Mk 4, 26-34, svētdiena XI, B

Mk 4, 26-34

17. jūnija svētdienā turpināsim pārdomāt Kunga tuvību mūsu dzīvē, un lasīsim divas Evaņģēlija līdzības par Dieva valstības izaugsmi. Dieva valstība īpašā veidā apliecina Kunga klātbūtni ticīgo dzīvē un ļauj īstenoties pestīšanai katru dienu. Tomēr bieži rodas jautājums, vai tas tā ir? Kāpēc Dieva vārds pasaulē neiedarbojas uzreiz, nemaina manu sirdi un pasauli tā, kā to varētu sagaidīt? Viens no iemesliem, kāpēc Jēzus runāja šīs divas līdzības ir tieši tāpēc, lai kliedētu šaubas un neskaidrību par Kunga klātbūtnes veidu pasaulē. Šeit aplūkosim pirmo līdzību - par zemē iemestu sēklu (4, 26-29). Jānorāda uz to, ka pirmā līdzība iepazīstina mūs ar atbildību, bet otrā (sinepju grauds) līdzība uzsver, ka nemanāmam sākumam būs liels noslēgums; pirmā līdzība izsaka iedrošinājumu, bet otrā mierina satrauktos un nomāktos, kas neredz tūlītējus augļus; abas līdzības parāda valstības attīstības posmus - cilvēka atvērtība uz labo vēsti, kura viņu pārmaina un tā pārveidoti mācekļi veido jaunu kopienu. Pirmā līdzība māca reāli skatīties uz pasauli, bet otrā - aicina uzticēties, ka Dieva valstība pārsteigs visus. 

Visa 4. Marka Evaņģēlija nodaļa ir veltīta līdzībām par Dieva valstību. Nodaļas sākumā varam lasīt līdzību par sējēju un tās skaidrojumu (4, 1-21). Visas šīs līdzības savstarpēji papildinās un skaidro viena otru. Turklāt visu šo nodaļu var uztvert kā 3. nodaļas skaidrojumu, kur varam lasīt par pretestību pret Jēzus mācību un darbību, un tās neizpratni. To var attiecināt arī uz iepriekšējo svētdienu (3, 20-35). Valstības sludināšana izsauca dažādas reakcijas - vieni atmeta Jēzu, bet citi pieņēma Viņa vēsti. Jēzus sekotāju skaits dažādos brīžos ļoti samazinājās. Vai Jēzus pieticīgā mācekļu grupa veidos valstību? Šādā situācijā Jēzus mācīja, ka valstības atnākšana ir daudz noslēpumaināka nekā varēja likties. Jēzus mācīja viņiem jaunu domāšanas veidus. Nav jāgaida sensacionālus rezultātus - dzīvē un pestīšanas vēsturē viss notiek pakāpeniski un noteicošā ir Dieva žēlastība. No maza graudiņa, nemanāma sākuma izveidosies Dieva valstība. Līdzība māca, ka valstība nav kaut kas tāds, ko cilvēks redzamā veidā pieredz un var novilkt robežu zemē, bet ir nepieciešams ilgāks laiks, lai valstība atklātos. 

Lasot līdzību par iemesto zemē graudu var pievērst uzmanību dažādām detaļām un darbībām. Viena no tādām darbībām ir cilvēka un dabas mijiedarbība. Grauds, kas tika iemests zemē auga dabiski un nepārtraukti. Šāds tēls norāda uz cilvēka pārveidošanās procesu Dieva vārda ietekmē. Pārmaiņas nenotiek uzreiz, bet tam nepieciešamas zināms laiks. Vārdus “augļi ienākušies” (4,29) burtiski no grieķu valodas varētu tulkot - “kad auglis dodas/padodas”. Šie vārdi norāda uz ticīgo, kurā ir nobriedis Dieva vārds un viņš ir gatavs atdoties Dieva valstības sludināšanai. Augļa došana norāda uz jauno cilvēku, kurš iesaistās Jēzus darbā neskatoties uz šķēršļiem un sekām.

Jēzus ar šo līdzību iedrošina savus sekotājus sludināt vārdu. Iesēts vārds, pasludināts Evaņģēlijs aug pats jeb Dieva žēlastības pavadīts. Vārds jāsēj drosmīgi un bagātīgi. Nav jāattaisnojas ar neatbilstošu zemi vai atrunām par labākiem laikiem un apstākļiem. Nav pārāk daudz jāanalizē un jādomā, jo Kungs ir tas, kas pasludinātajam vārdam nodrošina dzīvotspēju. Līdzība nenorāda uz to, ko cilvēks varētu veikt un ko nevar, lai iestātos valstība. Vienīgi uzzinām, ka zeme pati no sevis nes augļus. 3. nodaļas kontekstā, kurā daudzi atmet Jēzus mācību, Evaņģēlija lasītājam vai arī māceklim neticīgā sabiedrībā var rasties jautājums: vai vēl ir vērts sludināt Evaņģēliju šādos apstākļos? Jēzus atbilde ir skaidra: ir vērts sludināt! 

Ticīgie ir aicināti atcerēties, ka Evaņģēlijs par kuru viņi liecina nepieder viņiem, un augļi un vārda spēks ir atkarīgi no Dieva darba. Jēzus un mācekļu piemērs var būt šeit par uzskatāmu liecību līdzības patiesībai, jo Evaņģēlijs neilgā laikā no Palestīnas ciemiem un pļavām sasniedza daudzas pasaules malas un pārveidoja cilvēku sirdis. Tieši sludināšana ir nosacījums, lai iestātos Dieva valstība, lai Kungs parūpētos par tās augšanu. Tas ir pārsteidzoši, ka sēkla daudzviet nes daudz augļus, pat, ja izskatās, ka zeme ir neauglīga un apstākļi neatbilstoši, bet tur, kur ir sagatavoti apstākļi un labi plāni, augļus nevar sagaidīt. Kungs Jēzus aicina nebaidīties sludināt “evaņģēliju visai radībai!” (Mk 16,15), jo vārdam ir jāizskan. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 3, 20-35, svētdiena X, B

Mk 3, 20-35

Sākot ar 10. jūnija svētdienu līdz pat 8. jūlijam (5 svētdienas pēc kārtas) pārdomāsim Marka Evaņģēlija fragmentus, kuri mums stāstīs par Dieva tuvību un šķelšanos starp cilvēkiem, kas var rasties tad, kad pieņemam Kunga atklāsmi. Lai pieņemtu šādu Evaņģēlija vēsti pārdomāsim arī ticības ceļu. Pirmā svētdiena vērš mūsu uzmanību uz nepieciešamību atbrīvoties no sātana valgiem, iziet no viņa nama, lai ieietu Kunga mājā, Viņa tuvumā - kļūt par Viņa māti, brāļiem un māsām. Viena no domām, kas rodas izlasot 10. jūnija Evaņģēliju, ir tāda, ka šajā īsajā tekstā ir tik daudz tēmu un domu - vai labāk nebūtu sadalīt šo fragmentu mazākās daļās un noskaidrot: kā izprast neprātību, līdzība, grēks pret Svēto Garu, Jēzus radinieki un Dieva griba. Var vēl sīkāk meklēt dažādas domas, bet svarīgi ir noskaidrot kāds ir kopējais šī fragmenta vēstījums. 

Jau Jēzus publiskās darbības sākumā Viņam radās konflikts ar jūdu tautas līderiem. Šīs svētdienas fragments ļoti labi to attēlo. Jēzus izvēlējās savus mācekļus un devās uz kādu māju, bet ātri vien parādījās oponenti, kuri apsūdzēja Jēzu par to, ka Viņš ir ļaunā gara apsēsts. Jēzus viņiem atbildēja aprakstot kosmisku konfliktu (Mk 3, 22-30). Jēzus saruna notika ar konkrētiem cilvēkiem un par noteiktām tēmām, bet šajā gadījumā Jēzus vārdi, iespējams, pat sarunas biedriem neizprotot, paceļas kosmiskā un eksistenciālā līmenī. Cilvēki savā dzīvē pieņem dažādus lēmumus, tomēr ir arī lielāki spēki, starp kuriem mums ir jāizvēlas, bet, ja tā ir cīņa, jāpiekļaujas pie stiprākā spēka. 

Interesanti, ka Marka Evaņģēlijā Jēzus ģimene un tautas līderi parādīti kā Kunga kritiķi, un visi ir iejaukti kosmiskajā konfliktā ar sātanu, un viņi var kļūt par Svētā Gara zaimotājiem! Tie ir ļoti spēcīgi vārdi! Ja salīdzinām Marka tekstu ar Mateja vai Lūkasa Evaņģēliju, tad redzam, ka divi pēdējie evaņģēlisti daudz ko nepasaka: raksta par strīdiem ar Rakstu zinātājiem un nešķīstiem gariem (Mt 12,22-45; Lk 11,14-32), bet nepiemin Jēzus ģimeni un prāta zaudēšanu. Priekš Mateja un Lūkasa šie vārdi varēja likties pārāk spēcīgi un lasītājam neizprotami, turklāt abi rakstīja par Jēzus piedzimšanu un būtu nevietā runāt par Jēzu, kurš tā apietas ar savu ģimeni. Marks rakstīja par Jēzu, kurš nevilcinoties uzsāka savu darbu, aktīvi iesaistījās Evaņģēlija sludināšanā un izsauca konfliktus ar visdažādākajām cilvēku grupām. Jāuzsver, ka patiesais konflikts ir daudz nopietnāks nekā ar ģimeni vai tautas līderiem - tas ir konflikts ar pašu sātanu. 

Savā ziņā oponenti un radinieki nodarbojas ar pļāpāšanu šīs kosmiskās vīzijas kontekstā. Jēzus kritiķi vēl bija cilvēki ar šauru skatījumu ne tikai uz Jēzus personu, bet arī uz īstenību, un vēl neredzēja kosmisko drāmu, kurā viņiem jāizvēlas sava vieta. Pat ja viņiem bija skaidrs, ka jāizvēlas Dievs, tad vēl nezināja, ka Jēzus ir tas, kas viņus var ievest Tēva mājās. No Tēva perspektīvas Jēzus oponenti bija niķīgi un stūrgalvīgi bērni. No Rakstiem mēs zinām, ka daudzi no tautas līderiem un Jēzus ģimenes pievienojās mācekļu lokam, un pieņēma Kunga vārdu. Jēzus izveidoja “jaunu ģimeni”.

Lai noskaidrotu kādai jābūt ticīgā stājai šī lasījuma gaismā, jāaplūko vārdi ar kādiem Jēzus tuvinieki raksturoja Viņu: “Viņš kļuvis bezprātīgs” (3, 21). Vai šos vārdus jāuztver negatīvi, vai arī varam tos uztvert Svēto Rakstu gaismā. Dziesmu dziesmas grāmatā varam lasīt par lielu mīlestību un kaisli: “Tu mani iekvēlināji, māsa mana, līgava, - tu mani iekvēlināji tik ar acu kaktiņu, tik ar vienu krelli no tavas rotas” (Dz 4,9). Kungs atklāj pilnīgi jaunu un apbrīnojamu mīlestību, neatkarīgu no pagātnes žņaugiem, manipulācijām, aizspriedumiem un bailēm. Tā ir brīnišķīga un kaislīga mīlestība. No ebreju valodas “Tu mani iekvēlināji” - kāda tulkojumā tika pārtulkots: “Tevis dēļ es zaudēju savu prātu” vai burtiski - tu liki manai sirdij sisties ātrāk, tu paņēmi manu sirdi. Kungs patiešām ir iemīlējis cilvēkus un no malas tas var izskatīties aizdomīgi un neprātīgi (Mk 3,21). Herods Jēzu uzskatīja par izsmiekla vērtu (Lk 23,11). Terēze no Bērna Jēzus raksta: “Kāda laime ir ciest priekš Tā, kurš mūs ārprātīgi mīl un pasaules acīs ir traks… Tas bija neprāts, ka Viņš meklēja mazos…, lai tie kļūtu par Viņa troņiem - Viņš, godības Karalis, kas sēž uz Ķerubiem.” (169. vēstule). 

Arvien tuvākas attiecības ar Kungu var ticīgajam radīt bailes, lai neviens neraksturotu mani kā neprātīgu, dīvainu, traku vai fanātiķi. Jēzus tā tiek nosaukts, jo Viņš ar visu savu dzīvi liecināja par Dieva valstību un nebija Viņā kaut kāds “nu bet/vai nu”. Kārdinājums pieņemt kristīgo ticību daļēji varētu nodrošināt pret liekiem komentētājiem un glūņām; var likties svarīgi nepārspīlēt, lai nenosauktu par nenormālu. Gribas izdomāt tādu kristīgo ticību, lai nekādi neatšķirtos no apkārtējās sabiedrības. Kristiešiem nav jābūt trakiem vai fanātiskiem, vienkārši ir tāda cilvēku grupa, kurai dažādu iemeslu dēļ ir nepieciešamība tā runāt par ticīgajiem… Kristiešiem jārūpējas par apdomību un mērenību, tomēr nevar pārāk rūpēties par to, ko citi par mani domās. Ja Evaņģēliju uztver nopietni, tā vienkārši var gadīties, ka kāds tā runā. Kungs piedāvā mācekļu ceļu, kas neiekļaujas sabiedrības shēmās, paredzējumos un līdzsvarā; Viņš aicina uz tuvības un ticības ceļu, lai atbrīvotos no ļaunām un viltīgām saitēm.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 2, 23 - 3,6, svētdiena IX, B

Mk 2,23 - 3,6 

3. jūnija svētdiena turpina šī liturģiskā gada Marka Evaņģēlija lasījumu ciklu. Šīs svētdienas lasījums noslēdz Evaņģēlija pirmo daļu, kurā Marks apkopo domas par aicinājumu un mācekļu kopienas dzīvi (1,16-3,6). Šo pirmo daļu var iedalīt trijās mazākās daļās: pirmo mācekļu aicināšana (1,16-20); Jēzus vārda spēks (1,21-45); Jēzus jaunās dzīves dāvana (2,1-3,6). Šīs svētdienas lasījums ir ietverts šajā pēdējā daļā. Kungs atklāj jaunu vēsti par sabatu. Jaunā dzīve, uz kuru norāda Jēzus, aicina pieņemt Viņu arī kā atpūtas Kungu, jo cilvēku patiesā atpūta ir Kungā. Cilvēki var izdomāt tādus noteikumus, ka daudzus tie var mocīt, “kaltēt” un nespēj pieredzēt patieso un jauno dzīvi. Jēzus aicina paļauties uz Viņu kā likumu skaidrotāju, lai atgūtu dzīvību.

Sabats jūdiem ir diena brīva no darba (Izc 34,21), bet kristiešiem tā ir svētdiena, Kunga diena. Farizeji redzot, ka mācekļi rāva vārpas, interpretēja šo darbību ļoti legālistiski un prasīja Jēzum paskaidrot šo notikumu. Jēzus atsaucās uz Dāvidu un viņa biedriem, kuri ēda maizi uz kuru attiecās kulta priekšraksti: “Tas pienākas Āronam un viņa dēliem, un viņiem to būs ēst svētā vietā; jo tas viņiem ir augsti svēts no Tā Kunga uguns upuriem, viņiem piešķirtā daļa mūžīgi” (Lev 24,9). Jēzus šajā situācija saka ļoti spēcīgus vārdus: vai jūs nepazīstat Rakstus? Nesaprotat tos? 

Cilvēks, kas uzsāk ceļu kopā ar Jēzu bieži nāk no pagāniskas pasaules un viņam gribas redzēt savu jauno dzīvi sakārtotu ar likumu, priekšrakstu, ieradumu un ārējo normu palīdzību. Tas ceļa sākumā var likties neaizstājams un obligāts noteikums. Evaņģēlists Marks savu Evaņģēliju rakstīja īpašā veidā katehumeniem un tāpēc zināja kādā veidā brīdināt viņus par kārdinājumu pārnest no savas agrākās dzīves saistīšanos ar priekšrakstiem un likumiem tā, it kā tajos būtu tikai pestīšana. 

Jēzus norāda, ka tie, kas paliek pie vecās dzīves domāšanas veida vēl nav sapratuši valstības noslēpumus. Ja cilvēkā virsroku gūst piesaistīšanās ārējiem likumiem, tad Jēzus vārdiem ir grūti uzrunāt tāda ticīgā sirdi un Evaņģēlija vēsts par valstību nevar atklāties savā pilnībā. Jēzus nosoda šādu ārēju nostāju kā kļūmīgu. Cilvēki, kas iepazina Dieva mīlestību bija arī Vecajā Derībā. Jēzus norāda uz Dāvidu, kurš jau tūkstotis gadus iepriekš izprata, ka sabats ir priekš cilvēka un nevis cilvēks priekš sabata. Viņš spēja izšķirt, kas ir svarīgs un, kas ir likuma skaidrojums, lai ārkārtas situācija varētu to pārskatīt. Jēzus savus mācekļus aicināja dziļāk izprast Likumu, lai nepaliktu tikai likuma ārējās izpratnes līmenī.

Jāuzsver, ka Jēzus ir sabata Kungs, bet tas nenozīmē, ka Viņš atceļ vai maina likumu. Vārdi “Kungs pār [kaut ko]” (2,28) Bībelē ir jāizprot kā atbilstoša apiešanās ar kaut ko. Šo teikumu varētu pārtulkot arī tā: Jēzus var izšķirt un atbilstoši skaidrot sabata svinēšanu. Jēzus ir gudrs sabata skaidrotājs. Teikumu “Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu” var izprast arī kā atgādinājumu, ka šaubīgās situācijās cilvēkam ir priekšroka pār likumu. Tomēr nevienā vietā Jaunajā Derībā netiek runāts par sabata atcelšanu. 

Jēzus vēlējās saviem mācekļiem iemācīt un parādīt svarīgu patiesību, ka sabats ir Dieva dāvana cilvēkiem. Žēlastības laiks, kurā priekšroka nav aizliegumiem, bet Dieva žēlsirdībai. Sabats ir dāvana un nes cilvēkiem svētību, un, ja tas tā ir, tad to nevar paturēt tikai sev. Pretēja nostāja ir “sirds aklums” (3,5), stūrgalvība. Tādai stājai nav raksturīga tikai dvēseles nocietināšanās, bet ir jutīguma trūkums pret Dieva gribu un baušļiem, nespēja redzēt to, ko Dievs pašlaik vēlas. Viņš ir dzīvs un aktuāls Dievs, un aicina mūs veidot tādu pašu sirdi, lai redzētu mūsu brāļu un māsu vajadzības, neslēptos aiz likumiem, priekšrakstiem, ierastiem uzvedības modeļiem, saviem pagātnes pagāniskajiem rēgiem un domāšanas veidiem, bet dāvātu dzīvību, klātbūtni, dziedināšanu un kopienu.

br. Jānis Savickis OFMCap

At 4, 32-34. 39-40, Svētās Trīsvienības svētdiena, B

At 4, 32-34. 39-40 

27. maija svētdienā Baznīca svin Vissvētās Trīsvienības svētkus. Šie svētki ik gadu seko nedēļu pēc Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem, lai svinētu Kristīgās mācības ticības pamatu - Trīs Personas Dievā: Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Svētā Trīsvienība pasaulei atklājās Jaunajā Derībā, un tāpēc interesanti ir tas, ka liturģiskajos lasījumos puse ir no Vecās Derības (At, Ps) un otra puse ir no Jaunās Derības (Rom, Mt). Pārdomāsim pirmo lasījumu no Atkārtotā Likumu grāmatas (At), lai uz Dieva pakāpenisko atklāšanos cilvēkiem paskatītos no Vecās Derības cilvēka perspektīvas. Izraēla aicinājumu var raksturot kā unikālu, jo neviena cita tauta nav pieredzējusi tādu Dieva ienākšanu tās dzīvē. Šīs svētdienas lasījums ir kā svinīga uzrunu par Izraēla izredzētību un šis fragments tiek uzskatīts par vienu no Atkārtotā Likumu grāmatas teoloģiskajiem centriem.

Lasījums stāsta par laikiem, kad Izvēlētā tauta izceļoja no Ēģiptes, lai izbeigtu četrsimt ilgus gūsta gadus. Dievs izvēlējās Mozu, lai viņš ievestu tautu brīvībā; Dievs veica lielus darbus Ēģiptē un apliecināja savu varenību, un tauta devās uz Apsolīto zemi. Ceļā Mozum vajadzēja paciests tautas kaprīzes un atgādināt par Dieva godību. Mozus uzsvēra patiesību, ka ir viens patiess Dievs un nav neviena cita dieva. Mozus un Izvēlētā tauta dzīvoja daudzdievības pasaulē, un ticība vienam Dievam bija kaut kas nebijis; daudziem ticība vienīgajam Dievam varēja būt grūti saprotama. Izraēlis sākumā ticēja Ābrahama, Izāka un Jēkaba Dievam, un pieņēma domu, ka citām tautām ir savi dievi, tomēr Izraēļa ticības ceļš noveda viņus pie atziņas, ka citi dievi nepastāv un tie ir tikai elki un cilvēku izdomājums. 

Šis fragments parāda īpašu tautas pieredzi: Dieva izvēlētību (4,34) un atklāsmi (4,33.35). Dievs radikāli jaunā veidā atklājās Izraēlim. Citu tautu dievi varēja izvēlēties kādu cilvēku, lai viņu svētītu; parasti tas bija valdnieks, kura izvēlētību pavadīja propaganda, lai pamatotu varas dievišķo izcelsmi. Šie dievi neinteresējās par vienkāršiem mirstīgajiem un neatklāja savu iekšējo dzīvi, vai arī to, kas viņiem patīk un kas nepatīk. Cilvēkiem pašiem vajadzēja uzminēt kā pielabināt kādu dievu, izdomāt kādu plašāku dieva plānu cilvēka dzīvei. Izraēla Dievs uz šo Tuvo Austrumu elku fona izvēlējās atklāties un izdarīja to caur savu likumu un savos darbos. 

Vecajā Derībā Izvēlētā tauta apbrīnoja Dieva mīlestību un rūpes par sevi; tauta juta savu izredzētību un īpaši lielu Dieva labvēlību pret sevi. Atkārtotā Likumu grāmata atgādina, ka Dievs pagātnē ir veicis tik daudz brīnumus savai tautai un arī nākotnē to nepametīs. Izraēlis atsaucas uz radīšanas darbu, tomēr īpaši spēcīgi uzsver sastapšanos ar Kungu Sinaja kalna pakājē. Visu Dieva zīmju mērķis, ko redzēja tauta izceļošanas laikā, bija parādīt, ka Kungs ir vienīgais Dievs un nav citu. Izvēlētajai tautai bija jānostiprinās ticībā, ka ir viens Dievs, lai atklāsmei būtu stabils pamats un tā varētu attīstīties. Patiesība, ka ir viens Dievs tautai nebija jāpieņem tikai ārēji, bet iekšēji, sirdī un saprātā, lai saprastu kāpēc ir jāseko Dieva baušļiem: lai tauta dzīvotu laimīgu un ilgu dzīvi, un ar savu dzīvi liecinātu, ka viņu Dievs ir patiess un vienīgais. 

Izraēlis, neskatoties uz Dieva klātbūtni, nespēja uzreiz atteikties no ierastās dzīves. Pagāja kāds laiks kamēr viņi apzinājās savu īpašo stāvokli citu tautu vidū un nonāca līdz tādai ticībai Dievam, ka spēja ar ironiju skatīties uz citu tautu elkiem. Atkārtotā Likumu grāmata brīdina pret apostāziju un uzsver paklausību un uzticību Dievam, jo tikai tā var izdzīvot pestīšanas vēsturi kurā atklājas Dievs. Lai sagatavoti augsni ticībai Svētai Trīsvienībai bija nepieciešami daudzi gadsimti un var gadīties, ka kādam laikam jāpaiet to dzīvē, kuri atraduši vienīgo Dievu šodien. Atkārtotā Likumu grāmata atgādina, ka Dieva iepazīšanas ceļā vajag iepazīt pestīšanas vēsturi, kura parāda cik īpašs ir Bībeles Dievs, cik apbrīnojams ir Izvēlētās tautas ceļš kopā ar Kungu, lai uz tāda pamata dziļi sirdī pārdomātu Dieva noslēpumu un dzīvotu saskaņā ar Viņa gribu. Kungs ļaus tādam cilvēkam iepazīt sevi tuvāk, atklās savu iekšējo dzīvi.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ps 104, 1ab. 24ac. 29bc–30.31.34, Svētā Gara nosūtīšanas svētki, B

Ps 104, 1ab. 24ac. 29bc–30.31.34 

20. maijā Baznīca svin Svētā Gara nosūtīšanas svētkus. Šī notikuma nozīme ir tik liela, vispusīga un dziļa, ka ietekmē kristiešu personisko un kopienas dzīvi jau divas tūkstošgades ar nemainīgu spēku un pavasari. Svētdienas liturģija piedāvā svarīgus lasījumus par Svēto Garu - šosvētdien nedaudz tiks apskatīts 104. psalms. Šis psalms apraksta Dieva radīšanas darbu kosmosā soli pa solim, tādā kārtībā, kā tas ir aprakstīts Radīšanas grāmatas sākumā (1,1-2,4). Psalmā nav vārds “labs”, kas daudzas reizes izskan radīšanas stāstā, tomēr vēsts ir skaidra: radība ir ļoti laba. Kad Dievs skatās uz pasauli, Viņš redz to kā labu, bet cilvēks bieži redz tikai postu, nekārtību un ļaunumu. Psalmists uz pasauli skatījās ar Dieva acīm un tāpēc spēja redzēt Dieva plānu attiecībā uz visu radīto realitāti. Ja kāds uz pasauli skatās ar sagrozītu skatienu, tad 104. psalms aicina paskatīties uz to vēl vienu reizi, bet jau ar skaidru skatienu (Apd 9,18). Psalms ielūdz uz pasauli skatīties ar plašāku skatienu, Dieva acīm, jo, kad Dievs skatās uz pasauli, Viņš redz visu (Rad 1,31), līdzīgi kā psalmists, lai redzētu prieku, skaistumu un labumu. 

Var likties, ka psalmi ir Vecās Derības teksti un tie neko labāku nevar pateikt par Svēto Garu kā tas ir atklāts Jaunajā Derībā. Tomēr jāņem vērā, ka Veco Derību Baznīca no paša sākuma interpretē Jaunās Derības gaismā un tas pats Gars ir darbojies visā pestīšanas vēsturē. 104. psalma skaidrošanas tradīcija ir cieši saistīta ar Vasarsvētkiem, jo atgādina, ka Dievs Baznīcas veidošanā turpina pasaules radīšanas darbu. Dievs rūpējas par pasauli un cilvēkiem, un mēs arvien vairāk iepazīstam kā Radītājs to dara un kādā veidā mēs esam daļa no Dieva plāna. Šī psalma domas līniju un skatījumu uz realitāti skaisti papildina sv. Asīzes Franciska Saules dziesma*.

Jāuzsver, ka psalmists nav tikai emocionāli aizkustināts, bet, pirmkārt, viņš ir ticīgs cilvēks, kas pielūdz Dievu; viņa uzmanība vairāk ir vērsts uz Dieva radīšanas darbu un tās atkarību no Radītāja, un nevis šauri izprasts dabas krāšņuma estētiskais baudījums. Dieva slavēšana ir šī psalma pamatā; slavēšana ir veids kā mēs varam iepazīt Dievu, kurš rada pasauli kā Dieva mīlestības izpausmi, mīlestības vēstuli. Baznīca ir īpašs Dieva darbs cilvēku pestīšanas plānā, kuru arī ir jāuzlūko ar Dieva acīm, lai redzētu pāri grumbām un sīkumiem, kuriem gribas pievērst pārlielu lielu uzmanību. Gars aicina Baznīcā redzēt jaunu radības darbu, jaunu dārzu, kurā katrs var atjaunoties garā. 

Psalma sākumā izskan doma par Dieva lielumu un šī doma vijas cauri visam tekstam. Dievs ir radītājs, un šo spēku un savas rūpes atklājas mūsu ikdienā. Atklājot un ieraugot to, ticīga cilvēka sirdī var rasties patiess pateicības sauciens. Dieva darbu daudzums un dažādība liek priekā nemitīgi pielūgt Dievu, jo radīšanas darbs nav iesaldēts tālā pagātnē, tad ir aktuāls arī šodien. Dievam ir viens plāns visai radībai un pat, ja tā ir daudzveidīga un mūsu acīs var likties pretrunīga, tomēr radības pretmeti (nakts-diena, zeme-jūra u.t.t.) liecina par Dieva darba lielumu un harmoniju. Vienums un daudzums Dieva plānā neliecina par konfliktu vai neveiksmi, bet gudrību. Dievs nerada pasauli mehāniski un bez mīlestības, bet kā Tēvs, kuram rūp bērni un vēlas uzturēt ar cilvēkiem dialogu (Rad 1-2, Ps 145). 

Baznīca cauri gadsimtiem šo psalmu uzlūko kā Dieva valstības slavinājumu, kurā valdīs taisnība un Dieva Gars atjaunos cilvēku: “ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; vecais ir pagājis; lūk, viss kļuvis jauns” (2 Kor 5,17). Dievs par cilvēku nerūpējas tikai fiziskajā līmenī, bet arī iekšējā, garīgā līmenī. Svētais Gars ir tas, kas “atjauno zemes vaigu (Ps 104,30), dāvā jaunu dzīvi Jēzū Kristū: “Jo dzīvības gara likums Kristū Jēzū mani atbrīvojis no grēka un nāves likuma” (Rom 8,2). Psalmists slavē Garu Radītāju un Baznīca pievienojas šim slavinājumam, jo Gars joprojām darbojas, īpaši tas parādās Vasarsvētku dienā, kad tika pasaulei atklāta Baznīca. Svētais Gars piedalījās radīšanas darbā, bet cilvēka pestīšanas darbs ir kā otrā radīšana, un Baznīca ir jauna valstība, kopiena, bagāta un krāšņa īstenība, kuru Gars rada, uztur un vada cauri vēsturei. Cilvēks šajā īstenībā piedzīvo atjaunošanos un rod patvērumu, līdzīgi kā to kādreiz pieredzēja Ēdenes dārzā. 

* http://triszemes.blogspot.com/2017/10/sv-francisks-lugsanas-4-masas-saules.html

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 17, 11b-19, VII lieldienu laika svētdiena, B

Jņ 17, 11b-19

13. maija svētdienā, nedēļu pirms Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem, Evaņģēlijs atklāj Jēzu Kristu kā Baznīcas vienotības avotu. Jēzus lūdz savu Tēvu, lai Viņš uzturētu mācekļus svētumā. Bibliskajā izpratnē svēts ir tas, kas ir atdalīts, un šeit skaidri parādās šī doma, ka Jēzus sekotāji atšķirās no pasaules. Vispirms svētums attiecas uz vienotību, kuru viņi saņem no Tēva un Dēla. Mācekļi ir aicināti pievienoties šai Trīsvienības vienībai, lai savu dzīvi izdzīvotu atvērtībā, tuvībā, uzticībā un drošībā. Jēzus lūgšana par vienotību paceļ ļoti augstu māceklības standartu, ne mazāk un ne vairāk kā vienotība starp Tēvu un Dēlu. Svarīgi uzsvērt, ka šī vienotība ir iespējama “vārdā”. 

Lai šīs svarīgās patiesības pavēstītu, apustulis Jānis sava Evaņģēlija 17. nodaļā ietver tās visgarākajā Jēzus lūgšanu, kura tiek saukta par “Augstā priestera lūgšanu”, jo Jēzus tajā atklājās kā priesteris, kurš lūdzās ne tikai par savu tautu, bet arī par sevi. Šī nodaļa arī noslēdz Jēzus pēdējo vakariņu uzrunu (13-17. nodaļa), kuras beigās mēs dzirdam Jēzus misijas būtību šajā pasaulē: ka Viņš ir Dēls, kurš ir uzticīgs savam Tēvam, un šo uzticību piepilda krusta upurī.

Jēzus uztic Tēvam visus savējos, un lūdz, lai Tēvs viņus sargātu un svētītu. Kas notiks ar mācekļiem, ja Gans viņus pametīs? Vai vienotība bez Gana redzamās neklātienes ir iespējama? Jēzus viņus uztic Tēvam un tā ir visdrošākā garantija vienotībai. Tomēr aizsardzība ir ļoti nepieciešama, jo cīņa ar ļauno mācekļiem vēl būs priekšā un no tās nevarēs nekādā veidā aizbēgt. Jēzus mācekļiem būs jācīnās ar ļaunuma uzbrukumiem un jāatsit tie, lai pasauli atgūtu Kristum. 

Jēzus ar pasauli šeit izprot neticības zonu un neticības cīnītājus, bet ne ģeogrāfisku vietu; pasaule šajā fragmentā ir garīga nostāja. Jēzus mācekļi šādai pasaulei, šādam cilvēku lokam nepieder. Tas nenozīmē, ka pasaule pati sevī ir slikta - tāda doma būtu ļoti kļūdaina. Jēzus vārdos “pasaule” iegūst ļoti personisku pieskaņu, un tāpēc šeit tā nav jāsaprot kā pasaules noliegšana, bet kā īstenība aiz kuras slēpjas konkrēti cilvēki, kas atmet un ienīst Jēzu, un Viņa mācību. Apustuļa Jāņa teoloģijā Dievs Tēvs ir parādīts kā tas, kas mīl pasauli (3,16) un sūta pasaulē savu Dēlu, lai to glābtu (1,29;3,17; 4,42), dāvātu savu dzīvību (6,33.51; 12,35) un ienestu tajā savu gaismu (8,12; 9,5; 11,9; 12,46). 

Jēzus ir uzvarētājs, tomēr šīs uzvaras īstenošana vēsturē un cilvēku dzīvē tiek uzticēta mācekļiem un visai Baznīcai. Jēzus darbs ir gandrīz jau pabeigts un Viņš lūdzas par saviem sekotājiem. Kā gans Viņš atdod savu dzīvību par savām avīm (10,17) un lūdzas, lai ganāmpulks paliktu nesadalīts. Jēzus upurim ir jāstiprina un jāsvēta mācekļi, un jāmodina viņos upurgatavību, lai viņi varētu turpināt Kunga iesākto darbu. 

Jēzum īpaši rūpēja mācekļu vienotība; Viņš vēlējās, lai mācekļi piedzīvotu savstarpējo tuvību un vienumu - tā kā Dēls un Tēvs to piedzīvo. Mācekļi paliek pasaulē - vidē, kurā viņi sastapsies ar neticību un cinismu, un, kas vēl nepatīkamāk, ar naidīgi noskaņotiem cilvēkiem (15,18-27). Jēzus sekotāju jeb Baznīcas misija ir sava veida izaicinājuma mešana pasaulei (16,8-11), lai no meliem izvilktu visus, kas mīl un meklē patiesību, un pievienotu viņus ganāmpulkam, un arī lai novilktu ļaunuma dekorācijas, lai atklātos siržu nodomi (Lk 2,35). Jēzus neaicināja cilvēkus piedzīvot zaudējumus: “Kas ir tas, kas pasauli uzvar, ja ne tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls?” (1 Jņ 5,4).

Jēzus uztraucās par mācekļu vietu pasaulē, jo ticības ceļš ir bīstams, un tāpēc lūdzās par pavadību un aizsardzību viņiem. Jēzus viņiem deva savu vārdu (17,14), kas ir būtisks līdzeklis, lai liecinātu un izturētu Kunga klātbūtni pasaulē. Kunga vārdā var meklēt patvērumu: “Stiprs tornis ir Kunga vārds, turp skrien taisnais un ir glābts!” (Sak 18,10). Kunga vārdā var patverties un atpūsties tad, kad māceklis ir noguris, un atrast patvērumu, kad viņš tiek vajāts, lai paceltos pāri ienaidniekiem un nostiprinātos pret tiem. Vienotība ir vide, kurā šis vārds var darboties un būt iedarbīgs (Ebr 4,12). Vienotības pretstats ir izkaisītība, sašķeltība, atomizācija u.t.t. Jēzus zina, cik neaizstājama ir vienotība un šo vēsti ļoti skaidri vēlas nodot visiem mācekļiem katrā gadsimtā un paaudzē. Jau no Ādama un Ievas dienām, Babeles laikiem cilvēki ir izvēlējušie savas šaurās intereses un izolāciju, bet Kungs Jēzus aicina atklāt un pieņemt to, ko mēs esam zaudējuši un sirdīs nemitīgi alkstam - vienotību ar Dievu un cilvēkiem. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 15, 9-17, VI lieldienu laika svētdiena, B

Jņ 15, 9-17

Pagājušosvētdien Evaņģēlijs noslēdzās ar vārdiem “kļūstat mani mācekļi” (Jņ 15,8), bet 6. maija svētdienā turpināsim lasīt šos Jāņa Evaņģēlija vārdus, kur Jēzus mācekļus jau nosauks par draugiem. Fragmenta sākumā vīnakoka simboliku nomaina mīlestības tēma. Draugi iepazīst Jēzu daudz dziļākā veidā nekā kalpi; šīs attiecības nebalstās uz zināšanām vai pieraduma, bet veidojas dziļi personiskās attiecībās ar Kungu un kopienas sadraudzībā. Jēzus pirms savas pashas, t. i., savas aiziešanas pie Tēva, atstāja saviem draugiem tuvākmīlestības bausli. Jēzus sākumā runāja par Tēva mīlestību pret Dēlu un pēc tam par Dēla mīlestību pret mācekļiem, un sekojoši par mācekļu savstarpējo mīlestību. Jēzus runāja par vienu un to pašu mīlestību kāda pastāv Dievā un kāda tiek dāvāta mums, lai mēs varētu to pieredzēt. Šis fragments nav jāapskata tikai saistībā ar iepriekšējo svētdienu, bet arī jāņem vēra Kunga Debeskāpšanas svētki 10. maijā. Šo svētku gaismā Jēzus vārdi izklausās kā pēdējā griba un testaments: “Palieciet manā mīlestībā!” (Jņ 15, 9).

Šīs svētdienas Evaņģēliju var uzlūkot kā teoloģisku un garīgu komentāru vīnakoka alegorijai no pagājušās svētdienas (Jņ 15, 1-8). Jau divas svētdienas pārdomājam visdziļākās ticības patiesības, un tāpēc arī tagad varam pieskārties Dieva atklāsmes būtībai. Mīlestība ir Dieva atklāsmes centrā un šī mīlestība nav kaut kāda īslaicīga, pārejoša vai jutekliska, bet izpaužas paklausībā baušļiem. Jēzus skaidri norāda, ka Viņš gaida ārēju mīlestības liecību. Lai labāk saprastu mīlestības nozīmi kristīgajā dzīvē jāievēro, ka Jēzus sākumā par baušļiem runāja daudzskaitlī (15,10), bet vēlāk jau runāja tikai par “bausli” vienskaitlī (15,12). Šādu pāreju no daudzskaitļa uz vienskaitli var ļoti plaši skaidrot. Kungs zināja un par to liecina ticības pieredze cauri gadsimtiem, ka Viņa mācība ir jāuzlūko un jāizdzīvo nedalīti un vienoti. Kristietim jāidentificējas ar visām ticības patiesībām un baušļiem tā, it kā tie būtu viens: “Kunga baušļi ir daudzi un vienlaikus kaut kas viens: daudzi, jo dažādi ir darbi, bet tiem ir viena sakne - mīlestība” (pāvests Gregors Lielais, 540-604). Ja nebūs šīs identitātes, nebūs arī ārējas liecības un kristiešu liecība zaudēs savu spēku. 

Pildīt baušļus nozīmē ar sapratni izturēties pret to, kas es esmu, kas ir cilvēki man apkārt un kas priekš manis ir Kungs. Mīlestības bauslis savā ziņā piedāvā gan ceļu, gan līdzekļus mērķa sasniegšanai un pašu mērķi; aptver visu dzīvi un ne tikai mūžību, bet šodienu - manu pestīšanas laiku. Jēzus aicina atklāt to, kas ir katram ticīgajam dots. Kā var raksturot mīlestību uz kuru aicina mūs Jēzus - noteikti radošu, jo tā ir jāiedzīvina neparedzamos notikumos; katru dienu mēs piedzimstam jaunām situācijām - mēs tās neizvēlamies. Tās ļauj mums pildīt mīlestības bausli un nenogurt no vienveidības. Jēzus pats kā galva dod vislielāko piemēru, atdodot savu dzīvību par saviem draugiem. Tomēr Viņš ir izdarījis kaut ko vairāk, Viņa mīlestība ir lielāk, jo spēja atdot savu dzīvību ne tikai par draugiem, bet arī par tiem, kas Viņu ienīst un ignorē. Tā patiešām nav garlaicīga mīlestība. 

Jēzus pēdējo vakariņu laikā un uz krusta veidoja jaunu kopienu. Pārsteidzoši, bet visgrūtākais šajā darbā ir tuvākmīlestība! Jēzus vēlas saviem draugiem dot visu, ko dzirdēja un saņēma no Tēva, lai viņi varētu iet mīlestības ceļu. Jēzus iepazīstina viņus ar tām attiecībām, kādas Viņam ir ar Tēvu. Dēls ir patiess sava Tēva liecinieks un aicina savus draugus būt par mīlestības lieciniekiem. Fragmenta sākumā (15,12) un beigās (15,17) evaņģēlists Jānis norāda, ka mīlestības baušļa jēga, pamatojums, paraugs un avots ir Jēzus: “kā es jūs mīlēju” (15, 12). Visā Jēzus dzīves kontekstā Viņš runā ne tikai par izolētu savstarpēju mīlestību, bet par tādu mīlestību, kas iziet ārā no noslēgtas kopienas un izplatās, kas ir misionāra un auglīga, un aicina uz darbību: “lai jūs ietu un nestu augļus” (15,16). Jēzus nerunā par individuāliem mācekļiem, bet par visu mācekļu kopienu, visu vīnakoku. 

Jēzus skaidri norāda arī uz vīnakoka praktisko pusi. Vīnakoks un zari savā starpā ir savienoti, bet to visu kopā nesatur anonimitāte vai abstrakcija. Mīlestība un draudzība ir tas, kas Kunga kopienai dod iespēju īsteno savu aicinājumu. Draugi zina, kas ir vienotība,cik tā ir vērtīga un neaizstājama, viņi zina, kas ir kopīgas intereses, vēlmes un mērķi. “Draudzība veidojas arī nevienlīdzībā” (R. Cantalamessa). Jēzus kā Dieva Dēls ir neizsakāmi pārāks par mums, bet vienlaicīgi vistuvāk mums, tuvāk mums pašiem nekā mēs varam būt. Viņa draugu loks ir ļoti dažāds un Viņš dāvā mums savus draugus, visdažādākos. Evaņģēlists Jānis pieņēma Jēzus vārdos ļoti nopietni un uzskatīja sevi par Jēzus draugu, un to vēlējās pavēstīt Evaņģēlija lasītājiem, ka Dieva Dēls ir viņa draugs, mācekļu draugs un visu ticīgo draugs. Ar šādu pārliecību viņš varēja rakstīt, ka “Viņa baušļi nav grūti” (1 Jņ 5,3). Evaņģēlists Jānis redzēja ticības dzīvi draudzības un tuvākmīlestības perspektīvā, un tā viņam neliekas sarežģīta vai nospiedoša. Tādā ticības dzīvē nav pašam jācīnās, bet var uzticēties tiem, kas pirms manis ir paveikuši labu darbu: “Labo cīņu es izcīnīju, savas gaitas pabeidzu, ticību uzglabāju” (2 Tim 4,7). Varu smelties un dalīties pieredzē, iedvesmā un stiprinājumā, lai vienoti pieņemtu visu baušļu vienību, kas ļauj netērēt enerģiju uz sūrošanos par sīkumiem, šaubām vai tas tā ir, bet domāt par augļu nešanu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 15, 1-8, V lieldienu laika svētdiena, B

Jņ 15, 1-8

29. aprīļa svētdienas Evaņģēlijā Jēzus ir parādīts kā “vīnakoks” par kuru rūpējas Tēvs, kurš arī gādā par zariem - ticīgajiem. Evaņģēlists Jānis tādā veidā vēlējās uzsvērt vienotību kādai jābūt starp Kristu un Baznīcas locekļiem, un briesmas, kas var rasties tad, kad tiek sarauta šī saite. Tā ir ļoti dziļa saite. Zaros plūst sulas, kas nāk no vīnakoka. Visos plūst viens spēks it kā tas būtu kā vienota asins sistēma (Svētais Gars). Zari un vīnakoks funkcionē tā it kā tiem būtu vienāda dzīves un īstenības uztvere. Šī kopība nestāv uz vietas, aug, attīstās un nes augļus. Dzīvi, ko ticīgie saņem kristības sakramentā, vajag sargāt un saglabāt, lai attiecības ar Jēzus nesabojātu saldas un sēdošas dzīves trombi. 

Vīnakoka alegorija pēc savas struktūras atgādina pagājušo svētdien lasīto līdzību par Labo Ganu (Jņ 10) un vārdus par Dzīvības Maizi (Jņ 6, 35-51), jo sākumā tiek lietoti vārdi “es esmu…” un attīstās attiecīgā doma. Svarīgi norādīt, ka šī alegorija ir daļa no Jēzus pēdējo vakariņu uzrunas. Alegorijā par vīnakoku varam redzēt viena procesa divus posmus. Sākumā mēs varam iepazīt attiecības starp Tēvu un Dēlu, kuru laikā mācekļi tiek attīrīti ar Kristus vārdu palīdzību - tas ir uzmanības, klausīšanās un paklausības posms. Otrais posms parāda dzīvības saiti ar Kristus personu, kurai jāveicina ticīgo mīlestība un auglība. Vīnakoks tiek uzskatīts par miera simbolu. Vīnakoks nav spēcīgs koks, bet smalks un tam ir vajadzīga liela uzmanība, jāiegulda liela mīlestība un miers, lai tas varētu augt. Nogrieztie vīnakoka zari neder galdniekam un tāpēc zariem ir sagatavoti divi ceļi: vai nu tie paliek un aug, vai arī tiek nogriezti un iemesti ugunī. 

Lai vēl labāk izprastu vīnakoka alegoriju nepieciešams iedziļināties Vecajā Derībā, kas daudzās vietās atsaucas uz šo tēlu. Jāuzsver, ka Vecās Derības cilvēki Izraēli redzēja kā vīnakoku, kuru Dievs pārnesa no Ēģiptes nebrīves un pārstādīja, rūpējās un sargāja apsolītajā zemē, lai tas nestu augļus. Jēzus vārdi: “Es esmu īstais vīna koks” (Jņ 15,1) ienesa jaunumu attiecībā uz Vecās Derības izpratni, kur Dievam piederēja vīnadārzs, bet tagad pats Dievs ir vīnakoks. Vecajā Derībā tiek rakstīts par vīnadārzu un vīnakoku, kas nepilda Kunga gribu un nenes augļus. Tagad vīnakoks var būt auglīgs, jo Jēzus Kristus ir tas, kas piepildīs to, ko cilvēks nevar īstenot ar saviem paša spēkiem. Vārds “īstais, patiesais” šeit nozīmē “pilnīgais, saskaņā ar patiesību”. Tas, kas līdz šim bija tikai miglā tīts, īstenojās Jēzus personā. Lai izprastu Izceļošanas un vīnadārza motīvus mums ir jāgriežas pie Dziesmu Dziesmas grāmatas, kas īpaši tēlaini un dziļi apcer mīlestības noslēpumu starp Dievu un Viņa tautu. 

Dziesmu Dziesmā varam lasīt: “Nāc mans mīļais, izejam laukos, nakšņojam ciemos! Ceļamies agri un ejam vīnadārzos lūkot, vai vīnastīga rieš, vai pumpuri atvērušies” (Dz 7, 12-13). “Nāc, mans mīļais”! Lekha dodi! - tā skan sena jūdu sabata un pashas dziesma. Šajā Dziesmu Dziesmas fragmentā var saskatīt izceļošanas (exodus) valodas izmantošanu - vēlmi pamest kalpības zemi, trimdu un sasniegt apsolīto zemi. Mozus laikā tauta saņēma pavēli pamest Dieva vadībā un steigā nebrīves zemi (Izc 12,39-42). Viņi to pameta “nakts vidū” (12,29), tomēr mērķi uzreiz nesasniedza, kaut arī ceļš nebija taisns; viņi sāka ceļu drosmīgi, tomēr padevās kārdinājumiem un vēlējās atgriezties (13,18). Līdz “rīta krēslā” (14,24) tauta piedzīvoja atbrīvošanu, pārejot pāri Sarkanajai jūrai. Dziesmu Dziesmā tiek lietota tā pati valoda un tēli, kas Izceļošanas stāstā: pamest, nakts, agrs rīts, pāriet, pamest veco zemi, “izejam laukos”, ceļš, kurš sola apmešanos jaunā zemē, bagātus augļus un Kunga vīnadārzus. Lieldienu rīts tiek izteikts vārdos: “nakšņosim ciemos… ceļamies agri un ejam.” Vārdi “rīts vīnadārzā” un “nakšņosim/pavadīsim lauku” izklausās gandrīz kā jauns Lieldienu nosaukums. No rīta iesim kopā mēs uz ciemu, jauno pilsētu, Jeruzālemi, uz jauno vīnadārzu, kur dzirdēsim vārdus: “Es esmu īstais vīna koks” (Jņ 15,1). 

Jēzus vārdi “Palieciet manī, un es jūsos.” (Jņ 15,4) atgādina Dziesmu Dziesmas dziļo un intīmo noskaņu: “Tava naba - apaļš trauks, kurā neizsīkts vīns. Tavs vēders - lilijām apsprausta kviešu stirpa” (Dz 7,3). Vienotība ar Kungu ir neaprakstāma: “Kas paliek manī, un es viņā, tas nes daudz augļu” (Jņ 15,5). Jēzus runā par visiem cilvēkiem, kas dzīvo vienotībā ar Viņu, un tā vienotība turpinās Viņa Līgavā Baznīcā. Baznīcas auglība īstenojas Euharistijā, ko simbolizē vīns un kvieši. Vīnakoka alegorija norāda uz visiem līdzekļiem, kas ved uz pestīšanu: ticība, mīlestības darbi un īpašā veidā sakramenti. Sakramenti ir dzīvības sula, kas atdzīvina šo saisti starp Jēzu un ticīgajiem. Kristības sakramentā mēs esam “saauguši” (Rom 6,5) ar Kristus koku, bet Euharistija mums ir kā Jēzus dzīves spēku pārliešana mūsos. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 10, 11-18, IV lieldienu laika svētdiena, B

Jņ 10, 11-18 

Ceturtajā lieldienu laika svētdienā liturģijā tiek uzsvērts, ka Kristus ir Labais Gans, kurš savu dzīvību atdod par savām avīm. Neviens Viņam to neliek darīt, bet Viņš pats to atdod. Visa Jēzus dzīve bija vērsta uz to, lai būtu tuvu savām avīm. Pirmkārt, Viņš savu dzīvību pilnībā salika Tēva rokās un par šīm dziļajām attiecībām liecināja, parādot, ka cilvēks tajās var piedalīties. Jēzus ar savu mīlestību un rūpēm par sev uzticēto tautu uzveic naidu, savtīgumu un grēku. Tikai Jēzus klātbūtnē cilvēks var justies droši, jo tā ļauj piedzīvot patiesās dzīves skaistumu. Liturģijā tiks lasīta Jāņa Evaņģēlija 10. nodaļas centrālā daļa, kur arī izskan Jēzus galvenā vests šai svētdienai: “Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm” (10,11). Šī vēsts nav svarīga tikai šīs svētdienas kontekstā, bet visas Dieva atklāsmes vēsturē, jo Dievs ir savas tautas gans. Dievs tik ļoti iesaistās savas tautas vēsturē, ka sūta savu Dēlu, kurš mirst un augšāmceļas no miroņiem par visiem cilvēkiem. 

Vecās Derības pravieši daudzas reizes atgādināja Izvēlētās tautas karaļiem par viņu neatbilstošo nostāju pret saviem padotajiem un solīja, ka Dievs sūtīs “labo ganu” (Is 40,10-11; Jr 23, 1-4.10; Mih 4,6;5,1-3). Pravietis Ezehiēls kritizēja nepatiesos ganus, kuri tā vietā, lai kalpotu tautai, to izmantoja, apspieda un paverdzināja. Šādā situācijā, kad cerība sāka dzist, un neveidojās patiesas uzticības saites starp ganu un ganāmpulku, pravietis izsaka Kunga solījumu, ka Viņš sūtīs Ganu, kas parūpēsies par savu tautu. Par šādām Dieva raizēm un vēlmi risināt šo problēmu runāja daudzi pravieši. Jēzus sevi nosauc par Labo Ganu un tiešā veidā atsaucas uz šiem solījumiem, jo tie nebija aktuāli tikai praviešu laikos, bet arī Jēzus dienās, apustuļu laika Baznīcā un arī mūsdienās. Tieši tāpēc evaņģēlists Jānis Labajam Ganam veltīja veselu nodaļu, jo Baznīca, kurā darbojās apustulis pieredzēja vilku uzbrukumus, un vienīgais balsts bija Kungs Jēzus. Jēzus ir vienīgais patiesais gans, jo parāda kāda ir gana būtība, kura ir aprakstīta 23 psalmā:

Kungs mani gana: man netrūkst nekā;

Viņš mani guldina zaļojošās ganībās.

Pie ūdeņiem noved, kur mieru es rodu;

Viņš atspirdzina manu dvēseli.

Viņš mani vada pa taisnām takām

Savam vārdam par godu.

Kaut arī staigāšu tumsības ielejā,

es nebīšos ļauna, jo Tu esi pie manis.

Tava rīkste un Tavs spieķis,

tie mani remdina.

Tu man uzklāj mielasta galdu

manu pretinieku acu priekšā;

ar eļļu Tu apsvaidi manu galvu;

līdz malām pilns ir mans biķeris.

Labvēlība un žēlastība man seko

visās manas dzīves dienās,

un es mājošu Kunga namā

uz laiku laikiem. 

Jēzus īpaši izteiksmīgi sevi raksturo kā Labo Ganu un tā ir šīs svētdienas centrālā vēsts. Vārds “labais” (gr. kalos) šeit ir īpaši spēcīgs. Vārdam kalos vārdnīcā var atrast tādas nozīmes kā skaists, pievilcīgs, lielisks, izcils, ievērojams, vislabākais, vērtīgs, lietderīgs, pastāvīgs, slavējams, apbrīnojams, lielisks pēc savas būtības un rakstura u.t.t. Šim grieķu vārdam ir tik daudz nozīmes, ka var izveidot veselu litāniju par Kalos Ganu.

Algādzim un vilkam šajā stāstā ir otršķirīga loma, tie veido tikai stāsta fonu, lai labāk izceltu Labo Ganu. Ja Jēzus rūpējas par savu ganāmpulku, tad farizeji domā tikai par sevi. Tam, ka Jēzus ir Labais Gans ir divi svarīgi aspekti. (1) Jēzus ir gatavs atdod savu dzīvību brīvprātīgi par savām avīm. Farizeji ir algādži, kas ļoti labi prot cirpt, bet avju tālākais liktenis viņiem nav būtisks. Gatavība veltīties avju labā izšķir to, ka gans ir labs. (2) Gans pazīst savas avis; avju pazīšanu citos vārdos var nosaukt par mīlestību; tik liela mīlestība, ka Jēzus ir gatavs mirt. Tie ir ļoti svarīgi vārdi: “es pazīstu savas, un manas pazīst mani” (Jņ 10,14). Jēzus attiecības ar ticīgajiem raksturo vārds “pazīt”. Bībelē pazīšanai ir ļoti personisks raksturs; pazīt otru cilvēku nozīmē patiesu interesi un iesaistīšanos tā dzīvē, mīlestība un savstarpēja dalīšanās. 

Dzīve Kunga ganāmpulkā nav vienkārša. Jēzus mūs brīdina, ka ar plēsoņām vajadzēs saskarties un atgādina, ka būs jāsadzīvo ar algotņiem, kuri no iekšienes novājina ganāmpulki. Jēzus brīdina par cilvēkiem, kas uz citu rēķina kompensē savus trūkumus, manipulēt ar cilvēkiem, tīksminās par sevi un savu autoritāti, un “analizē un klasificē citus”, tādam cilvēkam “nav patiesas intereses ne par Jēzus Kristu, ne par citiem cilvēkiem”*. “Garīgā sabojātība ir sliktāka par grēcinieka pakrišanu, jo tā ir izdevīga un pašpietiekama akluma forma. Viss liekas pieņemams: krāpšana, apmelošana, egoisms un daudzi smalki veidi kā koncentrēties uz sevi pašu, “jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli!” (2 Kor 11,14)”.** 

Pats svarīgākais ir palikt uzticīgiem Labajam Ganam. Evaņģēlists Jānis to īpaši uzsvēra. Vecajā Derībā un citos Evaņģēlija tekstos ar ganiem saprot plašāku personu loku - karaļi, farizeji un tautas līderiem, tie, kas vada ticīgos. Savukārt, evaņģēlists Jānis norāda uz Jēzu kā vienīgo gana paraugu. To ir svarīgi atcerēties, īpaši, ja saskaramies ar vājiem ganiem. Varbūt tik traģiskas situācijas kā mēs to lasām 10. nodaļā savā dzīvē nesastapsim, bet dažādas kaitinošas un apgrūtinošas cilvēku īpašības gan. Tāpēc esam aicināti veidot savu dzīvi saskaņā ar Labā Gana piemēru, kura vārdi un darbi, iekšējā un ārējā dzīve savā starpā saskanēja, lai ar mīlestību un iejūtību izturēties pret gan pret savām vājībām, gan arī pret vājajām avīm un ganiem. 

*Francisks, Evangelii Gaudium, nr. 94.                                     

**Francisks, Gaudete et exsultate, nr. 165. 

br. Jānis Savickis OFMCap 

Lk 24, 35-48, III lieldienu laika svētdiena, B

Lk 24, 35-48

Trešā Lieldienu laika svētdiena turpina mūs iepazīstināt ar augšāmcēlušos Kungu, kurš apciemo savus mācekļus. Lasījumi par augšāmceltā Jēzus tikšanos ar saviem sekotājiem ir ļoti mīklaini un jautājumus rada ne tikai mums, bet arī apustuļiem. Jēzus apskaidroja viņus, lai bailes, apjukums un šaubas pārtaptu priekā, ticībā un Evaņģēlija izpratnē. Mācekļiem vajadzēja iet cauri atgriešanās procesu, lai pieņemtu patiesību par Jēzus augšāmcelšanos, un lai paši varētu par to liecināt. Augšāmcelšanās neattiecās tikai uz Jēzu, bet arī uz mācekļiem, jo ļāva viņiem uzlūkot savu dzīvi jaunā skatījumā; viņi varēja skatīties uz Jēzu un atpazīt Dieva plānu savai dzīvei; augšāmcelšanās vēsts neierobežojās ar mācekļiem, bet attiecās uz visiem cilvēkiem, un mācekļiem vajadzēja par to liecināt visai pasaulei. Šajā svētdienā paredzētais Lūkasa Evaņģēlija fragments ir saturiski ļoti bagāts; citi evaņģēlisti šeit minētās tēmas izkārtoja plašāk, bet Lūkasam svarīgi bija visu apvienot vienā fragmentā; šeit pievērsīsim uzmanību mācekļu liecības uzdevumam.

Pirmkārt, Lūkas vēlējās uzsvērt, ka Jēzus augšāmcēlās savā miesā un šajā tiek fragmentā tiek parādīts, ka pēkšņais viesis ir patiešām Jēzus, klātesošs savā miesā. Evaņģēlija pašā sākumā Lūkas raksta, ka Zaharijs izbijās negaidīti sastopot eņģeli (1,12), bet tagad, tuvu beigām, Lūkas apraksta mācekļu bailes no Kunga ierašanās (24,37). Sākumā viņi domāja, ka tas ir gars, bet Jēzus visādos veidos vēlējās parādīt, ka tā ir tā pati miesa, kas tika sista krustā. Mācekļiem vieglāk bija noticēt garam nekā Augšāmceltajam miesā. Varētu domāt, ka ieraugot Jēzu, mācekļi nopriecāsies, jo iepriekš dzirdēja par Viņa parādīšanos ceļā uz Emausu. Bet nē! Viena no atšķirībām starp ceļu uz Emausu un tikšanos, kas aprakstīta šosvētdien ir tā, ka ceļā Jēzus atklājās pamazām, bet šeit pēkšņi. Emausā Viņš atvēra mācekļiem acis (24,31), bet tagad atvēra viņu prātus (24,45), lai saprastu pestīšanas notikumus un īpaši Rakstus. Jēzus parādījās tā, it kā būtu klātesošs starp mācekļiem visu laiku. Evaņģēlists neraksta, ka Jēzus “ienāca”, bet gan stāvēja viņu vidū; Jēzus neienāca, bet atļāva sevi ieraudzīt. 

Mācekļu vidū Jēzus parādījās ļoti empātiski un neuzspiesti: “es pats tas esmu” (24,39). Evaņģēlists apraksta šajā situācijā mācekļu jūtas: iztrūkās, izbijās, brīnījās, neticēja un priecājās. Šīs jūtas norāda uz to, ka viņiem bija grūti ieticēt augšāmcelšanās notikumam; ticība augšāmcelšanai nav viegla. Jēzus gribēja pietuvināt šo noslēpumu saviem mācekļiem. Kā uzvarētājs Kungs satrieca nāvi, tomēr ar pārsteidzošu pieticību cenšas neizcelties un neuzspiest Sevi viņiem, nostājas viņu vidū. Tāda vienkāršība ir neparastāka par brīnumainu atklāsmi. Iespējas mācekļiem tas bija nepieciešams - ļoti smalkjūtīgi pieskārties viņu visdziļākajām dvēseles stīgām, lai viņu ticība Kunga nāvei un augšāmcelšanās notikumam nebūtu uzspiesta, bet pieņemta brīvībā, ar lieku prieku un apzināti. Svētīgais Geriks (Guerric d'Igny, 1070/80-1157) raksta: “Lielāka lieta ir pieņemt Jēzu sirdī nekā ieraudzīt Viņu ar acīm vai klausīties ar ausīm. Jo daudz spēcīgāka ir Gara darbība uz cilvēku iekšējām maņām nekā ārējās lietas uz ārējām maņām.” Jēzus vēlējās sakārtot mācekļu sirdis, lai tās būtu nobriedušas liecināšanai par Kungu, bet to nevarēja īstenot virspusēji. Fragmentā mācekļi nerunā, bet tikai skatās un klausās gan par Kungu, gan par savu stāvokli - tā it kā Kungs viņu priekšā vadītu kontemplācijas nodarbību!

Jēzus apgaismoja savu sekotāju prātus un deva viņiem žēlastību saprast Rakstu aktualitāti šodien, tagad. Kunga ciešanas, nāve un augšāmcelšanās ir pats būtiskākais, jo Kunga pasha ir atslēga Svēto Rakstu izpratnei. Tas bija svarīgi, jo tiem, kas tikās ar Jēzu bija jākļūst par Viņa lieciniekiem. Kungs iekļāva viņus savā pestīšanas plānā un deva viņiem uzdevumu. Jēzus norāda, kāds būs šis uzdevums: liecināt par to, ko paveica Jēzus Kristus, par Viņa dzīvi, mācību, nāvi un augšāmcelšanos, un šī notikuma sekās cilvēku dzīvē. 

Fragmenta beigās izskan vārdi par liecības došanu: “jūs esat liecinieki par šo visu”. Jēzus deva mācekļiem ļoti grūtu uzdevumu, lai viņi iet liecināt pa visu pasauli vispārsteidzošāko vēsti, ka cilvēks piecēlās no mirušajiem un tas neattiecas tikai uz šo cilvēku, kurš atdzīvojās un viņa tuviniekiem, bet tieši uz tevi, jo šis Augšāmceltais ir Dieva Dēls, kurš nomira, lai atbrīvotu no grēka valgiem visus cilvēkus. Evaņģēlists Lūkas piedāvā sludināšanas modeli, saskaņā ar kuru, pirmkārt, vajag klausītājiem radīt vēlme būt pestītiem. Pirmie kristieši zināja, ka Kristu var pieņemt tie, kas redz Jēzus personā pestīšanu. Kristus liecinieki norādīja uz garīgās pestīšanas alkām sava laika cilvēkiem; norādīja uz vēlmi būt pestītam, kas bija visai izplatīta antīkajā pasaulē. Cilvēki bija vīlušies filozofiskajās abstrakcijās, tā laika oficiālajā reliģijā vai politiskajos ideālos. Pēc pestīšanas nepieciešamības parādīšanas pirmie misionāri uzreiz sāka liecināt par Kristu, kurš nomira un augšāmcēlās par mums, aicināja atgriezties un mainīt savu dzīvi. Šāds modelis ir aktuāls arī šodien, jo vilšanās klātesoša katra cilvēka dzīves pieredzē. Cilvēka izdomātie laimes līdzekļi ir trausli un pārejoši, bet Kungs piedāvā kaut ko pārsteidzošu - Sevi. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 20, 19-31, II lieldienu laika svētdiena, B

Jņ 20, 19-31

Lieldienu laikā Baznīca liturģijā mums atgādina, ka Kungs visu dara jaunu (Atkl 21,5), tas attiecas gan uz mūsu dzīvēm, gan arī īpašā veidā uz liturģiju. Liturģijā tiek lasīti lasījumi tikai no Jaunās Derības, lai uzsvērtu šo omnia nova (visu jaunu) principu. Katru gadu baltajā svētdienā tiek lasīts viens un tas pats fragments no Jāņa Evaņģēlija, kurā Jēzus ir parādīts kā ticības pamats, prieka un miera avots, un mācekļu kopienas dzīves atjaunotājs. Parasti šis Evaņģēlija fragments tiek saistīts ar apustuļa Toma ticības grūtībām, un blakus Jēzum un Svētajam Garam, viņš ir centrālais varonis šajā notikumā. 

Evaņģēlists Jānis par ticību nekad neraksta vienkārši. Lietvārds “ticība” šajā Evaņģēlijā nav sastopams, bet tiek lietots vienīgi darbības vārds “ticēt” - 98 reizes. Piemēram, apustulis Pāvils, kas īpaši dziļi pārdomāja ticības jautājumus, vārdu “ticēt” lietoja 54 reizes, bet vārdu “ticība” apmēram 150 reizes. Tas ir viens no Jaunās Derības noslēpumiem, ka vārds “ticība” nav atrodams Jāņa Evaņģēlijā, kaut arī tas ir ļoti svarīgs Jaunā Derībā. Jānis šādu vārdu izvēli veica apzināti. Gandrīz katram notikumam ir šāda struktūra: Jēzus atklāsme, un tai seko ticība vai neticība kā atbilde uz atklāsmi. Ticība Jānim ir dinamiska un dzīva realitāte, nevis statisks un iesaldēts stāvoklis. Ticība ir kustība, ceļš kopā ar konkrētu personu - Jēzu Kristu; ticība ir sirds kustība pie Kunga, bet nevis intelektuāla degustācija. Evaņģēlists rakstot savu darbu, nedomā tikai par vienu skaidrojumu kādam notikumam vai frāzei, bet par diviem vai trijiem vienlaicīgi, un vairākas interpretācijas savā starpā var saskaņot. Šeit nedaudz apskatīsim vienu no aspektiem, kas saistīts ar Toma ticību: “sniedz šurp savu roku un liec to manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” (Jņ 20, 27).

Apustulis Toms Jāņa Evaņģēlijā parādās vēl divas reizes. Jēzus Lācara nāves kontekstā Toms saka: “Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu nomirtu!” (11,16), jo vēl nesaprata krustu, un Pēdējo Vakariņu laikā Jēzus runāja par savu aiziešanu, bet Toms teica: “Kungs mēs nezinām, kurp Tu ej, un kā mēs varam ceļu zināt?” (14,5). Šie Toma vārdi vienlaicīgi liecina par viņa uzticību un šaubām. Bieži “Toms, saukts Dvīnis” (11,16; 20,24; 21,2) tiek interpretēts simboliski - Dvīnis, grieķiski Didymos varētu norādīt uz Toma domāšanas veida diviem virzieniem, no vienas puses uzticīgs, bet no otras, viņš šaubās. Tomēr, pirms sākot interpretēt šo vārdu, jāņem vērā, ka vārds didymos ir tulkojums aramiešu vārdam toma (dvīnis).

Evaņģēlija ainā Toms ir vienīgais, kurš nebija uz vietas tad, kad viņam tur vajadzēja būt. Prombūtnes iemesli nav zināmi. Viņš nebija klātesošs brīdī, kad Jēzus mācekļiem dvesa Svēto Garu (20,22). Šī notikuma apraksts atgādina Dieva dzīvības dvašu cilvēka radīšanas brīdī (Rad 2,7). Pēdējo Vakariņu laikā Jēzus vairākas reizes runāja par Gara nākšanu pār mācekļiem. Pēc astoņām dienām Toms sastapās ar Kungu, kurš iepriekš atmeta mācekļu liecību, bet tagad viņu klātbūtnē atzītās savā ticībā: “Mans Kungs un mans Dievs!” (20,28). 

Šajos vārdos Evaņģēlijā tiek sasniegta ticības kulminācija. Toms izmanto divus Vecās Derības titulus, kuri vienmēr attiecās uz Dievu: Kyrios* (Kungs) jeb ebrejiski Adonai un Theos - Dievs. Apustulis citēja psalmu (35,23), lai izteiktu savu ticību Dievam un svinīgi izsaka savu ticību Jēzus dievišķībai, ka Viņš ir Dievs, spēcīgs un mīlošs. Evaņģēlijs beidzās ar skaidru, neviltotu un patiesu ticību - tādu kādu mums ir jāmācās. Jau Evaņģēlija sākumā Jānis raksta: “Dievs bija Vārds” (1,1), tad tagad tiek apstiprināta šī patiesība. Evaņģēlija mērķis tika sasniegts: caur dažādu liecību palīdzību autors parādīja Jēzus personu - Dievu, lai lasītājs un klausītājs varētu ieticēt un saņemt no Kunga dzīvību. 

Šādā kontekstā varam jautāt, kāda ir Jēzus sāna nozīme Toma dzīvē (20, 25.27)? Evaņģēlists otro reizi raksta par Jēzus sānu (19,34). Jēzus sāna pārduršanai ir dziļa garīga realitāte un apustulim Tomam šī noslēpumainā īstenība likās tik ļoti pievelkoša, ka vēlējās tam pieskarties, iepazīt un ticēt. Vai Toms pieskārās sānam, evaņģēlists par to neraksta, kaut gan kristīgajā mākslā šis pieskāriens tiek attēlots īpaši plastiski. Patiesi tic tas, kas klausās un mīl Jēzu, un par to liecināja Toms. Ticībai ir gan individuālais, gan arī kopienas līmenis, un Toms šos abus līmeņus piedzīvoja kopienas priekšā - piedzīvoja ceļu no šaubām līdz dziļai ticībai. Toma ticības pieredzē svarīgs ir Kristus sāns, jo apustulis redzot taustāmu krusta liecību no redzēšanas pāriet uz liecību, no zīmēm uz sludināšanu. Iesākas Baznīcas laiks un krusta sludināšana: “mēs sludinām Kristu, krustā sisto... Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība” (1Kor 1,23.25)!

Baznīcas Tēvi ūdenī, kas izplūda no Jēzus sāna redzēja kristību simbolu, bet asinīs - Euharistijas simbolu, bet abos sakramentos kopā Baznīcas simbolu, jaunā Ieva, kas iznāca no jaunā Ādama sāniem (ribas) (Ef 5, 23-32). Apustulis Toms savu sludināšanas misiju uzsāka no šīs “sāna” pieredzes. Gavēņa laikā bieži dzirdējām Vecās Derības tekstus, kurus Jaunās Derības autori un Baznīcas Tēvi redzēja kā norādes uz pārdurto sānu. Ezehiēla grāmatā (47,1-12) pravietis raksta par ūdens iztecēšanu no Svētnīcas sliekšņa apakšas austrumu virzienā (Ez 47,1; Zah 14,8). Jēzus paredzēja, ka no Viņa izplūdīs dzīvā ūdens avots un pats būs kā svētnīca vai klints tuksnesī, no kura izplūdīs ūdens. Jānis tādā veidā savā Evaņģēlijā norādīja uz sakramentiem, kuri turpina Baznīcā “Jēzus sāna” funkciju, no kura izplūst asins un ūdens. Izcilais Sīrijas svētais Jēkabs no Sarugas (451-521) rakstīja, salīdzinot Jēzu uz krusta koka un Baznīcu ar Ādamu un Ievu: “Kristus gulēja uz krusta, un kristības nāca no Viņa; laulātais gulēja, bet viņa sāns tika pārdurts miega laikā, no Viņa piedzima laulātā, tā kā bija ar Ievu un Ādamu… Nāvīgā miegā miers nāca pār viņu pie krusta un no viņa nāca Māte, kas dod dzīvību visām garīgām būtnēm”. 

Ja ņem vērā izteiksmīgo biblisko tēlu - straume no Svētnīcas, kurš bija zināms ticīgajiem jūdiem un arī Tomam, var atcerēties, ka apustulis bija tas, kas saskaņā ar tradīciju devās vistālāk uz austrumiem, līdz pat Indijai, Tamilnādai. Toms iekļāvās šajā dzīvības straumēs plūdumā un devās tur, kur Gars viņu nesa, lai sludinātu Kristus dzīvības Evaņģēliju, kristītu un ievestu ticīgos sakramentālajā dzīvē. Toms īpaši intensīvi izdzīvoja savā ticības ceļā šaubas, pārliecību un tuvību ar Jēzu. Svarīgākos ticības dzīves jautājumus piedzīvoja vienotībā ar mācekļiem, tai skaitā neuzticību kopienas liecībai un spēju tās priekšā uzvesties patiesi, un nonāca līdz visdziļākajai Jēzus personas izpratnei, ka Viņš ir Dievs un dāvā mums reālus pestīšanas līdzekļus - sakramentus, kas spēj aiznest cilvēku ne tikai uz tālām zemēm, bet ļauj tepat uz vietas iesakņoties un uzsākt patiesu dzīvi: “Pie upes, tās abos krastos, augs visādi ēdamu augļu koki; to lapas nevītīs un to augļi nemitēsies, ik mēnešus tie atnesīs svaigus augļus, jo ūdens, pie kura tie aug, iztek no svētnīcas, tādēļ to augļi noderēs barībai un to lapas dziedināšanai.” (Ez 47,12). 

*sīkāk par vārdu Kungs: Filip 2, 6-11

br. Jānis Savickis OFMCap

Ps 118, 1-2, 16-17, 22-23, Lieldienu vigīlija

Ps 118, 1-2, 16-17, 22-23

Lieldienu svētkos Baznīca piedāvā ļoti bagātīgi klātu Dieva vārda galdu un tāpēc interesanti būtu izvēlēties pārdomāt tādu Svēto Rakstu fragmentu, kas varētu sasaistīt visus lasījumus kopā. Iespējams, 118. psalms ir tāds, kas var palīdzēt iedziļināties Pashas noslēpumos īpašā  veidā. Pagājušogad no Lieldienu vigīlijas vārda liturģijas šeit tika apskatīts pirmais lasījums no Jaunās Derības - vēstule Romiešiem (6, 3-11)*. Pēc vēstules Romiešiem un pirms Evaņģēlija tiek dziedāti 118. psalma fragmenti. Šis psalms vairākas reizes tiks atkārtots pirmajā svētku nedēļā (svētku oktāvā); tas ielūdz klausītājus uz liturģiskajām svinībām, kas ne tikai atkārtojas ik gadu, bet var reāli mainīt cilvēka dzīvi. Šis psalms aicina visas tautas pielūgt Kungu un nevēlas nevienu atraidīt. 118. psalms tiks apskatīts vispārīgi un nedaudz vairāk uzmanības tiks pievērstas dažiem pantiem, kurus klausīsimies vigīlijas liturģijā. 

118. psalma sākotnējā pielietošana bija saistīta ar Izraēla pateicību par militāro uzvaru pār ienaidniekiem, kad uzvarētāji procesijas veidā tuvojas Jeruzalemes Svētnīcai un altārim. Vēstures gaitā šo psalmu sāka lietot jūdu Pashas laikā, kurā atcerējās izglābšanu no Ēģiptes nebrīves. Iespējams, tāpēc arī šis psalms ir plaši lietots Evaņģēlijos, jo Jēzus vispilnīgākajā veidā īstenoja izceļošanu no grēka nebrīves. 118. psalms īpaši vērš uzmanību uz Svētnīcu kā izceļošanas jauno mērķi. Līdzīgi kā mēs, jūdi 118. psalmu izmantoja liturģijā. Evaņģēlisti citē šo psalmu aprakstot Jēzus ieiešanu Jeruzalemē. Kad Jeruzalemē ieradās daudzi svētceļnieki, tai skaitā Jēzus, viņi priecīgi godināja Dievu (Ps 118, 25-26):  “Šī ir tā diena, ko Kungs ir gatavojis; lai līksmojam un priecājamies par to! Ai Kungs, jel izpestī, ai Kungs, dod labklājību!” Jeruzalemes iedzīvotāji lielākas svētceļnieku grupas, kad tās tuvojās Svētnīcai, sveica ar vārdiem: “Svētīgi, kas nāk Kunga vārdā!” Šos vārdus arī atkārtoja Svētnīcā kāds bērns attiecībā uz Jēzu (Mt 21,15).

Pūpolsvētdienā dzirdējām, ka ar šādiem vārdiem sagaidīja Jēzu. Jēzus tiek sveikts kā karalis, bet, ja karalis ierodas pilsētā, Viņš to pārņem savā varā! Cilvēki ļoti labi zināja, ka izmanto šo psalmu, lai izteiktu savu prieku. Jēzus izprata šo vārdu nozīmi un pāris dienas vēlāk citēja citu psalma vietu (118,22), lai atgādinātu saviem pretiniekiem, ka akmens, ko viņi atmeta kļūs par stūrakmeni. Jēzus Svētnīcā izmanto līdzību par stūrakmeni, izaicinot tautas līderus, salīdzinot viņus ar strādniekiem, kuri nogalināja saimnieka dēlu. Jēzus ir šis atmestais akmens, kas kļuva par stūrakmeni. Šo vārdu īstenošanos vislabāk var piedzīvot Pashas svētkos. Arī apustulis Pēteris lieto Psalmu (118,22) saistībā ar krustāsišanu un augšāmcelšanos (Apd 4,11; 1Pēt 2,7). Šis psalms dziļi iekrita mācekļu sirdīs, jo kopā ar Jēzu to dziedāja Pashas mielasta laikā, dzirdēja to tad, kad cilvēki sagaidīja Jēzu Jeruzalemē un Viņš pats citēja šo psalmu Svētnīcā. 

Pashas mielasta laikā jūdi dziedāja 113-118. psalmu, bet no tiem 115-118. psalmu dziedāja mielasta noslēgumā, laikā, kad tika dzerts ceturtais un pēdējais Pashas vīna biķeris. Evaņģēlists Marks rakstīja, ka pēc slavas dziesmas nodziedāšanas Jēzus un mācekļi devās uz Olīvkalnu (14,26). Šī mazā detaļa parāda, ka Jēzus svinēja Pashu un šis psalms bija klātesošs svarīgos pestīšanas notikumos. Iespējams, tas bija pēdējais psalms, kuru Jēzus dziedāja kopā ar saviem mācekļiem pirms Ģetzemanes dārza. Dziedāšanas laikā Viņš varēja atcerēties visus pagājušās nedēļas satraucošos notikumus, un tas atgādināja par ciešanām, kas tuvojās un stiprināja Viņa ticību ar vārdiem: “Es nemiršu, bet dzīvošu; un stāstīšu Kunga darbus.” (118,17) Tā ir psalma centrālā vēsts un attiecas uz Jēzu Kristu, bet caur Viņu uz visiem ticīgajiem.

118. psalms ir pilns ar dažādām Bībeles pērlēm. Tas iesākas ar aicinājumu uz pateicību. Lieldienu svētku kontekstā tas ir ļoti svarīgs atgādinājums, jo liek apzināties, ka šie svētki nav izrāde, bet patiess pestīšanas notikums. Šai pateicībai jāizlejas ne tikai svētku dienās, bet arī  visā dzīvē. Ikdienas dzīve liek vairāk domāt ar ņemšanu un sasniegšanu, bet psalms atgādina par pateicību un svinīgi paziņo par mūsu atkarību no Dieva. Ebreju vārds “paldies” (todah) nekad nenorādīja tikai uz pieklājības formu, bet todah bija kaut kas taustāms, ko var novērtēt, piemēram, labākā aita vai pirmie nogatavojušies graudi. Tā kā Dievs bija visa labā devējs, “paldies” bija vērtīgs un dārgs upuris Dievam. 

Pateicīgais prot bagātīgi dāvāt, bet kādam, kas no malas skatās uz kristīgo pateicību, tas  var likties kaut kas izšķērdīgs (laika, līdzekļu u.c. izteiksmē) un viņš šo atkarību nesaprot. Pateicība jūdiem nebija tikai dievbijības izpausme, bet arī polemisks un politisks lēmums; pateicība neatradās vakuumā - es un mans dievkalpojuma Dievs, bet konkrētā pasaules skatījumā, kurā Dievs aktīvi iesaistījās ikdienas dzīvē. Pateicība bija kā deklarācija, ka pretēji alternatīviem skatījumiem uz īstenību, kuros cilvēki izvēlējās starp dažādiem elkiem, filozofijām un subjektīviem redzējumiem, Izraēla pestīšanas avots un cerība bija tikai Dievā. Šajā kontekstā Lieldienu pateicība ir īpaši svarīga, jo ļauj kristiešiem pārdomāt savu pasaules skatījumu. Dievs patiešām vēlas visu cilvēku pestīšanu un pasaules atjaunošanu Jēzū Kristū.

118. psalms dod instrumentus, lai interpretētu Jēzus nāvi un augšāmcelšanos (22-23), un māca, kā atbilstoši reaģēt uz Dieva spēku - ar pateicību. Dievs ir attēlots jūdiem ierastā veidā: kā tas, kas klausās un atbild uz tautas lūgšanām, pārvērš skumjas priekā un nakti dienā - tā ir izvēlētās tautas pamatpieredze attiecībās Dievu. Viņi vaidēja nebrīvē un Kungs uzklausīja viņu vaidus, un atbrīvoja no Ēģiptes gūsta. Psalms attēlo tautas un Dieva kopējo ceļu, un to, kā Viņš palīdz tautai pārvarēt draudīgus pasaules spēkus. Dievs prot pielietot to, kas pasaules acīs ir veltīgs, tas, kas tiek “atmests” - ticīgo personu, ticības kopienu un Baznīcu, lai apliecinātu savu spēku. 

Klausoties liturģijā daudz lasījumu, var palaist garām kādu svarīgu vēstījumu, ko nes psalmi. 118. psalms ir īpaši jāņem vērā, jo norāda, ka dzīvē pateicībai ir liela nozīme; tā iesāk pestīšanas notikumu virkni personiskajā un Baznīcas dzīvē. Pateicība atver ceļu Pashas notikumiem katra kristieša dzīvē; ļauj dzīvot tā, kā to stāsta psalmā un Pashas liturģijā, kura kļūst kā “pāri plūstošs mērs” (Lk 6,38), un atgādina, kā ir jāizskatās kristieša dzīvei. Psalms atgādina, ka dzīvei jābūt par ikdienas pateicības liturģiju. Svarīgi norādīt arī uz to, ka psalmists runā gan vienskaitlī, gan daudzskaitlī, parādot harmoniju starp individuālo un kopienas dzīvi, dzīvi, kas ir liturģiska pat individuālā līmenī, kad pārdomāju, sagatavoju un salieku Kungam savus ikdienas garīgos upurus, cīnoties pret grēku līdz pat asinīm (Ebr 12,4). 

*Rom 6, 3-11 

br. Jānis Savickis OFMCap 

Filip 2, 6-11, Pūpolsvētdiena, B

Filip 2, 6-11

Pūpolsvētdien pārdomāsim apustuļa Pāvila vēstulē Filipiešiem iekļauto himnu par Jēzu Kristu (2, 6-11), jo tajā ļoti labi ir apkopota pestīšanas vēstures kulminācija un parādīta Jēzus Kristus personas teoloģiskā nozīme. Tie, kas lūdzas breviāra lūgšanu šo himnu bieži var sastapt kā vienu no vesperu psalmiem, bet liturģijā to var lasīt tikai pāris reizes gadā un Pūpolsvētdiena ir svarīgākā šī fragmenta lasīšanas diena. Šiem sešiem pantiem Baznīcas vēstures tikusi un tiek pievērsta īpaši liela uzmanība. Teksts ir ļoti skaists un bagāts, bet arī grūti interpretējams. Tas ir tāpēc, kas tajā ir pateikts būtiskais par Kristu; šis fragments ir viens no skaidrākajiem izteikumiem par Kristus iemiesošanos: īsumā izklāsta Kristus mūžīgo esību, vienlīdzību ar Dievu un cilvēku, un kā viņš pieredzēja savu zemes dzīvi. 

Šī himna ļauj mums ieskatīties kā paši pirmie kristieši pielūdza un ko domāja par Jēzu. Vēstule Filipiešiem tika uzrakstīta apmēram 55. gadā un tiek uzskatīts, ka svētais Pāvils šo himnu dzirdēja pirmo kristiešu liturģijā. Starp vēstules uzrakstīšanu un Jēzus nāvi bija pagājuši aptuveni 20 gadi! Tas ir līdzīgi kā atcerēties 1998. gada notikumus un pārdomāt tos ļoti dziļi Dieva gaismā! Varam lasīt, ka Jēzus tiek nosaukts par Kungu: visa himna tiecas to pateikt, visa pirmo kristiešu dzīve centās par to liecināt! 

Šis fragments izstaro pašu kristietības pirmsākumu noskaņu un ļauj mums pieskārties pirmo kristiešu pasaules uztverei un izaicinājumiem. Pāvils rakstīja Filipas kristiešiem, kuru kopienā pastāvēja zināmas problēmas: dalīšanās, skaudība un savstarpēju attiecību trauslums. Pāvilam šī kopiena bija īpaši tuva, jo bija pirmā, kuru viņam izdevās izveidot Eiropā; turklāt tā atbalstīja viņu materiāli un interesējās par viņa likteni. Labākais veids kā apustulis Pāvils varēja iedrošināt draudzi Filipā bija dzīvot pazemībā, draudzībā un vienotībā; viņš atgādināja Kristus piemēru un rakstīja par Kunga pazemojumu un pagodināšanu. Pāvils parādīja kā Baznīcas pirmsākumos tā ticēja Kristus dievišķībai un pazemībai. Lai to labi saprastu ir jāiedziļinās katrā himnas vārdā, bet šeit no visas teksta bagātības tiks apskatīti tikai daži vārdi. 

“Kas, Dieva veidā būdams, neuzskatīja par laupījumu līdzināties Dievam.” (2,6) Šie ir ļoti spēcīgi vārdi, ka Jēzus pirms kļūšanas par cilvēku bija vienlīdzīgs ar Dievu. Tas ir kaut kas, ko nevar vienkārši tāpat sagrābt un piesavināties. Šie vārdi nav līdzība vai emocionāls pārspīlējums. Šeit arī tiek norādīts uz Kristus pretstatu Ādama nostājai (Rad 3), kurš tika kārdināts un vēlējās būt “kā Dievs”. Jēzus savu pārākumu neuztvēra kā iespēju izmantot savu varu, lai varētu lielīties un dominēt pār citiem. Ādams vēlējās kļūt kā Dievs un lai arī viņu uztvertu kā Dievu, bet Kristus, būdams Dievs, nebaidījās, ka neņems vērā Viņa dievišķo cieņu un varu; Kungs varēja pieprasīt cieņpilnu attieksmi, bet to nedarīja. Cik atšķirīgas ir Dieva un cilvēka sirdis!

Katros Pashas svētkos varam iepazīt šo pārsteidzošo Kunga sirdi. Cilvēka dziļumos ir šādas vēlmes, tomēr bailes, kauns un grēks neļauj mums “atkailināties”, iztukšot sevi un kalpot citiem. Cilvēks vēlas ap sevi veidot savas pašpietiekamības mirāžu, kurai neviens nevar pietuvoties un kura nemitīgi attālinās. Cilvēks var jautāt, kāpēc sagādāt sev un citiem nevajadzīgas vilšanās un sāpes, un apdraudēt savu trauslo neatkarību, vai nav labāk palikt mierīgā kompromisa stāvoklī un likties mierā? Dievs nedomā kā cilvēki un rīkojas savādāk. Viņš mūs ir radījis citai dzīvei, citiem attiecību modeļiem, kas ir saskaņā ar Trīsvienības dabu. Esam aicināti sadzirdēt sirds dziļumus un cīnīties par to, ko esam zaudējuši grēku dēļ.

“Viņš atteicās no sevis” (2,7). Jēzus padarīja sevi gandrīz par neko, burtiski “iztukšoja sevi” (gr. kenosis), bet ne jau no savas dievības, bet gan no godības, pretenzijām un reputācijas. Jēzus patiesi kļuva par cilvēku (Rom 8,3, Gal 4,4), bet aiz šīs cilvēcības slēpās kāda lielāka realitāte. Jēzus personas dziļums cilvēkiem nebija redzams, tomēr viņi redzēja Viņa pārsteidzošo paklausību līdz pat nāvei, bet Kunga mācekļi jau pēc Viņa nāves šos dziļumus pārdomāja un pierakstīja himnas veidā. 

“Dievs Viņu paaugstinājis” (2,9). Tēvs paaugstināja savu Dēlu, izraujot Viņu no nāves varas un padarot Viņu par visuma Kungu. Līdzīgi apustulis Pēteris Vasarsvētku runā apliecināja, “ka Dievs padarīja Viņu par Kungu un Kristu” (Apd 2,36). Kristīgā Pasha ir svinīga Kristus dievišķības atklāšana, kura agrāk tika apslēpta aiz kalpa un mirstīga cilvēka tēla, bet Lieldienu rītā visa radība ar aizrautu elpu noskatījās jauna laikmeta sākumu visas radības un cilvēces vēsturē. 

“Kungs Jēzus Kristus ir Dieva Tēva godībā” (2,11). Vārds “Kungs” (gr. Kyrios) Vecās Derības grieķu tulkojumā tika izmantots, lai pārtulkotu tetragrammu (gr. tetragrammaton - četri burti) JHWH. Saskaņā ar priekšrakstiem Dieva vārdu nevarēja izrunāt: lasot ebreju valodā Bībeli, Dieva vārda jūdi automātiski JHWH vietā lasīja vārdu “Adonai” (Kungs). Ja Jēzus tiek atzīts par Kungu, tad Jēzū var pieskarties, redzēt un dzirdēt pašu Dievu. Jēzus ir mūžīga un galīga Dieva klātbūtne pasaulē, kurā un caur kuru visa radība pielūdz pašu Dievu. Jēzus šajā himnā tiek pacelts Dieva godībā. Kāpēc? Himnas beigās atrodas atsauce uz Isaja grāmatu (45,23): “Manā priekšā locīsies visi ceļi un Man zvērēs ikviena mēle!” Isaja grāmatā runā pats Dievs, ka Viņa priekšā cilvēki kritīs uz ceļiem. Jēzus tiek parādīts kā tas, kas ieņem Dieva vietu, visi ceļi kritīs Viņa priekšā, lai viss gods tiktu atdots Viņa Tēvam. 

Neskatoties uz Kristus dievišķību, Viņš savu esību neuztvēra un neizdzīvoja varas, lieluma un valdīšanas perspektīvā; Viņš neizmantoja savtīgi savu vienlīdzību ar Dievu Tēvu, ne arī savu godību un spēku kā instrumentu, lai apliecinātu savu triumfu, distanci un ārkārtējo pārsvaru. Jēzus iemiesošanās nav šķietama vai kaut kāda grieķu dievu intrigu kārtošana, bet Viņa dievišķīgā dzīve iekļāvās visā nopietnībā cilvēciskajā dzīvē. Dievs ne vien izskatījās kā cilvēks, bet kļuva par cilvēku, par vienu no mums, par Dievu kurš vēlas būt ar mums. Kristus neapmierinājās ar to, ka laipni uzlūkoja cilvēkus no godības augstumiem, bet pats ienāca vēsturē, kļuva par cilvēku. Mūsu pasaule nav vienkārša dzīves telpa! Kristus izvēlējās brīvprātīgi kļūt par cilvēku un cilvēcisko dzīves gājumu, izņemot grēku (Ebr 4, 15) un tas noveda Viņu līdz cilvēka dzīves robežām, līdz pat nāvei.

Visi šie majestātiskie vārdi tika lietoti, lai atgādinātu filipiešiem ļoti praktiskas lietas, lai pārliecinātu viņus atmests sašķeltību, nesaskaņas un personiskās ambīcijas. Pāvils aicināja Filipas draudzi pieņemt Jēzus domāšanas veidu un pasaules izjušanu. Cilvēks ir aicināts pievienoties Kristus Pashai. Kristietim šīs himnas gaismā nav jāuzskata vara, bagātības un cieņa par kādu īpašu dzīves vērtību, jo tās neapmierina mūsu dziļākās vajadzības. Tas, ko cilvēks patiesībā vēlas, un ko mums parādīja Kristus, ir sirds atvēršana, kopā ar brāļiem un māsām nest dzīves nastu un veidot sirsnīgas attiecības ar Tēvu. Panākt to var paklausības un uzticības garā, un tāpēc arī apustulis Pāvils saka: “Esiet tādā pārliecībā kā Jēzus Kristus” (Filip 2,5). Šī himna aicina mūs pārdomāt kristīgās vienotības un mīlestības dziļākos iemeslus. Jēzus piemērs aicina mūs iziet no mūsu maldīgajiem augstumiem, noslēgtas riņķošanas ap savu šauro pasauli, savām klusajām iekšējām “svētajām” sarunām vai arī savu neaizskaramību, bet pieņemt Jēzus attieksmi, domāšanas veidu, jūtas. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 12, 20-33, V gavēņa svētdiena, B

Jņ 12, 20-33

Piektā gavēņa svētdiena noslēdz pārdomas par Jēzus pestīšanas darbu evaņģēlista Jāņa gaismā. Kristus krusts šajā svētdienā kļūst arvien tuvāks, bet vienlaicīgi parādās Jēzus augšāmcelšanās un godības zīmes. Šī svētdiena aicina pietuvoties Pashas noslēpumam, lai pārdomātu iziešanu no nāves uz dzīvību. Nāve, kas var likties kā dzīves noliegums, Jēzus dzīvē bija ceļš uz patieso dzīvi, un mēs arī esam aicināti atstāt zemē to, kam jāmirst un ļaut, lai Kungs mūs paaugstina, pievelk pie sevis.

11.-12. Evaņģēlija nodaļas veido Jāņa darba pirmās puses beigas, kurā tiek apskatīta Jēzus atklāšanās caur zīmēm. Pēdējā lielā zīme bija Lācara piecelšana no miroņiem. Šis fragments piektajā gavēņa svētdienā tika lasīts gadu atpakaļ.* Jņ 12, 12 sākas apraksts par Jēzus svinīgo iejāšanu Jeruzālemē un to, ka Viņam sekoja liels cilvēku pūlis, bet bija arī naidīgi noskaņoti cilvēki, kuri skaudīgi teica, ka “Lūk, visa pasaule seko Viņam!” (12,19).

Dažādu tautu pārstāvjus piesaistīja viendievība un jūdu skaidrā morālā nostāja, un tāpēc arī daudzi pagāni ieradās uz svētkiem Jeruzālemē (Apd 2,5-11). Tas nebija pārsteigums, ka grieķi ieradās uz Pashas svētkiem. Evaņģēlijā nav teikts, vai grieķi sastapa Jēzu, bet tas, ka viņi vēlējās tikties ar Kungu ir jāuztver kā nozīmīgs notikums. Grieķi vēl neredzēja Jēzū mesiju, bet saprata, ka Viņa persona slēpj sevī kādu noslēpumu, kuru vēlas iepazīt. Līdz Jēzum šie signāli nokļuva un savā runā deva atbildi arī grieķiem. 

Jēzus atbildēja, ka “Pienākusi stunda, lai Cilvēka Dēls tiktu pagodināts” (12,23). Šeit Jēzus ceturto reizi no deviņām lieto vārdu “stunda” (2,4; 7,30; 8,20; 12,23.27 [2×]; 13,1; 16,32; 17,1). Tas ir svarīgs motīvs evaņģēlistam Jānim. Pirmās trīs reizes “stunda” norāda, ka Jēzus laiks vēl nav pienācis, bet tagad gan tas ir klāt. “Stunda” attiecas uz Jēzus darbības laiku, kurā Viņš atklāj savu Tēvu. Tēva atklāšana ir pirmais Jēzus uzdevums Jāņa Evaņģēlijā. Jēzus vēlas parādīt visiem dzīvi, kas balstās paklausībā Tēvam līdz pat nāvei un dzīvības atgūšanai. Stunda, kuru šosvētdien pārdomājam ir nāves stunda, kurai seko augšāmcelšanās un paaugstināšana.

Grieķu ierašanās lika Jēzum domāt par lielo graudu ražu (12,24), kas neattieksies tikai uz jūdiem, bet arī uz pagāniem, un kas tiks iesēta Jēzus nāvēs notikumā. Jēzus arī izsaka negaidītus vārdus par “savas dzīvības ienīšanu”, bet šie vārdi ir jāizprot bibliski - “neieredzēt” nozīmē “mīlēt mazāk” (Rad 29, 30-31; Lk 14,26; Mt 10,37). Jēzus nerunā par dzīves nicināšanu, bet par tās pakārtošanu mūžības sasniegšanai. 

Otrās gavēņa svētdienas laikā pārdomājām Kunga pārveidošanās saistību ar Ģetzemenes dārzu, līdzīgi varam rīkoties piektajā gavēņa svētdienā. Šosvētdien Jēzus runā krusta perspektīvā un nevis ar doktrīnas vai sarežģītu vārdu palīdzību. Jūdiem un grieķiem Jēzus grib kaut ko svarīgu pateikt par nākošajiem notikumiem: patiesa ticība ir ticība Krustāsistajam. Patiesa ticība ienāk dzīvē tad, kad zaudē un saglabā dzīvību (12,25), un nespēlējas ar skaistām un izdevīgām teorijām. Tāda ticība pat var neizsaukt pacilātību, bet “bailes” un “satraukumu” (12,27). Evaņģēlists Jānis neraksta par Jēzus nemieru un lūgšanu Ģetzemenes dārzā, tomēr apzinās, ka Kungs savā dvēselē pārdzīvoja patiesas grūtības Viņa stundas priekšā (12, 27-39). Atšķirībā no citiem evaņģēlistiem, Jānis izvēlējās par to rakstīt šajā fragmenta. Jēzus savu dvēseles stāvokli neatklāja notikumā (Ģetzemenē), kā to varam lasīt pie citiem evaņģēlistiem, bet gan runā, vārdos, daloties ar savas dzīves dziļumiem un nepaturot tos tikai sevī. Tā arī bija daļa no atbildes, kuru deva grieķiem, kuri gribēja Viņu redzēt.

Jēzus atbilde grieķiem ir kā katehēze, kas skaidro Jēzus un mācekļu krustu. Fragmentā Jēzus nelūdzās, lai pārvarētu grūtības un neprasa, lai krusts Viņam tiktu atņemts, bet to pieņem. Vēršas pie Tēva, nevis, lai kaut ko lūgtu, bet, lai teiktu: “Tēvs, pagodini savu vārdu!” (12,28). Jēzus skaidro, ka krusts ir stunda uz kuru visa Viņa dzīve tiecas no paša sākuma. Viņš piedāvā jaunu dzīves loģiku: nevar dāvāt savu dzīvību, to neupurējot. Šāda svarīga izvēle, būt priekš citiem, neskatoties uz spēku un izlēmību, netiek atbrīvota no nemiera. Tas ir cilvēka nemiers nāves priekšā un mīlestības sašutums pret naidu. Tās ir jūtas, kuras var pārdzīvot katrs cilvēks. Evaņģēlists Jānis rakstot par Jēzus nemieru lieto grieķu vārdu, kas izsaka aizkustinātību un dezorientāciju, bet tās ir bailes vai nemiers, kuras var apvaldīt pateicoties ticībai Dievam un Jēzum (14,1). Šo pašu grieķu vārdu Jānis lieto, lai aprakstītu Jēzu, kurš raud par mirušo Lācaru (11,33) un, kad pēc kāju mazgāšanas paredz Jūdasa nodevību (13,21). 

Jēzus vēlas, lai mācekļi nebaidās. Pats Kungs piedzīvo bailes, tomēr ticības gaismā, vienotībā ar Tēvu. Jēzus savas emocijas piedzīvoja ļoti dziļi un ticības gaismā, un tāpēc vēlējās arī to iemācīt saviem mācekļiem. Šīs svētdienas fragments piedāvā apstāties brīdī, kad mainās Jēzus dzīves notikumu ritējums: starp publisko darbību un krustāsišanu. Jēzu runāja par nāvi un rūpīgi izvēlējās grauda tēlu, lai mēs varētu sakārtot savu dzīvi nāves un atdzimšanas priekšā. Kristieša dzīves Pashai, arī katrai mazai ikdienas miršanai priekš grēka, vienīgais avots ir Jēzus Kristus, kurš arī vēlas, lai mēs nebaidāmies no savām jūtām vai protestiem grēka, ļaunā vai nezināmā priekšā, bet iepazīstam tās vienotībā ar Kungu. Kungs aicina ticībā piedzīvot Lieldienu svētkus, lai augšāmcelšanās rītā apliecinātu arī savā dzīvē, ka jaunā dzīve ir neizsakāmi auglīgāka nekā grēka dzīves paredzamie pagriezieni un riņķošana ap savu asi. 

* Jņ 11, 1-53

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 3, 14-21, IV gavēņa svētdiena, B

Jņ 3, 14-21

Ceturtā gavēņa svētdiena aicina mūs pārdomāt pestīšanas un mūsu ticības noslēpumu Jāņa Evaņģēlija gaismā. Katrs, pat neuzmanīgs Jāņa Evaņģēlija lasītājs, var ievērot, ka viņa darbs atšķiras no pirmajiem trijiem Evaņģēlijiem. Apustulis Jānis savu Evaņģēliju uzrakstīja kā pēdējais un viņam bija visvairāk laika, lai pārdomātu Jēzus dzīves un notikumu dziļāko jēgu. Viens no raksturīgajiem elementiem šajā Evaņģēlijā ir tas, ka Jēzus zemes dzīve, debesu godība un Baznīcas dzīve tiek attēlota vienlaicīgi; visi šie motīvi un arī laiki (pagātne, tagadne, nākotne) savienojas vienā tekstā un pat vienā Jēzus dzīves notikumā. Tāpēc arī par krustu Jānis raksta kā par Jēzus godības izpausmi. Katrs, kas tuvojas Kunga krustam, tuvojas ne tikai ciešanu un nāves zīmei, bet arī Kunga godības liecībai. 

Šīs svētdienas fragments veido daļu no Jēzus sarunas ar Nikodēmu, kurš šajā stāstā reprezentē tos, kas redzēja Jēzus veiktos darbus Jeruzālemē. Pirms nedēļas mēs lasījām kā Jēzus izdzina tirgotājus no Svētnīcas. Nikodēms arī ir jūdaisma pārstāvis: rabīns vai likumu zinātājs. Šādā kontekstā šis ir vēl viens stāts par to kā Jēzus turpina aizstāt jūdaismu ar Savu Personu, darbiem un vārdiem. Saruna notika Pashas laikā un Jēzus klātbūtne Jeruzālemē, saistībā ar svētkiem, ilga kādu nedēļu; tā notika naktī, vai nu no bailēm pret jūdiem, vai arī tāpēc, ka rabīni Likumu studēja naktī. Evaņģēlistam Jānim nakts simbolizē ļaunā valstību, melus un nezināšanu (9,4; 11,10). Tikai atšķirībā no Jūdasa, kurš no gaismas iegāja tumsā, Nikodēms izvēlējās pretēju virzienu - no tumsas uz gaismu. Ne velti Nikodēms šajā Evaņģēlijā parādīsies vēl divas reizes: otro reizi iebildīs pret Jēzus netaisnīgu apsūdzēšanu (7,45–52) un pēdējo reizi, kad kopā ar Jāzepu no Arimatejas sagatavoja Jēzus apbedīšanu (19,38–42). 

No šī fragmentā nedaudz tiks padziļināti Jēzus vārdi: “kā Mozus uzcēla čūsku tuksnesī, tāpat jābūt paaugstinātam Cilvēka Dēlam” (3, 14). Jēzus atsaucās uz Skaitļu grāmatu (21), kurā Mozus izveidoja bronzas čūsku un pacēla, lai tauta to uzlūkotu un tiktu dziedina no čūsku kodumiem tuksnesī. Vecajā Derība tauta tika izglābta no miesīgās nāves, Jaunajā Derībā Dievs vēlas visiem cilvēkiem dot daudz vairāk - mūžīgo dzīvi. Līdzīgā veidā Jēzus saka, ka Viņam jātiek paceltam, lai Viņš kļūtu par mūžīgās dzīves avotu visiem ticīgajiem. Jānis neraksta par krustu kā par vienkāršu upura un ciešanu vietu, bet vietu no kurienes nāk Jēzus godība.

Kā tas ir iespējams, ka evaņģēlists Kristus ciešanas apraksta tik godpilni? Pirmkārt, šis Jēzus māceklis ilgi un ar lielu mīlestību apcerēja Kunga ciešanas, kuras pats arī redzēja. Viņam bija žēlastība caur šo ciešanu un nāves noslēpumu pārdomāšanu iepazīt lielo Dieva mīlestību pret cilvēku. Dievs Jānim atklājās kā ļoti tuvs un klātesošs kopā ar cilvēku līdz pēdējam elpas vilcienam uz krusta. Jēzus, Dieva Vārds, iemājoja starp mums un tika atkal paaugstināts, paradoksālā veidā!

Evaņģēlists īpaši uzsvēra Kunga paaugstināšanu (otrs svarīgais aspekts blakus Kunga godībai Evaņģēlijā): krusts kā paaugstināšana (Jņ 3, 14). Kas ir šī paaugstināšana? Tajā mēs varam iepazīt, kas patiešām ir Dieva Dēls - Es esmu (8,28). Jēzus tiek paaugstināts kā karalis, bet ne kā zemes valdnieks, kas uzspiež sevi visiem, bet kā tas, kas pievelk pie sevis. Jēzus atsaucās uz Vecās Derības notikumiem un atbild uz Nikodēma jautājumu, kā cilvēks var piedzimt no jauna (3,4)? Jēzus atsaucoties uz Mozu gribēja uzsvērt “pacelšanu”, jo pacelšana attiecas uz krustāsišanu. Ja būtu vēlēšanās šo vārdu precizētu, tad var runāt par “pacelšanu” uz debesīm, tomēr evaņģēlists uzver krusta realitāti, jo krustā varam redzēt godību. Jānis nevēlējās atkāpties no krusta noslēpuma un ļoti skaidri savā Evaņģēlijā uz to atsaucas (12, 32-33); krusta nāvi neuzlūkoja šķirti no citiem pestīšanas notikumiem - kopā ar augšāmcelšanos, un šajos abos notikumos Dievs atklāja savu lielo mīlestību. 

Jēzus atbilde ir skaidra, ka tas kas tic Viņam un uzticas Viņa nāves un augšāmcelšanās godības noslēpumam var piedzimt no jauna. Paaugstināšanas motīvu evaņģēlists varēja paņemt no pravieša Isaja grāmatas: “Redzi, Mans kalps rīkosies gudri, viņš tiks paaugstināts un augsti godāts” (Is 52,13), kur pravietis raksta par Kunga Kalpa ciešanām. Nikodēms nesaprata norādi nedz uz Isaju un nedz uz Ezehiēla grāmatu (36-37 nod.) par cilvēka atjaunošanos. Evaņģēlists pamazām cenšas skaidrot šo noslēpumu lasītājiem. Jēzus mācekļi visos laikus klausījās Kunga vārdos un spēja saprast šo godības spožumu savā dzīvē. 

Krustā atklājas Dieva mīlestība pret pasauli. Šīs mīlestības būtība ir Dēla “došana” (3,16), kas norāda uz upurēšanu. Īpaši, ja pievērš uzmanību vārdiem “vienpiedzimušais Dēls”, kas uzreiz liek domāt par Abrahamu, kuram vajadzēja salikt upurī savu dēlu Īzāku (Rad 22). Jēzus ir visvērtīgākā un vislielākā iespējamā dāvana, ko Dievs varēja piedāvāt pasaulei. Tēvam nebija nekas vērtīgāks, ko mums dot.

Šīs svētdienas fragments atgādina, ka ticība nav abstrakta un miglaina dzīves sastāvdaļa, kura pacieš neizprotamās lietas, neievēro tās vai uztver tikai kā dekoratīvos elementus, bet, ka ticība patiešām ir skaidra un neviltota - ticība uz Jēzu Kristu, kurš tika piesists krustā. Nikodēma ticība balstījās uz zīmēm, kuras darīja Jēzus (3,2), tomēr tā vēl nebija patiesa ticība, kas dotu mūžīgo dzīvību. Noticēt Jēzum nozīmē ticēt Dieva mīlestībai, kura atklājās Jēzus upurī. Ticība Jēzum nav iespējama bez ticības tam, ka Viņu pasaulē ir sūtījis Tēvs, lai Dēls pestītu pasauli (3,17). Šīs patiesības pieņemšana ļauj Jēzus māceklim iepazīt Dieva Tēva un Dēla un Svētā Garu mīlestību. 

br. Jānis Savickis OFMCap