziļāku Jēzus darbu un vārdu izpratni, un atver atmiņu, kas nav vienkārša atminēšanās, bet iekšējā apgaismošana, sapratne par to, ko mācekļi uzzināja no Kunga, bet ne vienmēr uzreiz to aptvēra. No konteksta izriet, ka, pirmkārt, Jēzus domā par to, ko Viņš runāja par Tēvu. Pēc šiem apstiprinājuma vārdiem Jēzus saviem mācekļiem dāvāja miera dāvanu. Tas ir Jēzus miers (ebr. šālōm) jeb atvadas un šī miera būtībā ir drošība par Svētā Gara klātbūtni; tas nav pasaules miers. Pasaules miers dod atvieglojumu no mainīgajiem notikumiem un nepatīkamiem pārsteigumiem; šis miers vairāk ir atbildes reakcija nevis kaut kas pāri ārējām dzīves izmaiņām. Jēzus dāvātais miers veido dzīvi, kas ir brīva no grēka un vienota ar Dievu, un vienīgais var piepildīt cilvēka patiesās ilgas.

Evaņģēlistam Jānim ticībā pieņemti kristības un Euharistijas sakramenti dod iespēju un nodrošina iemājošanu Kristū, kas ļauj patiesi sevī pieņemt Kunga mīlestību, izlietu to pār brāļiem un atbildēt tai, kas nāk pār mums no paša Tēva. Šī Dieva iemājošana mūsos balstās savstarpējā mīlestībā, kuras sākums ir atnākušajā pie mums Vārdā, kurš kļuva Miesa un šī atnākšana Sakramentos sasniedz mūs ļoti smalki un dziļi. Sv. Didims Aklais (313-398) komentējot 27. psalma vārdus  “kad paceļu savas rokas uz Tavu svēto templi” (Ps 27, 2b) raksta: “Gribot attiecināt šos vārdus uz Dievu, teiksim, ka “svētnīca” ir tur, kur var atrast Dieva klātbītni. [...] Par svētnīcu varam nosaukt ticīgo sapulci, kuri nāk pie viņus mīlošā Jēzus, un Viņš kopā ar Tēvu veido pie viņiem mājvietu [sal. 14,23]. Pret šo “svētnīcu” ir jāizstiepj rokas, vajag sekot svētajiem”* . Šī mājvieta “tika uzbūvēta, tika atjaunota, kļuva jauna un tajā iemājo Dievs. Un ja tur dzīvo Dievs, tad tādā dvēselē dzīvo Viņam līdzās esošie Viņa eņģeļi, un arī Dieva Gara dāvanas un visi tikumi.”** 

*sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.116 [Ps 27]

** sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.128 [Ps 29]

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 13,31-33a.34-35, V lieldienu laika svētdiena, C

Jņ 13,31-33a.34-35

Pēdējais Vakarēdiens: Jēzus ar apustuļiem pie galda, 
manuskripts no Nīderlandes, 1332.g.
Last Supper: Christ and the apostles at table autors Michiel van der Borch -
1332  - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

18. maija svētdiena Dieva vārda liturģija piedāvā lasīt Jāņa Evaņģēlija 13. nodaļas fragmentu, kura Jēzus dod jauno bausli. Evaņģēlists Jānis piecās nodaļās (13-17. nod.) raksta par Jēzus Pēdējo Vakarēdienu ar saviem mācekļiem, kur Viņš parāda brāļu mīlestības mēru kādu sagaida no saviem sekotājiem: “Kā es esmu mīlējis jūs, tā jūs mīliet cits citu” (Jņ 13,34) jeb līdz mīlestības pēdējām robežām, tātad līdz nāvei. Šim vakaram ir trīs svarīgi posmi un šajā svētdienā ielūkojamies īsi otrajā daļā: pirmajā Viņš parāda mācekļiem kāju mazgāšanas mācību (Jņ 13,2-30), tad Kungs sarunājas ar mācekļiem (Jņ 13-31-15,33), tad seko lūgšana Tēvam (Jņ 17). Ja pārējos Evaņģēlijos Jēzus ir attēlots vārdos ļoti skops, tad evaņģēlists Jānis apraksta Kunga garās runas un dialogus, un redzam Viņa tuvību ar Tēvu un pestīšanas ieceri.

Lasījuma sākums var pārsteigt ar Jūdasa personas pieminēšanu Lieldienu laikā, kad visi ciešanu notikumi no Lielās nedēļas jau ir aiz muguras, un to kā Jēzus ļauj brīvi darboties velna pārstāvim, kurš gribēja pazudināt Kungu. Brīdis, kad Jūdas iziet no Pēdējo Vakariņu nama, iesākas godības ceļš, došanās pie Tēva. Brīdī, kad Jūdas izgāja, rodas sajūta, ka Jēzus jūtas atvieglots un ir gatavs vēl vairāk atvērties saviem mācekļiem kaut arī apzinājās, kas Viņu gaida tālāk. Jēzus atvadu dāvana mācekļiem ir jaunas savstarpējās mīlestības bauslis, jo mīlestība tagad būs Viņa klātbūtnes vieta. Šajā vakarā Kungs sāka sludināt savu godību un skaidrot saviem mācekļiem, ka ciešanas ir Cilvēka Dēla slava (Jņ 13,31-32).

Jēzus savā uzrunā arī norāda uz to, ka cilvēka pestīšana nav tikai solījums vai cerība, bet īstenība, kas ir arvien tuvāk pateicoties tam, ka Kungs izlēma pieņemt krusta nāvi. Savas dzīves lielāko notikumu, kas bija ļoti personisks un dramatisks, Jēzus uzlūkoja to mūžības perspektīvā un Viņa ciešanas bija kā vislielākā pielūgsme, kuru salika Tēvam. Tomēr šis pagodinājums noveda pie atvadīšanos no savējiem un vientulības sāpēm viņu dēļ. Jēzus vērsās pie saviem mācekļiem var vārdu “bērniņi” (gr. teknia) (Jņ 13,33). Šis vārds Evaņģēlijā parādas divas reizes (Jņ 13,33; 21,5) un vairākas reizes Pirmajā Jāņa vēstulē, un šāds uzrunas veids atgādina patriarha vārdus, kurš atvadas no saviem tuviniekiem.

Sv. Bonaventura skaidrojot šo Rakstu vietu norāda uz “mācekļu nepilnību sekojot Kristum. Tāpēc viņš tos sauc par “bērniņiem”, tas ir, par vājiem ticībā, jo stipra ticība padara cilvēkus par “bērniem”, turpretī vāja ticība padara viņus par “bērniņiem”. [..] Un, tā kā viņi bija nepilnīgi, Kungs viņiem deva mīlestības zāles, lai viņi varētu mīlēt viens otru un viens otru atbalstītu. Šī iemesla dēļ tekstā teikts: Es jums dodu jaunu bausli, lai jūs cits citu mīlētu. Tātad tas ir “jauns”, jo tam vienmēr jābūt svaigam sirdī un tāpēc, ka mīlestībai vienmēr jābūt parādā un tā nekad nenoveco. Vēstulē Romiešiem 13,8 lasām: “Nepalieciet nevienam parādā neko citu kā vien savstarpēju mīlestību.” Un Viņš izsaka mīlestības veidu: Kā es esmu mīlējis jūs, tā jūs mīliet cits citu. Tagad viņš mīlēja tā, ka mīlēja mūsu pestīšanu vairāk nekā savu dzīvību. Tāpat arī katram cilvēkam vajadzētu mīlēt sava tuvākā dzīvi vairāk nekā savu miesu. Jāņa Pirmajā vēstule 3,16 saka: “Mīlestību mēs esam iepazinuši no tā, ka Viņš savu dzīvību par mums ir atdevis. Arī mums pienākas savu dzīvību atdot par brāļiem.””*

Jēzus ar saviem vārdiem vēlējās sagatavot mācekļus ticības dzīvei, kuri Viņam sekos, bet viņiem vēl nebūs pieejams tāds godības ceļš pie Tēva un tāpēc Kungs atbildēja uz viņu vēlmi ar dāvanu, kura ļauj viņiem kādreiz pievienoties Kristum Viņa godībā - mīlestības baulī. Bauslis, kur Jēzus atstāj saviem sekotājiem, ir dzīves veids un zīme, kas to izceļ un definē. Vārds “bauslis” šeit nav lietots kā ārējs likums, bet atklāsmes un Dieva pestīšanas plāna nozīmē, kurā Tēvs atklāj savu mīlestību. Šāds dzīves stils mācekļus jāpavada visu dzīvi līdzīgi kā Jēzus visu savas zemes dzīves laiku. Šie jaunā baušļi vārdi ir atklāsme, Dieva dāvana, kura vada ticīgo dzīves un balstās uz savstarpēju mīlestību, jo kas mīl brāli, tas dzīvo, jo mīlestība ir dzīvība un iespēja īstenot savu esības potenciālu.

Vecajā Derībā mīlestība pret brāļiem tiek mērīta saskaņā ar mīlestību pret sevi: “mīliet savu tuvāko kā sevi pašu” (Lev 19,18). Jēzus piedāvā mīlestību jaunā veidā un brāļu mīlestība tiek mērīta saskaņā ar Jēzus piemēru un paraugu (Jņ 13,34). Tā būs Jaunās Derības būtības zīme, kas balstīta Jēzus mīlestībā pret cilvēci un jauns bauslis ir tāpēc, ka izsaka kristīgās kopienas ikdienu, kura saskaras ar pasaules savtīgumu un šajā pasaulē cenšas ienest mīlestību tādā pašā veidā kā Jēzus. Jēzus mīlestība pret mums ir vienmēr jauna, negaidīta, nesavtīga un neizsmeļama.

Sakramentu svinēšana un saņemšana ir visievērojamākā mīlestības tikuma izpausme. Pateicoties ticības pilnai un uzticīgai līdzdalībai Sakramentos arvien dzīvākā veidā piedalāmies mīlestības saitē starp Kristu un Baznīcu, Līgavaini un Līgavu. Sakramenti nozīmē un dara, pirmkārt, vienojošo darbību visam, kas ir sašķelts. Kunga mīlestība iekļauj mūs savā mīlestībā un prasa savstarpēju mīlestību pret sevi un piekrišanu Dieva gribai. Pēdējā Vakarēdienā, ciešā saistībā ar Euharistijas iestādīšanu, Kristus pasludināja jauno mīlestības bausli (Jņ 13, 34; 15,12). Jēzus saista mīlestību un Sakramentus, un uzsver to dialogālo, sabiedrību veidojošo un redzamo raksturu, lai mīlestība kļūtu redzama. 

* Sv. Bonaventura, Commentarius in Evangelium S. Ioannis, XIII, 46-47.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lieldienu vigīlija

2. lasījums no Radīšanas grāmatas (Rad 22, 1-18)

3. lasījums no Izceļošanas grāmatas (Izc 14, 15–15, 1)

Dziedājums pēc lasījuma no Izceļošanas grāmatas (Izc 15, 1-6.15-18) 

4. lasījums no Isaja grāmatas (Is 54,4a.5-14)

6. lasījums no Baruha grāmatas (Bar 3, 9-15. 32 - 4, 4)

7. lasījums Ezehiēla grāmatas (Ez 36, 16-17a.18-28)

8. lasījums no vēstules Romiešiem (Rom 6, 3-11)

Dziedājums pēc lasījuma no Psalmu grāmatas (Ps 118, 1-2, 16-17, 22-23)

Rad 22, 1-18, Lieldienu vigīlija

Rad 22, 1-18

Mandorlas formā attēlota Īzāka upurēšana, eņģelis aptur

 Abrahāmu, kad viņš grasījās upurēt Īzāku. Auns atrodas 

pa kreisi, lai tiktu upurēts Īzāka vietā. Manuskripts no 

Anglijas, 13.gs. vidus.

Lieldienu vigīlijas vārda liturģijas otrais lasījums no Radīšanas grāmatas 22. nodaļas ir viens no pazīstamākajiem Bībeles tekstiem, kas nevar atstāt lasītāju vai klausītāju vienaldzīgu. Stāstā par Abrahamu (Rad 12-22.nod) svarīgs motīvs ir Abrahama un Sāras neauglība, un izrietošā no tā spriedze, jo Dievs solīja patriarham dēlu un daudzskaitlīgus pēcnācējus. Abrahams saskārās ar šķēršļiem: Sāra nonāca svešzemju ķēniņa harēmā (Rad 14. un 20.), Abrahama iesaistījās kārā (Rad 14), abi laulātie meklēja alternatīvas bērna iespējas (Rad 16) un neticēja iespējai, ka solījumi piepildīsies (Rad 17. un 18.). Visbeidzot piepildījās Dieva solījums un 21. nodaļā tas tiek aprakstīts un, pēc tam Dievs pārbaudīja Abrahamu, prasot salikt apsolījuma dēlu Īzāku upurī. Tadā veidā Abrahamam nācās pieredzēt Dievu, kurš šķietami runā sev pretī. Mēs kā lasītāji tiekam sagatavoti šādam notikumu pavērsienam, jo svētais autors no sākuma norāda uz Dieva nodomu, ka grib pārbaudīt Abrahamu.

Abrahama stāsta sākumā viņam ir jāpamet savu pagātne un šajā lasījuma sava nākotne, un abos gadījumos devās ceļā. Šajā lasījumā iepazīstamies kā Abrahams atjaunoja savu Dieva pazīšanu un izprata Kungu jaunā veidā. Sākumā Dievs viņam varēja likties kā uzticams ceļa biedrs, bet tagad atklājās, ka Dieva klātbūtne, kurai jātic arī pilnīgā tumsā un ka Viņu pilnīgi nesaprot. Šajā lasījumā iepazīstamies ar kristīgās ticības paraugu un nostājamies ticības drāmas priekšā, kas tiek pārbaudīta un ir konfliktā ar normālu dzīves ziņu un moralitāti. Dievs nav nežēlīgs vai absurdāls, bet šeit visa pamatā ir Dieva mīlestība, kura nākotnē nesīs augļus.

Kāpēc Dievs pārbaudīja Abrahamu? Dievs uzrunāja Abrahamu un viņš atbildēja “Es te!” - Bībeles kontekstā pārsteidzoši vārdi, kuri izsaka gatavību izpildīt Dieva vārdu (Lk 1,38). Dievs saka viņam “ej” - jeb burtiski “ej pats pie sevis”. Tas ir tas pats vārds ar kuru Dievs vērsās pie patriarha pašā sākumā (Rad 12,1) un tas tagad ir atkal jauns sākums, lai turpinātu savu ceļojumu, atgriežoties pie tā sākumiem un atjaunotu savu paklausību Dievam. Abrahams labi zināja, ka paklausība Dievam nozīmeja sava aicinājuma īstenošanu, bet tagad ceļš ir daudz nesaprotamāks kā iepriekš. Tā vairs nebija izceļošana no pagātnes saitēm, bet salikt upurī savu apsolījuma dēlu. Vai cilvēks, kas prot saraut ar pagātni spēs atteikties no spēcīgas nākotnes saites, sava dēla Īzāka?

Lasījumā neredzam nekādu Abrahama reakciju, nemēģina vienoties ar Dievu tādā veidā, kad lūdza par Sodomu (18,16-33) un neprasīja skaidrojumus, bet bija paklausīgs un rīkojās tā kā sava aicinājuma sākumā (Rad 12,1). Abrahams klusē un šī klusuma noskaņa vairāk uzmanības ļauj mums pievērsties stāstījuma detaļām: pieceļas agri no rīta, apseglo ēzeli, ņem līdzi divus kalpus un dēlu, malku upurim un devās ceļā. Bez vārdiem un emocijām. Īpaša uzmanība tiek pievērsta vārdiem: “Re, uguns un malka, bet kur ir jērs sadedzināmajam upurim?” (Rad 22,7) un Abrahams atbilēja Īzākam: “Dievs pats sev sagādās jēru” (Rad 22,8). Dziļi vārdi par to, kam tulīt būs jānotiek. Viss tika sagatavots upura salikšanai un Īzāks ir pilnīgi paklausīgs, nekādā veidā nepretojas un nerunā par sevi. Varam nojaust par divām sajūtām: tēva mīlestību pret dēli un dievbijību. Visu šo notikumu vadīja Dieva vārds.

Dievs apturēja upura salikšanu, sagādāja upurdzīvnieku, upuris tika salikts un Īzāks palika dzīvs. Abrahams ieguva savu dēlu jaunā veidā, jo tagad viņš patiešām piederēja Dievam, kā Dieva dēlu. Tātad šis stāsts nav tikai par Abrahama ticību, bet par Dieva slavēšanu pateicoties kuram patriarhs atklāja dāvanu, ka dēls nav tikai dabiskās tēvišķības īstenošanas plāns, bet pārdabisko solījumu aktualizācija. Dēls, kuru viņš uzskatīja par savu, tagad vajadzēja pateikt “nē” un apzināties, ka viņš ir žēlastība. Ja šis stāsts uzslavētu tikai cilvēku, tad tas mums būtu neskaidrs un tāpēc šeit, pirmkārt, tiek slavēts Dievs.

Šis stāsts parāda attiecības starp Dievu un cilvēkiem, un kļūdīgi būtu apcerēt šo ticības pārbaudījumu skatoties tikai uz to, kas parādās pirmajā plānā. Jāievēro arī visa Izraela vēsture un pat mūsu pašu dzīve, pēc kā mēs ilgojamies, plānojam un daram. Visi iepriekšējie Dieva tēli, kuri cilvēkam deva dzīves orientierus, šī lasījuma gaismā izgaist. Nāk liela bezspēcība visa zaudēšanas iespējas priekšā, jo Dievs nav paredzams un mēģinājumi Viņu pielāgot savai iztēlei un plāniem beidzas ar neveiksmi, jo Dievs ir citāds. Dievs jau no Abrahama stāsta sākuma aicina viņu atmest pierasto. Kristietībā, kad domājam par ticību, mēs runājam par Dieva iemīlēšanu Viņa paša dēļ. Abrahams nemitīgi mācījās, ka Dievs nepielāgojās viņa ceļiem.

Dievs neveic pestīšanas darbu nerēķinoties ar cilvēkiem un prasa no viņa līdzdarbību Kunga plāna īstenošanā un vēstures ritējumā. Atbilde, kuru dod cilvēks uz Dieva aicinājumu nosaka šī plāna īstenošanos. Abrahama atbilde bija Kunga vārda un paša Dieva personas pieņemšana, kura uzrunāja viņu. Ticību Abrahama dzīvē raksturoja tas, ka runājušās personas attiecībās ar personu, kas klausās svarīgāk bija nevis tas, ko persona saka, bet pati Dieva persona, kuru pieņem vai arī atmet. Abrahams pieņēma Dievu personu un tad klausījās Viņa vārdu, devās ceļā, pieņēma solījumus un cilvēcīgi skatoties nonāca sava veida tumsā un šīs pieredzes augstākais punkts bija Īzāka upuris. Noslēpumainais Dievs atklājās un neskaidrie pestīšanas ceļi nosaka to, ka ticība vienmēr ir cilvēka brīvās gribas akts un tikai tas, kurš grib, tas tic; tikai tas, kurš mīl Dievu, pieņem Viņa vārdu, tic Viņam. Šajā ceļā grūtākais ir tas, ka Dievs šķietami iejaucas cilvēka autonomijā un sekojot viņa gribai vajadzēs atteikties no sava izdevīgā miera.

Abrahama vēsturi nevar ierobežot ikdienišķas vēstures ietvaros, ka kāds ir saņēmis žēlastību, dēlu un ar to viss beidzas. Ticīgie zina, ka pestīšana neapastājas pie žēlastības saņemšanas, bet ir dāvana, kas dota, lai augtu uz pilnīgākiem solījumiem, kuru dēļ ir jāsargā derība no paaudzes paaudzē. Viss pieder Dievam, pat bērni un ticības nodošana nākošajām paaudzēm var izdoties, ja bērni pieredz, ka viņu vecākiem Dievs ir svarīgāks par visu citu pasaulē. Svarīgi ievērot, ka mēs nevaram mākslīgi radīt šādas upurēšanas situācijas. Tās tiek prasītas no mums un tās parādas tad, kad mēs kalpojam Dieva lietām. Kristiešiem Jēzus Kristus ir jaunais Īzāks, kurš pats nemeklēja upuri, bet sludināja Dieva valstību, bet arvien skaidrāk atklājās, ka valstības vēsts nozīmē arī nāvi priekš Viņa, jo daudzi no Izraela viņam neticēja un gribēja no Viņa tikt vaļā. Jēzus pieņēma nāves perspektīvu. Viņa brīvo un patieso paklausību var izprast Izraela vēstures un īpaši Abrahama dzīves kontekstā. Jeruzalme atradās tajā pašā vietā, kur Īzāks tika sasiets. Šis vigīlijas lasījums piedāvā tādu stāstījumu, kurā žesti, priekšmeti un klusēšana ir svarīgāka par vārdiem. Līdzīgi kā Jēzus ciešanu un nāves aprakstā. Tas ir stāsts, kas raisa iztēli un vērš mūsu uzmanību uz žēlastību, dāvanu, augšāmcelšanos.

br. Jānis Savickis OFMCap

Pūplsvētdienas Dieva vārda liturģijas 

Palmu svētīšana Palmu svētdienā
Franciskāņu Misāle no 14.gs. vidus
Manuskripts no Francija

lasījumu komentāri:

1. Pravieša Isaja grāmata (Is 50, 4-7)

2. Psalms (Ps 22, 8-9.17-20.23-24)

3. Apustuļa Pāvila vēstulē Filipiešiem (Filip 2, 6-11)

4. Lūkasa Evaņģēlijs (Lk 19, 28-40)

Filip 3,8-14, V gavēņa svētdiena, C

Filip 3,8-14

Jēzus un laulības pārkāpēja (Jņ 8,1-11),
manuskripts no Anglijas, 14.gs.

Piektās gavēņa svētdienas otrais lasījums ir ņemts no Pāvila vēstules filipiešiem 3. nodaļas, kurā Pāvils nevilcinās parādīt patieso kristīgās dzīves pilnību un norāda uz savu piemēru. Viņam svarīgi bija nostiprināt kristiešus un īpaši misionārus, lai neatgrieztos jūdaismā, jo bija tādi, kas Pāvila prombūtnes laikā draudzēs radīja apjukumu ar jūdaisma praksēm. Atgriešanās vecajā ticībā un apgraizīšana mazvērtēja piederību Kristum. Kristiešu izšķirošā identitāte slēpjas Jēzus Kristus personā, tomēr šis pilnības ceļš nav vēl sasniedzams un nemitīgi ir nepieciešami jauni pūliņi, kurus var salīdzināt ar sacensībām: “es dzenos uz mērķi - iegūt balvu, uz kuru Dievs aicina augšup Kristū Jēzū” (Filip 3,14).

Lasījuma sākumā Pāvils rakstīja par Jēzus Kristus iepazīšanas pārākumu par visu (Filip 3,8). Pāvilam patiesas iepazīšanas (gnosis) motīvs ir ļoti tuvs un kad savās vēstulēs uzskaita tikumus, kuros parasti pirmā un pēdējā tikuma izvēle nav nejauša. Pirmais tikums ir ticība uz kuras tiek būvēts viss tikumu ansamblis, bet pēdējais norāda uz šī ansambļa piepildīšanos un pilnību, un tā ir mīlestība (sal. 2 Kor 8,7; 1 Kor 13,13) vai iepazīšana (Rom 15,13-14). Pirmajā vēstulē korintiešiem ticība, cerība un mīlestība ir centrālās tēmas un spilgti atklājas mīlestības himnā (1 Kor 13), tomēr Pāvils arī raksta, ka “tagad redzam neskaidri [...], bet tad - vaigu vaigā; tagad es atzīstu daļēji, bet tad atzīšu pilnīgi” (1 Kor 13,12). Pāvilam saistība starp mīlestību un iepazīšanu ir ļoti cieša, jo tā izpaužas pestīta un svētdarīta dzīve; starp abiem jēdzieniem pastāv saikne, jo iepazīt nozīmē iemīlēt un mīlēt nozīmē iepazīt konkrētā veidā.

Tāpēc apustulis raksta: “tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana” (Filip 3,8), jo mīlestības pamatā ir tas, ka Dievs mūs pirmos iemīlēja un iepazīšana nāk no Dieva, kurš pirmais mūs iepazina. Dieva iepazīšana nes pestīšanu un tā ir iespējama vienīgi pateicoties Viņa pestīšanas iniciatīvai Jēzū Kristū. Nedaudz tālāk Pāvils raksta: “es to uzskatu par mēsliem. Lai tik es iemantoju Kristu” (Filip 3,8) un tādā veidā uzsver, ka kristīgā dzīve, kura neapstiprina patiesību, ka Jēzus Kristus ir Dievs un Cilvēks, kurš miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies, ir tukša. Cik gan radikāli mainījās Pāvila reliģiskā dzīve “Kristus dēļ”, jo viņš pameta savu veco dzīvi, kuru saņēma no savas tautas, ģimenes un Gamaliela skolas, lai tiktu apgaismots ar Augšāmcelto Kungu. Ja kristietis ir patiess tikai sevī, priekš sevis, bet negrib būt patiess priekš mums, priekš citiem; ja negribam būt piepildīti ar Kungu savā ticībā, cerībā, mīlestībā un iepazīšanā, ciešanās un uzvarā, tad kaut kur nav notikusi tikšanās ar Kungu, izpalikusi mīlestība un iepazīšana.

Pāvils rakstot par savu ticību atsaucas uz “skriešanas” un “iegūšanas” tēliem. Sākumā Kristus dzinās pakaļ Pāvilam, bet pēc tam, kad tika “iegūts”, viņš pats sāka dzīties pakaļ Kungam. Jēzus meklēja Pāvilu un nevis otradāk, un tikai tad šī meklēšana apmainījās vietām. Tikšanās ar Kristu atvēra Pāvilam jaunu un negaidītu apvārsni, kura priekšā viss cits nobālēja (Filip 3,13). Pāvila skatiens bija vērsts nākotnē un jaunajā, ko dod Kristus un nevis tajā, kas jau bija aiz muguras, jo tāda ir kristīgā atgriešanās. Pāvils pirms savas atgriešanās mēģināja sasniegt taisnīgumu, kas nāk no likuma, bet tai pat laikā kristieši kļuva taisnīgi pateicoties ticībai Jēzum Kristum (Filip 3,9). Jūdi taisnību iegūst, bet kristieši saņem. Pāvila mērķis pēc žēlastības ienākšanas viņa dzīvē bija skriet Kristus virzienā un tā izskatījās visa viņa dzīve ne tikai aicinājuma brīdī. Apustulis lieto vārdu “dzīties” (gr. diokō) - mesties, ātri skiret, un tā ir skriešana, kura vēl nav atvedusi līdz mērķim un Pāvils kā labs skrējējs neatskatās, bet visu laiku vērsts uz priekšu. Tāda ir kristīgā atgriešanās, kura iepazīst un iemīl Kristu un nav vairs gatava atgriezties pie pagātnes dzīves modeļiem.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Kor 5, 17-21, IV gavēņa svētdiena, C

2 Kor 5, 17-21

Līdzība par pazudušo dēlu (Lk 15,11-32), fonā ir dēla  
dzīve tālu no tēva, cūkas sile un priekšplānā tēvs, kurš 
dod svētību dēlam. Manuskripts no Lielbritānijas,
Oksfordas 1460-1470.g.
Oxford, Bodleian Library MS. Douce f. 4: 
https://digital.bodleian.ox.ac.uk/objects/7ee98cf2-1a1a-4ae2-993b-945911b65fc0/

Viena no tēmām, kas dominē gavēņa laikā ir aicinājums uz atgriešanos un samierināšanos ar Dievu, lai ieietu jaunā atklātības un autentiskas uzticības laikmetā. Tas nav laiks, kad tikai uzmodinām vainas sajūtu, lai pazemotu sevi kā likuma pārkāpējus, bet pateicoties atdzīvinošai Tēva mīlestībai, kura atklājās Viņa Dēla ciešanās un nāvē, mēs varam uzticēties Viņa žēlsirdībai, kas atjauno. Apustuliskā kalpošana izriet no mīlestības pret Kristu un nes jaunās radības augļus, jo Kristū Dievs samierināja grēcīgo pasauli ar sevi (2 Kor 5,11-6,10). Kristus solidaritāte ar grēcīgo cilvēci ļauj cilvēkiem ieiet solidaritātē ar Kunga paklausību un taisnību. Samierināšanās ar Dievu ir liela dāvana, kuras iniciators vienmēr ir Dievs un no Viņa puses tā ir nākusi ar augstu cenu par kuru nevar smietis. Šis samierināšanās piedāvājums cilvēkiem liek pieņemt lēmumu, vai arī atbildēt atklāti un ar atvērtu sirdi uz šo jauno dzīves situāciju. Cilvēks ir aicināts dāvāt savu sirdi nedalīti, brālīgi, brīvu no aizspriedumiem un viltus patiesībām; tā ir samierināšanās, kurai nepieciešams kalpot ar vārdiem un veltīšanos. Pāvils visā savā otrajā vēstulē korintiešiem piedāvā šo samierināšanu, jo ja esam saņēmuši Dieva mīlestību, tad vajag tai kalpot, veltīties, izplatīt un runāt par to.

Pāvila mācība par samierināšanos ir ļoti skaidra: tā ir Dieva nesavtīgi dāvāta iniciatīva: “Viss ir no Dieva, kas mūs ar sevi caur Kristu ir samierinājis” (2 Kor 5,18). Šajā teikumā Dievs ir subjekts, bet mēs saņēmēji, grēcinieki un ienaidnieki. Dievs vērsies pie mums caur sava Dēla vaigu, kurš piekalts krusta kokā un lūdz mūs pievērsties Viņam, lai atrastu miera un vienotības saites. Sirds un brīvības atgriešanās spēks kalpo samierināšanai. Starp samierināšanās dāvanu un aicinājumu uz to, ir samierināšanās kalpojums. Šīs svētdienas lasījumā ir iekļauta visa Baznīcas samierināšanas teoloģija un izsaka vienlaicīgi tās stāju un saturu: “ir uzdevis mums šai izlīgšanai kalpot [...] un mūsos viņš ir ielicis izlīguma vēsti. Kristus dēļ mēs esam sūtņi, it kā Dievs sauktu caur mums” (2 Kor 5, 18-20). Šīs samierināšanās pamatā ir Kristus uzticēta kalpošana runāt Kristus vārdā un būt par Dieva balsi. Apustulis ir sūtītais, pilnvarotais pārstāvis, kurš saņēmis misiju un autoritāti iedarbīgi sludināt samierināšanas Evaņģēliju. Šajā lasījumā arī ir apkopots šīs vēsts saturs, kas ir ietverts samierināšanās zīmē - Kristus krustā.

Kam var kalpot šī dāvana ja mēs to nepieņemtu un neļautos Dieva iniciatīvai? Bibliskā atgriešanās notiek Baznīcas un draudzes ietvaros, un paredz cilvēku tikšanos, kuri norāda uz ceļu Jēzus vārdā: “Kristus dēļ mēs lūdzam - saņemiet šo izlīgumu ar Dievu” (2 Kor 5,20). Atgriešanās struktūras pamatā ir tas, ka citi, kuri runā Kristus vārdā, atver manas acis uz manu patieso situāciju un pasludina samierināšanos ar Dievu. Atgriešanās ir kas vairāk nekā labu apņēmību saraksts, bet gan dziļš notikums, kurš ieved Dieva vēsturē ar Viņa tautu un kas ir iespējama vienīgi pateicoties tikšanās pieredzei ar šo pestīšanas vēsturi. Atgriešanās arī paredz, ka cilvēks izbauda jaunumu, ko Dievs rada pasaulē. Kā varētu mainīt dzīves ritējumi un virzienu ja neredzētu un nenogaršotu Dieva darbus radīšanā un vēsturē, un kā tie piepildās manā dzīvē, un nepieredzētu prieku, kas iepriekš bija nepazīstams. Pateicoties Dieva darbībai atgriešanās ir iekšējā atjaunošanās, “jauns radījums” (2 Kor 5,17), darbs, kuru var salīdzināt ar pasaules radīšanu. Pateicoties atgriešanai cilvēks kļūst par jaunu radību Svētajā Garā

Pāvila kopdarbs ar Dievu bija vērsta uz ticīgo prieka pavairošanu un no savas personīgās pieredzes zināja, ka dziļākais prieks dzimst no samierināšanās ar Dievu caur Kristu (2 Kor 5,18-19). Viņš apzinājās, ka tieši tāpēc Dievs uzticēja viņam “samierināšanas kalpošanu”, lai kalpotu kristiešu kapienām, lai tās nemitīgi atjaunotu Dieva jauno derību ar cilvēkiem, kuru dēļ Kristus ir nomiris. Pāvils dzīvoja vienotībā starp savu iekšējo garīgumu un kalpojumu Baznīcai, un nebija viņā plaisas starp privāto un publisko dzīvi. Apustuliskais kalpojums viņam nebija kaut kāds funkcionāls pienākums saskaņā ar garlaicīgām instrukcijām, bet viņš pildīja Dieva vēstnieka funkciju nevis kā amatu, lai nodrošinātu sev iztiku, bet aicinājumu, misiju un iekšējo pienākumu. Pāvils savu dzīvi redzēja kā virzītu uz Kristus, lai atklāsmes zīmes padarītu ticamas arī viņa personā, kas atvieglotu liecības kalpojumu.

Samierināšana maina cilvēku nevis Dievu kaut tā prasa apbusējību, un iniciatīva vienmēr ir Dieva pusē un pārmaiņas var notiek tikai cilvēkā. Šīs svētdienas īsais lasījums attiecas uz mums tieši. Apustulis Jānis rakstīja: “Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimuši Dēlu” (Jņ 3,16), bet Pāvils šo domu izsaka vēl izteiksmīgāk: “Viņu mūsu dēļ padarīja par grēku” (2 Kor 5,21), lai Kristus nestu cilvēku “nē” Dievam. Vai tam ticam vai nē, vai patīk vai nepatīk, saprot vai nesaprot, vai derdz, ka kāds iejaucas manā “autonomijā” vai nē, Dievs darbojas un nāk mums pretī. Pārmaiņas, ko var ienest Dieva mīlestība mūsu dzīvēs pārsniedz mūsu egocentrismu un tā nav vienkārša vainas noņemšana, bet gan dziļa dzīves pārmaiņas un pārorientācija. Samierināta persona pārvar vecos vērtēšanas shematus un neiepazīst saskaņā ar pasaules politiskajiem dalījumiem. Samierināšana nāk pie mums no augšas, nesavtīgi un izplatās pa visu pasauli sākot ar Dieva iniciatīvu, krusta notikumu, ticīgo kopienu, cilvēci un pasauli. Samierināšana ir spēks, kas patiesi un konkrēti maina cilvēku iekšēji un ārēji, un vērš viņa skatienu uz Kristu.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 10, 1-6. 10-12, III gavēņa svētdiena, C

1 Kor 10, 1-6. 10-12

Mozus sit ar spieķi pa klinti, manuskripts no Parīzes
1320-1340.g.

Trešajā gavēņa svētdienā kā otro lasījumu Baznīca piedāvā fragmentu no Pāvila pirmās vēstules korintiešiem, lai mūsu uzmanību vērstu uz Dieva pedagoģiju Vecajā Derībā. Sākot ar šo un vairākām sekojošām gavēņa svētdienām Dieva vārds mūs vedīs cauri kristīgās atgriešanās tēmām un šajā svētdienā uzsvars tiek likts uz to, kas ir paties grēks un kādai jābūt patiesai dzīves maiņai. Dievs vienmēr ir aicinājis savu tautu uz atgriešanos un tuvoties Viņam, bet attālināšanās no Viņa izsauc bailes un elku meklēšanu, līdzīgi kā to Izraelis darīja tuksnesī. Pāvils savas vēstules 10. nodaļu uzsāka ar atsaukšanos uz Bībeles pravietisko un gudrības tradīciju, kura bieži atskatījās uz Izvēlētās tautas vēsturi. Viņš atgādināja svarīgus bibliskos motīvus un gribēja, lai senie notikumi ir kā brīdinājums pret pārlieku pašpārliecinātību, kuras sekas var būt tāda rīcība kādu bija pieļāvis Izraels. Brīdinājums tiek sūtīts visiem, bet īpaši tiem, kuri uzskata sevi par stipriem: “tādēļ, kurš iedomājas, ka viņš stāv, lai raugās, ka nekrīt” (1 Kor 10,12).

Lasījuma sākumā Pāvils pārstāsta stāstu par Sarkano jūru Kristus notikuma un kristīgās kristības gaismā. Viņš redzēja šajā Vecās Derības izceļošanas notikumā Izraela kristības, kur tauta iegāja nāves ūdeņos un izgāja no tiem otrajā krastā dzīvi un augšāmcelti. Tāpat Jēzus tika kristīts Jordānas upē un no šī notikuma šis rituālais žests kristiešu dzīvēs simbolizē Kunga nāvi un augšāmcelšanos. Ja esam kristīti Kristū, simboliski no jauna piedzīvojam Viņa ieiešanu nāvē un augšāmcelšanā, un tas analoģiski notika ar Izraela tautu Mozū. Mozus ir kā Jēzus pirmtēls un Izraela atbrīvošana no Ēģiptes verdzības ir aktuāla līdzība par kristiešu atbrīvošanu no grēka varas. Abos gadījumos darbojas viena un tā pati pestīšanas struktūra: verdzība, Dieva vadība, ūdens un jaunā identitāte.

Dziesmu dziesmas grāmtā lasām: “Mana dūja kalna plaisās, klints patvērumā - rādi man vaigu, ļauj sadzirdēt tavu balsi, jo tava balss salda un tavs vaigs tīkams” (Dz 2,14). Sv. Gregors no Elvīras šo Rakstu vietu komentē un saista ar Kristu, ka “šī klints ir Kristus: “tā klints bija Kristus”. Tāpēc Baznīca pulcējās Kristus aizsardzībā, lai piekļautos sienai, tas nozīmē, lai tiktu savienots ar Svēto Garu, kuru sauc par mūri, kura aizsardzībā izdzenam naidīgos dēmonus un uzvaram. Šeit Baznīca atbildot saka: “rādi man vaigu, ļauj sadzirdēt tavu balsi”. Seja nozīmē Kunga nākšanu, kura balss nozīmē valstību.”* “Baznīcas mistiskajā tradīcijā šī plaisa klintī ir vienmēr redzēta kā jauns patvērumu, kur Līgavai tagad jāmājo, pārejot no sava nabadzīgā patvēruma sevī, kur viņa bija paslēpusies, uz šo ļoti dziļo alu Kristus miesā, mūsu “klintī” (1 Kor 10,4), kas ir rēta viņa Sirdī (Jņ 19, 34).”** Svētais Nisas Gregors savā darbā “Mozus dzīve” raksta: “Klints kā saka Apustulis ir Kristus, kura ir sausa un cieta neticīgajiem, bet ja kādam ir ticības žēlastība, kļūst par dzērienu izslāpušajiem un izplūst starp tiem, kuri Viņu pieņem."*** 

Vārdi par “garīgo dzērinu” (1 Kor 10,4) katru dienu tiek atkārtoti svētajā Misē, kad priesteris sagatavojot upura dāvanas paceļ biķeri un lūdzas: “Mēs slavējam tevi, Dievs, visas pasaules Valdniek, jo no tavas devības esam saņēmuši vīnu, ko tev upurējam, šo vīnakoka un cilvēku darba augli, kas kļūs mums par garīgo dzērienu”. Šajā lūgšanā mēs atzīstam, ka maize un vīns tiek ņemti no Radītāja nesavtīgā dāsnuma un tiek upurēti Viņam nevis šo lietu dabiskajā stāvoklī - graudi un vīnogas, bet padarīti par mūsu kultūras produktiem, “cilvēku darba augļi”, maize un vīns. Šīs dāvanas tiek atnestas, lai pieredzētu vēl lielāku pārveidošanos, lai kļūtu par “dzīvības maizi” (Jņ 6,35) un “garīgo dzērienu” (1 Kor 10,4), Kristus Miesu un Asinīm, Klini, kura ir klātesoša mūsu dzīvē.

* Sv. Gregors no Elvīras, Tractatus de epithalamio IV, 22.

** Blaise Arminjon, The Cantata of Love: A Verse by Verse Reading of The Song of Songs, San Francisco: Ignatius Press 1988, lpp.176.

*** Sv. Nisas Gregors, De Vita Moysis, II grāmata, 136.

br. Jānis Savickis OFMCap