1 Tes 4, 13-18, svētdiena XXXII A

1 Tes 4, 13-18

Pāvils uzrunā tesaloniķiešus, 1250 - 1300.g.
St. Paul speaking to the Thessalonians -KB, National Library of the
Netherlands, Netherlands - Public Domain.

8. novembra svētdienā kā otro Dieva vārda liturģijas lasījumi lasām Pāvila Pirmās vēstules Tesaloniķiešiem fragmentu no vēstules otrās daļas, kas saskaņā ar apustuļa ieradumu apskata sev īpaši svarīgas lietas un aicina ticīgos praktizēt kristīgo morālo stāju. Šajā vēstulē ceturtā nodaļa ir ar šādu uzdevumu, kurā Pāvils mudina saglabāt šķīstību, brālīgo mīlestību un rūpēties par savām lietām un darbu (2 Tes 4,1-12). Šajā svētdienā lasām tekstu par draudzes raizēm par brāļu likteni, kuri ir miruši un kā apustulis viņus mierina. Notikumi risinās ap 50. gadu, kad top šī pati pirmā Pāvila vēstule un pirmais Jaunās Derības teksts.

Kāds bija tesaloniķiešu draudzes nemiera iemesls? Draudzē radās problēma, kas izcēlās no jūdaisma izpratnes par Mesijas nākšanu un laiku beigām. Kristieši domāja, ka Kristus drīz nāks un baidījās par to, kas notiks ar jau mirušajiem brāļiem, kuri pēc ticības pieņemšanas ir miruši, jo dzīves laikā nesagaidīja pastarā dienu. Bija izveidojusies pārliecība, ka Kunga atgriešanās pestījošā darbība ir domāta tikai dzīvajiem un nāvi uztvēra kā esības izdzišanu un pestīšanās iespējas zušanu. Šāda veida doma veicināja pieaugošu eshatoloģisku spriedzi, kurā tagadni uztvēra kā pārejošu un raižu necienīgu, ka ticīgie sāka nerūpēties par ikdienas darbiem un pienākumiem, jo drīz tāpat nāks Kristus un vēstures ritējums beigsies.

Šādas pārliecības Baznīcas vēsturē nebija tikai pirmajā gadsimtā, bet cauri gadsimtiem parādījās dažādos laikmetos un vienmēr apdraudēja kristīgo ticību, jo veicināja pārmērības, nedrošību un apjukumu. Pāvils no savas puses nemazināja eshatoloģisko dedzību, lai ticība Kristum nemazinātos un neierobežotos tikai laicīgajā dzīves sfērā, bet iedrošināja ticīgos par mirušo likteni. Pāvils pats savas misijas sākumā bija pāliecināts par drīzu Kristus atgriešanos. Dievs ir sarāvis nāves valgus ar savu augšāmcelšanos un tikai tiem kas netic, ir iemesls nedrošībai un neskaidrībai par Dieva darbiem. Pāvils apzinājās, ka no kļūdīgām doktrinālām koncepcijām var izcelties morālās vaļības un tāpēc viņš centās skaidrot vispārējo mirušo augšāmcelšanās noslēpumu. Tesaloniķiešiem problēmas nesagādāja ticība Kristus augšāmcelšanai, bet cilvēku augšāmcelšanās.

Pāvils mierina draudzi skaidrojot dogmatiskas patiesības. “Parūzija” jeb otrreizējā Kristus atnākšana laiku beigās atklās Kunga galīgo uzvaru pār grēku un nāvi. Otrreizējā atnākšana arī signalizē par vispārējo augšāmcelšanos. Pāvilam miesas augšāmcelšanās ir pārdabiska īstenība, kas ir iespējama pateicoties Dieva pārveidojošam darbam vai radīšanai, tomēr apustulis tuvāk nevar izskaidrot šos noslēpumus. Viņš izmantoja tikai tēlus un analoģijas. Pāvilam augšāmcelšanās ir tik droša un svarīgākais viņam nav laika jautājums, bet pārliecība, ka visi, kas pieder Kristum vienmēr būs kopā ar Kungu.

br. Jānis Savickis OFMCap