Mt 28, 16-20, Svētās Trīsvienības svētdiena, B

Mt 28, 16-20

Svētdienā pēc Vasarsvētkiem Baznīca svin Svētās Trīsvienības svētkus. Ticība Trīsvienībai ir centrālā ticības patiesība. Kā mēs varētu paraudzīties uz šo patiesību? Iepazīstot Svētos Rakstus un palūkojoties uz pirmkristiešu ticības pieredzi, kura ir saglabājusies Tradīcijā un tā ir jāuztver ļoti nopietni. Pirmbaznīca savā ticības dzīvē pieredzēja Tēva, Dēla un Svētā Gara darbību un uzlūkoja katru Personu kā dievišķu, bet vēl nelietoja vārdu Trīsvienība. Līdzīgi arī mēs piesaucam kādu no Trīsvienības personām, pieredzam tās darbību vai vienkārši pārmetot krusta zīmi, pieminam trīs Personas un būtībā atzīstamies ticībā Trīsvienībai. Bībelē neatradīsim vārdu “Trīsvienība” un vienīgi Mateja Evaņģēlija noslēgumā ir pieminētas visas Trīsvienības personas tiešā veidā kā viena noslēpuma dalībnieki. Citviet Jaunajā Derībā arī var atrast ciešas vienotības un dievišķuma saites starp Trīsvienības personām, bet šeit tas ir īpaši uzskatāmi. Tāpēc ir tik svarīga kristīgā pieredze, jo tā ļauj šo noslēpumu izdzīvot un izteikt vārdā: Trīsvienība.

Ticības pieredze, kas ir atspoguļota Jaunās Derības grāmatās ir kā paraugs katra laika ticības pieredzei un vispirms tas attiecas uz Tēva, Dēla un Svētā Gara vietu ticīgo dzīvē. Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentā Trīsvienības noslēpums atklājas Baznīcas sūtībā un misijā, un nevis kādā intelektuālā pārspriedumā. Mateja Evaņģēlijs noslēdzas ar ļoti svinīgu un pacilājošu ainu, kurā tiek uzsvērtas trīs tēmas: Jēzus Kristus vispārējā vara, misijas universālais raksturs un Kunga klātbūtne misionārajā kopienā. Būtībā visa uzmanība koncentrējas uz Jēzus vārdiem

Fragments sākas ar to, ka “vienpadsmit mācekļi devās uz Galileju, uz to kalnu, ko Jēzus bija tiem norādījis” (Mt 28,16). Katrs, kas lasa šīs rindas arī var iztēloties, ka atrodas augstā kalnā ar Kungu. Lasot Mateja Evaņģēliju var pamanīt, ka svarīgi notikumu norisināt uz kalniem: Jēzus kārdināšana (Mt 4,8-10), Kalna svētības (Mt 5,1-12), lūgšanas (Mt 14,23), dziedināšanas (Mt 15, 29-30) un apskaidrošanās (Mt 17,1-10). Mācekļi tagad bija kā jaunais Izraēlis, kurš dodas tikties ar savu Mācītāju un atdod Viņam godu, “pielūdza Viņu”, un tādā veidā atzīstot Viņa dievišķību. Šajā brīdī Evaņģēlijs sasniedza savu kulmināciju, jo kopā sanāk visi pavedieni; šajā brīdī sākas patiesa mācekļu pasha kopā ar Kungu, kas Baznīcā joprojām ir dzīva un aktuāla.

No otras puses evaņģēlists neslēpj, ka jaunajai kopienai - Baznīcai ir arī savas problēmas, jo “daži šaubījās” (Mt 28,17). Evaņģēlists nevēlas slēpt svarīgu patiesību par to, ka jaunā kopiena nav ideāla, bet parāda, ka tā ir nepilnīga un vāja; tai ir sava neuzticības un krišanas pieredze. Tomēr tas nenozīmē, ka šaubas attālina no Dieva. Šeit tekstā mēs to neredzam. Tieši šādi mācekļi saņem misiju un tiek sūtīti pasaulē. Jau tas, ka jaunais Izraelis ir skaitā “vienpadsmit” un nevis “divpadsmit” atgādina par sāpīgo Jūdasa nodevību un pašu apustuļu bēgšanu. Mācekļi neizturēja ciešanu pārbaudījumu un Jēzus varēja izvēlēties citus mācekļus, bet turpināja iesākto ar tiem pašiem vīriem. Evaņģēlists Matejs šeit arī parāda, ka mācekļi Jēzu pēdējo reizi redzēja pamešanas brīdī un atstāja Viņu vienu, un no sievietēm dzirdēja, ka Kunga ir dzīvs un vēlas ar viņiem tikties Galilejā, ko jau iepriekš viņiem teica (Mt 26,31-32). Mācekļi atgriezās Galilejā, vietā, kur piedzīvojums ar Jēzu sākās: “tauta, kas sēdēja tumsā, ieraudzījusi lielu gaismu” (Mt 4,16). Šie vājie mācekļi atbildēja uz Kunga aicinājumu un devās ceļā.

Ticība un šaubas satiekas vienā kopienā. Pavirši domājot, var likties, ka abas šīs stājas nevar saderēt kopā, bet pat mūsu pašu pieredze liecina pretējo. Pastāv brīži, kad šīs abas stājas ir vienlaicīgas. Šaubas ir neatņemams ticības dzīves elements, jo cilvēks ir ceļā pie Dieva un pieredz savu nepilnību un pasaules izaicinājumus. Mums ir svarīgi apzināties, ka Jēzus uzticēja savu misiju ļaudīm, kuros arī varēja iemājot šaubas. Pāvests Francisks vienā no savām katehēzēm uzsāka tādu kā dialogu ar sevi un īsi pārdomāja šaubas kristieša dzīvē: "Es domāju, ka kāds varētu man jautāt: “Tēvs, bet man ir daudz šaubu par ticību; kas man jādara? Vai tev nekad nav šaubu?” Man ir daudz… Bet, protams, katram noteiktā laikā pienāk šaubas! Šaubas, kas pieskaras ticībai pozitīvā veidā, ir zīme, ka mēs gribam zināt labāk un daudz pilnīgāk Dievu, Jēzu un Viņa mīlestības noslēpumu pret mums. “Joprojām man ir šaubas: es meklēju, es studēju, es konsultējos un lūdzu padomu par to, ko darīt.” Šīs šaubas veicina izaugsmi! Tas ir labi, ka mēs uzdodam jautājumus par ticību, jo tas ir veids kā mēs to padziļinām. Tomēr šaubas ir arī jāpārvar. Tāpēc ir nepieciešams klausīties Dieva vārdu un jāsaprot, ko tas mums māca. Nozīmīgs ceļš, kas reāli palīdz ir katehēze, kurā ticības pasludināšana sastopas individuālās un kopienas dzīves konkrētībā. Un pastāv arī vēl viens tik pat svarīgs ceļš - dzīvot saskaņā ar ticību cik tas ir iespējams. Nepadarām ticību par abstraktu teoriju, kas pavairo šaubas. Drīzāk padarām ticību par mūsu dzīvi. Meklējam veidus kā to praktizēt kalpojot mūsu brāļiem un māsām, īpaši tiem, kuri ir trūcīgi. Tādā veidā daudzas šaubas pazudīs, jo mēs jūtam Dieva klātbūtni un Evaņģēlija patiesību mīlestībā, kas bez mūsu nopelniem mīt mūsos un mēs dalāmies ar to ar citiem."*

Patiess Jēzus misionārs ir vienlaicīgi gan māceklis, gan mācītājs, jo nesludina pats savu mācību, bet to, ko saņēma no Kunga. Šī mācība izriet no klausīšanās un dzīvas Kunga pieredzes, un vēlas palikt saskaņā ar Kunga vārdu. Turklāt uzdevums nav tikai mācīt, bet viņiem ir jādara tas pats ko darīja Jēzus, “dariet par mācekļiem visas tautas” (Mt 28,19). Katrs cilvēks var kļūt par Augšāmceltā mācekli, ja saņem kristības Svētās Trīsvienības vārdā. Pirmie kristību dalītāji bija mācekļi, kuri paši bija izgājuši sāpīgo pashālo ceļu, ieguvuši augšāmcelšanās atbrīvojošo vēsti un varēja liecināt, ka Jēzus Kristus mācība patiešām maina dzīves. Dzīve “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā” (Mt 29,19) dāvā brīvību, piedošanu, mīlestību un vienotību.

Pēdējie Jēzus vārdi ir īpaši zīmīgi: “es esmu ar jums” (Mt 28,20), jo norāda arī uz Mateja Evaņģēlija pašu sākumu, kur Jāzeps sapnī saņem vārdu, ka “jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu, un viņu sauks vārdā Emanuēls, tulkojumā: Dievs ir ar mums” (Mt 1,23; sal. Jes 7,14). “Dievs ir ar mums” nozīmē, ka mūžīgais Kungs ienāk mūsu laikā un telpā, iemiesojas, ir klātesošs mūsu vēsturē un dzīvē, augšāmceltais Jēzus Kristus ir savas Baznīcas vidū. Tas ir lielākais Baznīcas dārgums! Šajā Evaņģēlijā tiek īpaši uzsvērts, ka Dievs neslēpjas no cilvēkiem un Matejs pat nepieminēja Jēzus debeskāpšanu vai Viņa aiziešanu. Kā var izprast šādu Evaņģēlija nobeigumu, jo citos Evaņģēlijos Jēzus atstāj mācekļus, lai Svētais Gars varētu nākt pār Baznīcu. Evaņģēlists Matejs vēlas mums pateikt to, ka tikai tagad viss sākas; visa pasaule ir viņu priekšā. Tieši tāpēc šajā īsajā fragmentā ir tik bieži lietots vārds “visa vara”, “visas tautas”, “mācīdami turēt visu”, “ik dienas”. Mīlošā Dieva klātbūtne ir starp cilvēkiem Jēzū Kristū un tā ir jāatklāj visai radībai. Kungs paliek savas tautas vidū kā to ir solījis. Tāda dzīva ticības pieredze ir iespējama tikai “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”.

*Pāvesta Franciska trešdienas vispārējā audience (23.11.2016)

br. Jānis Savickis OFMCap

Gal 5, 16-25, Svētā Gara nosūtīšanas svētki, B

Gal 5, 16-25

Svētā Gara nosūtīšanas svētkos Baznīca piedāvā lielu Svēto Rakstu dažādību. Šogad aplūkosim fragmentu no vēstules Galatiešiem, kuru priesteris Dieva vārda liturģijā var izvēlēties kā otro lasījumu; vai arī 1 Kor 12, 3b-7.12-13, vai Rom 8,8-17. Apustulis Pāvils šajā vēstules Galatiešiem fragmentā risināja svarīgus jautājumus pirmbaznīcas dzīvē. Iepriekš vēstulē viņš parādīja, ka kristiešus glābj nevis likums, bet Kungs Jēzus Kristus. Pāvils aicināja galatiešus sekot sev brīvībā no Mozus likuma (Gal 4,12–20). No tā radās jautājums, kā kristiešiem dzīvot? Ja ticīgie nav aicināti ievērot Mozus likumu, īpaši apgraizīšanu, tad kādi noteikumi ir saistoši? 5. nodaļā apustulis raksta par diviem orientieriem: mīlestības likums un Svētā Gara iemājošana. Pāvils vēlējās vienlaicīgi brīdināt un stiprināt kristiešus, jo viņi atradās pretēju un šķeltniecisku varu ietekmē, bet vēl svarīgāk bija tas, ka viņi bija Kristū un Gars ir spēcīgāks un ļauj uzveikt noslieci un ļauno.

Tuvākmīlestības bauslis ir ļoti skaidrs un saprotams ceļvedis dzīvē, tomēr nepieciešams kas vairāk, jo cilvēkā ir spēcīga nosliece koncentrēties uz sevi un grēkot. Pāvils to sauc par “miesa iegribām” vai vienkārši “miesa”, kas ir pretēja Dieva gribai. Tā nav domāta tik daudz bioloģiskā miesa pretēja cilvēka garīgajai dabai, bet grēcīga vēlme domāt tikai par sevi, kas ir pretēja Dieva iepazīšanas vēlmei. Risinājums šai problēmas ir tāds, ka Svētais Gars, kuru mēs saņemam kristībās, dod iekšējo spēku pārvarēt “miesu” un ļauj dzīvot brīvībā, lai savā kristīgajā dzīvē atspoguļotu Jēzus Kristus personu. Saprotams, ka tas kristībās nenotiek mehāniski un nepieciešama apzināta un aktīva sadarbība ar Kunga Garu. Mūsu sirdis kristībās netiek automātiski pārveidotas par labām un krietnām.

Šīs svētdienas fragmentā Pāvils apraksta iekšējo spriedzi starp Garu un “miesu” kristieša dzīvē. Pāvila vēstulēs raksturīgs ir pretstats starp “miesu” un “garu”. Pastāv nesamierināmas atšķirības, ko rada ticīgajā “miesa” un ko Gars. Apustulis apzinājās, ka cilvēka spēkiem šajā cīņā nav izšķirošā nozīme. Iekšējo spēku dod Svētais Gars, kurš var pārvarēt “miesu”. Pāvils parāda svarīgu atšķirību starp Garu un “miesu”, kad raksta par “miesas darbiem” un “Gara augli”. Šādā veidā viņš izšķir būtisku pretstatu starp auglību un dzīvīgumu, un tukšiem un nedzīviem darbiem. “Darbi” viņam ir daudzskaitlī, bet “auglis” ir vienskaitlī, kaut gan uzskaita daudzus augļus. Tāds valodas lietojums norāda uz to, ka “miesas darbi” ienes sašķeltību un nekārtību personā, un viņa attiecībās ar Dievu un citiem cilvēkiem. “Gara auglis”, savukārt, liecina par vienotību un dziļu saistību starp Gara augļiem.

Pirmie trīs grēki, kurus uzskaita Pāvils, ir seksuāla rakstura un kā pirmo apustulis piemin netiklību (gr. porneia). Porneia attiecas uz visām nesakārtotām, nepiedienīgām un aizliegtām seksuālām attiecībām. Pēc seksuāliem grēkiem Pāvils piemin reliģiskus grēkus. Bieži šie visi grēki bija saistīti. Piemēram, pagānu pasaulē pastāvēja tempļu prostitūcija. Vecās Derības kontekstā šo kārtību var skaidrot arī līdzīgi, jo Dievs Izraela neuzticību derībai uztvēra kā krāpšanos ar elkiem. Pēc tam seko sabiedriska rakstura grēki. Nobeigumā ir grēki, kas saistās ar pārmērīgu alkohola lietošanu, kas varēja norādīt uz Dionīsu jeb Bakhu, vīna un jautrības dieva pielūgšanu. Beigās Pāvils uzsver, ka grēku sarakstu varētu turpināt vai savādāk izkārtot un tāpēc raksta ”un tamlīdzīgas lietas” (Gal 5, 21). Pāvils galatiešiem parādīja, ka viņiem bija īpaši jāpievērš uzmanība grēkiem, kas saistījās ar personisko attiecību veidošanu. Tas nozīmē, ka katrai baznīcai, zinot tās problēmas, viņš šo sarakstu varēja mainīt, papildināt un likt citus uzsvarus.

Pāvils rakstot par “Gara augli” uzsvaru liek uz attiecību veidošanu, kas ir galatiešu vājā puse. Kad Pāvils uzskaita “miesas darbus”, viņš piemin konkrētu rīcību, bet kad apraksta “Gara augli”, nekoncentrējas uz darbiem, bet uz raksturu un attieksmēm, kas ir kristiešiem, kuri dzīvo Svētā Gara vadībā. Šis Gara augļu saraksts neatbild uz miesas darbiem, jo tad Pāvils varētu pieminēt šķīstību, bet sāk ar mīlestību, prieku un mieru. Tādā veidā viņš veido citus uzsvarus un noskaņu, jo Svētais Gars neseko miesas iegribu ceļam, lai nesanāk tā, ka Gars tikai pretojas. Tā it kā Gars būtu tikai tas, kas reaģē uz grēku. Gars iet savu neatkarīgu ceļu. Ja miesas darbi cilvēku vērš pašu uz sevi, tad Gara auglis cilvēkā visdažādākos veidos  izpaužas mīlestībā. Mīlestība ienes prieku, jo mīlestība apmierina sirds dziļākās un kvēlākās vēlmes, kas saistās ar savstarpējo mīlestību. Šī vēlme ir ierakstīta cilvēka dzīlēs un tā ir arī atbilstošā veidā jāīsteno. Gars ienes arī mieru sirdī, jo cilvēks Svētajā Garā atjaunojas vienotībā un saskaņā ar Tēva gribu un uzveic visas sagrozītās noslieces un pārtrauc nebeidzamu iekšējo cīņu.

Apustulis Pāvils vārdus izvēlējās ļoti rūpīgi. Vārds “auglis” ieved lasītāju augu valsts pasaulē, kur procesi notiek pakāpeniski un vienmērīgi. Kad kaut kas aug, tad cilvēka acs neredz to un var tikai izmērīt un salīdzināt izmaiņas pēc laika. Ar Gara augli kristietī darbojas līdzīgi, jo izmaiņas nevar pamanīt uzreiz, bet tad, kad dzīvē notiek tādi notikumi vai posmi, kuros var veikt šādus “mērījumus”; sava veida mērnieku laiki. Parasti tie ir pārbaudījumi, izaicinājumi vai jauni posmi dzīvē, kad redzam, ka savādāk uz kaut ko reaģējam, atbildam, liecinām, uzņemamies vai iesaistāmies tā, kā iepriekš pat nevarējām iedomāties. Ja ļaujam Garam pakāpeniski mūsos darboties, tad tas dara to nelokāmi un mērķtiecīgi. Mūsos notiek neizbēgamas pārmaiņas un Gars sasaista mūsu personu ar iekšējām saitēm un iesakņojas mūsos. Fragmenta noslēgumā Pāvila doma sasniedza piepildījumu ar atgādinājumu, ka kristiešiem ir savā dzīvē jāidentificējas ar krustā sisto Kristu, piesitot krustā savu veco cilvēku. Tas ir iespējams Svētajā Garā, jo Kunga pasha ir avots jaunajam cilvēkam. 

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Jņ 4, 11-16, VII lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 4, 11-16

16. maija Lieldienu svētdienā turpinām lasīt apustuļa Jāņa Pirmās vēstules 4. nodaļu. Pirms nedēļas mēs dzirdējām pirmo daļu apustuļa pārdomām ar kādiem kritērijiem mēs varam atpazīt tos, kas ir no Dieva. Abas daļas sākas ar vārdiem “mīļotie” (1 Jņ 4,7.11) un Jānis turpināja rakstīt, aicinot uz mīlestību: “mīlēsim cits citu” un “mums ir pienākums citam citu mīlēt”. Pagājušo svētdien mēs iepazinām patiesību, ja mēs esam saņēmuši Tēva mīlestību pateicoties ticībai Jēzum Kristum, kas ir iemiesojis un salicis sevi upurī par mums, tad mēs pieredzam Dieva darbus sevī. Pirmajā daļā Jānis norādīja uz svarīgākajām kristīgās ticības pazīmēm. Ja Dieva mīlestība balstās tajā, ka Viņš sūtīja un upurēja savu dēlu, tad tam ir neizbēgamas sekas kristiešu dzīvē, jo Kungs atbrīvo cilvēkus no ierobežojošās savtības un ļauj mīlēt citus tā, kā paši tika Tēva mīlēti, jo “bez maksas jūs esat saņēmuši, bez maksas dodiet” (Mt 10,8).

Otrajā daļā, kuru lasām šajā svētdienā, mēs varēsim pārliecināties par to, ka ticīgie, kas ir saņēmuši un guvuši piedošanu, mieru un labumu no Tēva mīlestības un ir izveidojuši attiecības ar Viņu, kas izpaužas arī tuvākmīlestībā, nāk no Dieva. Jānis daudz skaidrāk un tiešāk vēršas pie kristiešu sirdīm, jo svarīgi ir izpaust dzīvē Dieva mīlestību. Tikai kristieši izsaka mīlestību viens pret otru tā, kā Dievs to ir vēlējies. Tātad, Dieva mīlestība ir kļuvusi acīmredzama Jēzū Kristū un tikai tādā tā var būt redzama starp cilvēkiem. Tāda mīlestības pieredze vienam pret otru liecina par palikšanu Dievā.

Iepriekšējās un šīs svētdienas lasījumus atšķir tas, ka pirms nedēļas lielāks uzsvars tika likts uz Dieva dabu un darbību, kuru motivē mīlestība (1 Jņ 4, 7-10), bet tagad Jānis pievēršas vairāk Dieva pazīšanai (1 Jņ 4, 11-14), jo pazīstot Dieva pestījošo būtību un mīlestības ceļus, to var redzami iedzīvināt kopienā. Apustuļa mīlestības aicinājums ir ļoti konkrēts un praktisks, un viņš nedomāja tikai par kaut kādu labu vēlējumu attiecībām. Viņš norāda uz Dieva mīlestības ietekmi (4,11), kopienas nozīmīgo lomu (4,12), un lai to izteiktu, apstiprina Dieva mīlestību pret kopienu (4,13), un izskaņā apstiprina Dieva mīlestības darbu.

Dievs iemājo ticīgajos, kad viņi viens otram atbild ar mīlestību kādu iepazina no Tēva. Kā izprast Jāņa pieminēto “pilnīgo” (1 Jņ 4,12) mīlestību kristiešu starpā? Jāņem vērā, ka te visdrīzāk nav domāta bezgrēcīga pilnība, jo apustulis šajā vēstulē ļoti reālistiski skatās uz ticīgo dzīvi un negaida šādu perfekciju. Viņš nerakstīja par perfektiem cilvēkiem, bet par Dieva mīlestību, kura savu piepildījumu atrod cilvēku atbildē uz Jēzus Kristus vēsti un īstenojas savstarpējās attiecības. Mīlestība, kuru Dievs mums ir izrādījis sasniedz savu pilnību, piepildījumi, īstenošanos, kulmināciju, tad, kad mēs parādam to cits citam. Iedzīvinām savās dzīvēs un attiecībās to mīlestības modeli kādu atklāja mums Tēvs sūtot savu Dēlu pasaulē, lai Viņš upurētu savu dzīvību par mums. Šī mīlestība mūs ir  jāizrāda citiem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Dievs mums parādīja savu mīlestību. 

Dieva klātbūtni atpazīt ļauj Svētais Gars, kurš spēlē izšķirošu lomu ticīgo spējā dzīvot Dieva mīlestībā. Jānis veido ļoti ciešu saistību starp redzēšanu, liecināšanu un Svēto Garu, jo Viņš nodrošina mūsos kristīgās dzīves piepildīšanos. Dieva mīlestība ir tik plaša un apliecināta ar kristiešu dzīvo pieredzi, ka Kunga sekotāji var atļauties būt dāsni savstarpējās mīlestības attiecībās. Mēs varam savās dzīvēs atdarināt mīlestību kādu Dievs mums izrādīja sūtot pasaulē savu Dēlu. Protams, ka katram ir jāatpazīst kādā veidā to ieviesīs savā dzīvē, bet galvenais princips visiem paliek viens: Kristus atdeva savu dzīvību par mums un mums ar savu dzīvi jārīkojas līdzīgi, atdodot, daloties, dāvājot to brāļiem un māsām garīgi, materiāli un psihiski. 

Kāpēc Jānis atgādina lasītājiem par to, ka “Dievu neviens nekad nav redzējis” (4,12)? Jau savā Evaņģēlijā viņš par to rakstīja un piemetināja, ka “Vienpiedzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, viņu ir atklājis” (Jņ 1,18). Mēs nevaram ar acīm redzēt neredzamo Dievu un tikai Jēzus Kristus, Vārds, kas kļuva miesa, atklāj mums Tēvu: “Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu” (Jņ 14,9). Iespējams arī, ka kristiešus, kuriem Jānis rakstīja šo vēstuli, ietekmēja tādi sludinātāji, kuri uzsvēra kādas mistiskās pieredzes un mācības, kurās var redzēt Dievu, bet apustulis redzot šādas mācības melīgumu, norādīja uz patieso Dieva klātbūtnes zīmi - mīlestību.

Kā ir tagad, kad Dēls ir uzkāpis pie Tēva labās rokas? Kā redzēt Dievu savas tautas vidū? Caur mīlestību, kurā mēs mīlam cits citu. Ja mēs mīlam viens otru, Dievs paliek mūsos. Ko Jānis ar to domā, ka kristietim jāmīl citam cits? Vispirms viņš raksta par kristiešu kopienu, brāļiem un māsām Kristū, kas to veido. Protams, viņš neizslēdz visus citus cilvēkus, kas atrodas ārpus Kristus mistiskās miesas, tomēr viņš tieši vēršas pie ticīgajiem. Bībelē vārds "brālis" ir analoģisks ar vārdu “tuvākais” vai “kaimiņš” (Mt 2,34-40; Mk 12,28-34; Lk 10,25-28) un norāda uz ticīgās tautas kopienu (Lev 19,17-18) vai ģimeni. Kristieši veido vienu lielu ģimeni, kas ir arī mīlestības skola, kur mēs mīlestību mācāmies ļoti konkrētā veidā. Pēdējais teikums apkopo visu šo sadaļu, kur lasām jau divas svētdienas pēc kārtas un uzsver kristiešu dzīvi Dievā, kuras pieredzes centrā ir Dieva mīlestības darbs savā Dēlā Jēzū Kristū, caur kuru katrs ticīgais var mācīties mīlēt un dzīvot Svētajā Garā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Jņ 4,7-10, VI lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 4,7-10

Evaņģēlists Jānis norāda uz Rakstiem

Apustulis Jānis savā vēstulē daudz rakstīja par mīlestību pret Dievu un tuvākajiem. Mīlestībai ir liela loma šajā vēstulē. 9. maija Lieldienu svētdienas Dieva vārda liturģijas otrajā lasījumā Jānis norāda gan uz mīlestības avotu, gan to definē kā pašu Dievu. Dieva mīlestība vispilnīgākajā veidā izpaudās caur to, ka Viņš sūtīja savu Dēlu kā pārlūguma upuri par mūsu grēkiem, lai mēs varētu pieredzēt mīlestību jau šeit virs zemes un mūžībā. Jānis šajā fragmentētā īsā un kodolīgā veidā pavēsta kāda ir Dieva mīlestība pret cilvēci. Citviet Jaunajā Derībā nevar atrast tik kodolīgu skaidrojumu par Dieva mīlestības darbību pasaulē. Vēl Jāņa Evaņģēlijā lasām līdzīgi spēcīgus un skaidrus vārdus: “Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība” (3,16).

Cilvēka atbilde uz Dieva mīlestību var būt dažāda un gadās, ka nekādi nesaistīta ar mīlestību, uz kuru aicina Dievs. Kaut vai kari vai citādi domājošo vajāšana ticības vārdā. Tāpēc vislabākais veids kā mēs varam mācīties mīlēt Dievu, ir sekojot Jēzus Kristus piemēram un žēlastības spēkam, kurš pildot Tēva mīlestības gribu sludināja piedošanu un mīlestību, kas savu virsotni sasniedza Viņa atmešanā, nāvē un augšāmcelšanās noslēpumā. Kristus Pashai ir jābūt par katra kristieša dzīves avotu, modeli, iedvesmu un atskaites punktu. Kādam var likties, ka Dieva mīlestība pasaulē fokusējas uz grēku un pestīšanas nepieciešamību, bet tomēr tās mērķis ir cilvēku vienotība ar Dievu. Grēku piedošana ir izlīguma centrā un skaidrākā Dieva mīlestības izpausme. Mēs nevaram patiesi mīlēt Dievu un tuvākos, ja neesam saņēmuši Dieva pestījošu mīlestību, kuru Viņš mums piedāvā sastapt savā Dēlā,

Vēstules sākumā Jānis rakstīja, ka “Dievs ir gaisma” (1 Jņ 1,5) un izejot no šīs domas apskata kristiešu morālo dzīvi, bet šīs svētdienas Rakstu fragmentā mēs lasām vārdus, kas vairāk cenšas aplūkot Dieva būtības dziļumus: “Dievs ir mīlestība” (1 Jņ 4,8.16). Abi šie apgalvojumu uzsver, ka Dievs ir pāri visam un cilvēki ir ierobežoti savā pasaulē. Cilvēka dzīve, mīlestība un tikumiskā stāja nevar izplūst tikai no cilvēka spēkiem un to nevar nodalīt no dievišķās īstenības. Dievs ar savu būtību, dabu un autoritāti var cilvēkam rādīt patiesību. Vārdi “Dievs ir mīlestība” nav vienlīdzīgs ar vārdiem “Dieva mīlestība”, “mīlošs Dievs” vai “Dievs mīl”, jo visa Dieva darbība ir mīlestība un nevis tikai kādi noteikti gadījumu. Ja dzirdam vārdus, ka Dievs piedod, valda, mīl, dusmojas, tad vienmēr jāņem vērā, ka katra no šīm darbībām ir mīloša. 

Tas nav apgalvojums par mīlestības dievišķumu vai abstrakta Dieva definīcija, tā ir Dieva pieredze, kā kristietis pieredz savu Kungu. Apustulis nevēlas sarežģīt Dieva izpratni un nedomā šeit par metafiziku, fundamentālteoloģiju vai filozofiju, bet ieved lasītājus pestīšanas vēsturē. Apustulis ar vārdiem “Dievs ir mīlestība” vēlas uzsvērt, ka mīlestība, par kuru viņš domā un raksta, ietver sevī arī konkrētu darbību. Dieva mīlestība izpaužas divos veidos, pirmkārt, Tēvs sūtīja savu Dēlu pasaulē. Otrkārt, Pashas notikumā. Kristus krusta noslēpums ir Dieva mīlestības izpausme pret cilvēci. Tas nozīmē, ka Dievs mīl ne tāpēc, ka mēs esam Viņa mīlestības cienīgi, bet tāpēc, ka visa Viņa daba ir mīlestība. Savādāk Viņš neprot! Viņa mīlestība nav atkarīga no tā, kas mēs esam, bet no tā, kas ir Viņš.

Lai redzētu, kas ir mīlestība, mums ir jāredz savs grēks, ka par to mums pienākas kāds sods, bet tai pat brīdī mēs brīnāmies un priecājamies, ka par mums ir nomiris Jēzus Kristus. Kad cilvēks pieredz brīvību no grēka un nāves, tad viņš ir spējīgs mīlēt Dievu un tuvākos tā, kā Radītājs to ir iecerējis. Mīlestība neļaut mums grēkot pret citiem, jo mīlestībai pretējs ir grēks. Savstarpējā vai arī diemžēl vienpusējā iedošana arī ir iespējama. To mēs varam tāpēc, ka Kungs ir nomiris par mūsu grēkiem. Piedošana pāridarītājam ļauj atklāt kā Dievs ir mūs mīlējis un piedevis. Dieva mīlestība prasa no mums arī mīlēt vienam otru. Dieva darbības mērķis ir, lai mēs dzīvotu Viņā un Viņa darbības pieredze cilvēku dzīvē liecina, ka žēlastība aicina uz vienotību Jēzū Kristū. Dieva darbība un radošums savā būtībā nav reaģējošs un Viņš neatbild tikai uz kaut kādiem grēkiem, traģēdijām, notikumiem un nelaimēm, bet ir aktīvs, ar iniciatīvu sper pirmo soli, jo Dievs ir mīlestība. 

Ticības dzīvē var likties, ka jāreaģē uz dažādām lietām, pavērsieniem un problēmām, bet pirmais, kas kristietim ir jāpārņem no Kunga ir mīlestība, kurai jāiet vienmēr pa priekšu, neskatoties uz to, kādu atbildi tā izsauks otrajā pusē. Dievs vienmēr ir proaktīvs, sper pirmo soli, arī kristieši ir aicināti savā dzīvē iemiesot šo mīlestību jeb Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu, kurā ir gatavi nomirt sev, grēkam, bailēm, pretenzijām u.t.t., lai liecinātu par Dieva bērnu brīvību. Kā to izprast? Piemēram, sabiebrība pieredz vērtību maiņu un ticīgie var dažādos veidos ar to cīnīties vai sūroties, bet Dievs aicina ticīgos un katru atsevišķi savā dzīvē iedzīvināt un praktizēt mīlestību. Dzīve sabiedrībā var pārvērstos par kritizēšanu un vaimanāšanu par nevēlamām izmaiņām. Jāļauj Kunga pashai runāt caur ticīgajiem neviltoti un skaidri. Tātad Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumam ir jābūt pirmajai lietai, ko mēs savā attieksmē vēlamies ieviest, savā dzīvē praktizēt un savā liecībā izgaismot.  

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Jņ 3, 18-24, V lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 3, 18-24

Apustulis Jānis

Otro svētdienu pēc kārtas Dieva vārda liturģijā lasām fragmentu no apustuļa Jāņa Pirmās vēstules 3. nodaļas un šajā lasījumā Jānis apgalvo, ka mīlestības baušļa pildīšana izpaužas kā ticībā Jēzum Kristum. 3. nodaļas lielāko daļu (3,1-18) Jānis veltīja tam, lai rakstītu par tuvākmīlestību kādu māca debesu Tēvs mīlot savus bērnus. Iepriekš nodaļā (3, 11-18) Jānis apskatīja ticīgo savstarpējās attiecības un īpaši kopienas viltus  locekļus. Šajā fragmentā uzmanība tiek pievērsta attiecībām starp Dievu un ticīgo. Lasot 3. nodaļu, mēs varam pārliecināties, ka esam Dieva bērni, tomēr tas nenozīmē, ka varam apstāties pie vārdiem, bet gan praktizēta un ar Evaņģēliju saskaņota mīlestība ļauj mums to apliecināt. Jaunajā Derībā un arī Jāņa rakstos mīlestība ir raksturota kā rūpīga atbilde uz citu vajadzībām (1 Jņ 3,17), ko var veikt pat tad, kad konkrētā persona ir nesimpātiska. Mīlestības atbilde katrā gadījumā var atšķirties un ir atkarīga no nepieciešamības, radniecības un iespējām. Dievs sagaida no mums nevis, lai mēs darām to, ko nespējam, bet to, ko varam. Mīlestība neierobežojas ar šādām situācijām, bet arī saistās ar baušļiem, kas aizstāv attiecības starp cilvēkiem: nenogalini, neiekāro, nezodz, nemelo (Izc 20,13-16).

Apustulis redzēja, ka ticīgajos bija sajūta, ka pastāv zināma nevienlīdzība kā katrs piepilda mīlestības baušļus un personiskās neveiksmes, kad viņi centās dzīvot taisnīgi (3,19-22), bet praksē nogāja greizi. Iecerētā mīlestība var būt laba un patiesa, tomēr notikumu, apstākļi un situācijas ir tik dažādas, ka jūtam savus ierobežojumus un kļūdas, ka varam just spēcīgu iekšējo balsi, kas mūs apsūdz. Daudzi mūsu labie nodomi neīstenojas vai noiet greizi, vai cilvēku emocionālās un citas reakcijas sarežģi visu situāciju. Sajūta, ka esam apbēdinājuši Dievu pat ar labiem centieniem var sabojāt miera un uzticības saiti ar Tēvu. Šī sajūta, ka labi nodomi var sāpināt un radīt nesapratni, ietekmē motivāciju un vēlmi mīlēt citus. Ticīgajā attīstās neapmierinātība, aizvainojums un vēlme distancēties no citiem. Tikšanās  un attiecības ar Kungu rada motivāciju, motivācija rada lēmumus, kurus mēģinām īstenot. Nevis likums vai apstākļi liek sekot Kungam, bet attiecības, bet kā to var redzēt tajās var rasties pārpratumi un saspīlējumi.

Dievs mūs pazīst un redz to, ka mūsu kļūdīgie un vājie mēģinājumi mīlēt ir patiesas mūsu ticības un mīlestības izpausmes. Mūsu mēģinājumi atbildēt uz citu vajadzībām var būt nepārdomāti, palīdzīga roka var tikt noraidīta, labs nodoms var sajaukties ar savtīgām interesēm. Pastāv daudz iemeslu, kāpēc mūsu labie darbi var likt mums justies neapmierinātiem, nedrošiem un apjukušiem. Mīlestība var sarežģīties un Dievs to labi zina, jo Viņa paša mīlestība pret pasauli tika pārprasta un noraidīta. Neskatoties uz to, Dievs turpina mīlēt savu radību.

Jānis zināja, ka viņam ir jānomierina savu lasītāju sirdis, lai viņi varētu turpināt iet ticības ceļu ar Jēzu un mīlēt tuvākos. Sirds, kas nemitīgi sevi apsūdz un pārmet, ka nesasniedz Dieva plāna augstumus, pamazām noplacinās un neļauj izbaudīt attiecības ar Tēvu. Apustulis apliecināja saviem lasītājiem to, ka pat tad, kad viņiem liekas, ka kaut kas nav kārtībā ar izvēlēto ceļu un viņi iekšēji sūrojas, Dievs zina, ka ticīgo sirdis iet labā virzienā. Kristieši var uzticēties Dieva žēlsirdībai un droši un pārliecināti var Viņam tuvoties. Pats ticības akts Jēzum Kristum un rūpes par citu vajadzībām ir liecība, ka Dieva Gars mājo viņos, jo kristīgās mīlestības modelis, izsaka to, ka tāda nav krituša, neglābta un nebrīva cilvēka rīcība. Tātad ticība un autentiski mēģinājumi mīlēt savus tuvākos ir laba liecība, ka nemieram nav jāienāk sirdī. Tramīgo neveiksmes sajūtu Jānis grib uzveikt ar vienkāršu uzticību Dievam. To nevar sasniegt ar kādu vingrinājumu palīdzību, bet tā ir žēlastība. Uzticība Dievam, kurš pazīst mūs labāk nekā mēs paši, atjauno savu bērnu spēkus.

Jānis rakstīja par kristiešu sirdsapziņas izaicinājumiem un problēmām, ka sirds, redzot nespēju mīlēt tā, kā Dievs māca, apjūk un nogurst. Neskatoties uz to, ka ticība uz Jēzu Kristu ir autentiska un ticīgais mēģina iedzīvināt Evaņģēliju attiecībās, katram kristietim ir iekšējā balss, kas atgādina par neveiksmēm, kļūdām, slinkumu, sasteigšanu un citām lietām. Tas veicina vēlmi apstāties un iepauzēt, vai pat pamest uzsākto ceļu. Nav brīnums, jo vēstulē varam lasīt par augstām mīlestības prasībām. Tomēr apustulis nevēlas izsaukt lasītājos vainas sajūtu it kā Dievs prasītu no katra nesasniedzamu pilnības standartu piepildīšanu. Jānis uzsvēra, ka brīžos, kad šaubas par sevi ir lielas, tad jāuzticas Dievam.

Kāda ir saistība starp mīlestību un ticību Jēzum? Tāda, ka tikai Jēzus Kristus dzīves modelim ir jēga un spēja pārmainīt sirdis un pasauli. Pārveidoties var tikai pateicoties mīlestībai pret brāļiem un māsām. Jēzus piedāvātais dzīves modelis aicina uz nemitīgu gatavību atbildēt uz citu vajadzībām. Jānis apliecināja, ka pat tad, ka tuvākmīlestības prasības sajauc jūtas un liekas, ka ticīgais nespēj un nav piemērots izaicinājumiem, Dievs pazīst mūsu sirdis labāk nekā mēs paši pazīstam sevi un vēlas mūsos apklusināt šo apsūdzošo un bailīgo iekšējo balsi. Jānis skaidro, ka ticība Kristum un tuvākmīlestība ir liecība, ka ticīgajā ir Svētais Gars.

Jānis rakstīja, ka “bauslis ir, lai mēs ticam viņa Dēla Jēzus Kristus vārdā” (1 Jņ 3,23). Kā var likt ticēt? Jānis tā rakstīja, jo viņam ticība nebija tikai priekšlikums ticēšanai, bet arī iekšējā uzticība, padošanās Dievam un ārēja ticības izpausme. Ticība nav tikai atbilstošas informācijas uzkrāšana par Dievu, bet tā atspoguļo mūsu sirds attieksmi pret Dievu. Sasaistot bausli ar ticību Jānis uzsvēra nepieciešamību veidot dziļas attiecības ar Dievu. Dievs prasa no mums ticēt Jēzum un mīlēt vienam otru. Patiess mīlestības eksāmens neizpaužas vārdos, bet vēlmē palīdzēt. Praktiskā mīlestības puse vēršas pie citiem un viņu vajadzībām. Kristus tieši tuvākmīlestībā ir dāvājis ticīgajiem augstus standartus, bet cilvēks var just dziļu savu neatbilstību un izgāšanos. Ja sirds nosoda, tad jāzina, ka Dievs ņem vērā visu cilvēka mānīgo un nezinušo sirdi.

Mūsdienās arī var dzirdēt aicinājumus “ieklausīties sevī, savā sirdī, savā patiesajā es u.t.t”, tomēr pastāv arī savā ziņā pretēja patiesība: “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jer 17,9) Uz šo jautājumu Kungs arī atbild: “Es - Kungs, es caurskatu prātus, es pārbaudu sirdi” (Jer 17.10). Lai izbēgtu no lamatām, ko var sagatavot Dieva vārda neformēta sirds, apustulis Jānis uzsver uzticības nozīmību, jo savādāk ticīgais var iemaldīties sevis nosodīšanas lamatās. Katrs to var piedzīvot atšķirīgi: daudzi cilvēki ir melanholiskāki vai vairāk ielūkojas sevī, analizē sevi; kādam nepieciešama speciālista palīdzība; kādas grēka sekas; apstākļi un citi iemesli. Neviens nav pasargāts no savas iekšējās balss un katram ticīgajam ir jāmērojas ar šīm šaubām. Jānis tāpēc piedāvā vienu drošu recepti, lai dziedinātu savu sirdi un tā ir uzticība Kungam. Pats Dievs un nevis mūsu sirdis ir mūsu pārliecības avots. Tas ir tik nepieciešams, lai pieredzot savu vājumu attiecībās ar cilvēkiem, ticības un mīlestības gars nepagurtu. Dialogs ar savu iekšējo apsūdzošo balsi var būt nomācošs un tāpēc Dievs vēlas iedrošināt un nest savu gaismu ticīgo sirdīs. 

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Jņ 3, 1-2, IV lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 3, 1-2

Miniatūrā attēlots apustulis Jānis ar
savu evaņģēlista simbolu - ērgli,
Svētā Trīsvienība un debesu pulki.

Trešajā lieldienu laika svētdienā lasīsim Pirmās Jāņa vēstules 3. nodaļas pašu sākumu, kurā apustulis pavēsta par Dievu Tēvu, kurš mīl savus bērnus. Apustulis Jānis apbrīno Dieva pestījošo darbību un cik varenas dāvanas Viņš ir sagatavojis saviem bērniem. Mēs esam Dieva bērni, bet pasaule to nespēj atpazīt, jo tā ir atsvešināta no Dieva. Dieva mīlestība veido jaunu tautu, kas ir Viņa bērni un kuri atsvešinās no pasaules uzvedības modeļiem. Šo mīlestības ceļu bērni iet caur Jēzus nāves un augšāmcelšanās noslēpuma pieņemšanu savā dzīvē, un pat atkārtoti grēkojot un noraidot Kungu, pieņem piedošanas dāvanu. Mēs kļūstam par Dieva bērniem pateicoties ticības un kristību žēlastībai. Tā kā kristieši ir dzimuši no Dieva žēlastības, viņi nepieder pasaulei un atpazīst un cenšas sevī apturēt pasaules vēlmes un impulsus. Evaņģēlists Jānis pasauli raksturo kā tādu, kas nepazīst Dievu un tāpēc neatpazīst Viņu ceļu un darbības raksturu. Kristiešiem nav jābrīnās, ka pasaule viņus neatpazīst, jo jau Jēzu savējie “neuzņēma” (Jņ 1,11).

Būt par Dieva bērnu: tas ir kaut kas centrāls kristiešu dzīvei. Tā ir spēja ieraudzīt Tēva dāvāto mīlestību, ka mēs varam tikt saukti par Dieva bērniem. Tas nav tikai kāds ārējs nosaukums vai cienījams tituls, bet dāvana, kuru saņemam kā Jēzus Kristus pestījošajā darba augļus. Jānis uzsvēra, ka Dieva bērna status nav kaut kas statisks, bet gan dinamisks. Tāpēc Jānis lieto vārdu “tagad” (1 Jņ 3,2), jo neskatoties uz visām mūsu vainām un kļūdām, mēs esam Dieva bērni. Bībelē vārds “saukt, aicināt” norāda uz to, kas ir patiess un īsts: ja Pāvils raksta par “aicinātajiem svētajiem” (1 Kor 1,2), tas nenozīmē, ka mēs tikai tiekam aicināti uz svētumu, bet arī tādi jau esam. Ja tiekam “saukti Dieva bērni” (1 Jņ 3,1), tad tas nozīmē, ka tādi reāli tagad esam. Mēs esam Dieva bērni jau tagad, bet mums vēl ir apslēpta nākotnes pilnība. Jānis neiedrošināja ticīgos spekulēt par nākotni jautājumos, kas attiecās debesu godību.

Apustulis Jānis par mīlestību raksta visvairāk no visiem Jaunās Derības autoriem. Šīs svētdienas fragmentā Jānis īpašā veidā izsaka savu izbrīnu par Dieva mīlestību. Mīlestības lielums izpaužas tās iedarbībā, jo tā padara cilvēkus par Dieva bērniem. Protams, ja skatās plašāk, visi cilvēki ir Dieva bērni un Viņš ir katra radītājs (Is 45, 11-12), un Dievs ir kā Izraela tautas tēvs (At 32,6-12; Is 43, 6-7; Mal 2, 10). Tas, ka kristieši ir Dieva bērni, ir jāizprot daudz dziļāk. Dieva mīlestība nav kaut kas mums ārējs un mēs tikai brīnāmies par to, kā kādu skaistu dabas skatu. Dieva mīlestību mēs pieredzam sevī un apbrīnojam tās darbības mērķi mūsos un tās kvalitāti. 

Pirmajā gadsimtā Tēva mīlestība atradās drūmā pretstatā dažām vecāku mīlestības izpausmēm. Grieķu-romiešu pasaulē dabiskā tēvu mīlestība pret bērniem parasti bija laba, bet ne vienmēr viss bija tik sirsnīgi un adekvāti kā mēs to vēlētos. Bērni varēja tikt vardarbīgi izmantoti un bieži vien bija nevēlami. Pēc bērna piedzimšanas tēvam bija tiesības zīdaini iznest ārā no mājām un atstāt uz ceļa nomiršanai. Tertulliāns (155-220) rakstīja, ka Ziemeļāfrikā bērni tika upurēti Saturnam, visā impērijā bērni tika nogalināti “noslīcinot, atstājot aukstumā, badā un suņiem” (Apoloģija 9). Kristīgā vēsts un liecība uz šī fona kļuva vēl izteiksmīgāka. 

Jānis savos ļoti uzmundrinošajos teikumos rakstīja par to, kas mēs tagad esam - Dieva bērni, lai norādītu uz kaut ko vēl lielāku, jo mūs gaida kaut kas būtiskās: “būsim līdzīgi” Jēzum (1 Jņ 3,2). Apustulis Pāvils rakstīja par ticīgajiem, ka “Dievs… noteica izveidot līdzīgus sava Dēla tēlam” (Rom 8,29). Baznīcas tradīcijā šai sakarā bieži runā par dievišķošanos, kas savu pilnību sasniegs mūžībā, kad mēs būsim pilnībā pārveidoti pēc Dieva tēla un līdzības. Dievišķošanos ir jāizprot pareizi, jo tas nenozīmē, ka mēs zaudēsim savu cilvēka dabu un kļūsim par maziem dieviem, bet gan sasniegsim pilnību Kristū, kas ir patiess Dievs un patiess cilvēks, kurā Viņa cilvēcību atdzīvina Svētais Gars.* Svētais Gars dāvā cilvēkam žēlastību, lai atjaunotu mūsos Dieva tēlu un līdzību. Tas nozīmē, ka cilvēkā dzīvē dzīve kļūst stiprāka par nāvi un cilvēkā atklājas visas spējas, kuras nomāc grēks: domāšana, jūtas, draudzība un radošums saņem jaunu gaismu, prieku un mīlestību, lai piedzīvotu Dieva žēlastības pilnību.**

*Vairāk par dievišķošanos: Olivier Clément, The Roots of Christian Mysticism: Text and Commentary, New City Press 1995, P. 263-269.

**Turpat P. 264-265

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Jņ 2, 1-5a, III lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 2, 1-5a

Jēzus uzrunā apustuli Jāni

Trešās lieldienu svētdienas otrais Dieva vārda liturģijas lasījums iesākas ar vārdiem “Mani bērniņi” (1 Jņ 2,1) un tādā veidā parāda cik personiski un dziļi apustulis Jānis pazina un bija pieķēries savas vēstules lasītājiem. Tieši tāpēc viņš rakstīja vienskaitļa pirmajā personā: “es jums rakstu”. Tādā veidā viņš arī parādīja un uzsvēra savu personisko autoritāti un kopienas garīgā tēva lomu. Galvenā doma, ko šis lasījums mums vēlas pavēstīt ir parādīt attiecības starp diviem kristīgās dzīve balstiem: kā pareizi apieties ar grēku un kā izteikt savu mīlestību pret Dievu: ar paklausību Kunga vārdam. Abas šis domas ir nepieciešamas Dieva pazīšanai un mūžības sasniegšanai.

Dievs ir neizbēgama cilvēka dzīves sastāvdaļa, tomēr pastāv liela problēma, ka mēs nevaram pazīt Dievu patiesi, jo grēks mūs ir ievainojis. Diemžēl arī grēks ir dzīves īstenības sastāvdaļa un svarīgi, ka šī problēma nav neatrisināma, jo Jēzus Kristus ir mūsu aizstāvis (1 Jņ 2,1). Tāpēc Jānis vēršas pie saviem lasītājiem, ka piedošana ir droša tiem, kas vēršas pie Jēzus Kristus. Nav iespējams pazīt Dievu neķeroties klāt grēka traģēdijai mūsos. Labākais līdzeklis pret grēku ir atzīšanās un paļaušanās uz Jēzus pestījošo darbību. Atzīšanas grēkos vienmēr sākas ar sirdi, kad nosaucam grēku vārdā, atzīstam to Dieva priekšā un lūdzam piedošanu. Jānis izcēla to, ka Kristus pestīšana ir universāla, jo Viņš izlīdzināja ne tikai “mūsu, bet visas pasaules grēku[s]” (1 Jņ 2,2). Jēzus izpirkšanas upuris neaprobežojas ar noteiktu un šauru cilvēku grupu vai konkrētu laika periodu. Viņa pestījošais spēks ir joprojām aktuāls, jo “reizi par visām reizēm ir atklājies, lai izdeldētu grēkus, sevi pašu upurēdams” (Ebr 9,26).

Šīs svētdienas lasījuma otrajā daļā (1 Jņ 3-5a) Jānis mēģināja atbildēt uz jautājumu, kā mēs varam būt pārliecināti, ka pazīstam Dievu un esam vienoti ar Viņu? Pārliecība par labām attiecībām ar Dievu ir ļoti svarīga cilvēkam, kurš grēko un arī nemitīgi atzīstas savos pārkāpumos. Vārda ievērošana nodrošina to, ka ticīgais pazīst Dievu. Bet vispirms ir jāatbild uz jautājumu, ko Bībelē nozīmē šis “zināt/pazīt Dievu”? Rakstos “zināt” bieži izsaka vairāk nekā informācijas apgūšanu vai faktu uzkrāšanu. Zināt kādu vai kaut ko bieži ietver pieredzes un attiecību līmeni. Kad faraons teica Mozum “Es nezinu Kungu” (Izc 5,2), viņš neteica to, ka nekad nav dzirdējis par Izraela Dievu, bet to, ka viņš neatzīst Viņu par Dievu un nepiekāpsies Viņa prasībām. Vai arī lasām, ka Samuels “vēl nepazina Kungu” (1 Sam 3,7) un arī šeit tas nenozīmē, ka viņš nezināja par Dieva pastāvēšanu, bet vēl nepieredzēja kā Dievs vēršas pie viņa personiski. Arī Jēzus līdzīgi lietoja šo vārdu, kad vērsās pie tiem, kas neklausījās Viņa vārdos: ”es jūs nekad neesmu pazinis” (Mt 7,23). Tas nenozīmē, ka Jēzus nezināja, kas tie ir par cilvēkiem, bet to, ka viņi nebija izveidojuši patiesas attiecības ar Viņu.

Jāņa vēstulē “zināt Dievu” ietver arī domu par pareizu Dieva izpratni, kas Viņš ir un kādus pestīšanas darbus ir paveicis. Vēl vairāk, tas nozīmē dzīvot patiesās attiecības ar Viņu un pazīt Viņu personiski pateicoties Svētajam Garam. Viens no iemesliem, kāpēc Jānis rakstīja par Dieva zināšanu, bija viņa cīņa ar apdraudējumu, kas nāca no “zinošajiem” jeb gnostiķiem* (gr. gnosis - zināt). Gnostiķiem Dieva iepazīšana nāca no mistiskas redzēšanas vai tiešas Dieva uzlūkošanas un viņus neinteresēja morālā rīcība un neuztrauca cilvēku uzvedība. Bībeles pasaulē Dieva pazīšanu nevar atdalīt no morālā taisnīguma. Patiesa Dieva pazīšana neierobežojas gnostiķu spekulācijās vai idejās, bet saistījās ar paklausību likumam un Dieva mīlestības pieredze kristiešu kopienā. Vārds “piepildīties” (1 Jņ 2,5) norāda uz nemitīgu izaugsmi un attīstību, jo, ja paklausība vārdam tiek praktizēta, Dieva mīlestība nobriest mācekļos.

Pirmkārt, vārda ievērošana dod pārliecību, ka pazīstam, zinām Dievu. Jānim svarīga bija ne tikai vienkārša Dieva pazīšana, vai mūsdienās "jā, Dievs vai kāds augstāks spēks ir un neko vairāk..", bet liela drošība par Viņa pazīšanu, pārliecība, ka ir izveidotas labas attiecības ar Dievu. Jānis piedāvāja saviem lasītājiem kritērijus, lai viņi varētu spriest, vai viņi paši un citi ticīgie patiesi pazīst Dievu. Ļoti vienkāršs tests: vai Dieva vārds ir pildīts vai nav! Sākumā Jānis pievēršas negatīvajai atbildei par tiem, kas nepazīst Kungu: to var pārbaudīt, vai viņi pilda baušļus. Atbilde ir vienkārša: ja nepilda baušļus, tad nepazīst Dievu. Pretēji šai nepazīšanai ir Dieva pazīšana, taču autors neraksta, ka atpazīt var pateicoties baušļu pildīšanai, bet, ka ”tur vārdu”. "Turēt vārdu" ir līdzvērtīgi baušļu ievērošanai, tomēr pastāv būtiska atšķirība. Kāpēc Jānis katrai grupai izmanto nedaudz atšķirīgus atpazīšanas kritērijus: baušļus un vārdu? Viņš vēlējās parādīt, ka patiess māceklis dzird Dieva vārdu un to iemieso ikdienas dzīvē; māceklis neatsaucas tikai uz baušļiem, bet pieredz Kunga darbību savā dzīvē un radoši īsteno sev doto vārdu. Ticīgie nav aicināti tikai sekot pavēlēm, bet dzirdēt Dieva vārdu, pieņemt sirdī un ļaut tam iemājot lēmumos, attieksmēs, vārdos un attiecībās. Jānis vērš uzmanību uz dinamisku pazīšanu un aktīvu Kunga ietekmi uz dzīvi un nevis tikai uz baušļu pildīšanu un tādu stāju, kurā nav izpratnes par garīgo īstenību.

*Vairāk par gnosticismu "Placuit Deo": http://www.katedrale.lv/index.php?id=21403

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Jņ 5, 1-6, II lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 5, 1-6

Uz miniatūras attēlots apustulis Jānis, 

kurš sūta savu pirmo vēstuli.

Šogad Lieldienu laikā pārdomāsim svētdienas vārda liturģijas otros lasījumus, kas tiek ņemti no apustuļa Jāņa Pirmās vēstules. Evaņģēlista Jāņa mērķis rakstot šo vēstuli bija skaidri pateikt kas ir kas, un tāpēc viscaur vēstulei viņš iepin svarīgas tēmas, kas liek kristiešiem pārbaudīt vai viņi staigā gaismā un sadraudzībā ar Dievu. Jānis īpašā veidā kristiešus aicina testēt sevi trīs lietās: doktrīnas pārbaude, morāles pārbaude un mīlestības pārbaude. Ticība, ka Kristus ir augšāmcēlis ir kristīgās dzīves pamatā. Mīlestība un spēja dzīvot kristīgo dzīvi nav kādu askētisku vai dievbijīgu prakšu nopelns, vai cilvēka pūliņu rezultāts, bet gan tāpēc, ka ticam, ka esam Dieva mīlēti. Kristus dāvāja mums savu mīlestību, lai mēs varētu ar to atbildēt Tēvam ne tikai ar vārdiem, bet piedzimstot no jauna jaunai dzīvei bez grēka.

Jānis rakstīja kristiešiem, lai iedvestu viņiem pārliecību par ticību, jo bija tādi, kas mācīja pretējas lietas par to, kas ir Jēzus. Jānis vēlējās sakārtot apjukumu, kas iezagās kristiešu kopienā un tāpēc rakstīja: “Ikviens, kas tic, ka Jēzus ir Kristus, ir dzimis no Dieva, un ikviens, kas mīl Dievu, kas viņu ir dzemdinājis, mīl arī to, kas ir no Dieva dzimis” (1 Jņ 5,1). Atdalošā līnija ir ļoti vienkārša: ja tici, ka Jēzus ir Kristus jeb Mesija, Dieva svaidītais, tad tu esi Dieva bērns, bet ja nē, tad neesi tāds. Jānis uzsvēra, ka ir jātic pareizajai doktrīnai: Jēzus ir pilnībā Dievs un pilnībā cilvēks, lai varētu piedzīvot kristīgo dzīvi ar mīlestību tās centrā.

Apustulis vēlējās parādīt saistību starp ticību un mīlestību. Šis svētdienas fragmentā īpaša uzmanība tiek pievērsta ticībai. Vārds “ticība” šajā vēstulē parādās desmit reizes un septiņas reizes 5. nodaļā. Šīs svētdienas fragmenta sākumā un beigās (1 Jņ 5,1.5) vārds “ticība” arī nav ielikts nejauši. Kristieša dzīve sākas un beidzas ar ticību. Jēzus ir šis ticības uzmanības centrā. Tomēr šeit uzsvars netiek likts uz to kam ticēt vai ko apliecināt, bet uz pašu ticīgo. Par ticības mērķi evaņģēlists raksta nedaudz tālāk (1 Jņ 5,6-12) un šo svētdien vien lasīsim vienu teikumu no šīs nākošās domas (1 Jņ 5,6). 16. maija svētdienā pārdomāsim vairāk ticības mērķi (1 Jņ 5, 9-13).

Ticēšana ir kā ieiešana Dieva mīlestības dāvanā par brīvu un bez nekādiem nopelniem. Jānis uzsver, ka kristieša dzīves identitātes pamatā ir mīlestība. Lai ietu mīlestības ceļu ir jāsāk tas bruģēt ar ticību. Kādu ticību? Ticība, ka Jēzus ir Kristus. Ticība par kuru viņš raksta ir ļoti īpaša: “katrs gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. Un katrs gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva” (1 Jņ 4, 2-3). Šī ticība jeb apliecināšana ir ļoti centrēta ap Kristus personu (1 Jņ 5,6-12). Jānis vēlējās iezīmēt galvenās sekas, kas izriet no ticības pieņemšanas. Iespējams tāpēc, ka kristiešu kopienā bija kāda maldīga reliģiozitāte ar kuru viņš gribēja cīnīties. Galvenais ir tas, ka patiesa ticība ved pie īpašas mīlestības kvalitātes un dziļuma, kas ļauj pildīt baušļus. Atzīšana, ka Jēzus ir Kristus nav cilvēka ieskatu sasniegums, bet Svētā Gara darbs. Tas pats Gars ļauj mīlēt brāļus un māsas Kristū. Apustulis Jānis uzsvēra, ka mīlestība pret Dievu un brāļiem ir cieši saistīta.

Kāpēc Dieva “baušļi nav grūti” (1 Jņ 5, 3)? Šis apgalvojums atgādina Jēzus vārdus no Mateja Evaņģēlija: “jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla” (Mt 11,30) vai arī tur pat izskan līdzīga doma: “Tie sasien smagas un grūti panesamas nastas un uzkrauj tās cilvēku pleciem” (Mt 23,4). Dabiskajam cilvēkam Dieva griba ir dīvaina un prasība pēc taisnīguma sveša un grūta. Pat mīlestības likums ir nesaprotams. Kad Dievs ienāk ticīgajā un viņš atbild ar uzticību Jēzum Kristum, nasta kļūst viegla (Mt 11,30). Piedzimšana no Dieva atver ceļu vēlmei un ilgām pēc Tēva, un alkšanas pēc taisnības, kas kļūst par prieku (Mt 5,6). Mīlestības dzīve kļūst par prieku. Uzvaras pamatā ir piedzimšana no Dieva, jo katra persona kļūst par pasauli sevī (1 Jņ 4,4). Ticība Kristum, ar kuru tiekam atjaunoti, veido uzvaru pār pasaules mehānismiem, kas ir akla un ierobežota sevī. Pasaule, kas neredz īstenību tādu kādu to atklāj Kungs, nevar uzskatīt par pilnvērtīgu pasauli. Tieši tāpēc, katrs, kas ir iepazinis, ieticējis un mīl Jēzu Kristu, veido patiesu, skaistu un brīvu pasauli. Tātad, kas uzvar, pārvar, iekaro pasauli? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.

“It viss, kas dzimis no Dieva, uzvar pasauli” (1 Jņ 5,4). Ticība iekaro pasauli, jo kas gan cits, ja ne tas, kas tic, ka Jēzus Kristus ir Dieva dēls. Jēzus bija pirmais, kas uzvarēja pasauli. Jēzus atvadu runā (Jņ 14-17) teica saviem mācekļiem: “Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu - es pasauli esmu uzvarējis!” (Jņ 16,33). Šī uzvara attiecas arī uz mācekļiem un šī doma parādās arī citviet kā uzvara pār ļauno (1 Jņ 2,13-14) un antikristu (1 Jņ 4,4). Kā norit šis uzvaras process? Tas sākas ar jaunu piedzimšanu un iet cauri ticības pieredzei un rīcībai saskaņā ar ticību, augstāko punktu sasniedzot ticības atzīšanu, ka “Jēzus ir Dieva Dēls”. Uzvara prasa veselu procesu. Dzīve, kas dzīvota kā jauna piedzimšana nav nasta, bet svinēta dzīve. Apustulis Pāvils rakstīja: “visā tajā mēs pārpārēm esam uzvarētāji” (Rom 8,37).

Tāda bija apustuļu un pirmkristiešu pieredze, kas atbalsojās visā pasaulē, kur ticība Kristum nonāca. Sākumā kristieši varēja domāt, ka tiks uzveiktas pasaules varas, bet drīz saprata, ka kristiešu ienaidnieki ir iekšējie, kopienās, kas apdraud sirdsapziņu, uzbrūk kristīgajiem uzskatiem un vērtībām, samaitā dvēseli un noliedz mīlestību un paklausību Dievam. Bija tādi ticīgie, kas maldīgi pieņēma, ka Kristus ir tikai pestītājs, bet ne patiess cilvēks. Dēls bija tas, kuru Tēvs sūtīja un kurš izlēja asinis uz krusta par cilvēci. Dievs nepestīja cilvēci bez Kristus, kurš nācis miesā, cietis un nomiris. Tāpēc Jānis raksta par asini un ūdeni (1 Jņ 5,6), jo norāda uz Jēzus vēsturisko kalpojumu, kuru Viņš sāka ar kristībām Jordānas ūdenī (Lk 3,21) un noslēdza ar asins kristībām Jeruzālemē (Lk 12, 50). Jānis uzsvēra Jēzus Kristus miesīgo un vēsturisko kristīgās ticības elementu un, ka centrā nav doktrīna vai teorija, bet tā izpaužas spējā vai spēkā pārvarēt, uzvarēt visāda veida draudus. No kurienes var gūt šos spēkus? No tikšanās ar Jēzus Kristu, Dieva Dēlu, kas izsauc cilvēka atgriešanās pieredzi. Atgriešanās procesā visas jukas. dzīvi un ticību apdraudošie spēki tiek pārvarēti ar ticību. Ticība pārvar bailes un bažas un ļauj uzvarēt pasauli.

br. Jānis Savickis OFMCap

Izc 15, 1-6.15-18, Lieldienu vigīlija

Izc 15, 1-6.15-18

Pirms diviem gadiem pārdomājām trešo lasījumu no Lieldienu vigīlijas, kurš stāsta par Izraela dēlu pārceļošanu pār Sarkano jūru. Izceļošanas grāmatā ir divi stāsti kā tauta pārgāja pāri jūrai un tie seko viens aiz otra. Atšķirība ir tāda, ka viens ir rakstīts kā proza (14.nod.), bet otrs kā uzvaras dziesma, himna (15.nod.). Torā jeb Piecās Mozus grāmatās dziesmas parādās tikai visnozīmīgākajos brīžos. Trešais vārda liturģijas lasījums ir vienīgais, kura beigās netiek lietoti vārdi “Tie ir Svēto Rakstu vārdi” vai “Tas ir Dieva Vārds”, lai uzreiz varētu dziedāt šo dziesmu par pāriešanu pār Sarkano jūru. Kāda šeit ir atšķirība starp lasījumu un psalma dziedājumu? Lasījumā tiek uzsvērts uguns stabs, austrumu vējš un pāreja pār jūru, bet dziesmā tiek godināts Dievs: “Faraona ratus un karapulkus viņš iemeta jūrā!” (Izc 15,4). Dievs ir uzvarētājs un Viņam pienākas slava un pateicība. Abi lasījumi uzsver to, ka Izraels Dieva vadībā izmuka no ēģiptiešu vajāšanas.

Izceļošanas stāsta kulminācija tiek sasniegta 14 un 15. grāmatas nodaļās. Visa šī dziesma runā par Dievu, un Mozus šeit nespēlē nekādu lomu; nav pieminēts nāves eņģelis, mākonis un tumsa. Ir tikai Dievs, kurš vienrocīgi uzveica varenos Ēģiptes spēkus. Vēlme visu uzmanību vērst uz Dievu un nevis uz cilvēku, pat tik nozīmīgu kā Mozus, ir saprotama katram ticīgajam. Dziesma mēģina pārliecināt dziedātājus un klausītājus par to, ka Dievs ir vienīgais varonis. Visa dziesma (Izc 15,1-21) liecina, ka Dievs ļoti spēcīgā veidā ir kopā ar savu tautu un ir gatavs iestāties par to, un dāvāt savu klātbūtni. Dziesma sākas ar Dieva kā karotāja atzīšanu (Izc 15,3) un nobeidzas ar Dieva valdīšanas pasludināšanu (Izc 15,18).

Bībeles dzeja ir daudzveidīgu un pārsteidzošu metaforu krātuve. Izceļošanas grāmatas 15. nodaļā Dievs ir attēlots kā karotājs, gans un ķēniņš; kā ģimenes loceklis, kurš glābj, gans, kurš aizstāv un zemnieks, kurš stāda. Šie trīs Dieva tituli pārklājās un viens otru papildina. Fragmentā, kuru dziedam vigīlijā “Kungs ir karotājs” (Izc 15,3), kurš cīnās pret ienaidniekiem. Tāpēc, ka Ēģipte bija pasaules lielvara, tad visi šie notikumi veido iespaidīgu ainu uz kuras Dieva godība darbojas. Izceļošanas grāmatā ir spēcīgi izcelta doma, ka Dievs cīnās Izraela pusē pret ēģiptiešiem un viņu dieviem. Karotāja tēls senatnē bija bieži sastopams, jo valdīja uzskats, ka cīņās uzvar pats Dievs un nevis cilvēki. Dievs kā karotājs ir attēlots arī ļoti plaši Vecajā Derībā un šī doma turpinās Jaunajā Derībā, kur Jēzus uzveic ļaunuma cilvēku (2 Tes 2,8), izdzen ļaunos garus (Lk 10, 17-20), nomierina vētras (Mk 6,47-52) u.t.t. (Ef 6,12; 2 Kor 2,14-15; Ebr 2,14-15; 1 Jņ 3,8; Atkl 14-17; 19,11-16; 20-21). Uzvaras dziesma aicina tautu uz Dieva pielūgšanu un apceri.

Turklāt fragmentā ir apvienotas radīšanas un izpirkšanas tēmas, un tiek attēlota vienlaicīgi Dieva tautas radīšana un atpestīšana. Tautas atbrīvošana no Ēģiptes nebrīves bija notikums, kas izveidoja Izraela tautu. Dievs ienāca tautas dzīvē, tās vēsturē un vēlējās vest to nākotnē. Starp pagātni, tagadni un nākotni radās spriedze, kuru vienīgais varēja atrisināt Kungs. Vārdi “Mana tēva Dievs” (Izc 15,2) slavē Dievu un sasaista tautas vēsturi, tās izcelsmi no Ābrahama, Īzāka un Jēkaba. Dziesma atsaucās uz to, ko pats Dievs ir teicis par sevi: ”Es esmu tava tēva Dievs” (Izc 3,6.20). Dievs, kurš satrieca pretiniekus jūrā, iepriekš aicināja Ābrahamu, Īzāku, Jēkabu un Mozu. Tagad Dievs turpina piepildīt savus solījumus, ko bija devis Ābrahamam. Dievs darbojas pret ļaunuma spēkiem, lai Izraela dzīve kopā ar Kungu būtu mierpilna un harmoniska. Dziesma pasludina, ka dzīve kopā ar Dievu ir droša. Kungs kā valdnieks nav attēlots kā pasaku ķēniņš, mītu varonis vai dievu panteonu vadītājs, kurš būtu pakļāvis visumu un valdītu pār mazākiem dieviem, bet Viņš valda vēsturē pār konkrētu tautu, kur atbrīvoja pateicoties savai varai pār dabu. Savukārt pagāni dabas pasaulē redz dažādus dievus. Dievam ir kāds plāns, kurš attiecas uz mūsu dzīvi un tas nav kāds kaprīžu pilna eposa fragments. Šī dziesma uzsver Kunga varu pār konkrētā laikmeta cilvēkiem.

Dzejas, himnas un psalmi ar savu pacilāto valodu var uzrunā sirdis labāk nekā proza. Izraela domas un jūtas izteiktas dziesmā un pielūgsmē var pateikt kaut ko vairāk par brīvības pieredzes dziļo ietekmi uz Izraeli nekā vienkāršs stāstījums. Tēlos bagāta valoda ļauj izteikt neplānotu prieku par brīnumaino izglābšanos no nāves. Izlasot trešo lasījumu un pēc tam piedaloties dziedājumā, klausītājs ir aicināts iesaistīties Izraela svinībās. Mēs ar savu atbildi un pielūgsmi slavējam Dievu par lielajiem darbiem un iegūstam pārliecību, ka Kungs mūsu dzīvēs vēlas darboties līdzīgā veidā un dāvāt cerību nākotnei. Dziedot šo himnu ir jāatceras, ka Izraelis tika izglābts no nāves un nevis no kāds sīkas dzīves likstas. Tātad pateicība šeit ir ļoti pamatota un nopietna. Tas liek aizdomāties arī par mūsu atbrīvošanas būtību. No kā Kungs mūs ir izglābis? Vai redzu, ka tas bija un ir joprojām nāvīgs drauds manai Dieva bērna dzīvei? Atbrīvošana no ienaidnieka nenoslēdzās ar izceļošanu no Ēģiptes vai kristiešu gadījumā ar kristību dienu, bet turpinās Dieva klātbūtnē.

Kristiešiem šī dziesma norāda uz kristību, kurā cilvēks iegrimst Jēzus Kristus nāvē un augšāmcelšanas noslēpumā. Tas ir uzticības ceļš, kurā Kungs vēl mums labu un izvedīs cauri grēka un baiļu pieredzēm. Grēks un ļaunums ar savu bezjēdzību atgriežas tur, kur netiek pieredzēts šis izceļošanas noslēpums ikdienā. Daudziem cilvēkiem pasaulē tas ir ļoti nospiedošs ļaunums: kari, vardarbība, dažādas paverdzināšanas formas u.t.t., bet mierīgākās pasaules daļās cilvēkiem ir jāuzlūko savs egosms, lepnība, atkarības u.t.t., bet pāri visam grēks. Gan pāriešanā pār Sarkano jūru, gan kristībās un ticības dzīvē nekas nenorit automātiski vai maģiski. Ticīgajiem ir jāpieņem Dieva vārds, kā to izdarīja Mozus un Izraelis, un tam jāietic. Pēc tam nāk Svētais Gars - “dvesma” (Izc 15,8) un dāvā glābiņu, pašķir jūru un uzveic nāvi. Kunga Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās svētkos mēs svinam šo pāriešanu un atjaunojamies savā kristību pieredzē. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 11,1-10, Pūplsvētdiena, B

Mk 11,1-10

Ar Pūpolsvētdienu Baznīcā iesākas Lielā Nedēļa, kas ir svarīgākais liturģiskā gada laiks. Šīs nedēļas sākotne ir jāmeklē pirmo gadsimtu kristiešu dievbijībā, kuri dzīvoja Jeruzālemē, pilsētā, kurā Jēzus Kristus cieta un tika nonāvēts. Pūpolsvētdienā mēs pieminam dienu, kad Kristus iebrauca Jeruzālemē, lai īstenotu savu pashālo noslēpumu. Par šo notikumu var izlasīt visos Evaņģēlijos un Jēzus tajos tiek attēlots kā Mesiāniskais ķēniņš, kurš dodas iegūt pilsētu savā īpašumā. Jēzus nav kā karavadonis, kurš ar spēku vēlas pakļaut iekāroto pilsētu, bet ienāk tajā pazemīgi un mierpilni, piepildot pravieša Zaharija vārdus: “Redzi, tavs ķēniņš pie tevis nāk, viņš ir taisns un glābējs, pazemīgs, uz ēzeļa jāj” (Zah 9,9). Jēzus iejāšana Jeruzālemē un procesija baznīcā norāda uz uzvaru, kuru svinēsim Lieldienas naktī.

Ar šo fragmentu iesākas jauna sadaļa Marka Evaņģēlijā, kura noslēdzas ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem. Pirms nekā doties uz Jeruzālemi Jēzus sūtīja divus mācekļus, lai viņi atvestu pie Viņa ēzelīti. Jēzus piebilda: “Ja kāds jums jautās: kādēļ jūs to darāt? - tad sakiet: Kungam to vajag, un tūlīt viņš to atsūtīs atpakaļ” (Mk 11,3). Vārds “kungs” attiecas uz Jēzu. Tā arī notika. Kāpēc Jēzus vēlējās iebraukt Jeruzālemē uz ēzelīša. Pirmkārt, tas saistās ar Zaharija pravietojumu un tāpēc ēzelis tika uzskatīts par mesijas dzīvnieku. Jēzus arī uzsvēra, ka ēzelītim jābūt tādam, lai uz tā neviens iepriekš nebūtu sēdējis. Šādi dzīvnieki īpašā veidā bija derīgi svētiem mērķiem (Sk 19,2; At 21,3; 1 Sam 6,7). Kā varētu skaidrot ēzelīša aizdošanu? Jādomā, ka Jēzus bija ļoti labi pazīstams Betānijas apkārtnē un viņa autoritāti cilvēki atzina, un viņiem nebija iebildumu aizdot dzīvnieku cienītam skolotājam.

Ļaužu reakcija uz Jēzus iejāšanu Jeruzālemē bija spontāna. Ja pilsētā ierodas ķēniņš, tad parasti visu iepriekš izplāno un katrs ieņem sev ierādīto vietu, bet šeit katrs rīkojas saskaņā ar savu gribu un prieku. Sākumā mācekļi uzsedza uz ēzelīša drēbes, bet kad Jēzus brauca caur cilvēku pūļiem, tie lika Viņa priekšā savas drēbes un koku zarus. Drēbju izklāšana zem kājām norāda uz goda atdošanu ķēniņam (2 Ķēn 9,13), bet “greznojušiem ar palmu zariem” un dziedot tauta svinēja Jūdejas neatkarības izcīnīšanu (1 Mak 13,51). Evaņģēlists Marks raksta par “koku zariem” (11,8), kas burtiski nozīmē “lapas” vai “lapu zari”. Vienīgi evaņģēlists Jānis piemin palmu zarus (12, 13). Jeruzālemes apkaimē neauga palmas, ja nu vienīgi mazas, un tās par kurām raksta Jānis varēja nākt no Jērikas apkaimes, kas atradās kādus 27 km attālumā.

Cilvēki gāja Jēzum līdzās un citēja 118. psalmu: “Hozanna...”. Šī procesija atgādina Telšu svētkus, kuros palmu, mirras un vītolu zari tika vicināti laikā, kad tika dziedāts 118. psalms: “Rotājiet gājienu pazarēm līdz pat altāra ragiem” (118, 27). “Hozanna” burtiski nozīmē “glāb tagad!”, “ak, glāb mūs tagad!” un šis vārds kļuva par uzslavas izsaucienu: “Svētīts, kas nāk Kunga vārdā” (Ps 118,26). Telšu un Pashas svētkos jūdi īpaši izmantoja psalmus no 113. līdz 118. Izsauciens “Svētīts, kas nāk Kunga vārdā” bija ierasts sveiciens vai svētība svētceļniekiem, kas ieradās Jeruzālemē. Jēzus personas kontekstā šie vārdi iegūst daudz lielāku dziļumu un mesiānistisku nozīmi. Cilvēki gavilēja par “tēva Dāvida valstību, kas tuvojas” (Mk 11,10) un tādā veidā tieši norāda uz apsolīto Dāvida dēlu. Tauta slavēja valdīšanu un nevis ķēniņu. Daudziem klātesošajiem šis brīdis bija vienkāršs svinību elements. Svētku noskaņā daudzi pat varēja nepamanīt Jēzu, bet kopā ar ticības brāļiem priecīgi izkliedza tradicionālus liturģiskos sveicienus. Svētceļniekus sveica cilvēku pulki, kas jau bija iepriekš ieradušiem un visas cilvēku masas nevarēja pamanīt Jēzu. Tomēr Jēzus bija labi pazīstams, īpaši galilejiešu vidū. Romiešus tas viss tiktāl neuztrauca, jo tas bija ierasts jūdu uzvešanās veids šajos svētkos. Ja romieši pamanītu, ka visā nopietnībā tiek pasludināts politisks jūdu valdnieks, viņi nekavējoties rīkotos un arestētu Jēzu. Šajos svētkos starp cilvēkiem bija ierasta cerība, ka Dāvida valsts atjaunosies un tāpēc romieši pastiprināja savu karavīru klātbūtni pilsētā, lai ierobežotu iespējamās nekārtības. Neviens negaidīja, ka mesija neapbruņots un miermīlīgs iejās Jeruzālemē.

Pēc tam, kad Kungs sarāva ļaunuma važas apsolītajā zemē un piepildīja pravietojumus par Izraela atjaunošanu (Mt 4,12-16). Sapulcinājis ap sevi divpadsmit mācekļus, kas simbolizēja Izraela ciltis un veidoja patiesā Izraela miniatūru, mācekļi Jēzus vadībā iegāja Jeruzālemē. Atjaunošana nozīmēja dažāda veida dziedināšanas darbības.  Ar iejāšanu Jeruzālemē Jēzus uzsāka savas publiskās darbības pēdējo posmu. Jēzus nepārprotami pasludināja sevi par mesiju, bet Viņa valstība nebija politiska, bet garīga un mierpilna. Neviens nevarēja apsūdzēt Jēzu politisku ambīciju īstenošanā, jo Viņa mesiāniskais sludināšanas veids nedeva nevienu ieganstu. Mēs kā Evaņģēlija lasītāji to varam atpazīt ļoti skaidri, jo kā redzējām, Jēzus laika biedri dažādu iemeslu dēļ varēja šo notikumu palaist garām. Evaņģēlijs un Baznīcas liturģija aicina mūs sekot Jēzum Kristum. Procesija, kura iesākas Pūpolsvētdienā vedīs mūs cauri Kunga pashai: sākot ar Euharistijas iestādīšanu Lielās Ceturtdienas vakarā, cauri lūgšanai, nakts tumsai, nodevībai, nāvei līdz augšāmcelšanās rītam, kad jaunā svētnīca, Kristus mistiskā miesa, tiks atklāta mūsu acīm. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jer 31,31-34, V gavēņa svētdiena, B

Jer 31,31-34

Piektā un vienlaicīgi priekšpēdējā gavēņa laika svētdiena noslēdz pārdomas par derības noslēpumu mūsu dzīvē. Iepriekšējās svētdienās iepazināmies ar trīs svarīgākajām pestīšanas vēstures derībām un pagājušo svētdien lasījām par izvēlētās tautas novēršanos no Dieva dāvātās derības. Kā katram pravietim, arī Jeremijam, vēstījuma centrā, un īpaši pēdējais vārds, nav par pazudināšanu, bet pestīšanas solījums. 21. marta svētdienā vārda liturģijas pirmais lasījums pavēsta vislabāk zināmo Vecās Derības solījumu par jauno derību. Jeremija grāmatas 31. nodaļa izsaka uzticību Dieva pestīšanas plānam un cerību par jaunu attiecību nodibināšanu ar Dievu. Izteicienu “jaunā derība” ieviesa pravietis Jeremijs un uz viņu atsaucās citas praviešu grāmatas (Ez 16,60.62; 37,26; Is 55,3; 59,21; 61,8). Jaunās Derības grāmatās vārdi, kurus lasām šosvētdien no Jeremija grāmatas, pilnībā tiek citēti Vēstulē Ebrejiem (Ebr 8,8-13), kas ir garākais tiešais Vecās Derības citāts kādā no Jaunās Derības grāmatām.

Jeremija grāmatas centrā atrodas “Mierinājuma grāmata” (30-33.nod.), jo starp daudziem notiesāšanas vārdiem vairākas nodaļas vēsta par Izraela atjaunošanos, “jaunās derības” nodibināšanu, kas saistīts ar “jaunu izceļošanu” un ķēniņa Dāvida pēcnācēja valdīšanu. Šeit arī ir vienīgā vieta Vecajā Derībā, kur tieši tiek lietoti vārdi “jaunā derība”. Izraelis šo pravietojumu izprata savādāk nekā kristieši. Priekš jūdiem Jeremijs sludināja tikai Izraela atdzimšanu pēc Babilonas trimdas un svētnīcas atjaunošanu. Dievs ievietos mācību jeb Toru cilvēka sirds dziļumos, lai derība nekad atkal netiktu salauzta. Ja skatās tikai uz pašu Mozus derību, tad var izsekot dažādus tās izpratnes posmus. Sākumā to uztvēra ļoti institucionāli, publiski un saistībā ar tautas izveidi (Izc 20-24; Joz 24), bet vēlāk tika vairāk uzsvērtas attiecības, un pat mīlestības un laulības saite starp Dievu un tautu (Os 2). Neskatoties uz daudzveidīgo izpratni par Mozus derību un attiecībām ar Dievu, tauta to bieži lauza.

Kāpēc vajadzēja jaunu derību, ja vecajā var atrast to pašu, ko jaunajā? Jaunu Derību pravietis pasludināja, jo secināja, ka Vecā Derība tika salauzta un nepietiktu ar vienkāršu kārtējo salabošanu: “tā saka Pulku Kungs: es sasitīšu šo tautu un šo pilsētu tāpat, kā sasit podnieka trauku, ko vairs nesalabot!” (Jer 19,11). Jaunais par ko runā pravietis nav domāta derības pārslēgšana, bet kaut kas vairāk, kāda jauna kvalitāte. Turklāt Bībeles pasaulē jaunais nozīmē arī “pēdējais”, “galīgais”. Pats Dievs iesaistīsies atgriešanas darbā un rakstīs uz cilvēku sirdīm. Šo jauno derību raksturos divas lietas: pirmkārt, cilvēkiem nevajadzēs kādu īpašu iedrošinājumu iepazīt Dievu, jo visiem būs iespēja Viņu iepazīt. Tā nebūs ne tikai iepazīšana ar prātu un intelektu, bet personiska un tiks iesaistīta cilvēka griba; otrkārt, Dievs piedod grēkus jaunā un izšķirošā veidā.

Par kādu Jauno Derību runāja pravietis Jeremijs? Attiecības starp Dievu un tautu atšķirsies no tām, kuras iedibinājās pēc izceļošanas no Ēģiptes. Jaunā Derība izpaudīsies vienlīdzībā, kura aptvers visus, bez izšķiršanas kāds katram ir status. Tās būs abpusējas piederības attiecības. Tā būs Kunga iepazīšanas dāvana, bet ne tīri intelektuāla, ārēja vai vienpusīga, bet dziļa, intīma un dzīvi pārmainošas pieredzes pilna. Interesanti, ka pravietis neatklāj neko jaunu, jo jau citviet Rakstos ir doma par attiecībām un Kuna iepazīšana, tomēr Jeremijs runā par Jauno Derību. No sava veida publiskās vai politiskās derības, kā to uztvēra lielākā daļa Izraela, Dievs vēlējās pāriet pie daudz intīmākas derības, kas tiktu vairāk balstīta uz sirds attiecībām. Akmens plāksnes no Sinaja kalna uz kurām tika uzrakstīti baušļi (Izc 24,12) bija jānomaina ar vārdiem, kas rakstīti sirdī. No ārējās likuma pildīšanas - uz sastapšanos un iepazīšanu ar Kungu. Svarīgi, ka cilvēks savā dzīvē, grēkos, izlīgšanas un miera meklējumos nebūs viens, bet Dievs daudz tiešākā veidā piedalīsies cilvēka iekšējā dzīvē, palīdzēs īstenot brīvību un lēmumu pieņemšanas procesus.

Tas, ka šīs fragments tiek lasīts īsi pirms Lieldienām, norāda uz vēl kādu svarīgu pestīšanas plāna daļu. Jēzus atsaucās uz pravieša Jeremija vārdiem Pēdējo vakariņu laikā, kad ņēma biķeri ar vīnu un teica: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums top izlietas” (Lk 22,20). Pravieša vārdi palīdz izprast Euharistiju kā “jauno derību manās asinīs”, kas tika iedibināta Lielajā Ceturtdienā. Jēzus parāda, ka ir piepildījies pravietojums par Jauno Derību, kura īstenojas Viņa asinīs. Jēzus lieto “upurēšanas” valodu un sevi raksturo kā upuri, kā “mūsu Pashas jēru” (1 Kor 5,7), kura nāve iedibina Jaunu Derību, kas tēlaini jau tika sagatavota Sinaja kalna pakājē, kad “Mozus ņēma [upurēto vēršu] asinis, slacīja pār tautu un teica: «Redzi, šīs ir derības asinis, ko Kungs ar jums slēdzis par visām šīm lietām!»” (Izc 24,8). Jeremijs sludināja par Jaunu Derību un tieši pateicoties Jēzum Kristum šī derība tiek nodibināta un cilvēkiem ir iespēja tajā ienākt, lai atbrīvotos no grēkiem un pārveidotu sirdis. Jauna veida piedošana ir iespējama Jēzū Kristū, jo Viņš reizi par visām reizēm salika upuri par visiem cilvēku grēkiem (Ebr 10,1-17). Šī derība vairs nav ierobežota ar noteiktu tautu vai ar Sinaja Likuma precīzu ievērošanu, bet tā izriet no Dieva mīlestības, kura tiek ielieta cilvēku sirdīs un īpašā veidā Euharistijā.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Hr 36, 14-16. 19-23, IV gavēņa svētdiena, B

2 Hr 36, 14-16. 19-23

Ķēniņa Kīra rīkojuma izdošana

Ceturtās gavēņa svētdienas pirmais lasījums ir ņemts no Otrās Hroniku (Laiku) grāmatas. Ja iepriekšējās svētdienās pirmie lasījumi iepazīstināja mūs ar trīs Vecās Derības derībām (Noasa, Ābrahama, Mozus), tad šajā svētdienā esam aicināti pārdomāt Izraela neuzticību un trimdu jeb izvēlētās tautas neveiksmi īstenot derību ar Dievu. Pirms nedēļas varējām pārliecināties, ka tikšanās ar Dievu un Viņa klātbūtnes pieredze nodrošina derības īstenošanos. Dieva piedāvātais dzīves veids ļauj priecīgi pieņemt baušļus un likumus. Šosvētdien lasām par to, ka bija kaut kur pazudusi mīlestība pret Dievu, un arī žēlastības, piedošanas un pateicības izjūta. Ja cilvēki nepieredz dzīvā Dieva mīlestību, tad redz vien rituālus, likumus, reliģiskos priekštatus un tradīcijas. Kaut kas tāds, bet ne tikai, notika ar Izraeli. Dievu viņi iztēlojās kā taisnīgu, prasīgu un bargu, un neatminējās un nesaprata kāds Viņš atklājās. No ārišķības līdz neticībai ir viens mazs solis.

Pēdējais Jūdas valdnieks bija Cedekijs (valdīja aptuveni vienpadsmit gadus, 598-586 g. pirms Kr.), kura negatīvā ietekme atsaucās arī uz priesteriem un tautu, kura būtībā atteicās no derības. Tie bija nestabilitātes un neizlēmības gadi. Grāmatas autors par tautas traģēdiju vainoja ķēniņu un nevēlēšanos klausīties praviešos. Jūdas krišanas pamatā bija neuzticība Kungam, derības Dievam. Grāmata vēlas lasītājiem parādīt, ka neskatoties uz neskaitāmām iespējām nožēlot grēkus, cilvēki palika pie saviem grēcīgajiem ceļiem. Tautai varēja izvirzīt trīs pārmetumus: kļuva arvien neuzticīgāki, apgānīja svētnīcu un noraidīja un izsmēja praviešus (2 Hr 36,14-16). Neuzticība - tā ir nespēja dot Dievam to, kas Viņam pienākas un paturēt to sev. Tas ir viens no galvenajiem trimdas iemesliem. Īpaši tas attiecas uz elkdievību (1 Hr 5,25-26). Arī praviešu atmešana ir bieža tēma Hronikas grāmatās un daudzviet citur Svētajos Rakstos (Nah 9,26; Jer 44,4; Mt 23,30-31; Apd 7,52). Šīs trīs tēmas bieži atkārtojas Hroniku grāmatās un šeit īsā veidā apkopo visus šos tautas grēkus.

Pēdējais, ko ķēniņš Cedekijs izdarīja, “viņš sacēlās pret ķēniņu Nebūkadnecaru” (2 Hr 36,13) un ar 586.g. beidzās viņa vieta tautas vēsturē. Dieva dusmas nāca pār neuzticīgo tautu, kas nicināja Dieva vēstnešu vārdus un ņirgājās par praviešiem. Jūdas valsts bojāejas notikumos piepildījās pravieša Jeremija vārdi (25,11-12; 29,10; 39,1-10; 52,3-30 u.c.). Tauta bija attālinājusies no Dieva tik tālu, ka viņus neuzrunāja nekas un nekādi līdzekļi uz viņiem neiedarbojās. No 588. g. 15 janvāra Jeruzāleme atradās babiloniešu ielenkumā, bet 586.g. 18. jūlijā izcēlās tāds bads, ka cilvēki pat vārīja un ēda savus bērnus (Raudu dziesmas 4,9). 14. augustā iebrucēji izlauzās cauri mūrim, ieņēma pilsētu, laupīja un arī nodedzināja svētnīcu. Grāmata nepiemin ķēniņa nāvi, viņš pazuda no notikumiem un tādā veidā krīta Dāvida nams un Salamona svētnīca. Šie notikumi ietekmēja vairākas paaudzes: tauta atradās 70 gadus trimdā. Trimdu varēja uztvert kā šķīstīšanos, līdzīgi kā to piedāvāja likums un sludināja pravieši.

Otrās Hroniku grāmatas noslēdzošā nodaļa, kuru lasām ceturtajā gavēņa svētdienā, piedāvā mums garīgu pārskatu par Jūdas valsts norietu, iznīcināšanu, trimdu un tautas atgriešanos. Uzmanības centrā ir zeme, kura tika pamesta un atgūta. Grāmata noslēdzas ar persiešu ķēniņa Kīra rīkojumu, kurš atlaida jūdus no trimdas. Ķēniņš Kīrs nav nejauši ievietots grāmatas beigās, jo parāda, ka Izraela vēsturei ir universāls raksturs. Grāmata sākās ar Ādamu (1 Hr 1,1) un noslēdzas ar ķēniņu Kīru (2 Hr 36,23). Šie divi tēli ievieto Izraela vēsturi plašākā cilvēces un tautu vēstures kontekstā. Izrādās, ka arī Kīram varu ir devis Dievs. Šāds skatījums uz Dieva darbību atklāj, ka Viņš aptver ļoti konkrētā veidā visu pasauli un ne tikai mazas Jūdas un Izraela zemes vēsturi, bet arī lielu pasaules impēriju likteni.

Grāmatā uzsvars tiek likts uz to, ka Dievs kontrolē kosmiskus notikumus un Viņš tieši un tūlītēji iesaistās vēsturē. Kīrs kļuva par instrumentu, lai atjaunotu Jeruzālemes svētnīcu un pilsētas mūrus. Tas sasaucas ar ķēniņu Salamonu, kurš uzcēla svētnīcu un kuru tagad atjauno ar pagānu valdnieku atļauju. Kīrs ir parādīts kā Dieva pravietis un pasludina tautas atgriešanos un atjaunošanu. Persijas impērija tiek attēlota kā Dieva apredzības vadīta, lai tautai ļautu atgriezties zemē. Kīrs bija tas, kurš aicināja visus doties uz dzimteni. Ar šādu cerīgu un pozitīvu noti beidzās grāmata, un norāda uz kāda jauna laikmeta sākumu. Neskatoties uz visu, vienmēr pastāv glābšanas iespēja, jo Dieva žēlastība vienmēr ir gatava izlieties pār tiem, kas atveras uz nožēlu un pieņem Dieva vārdu.

Skumji bija tas, ka tauta novērsās no Dieva mīlestības un neklausījās Viņa vārda sludinātājos. Trimda viņiem nebija tāpēc, ka viņi grēkoja, bet tāpēc, ka nepieņēma Dieva izlīgšanas piedāvājumu. Grāmatas beigas apstiprina domu, ka Dievs vienmēr ir “žēlīgs un līdzcietīgs” (2 Hr 30,9). Dieva likumam un praviešu vārdiem bija jāpiepildās tautas atdzimšanā. Gavēņa ietvaros tas viss norāda uz svarīgāko noslēpumu, kurš piepildījās - Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās notikums. Pat ja Izraelis bija sasniedzis nāves robežu, Dievs visu uzlūko savādāk un pārsteidza visus ar negaidītu pavērsienu, ka pagānu valdnieks vēlas atjaunot tautu un svētnīcu. Dievs vienmēr vēlas dāvināt augšāmcelšanās žēlastību tiem, kas nomirst savam grēkam. Dieva mīlestība tiek dāvāta mums bez nopelniem, lai mums piedotu, mierinātu un dziedinātu.

 
br. Jānis Savickis OFMCap

Izc 20, 1-17, III gavēņa svētdiena, B

Izc 20, 1-17

Iepriekšējās gavēņa svētdienās pārdomājām Noasa un Ābrahama derību, bet trešajā gavēņa svētdienā vārda liturģija kā pirmo lasījumu piedāvā nākamo derību un tā bija Dieva derība ar Mozu. Kopš Ābrahama dienām bija pagājuši apmēram četri gadsimti un Dievs uzrunāja vienu konkrētu cilvēku - Mozu, kurš pildot Dieva gribu izveda Izraela tautu no Ēģiptes verdzības. Izceļošanas grāmatā ir aprakstīti daudzi notikumi, kas saistīti ar šo derību un vārda liturģija mums piedāvā brīdi, kad Dievs dod savai tautai desmit baušļus. Dievs aizveda tautu pie Sinaja klana. Šī bija vieta, kur Dievs pirmo reizi uzrunāja Mozu, bet tagad Viņš vērsās pie visas tautas. Dievs aicināja visu tautu, bet ne vien individuālu ticīgo, veidot īpašas attiecības ar Dievu un vienam ar otru. Šeit neiedziļināsimies katrā bauslī, bet plašāk paskatīsimies uz baušļu nozīmi derības un ticības dzīvē. 

Mozus derība parāda kādu ļoti svarīgu Dieva darbības aspektu, kurš joprojām ir aktuāls. Pirms nekā Dievs deva tautai desmit baušļus, Viņš paziņoja par derību un savu vēlmi veidot attiecības ar Izraeli. Tas ir jāņem vērā, jo cilvēki sliecas drīzāk uzsvērt, ka sākumā jāpieņem baušļi un ar tiem jādzīvo, lai pēc tam Dievs noslēgtu derību. Tas nozīmētu, ka cilvēkam jābūt cienīgam pieņemt derību vai ar darbiem jānopelna, lai sāktu veidot jaunu attiecību kvalitāti ar Dievu. Tas var pārsteigt visus, kas uz attiecībām ar Dievu skatās no likuma burtu un morālās perspektīvas. Ja uz desmit baušļiem skatās morālistiski un legālistiski, un aizmirst dzīvas un tuvas attiecības ar Dievu, tad baušļi ar laiku var nogurdināt un “uzspiestā” morālā dzīve izžūst. Ārējas piekrišanas deklarācijas nebija tas, ko Dievs vēlējās, bet attiecību veidošana ar cilvēkiem un tikai pēc tam sekotu dzīves maiņu. Izrādījās, ka Dievs sākumā paziņoja, ka mīl savu tautu, vēlas būt tai tuvu un tikai pēc tam aicina tautu pieņemt baušļus. Dāsnai Dieva žēlastībai seko pateicība un vēlme dzīvot saņemtās žēlastības cienīgi. Lai labāk saprastu šo domu ir jāskatās Evaņģēlijā, kur Jēzus sākumā aicina cilvēkus tikties ar sevi, sekot sev un pēc tam seko cilvēka atbilde uz šo Kunga ienākšanu dzīvē un atgriešanās no grēkiem. Labs piemērs šai ziņā ir atrodams Lūkasa Evaņģēlijā, kur Jēzus tiekas ar Zaheju: sākumā tikšanās un pēc tam jaunā dzīves modeļa pieņemšana (19, 1-10).

Dievs savai tautai Izceļošanas notikumos dāvāja daudz žēlastību - brīvību, Apsolīto zemi, Sinaja kalnā derību un desmit baušļus. Tā kā Dievs veidoja sev jaunu tautu, tai bija nepieciešams tāds kā pamatlikums. Desmit baušļi bija ļoti vienkāršs likums klejotājtautai ar daudzām ciltīm un tāpēc Raksti burtiski runā par “desmit vārdiem”. Kaut ko ļoti konkrēts un viegli iegaumējams. Vārdi uz akmens plāksnēm bija tik mazi, ka Mozus varēja tos nēsāt sev līdzi (Izc 34,19; At 9,15.17). Protams, tas nenozīmē, ka tie bija domāti tikai noteiktai cilvēku grupai, šie vārdi joprojām atbalsojas vēsturē un pierāda savu universālo raksturu. Ierasti skaidro, ka uz vienas no akmens plāksnēm bija baušļi, kas attiecās uz cilvēku attiecībām ar Dievu, bet uz otrās - baušļi, kas attiecas uz cilvēku savstarpējām attiecībām. Pirmie trīs baušļi sakārto attiecības ar Dievu un uzsvaru liek uz Dieva, Viņa vārda un laika un atpūtas svētumu, bet pārējie septiņi baušļi rūpējas par vecāku, dzīves, laulības, privātīpašuma, runas un patiesības svētumu. Baušļi vairāk ir jāuztver kā derības elements un nevis kā likums.

Dievs savu varu pār tautu nostiprināja pateicoties tam, ka to atbrīvoja no Ēģiptes verdzības. Tāpat kā kāds izpērk vergu no nebrīves un dāvā viņam brīvību, tāpat notiek šeit, tikai šajā gadījumā izpircējs bija Dievs un tam protams ir savas būtiskas sekas. Pirmais bauslis “Lai tev nav citu dievu bez manis...” (Izc 20,3) to apstiprina. Bībelē “citi dieva” nozīmē, galvenokārt, koka un akmens elki, bet ne tieši īstas dievišķas būtnes, jo savādāk sanāktu, ka līdztekus Dievam pastāvētu citas dievības, bet Izraela Dievs ir viens Kungs. Dievs brīdina, ka elki nav jāpielūdz kā dievi un šādi rituāli ir nāvējoši patiesai ticībai. Izraela Dievs ir “greizsirdīgs” (Izc 20,5) un necieš lūgšanu, kas nenāk no visas sirds. Dieva greizsirdība šeit ļoti spilgti izsaka Viņa emocionālo saiti ar Izraeli. Par šo saiti Izraela vēsturē runās pravieši, kuri pielīdzinās tās saraušanu no tautas puses ar laulības pārkāpšanu un neķītrību. Bībeles pasaulē tāda Dieva reakcija uz cilvēka rīcību parāda Viņa kaislīgo iesaistīšanos cilvēku dzīvē. Neuzticība ir viena no nepatīkamākajām un cilvēkam uztveramākajām metaforām.

Pagāniskas lūgšanas praktizēja tie, kas savā priekšā nolika koka un akmens statujas, un viņi savas sirdis neatdeva saviem elkiem, bet gribēja tikai sev kaut ko iegūt. Dievs nevēlējās iesaistīties šāda sīkumainā dievbijībā, bet vēlējās nodibināt dziļas attiecības ar cilvēku. Dievs ir persona un nepieņem neko citu kā personiskas attiecības ar cilvēku, kurš ir radīts pēc Viņa attēla un līdzības, un negribēja dzirdēt par kādu pagānisku leļļu teātri. Ja cilvēks pielūdz dievu attēlus jeb elkus un ne pašu Dievu, tas viņš sagroza cilvēka radīšanas mērķi, kura ietvaros ir jāveido autentiskas attiecības ar Dievu, cilvēkiem un radīto pasauli. Desmit vārdi aktualizēja svarīgākos Dieva iecerētos tautas dzīves principus, lai tautas dzīvē atspoguļotos Dieva attēls un Izraelis kļūtu par patiesu karaliskās priesterības un svēto tautu.

Kāpēc Dievs dod tautai savus likumus? Bībelē Dievs ir tas, kurš deva savai tautai likumu un tas atšķir Izraeli no citām kaimiņu tautām Tuvojas Austrums, jo viņiem likumus deva valdnieki vai dievi caur valdniekiem. Tā bija liela atšķirība. Dievs tieši deva savai tautai bauslību, lai tajā atspīdētu Dieva attēls un līdzība; lai tauta dzīvotu nošķirti no kritušās pasaules, kur cilvēki ir tālu no Dieva. Izraela uzdevums bija kļūt par atšķirīgu tautu no citām tautām pateicoties savam dzīves veidam. Dievs vēlējās, lai viņi dzīvotu kā Viņš, jo Dievs apietas ar cilvēkiem rūpīgi, līdzjūtīgi un vēlas, lai cilvēki pārņemtu Viņa attieksmi. Pestīšanas plānā tam bija liela nozīme, jo Izraelim bija jākļūst par gaismu citam tautām, bet viņiem tas neizdevās un tas viss noslēdzās ar Jēzus Kristus ienākšanu pasaulē, kas kļuva par patiesu gaismu visām tautām un personām.

Dievs tieši uzrunāja tautu un nedraudēja ar sodiem un sankcijām. Paklausību desmit vārdiem nemotivēja bailes no soda, bet Dieva autoritāte un tautas vēlme dzīvot saskaņā ar Viņu gribu. Desmit vārdi nav jāuztver kā desmit likumi kādus mēs varam atrast visās piecās Mozus grāmatās, Torā. Tiem bija daudz dziļāka nozīme nekā citiem likumiem. Tāpēc arī Dievs uzrunāja tautu tieši un Mozus šajā situācijā nebija starpnieks. Desmit vārdi bija vienīgie kurus Dievs uzrakstīja uz akmens ar pirkstu (Izc 31,18). Visus citus likumus un priekšrakstus pierakstīja Mozus (Izc 24,4; 34,27-28). Arī tas, ka par baušļu neievērošanu neseko sods, norāda, ka šie vārdi nebija parastas normas. Baušļu uzdevums bija veidot attiecību modeli saskaņā ar Dieva attēlu un līdzību, atbalstīt tautu ceļā, kuru uzsāka pēc derības noslēgšanas ar Dievu.

Dieva mīlestībai jābūt vienmēr pirmajā vietā un šo mīlestību nevar atdalīt no tuvākmīlestības. Radīšanas grāmatā mēs lasām, ka pēc tam, kad Dievs radīja un sakārtoja pasauli, Viņš septītajā dienā atpūtās. Dievs radīja visumu un padarīja to par svētu savu atpūtas vietu. Baušļi arī uzsver to, ka Dievs valda pār sakārtotu sabiedrību. Caur baušļiem mēs varam piedalīties Dieva sakārtošanas darbā un īstenot savā dzīvē Dieva attēlu un līdzību, atdarināt Viņa valdīšanas darbu. Harmonija ļauj īstenoties radīšanas mērķim, ka Dievs mājotu cilvēku vidū. Kad Jēzum jautāja kāds ir svarīgākais bauslis, Viņš necitēja desmit vārdus, bet Dieva un tuvākmīlestības vārdus. Jēzus apkopoja šos desmit vārdus kā Dieva un tuvākmīlestības baušļus (Mt 22,37-39; Mk 12,29-31). Ja mēs skatāmies uz Mozus derību un Jēzu Kristu, tad nevaram nepamanīt, ka Jēzu šī derība piepildās, jo pats Dievs ir iemājojis savas tautas vidū.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rad 22, 1-2.9-13.15-18, II gavēņa svētdiena, B

Rad 22, 1-2.9-13.15-18

Pirms nedēļas pārdomājām gavēņa pirmās svētdienas lasījumu no Radīšanas grāmatas, kurā Dievs noslēdza derību ar Noasu, bet otrajā gavēņa svētdienā lasīsim par Ābrahama derību un šis derības noslēgšanas pēdējo posmu, kas ir saistīs ar  Īzāka upurēšanas aprakstu. Šis teksts svinīgi apstiprina Dieva derību ar Ābrahamu. Radīšanas grāmatas 22. nodaļa ir viens no komentētākajiem fragmentiem Vecajā Derībā. Šīs nodaļas stāstu aplūko arī kristīgā māksla, literatūra, filozofija un citas nozares. Šis fragments ieved lasītājus tādā ticības pasaulē, kurā nav nekādu citu balstu kā tikai Dieva vārds. Tāda ticība iet cauri tumsai un meklē jēgu notiekošajā, bet sastopas ar noslēpumu. Ābrahams piedzīvoja ticības pārbaudi trīs dienu garumā un klusumā. Dievs viņam teica: “Ņem nu savu dēlu, savu vienīgo, kuru tu mīli, - Īzaku, ej uz Morijas zemi un upurē viņu tur kā sadedzināmo upuri uz kalna, kur es tev teikšu!” (Rad 22,2). Trīs Dienas Ābrahams gāja klusumā, kur nedzirdēja ne tikai Dieva vārdu, bet arī Īzāks klusēja un ierunājas tikai vienu reizi: “Mans tēvs...Re, uguns un malks, bet kur ir jērs sadedzināmajam upurim?” (Rad 22,7-8). Šis lasījums uzdod mums jautājumu par ticību, paklausību un savas gribas pakārtošanu Dievam, un upura lomu mūsu dzīvē.

Visa Ābrahama dzīve ir aprakstīta kā viens liels ticības pārbaudījums, bet vienīgā vieta, kur tiek pieminēts pārbaudījums ir šis fragments, kad Ābrahams  ir sasniedzis dzīves briedumu. Fragments sākas ar vārdiem: “Pēc tam Dievs pārbaudīja Ābrahamu” (Rad 22,1). Šie vārdi ir kā atslēga šim lasījumam; ļauj sagatavoties stāsta lasīšanai, jo mēs uzreiz saprotam, ka Dievs plāno pārbaudīt Ābrahamu un nevis izliet asinis. Protams, Ābrahams to nezināja un tāpēc mēs kā lasītāji sekojam līdzi kāda būs Ābrahama reakcija uz Dieva vārdiem. Šos vārdus var uztvert ne tikai kā šī lasījuma virsrakstu, bet arī kā norādi uz mūsu ticības dzīvi, kurā arī mēs piedzīvojam dažādus pārbaudījumus. Šajā ziņā mūsu un Ābrahama dzīve ne ar ko daudz neatšķiras. Paliek vien atklāts jautājums kā mēs izejam cauri ticības pārbaudījumiem: vai kā Ābrahams augam ticībā, vai arī paliekam pusceļā, apmierinoties tikai ar Dieva solījumiem un mieru, vai arī ar saviem ieskatiem kādai jābūt ticībai. Kāpēc cilvēks tiek pārbaudīts? Lai iepazītu sevi un īpaši to, ko vēl nezinu par sevi? Vai arī lai iepazītu kāds ir Dievs? Var likties, ka Dievs rada kādus apstākļus, lai ar mums spēlētos, bet vienmēr ir jāatceras, ka mūsu Dievs ir vienlaikus noslēpumains un arī vēlas mums atklāties. Ja mēs uzsākam sekot noslēpumainajam Dievam, tad arī jāuzņemas visi ar to saistītie riski, jo kas gan cits, ja ne pārbaudījums ir sekot noslēpumam?!

Lasot Radīšanas grāmatu mēs varam pārliecināties par Ābrahama ticību un pilnīgu paļaušanās uz Dievu, bet viņa ticība arī tika pārbaudīta. Iepriekš viņš izgāja no savas zemes, tēva mājām un pameta to, kas viņam bija tuvs un deva stabilitāti, un savu nākotni saistīja ar Dieva solījumu. Viņš iemācījās uzticēties Dievam un bija nobriedis ticībā, bet pienāca jauna un nebijuša Dieva iepazīšanas pieredze. Dievs aicināja Ābrahamu uz jaunu sākumu, uz jaunu izceļošanu. Kad Dievs pirmo reizi uzrunāja Ābrahamu un arī tagad, Dievs uzrunāja viņu: “ej” un Kungs viņam teica un rādīja, ko darīt tālāk (Rad 12,1; 22,1). Kopš pirmās reizes, kad Dievs uzrunāja viņu bija pagājis jau ilgs laiks, bet tagad dzīves izskaņā Dievs atkal viņu uzrunāja līdzīgā veidā. Šo fragmentu varam uzlūkot kā miniatūru un ļoti koncentrētu Ābrahama ticības ceļu sākot no tēva mājām līdz šim brīdim. Tikai šajā fragmentā viss notiek trīs dienu laikā. Iepriekšējo gadu šaubas un izlocīšanās mēs vairs neredzam, bet tikai paklausību bez  jebkādiem jautājumiem, līdzīgi kā ceļa sākumā (Rad 12). Tikai šajās trijās dienās viņš neies prom no pagātnes ģimenes, bet atteiksies no nākotnes ģimenes.

Lai saprastu kam izgāja cauri Ābrahams, mums jāņem vērā vairākas svarīgas lietas. Sākumā Dievs aicināja Ābrahamu  pamest tēviju (Rad 12). Tad vēl Dieva un Ābrahama gribas varēja saskanēt, solījumi bija iespaidīgi un sirdij tīkami. Lielā vecumā Dievs viņam dāvāja dēlu, lielāko dārgumu un solījumu piepildīšanās garantiju. Tomēr, ja viss beigtos ar šiem solījumiem, Ābrahams nebūtu ticības tēvs. Viņš būtu tikai Īzāka tēvs. Ticība nesaistās tikai ar iedvesmojošu sekošanu Dievam, kad Viņš sola to, ko paša sirds vēlas. Piepildīta ticība sākas tad, kad tiek dziļi mainīta sirds un dzīves stāja. Lai to īstenotu ir jāstājas Dieva priekšā ar vissmagāko upuri, dziļāko mīlestību un jāsniedz Viņam lielākā dāvana. Cilvēka dzīvē vienmēr ir jārēķinās ar to, ka ir kāda dzīves joma, kura Dievam netiek pilnībā atdota. Autentiskus upurus nesaliek vai neuzņemas bez mīlestības. Nevar salikt savu upuri nekā savādāk kā tikai no tā, ko mīl. Upurēt to, kas ir nebūtisks un ko nemīl ir pārāk viegli un liekulīgi. Īstu upuri var meklēt cilvēka visbūtiskāko interešu laukā un tas ir ļoti grūti. Ābrahamam tas bija dēls. Dievs lika Ābrahamam pamest visu, zaudēt solījumus un visu, ko viņš vēlējās; prasīja visu to upurēt; tas viss koncentrējās viņa dēla personā. Tāpēc Dievs lika upurēt tieši viņu. Vai Ābrahams, kurš iepriekš prata saraut ar savu pagātni, tagad pratīs atteikties no savās nākotnes cerībām un dēla. Būtībā Dievs prasīja Ābrahamam salikt upurī arī sevi pašu. Nav jābrīnās, ka šis fragments ir klusuma pilns.

Dēls Īzāks bija Ābrahama nākotne un cerība, taču dēls nebija tikai vecāku cerība, bet saskaņā ar Dieva apsolījumu, cerība, ka Ābrahams kļūs par lielas tautas tēvu un svētība visām pasaules tautām. Dievs pārbaudīja Ābrahamu viņa pēdējā, visdziļākajā dzīves sfērā, kurā viņš guva prieku par saviem dzīves un nākotnes plāniem. Ābrahams piekrita atdod visu savu esību, sapņus un plānus Dievam. Viņš devās ceļā bez lieku jautājumu uzdošanas. Ja mēs atsaucam atmiņa Ādamu un Ievu, kuri pārkāpa Dieva gribu, tad Ābrahams palika uzticīgs, pat ja neizprata Dieva gribu un savu nākotni. Ar savu gatavību upurēt savu dēlu Dievam, Ābrahams pestīšanas vēsturē ienes pirms viņa nebijuši cilvēka stāju Dieva priekšā -  ticība. Šādu ticību nepazina neviens cits cilvēks un šādu ticību mums piedāvā Svētie Raksti un sekošana Jēzus Kristum. Tā vairs nebija paredzama un cilvēka iegribām atbilstoša ticība, bet patiesa atvēršanās uz dzīvo Dievu. Ābrahams kļuva par ticības tēvu, jo iemīlēja Dievu vairāk par Viņa solījumiem, vairāk par savu iekšējo mieru un garīgumu. Ābrahams izgāja cauri tādam pārbaudījumam, kuros vajadzēja atbildēt, vai tic Dievam un mīl Viņu tāpēc, ka kaut ko saņem un plāno saņemt, vai arī tici Dievam paša Dieva dēļ.

Viņa ticības ceļš kļuva par katras ticības ceļa paraugu. Par šo paraugu katru gadu mēs lasām arī Lieldienas Vigīlijas vārda liturģijā. Šis lasījums ļoti vizuālā un pārliecinošā veidā atklāj mums stāstu par Dieva noslēpumaino, negaidīto, brīvo aicinājumu un cilvēka sarežģīto atbildi uz šo aicinājumu. Dievs pazīst cilvēka sirdi un tās piesaisti ierastajam un vecajam, un vēlas cilvēku ievest jaunā zemē. Dieva un cilvēka tikšanās rada tādu kā spriedzi, saspīlējumu un neziņu cilvēka sirdī. Mēs to saucas par pārbaudījumu, krīzi vai šaubām un tas ir process, kurā veidojam attiecībās ar Dievu, kurš ir Noslēpums. Dievs nav kaut kāds nejauši sastapts iedvesmas avots, bet ir Kungs, kurš vienīgais var no mums prasīt pilnīgu uzmanību, uzticību līdz pat prasībai neņem vērā neko no tā, kas mums ir tuvs un dārgs. Dievs ir neizprotams ne tikai ar mūsu prātu, bet vēl svarīgāk, ar visu savu esību mēs varam nesaprast pa kādiem ceļiem Viņš mūs ved. Kungs saka “manas domas nav jūsu domas un jūsu gaitas nav manas gaitas” (Is 55,8). Kristieša priekšā ir izvēle, vai nu elastīgi un brīvi būt gatavam atstāt savu plānus un pieņemt Dieva gribu, kurš mūs mīl un vēl labu. Ja mēs pretojamies Dievam, tad mēs varam iesalt savu izdomu un priekštatu pasaulē. Tieši tāpēc arī Jēzus Kristus mums parāda ar savu krustu un augšāmcelšanos, ka stindzinošai nāvei, bailēm un raizēm par sevi nav varas pār mums, bet jaunai dzīvei kopā ar augšāmcelto Kungu. 

br. Jānis Savickis OFMCap