Mt 3, 13-17, Kunga Kristīšanas svētki, A

Mt 3, 13-17

Kunga Kristību svētki noslēdz Kristus Piedzimšanas svētku laiku un ievada mūs parastajā liturģiskajā laikā. Kristus Piedzimšana, Kunga Atklāšanās tautām un Kristību notikums ir viens no svarīgākajiem noslēpumiem pestīšanas vēsturē. Starp Jēzus bērnību Nācaretē un Kristību notikumu Evaņģēliji klusē. Šajos svētkos Baznīca svin Kunga publiskās darbības sākumu. Jēzus atradās starp tiem, kas klausījās Jāni Kristītāju un nostājās viņa priekšā kā kristību kandidāts. Tikai evaņģēlists Matejs rakstīja par Jāņa pretošanos tam, ka Jēzus ir jākristī. Jānis atpazina Jēzu un Viņš neatbilda to cilvēku grupai, kuri gāja kristīties, jo šis rituāls norādīja uz grēku nožēlošanu. Ko Jēzum bija jānožēlo, ja Viņš nav grēkojis (2 Kor 5,21; Ebr 4,15; 7,26)? Kāpēc Viņš tika kristīts? Jēzus izvēle kristīties veidoja daļu no Viņa dzīves noslēpuma - Viņa pazemošanās. Tā bija Jēzus solidaritāte ar grēciniekiem (Ebr 2,17), ar viņu vainām un mēģinājumiem atrast ceļu pie Dieva. Jēzus izveidoja saiti starp debesīm un zemi. Ne velti debesis atvērās. Kristības bija pirmais lielais solis Jēzus grēku nešanas misijā. Dziļākā kristību jēga parādās tikai Jēzus zemes dzīves pašās beigās, Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpumā.

Ko tad Baznīca atceras Jēzus Kristību svētku dienā? Kristībām Jordānā Baznīcas tradīcijā un Evaņģēlija ir lielāka nozīme nekā Jēzus darbībai un biogrāfiskajiem datiem, jo norāda uz Viņa mesiānistisko statusu un sūtību. Pirmkārt, Jēzus atklāj sevi kā Kristu, Mesiju jeb latviski Svaidīto. Viņš netika svaidīts ar eļļu kā tas tika darīts karaļu un augsto priesteru gadījumā, bet ar Svēto Garu. Vienlaicīgi tiek atklāts ne tikai Dēls, bet arī Tēvs un Svētais Gars - visa Trīsvienība. Matejs uzsver īpaši grēku nešanas aspektu kristībās, bet galvenais iemesls Jēzus rīcībai bija paklausība Tēva gribai un plānam. Pestīšanas vēstures ietvaros kristības Jordānā ir sākums pasaules pestīšanas darbam, kurā evaņģēlisti norāda uz tālāko Jēzus dzīvi, un īpašā veidā norāda uz Lieldienām. Jēzus Kristībās piepildījās Vecās Derības pravietojumi, šķīstīšanās ilgas un norādījumi uz nākotni - Kunga ciešanas un augšāmcelšanās. Evaņģēlists Matejs savā stāstā par Jēzus Kristībām Jordānā īpaši vēlējās izcelt Izceļošanas simboliku. Evaņģēlists uzsvēra iziešanu caur Jordānas ūdeņiem kā piemiņu par pirmo Pashu, Vecās Derības brīvības ceļu. Kristības un Izceļošana savā starpā ir dziļi simboliski saistīti (1 Kor 10,1-2). 

Matejs raksta, ka “Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens” (Mt 3,16). Vārds “izkāpt” norāda arī uz iekāpšanu ūdenī. Tā ir iegremdēšanās un iziešanas darbība. Kristības simbolizē nāvi un augšāmcelšanos (Rom 6,1-11). Pāriešana pār Jordānu arī atsauc atmiņā Jozu, kurš pārveda tautu pār upi. “Pāriešana” bija vispārzināma metafora par Izraela atbrīvošanu (Is 63,10-64,8). Debesu atvēršanās un Svētā Gara nonākšana arī sasaistās kopā ar tautas lūgumu Kungam: “kaut tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē” (Is 63,19). Jēzus Kristību notikumā ir redzamas vairākas norādes uz pestīšanas vēstures notikumiem: nāve un augšāmcelšanās, pāreja pār Jordānas upi un tautas ieiešana Apsolītajā zemē. Svarīgi uzsvērt to, ka brīdī, kad Jēzus iznāca no ūdens, dzima jaunais Izraels!

Kas par to liecina? Svētais Gars “baloža veidā” (Mt 3,16) nolaidās pār Jēzu. Šī redzamā zīme tiek dažādi skaidrota, bet mūs interesē tas, kas balodis ir Izraela simbols (Ps 68,14; 74,19; Os 7,11) un jauna laikmeta sākums (Rad 8,11-12). Šajā kontekstā Svētais Gars pārstāv jauno, uzticīgo kopienu, kas pulcējas ap Mesiju. Svētais Gars šajā ainā tiek attēlot līdzīgi kā Radīšanas stāstā, kas “Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem” (Rad 1,2). Ne velti Matejs nelietoja vārdu Svētais Gars, bet Dieva Gars. Viņš vēlējās uzsvērt, ka top kaut kas jauns. Turklāt, Svētā Gara ienākšana bija svarīga arī tāpēc, ka daudzi vairs neticēja, ka Gars ir viņu laikos pieejams. Citi domāja, ka Gars ar savu spēku vairs tā nedarbojas kā praviešu dienās un savu darbību atsāks laiku beigās. Gars nāca par Jēzu un tas liecināja, ka ir iestājies mesiāniskais laiks un Viņš ir Gara nesējs.

Misija vienmēr nāk no augstienes, jo cilvēks pats no sevis to nevar uzsākt. Dievs vēlējās pietuvoties cilvēkiem, jo visu, ko Viņš radīja ir savstarpēji saistīts un nav sev pretējs. Vēstures problēma ir tā, ka grēcīgais cilvēks aizgriežas prom no debesīm. Tāda radības kārtība nebija paredzēta. Dievs nekad nav norobežojies no cilvēkiem, bet cilvēks to dara. Savā ziņā pastāv barjera starp cilvēku un Dievu, bet nepastāv barjeras starp Dievu un cilvēkiem. Jau Vecajā Derībā varam lasīt par to kā Dievs vēlas šo attālumu pakāpeniski samazināt noslēdzot derību ar Abrahamu (Rad 15) un Sinaja kalnā. Visi Dieva centieni satuvināties ar savu tautu īstenojās Jēzū Kristū un attālums tiek dzēsts. Katrs, kas ir pieņēmis kristības un atzīstas ticībā Kungam izmanto šo tiltu caur kuru mums ir pieeja pie Tēva un kurš dod mums jaunu dzīvi un jaunu dienu. Ar tādu gara stāju mēs esam aicināti uzsākt parasto liturģisko gadu, kurā varam iepazīt Jēzus darbus un vārdus, un kā tie attiecas uz mūsu dzīvi. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 1, 1-18, 2. svētdiena pēc Ziemassvētkiem, A

Jņ 1, 1-18

Visi četri evaņģēlisti savus darbus iesāk ar Jēzus personas ievietošanu vēsturiskā kontekstā, bet tikai apustulis Jānis paveica to daudz atšķirīgāk no citiem autoriem. Kunga Piedzimšanas svētku laikā īpaši lasām Mateja un Lūkasa Evaņģēlijus, kuros var iepazīties ar Kristus piedzimšanas notikumiem. Matejs iesāka savu Evaņģēliju ar Jēzus radurakstiem un Viņa saistību ar Dāvidu un Abrahamu, savukārt Lūkas Evaņģēliju iesāka ar veltījumu Teofīlam un Jāņa Kristītāja dzimšanas notikumiem. Marks uzreiz sāka rakstīt par Jēzus sludināšanu. Kaut gan visi šie Evaņģēliju sākumu ir dziļi teoloģiski, tomēr Jāņa Evaņģēlija sākums uz visa šī fona izceļas ar kaut ko pārlaicīgu un noslēpumainu: Dieva Dēls, mūžīgais Vārds kļuvis cilvēks un iemājojis mūsu vidū.

Jāņa Evaņģēlija pašā ievaddaļā (Prologā) mēs lasām par Vārdu un tā nozīmi. Šis Evaņģēlija sākums ir kā atslēga, lai saprastu visu tālāko evaņģēlista ieceri. Prologs satur galvenās Evaņģēlija tēmas, kuras tālākā gaitā autors attīstīs: “dzīvība” un “gaisma” (Jņ 1,4), “tumsa” (1,5), “liecība” (1,7), “pasaule” (1,9), “Dēls”, “Tēvs”, “godība” un “patiesība ”(1,14). “Vārds” (1,1) un “žēlastība” (1,14) kā dziļi teoloģiski jēdzieni tiek lietoti tikai šeit, bet citviet Evaņģēlijā “vārds” netiek izmantot, lai apzīmētu Jēzus Kristus dievišķību.

Vārds jeb grieķiski logos ir ticis dažādi skaidrots un īpaši vēstures gaitā daudziem autoriem ir bijusi vēlme sasaistīt logos ar tā grieķisko izpratni un filozofiju, tomēr, lai izprastu par ko Jānis rakstīja ir jāiepazīst Bībele un Izraela pasaules skatījums. Bibliskajā tradīcijā Dievs vārdu varenā veidā izsaka saistās ar radības sākumu (Rad 1,3; Ps 33,6; Gudr 9,1), gudrību kā Dieva pavadoni (Sak 8,23; Sīr 24,9), amatnieks, kas strādāja līdzas Dievam pasaules radīšanas darbā (Sak 8,30; Gudr 7,22) un dzīvības avots pasaulē (Sak 8,35). Sakāmvārdu grāmatā var atrast domas par Dieva darbību Gudrības Vārdā (Sak 8) vai arī Gudrības grāmatā (Sālamana gudrības grāmata) par Vārdu kā Dieva pestīšanas personificētu “instrumentu”, kurš “no ķēnišķā troņa lejup lecot” Pashas naktī sodīja ēģiptiešus (Gudr 18,14-16). 

Jānis visas šīs bibliskās tradīcijas ir savilcis kopā pilnīgā jaunā izpratnē par Vārdu: Dieva Vārds nav kāds neskaidrs vai abstrakts jēdziens, bet dievišķa Persona, Dieva Vārds (Atkl 19,13). Vārds, kas iepriekš bija kā radīšanas starpnieks, tagad atklājas kā pestīšanas starpnieks Iemiesojoties mūsu vidū. Prologs kristiešiem ir jāizprot Atklāsmes gaismā, jo šis Prologs ir izveidots, lai sagatavotu mūs īpašas Personas būtības iepazīšanai. Var pat teikt, ka visam Jāņa Evaņģēlija tekstam ir jāpaskaidro un jādod atbilde, lai saprastu Prologu - kas ir šis Dieva Vārds?

Evaņģēlija pirmie vārdi atsauc atmiņā Radīšanas grāmatas ievadvārdus, jo Jānis raksta par Vārdu, kurš ir pirms radīšanas. Radīšanas aprakstā mēs arī lasām par gaismu, tumsu, dzīvību un Dieva izteikto Vārdu. Tas viss atgādina par visumu, kurš reiz radīts ar Dieva Vārdu, tagad tiek atjaunots ar to pašu Vārdu, kurš iemiesojas kā Jēzus Kristus. Pēc pirmajiem teikumiem seko vēsturisko notikumu iezīmējums, kuros Jānim Kristītājam ir īpaša vieta Dieva plānā kā vārda lieciniekam. Vārdam “liecinieks” (gr. lietv.v. martyria un darb.v. martyreoj) ir nozīmīga loma Evaņģēlijā (Jņ 1,15.32.34; 3,11.26; 5,31-32.36-37; 18,37; 19,35 u.c.). Jānis tika sūtīts, lai sludinātu atgriešanās vēsti un norādītu uz Mesiju. Cilvēkiem, kuri dzīvoja tumsā un grēkā bija nepieciešams kāds, kurš pateiktu viņiem, kas ir gaisma. Tomēr mēs arī Prologā lasām: “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma” (Jņ 1,11). Tie ir vieni no drūmākajiem vārdiem Svētajos Rakstos. Kungu noraidīja Viņa tauta! Pravietis Isajs jau senatnē sūrojās: “Kurš ticēs tam, ko mēs dzirdējuši?” (Is 53,1).

No Jāņa, kurš ir Vārda liecinieks, evaņģēlists pāriet pie paša Vārda, kuru tieši saista ar Jēzus personu un Viņa iemiesošanos. Ja sākumā viss varēja likties pacilājoši un dievbijīgi, tad “Vārds tapa miesa” (Jņ 1,14) daudziem vēstures gaitā un šodien var likties kaut kas neizprotams vai nepieņemams. Tas ir viens no spēcīgākajiem teikumiem pasaules vēsturē! Dievišķais Vārds kļuva par personu cilvēka veidolā: Jēzus no Nācaretes. Vārdi “mājoja mūsu vidū” nozīmē “izslēja telti” (gr. skēnē vai lat. tabernaculum) mūsu vidū un atsauc atmiņā laiku, kad Dievs mājoja tuksnesī savas tautas vidū (Izc 40,34). Fragmenta noslēdzošie vārdi norāda uz sākumu (Jņ 1,1,). Dievu nevar iepazīt nekā savādāk kā tikai Jēzū Kristū, Vārdā. Apgalvojums, ka “Dievu neviens nekad nav redzējis” (Jņ 1,18) atspoguļo Vecās Derības izpratni, jo pat Mozum nebija ļauts Viņu uzlūkot. Jēzus atklāšanās ir pārāka par jebkuru citu Dieva pieredzi, jo Viņš ir tas, kas pazīst Dievu.

Evaņģēlistu īpaši interesēja cīņa starp gaismu un tumsu. Kosmiskā cīņa ataino arī to, kas notiek cilvēkā pēc grēkā krišanas. Cilvēks, kas izvēlas Vārdu savā dzīvē vairs nenodarbojas ar pārdomām sēžot pie rakstāmgalda, bet iedziļinās dzīvē un tās izpratnē balstoties uz savu pieredzi. Ja grieķi nodarbojās ar spekulācijām, tad kristieši gāja tālāk un evaņģēlista Jāņa personā paveica kaut ko lielāku nekā tikai definēja vārdu “logos”, bet atklāja, ka mūžīgais vārds ir spējīgs kļūt par miesu. Taču vai šī liecība ir tik spēcīga kādu mēs vēlētos to redzēt? Vai mūsos ir izpratne par to, ka mēs arī esam aicināti savā ticības dzīvē aicināti Vārdu?

Viens no ietekmīgākajiem mūsdienu grieķu teologiem, Joannis Zizioulas raksta: “Kāpēc ir morālais pagrimums sekulārajā sabiedrībā? Kāpēc mūsu kristīgā balss izskan it kā vakuumā? Mēs esam pievērsušiem morālai sludināšanai un morāles principu apstiprinājumiem, lai pārliecinātu pasauli, un mēs esam cietuši neveiksmi; neviens mūs nedzird. Mēs piedāvājām Logosu un pasaule to nepieņem. Mēs aizmirsām, ka Logos nav mūsu vārdi, bet gan Persona, ne balss, bet dzīva Klātbūtne un ka šī personiskā klātbūtne ir iemiesota Euharistijā, kas vispirms ir komūnija un sapulce. Šī kopiena, kas tika pārveidota, lai pārveidotu, vairs nepastāv. To izšķīdināja mūsu dievbijīgais individuālisms, kurš ticēja, ka, lai strādātu pasaulē, tai nevajadzēja draudzi un euharistisko kopienu, un aizvietoja to ar “pamācošu logokrātiju [vārdu vara]”, uzskatot, ka būtu pietiekami pasaulei pateikt, lai tā mainās. Mūsu Baznīcas klātbūtne pasaulē ir kļuvusi par kanceli bez svētnīcas un kristiešu grupas, kam nav ne vienotības, ne kopienas. Mēs nesmeļam mūsu morālo nostāju no jaunās dzīves, kuru mēs izbaudām Euharistiskajā sapulcē, un tādējādi sabiedrība ir zaudējusi dievišķās komūnijas ieraugu, kas vienīgais var iedegt patiesu atdzimšanu.”*

* John D. Zizioulas, The Eucharistic Communion and the World, New York: T&T Clark, 2011, p. 129-130.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 2, 13-15.19-23, Svētās Ģimenes svētki, A

Mt 2, 13-15.19-23

29. decembra svētdienā Baznīca svin Svētās Ģimenes svētkus. Lasot Mateja Evaņģēlija fragmentu par Jēzu, Mariju un Jāzepu ir jāatceras, ka tās ir dziļas pārdomas kar Jēzu Kristu. Mateju tik ļoti nein

s Jēzus cik Kristus savā pashālajā godībā kopš pašas bērnības. Jau bērnībā bija redzams viss tālākais Jēzus ceļš un misija. Lai to atklātu saviem lasītājiem evaņģēlists lietoja atsauces vai citātus no Vecās Derības, lai iezīmētu katru mazāko ainu un vārdu. Jēzus dzīve tiek atainota ciešā saistībā ar Mozus dzīvi. Grūti ir iegūt skaidru priekšstatu par bēgšanas praktisko pusi, bet tas, ko šis teksts mums piedāvā ir plašs teoloģisks un biblisks ieskats Jēzus personas dievišķībā un cilvēcībā.

Šīs svētdienas Mateja fragments ir daudz nosvērtāks un satraucošāks nekā mēs dzirdējām iepriekšējās nedēļas laikā: svinīga ķēniņa Dāvida ģenealoģijas pasludināšana (1,1-17), Jēzu pieņēma Jāzeps (1,18-25), austrumu gudrie (2,1-12) un daudziem Izraēlī bija jācieš (2,16-18; 2,22). Evaņģēlists centās Jēzus bērnības stāstā uzsvērt atsauces uz Veco Derību un parādīt kā tās pravietojumi un notikumi piepildījās Viņa personā. Visi šie pārbaudījumi ievieto Jēzu Izraēla ciešanu un cerību vēsturē, kurā Dievam ir savs pestījošais plāns. Šajā īsajā fragmentā bieži parādās norādījumi uz praviešu vārdiem (2,15.23) un Jāzepa sapņiem (2,13.19.22). Pastāv līdzības starp tautu un Dēlu. Izraēls bija Dieva izvēlētais un pieņemtais “dēls” (Izc 4,22) un Jēzus ir mesija, Dieva Dēls. Visas šīs detaļas Matejs uzsvēra, jo, pirmkārt, vēlējās parādīt, ka dzīves vietu maiņas nebija nejaušas, bet Dieva vadītas un paredzētas Rakstos.

Kāpēc svētā ģimene bēga tieši uz Ēģipti? Protams, eņģelis lika to darīt, tomēr tam ir vēl daudzi citi iemesli. Ēģipte bija atbilstoša vieta Jēzus ģimenei, lai patvertos no draudošajām briesmām. Pirmajā gadsimtā Ēģiptē valdīja romieši un tā atradās ārpus Heroda ietekmes sfēras. Tā bija ierasta vieta jūdiem, kuriem dažādi iemesli lika pamest savu zemi (Rad 12,10; 46,1; 1 Ķēn 11,40; 2 Mak 5,8; Jer 26,21; 42,13-44,30). Turklāt tur atradās liela jūdu diaspora, īpaši Aleksandrijā un arī Elefantīnā. Iespējams viena trešdaļa no apmēram miljona Aleksandrijas iedzīvotājiem bija jūdi un tā bija viena no lielākajām impērijas pilsētām.

Ticīgie Heroda vēlmi nogalināt bērnu Jēzu un svētās ģimenes bēgšanu uz Ēģipti uzlūkoja Mozus stāsta un Izceļošanas grāmatas kontekstā. Līdzība starp Jēzus un Mozus bērnību jau tagad lasītājam pasaka daudz par bērna nākotni: bērns pieredzēs Dieva aizsardzību no pasaules varām un Viņa mērķis būs glābt Izraēli. Matejs uzsvēra vienu svarīgu atšķirību: Jēzus “atpestīs savu tautu no tās grēkiem” (Mt 1,21).

Jēzus trimda un atgriešanās saista viņu ar tautas izceļošanu no Ēģiptes nebrīves. Šī līdzība norāda uz pravieša Oseja vārdu piepildīšanos: “Kad Israēls bija zēns, es viņu mīlēju, no Ēģiptes es izsaucu savu dēļu” (11,1). Šis teikums atsaucās uz tautas izveidošanos, kad Dievs to nosauca par pirmdzimto un atbrīvoja no verdzības (Izc 4,22). Atsauce uz pravieša Oseja vārdiem uzmanību nevērš tik ļoti uz konkrētiem Jēzus bēgšanas apstākļiem, bet uz Izceļošanu: kā Vecās Derības tauta patvērās Ēģiptē, kļuva par vergiem, tika vajāta un atgriezās apsolītajā zemē, tā jaunā tauta, ko simbolizē un iemieso Jēzus ies pestīšanas, grēku piedošanas un brīvības ceļā. Visa Matejs Evaņģēlija tālākā gaitā centīsies parādīt, ka Jēzus ir jaunais Mozus un vēl kaut kas vairāk.

Atgriezušies dzimtenē, Jāzeps ar ģimeni apmetās uz dzīvi Nācaretē, mazā, necilā ciemā Galilejas pakalnos pie svarīga tirdzniecības ceļa, kur gadsimta sākumā varēja dzīvot vairāki simti iedzīvotāju. Tur atradās arī romiešu garnizons Ziemeļgalilejas vajadzībām un tādēļ uz ciema iedzīvotājiem citu jūdi varēja skatīties ar aizdomām. Nācarete atradās netālu no kosmopolītiskās Seforas, kas tika Jēzus bērnības laikā celta (Mt 13,55). Nācarete nebija izolēta vieta no pasaules un kultūras procesiem, tomēr tur dzīvoja visai konservatīvi jūdi. Šī vieta tika uzskatīta par maznozīmīgu (Jņ 1,46) un jūdiem šī pilsēta ne ar ko nesaistījās, tomēr Matejs uzskatīja, ka tas ir svarīgi, ka Jēzus tur izauga, jo piepildīja praviešu vārdus: “lai izpildītos, ko pravietis bija sacījis: Viņš tiks saukts Nācarietis” (Mt 2,23).

Tomēr Vecajā Derībā nekur tieši nav kaut kas tāds rakstīts, bet vairāki pravietojumi visai ticami attiecas tieši uz šo. Pravietis Isaja teica par mesiju: ”nāks dzinums no Jišaja celma, un atvase [netser] kuplos no viņa saknes!” (11,1). Vecajā Derībā ir sastopams spēcīga motīvs par to, ka mesija ir kā atvase/zars (Is 11,1; Jer 23,5; 33:14-16 Zah 3,8; 6,11-13) . Atvase vai zars ebrejiski ir “netser”, kas saskan ar vārdu Nācarietis un ietver domu par nenozīmīgu sākumu. Iespējams Matejs arī par to domāja, kad lietoja vārdu “nācarietis”. Tā kā Jēzus dzimtās pilsētas Nācaretes nosaukums ir līdzīgs vārdam “netser”, tad evaņģēlists parāda cik atbilstoši ir tas, ka Jēzus, “netser”, kuru pareģoja Isaja, izauga Nācaretē.  Pirmie kristieši tika saukti par “nācariešu sektu” (Apd 24,5).

Izreala vēsturē un īpaši izceļošanā no Ēģiptes atklājas Dievs kā vadonis, kurš zina ceļu un uz kuru var paļauties. Kad Izraēls saskārās ar sava laika lielvarām, viņiem izkristalizējās ticība Dievam kā vēstures un pasaules Kungam. Ja Dievs ir visu tautu Kunga, tad Viņš var atbrīvot savu tautu no konkrētās vēsturiskās nebrīves. Evaņģēlists Matejs saviem lasītājiem skaidri pasaka, ka Jēzus ir cēlies no izvēlētās tautas un Viņam ir arī dievišķa identitāte, bet arī norāda, ka Viņš tiks atmests. Evaņģēlists vēlas mums pavēstīt, ka Jēzus nav tikai Dāvida vai Abrahama dēls, bet arī jaunais Mozus, kurš izvedīs tautu no grēka nebrīves. Kungs Jēzus ir ienācis pasaulē, lai mūs aicinātu pieņemt Viņa vēsti, saņemt grēku piedošanu un Dieva bērnu brīvību. Jau no pašas Jēzus klātbūtnes sākuma pasaulē neveidojas neitrāla attieksme pret Viņu no tiem, kas ar Viņa personu vai  vēsti sastopas, bet katrs cilvēks, kas ar Viņu saskaras nonāk kādas lielākas drāmas centrā. Iezīmējas divas pretējas līnijas un divu veidu reakcijas uz Jēzus atnākšanu: atmešana un pieņemšana, meklēšana un vajāšana, atvērtība un naidīgums. Svētā ģimene šajā pestīšanas plāna drāmā pieņēma Kungu un visas no tā izrietošās sekas. Tas ir modelis, kas aicina arī mūs pieņemt Kunga vārdu savās dzīvēs, ģimenēs un draudzēs, lai Kungs varētu mums dot Dieva bērna brīvību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 1, 18-24, IV adventa svētdiena, A

Mt 1, 18-24

Ceturtajā adventa svētdienā lasām par to kā Jāzeps pieņēma Jēzu par savu dēlu. Evaņģēlists Matejs attēlo Jāzepu kā Vecās Derības patriarhu Jāzepu, jo abiem ir vienāds vārds un tēva vārds Jēkabs; abus Dievs uzrunāja sapnī un abi bija taisnīgi vīri; abi glāba savas ģimenes vedot tās uz Ēģipti. Evaņģēlists nosaucot Jāzepu par taisnīgo ierindo viņu starp Vecās Derības taisnīgajiem sākot no Abrahama. Viņš rīkojās kā Vecās Derības cilvēks, kas klausīja Dieva aicinājumu pat tad, kad cilvēciski skatoties tas bija bezcerīgi. Jāzeps stāvēja grūtas izvēles priekšā. Visām šaubīgām situācijām laulībā bija liela nozīme, jo laulībai Izraelī bija dziļa jēga: “Redzi, balva no Kunga - dēli, alga no viņa - klēpja augļi!” (Ps 126,3: 127,1-3; Rad 33,5). Brīnumaina bērna piedzimšana Vecajai Derībai arī nav sveša, taču tur tas attiecās uz neauglīgām sievietēm, bet šeit uz brīnumainu Dieva Dēla ieņemšanu. Šie senie stāsti Marijai un Jāzepam bija pazīstami un palīdzēja ievirzīt viņu ticību saskaņā ar Dieva gribu. Ne velti Magnificat, Augsti slavē Kungu mana dvēsele slavas dziesma ir iedvesmu pilna no Annas, Samuēla mātes, dziesmas (1 Sam 2,1-10).

Iepriekš tekstā varam lasīt, ka Jāzeps bija Dāvida pēcnācējs. Tā kā Jēzus nebija Jāzepa dēls, Viņš arī nevarētu būt par ”Dāvida dēlu” (Mt 1,20) un tikai adoptējot Jēzu tas bija iespējams. Bija nepieciešama dievišķa iejaukšanās, lai pārliecinātu Jāzepu pieņemt grūtnieci Mariju par savu sievu un dotu bērnam vārdu. Mateja Evaņģēlija lasītājs arī nesaņem kādu plašāku skaidrojumu par patieso Jēzus Tēvu un vienīgi divas reizes tiek pieminēta Viņa izcelšanās no Svētā Gara (Mt 1,18.20). Tas skaidri norāda, ka Evaņģēlija autoram un lasītājiem bija skaidri zināma patiesība par Jēzus Tēvu un viņi jau saņēma ticības gaismu par Jēzus dievišķo izcelsmi. Jāzeps ieticēja, bet tas, kas ar viņu notika, attiecas arī uz mums, kuriem nepieciešama atvērtība uz Dieva iniciatīvu, lai pieņemtu Viņa darbību mūsu dzīvēs.

Lasot šo Mateja Evaņģēlija fragmentu ir jāpatur prātā jūdu precību prakse. Vīriešu un sieviešu laulības organizēja vecāki un savā starpā vienojās par laulības savienības noteikumiem. Pēc vienošanās, divas personas tika uzskatītas par laulību un tika saukti par vīru un sievu. Tomēr viņi vēl nedzīvoja kopā. Sieva un vīrs vēl vienu gadu turpināja dzīvot katrs ar saviem vecākiem. Gaidīšanas laiks bija paredzēts tam, lai līgava parādītu uzticību savam vīram. Ja viņai šajā posmā parādītos bērns, tad viņa tiktu uzskatīta par nešķīstu un būtu zināms, ka viņa ir krāpusi savu vīru. Tādā gadījumā laulību varētu anulēt. Sods par laulības pārkāpumu sievietei Vecajā Derībā bija nāve ar noakmeņošanu (At 22,23-24), bet pirmajā gadsimtā to vairs nepraktizēja. Ja pēc gada viss bija kārtībā, tad vīrs devās uz sievas māju un svinīgā procesijā veda savu sievu uz savām mājām. No šī brīža starp viņiem bija arī fiziskā tuvība.

Marija un Jāzeps atradās šajā viena gada gaidīšanas laikā, un izrādījās, ka viņai bija bērns. Starp viņiem nebija nekāda fiziska kontakta. Jāzepa reakciju un pārdzīvojumus mēs varam tikai iedomāties, jo viņš mīlēja Mariju. Par to liecina viņa darbi un vēlme viņu pamest bez publiska skandāla. Eņģelis bija tas, kas Jāzepam deva skaidrību un viņš varēja atsaukt atmiņā senu pravietojumu. Pravietis Isajs pirms 700 gadiem rakstīja: “Tādēļ Kungs pats dos jums zīmi, redzi, jaunava kļūs grūta, dzemdēs dēlu un dos viņam vārdu Immānū-Ēls (Dievs ir ar mums)” (Is 7,14). Dievs piepildīja Isaja pravietojumu Marijas dzīvē un viņas Dēls būs patiess Emanuels - Dievs ar mums! Eņģeļa vārdu iespaidā Jāzepam vairs nebaidījās paturēt Mariju par savu sievu. Bija iespēja, ka apkārtējie runātu vai baumotu, bet Jāzeps nebaidījās, jo zināja patiesību par Mariju un Bērnu, un Dieva gribu attiecībā pret Viņu.

Evaņģēlists Matejs šīs svētdienas fragmentā vēlas dažādajiem jūdu un pagānu kristiešu lasītājiem apstiprināt viņu ticību. Visi notikumi un varoņi vērš mūsu uzmanību uz Kristu: gan Jāzeps ar savām šaubām, gan arī Marija ar savu jaunavību norāda uz pamatpatiesību par Jēzu - Viņa dievišķo izcelsmi. Lasot šo fragmentu mēs īpaši pievēršam uzmanību Jāzepam, bet Marija un Jēzus arī atklājas mūsu ticībai, bet viscaur notikumā ir klātesošs Svētais Gars. Svētais Gars nodrošina Vārda iemiesošanos Marijas klēpī un parūpējas par Jāzepa tēvišķību. Ticības apliecinājumā mēs sakām: “iemiesojies caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas un tapis cilvēks”. Jāzeps savā sapnī saņēma līdzīgus vārdus “kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara” (Mt 1,20). Līdzīgus vārdu arī saņēma Marija (Lk 1,35). Šo patiesību nesaņēma tikai Marija un Jāzeps, bet to saņemam katrā svētdienas Svētajā Misē arī mēs, kad apliecinām savu ticību. Tā ir pamatpatiesība, ka Jēzus ir Dieva Dēls, kurš caur Svēto Garu Marijas miesās kļuva par cilvēku. Šī patiesība ir tik svarīga, ka tiek kopš paša iemiesošanās brīža atkārtota individuāli un visiem kopā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 11, 2-11, III adventa svētdiena, A

Mt 11, 2-11

Trešajā adventa svētdienā mēs lasām par Jāni Kristītāju, kurš pārstāvēju pestīšanas vēstures posmu, kuru raksturoja gaidīšana, bet Jēzus Kristus uzsāka pilnīgi jaunu posmu pestīšanas vēsturē, Kunga klātbūtnes laiku. Tas bija kaut kas nepieredzēts un apbrīnojams. Jāņa Kristītāja jautājums Jēzum liecina par to, ka viņš bija pārsteigts par Kunga kalpojuma un sludināšanas veidu. Teoloģiski izsakoties, tas bija kristoloģisks jautājums: “Vai Tu esi tas, kam bija jānāk?” (Mt 11,3). Šis jautājums kļūst interesantāks, ja atceramies 3. Mateja Evaņģēlija nodaļu, kurā Jēzus saņēma Jāņa atzīšanu. Šo jautājumu veido psalmu vārdi: “Svētīts, kas nāk Kunga vārdā” (piem., Ps 118,26). Burtiski ”tas, kam jānāk” nozīmē jūdiem “mesija”. Pirmajā gadsimtā Izrealis gaidīja mesijas ierašanos: bija tādi, kas gaidīja militāro līderi, citi gaidīja ķēniņu, kas ļautu tautai tikt vaļā no Romas varas, vai arī tāds mesija - vai nu kareivīgs vai nē - bet tāds svēts vīrs, kas pasludinās Dieva tiesu pār ļaundariem - romiešiem, grieķiem, barbariem un netaisnīgiem jūdiem.

Jāņa vārdi bija skarbi, bet Jēzus viņam varēja šķists ne tāds kādu viņš sagaidīja. Lai nu cik bija pārsteigts Jānis par Jēzu, tomēr tas, ko Viņš darīja, bija patiesi Mesijas kalpojums. Kas Jānim varēja šķist tik neskaidrs Jēzus darbībā? Viņam nebija pamata neticēt, ka Jēzus ir patiesais mesija, tomēr radās dažas neskaidrības. Iespējams, līdz Jānim bija nonākušas valodas, ka Jēzus pieskaras nešķīstajiem (Mt 8,3; 9,20.25), bet uz to Kungs atbild ar šo pieskārienu apstiprinājumu (Mt 11,5). Jānis arī varēja domāt, ka Jēzus būs valstības ieviesējs (Mt 3,11) un karalisks mesija, bet par Viņu dzirdēja kā par brīnumdari. Dieva tiesa pār grēciniekiem arī kavējās. Jēzus atbildēja, ka mesiānistiskos laikus raksturos svētības izliešanās (Mt 11,5). Turklāt Jānis atradās cietumā un tas nozīmēja, ka kaut arī mesija ir ieradies, bet Viņš nevalda! Viņam vajadzēja kādu apstiprinājumu un skaidrību, jo viņš domāja, ka mesija uzveiks ļaunumu, tiesās grēciniekus un ieviesis Savu valstību. 

Jēzus Jānim neatbildēja ar skaidru “jā” vai “nē”, bet atbildēja Jānim ar Vecās Derības vārdiem no pravieša Isaja (26,19; 29,18; 35,5-6; 42, 7.18 un 61,1-2), kuros skaidri un un redzami varēja saskatīt pravietojumu piepildīšanos (Mt 11,8-9). Kunga darbi ļoti skaidri norādīja uz Viņu kā mesiju un pestīšanas laika iestāšanos. Jēzus pārstāja runāt par sevi un sāka runāt par Jānis (Mt 11,7-15) un norādīja vairākas svarīgas lietas. Jānis ir pravietis un pat kaut kas vairāk. Viņš ir tas par kuru mēs lasām pravieša Malahija grāmatā: “Redzi, es sūtīšu vēstnesi, tas sataisīs ceļu manā priekšā” (3,1; sal. Izc 23,2). Viņš ir lielākais starp tiem, kas dzimuši no sievietēm. Jēzus vārdi par Jāni ir tik mīklaini, ka viņu nevar izprast tikai kā “pravieti” un vēl jo vairāk mēs tā varam domāt par Jēzu, ka Viņš ir kas vairāk ne tikai par pravietis, bet kas vairāk par mesija. To pieņemt un izprast bija un ir īpaši grūti. 

Ja kāds tik liels kā Jānis pieredzēja neskaidrību par Jēzu, ko pieredzēja un pieredz Kunga mācekļi. Mateja Evaņģēlija Jēzus mācekļi novēroja pieaugošo pretestību Jēzus personai, vārdiem un darbiem. Ja mācekļi koncentrētos uz pretestību pret Kungu un Dieva tiesas kavēšanos, viņus pārņemtu šaubas. Tāpēc arī viņiem bija jāvēš uzmanība uz pestīšanas klātbūtni un nevis uz tiesas trūkumu: “Kungs nevilcināsies savā solījumā, kā tas dažiem šķiet, bet jūsu dēļ ir pacietīgs, negribēdams, ka kāds pazustu, bet lai visi atgrieztos un gandarītu. [...] Un uzskatiet mūsu Kunga pacietību kā glābšanu” (2 Pēt 3,9.15). Jāņa jautājums mums māca kaut ko svarīgu. Viņš nezaudēja ticību, bet tā tika pārbaudīta. Ticēt nozīmē apšaubīt vai pārbaudīt savu līdzšinējo ticību un ticības praksi un ļauties pārsteidzošai Kunga vadībai, kurš vēlas mums atklāt savu žēlsirdību, apdāvināt mūs ar savu klātbūtni.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 3, 1-12, II adventa svētdiena, A

Mt 3, 1-12

Otrā un trešā adventa svētdiena mūsu uzmanību piesaista Jāņa Kristītāja personai, kurš mūsu skatienu vērš nevis uz Bērniņu silītē, bet Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus, uz to, kurš nāks tiesāt pasauli: “Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ar uguni. Vēteklis ir Viņa rokā: un Viņš iztīrīs savu klonu, un Viņš sakrās kviešus savā šķūnī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī” (Mt 3,11-12). Šie Jāņa Kristītāja vārdi ļauj mums daudz plašāk uzlūkot Kristus atnākšanu. Ja mēs vēlamies sagaidīt pastarā dienu, mums ir jāpiedzīvo Betlēmes Bērna nabadzība un jāiziet cauri Viņa pamešanai un ciešanām pie krusta. Pieņemot ticībā patiesības, kuras iepazīstam nabadzīgajā Bērnā un krustā sistā nāvē, un atpazīstam Jēzū Kristū Kungu - Kyrios, mēs varam būt droši: “Kad parādīsies Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs parādīsieties godībā līdz ar Viņu” (Kol 3,4).

Evaņģēlists Matejs no stāsta par Jēzus bērnību nepāriet uzreiz pie Jēzus Kristus personas, bet aizved mūs uzreiz pie Jordānas upes, kur kā pirmo mēs nesastopam Jēzu, bet Jāni Kristītāju. Lasot par Jāņa apģērbu mēs varam atminēties pravieti Eliju, kurš bija “kažokādas apģērbā, un viņa gurni bija apjozti ar ādas jostu” (2 Ķēn 1,8). Izraels gaidīja Elija atgriešanos pirms Mesijas (Mal 4,5), kurš sāks atjaunot Izraela ciltis (Sīr 48,10). Tas, ka Jānis darbojās Jordānas upes krastos norāda uz dziļi simbolisku Izraela tautas atbrīvošanas pieredzi. Jordānas upe tautā asociējās ar Dieva glābšanas darbu. Līdzīgi kā Sarkanā jūra pašķīrās, lai Izraelieši varētu pāriet tai pāri ar sausām kājām un aizbēgt no vajātājiem, tā viņi šķērsoja Jordānu un iegāja Apsolītājā zemē (Joz 3, 14-17).

Sīrietis Nāmans tika dziedināts no spitālības pēc tam, kad pravietis Elīsa lika viņam septiņas reizes iegremdēties Jordānā (2 Kēn 5,14). Jānis šajā upē kristīja jeb iegremdēja ļaudis kā konkrētās personas atgriešanās zīme. Pirmajā adventa svētdienā mēs dzirdējām par Noasa dienām (Mt 24,37) un tas laiks pierādīja, ka pats ūdens nevar šķīstīt sirdis. Cilvēku grēcīgums saglabājās nemainīgs arī pēc plūdiem (Rad 6,5; 8,21) un tāpēc Jānis runāja par kristībām “Svētajā Garā un ar uguni” (Mt 3,11), kas iedarbosies uz cilvēku sirds dzīlēm.

Jānis Kristītājs savā darbībā piepildīja pravieša Isaja vārdus: “Balss sauc: Tuksnesī sataisiet Kungam ceļu, klajumā nolīdziniet taku mūsu Dievam!” (Is 40,3). Vecajā Derībā šie vārdi izskan saistībā ar Babilonas gūstu, sniedz mierinājumu trimdā un un iezīmē atgriešanos no tās 537 .g.p.Kr.; tauta cerēja, ka nāks jauna izceļošana un atgriešanās dzimtenē. Mateja Evaņģēlijā šiem vārdiem vairs nav burtiskā nozīme, bet tie norāda uz Jēzus, kurš šajā Evaņģēlijā tiek attēlots kā jaunais Mozus, kas tautu izvedīs no grēku nebrīves caur savu savu nāvi un augšāmcelšanos, savu Pashu.

Jāņa sludinātā valstības nākšana Vecajā Derībā bija zināms jēdziens, tomēr doma, ka pirms ieiet valstībā ir nepieciešama grēku nožēla bija kaut kas jauns un daudziem jūdiem nepieņemami, jo viņi uzskatīja, ka viņu izcelsme un piederība izvēlētai tautai nodrošinās ieiešanu valstībā. Kā Abrahama bērniem viņiem bija automātiski jāieiet Mesijas valstība. Jānis Kristītājs sludināja prāta un sirds maiņu, atgriešanos (metanoeite), ar ko jau pravieši iepriekš nodarbojās (Mal 3,7-12). Jānis piepildīja daudzos Vecās Derības pravietojumus (piem., Jl 2,28-29; Mal 3,2-5). Pravietis Joels solīja, Svētais Gars nāks pār Izraeli, bet Malahijs runāja par uguns kristībām, kas tiesās un šķīstīs tos, kas ieies valstībā. Mateja Evaņģēlija valstības tēma ir ļoti plaši pārstāvēta un visā tekstā tā tiek pieminēta 32 reizes. Jāņem vērā, ka izteiciens “debesu valstība” ir veids kā pateikt vārdu “Dievs”. Dieva valstība ir tuvu! Jānis izprata šos vārdus kā Dieva valdīšanas sākumu un izšķirošu ienākšanu pasaulē.

Matejs savā Evaņģēlijā izšķir divas Jāņa lomas: pirmkārt, viņš sagatavo Izraeli pirms Kristus nākšanas; ka Jēzus ir laika beigu Elija (Mt 11,14; 17,11-13). Jānis sludināja grēku nožēlu un kristīja, lai cilvēki būtu gatavi pieņem Jēzus personu, vārdus un darbus. Otrkārt, Jānis ir Jēzus priekšgājējs. Viņu dzīvēs ir daudz līdzīgā: abi runāja līdzīgus vārdus (Mt 3,2.7.10; 4,17; 7,19; 12,34; 23,33) un tika uzskatīti par praviešiem (Mt 11,9; 14,5; 21,11.26.46); abi bija pretstāvēja saduķejiem un farizejiem (Mt 3,7-10; 12,1-14.34 u.c.) un aicināja atgriezties (Mt 11,16-19); abi rīkojās saskaņā ar to pašu autoritāti (Mt 21,23-32) un pretinieki baidījās no viņiem cilvēku dēļ (Mt 14,5; 21,46); abus apcietināja, saistīja, ieslodzīja, nonāvēja kā noziedznieku un tika savu mācekļu apbedīti (Mt 14,6-12; 21,46; 27,11-26.57-61).

Kristības dalīja Jāņa klausītājus divās daļās: tie, kas nesa atgriešanās augļus un tie, kas nenesa. Lasot Mateja Evaņģēliju ir jāņem vērā pretmeti te ir bieži sastopama: ir tie, kas pildīs un tie, kas nepildīs Jēzus vārdus (Mt 7,24-27); ir laba un slikta zivs (13, 47-50), aitas un kazas (25,31-46). Šāds duālisms ir raksturīgs tā laika jūdu reliģiskajai literatūrai, kurā pārdomā pastarā dienas tuvumu, kad būs tikai divi spriedumi - pestīšana un pazudināšana. Jānis konfrontēja katru klausītāju ar Dieva tiesu, jo tās priekšā nekāda izlikšanās un tēlošana nav iespējama. Cilvēki, kuriem Jānis sludināja bija apraduši ar domu, ka var izsprukt un paļauties uz savu izvēlētību. Viņš atmaskoja viņu grēkus un šķietamo sirds mieru. Šīs svētdienas Evaņģēlijs aicina mūs pieņemt sagatavošanās vēsti, kas ir nepieciešama, lai Kungs pie mums var atnākt pamanīts un neatmests. Tas prasa radikālu atgriešanās lēmumu, jo savādāk var palikt neizpratnē par pestīšanas vēsturi un savu vietu tajā. Tieši tāpēc tik svarīgi ir klausīties Vecās Derības pravietojumus, jo tajos varam smelties gaidīšanas garu un īpašā veidā Jāņa Kristītāja tuvas sagatavošanās trauksmi. Nekas nav tik īsts kā Dievs un katrs grēks vai izlikšanās nevar izturēt šo Dieva reālo klātbūtni. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 24, 37-44, I adventa svētdiena, A

Mt 24, 37-44

Pirmajā adventa svētdienā mēs uzsākam lasīt Mateja Evaņģēliju, kuru turpināsim iepazīt visa liturģiskā gada laika svētdienās. Adventa laika svētdienām ir īpaša kārtība un tāpēc Evaņģēliju nelasīsim no sākuma. Tagad lasīsim saskaņā ar tēmām, kuras Baznīca ir sagatavojusi, lai dziļāk sagaidītu Kunga Piedzimšanas svētkus. Katru gadu adventa svētdienas piedāvā šādu lasījumu kārtību: pirmajā svētdienā pārdomājam Kunga otrreizējo atnākšanu, otrajā un trešajā - aplūkojam Jāņa Kristītāja personu, bet ceturtajā notikumus, kas bija īsi pirms Kunga piedzimšanas. Pirmā nedēļa mums pavēsta kaut ko ļoti svarīgu, ka adventa laiks nesagatavo mūs tikai Piedzimšanas svētkiem, bet kaut kam vairāk, Kunga atnākšanai laika beigās. Šādi Svēto Rakstu teksti mums var likties seni un neskaidri, un arī nepatīkami, jo sola izbeigt ierasto lietu kārtību. Vieglāk ir uzmanīt un gaidīt pārmaiņas sabiedrībā, saimniecībā vai politikā, bet Kristus atnākšana ir daudz biedējošāks notikums, kurš mums ir jāpieņem un ar kuru jau tagad jāsadzīvo. 

Adventa laiks ir kaut kas vairāk nekā gatavošanās Kunga Piedzimšanas svētkiem un to apliecina šīs svētdienas lasījums. Nepilna mēneša laikā mēs koncentrētā veidā apceram visu, kas saistās ar Kunga parādīšanos. Gatavošanās notiek ne tikai uz Kunga Piedzimšanas svētkiem, bet arī tādā pašā mērā uz Kunga Parādīšanās (Epifānijas) svētkiem, kuros pārdomājam Kunga atklāšanos pasaulei. Tas ir svarīgi un tas ir jāiegaumē. Advents ir kā atgādinājums kāds ir kristīgās dzīves veids: Kungs ir ienācis vēsturē un vēl nāks. Pirmajā adventa svētdienā lasām par Kunga nākšanu laiku beigās. Kā redzam adventa motīvs ir kristīgās dzīves centrā, jo viss Baznīcas gads ir kā liela Kunga gaidīšana. Kad Kungs nāks, Viņš izkliedēs mūsu tumsu un nāve pārstās nodarbināt mūsu esības stīgas. 

Par negaidīto Cilvēka Dēla atnākšanu var pateikt to, ka tā notiks tad, kad to negaidīs. Ja laiks nav zināms, tad cilvēki tiks pārsteigti nesagatavoti kā Noasa dienās. Tas nozīmē, ka cilvēku dzīve ritēs ierastajā kārtībā bez jebkādas nojautas par gaidāmo spriedumu. Būs tikai divas cilvēku grupas: sagatavotie (glābtie) un nesagatavotie jeb taisnīgie un sabojātie. Noasa dienu plūdi pārsteidza cilvēkus nesagatavotus; viņus raksturoja tas, ka viņiem neinteresēja Dievs, jo bija iegrimuši pasaules rūpēs. “Par pilnīgi un taisnīgu tika atzīts Noa, kas kļuva par aizvietotāju, pienākot dusmu laikam, tādēļ uz zemes atlikums saglabājās, kad uznāca plūdi” (Sīr 44,17). Jēzus to ilustrēja ļoti skaudri: cilvēki ārēji līdzīgās situācijās tiks sadalīti. Sagatavošanos nevar panākt ar tās dienas kalkulēšanu, bet modrību.

“Svarīgi priekš sevis ir vārdu “advents” tulkot, pat savā ziņā izvairīties no tā un lietot tikai tulkojumus atnākšana, ierašanās. Jāmēģina iesaistīt šo vārdu savā lūgšanā, pārdomās par savu ticību un nākotni, lai uzrunātu Kungu kā nākošo, klauvējošo pie durvīm (Mk 13, 29; Atkl 3, 20). Baznīca Adventa laikā aicina mūs iedziļināties katrā svētdienā un ievērot, ka šim laikam ir divi aspekti: Kunga otrreizējā atnākšana un Kunga Piedzimšanas svētku žēlastība. Adventa laika liturģija ir tieša un nepārprotama, tā mūs necenšas apburt ar piemīlīgiem Ziemassvētku motīviem, bet tieši pretēji, runā par katastrofām un atgriešanos no grēkiem. Katastrofa, ko piedzīvo pasaule, ir neticība, un viscaur Bībelē tas tiek uzsvērts, ka neticība nepaliek tikai cilvēka iekšienē, tā izlaužas ārā un ietekmē pasauli. Neuzticība grauj pasauli, un Kungs ieradās, lai atjaunotu savu radību.”* (br. Jānis, Miers!, Sv. Alberta draudzes ziņas, 2018. Nr. 101, 2.lpp.)

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 23, 35-43, svētdiena XXXIV, C - Kristus, visas pasaules Karaļa svētki

Lk 23, 35-43

Visu aizritējušo liturģisko gadu svētdienas svētās Mises vārda liturģijā lasījām Lūkasa Evaņģēliju, un ar Kunga Jēzus Kristus - Vispasaules Karaļa svētku Evaņģēlija lasījumu noslēdzam šo Lūkasa gadu. Liturģiskā gada pēdējās svētdienas Evaņģēlija lasījums mums skaidro kāda ir Jēzus valdīšana un pestīšana. Jēzus vārdi - “šodien tu būsi ar mani paradīzē” (Lk 23,43) - mums norāda, ka pats Jēzus ir mūsu paradīze, jo Viņā Dievs ir tuvu cilvēkiem. Jēzus ar visu savu dzīvi liecināja, ka Dievs vēlas būt kopā ar mums un neaizmirst par to pat karājoties krusta kokā. Kristiešu aicinājums ir iziet ceļu no pirmā ļaundara stājas, kurš izsmēja Kungu, jo nespēja ieraudzīt Dieva klātbūtni pie krusta, pie otrā ļaundara stājas, kurš ieticēja, ka Kungs nevēlas pamest cilvēku vientulībā, pamestībā un grēkā, un vēlas ar viņu solidarizēties un būt kopā katrā dzīves situācijā ar vainagojumu paradīzē.

Lūkasa Evaņģēlijs visdetalizētāk apraksta krustā sistā Jēzus izsmiešanu un šis stāsts ir pilns ar mazām epizodēm, kurās ir parādīta reakcija uz Jēzus personu: sievietes raud, vadoņi un ļaundaris ņirgājas, bet viens ļaundaris ietic un kareivis vēro visu drāmu, un atzīst Jēzus nevainību. Viss krustā sišanas stāsts lasītājiem jautā: kāda reakcija uz Jēzus personu ir man? Otrā ļaundara un karavīra reakcija bija atbilstoša. Atbildot uz šo jautājumu var arī pieņemt Jēzus valdīšanu savā dzīvē, jo viss Kunga ciešanu apraksts šajā Evaņģēlijā savā būtībā runā ar Viņa valdīšanu. Sākumā ir jāatceras Jēzus svinīgā iebraukšana Jeruzalemē, nopratināšana Sanhedrīnā, apsūdzība Pilāta priekšā un pati krustā sišanas aina. Jēzus valdīšanas tēma ir visa ciešanas apraksta strīdus un debašu centrā.

Šajā svētdienā Baznīca iepazīstina mūs ar ticības pieredzi, kas spēj iziet cauri šiem strīdiem un atzīt Jēzus valdīšanu. Jēzus atbilde otrajam ļaundarim iekļaujas Kunga kopējā pieeja tiem, kas ir atmesti un ārpus ticības kopienas. Jēzum krusts bija Viņa kalpošanas kulminācija vieta, jo Dieva mīlestības atklāsme sasniedza pilnību. Evaņģēlists Lūkas īpaši spēcīgi vēlējās uzsvērt, ka Jēzus ir mesija, kas dāvā piedošanu pat miršanās brīdī.

Evaņģēlists Jēzu parāda kā to, kas pestī, tomēr ir trīs cilvēku grupas, kuras Viņu izsmej. Lūkas tautu attēlo kā to, kas šajā izsmiešanā nepiedalās, bet rūpīgi un nevarīgi vēro visus notikumus. Par Jēzu ņirgājās Sanhedrīns, karavīri un viens ļaundaris. Šīs trīs cilvēku grupas savā starpā nebija draudzīgas, bet pat naidīgi noskaņotas, tomēr viņus vienoja Jēzus noraidīšana un izsmiešana; viņus vienoja neizpratne par to, kas notiek; viņu pārmetumi ir ļoti līdzīgi. Pirmā ļaundara izsauciens “Ja Tu esi Kristus, tad glāb sevi un mūs!” (Lk 23,39) bija rupja ironija. Izsmējēji apgriež kājām gaisā patiesību par Jēzus misiju un vēlas panākt, lai Viņš glābtu pat sevi. Kungs nāca pasaulē, lai atdotu savu dzīvību par citiem. Šīs trīs cilvēku grupas vēlas mesiju, kas atklātu spēcīgu Dievu, kurš uzveic ienaidniekus. Viņu loģika bija vienkārša: varenam Dievam ir jākalpo cilvēka iedomām un egoismam. Ja Jēzus nokāptu no krusta, Viņam nevajadzētu cilvēkiem rādīt, ka pilnīga sevis dāvināšana ir iespējama, Dievam var uzticēties, un ciešanas un nāvi var pārveidot par jaunās dzīves sākumu.

“Kas savu dzīvību centīsies glābt, tas to pazaudēs, bet kas to pazaudēs, tas to atgūs” (Lk 17,33). Jēzus vārdi ir pretēji nostājai, kas valdīja senatnē un šodien. Cilvēks domā, ka pestīšanu, glābšanu, laimi un mieru var sasniegt vai dot glābjot pašam sevi. Dievs tā nedomā. Jēzū Kristū Dievs - visā pasaules vēstures perspektīvā - atklājas iepriekš nezināmā veidā. Dievs ienāca pasaulē kā tas, kurš vēlas kalpot cilvēkiem un ir mīlošs, žēlsirdīgs un līdzcietīgs. Jēzu izsmējēji bija tie, kas nodarbojās ar cilvēku atraušanu no žēlsirdīgā Kunga. Dievs, kuru iepazīstam Atklāsmē un lasām Bībelē ir pārsteidzošs. Dieva patiesais spēks ir spēja atkailināties, aizliegties sevi.

Šāds Dievs ir grūti pieņemams, jo ja mēs viņu visā nopietnībā pieņemtu, tad būtu jāpārskata ticības, dzīves un attiecību kritēriji. Grūti ir izskaidrot un saprast, ka Kungs ir pestītājs ne tāpēc, ka nokāptu no krusta, bet tāpēc, ka paliek uzticīgs Tēva mīlestības gribai. Jēzus valdīšana izpaudās Viņa izturīgajā mīlestībā un vardarbības atmešanā, lai neglābtu sevi, bet parādītu, ka Viņa valdīšana ir valdīšana no krusta. Tā ir iespējama jau tagad un ir izprotama tikai pateicoties ticībai. Kristus mācekļiem un Baznīcai, kas vēlas šādu Kunga valdīšanu, pašiem ir jāuzsāk dzīvot saskaņā ar krusta mācību.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 21, 5-19, svētdiena XXXIII, C

Lk 21, 5-19

Jēzus pastarā runas, kuras Baznīcā klausāmies liturģiskā gada noslēgumā un sākumā (adventa laikā) var radīt mums daudz jautājumu un izpratnes grūtības. Starp Jēzus vārdiem un mums pastāv liela laika distance, kas ļāva šos vārdus vieglāk uztvert pirmajiem kristiešiem nekā mums tagad. Pirmā gadsimta cilvēki pārdomāja laika galu daudz biežāk un intensīvāk, dienas bija daudz nemierīgākas kā šodien. No vienas puses 17. novembra Evaņģēlija fragments ieved mūs Jēzus mācības kulminācijā par valstību, kas mācekļiem paver pretestības un pārbaudījumu perspektīvu, bet no otras puses iezīmē Jēzus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās notikumu kā atbildi uz visiem grūtajiem jautājumiem par kristīgo dzīvi. Jēzus vēlējās, lai mācekļi būtu uz šādiem notikumu pavērsieniem gatavi. 

Kā visi pravietojumi Bībelē, tiem ir tūlītējs pielietojums. Kristiešu jautājums par nākotni neskan “kad?” un “kā?”, bet “šeit un tagad”, jo tieši patreiz notiek pēdējās lietas un tiesa pār pasauli; tieši šajā brīdī tiek izlemta cilvēka nākotne. Šāda pieeja realitātei aicina ticīgos skatīties uz sevi un pasauli ar modrības stāju, un redzēt Kunga klātbūtni katru dienu. Dziļas ticības nepieciešamība ir neaizstājama šajā ceļā, jo tā ir izšķiroša grūtību un ciešanu brīžos. 17. novembra svētdienā Jēzus atvadījās no mācekļiem, jo tuvojās Viņa krusta stunda, un viņiem norādīja, ka viņu liktenis būs līdzīgs Kunga dzīvei. 

Jēzus teica, ka “ne akmens uz akmens nepaliks” (Lk 21,6). Šie vārdi bija ļoti spēcīgi, draudīgi, neiedomājami un izklausījās kā zaimi. Jēzu apsūdzēja par šiem vārdiem pirms krustā sišanas, ka Viņš nojauks Jeruzalemes svētnīcu. Jeruzalemes svētnīca bija viena no senatnes krāšņākajām celtnēm un tā likās stabila un nesatricināma. Jūdi uztvēra svētnīcu kā tautas vienotības simbolu un nedomāja, ka Dievs pieļaus tā sagraušanu. Jēzus nebija tik optimistisks kā mācekļi par svētnīcas skaistumu. Parasti šos vārdus mēs nelasām kristīgajā kontekstā, jo tie var izklausīties ieļaunojoši un sāpīgi: vai mūsu skaistajām baznīcām var pienākt gals. Parasti mēs tos saistām ar vēsturisko Jeruzalemes svētnīcas nopostīšanu 70. gadā. Jēzus mums atgādina, ka vēsture ir mainīga un parāda, ka daudzas lietas ir trauslas un pārejošas. 

Mācekļus šie Kunga vārdi uztrauca un, ja mēs uzdotu šos jautājumus tagad, kad mēs esam jūtīgi ne tikai par svētām vietām, bet kultūras mantojumu, mūsu uztraukums kļūs lielāks. Jēzu nenodarbināja tik daudz svētnīcas akmeņi, katedrāles vai baroka laika baznīcu iekārtojums, bet tikai Viņa miesas svētnīca, kas ir Baznīca. Viņam kristiešu dzīve bija svarīga un tāpēc norādīja kādus pārbaudījumus kristieši pieredzēs. Jēzus runa aicina mūs uz modrību, kas ir kristīgās dzīves viens no centrālajiem elementiem. Prasme palikt uzticīgam pretestībās, pacietība un izturība ir neatņemamas modrības sastāvdaļās. Kā uzvesties ikdienas notikumos tas ir jautājums, ko uzdod mums šīs svētdienas Evaņģēlijs. Evaņģēlijs brīdina mācekļus pret maldiem, bailēm un uzsver, ka viņiem jāiesakņojas Jēzū Kristū.

Attēlā skats uz Tita arku Romā, kurā parādīta procesija pēc Jeruzalemes svētnīcas nopostīšanas 70. gadā, kurā Romas karavīri nes menoru (svečturi), kuru paņēma no svētnīcas.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 20, 27-38, svētdiena XXXII, C

Lk 20, 27-38

Pēdējās šī liturģiskā gada svētdienas iepazīstinās mūs ar Jēzus darbību Jeruzalemē pirms Viņa krustā sišanas. 10. novembra svētdienā klausīsimies kā Kungs runā par augšāmcelšanos un mūžību. Lūkasa Evaņģēlija daļa (19,45–21,38) - no kuras ir ņemti liturģiskā gada noslēguma lasījumi - pievērš mūsu uzmanību tam, ko Jēzus darīja un mācīja Jeruzalemē pirms savām ciešanām. Lūkas rakstīja par tirgotāju izdzīšanu no svētnīcas (19,45-46), par Viņa mācību un līdzību par ļaunajiem vīnkopjiem (20,9-18), pēc kuras seko mēģinājumi Jēzu pieķert maldos (20,19-44), nabadzīgās atraitnes ziedojums (21,1-4) un noslēdzas ar mācību par godību un svētnīcu. 20. nodaļās “incidenti” atspoguļo arī grūto pirmbaznīcas ticības pieredzi. Pirmais strīds bija par Jēzus autoritāti (20,1-8), kuru aizstāvēja pirmie kristieši; līdzība par ļaunajiem vīnkopjiem parāda kā Dievs apgājās ar savu tautu un kā tauta ar savu Dievu.

Jēzum nācās diskutēt ar Rakstu mācītājiem un farizejiem, bet šīs svētdienas fragmentā mēs sastopam kādu jaunu Jēzus oponentu, kurš parādās tikai šajā Evaņģēlija vietā - saduceji. Viņi pārstāvēja Jeruzalemes konservatīvo reliģisko un politisko eliti. Tā bija atsevišķa sabiedrības grupa, kura savu izcelsmi meklēja no Cādoka (2 Sam 8,17) un Jeruzalemē savu pozīciju nostiprināja pēc Babilonas gūsta, kad viņiem tika dota privilēģija kalpot kā priesteriem svētnīcā. “Cādokīti” veidoja Jeruzalemes svētnīcas priesteru kodolu. Jēzus darbības laikā viņiem bija izšķiroša nozīme augsto priesteru amatu izvēlē; kopā ar bagātiem dižciltīgajiem viņi veidoja ciešu cilvēku grupu, kura bija apmierināti ar dzīvi Romas impērijā. Svētnīcas upurzvēru tirdzniecība un naudas maiņa kulta vajadzībām atradās arī saduceju rokās. Viņi bija iesakņoti reālajos pasaules notikumos un izmantoja tos savā labā. 

Saduceji bija kļuvuši par filozofiskiem un teoloģiskiem materiālistiem - tā bija bagātnieku filozofija. Viņi neticēja pēcnāves dzīvei un pastarā tiesai; viņi neticēja tam, ka ikdienas dzīvē Dievs iejaucas un noraidīja apredzības ideju, un apgalovja, ka viss ir cilvēka rokās. Šādu ticības izpratni apstiprināja šaura Toras (piecas Mozus grāmatas jeb Pentateihu - pieci (rakstu) ruļļi) interpretācija, kurā viņi neatrada atsauces uz augšāmcelšanos un noraidīja citas Vecās Derības grāmatas;. citu jūdu grupu argumenti viņus nevarēja sasniegt, jo viņi skatījās uz Toru formāli un sekli.

Iespējams, šajā fragmentā mēs lasām kā saduceji nolēma parādīt saviem sāncenšiem - farizejiem un Rakstu mācītājiem, kā Jēzu var ‘nolikt pie vietas”. Saduceji šajā nodaļā ienes āķīgu jautājumi. Piemēru viņi paņēma no Tobija grāmatas (3,8.15), kur greizsirdīgais dēmons Asmodajs nogalināja taisnīgās Sāras septiņus vīrus, tomēr viņi nebija brāļi. Uzdodot Jēzum jautājumu, viņi izmantoja Mozus likumu (At 25,5). Vecajā Derībā nav atrodama viennozīmīga mācība par indivīda nākotni pēc nāves. Vai pastāv dzīve pēc nāves? Uz šo jautājumu vieglāk būtu atbildēt, ja ņemtu vērā praviešus un citus Bībeles autorus (Īj 19,25-27; Ps 16,9-11; Is 26,19, Dan 12,2), bet saduceji atzina tikai piecas Mozus grāmatas. Grieķi domāja, ka dvēsele ir ieslodzīta ķermenī un nāve atbrīvo nemirstīgo dvēseli no cietuma. Farizeji ticēja augšāmcelšanai.

Saduceju hipotētiskais atgadījums ar sievieti un brāļiem saistīts ar jūdu levirāta ieražu (no latīņu v. levir - “vīrabrālis”, “svainis”), “ar kuru atraitni par sievu ņēma kāds no mirušā vīra brāļiem, lai tā nepaliktu bez uzturlīdzekļiem. Visbiežāk sastopama reģionos, kurus plosīja bieži kari, kuros vīrieši bieži gāja bojā.”* Šis likums ļāva bezbērnu atraitnei nest vīra vārdu tālāk. Saducejiem šī ieraža bija pamatā argumentam, lai parādītu augšāmcelšanās idejas absurdumu; viņi vēlējās izsmiet šo domu. Teorētiski pēc augšāmcelšanās sievai būtu septiņi vīri un tāpēc augšāmcelšanās ideja ir bezjēdzīga.

Tā kā saduceji atzina tikai Toru, Jēzus savā argumentācijā izmantoja arī Toras. Ja Mozus izceļošanās grāmatā (3,6) lasām, ka Dievs var identificēties ar nomirušiem cilvēkiem, viņiem tomēr jābūt dzīviem. Ja Dievs ir noslēdzis Derību ar patriarhiem un apņēmās to ievērot, Viņš nevar pieļaut, lai šīs attiecības pārtrauktu nāve. Šis Jēzus arguments raksturo Dievu un nevis vienkārši izsaka teksta burtisko nozīmi. Makabeju grāmatas šos Jēzus argumentus apstiprina: “ticēdami gluži kā mūsu patriarhi Ābrahams, Īzāks un Jēkabs, ka viņi nemirst Dievam, bet dzīvo Dievam” (2 Mak 1,2; latv. tulk. 4 Mak 7,19) un “viņi zināja arī to, ka, mirdami Dieva dēļ, viņi dzīvos Dievam, kā Ābrahams, Īzāks, Jēkabs un visi patriarhi.” (latv. tulk. 4 Mak 16,25). Jēzus savā atbildē uzsvēra, ka nedrīkst zemes dzīves apstākļus pielīdzināt jaunajai eksistencei un norāda, ka tas, kas bija svarīgs laulībā debesīs tam vairs nebūs nozīmes, jo parādīsies daudz pārākas lietas.

Šīs svētdienas fragmentā lasām par septiņiem brāļiem, kuri nebija spējīgi dot, bet tikai ņemt un paturēt sev (“sievu”). Paturēšana un ņemšana rada nāvi un nevis dzīvību. Tas, kas dzīvo priekš sevis, mirst egoismā. Vēlme dzemdēt bērnus Vecajā Derībā arī bija saistīta ar to, ka tēvs, vismaz ar savu bērnu acīm, gribēja redzēs Mesiju. Kristiešiem vairs nav tādas problēmas un par katru cenu nav jārada bērnus, lai ieraudzītu Mesiju nākotnē, jo Viņš jau ir mūsu vidū. Bērnu radīšanas motivācija Izraelī bija arī saistīta ar savas dzīves turpināšanu bērnos, bet ticība mūžīgai dzīvei nodrošina, ka mēs pavadīsim to kopā ar Kungu. Ja “Kungs ir Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs” (Lk 20,37), tad tie, kas dzīvo Dievā arī nes augļus, dāvā dzīvību, kas nav ieslēgta kāda šaurā loģikā, bet Kristus nāves un augšāmcelšanās atbrīvojošā spēkā. Ja nebūtu Kristus krusta, tad cilvēce paliktu šādu diskusiju līmenī kādu piedāvāja saduceji, bet Kungs mūs ieved patiesā dzīvībā.

*http://vesture.eu/Levir%C4%81ts

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 18, 9-14, svētdiena XXX, C

Lk 18, 9-14

27. oktobra svētdienas Svēto Rakstu lasījumi uzsver pazemības nozīmi lūgšanā. Atbilstošu stāju mums māca līdzība par farizeju un muitnieku. Līdzīgi kā iepriekšējās svētdienas līdzībā arī šīs svētdienas līdzībā nevajag aizrauties ar detaļu interpretāciju, bet rūpīgi ir jāvēro kopaina. Turklāt, ir iespējams, ka mūsdienu lasītājs nejutīs šīs līdzības spēku tādā mērā, kā to uztvēra pirmā gadsimta lasītājs. Mēs domājam par farizejiem kā par liekuļiem, bet par muitniekiem kā par žēlastības saņēmējiem. Jēzus klausītāji domāja otrādāk. Farizeji bija dievbijīgi vīri, kuri dzīvoja godīgu un taisnīgu dzīvi, un darīja vairāk nekā prasīja likums. Gavēja divas reizes nedēļā (pirmdiena un trešdiena), kaut arī likums noteica, ka jāgavē reizi gadā Salīdzināšanās svētkos (Jom Kipur). Viņi deva desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem, nevis tikai no tā, kas nepieciešams.

Muitnieki tika uztverti kā alkatīgi grēcinieki, kuri sadarbojās ar nicināmajām Romas varas iestādēm, tomēr Lūkas Evaņģēlijā viņiem ir ievērojama vieta, jo viņi tiek attēloti kā žēlastību saņēmēji. Jēzus klausītājiem vārdi, ka Kungs muitnieku attaisnoja uzreiz, bet farizejs ar savām pašattaisnošanās fantāzijām lūdzās veltīgi, bija pārsteigums. Farizejs līdzībā ir tas, kurš patiesībā lūdzas uz sevi un nevis uz Dievu, jo bija koncentrēts uz saviem nopelniem un sasniegumiem. Tomēr “sasniegumi” padarīja viņu aklu un noslēgtu pašpietiekamībā un pašapmierinātībā. Farizejs norādīja Dievam, ka muitniekā nav jēgas klausīties, jo tur neko labu nevar atrast. Viņš lūdzās tā it kā svētnīca piederētu viņam. Farizeja pašatklāsmes ceļš, sevis nezaudēšana, bija efektīva Dieva zaudēšanas metode. Lepnība “izraisa lielākos dvēseles kritienus; mudina, lai neatzītu Dievu par palīgu, bet domā, ka pats ir savu taisnīgo darbu avots, un arī lepojas brāļu priekšā, uzskatot viņus par muļķiem, jo visi nesaprot viņa lielumu” (sv. Evagrijs no Pontas, 345-399). Lepnība rada pastiprinātu apmierinātību ar sevi un saviem darbiem, vai vienkārši ar savu “sakārtoto” un “harmonisko” pasaules un savas personas uztveri; vēlas mācīt citus un nevis mācīties no citiem; kad sastop atšķirīgu dievbijību no savas, nosoda to.

Muitnieks spēja sevī vien atklāt grēku, tukšumu, kuru var piepildīt vienīgi Kungs. Pazemība ir spēja klusībā pieņemt visdziļāko nabadzību, jo uzticas Kungam. Pazemīgais pieņem domu, ka Dievs ir viņa viss, jo savu nabadzību uztic Kungam. Muitnieks bija viens no nelietīgākajiem cilvēkiem, līdzīgi kā samarietis pirms nedēļas, un jutās necienīgs saņemt žēlastības. Tomēr viņš mums parāda kādai jābūt lūgšanai - pazemīgai un koncentrētai uz Dievu. “Aizgāja attaisnots” nozīmē, ka Dievs pieņēma ne tikai viņa lūgšanas, bet visu personu ar visām tās vajadzībām, grūtībām, problēmām, meklējumiem un jautājumiem. Kungs vienmēr ir gatavs pieņemt netaisnīgos, kad viņi vēršas pie Viņa, bet neuzklausa, kas lepojas ar savām reliģiskajām praksēm un labajiem darbiem, bet visgrūtāk ir atgriezties tam, kas jūtas pašpietiekams. 

Šī līdzība nekādā ziņā neaicina meklēt farizejam līdzīgas garīgās fizionomijas, bet ielūdz ieskatīties sevī, jo šī līdzība vēlas atklāt mūsu sirds dziļumus. No Dieva mīlestības var viegli nonākt līdz elkdievībai pret savu “es”. Dieva dāvanas ātri var piesavināties. Evaņģēlistam Lūkasam lūgšana ir ticības izpausme, kas atrodas pašā ticības dzīves centrā. Ja lūgšanu uztver kā vienu no neobligātiem ticības dzīves elementiem, tā zaudē savu jēgu, jo lūgšanai ir jārada un jārāda attiecības ar Dievu. Veids kā cilvēks lūdzas atklāj šīs attiecības - izdomātas vai reālas. Muitnieks mums atklāja Dieva pestīšanas plānu: grēkā kritušais cilvēks apzinās savu niecīgo stāvokli un lūdz Kungu, lai Viņš sūta savu žēlastību pār viņu, jo pats no sava posta nespēj tikt ārā. Tomēr šis cilvēks pat nevarēja iedomāties cik labs ir Dievs, jo Viņš sūtīja pasaulē savu Dēlu, lai izvestu cilvēku no bezizejas situācijas, kurā viņš ir “tālu” un “nolaistām acīm”. Cilvēks nevar sevi padarīt taisnu un svētu ar kādu rituālu vai pielabināšanas rīku, vai ar kādu pilnveidošanās praksi. Kungu spēj uzrunāt pazemīga lūgšana.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 18, 1-8, svētdiena XXIX, C

Lk 18, 1-8

20. un 27. oktobra svētdienā Svēto Rakstu lasījumi aicinās mūs pārdomāt lūgšanas tēmu, jo tā mums ļauj atpazīt Dieva tuvību mūsu dzīvēs un izveidot attiecības ar Viņu. Pirmā no šīm svētdienām atgādina mums par izturību lūgšanā. Lūgšana sākās brīdī, kad mēs atpazīstam Dieva klātbūtni. Iepriekšējā svētdienā mēs iepazinām vienu no veidiem kā atpazīt Dieva klātbūtni mūsu dzīvēs - pateicības stāja. Šajā svētdienā lasīsim līdzību par “uzstājīgo atraitni un netaisno tiesnesi”, lai padziļinātu savu lūgšanas izpratni. Līdzības cenšas iešūpot mūsu pasaules skatījumu un uzdod sev būtiskus jautājumus, lai salauztu rutīnu. Lūkasa Evaņģēlijā mācekļi lūdza Jēzu iemācīt viņus lūgties (Lk 11,1-13). Kungs arī aicināja viņus uzticīgi lūgties (Lk 11,10). Evaņģēlists negrib, lai mēs meklējam līdzības tiesisko kontekstu, bet, lai mēs ļaujamies līdzības bibliskajām asociācijām un nokrāsām.

Lūkasa Evaņģēlijā iepazīstam, ka pārvaldnieks var būt negodīgs, īpašnieks izmaksā visiem vienādu algu neskatoties uz nostrādāto laiku, dēls pamet tēvu, bagātnieks ir muļķis, tiesnesis var būt negodīgs, bet atraitne var būt ļoti uzstājīga un kaitinoša. Jēzus bieži nemorālas pasaules parādības padara par izejas punktu kādai dziļai mācībai. Bībelē atraitnes ir ļoti neparasti tēli: tiek sagaidīts, ka viņas ir vājas, bet varam atrast tādas, kas kas maina vēsturi; nabadzīgas, bet arī lietpratīgas vadītājas; izmantotas, bet arī prot izmantot radušās situācijas savā labā. Tamāra, pirmā oficiālā Bībeles atraitne (Rad 38,11) un visas nākamās bija bieži nabadzīgas un no vīriešiem atkarīgas sievietes. Atraitnes Bībelē tiek pieminētas kāda simts reizes un ir nabadzības un pamestības simbols.

Bībelē Dievs īpaši rūpējas ar viņam, jo viņas ir ievainojamas un gaida palīdzību. Likums noteica skaidri: “Nedari pāri ne atraitnei, ne bārenim! Ja tu tiem darīsi pāri, tie brēktin brēks uz mani, un es viņu brēkšanu sadzirdēšu” (Izc 22,21-22). Atraitnes parasti nav kā paraugtēli, bet tie, kas rūpējas par viņām ir paraugpersonas. Atraitnes, kā visas Bībeles sievietes un vīrieši, ir ļoti sarežģītas personas un bieži ar neskaidriem darbības motīviem. Līdzības atraitne ietver sevī šos dažādos stereotipus; mēs varam pamanīt arī viņas spēku, mērķtiecību un uzstājību. Iespējams, sieviete griezās pie tiesneša kādu finansiālu apstākļu dēļ un saņēma atteikumu tāpēc, ka nedeva tiesnesim kukuli. Viņa nevarēja atļauties samaksātu kukuli un vienīgais viņas ierocis bija uzstājība; viņa pat nevarēja atsaukties uz reliģiskajiem principiem, jo tiesnesis nebijās pat no Dieva.

Vecās Derības likumā bija paredzēts, ka tiesnesim ir jābīstas Dievs un jāaizstāv apspiestie. Tomēr realitātē tiesneši varēja būt korumpēti un aizstāvēja šauras grupas intereses. Līdzībā pieminētais tiesnesis neskatoties uz savu netaisnību gribēja atbrīvoties no uzmācīgās sievietes. Ierasti tikai vīrieši varēja uzstāties tiesā un sievietēm bija nepieciešami pārstāvji, kas viņu vietā aizstāvētu viņu lietu. Atraitnes lielākais spēks bija viņas uzstājība. Ja arī viņai bija ierobežotas iespējas tiesas zālē, tad publiskākā telpā tāda sieviete varēja sagādāt tiesnesim daudz neērtu situāciju. Psalmu grāmatā mēs lasām kādu uzstājīgas lūgšanas paraugu: “Bet es uz Dievu saucu, un Kungs mani glābs. Vakarā un no rīta, un dienvidū sūdzos un vaidu - viņš sadzirdēs manu balsi” (Ps 55, 17-18).

Ticīgajam cilvēkam ir savā dzīvē jāatklāj, ka kaut kam ir jāveltī īpaša uzmanība un lūgšana ir viena no tām lietām. Ja zaudē interesi par lūgšanu un visu, kas ar to saistīts, tās vietu ieņem kāda aktivitāte. Šī darbība var būt cēla un pat veltīta Dievam, tikai pats cilvēks nebūs vērsts pie Dieva. Jēzus ļoti skaidri un uzstājīgi māca, ka vienmēr vajag atcerēties par lūgšanu. Šī līdzība labi attēlo cilvēku krīzes priekšā. Cilvēks ir atklājis savā dzīvē kādu netaisnību, sāpi, trūkumu, bezizeju, nāvi, grēku, atkarību u.t.t. un pats nevar tikt ar to galā, vienīgais, kas var nest kādu skaidrību ir Kungs. Dievs ir labs un žēlsirdīgs, ir gatavs uzklausīts lūgšanu un dāvāt savu klātbūtni katram, kas to lūdz. 

Kāds varētu domāt, ka Dievs ir nesasniedzams un neatbild uz lūgšanām, bet Viņš noteikti atbildēs uz mūsu lūgšanu bez kāda īpaša spiediena. Tomēr svarīgs jautājums nav par to, vai Dievs atbildēs uz lūgšanām, bet vai ticīgie izturēs lūgšanā un nezaudēs cerību. Līdzība iedrošina turpināt lūgšanu dzīvi neskatoties uz ārējiem apstākļiem. Kungs parāda saviem mācekļiem, ka tas, kuram ir kāda svarīga un taisna lieta var droši un izturīgi iet uz priekšu savā lūgšanā. Neskatoties uz pretestību, Kungs aicina palikt uzticīgam lūgšanai, jo Viņš dzird lūgšanas un atbild uz tām. Jēzus fragmenta beigās uzdod svarīgāko jautājumu šajā fragment: “vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs ticību virs zemes?” (Lk 18,8). Jautājuma konteksts liek domāt, ka atbilde ir negatīva un tāpēc jo vairāk uzticība Kungam ir tik būtiska. Kungs aicina ar lūgšanas palīdzību padziļināt savu ticību. Lūgšana un ticība ir cieši saistītas savā starpā, jo viena izsaka otru: ja tev ir ticības dzīve, tev ir lūgšanas dzīve, un ja tev ir lūgšanas dzīve, tev ir arī ticības dzīve, un viens otru pavairo.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 17, 11-19, svētdiena XXVIII, C

Lk 17, 11-19

13. oktobra svētdienā uzsākam četru svētdienu ciklu par Dieva valstību mūsu vidū. Jēzus turpina savu ceļu uz Jeruzālemi un šis Lūkasa Evaņģēlija fragments norāda mums uz Dieva valstību, kura ir tuvu, tā ir jāatpazīst un par to ir jāpateicas. 6. oktobra svētdienā mēs pārdomājām ticības dāvanu un tā pati ticība turpina mūs pavadīt arī šosvētdien. Ticībai ir raksturīga pateicība par Dieva darbību mūsu dzīvēs. Spēja atpazīt Dieva valstības klātbūtni, Dievu kurš darbojas un pestī, ir liela un priekpilna žēlastība. Dieva dāvanu atklāšana ir svarīga ticības dzīves sastāvdaļā, turklāt jāņem vērā, ka viss ir Dieva dāvana. Tas ir liels aicinājums, savu sirdi atvērt uz Dieva slavēšanu.

Uz Samarijas un Jūdejas robežas Jēzus vienlaicīgi dziedināja desmit spitālīgos starp kuriem bija arī viens samarietis, kas šo notikumu padara vēl zīmīgāku (Lk 10,30-37). Jēzus šo atgadījumu izmantoja, lai mācītu par pateicību Dievam. Stāsts sākas ar desmit nešķīstiem cilvēkiem, lepras slimniekiem, kuri dzīvoja nošķirti no sabiedrības, ievēroja karantīnu (Lev 13,45-46). Vecā Derība nemeklēja kaites iemeslus grēkos, to darīja mācītāji, kuri redzēja slimību kā sodu par grēkiem. Jūdi un samarieši normālos apstākļos kopā neuzturējās, bet posts saveda kopā dažādus cilvēkus. Kāda atšķirība izcelsmei, ja cilvēks pieredz nāvi? 

Tomēr šiem cilvēkiem bija cerība, jo viņi sastapa Jēzu, kurš pavēlēja slimībām un nāvei, un viņi uzticējās Kungam. Pie Kunga viņi pienāca pazemīgi, kas bija atbilstoša Vecās Derības stājai tuvojoties Dievam. Jēzus lika viņiem parādīties priesteriem, jo tā noteica Likums: ja kāds tika dziedināts no spitālības, viņam bija jādodas pie priestera, lai tas apstiprinātu, ka cilvēks ir vesels (Lev 14,1-32). Došanās pie priesteriem bija arī ticības akts, jo viņi vēl nebija dziedināti. Kad viņi paklausot Jēzus vārdiem devās pie priesteriem, viņi kļuva veseli, jo paklausība izpauda viņu ticību. Šis notikums cieši sasaucas ar pravieša Elīša darbību, kurš dziedināja pagānu, Arāmas ķēniņa karaspēka virspavēlnieku Nāmanu (1 Ķēn 5,1-14). Jēzus darbībā parādās arī Dieva apsolījums, ka Kungs pieņems arī citu tautu pārstāvjus savā derībā (Is 56, 3-8). 

Varētu sagaidīt, ka visi dziedinātie atgriezīsies pie Jēzus, lai pateiktos Viņam par jaunu dzīves sākumu, bet to izdarīja tikai viens no viņiem un tas nebija pat jūds! Pārējo deviņu nostāja nav jānosoda, bet tā ir jāattiecina pašam uz sevi. Kāda ir mana pateicības stāja? Kāds ir mūsu pašsaprotamības līmenis un kāds ir pateicības līmenis? “Lai tie pateicas Kungam par viņa žēlastību, brīnumiem, ko viņš sūta cilvēku dēliem” (Ps 107, 8. 15. 21. 31). Pārāk bieži mēs esam apmierināti ar saņemtajām dāvanām, bet aizmirstam Devēju. Varam steidzīgi lūgties, bet piemirstam pateicību un slavēšanu. 

Mūsu uzmanību piesaista kāds neparasts cilvēks, kurš godināja Dievu un pateicās Jēzum par dziedināšanu. Loģiski būtu, ka šis cilvēks sekotu pārējiem slimniekiem pie priesteriem, bet viņš redzot savu dziedināšanu, atgriezās pie Jēzus. Iespējams, ka viņš kā samarietis baidījās rādīties jūdu priesteriem un viņš atgriezās pie Jēzus. Kungam šāda rīcība bija ļoti tīkama. Samarietis negāja pie priesteriem, bet savā veidā pats kļuva par priesteri un uzcēla altāri pie Jēzus kājām. Viņš nesaņēma tikai fizisko dziedinājumu, bet atgriešanās žēlastību. Jēzus dziedināja visus desmit. Deviņi ieticēja Jēzus vārdiem, bet arī bija tik ļoti uzticīgi priekšrakstu īstenošanai un ceremonijai, ka savu dziedināšanu saistīja ar to izpildīšanu. Neatlika laika sasaistīt dziedināšanu ar Jēzus personu. Šāda attieksme var būt klātesoša daudziem kristiešiem, kuri uztver ārējas darbības kā ticības centrālo elementu. Tā var aizmirst Dieva dotās žēlastības un saites veidošanas mākslu ar Kungu. 

Pateicība ir cieši saistīta ar kultiskām darbībām, jo mēs jūtam, ka mums nepietiek ar savu vārdu spēku, lai izteiktu pateicību Dievam un tāpēc iekļaujamies kādā daudz cēlākā darbībā. Kristīgajā dzīvē var pierast pie tradīcijām un ieražām, un neievērot daudzas svarīgas Svētā Gara darbības, kas vēlas, lai mēs drosmīgi, paļāvīgi un ar cerību ietu pie debesu Tēva. Bieži ir ļoti labi, ka kāds cilvēks no malas, kāds, kas neiederas “pareizo” deviņu pulkā, rīkojas savādāk. Šāds “samarietis” nav pieradis pie tradicionālā uzvedības veida un atpazīst žēlastības avotu tur, kur ieradums neļauj saskatīt. Šāds cilvēks spēj ieraudzīt Dieva darbību un izteikt savu autentisko pateicību un viņam nevajag apaudzēt sevi ar papildlīdzekļiem, kas dod sajūtu, ka Dievs mani uzklausa.

Jēzus izteicās vienkāršos vārdos, bet veica lielus brīnumus. Līdzīgi Sakramenti tiek piešķirti izmantojot īsas formulas, bet mēs par Tiem pateicamies ar īsiem, saturīgiem un šķietami nepietiekošiem vārdiem. Baznīcas liturģijai ir raksturīgs šis īsums. Kādam var likties, ka Svētās Mises ir gara, bet ja skatās uz Euharistijas (Pateicības) uzbūvi, tad to veido īsi un ļoti saturīgi elementi. Svētais Gars piepilda mūsu nespēku un nepilnību (Rom 8, 26-27). Tā ir svarīga ticīgās dzīves patiesība. Kristietis, kas nespēj samierināties ar šo “īso īstenību” vēlas patverties vārdu un darbību pasaulē, bet “Kungs savus vārdus pasaulē izteica īsi” (Sv. Asīzes Franciska Regula, 9.nod.). Euharistija “ir visas kristīgās dzīves avots un virsotne” (Lumen Gentium 11), kura, kopā un katra tās atsevišķi daļa, ir vislabākais paraugs kādai jābūt mūsu pateicībai Kungam par dziedināšanu un atgriešanās žēlastību, kādām jābūt mūsu lūgšanām un godināšanai.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 17, 5-10, svētdiena XXVII, C

Lk 17, 5-10

6. oktobra svētdienā mēs noslēdzam septiņu svētdienu ciklu, kurā mēs varējām iepazīt kādi nosacījumi jāņem vērā, lai īstenotu savā dzīvē Kristus māceklību. Ja mēs atskatāmies uz visu šo laiku, mēs varam atminēties kādi ir šie māceklības nosacījumi: apgriezts savu pāraugušo “es” (Lk 13,22-30); pazemība pret tuvākajiem (14,1.7-14); radikāla Jēzus pieņemšana un novietošana dzīves centrā (14,25-33); autentiska atgriešanās (15,1-32); bagātību bīstamība (16,1-13); bagātības nevar būt kā vienīgais dzīves mērķis (16,19-31). Šosvētdien pēdējais Evaņģēlija fragments šajā ciklā aicina mūs pārdomāt savu ticību, kurai jāveido dzīvības pamats. Māceklības apziņas nostiprināšana palīdzēs nākamajās svētdienas pārdomātu Dieva valstības noslēpumu “mūsu vidū”. Evaņģēlijs ieved mūs ticības pieredzes pasaulē, kurā mums ir jārūpējas par tās pavairošanu, lai neiekristu vispusības vai bagātības atkarībās. Par bagātību un izolācijas briesmām varējām pārliecināties iepriekšējās divās svētdienās. 

17. Lūkasa Evaņģēlija nodaļa iesāk pēdējo stāsta daļu kurā Jēzus dodas uz savu galamērķi - Jeruzalemi, kur arī svinīgi Viņš iebrauks (Lk 19, 37-38). 17. nodaļā iesākas ar dažādām pamācībām un līdzībām. Nodaļas sākumā Jēzus runāja par nemitīgu piedošanu. Mācekļi saprata, ka ir nepieciešama liela ticība, lai piedotu, un tāpēc viņi jautāja par ticības pavairošanu. Māceklības ceļā bieži var pieredzēt savas ticības vājumu un nespēju saprast Kunga vārdus, un vēl jo vairāk to iedzīvināt ikdienā. Pirmajā lasījuma daļā Jēzus runāja par mācekļu ticību, kurai jābūt tik lielai kā sinepju graudiņam, lai veiktu lielus darbus. Šī līdzība mums atgādina, ka sēkla aug apslēpta kā Dieva valstība (Lk 13,18-19). Otrā daļa iepazīstina mūs ar līdzību par apzinīgo kalpu, kurš gaida savu kungu un ēd tikai tad, kad saimnieks ir pabeidzis ēst. Evaņģēlists lietoja šīs līdzības, lai uzsvērtu, ka kristīgais kalpojums ir pienākums un nevis kaut kas tikai ārišķīgas vai morāls. 

Ticība nodrošina šo kalpošanas un māceklības identitāti, jo ticība ved pie ticīgas rīcības, bet ticības trūkums noved pie trauksmes un bailēm (Lk 5,20; 7,9.50; 8,25.48). Lūkas raksta par ticību kā par uzticību un mācekļu lūgumu Jēzum “vairo mūsu ticību!” (Lk 17,5) burtiski var tulkot “pievieno mums ticību”, bet lūguma ir jēga: “padari mūs par uzticīgiem cilvēkiem” vai “dāvā mums ticību līdzās citām dāvanām, ko esam saņēmuši”. Mācekļi iepazīstot Jēzus mācību redzēja, ka viņiem, kā Dieva valstība iemītniekiem, ir jābūt uzticīgiem mazajās lietās (Lk 16,10-13). Tomēr ne tik svarīgs ir ticības lielums, bet ticība Dieva lielumam un varenībai. Maza, bet autentiska ticība. 

Šajā ticības ceļā var rasties kārdinājums padoties garīgajam lepnumam un tāpēc Jēzus deva šo piemēru par apzinīgo kalpu. Kad mēs veicam kādu uzdevumu, mēs nevaram apgalvot, ka esam veikuši ko vairāk nekā mums vajadzētu. “Nederīgs” (Lk 17,10) šajā kontekstā varētu nozīmēt “tas, kurš nenes ienākumus”. Šo pašu vārdu evaņģēlists Matejs lietoja rakstot par “nelietīgo kalpu”, kurš noslēpa savus talentus un kuru izmeta “ārējās tumsībā; tur būs raudāšana un zobu griešana” (Mt 25,30). Pat mūsu labākais kalpojums nedod Dievam kādu ieguvumu un mums privilēģijas Viņa priekšā: “Jo kad es sludinu evaņģēliju, tas nav man par godu, bet tas man nepieciešami jādara. Bēdas man, ja es evaņģēliju nesludinātu!” (1 Kor 9,16). Labākajā gadījumā mēs izdarām tikai savu pienākumu.

Jēzus saviem mācekļiem atgādināja, ka viņiem ir atbildība Dieva priekšā. Pirmā no tām ir ticība, taču pareiza un autentiska ticība; otrā - pazemīga kalpošana. Evaņģēlists Lūkas ticību saista ar pestīšanu un atgriešanos “šodien” un “ikdienas”, jo mācekļiem ir jāsaskaras ar pasaules kārdinājumiem un nevis ar kādu abstraktu nākotni. Īpaši Lūkas uzsver spēju dalīties materiālajos labumus kā ticības un nožēla zīme (Lk 19,1-10). Kā divas svētdienas iepriekš mēs varējām pārliecināties, nauda pati par sevi nav ļauna, bet var kļūt par alkatības un viltus drošības līdzekli, kas nav saistīts ar mieru, ko dāvā Dievs. Kungs aicina uz nedalītu sirdi, kas ir gatava kalpot bez aprēķina un pretenzijām. Nevar kalpot Kungam ar algota strādnieka domāšanas veidu: kāds darbs, tāda samaksa, ne vairāk, ne mazāk; tas nav līgums. Jēzus vēlas, lai mācekļi drosmīgi un atbildīgi uzņemtos Valstības prasības, pilnīgi citā garā: prieka un pateicības garā. Lai dienas darbu noslēgumā neteiktu “beidzot”, “es vēlos šo dienu aizmirst”, bet vienkārši izpildīt savu pienākumu. Tomēr tas nenozīmē, ka pat vismazākais pienākums ir nenozīmīgs, viss ir ļoti labs, bet svarīgi sirdī pieņemt domu, ka es esmu Kunga kalps. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 16, 19-31, svētdiena XXVI, C

Lk 16, 19-31

29. septembra svētdienā mēs turpinām pārdomāt Lūkasa Evaņģēlija 16. nodaļu, kurā varam iepazīt kāda ir jāveido mācekļa attieksme pret materiālajām lietām. Šajā svētdienā lasījumi uzvedina uz atziņu, ka visas lietas ir Dieva dāvana. Materiālie labumi paši sevī nav slikti, bet tos var slikti izmantot. Katrs atsevišķi un kā ticīgo kopiena, šo svētdien mēs esam kā “pieci brāļi” (Lk 16,28) no līdzības, pie kuriem Kungs vēršas ar nopietnu, bet arī ierastu vēsti: savas dzīves jēgu nevari būvēt ap lietām, jo tās var paverdzināt un vājināt Dieva klātbūtnes pieredzi. Līdzība par bagāto vīru un Lācaru turpina tēmu par bagātību bīstamību un to, ka tās pastiprina koncentrēšanos uz sevi. Jēzus līdzības motīvi senatnē bija plaši pazīstami: nākotnes izredzes tiem, kas izturas nevērīgi pret nabagiem ir drūmas.

Pasaulīgā komforta noskaņā bagātais vīrs izturējās bezjūtīgi pret nabagu un tas arī sagrāva viņa dzīves un nākotnes perspektīvas. Katrā laikmetā ir cilvēki, kas dzīvo izšķērdīgu un bezrūpīgu dzīvi, un nerūpējas par to, kas nokrīt no viņu galdiem. Bagātnieka purpura tērps bija īpaši grezns sevis prezentācijas veids. Jēzus šajā līdzībā apraksta ļoti ārišķīgu un krāšņu dzīvi. Kaut arī šis vīrs varēja kļūt bagāts ir negodīgiem līdzekļiem vai apspiežot nabagus, Jēzus par viņa vienīgo noziegumu uzskata to, kas viņš noveda Lācaru līdz bada nāvei un neko neizdarīja, lai to novērstu. Pārsteidzoši ir tas, ka bagāts cilvēks nepamana nabagu!

Līdzības sākumā mēs uzzinām nabaga vārdu - Lācars. Parasti stāstos parādījās bagātnieka vārds, bet šeit tas ir otrādāk. Vārds Bībelē izsaka dziļumus un personas dzīves vēsturi. Bagātnieka vārds netika minēts, jo viņam nebija personiskā dziļuma un saiknes ar cilvēka dzīves realitāti. Savu dzīvi viņš veidoja uz tukšuma bāzes un pazaudēja savas dzīves vadlīnijas, motīvus, un tā rezultātā palika bez vārda. Bagātnieks nokļuva izolācijā, kuru pastiprināja materiālie labumu, kas arvien spēcīgāk noslēdza viņu egoismā, atdalot no citiem cilvēkiem. Šis cilvēks sasniedza pretēju stāvokli, kas ir raksturīgs cilvēka dabai - vientulību, garlaicību un tukšumu, kas jau ir savā ziņā elles priekšvēstnesis.

Nabadzīgais Lācars nomira un devās pie Abrahama, bet bagātais vīrs tika apglabāts un nokļuva moku vietā. Līdz šim brīdim stāstījums gāja ierastā secībā, bet šeit parādās jauns elements. Vai bagātā vīra brāļi, kuri iespējams arī bija bagāti un bezrūpīgi, var tikt brīdināti par moku vietu pirms ir par vēlu? Abrahama atbilde ir skaidra: viņi tiek brīdināti gan Likumā, gan caur praviešu personām. Abrahams apliecināja, ka Vecajā Derībā bija pietiekoši daudz norāžu, lai mācītu cilvēkiem atbilstošu attieksmi pret dzīvi un nāvi. Tomēr tie, kas vēsti neuztvēra, nespētu pat pieņemt to no tā, kas pieceltos no mirušajiem. Ja ausis ir aizvērtas uz Rakstiem, tad “papildus” brīnumi var būt neefektīvi vai interpretēti pa savam.

Bagātā vīra nespēja ieviest dzīvē mīlestības un žēlsirdības baušļus neļāva viņam ieiet debesu valstībā. Jūdi cerēja, ka piederība tautai nodrošinās viņiem vietu valstībā, bet Jēzus uzsvēra, ka svarīgs ir dzīves veids un spēja redzēt (nabagus) un dzirdēt (Rakstus). Bagātais cilvēks necīnījās ar Dievu vai speciāli neapspieda nabagus, bet vienkārši nepievērsa tiem vērību. Tā ir bagātību bīstamā puse! Neredzēt un nedzirdēt! Vai pieciem brāļiem (Lk 16,28) jeb mums pietiks brīvības, lai saprastu un skaidri uzlūkotu savu un citu cilvēku dzīvi; vai izdosies pārvarēt izolāciju no Dieva vārda. 

Mūsdienu cilvēkiem, kuriem ir optimistiska nostāja pret pasauli, ir tieksme aizmirst par diviem brīvības aspektiem: “no vienas puses atbrīvošana, atsvabināšana, neiesaistīšanās; no otras puses atdošana, kalpošana, iesaistīšanās.” (Yves Congar). Jēzus savā līdzībā atgādina, ka pastāv melīga brīvības izpratne, kas neredz tālāk par galda malu, kur nebūtībā krīt drupatas suņiem. “Brīvība vienmēr saistās ir “riska” pieņemšanu; tā ir spēja uzdrīkstēties iet tālāk par skaidru un apzinātu mērķi.”* Jēzus savu cilvēkmīlestības kalpojumu īstenoja “līdz pat krusta nāvei” (Filip 2,8) un augšāmcēlās no miroņiem, lai dāvātu mums jaunu dzīvību, lai parādītu ceļu pie Tēva, kas atbrīvo no mokošās apaugšanas ar sevi. 

* Karl Rahner, Meditations on Freedom and the Spirit, New York: The Seabury Press 1978, 21.lpp. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 16, 1-13, svētdiena XXV, C

Lk 16, 1-13

Jau vairākas svētdienas pēc kārtas mēs Evaņģēlija lasījumos iepazīstam nosacījumus, kādi jāņem vērā, lai sekotu Jēzum. 22. un 29 septembra svētdienā mēs esam aicināti pārdomāt mūsu attieksmi pret materiālajām vērtībām. Iepriekšējās svētdienas līdzība par pazudušo dēlu parādīja mums, ka ir bīstami visas savas cerības balstīt mantā. Lietas mūs vienmēr pievelk. Tāpēc arī svarīgi ir veidot atbilstošu attieksmi pret lietām, un nevis bēgt vai karot ar tām, jo ar gudri izveidotu sirdi var tās labi lietot un ja Kungs aicina, arī ieturēt lielāku distanci vai pat atteikties no tām. Ir jābūt ļoti modram, lai materiālajiem labumiem neiedalītu Dieva vietu savā sirdī. Lietas vai nauda ir līdzekļi, lai veidotu sabiedrisko solidaritāti. Tieši tāpēc šīs svētdienas Evaņģēlijs mums parāda, ka materiālās lietas var kļūt par brālības un sabiedriskās kārtības instrumentiem.

Jēzus saviem mācekļiem mācīja līdzību, kurā norādīja, ka viņiem ir materiālie labumi jāizmanto valstības vajadzībām. Līdzībā bagātnieks lika norēķināties pārvaldniekam par viņa darbību. Tomēr izrādās, ka pārvaldnieks mantu nepārvaldīja gudri. Senatnē pārvaldnieki tika nolīgti, lai apsaimniekotu bagātnieku īpašumus. Šādu pārvaldnieku mūsdienās var nosaukt par budžeta plānotāju vai pilnvaroto, kurš kontrolē finanšu plūsmas, lai varētu vairāk nopelnīt no īpašumu. Nauda nepiederēja pārvaldniekam, tomēr viņš to līdzīgi kā jaunākas dēls - no iepriekšējās svētdienas līdzības - izšķieda (Lk 15,13). Pārvaldnieku atlaida, bet viņš vēl paspēja iegūt labvēļus no savu darījumu partneru vidus. Kad bagātnieks dzirdēja, ko pārvaldnieks izdarīja, viņš izteica atzinību, jo viņš rīkojās viltīgi. Pārvaldnieks prata plāno uz priekšu, izmantojot materiālās lietas, lai nodrošinātu nākotni.

Šo līdzību var raksturot kā labu mācību ar sliktu piemēru. Jēzus nemācīja, ka Viņa mācekļiem jābūt negodīgiem, bet to, ka viņiem jāprot lietos materiālās lietas nākotnes garīgajiem labumiem. Jēzu neinteresēja veids kā pārvaldnieks atrisināja savu problēmu, bet stāja ar kādu centās nodrošināt savu nākotni. Vai mācekļiem arī nevajadzēja ar tādu pašu noteiktību rūpēties par valstības lietām? Ja pārvaldnieks domāja tikai par sevi, tad māceklis saskaņā ar valstības loģiku. Kā māceklim lietot naudu un lietas? Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmenta otrajā daļā lasām īsus Jēzus izteicienus, kas aicina pieņemt atbilstošu lēmumu, kas saistās ar radikālu nostāju un iekšējo modrību. Ar lēmumiem nesaskaramies tikai pirms kādiem lieliem notikumiem, bet ikdienas. Iespējams, ka ir daudzas izvēles un situācijas, kuras mēs neuztveram kā “lēmumu pieņemšanas situācijas”, jo tā ir ierasts; iespējams, ka šādas situācijas ir jāatpazīst, jo gan mazās, gan arī lielās lietās mēs varam nostāties starp godīgām un negodīgām izvēlēm, starp uzticību un neuzticību, savtīgum un cēlumu, labo un ļauno.

Kristus māceklim ir jāapzinās, ka viss, kas viņam pieder, ir Dieva dāvana. Viss, kas mums tiek dots nav domāts, lai mūs nomāktu, bet, lai mēs justos brīvi un viegli savās izvēlēs, lai dāvināšana nebūtu nekas smags un sāpīgs. “Cilvēks vai sabiedrība, kas absolutizē īpašuma nozīmi, kļūst par visradikālākās verdzības upuri. Nevienu īpašumu nevar uzskatīt par neitrālu saistībā ar tā ietekmi gan uz cilvēkiem, gan institūcijām. Īpašnieks, kas neapdomīgi kalpo saviem labumiem kā elkam (sal. Mt 6,24;19,21-26; Lk 16,13), kļūst par to īpašumu, un tie viņu paverdzina. Tikai tad, ja atzīst, ka materiālie labumi ir atkarīgi no Dieva, Radītāja, un par to mērķi nosaka kopīgo labumu, tiem var piešķirt atbilstošu funkciju kā derīgiem rīkiem cilvēku un tautu izaugsmē.” (181)*

* Baznīcas sociālās mācības kompendijs, Rīga: Vox Ecclesiae, 2019 

br. Jānis Savickis OFMCap