Lk 6, 39-45, svētdiena VIII, C

Lk 6, 39-45

Pēdējās trīs svētdienas mēs iepazīstam Jēzus mācības ētikas normas, kuru pamatā ir žēlsirdība. Jēzus šajā svētdienā pievēršas mācekļu atbildībai un izmanto vairākas metaforas, lai uzsvērtu jaunās dzīves augstos standartus un dažviet to dara ar zināmu humora izjūtu. 3. marta svētdienas Evaņģēlijs turpina iepriekšējo svētdienu vēsti par žēlsirdību, un Jēzus aicina savus klausītājus atteikties no notiesāšanas un citu nosodīšanas, jo šāda vaininieku meklēšana padara cilvēku aklu. Tikai mīlestība un žēlsirdība spēja atmaskot ļauno un parādīt tā smieklīgumu. Paškritika ir viens no instrumentiem, lai iepazītu sevi, savu ļaunumu un uzlūkotu sevi žēlsirdīgi, lai tāpat varētu uzlūkot citus cilvēkus, kurus pasaules loģikas skatījumā patīkami būtu nolikt gar zemi. 

Šajā svētdienā iepazīsim īsas Jēzus mācības kā tik galā ar citiem cilvēkiem vai arī pašam ar sevi, un kā radikālās valstības vērtības pielāgot dzīvei. Evaņģēlija fragmentā ir divi tēli: redze un aklums, kā arī iešana no ārienes uz iekšieni. Vērojot savus darbus, vārdus un domas varam iepazīt, kas nāk no mūsu sirds, kas ar to notiek. Redzēšana norāda uz neviltotu īstenības uztveri, bet augļu nešana liecina par dziļām cilvēku pārmaiņām. Neviltota un skaidra realitātes uztvere ir nosacījums Dieva darbības lasīšanai un Atklāsmes pieņemšanai katra kristieša dzīvē. 

“Vai akls var vadīt aklu? Vai abi neiekritīs bedrē?” (Lk 6,39). Šie vārdi attiecas uz mācītājiem un mācekļiem, un ļoti spēcīgi atgādina pirmajiem, ka viņiem jāspēj redzēt ceļš, pa kuru viņi iet. Veltīgi ir mācīt citus, ja pats neesi mācīts vai neesi atvērts uz formāciju vai “Gar[u] dveš, kur gribēdams” (Jņ 3,8). Aklo ceļš var beigties traģiski, ja skolotājs nepazīst pestīšanas ceļu. Turklāt, skolotajam ir ierobežotas zināšanas, lai aptvertu visus dzīves aspektus, to spēj tikai Kristus un tāpēc atvērtība uz Viņu šajā māceklības ceļā neaizstājama. Šajā māceklības ceļā Jēzus māca par citu cilvēku nekritizēšana. Tie, kas apzinās savas neveiksmes būs daudz saudzīgāki pret citiem. Tā kā šajā fragmentā Jēzus arī runā par mācīšanu, īpaši tas attiecas uz tiem, kas māca citus; mācot citus īpaši ir jādomā par sevis iepazīšanu patiesības gaismā.

Senajā Grieķijā vārds “hipokrites” (liekulis) sākotnēji attiecās uz aktiera profesiju un Jēzus vārdi savā ziņā atmasko “aktierus” un visu krāpšanas mehānismu, jo var izrādīties, ka kāds izturas ārēji un publiski pretēji tam kā sevi pazīst slepenībā un prezentē atklātībā. Vārdu “liekulis” evaņģēlists Matejs (15,10-14; 23,16) lieto attiecībā pret jūdu tautas vadītājiem, lai parādītu sagrozītu domāšanu, kas neļauj izprast Dieva likumu un noved pie pašmaldināšanas. Jēzus skaidroja to, ka cilvēks nevar noslēpt savu netaisnību un attieksmi pret patiesību, jo tā ved maldos. Viņu aklums attiecās uz Dieva baušļiem un, kas svarīgi, uz pašu spēju pieņem dzīvo Dievu savā dzīvē. Ja Kristus māceklis redz sevi kā labu vadītāju vai ir iecelts tādā kalpojumā, bet neapzinās savu aklumu, viņš vedīs cilvēkus neceļos kā “aklo vadonis” (Rom 2,19). Nevar vest citus cilvēkus tur, kur pats nav vēl bijis un tāpēc šis māceklības ceļš jāiet kopā ar Jēzu Kristu, kurš bija tur, kur mums jādodas. 

Jēzus savā runā izmantoja spēcīgu valodu ar asiem pretstatiem. Šādas hiperbolas mūsdienās var likties pārsteidzošas, pat neizprotamas vai arī var likt kādam Jēzus mācību uztvert kā fanātismu. Jēzus vārdi ir jāvērtē bibliski un nevis saskaņa ar mūsu sadzīves valodu, jo Viņš ar saviem vārdiem nevēlas nevienu apdalīt, kritizēt, atbaidīt vai izsaukt vainas sajūtu. Kunga vārdu izcelsme ir jāmeklē Bībeles gudrības literatūrā, tiem ir pamācību un audzināšanas jēga. Jēzus izmantojot pretstatus parāda divus pretējus ceļus, dzīves plānus un darbības modeļus. Līdzīgi tas bija 17. februāra svētdienā (Lk 6, 20-26), kad lasījām par svētībām un bēdām. Jēzus vēlas mūs informēt un iedvesmot, un nevis ierobežot vai nosodīt. Gudrības kontekstā svarīgs ir kontrasts starp muļķību un gudrību, nāvi un dzīvību, kā tas ir Vecās Derības gudrības grāmatās. 

Skarbos Jēzus vārdus mūsdienu lasītājs var arī uztvert kā sava veida provokāciju vai atgādinājumu atgriezties. Kādam var arī likties kā norāde uz nolemtību - tā tas nav. Jēzus ar saviem vārdiem necenšas kādam pateikt, ka “esi tāds, kas nevari nest labus augļus, tev nav nākotnes”. Jēzus vairāk vēlas vērst savu klausītāju uzmanību uz atgriešanos un ļoti izteiksmīgi parāda saiti starp to, kas ārienē un tas, kas iekšienē; Jēzus vēlas veidos savos mācekļos viennozīmīgu, radikālu un skaidru ticības dzīves stāju, un nevis remdena un neskaidra starpposma stāvokli. Kungs labi pazīst cilvēku kompromisu mākslu. Rūpīgi ir jāīsteno Jēzus vārdi savā dzīvē, lai nepienāktu dzīvē liela nesaskaņa starp iekšieni un ārieni, domām un vārdiem, darbiem un dzīvi. Atbilstība starp iekšējo stāju un ārējo izpausmi, sirdi un vārdiem ir kristietības viena no centrālajām vēstīm, jo pats Dievs sevi izpauda caur savu Vārdu, kurš kļuva par Cilvēku. Dievs neviltoti sevi atklāja. Dzīvnieki neprot melot, bet rīkojas saskaņā ar savu dabu, bet cilvēkus bieži ļoti ilgi jāvēro, lai saprastu, kas viņam ir uz sirds, vai viņi ir patiesi, jānovēro uzvedība un vārdi. Jēzus Kristus ir visdziļākais patiesības kritērijs ar kuru mums jāsastopas un jāmērī mūsu dzīves iekšējā un ārējā saskaņa, jo kristieša dzīvē un liecības nešanā “būtisks ir... Vārda realitātes kritērijs, kas jau ir iemiesojies un kas aizvien no jauna tiecas iemiesoties” (Francisks, Evaņģēlija Prieks, 233) mūsu dzīvēs.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 6, 27-38, svētdiena VII, C

Lk 6, 27-38

17. februāra svētdienas Evaņģēlijā Jēzus vērsās pie saviem mācekļiem, kuri pieredzēja dažādas grūtības un par svētīgiem tika nosaukti tie, kas uzticas Dieva žēlsirdībai un gādībai. 24. februāra svētdienā esam aicināti sekot Dieva žēlsirdības piemēram pasaulē. Ja nedēļu iepriekš pārdomājām svētības un bēdas, tad tagad esam aicināti paraudzīties kā rīkoties ienaidnieku un vajātāju priekšā. Jēzus atbilde pasaules nedraudzīgajai attieksmei pret mācekļiem ir mīlestība. Savu mācību par mīlestību Jēzus iesāk ar vārdiem: “Bet es jums, kas mani klausaties, saku” (Lk 6,27). Šie vārdi iesāk Jēzus uzrunas otro daļu. Šie spēcīgie ievadvārdi attiecas uz uzmanīgiem klausītājiem (6,18) un nevis uz nejaušiem garāmgājējiem, tādiem būtu grūtības tajos iedziļināties un viņi tikai pasmīnētu. Šie vārdi ir arī kā aicinājums, lai vēl uzmanīgāk klausītos Jēzū, jo vārdam “dzirdēt, klausīties” Bībeles cilvēkiem ir spēcīgāka jēga nekā mums - “klausīties un pakļauties” jeb kā to labi ataino latviešu valodas vārds “paklausība”

Šajā Evaņģēlija fragmentā esam aicināti iedziļināties un palūkoties kā attiecības ar citiem cilvēkiem ietekmē un veido mūsu attiecības ar Dievu. Jaunas attieksmes un dzīvesveids kādu Jēzus pieprasa pārsteidza mācekļus, jo izaicināja cilvēku attiecību modeli sabiedrībā, kurā katrs koncentrējas uz sevi. Jēzus ar savu ienaidnieku mīlestības mācību var likties nesavienojama ar reālo dzīvi. Vārds “mīlēt” Jēzus mācībā jāizprot ļoti bibliskā veidā, kā dziļas rūpes par kādu, kas izrāda necieņu. Šī mīlestība Jēzus vārdos ir dziļi personiska un nevis politiska kā to varēja domāt jūdi, kuri pretojās Romas varai, un Jēzus izteicieni varēja likties pat zaimojoši. Svētajā zemē cilvēku prātus nodarbināja doma par politisko pakļaušanos un apspiešanu, un vēl pazemojošāk bija tas, ka Dieva tautu pārvalda paganu impērija. Šādā kontekstā runāt par ienaidnieku mīlestību daudziem jūdiem varēja likties naivi un muļķīgi.

Jēzus radikālie vārdi ir spēcīgāki par Vecās Derības likumu: “mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, jo Mozus likumā tuvākais jeb kaimiņš bija cilvēks no “savas tautas ļaudīm” (Lev 19,18). Pirmkārt, jāņem vērā, ka “mīlēt sevi pašu” nenozīmē vienu indivīdu, bet cilvēku ar visu ģimeni. Ģimene seno jūdu izpratnē ir “sevis paša”, ir “mana”, “es tā esmu”. Daudzās mūsdienu kultūrās vēl ir tautas, kur nav izpratne par jēdzienu “es”, bet tas tiek izprasts kā “mēs” - mans ciems, mana ģimene. Ja kāds no kultūras ar definētu “es” apprecas ar kādu, kur “es” tiek arī izprast kā “mēs”, var izrādīties, ka sev par pārsteigumu apprecas ar veselu ģimeni, klanu. Mīlēt tuvāko kā savu ģimeni nozīmē to, ka solidaritāte, kas ir dabiska ģimenes sastāvdaļa, tiek attiecināta arī uz visiem Izraela tautas pārstāvjiem, visiem Dieva tautas brāļiem un māsām. Šāds domāšanas veids Tuvajos Austrumos bija kaut kas pārsteidzošs un revolucionārs. Jēzus šo domu ne tikai pieņēma, bet arī padziļināja, tomēr šī mīlestība joprojām vēl nav kāda abstrakta universāla mīlestība, ko varētu piedēvēt Jēzum.

Jēzus mīlestības mācība nav nekāda automātika pielietošanas formula. Sākumā ir jājautā kādos apstākļos ir jāpielieto un nevis vieglprātīgi: piemēram, izpatīkot bērna iepirkšanās kaprīzēm veikalā, jo “dodi katram, kas tevi lūdz” (Lk 6,30). Jēzus aicinājums mīlēt ienaidniekus nav tikai padoms kā rūpēties par savu garīgo izaugsmi, bet Dieva valdīšanas zīme pasaulei. Dieva mīlestība ienāk pasaulē un uz visa ikdienišķā fona ir patiešām izteiksmīga un spēcīga. Grieķu vai mūsu laika biedru domāšanas veids ir normāls un izprotams, un sastopams katrā sabiedrībā: draugus ir jāmīl un tiem jāpalīdz, bet ienaidniekus jānicina un jāignorē. Bībelē nav tādu vārdu, ka “jāmīl visi cilvēki” ar kādu globālu pieskaņu, jo Raksti ir pārlieku reālistiski, lai formulētu šāda veida idejas. 

Bībelē māca, ka mums ir jāmīl tuvākiem un pat ienaidnieki, bet tas attiecas tikai uz tiem, ar kuriem mums ir reāls kontakts un nevis cilvēce kā tāda. Levītu grāmata ļoti precīzi runā par tuvākmīlestību: “Nenīsti savā sirdī savu brāli, pamāci savu tautieti, lai tu neesi līdzvainīgs. Neatriebies un nedusmo uz savas tautas bērniem, mīli savu tuvāko kā sevi pašu - es esmu Kungs!”(19, 17-19). Šajā īsajā fragmentā parādās četri jēdzienu ar vienu nozīmi: “brālis”, “tautietis”, “tautas bērni”, “tuvākais”. Visi šie vārdi norāda uz vienas zemes iedzīvotājiem, Izraela tautu un visiem, kas mīt tās vidū (Lev 19,33-34), ticības brāļi un māsas. Uz viņiem attiecās šis Mozus likuma bauslis. Tas, kas trūks Bībelē ir šīs mīlestības pārnešana uz cittautiešiem, ceļiniekiem, bet uz viņiem attiecās viesmīlības likums. Mīlestība Izraēli ir ļoti praktiska, aktīva un atbalstoša, un tas attiecas arī uz ienaidniekiem Dieva tautas ietvaros, ka pat redzot “ēzeli, kas pieder tam, kas tevi nīst, guļam pakritušu zem jūga - nepamet to, atbrīvo viņu!” (Izc 23,5). 

Kā redzam tuvākmīlestība Vecajā Derībā tiek izdzīvota kopienas ietvaros, bet Jaunajā Derībā Baznīcā, kopienā. Pateicoties tam, ka pasaulē ir arvien vairāk Kristus mācekļu kopienu, arvien plašāk tiek praktizēta tuvākmīlestība. Katrai kopienai nav tādas robežas kā tas bija Vecajā Derībā, tās var paplašināties un nemitīgi savā jaunās dzīves sfērā ietver jaunus cilvēkus un veido attiecības ar tuvākajiem. Cenšas darīt visu, lai pēc iespējas vairāk cilvēku ienāktu šajā mīlestības lokā. Šajā procesā ienaidnieki tiek pārvērsti par draugiem un kristīgā liecība atbruņo pasaules loģiku. Šī kristīgā tuvākmīlestība nav apslēpta vienā ticīgā indivīdā, bet “es-mēs”, Baznīcā, kopienā, draudzē, un tādā veidā Kristus caur savu Baznīcu vēršas pie visas pasaules. Kopienā šī mīlestība tiek praktizēta, lai tā spīdētu pāri tās robežām, kopiena ir mīlestības poligons, no kura šo mīlestību var piedāvāt konkrētiem cilvēkiem mums apkārt. Kaut arī pretī varam saņemt smieklus un nicinājumu, esam aicināti sekot Dieva Tēva rīcībai krustāsistā Kristus priekšā, kurš uz naidu atbildēja ar mīlestību. Trīsvienība ir mūsu kopienas centrā un Kristus augšāmcelšanās pārbaudījumu brīžos ir mūsu pieredzes centrā, ka mīlestība uzveic nāvi.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 6, 17.20-26, svētdiena VI, C

Lk 6, 17.20-26

Pagājušā svētdienā varējām pārliecināties, ka zivju ķeršana ar saviem spēkiem nenes panākumus. Tukšu tīklu skalošana ir cilvēku pūliņu neauglīgās darbības un sekluma simbols. Tikai Jēzus klātbūtne un Viņa gribas pildīšana nes augļus. Arī 17. februāra svētdienā varam pārliecināties, ka uzticība un cerība uz Kungu spēj piepildīt cilvēka dzīvi. Jēzus savā sprediķī pretnostata divu veida cilvēkus: tie uz kuriem attiecas svētības un tie uz kuriem attiecas bēdas. Svētības un bēdas kopā veido tādu kā ironiju par pasaules vērtībām. “Svētības” (gr. makarioi) ir ierasta Evaņģēliju tēma un parādās tajos vairāk nekā trīsdesmit reizes. Īpaši spilgti svētības ataino evaņģēlisti Matejs un Lūkas. Grieķu vārda “svētīgi” pirmatnējā nozīme attiecas uz dievu debešķīgo stāvokli, kuri no augšienes skatījās uz visām zemes ciešanām un pūlēm. Vēstures gaitā šis vārds sāka nozīmēt labvēlīgu personisko pieredzi. Grieķiem laimes pamatā bija pasaules labumi un vērtības, bet Bībeles cilvēkiem patiesa laime izpaudās uzticībā Dievam, uz kuru ir jācer un jāgaida, un jāmīl. Jaunajā Derībā svētības iegūst arī lielu emocionālo spēku, jo ir asā pretstatā ar pasaules viltus vērtībām. Visas laicīgas vērtības un labumi ir pakārtoti vislielākajam labumam - Dievam.

Pirmā cilvēku grupa ārēji ir nožēlojama, bet Jēzus skatījumā viņi ir svētīgi un laimīgi, jo viņi saņem lielus solījumus nākotnē. Viņu nabadzību, izsalkumu un skumjas var interpretēt garīgi un uzlūkot viņus kā cilvēkus, kuri ir neapmierināti ar pasaules lietu kārtību un savu vietu tajā, un ilgojas pēc tā, ko Dievs vēlas viņiem dot. Kungs apliecināja, ka dzird viņu ilgas un piepildīs tās valstībā. Daudziem šie cilvēki var likties smieklīgi un nicināmi, jo viņi paļaujas uz Dievu, ka viņi kā pravieši saņems no Dieva atalgojumu. Šīs četras svētības attiecas uz Jēzus mācekļiem. Jēzus šajos vārdos izsaka viņu privilēģijas un investīcijas nākotnē. Nabadzība šeit ir jāuzlūko kā dzīves veids, visu cilvēka eksistenci un ne tikai personiskā budžeta problēmu. Līdzās materiālajam trūkumam mācekļiem ir jāizlemj, vai viņi vēlas palikt malā vai dalīties savā dzīvēs nabadzībā, kuru piepilda Dieva žēlastība.

Jēzus skatījās uz saviem mācekļiem un pasludina viņiem, ka svētīgi ir nabagie. Viņš nesvēta nabadzību pašu par savi, jo tad tas varētu būt arī uztverts kā lāsts: “blēņas un melus liec prom no manis, ne trūkumu, ne bagātību nepiešķir man! Dod man tik maizes, cik pienākas, lai nepārēdos un nenoliedzu tevi, sacīdams: kas ir Kungs? - bet lai tomēr netiktu nabags, ka nesāku zagt, ka neaptraipītu sava Dieva vārdu!” (Sak 30, 8-9). Mācekļi zināja, ka viņi ir nabadzīgi un bez nekādiem materiāliem resursiem; viņi paļāvās uz Dievu un neko citu nevarēja no savas puses piedāvāt cilvēkiem kā tikai pašu Dievu. Vecajā Derībā bieži vārds “nabadzīgais” ir kā sinonīms vārdam “dievbijīgs” (Ps 40,18; 72, 2.4). Jēzus vārdi nebija solījums visiem nabagiem, bet apliecinājums saviem sekotājiem. Tas ir kaut tas īpašs būt par nabagu Kristus mācekļu pulkā, sekot Jēzum.

Otrā cilvēku grupa ir apmierināta ar to, ko pasaule viņiem piedāvā un kā pasaule apmierina viņu materiālās vēlmes, laimes un reputācijas alkas. Viņi īsti neko vairāk nemeklē un nevēršas pie Dieva lūgšanās, jo domā, ka dzīvē viņiem ir viss nepieciešamais. Tomēr Jēzus saka, ka pienāks diena, kad viņiem nekā nebūs; viņi ieraudzīs savu patieso stāvokli. Šī grupa ir asā pretstatā ar mācekļu ceļu, jo viņi var atļauties labi paēst, smieties un būt populāri. Tomēr visā savā ārišķībā viņi nespēj pat iztēloties nākotnes pārmaiņas un vēl jo vairāk sekot Jēzum. Nākotnes bēdas ir asā pretstatā svētībām. 

Senie pravieši aprakstīja mesijas ierašanos kā laiku, kad Dievs rūpēsies par nabagiem, izsalkušiem un vajātajiem. Jēzus apliecināja, ka šie laiki ir iesākušies. Praviešiem svētības bija izteiktas nākotnes laikā un izteica nākotnes cerības. Jēzus bija ieradies, lai nabagiem sludinātu Evaņģēliju (Lk 4, 16-20), lai atrastu starp tiem dzirdīgas ausis un dievbijīgas sirdis, kas būtu gatavas pieņemt Dieva žēlastību. Jēzum svētību laiks bija tagadne - šodien! Atsaucīgie cilvēki saprata, ka viņiem ir jāuzticas Kungam, jo viņi paši nekontrolē savu dzīvi, bet arī nevar ļaut, lai dzīves haotiskums pārņemtu viņus. Nabags Lūkasam ir tas, kurš ir pamests un dzīvo līdzās bagātniekiem, un tiek izsmiets. Evaņģēlists neraksta par tikumiem, bet vairāk vērš uzmanību uz konkrētām dzīves situācijām: nabadzīgi cilvēki, kuriem jāpacieš savi dzīves apstākļi un kurus Dievs prot pārveidot negaidīti auglīgā veidā. Bībeles vēsts visiem, kas cieš ir skaidra - Dievs cilvēku vēsturi sagriež saskaņā ar saviem taisnīguma ieskatiem. Marijas dziesma Magnificat par to ļoti izteiksmīgi liecina: “Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos. Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā.” (Lk 1, 52-53). 

Jēzus Lūkasa Evaņģēlijā bieži pārdomā nabadzības tēmu. Kāpēc šī tēma ir tik svarīga? Jo tā ieved mūs pašā kristietības sirdī: “Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, būdams bagāts, jūsu dēļ kļuvis nabags, lai Viņa nabadzībā jūs kļūtu bagāti” (2 Kor 8,9). Kāds ir nabadzīgs kristīgās nabadzības ideāls? Nabadzīgs ir tas, kas ir brīvs un savā brīvībā spēj pieņemt un atdot visu kā dāvanu; apdāvināšana - pieņemot un dodot - notiek lielā brīvībā un tāds cilvēks ap paša ego nebūvē pretenziju un prasību mūrus. Garā nabadzīgais ir tāds, kas ir nomiris priekš sevis un atbrīvojies no saviem virspusējajiem ieradumiem, un ir spējīgs atbildēt uz Dieva aicinātajiem un darbību. Izvēlētā tauta izceļoja caur tuksnesi, lai atklātu patiesību un noņemu no sirds uzslāņojumus, kuri nomāca sirdi un neļāva atklāt patieso nabadzību un izsalkumu - alkas pēc Dieva. Tās ir visdziļākās cilvēka alkas, kuras var apmierināt tikai pats Dievs, kurš ir gatavs cilvēkus barot ar Dzīvības Maizi - Sevi. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 5, 1-11, svētdiena V, C

Lk 5, 1-11

Iepriekšējā svētdienā Dieva vārds aicināja mūs izdarīt izvēli par labu Kristum, jo Jēzus vārdi ir dievišķi, spēcīgi un nevar atstāt mūs vienaldzīgus. 10. februāra svētdienā varam pārliecināties, ka tie, kas tos patiešām klausās un nopietni arī pieiet to īstenošanai, ienes savā dzīvē nopietnas pārmaiņas. Kad cilvēks ar ticību atveras un atbild Kunga vārdiem, viņš var kļūt par Kunga mācekli. Pieņemto Kunga vārdu cilvēks garīgi aug, bet neielaižot vārdu sirdī, cilvēks atver ceļu šaubām, noslēdzas, piedzīvo iekšējo tukšumu, vilšanos un pat dusmas, ka kāds vēlas sajaukt šķietamo mieru. Šajā svētdienā aplūkosim Sīmaņa Pētera aicināšanu, jo viņa ticības ceļš ir kā modelis citiem Kristus mācekļiem. Pētera un citu Bībeles varoņu aicināšana parāda, ka Dievam nav kādas ideālas aicināšanas vietas, laiki un personas. Dievs uzrunā un aicina visos kā grib: uz ezera, ceļā, svētnīcā, mājās, darbavietā, publiski un zem četrām acīm. Dievam nevajag kādu īpašu cilvēka sagatavotību, jo Viņš ar savu spēku veido cilvēkā visu nepieciešamo saskaņā ar savu ieceri. 

Evaņģēlists Lūkas rakstot par mācekļu aicināšanu uzsver Pētera personas vietu šajā procesā, jo tikai pēc tam, kad Jēzus sadraudzējās ar Pēteri un parādīja viņam savu spēku, Viņš sāka veidot savu mācekļu pulku. Pēteri Jēzus jau sastapa iepriekš, kad izdziedināja Pētera sievasmāti (Lk 4,38). Ezera krastā nenotika pirmā tikšanās reize un, ja skatās uz Evaņģēliju tekstiem, tad šī varēja būt trešā tikšanās reize starp Jēzu un Pēteri. Jāņa Evaņģēlijā lasām, ka Andrejs Pēterim teica, ka ir atradis mesiju (Jņ 1,41). Tā izskatās, ka Pēteris vēl nesekoja Jēzum kā māceklis uz “pilnu slodzi”. Kapernaumas sinagogā Jēzus atklāja savu mesijānistisko autoritāti un nebija jābrīnās, ka Pēteris uzaicināja Viņu uz savām mājām. 

Kungs tik ļoti uzrunāja Pēteri, ka viņš meklēja iespēju vēl klausīties Jēzus vārdos un tāpēc, kad Jēzus krastmalā sludināja, viņš izmantoja savu laivu kā ērtu sēdvietu. Negaidīti Jēzus vērsās pie Pētera ar lūgumu ūdenī iemest tīklu. Pieredzējušais zvejnieks un arī apkārtējie ļaudis zināja, ka vislabāk Ģenezaretes ezerā zivis ķert ir nakts stundā un dziļajos ūdeņos. Dienas laikā zivis uzturas seklajos ūdeņos. Tomēr Pēteris paklausīja Jēzum un noķēra tik daudz zivju, ka tīkli plīsa pušu. Pieredzot Jēzus spēka atklāsmi, Pēteris sajuta bailes un savu niecību, jo zivju daudzums bija neredzēti liels. Šis brīnums vīros izsauca divas reakcijas: izbrīns un grēkapziņu. Pēteris nebija kāds liels grēcinieks, tomēr svētuma priekšā katrs jūt lielu pietāti. Jēzus apstiprināja savu autoritāti (4, 31-44) un tagad varēja aicināt mācekļus sev sekot.

Pēteris šajā situācijā pieredzēja Dieva klātbūtni Jēzū un viņš atbildēja līdzīgi kā pravietis Isaja, kurš redzēja vīzijā Kungu un teica: “Vai! Man - es pagalam, jo man nešķīstas lūpas un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, - bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!” (6,5). Pēteris bija dziļi pārsteigts par šo dievišķo pieredzi vēl jo vairāk tāpēc, ka nebija to lūdzis. Patiesa Dieva redzēšana izsauc grēkapziņu. Pravietis Isaja īpaši juta savas mēles sabojātību, kas ir pravieša kalpojuma galvenais instruments. Tomēr Kunga žēlastība šķīstīja pravieti. Pēteris nesaņēma tādu zīmi kā Isaja, kuram eņģelis no altāra paņēmis ogli uzlika to uz mēles. Tādā veidā tika šķīstītas pravieša lūpas no grēkiem. Dievs var runāt caur ēzeli (Sk 22,28) un pat caur Kristus pretinieku (Jņ 11,51), bet parasti Viņš runā caur izvēlētiem cilvēkiem, kuriem piedod grēkus. Ogles vietā ir pats Kristus, kurš pats mirst un augšāmceļas par visiem cilvēkiem, lai atpirktu viņus no grēkiem; Pēterim pati Kristus klātbūtne ir kā attīroša uguns. Kungs ienāca pasaulē un “spēks izgāja no Viņa; un Viņš visus izdziedināja” (Lk 6, 19). Kristus spēka uguns nesadedzina mūsu cilvēcību, bet tikai grēku un apgaismo iekšējo dzīvi un to caurstrāvo: “ērkšķu krūms dega ugunī, bet nesadega” (Izc 3,2). 

Kristus aicināja Pēteri un citus zvejniekus sev sekot un prata izmantot šo cilvēku personiskās īpašībās Dieva valstības sludināšanas darbā. Lai zvejnieks labi varētu strādāt, viņam jābūt drosmīgam un izlēmīgam, pacietīgam un mērķtiecīgam, turklāt darbs jūrā pats par sevi prasa lielu ticību. Zvejnieki neizbēgami prot strādāt komandā un palīdzēt viens otram; viņiem jāprot darbu padarīt ātri un efektīvi. Ja loms neizdodas, viņiem krastā jāpārbauda tīkli, lai nākošajā naktī atkal dotos zvejā. Tomēr ar šādām īpašībām vien nepietiek, jo bez Kristus šīs prasmes paliek tikai personisko un profesionālo iemaņu līmenī. Nepieciešama ticība. Pēteris parādīja ar savu sēdēšanu laivā un klausīšanos, ka “ticība nāk no dzirdēšanas, bet dzirdētais - caur Kristus vārdu” (Rom 10,17). Pēteris veica pamatīgu garīgu sirds ceļojumu: sākumā viņš Jēzu sauca par “Mācītāju” (Lk 5,5), bet pēc brīnumainā zivju loma uzrunāja Jēzu kā “Kungs” (5, 8) - nesauc vairs par tādu, kas tikai māca, bet vēršas pie Viņa kā pie Dieva. 

Tas, kas Pēterim tika “atņemts” aicināšanās brīdī, tika atdots atpakaļ pilnīgi citādā veidā un citādā līmenī vēlāk; viņš vienlaikus bija tas pats un pilnībā pārmainīts. Tomēr viņam vēl vajadzēs daudz laika, lai no vecā cilvēka kļūtu par jauno cilvēku. Pieņemt Jēzus aicinājumu, nozīmē pieņemt Viņu pašu, pieņemt Viņu kā to, kas piepilda manu dzīves vēsturi, ritējumu un redzējumu, ar pārliecību, kas tas, kas uzticas Kungam nebūvē uz smiltīm, bet uz pamatīgas klints (Mt 7, 24-27). Pēteris un citi mācekļi pārliecinājās, ka Jēzus vārdi ir identiski ar Viņa personu, ka Viņš ir Vārds. Pētera aicināšana atgādina mums, ka ticība nevar būt vien subjektīva, vienpusēja, emocionāla nostāja, bet gan attiecības ar Kādu, kas ir Cits, nevis es pats un mans izdomātais kāds. Ja cilvēks paliek “savā ticībā”, var iestigt savā neskaidrajā un slidenajā reliģiozitātē, kurā nav attiecības ar Personu un tā rezultātā cilvēks koncentrējas uz sevi. Ticība ir uzticēšanās Jēzus Kristus personai. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 4,21-30, svētdiena IV, C

Lk 4, 21-30

Nācaretē Jēzus izklāstīja Evaņģēlija sludināšanas plānu un vienlaicīgi parādīja kāds liktenis Viņu gaida. Kunga vārdos ir ietverta Viņa darbības programma: meklēt nabagos, ieslodzītos, neredzīgos un apspiestos, kuri saskaņā ar pravieša Isaja vārdiem saņems atbrīvošanu. Otro svētdienu pēc kārtas klausāmies Evaņģēlija fragmentu, kurā Jēzus uzstājās sinagogā. Sinagogas dievkalpojums sastāvēja no lūgšanām, lasījumiem no Likuma un praviešu grāmatām, un sprediķa. Tikai lietpratējs varēja uzņemties šādu kalpojumu (Apd 13, 15). Sākotnējā apbrīna pret Jēzu pārvērtās naidīgā nostājā, kad klausītāji attapās, ka Jēzus ir no viņu vidus (Lk 4,22). Grūti ir izprotama šī uztveres maiņa. 

Visā Evaņģēlija kontekstā šai noraidošajai attieksmei ir programmatisks raksturs. Lūkas jau rakstot par Jēzus bērnību iezīmēja, ka Jēzus persona ienesīs šķelšanos tautā (2,34), bet laikā, kad evaņģēlists rakstīja Evaņģēliju Izraēlis noraidīja ne tikai Jēzu, bet arī Viņa vēsti. Šī noraidošā attieksme bija liela pirmatnējās Baznīcas problēma un evaņģēlista rakstos tas īpaši skaidri tiek atspoguļots; evaņģēlists Kristus noraidīšanu uztvēra kā traģēdiju un tāda tā ir līdz mūsu dienām.

Viņi vēlējās redzamus pierādījumus, kas apstiprinātu Jēzus apgalvojumus, jo viņi dzirdēja par lieliem notikumiem, kurus Jēzus veica Kafarnaumā. Nesaņēmuši nevienu brīnumu, viņi neatzina Jēzu par pravieti. Jēzum šajā situācijā radās iespēja atsaukties uz senajiem praviešiem, kuriem bija jāsaskaras ar līdzīgu neticību un kuri arī veica lielus darbus ārpus Izraēla (1 Ķēn 17,8-16; 2 Ķēn 5,1-14). Abi pravieši, Elijs un Elisejs, dzīvoja tumšos laikos, kad Dievs neatrada ticību savā tautā. Rakstos pravietis ir tas, kas labi redz Dieva darbus, bet tas ļoti bieži izsauca cilvēkos lielu pretestību, jo tādi pravieši izjauca ierasto mieru un tāpēc viņus nevarēja paciest un ienīda. Jēzus pieminētie Vecās Derības notikumi nebija domāti kā provokācija un nelabvēlīgas nostājas radīšana pret Viņu pašu, bet Kungs parādīja, ka Izraēla pravieši darbojās arī ārpus Izredzētās zemes robežām; praviešiem bieži mājās neveicās un viņu neveiksmes nepārsvītroja viņu aicinājumu vai uzticību Izraēlim. 

Jēzus drīzāk vēlējās uzveikt viņu neticību un izskaidrot, ka patreiz notiek tas, kas notika Elija un Eliseja laikā, kuri arī neatrada ticību tautā. Jēzus nevēlējās uzgriezt muguru jūdiem; tā to neizdarīja arī abi pravieši. Tomēr cilvēku uzvedība un neticība noteica, ka Jēzus vārdi pārtapa par spriedumu un norādīja, ka Evaņģēlija tika arī sludināta pagāniem. Sadusmotie cilvēki centās Viņu nolinčot. Šajā laikmetā jūdu tauta lūdzās un gaidīja uz Dieva darbību un pēdējo laiku iestāšanos, tomēr stundā, kurā Kungs sāka darboties, izrādījās, ka viņi to bija iztēlojušies savādāku: pirmkārt, jau ne tādā veidā kā viņi pieredzēja dotajā brīdī, ne tik konkrēti un tuvu savai dzīvei, ne tik izteikti un, šķiet, pats nepatīkamākais, ne jau kaimiņš! Noteikti ne Nācaretē un ne šodien! Dieva piedāvātais “šodiena” netika pieņemts, bet tika atlikts par labu diskusijām, pārdomām un lietas tālākai noskaidrošanai...

Tautas noraidošā attieksme neizsauca proporcionālu atbildes reakciju no Jēzus puses. Vētrainā cilvēku vēlme nogalināt Jēzu balstījās Atkārtotās Likuma grāmatas fragmentā: viltus “pravietis…, lai tiek nonāvēts, jo viņš dumpīgi runājis pret Kungu” (13,6). Tomēr viņi nespēja nogalināt Jēzu, jo “Viņš, tiem pa vidu izgājis, devās prom” (Lk 4,30). Nācaretes notikums skaidri norāda uz atmešanu, ko Jēzus piedzīvos trīs gadus vēlāk Jeruzālemē. Pirmajā reizē neizskaidrojamā veidā Jēzus izbēg no nāves. Uz šo notikumu var skatīties kā uz brīnumu, bet arī kā uz Jēzus dzīves un kalpošanas modeli, kurā Viņš iet pie jūdiem un tie Viņu noraida, Viņš norāda uz pagānu dalību Dieva valstībā un jūdi vēlējās Viņu nogalināt. Jēzu nenogalināja, jo vēl nebija pienākusi īstā stunda - krusta stunda.

Šī iziešana “pa vidu” ir kā Kunga pashas priekšvēstnesis, jo šeit Jēzus nāve tika izspēlēta cilvēku sirdīs, bet vēlāk šīs domas un valodas tiks īstenotas praksē; tagad Kungs caur slepkavu rokām izgāja cauri neskarts, bet vēlāk Viņu nogalinās, lai augšāmcēlies parādītu, ka “nāve vairs nevalda pār Viņu” (Rom 6,9). Jēzus iziešana “pa vidu” paredz Viņa godpilno misijas noslēgumu, kuru Kungs īstenos neskatoties uz naidu un vajāšanām. Jēzus netika atmests tikai Nācaretē vai Jeruzālemē, bet ik reizi, kad Kungs uzrunā kāda cilvēku un tiek atmests - tas ir šis Kunga “šodien” (Lk 4,21). Jēzus “šodien” ir klātesošs visā Baznīcas vēsturē, jo cilvēkam ir lielas grūtības “šodien” atbildēt uz Dieva vēlmi ienākt viņa dzīvē un būt par svarīgu un konkrētu šīs dzīves Personu. Tajā brīdī liekas, ka mana dzīve ir apdraudēta, jo tam nav jānotiek tagad! Tomēr vienīgais, kas var mainīt dzīvi ir šis Kristus “šodien” un tas ir lielais dzīves izaicinājums, drāma un prieks.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 1, 1-4; 4,14-21, svētdiena III, C

Lk 1, 1-4; 4,14-21

27. janvāra svētdienas Evaņģēlija vēsts ir cieši saistīta ar iepriekšējām divām svētdienām (Kunga Kristību svētki un Kānas brīnums). Jēzus Kristību notikums iesāka Viņa publiskās darbības sākumu, bet Galilejas Kānā jau praktiskā veidā Jēzus īstenoja savu misiju ikdienas dzīves notikumos; Jēzus uzturējās Galilejā un Nācaretē, kas simbolizē dzīves ikdienību. Jēzus cilvēkiem atklājās viņu ikdienas gaitās un parādīja, ka sadzīves notikumos Dievs vēlas ienākt un piepildīt tos ar savu klātbūtni. Kristiešu dzīve Evaņģēlija gaismā nav sekla un vienmuļa, bet kļūst par pestīšanas laiku un vietu, kad var īstenot to, ko cilvēks ir saņēmis kristībās. Katrai dienai ir neatkārtojama vieta pestīšanas plānā.

Šeit apskatīsim fragmenta pirmo daļu, lai nedaudz ielūkotos kā evaņģēlists Lūkas cenšas uzrunāt mūsu dzīves. Pirmie Lūkasa Evaņģēlija teikumi veido ievadu visam Evaņģēlijam. Evaņģēlists Lūkas kā vienīgais no četriem evaņģēlistiem norāda uz savu rakstīšanas metodi un mērķi. Viņš bija iepazinies ar citiem darbiem par Jēzu Kristu, un liek saprast, ka pats nebija liecinieks, bet pētnieks. Lūkas savu Evaņģēliju rakstīja pasaulei, grieķiem un tāpēc Jēzu Kristu izvietoja uz pasaules vēstures skatuves, piemin dažādas vēsturiskas detaļas. Pirmkārt, Evaņģēlija sākumā mēs varam atcerēties to, ka šīs ir viens no četriem Evaņģēlijiem; otrkārt, jāņem vērā, ka Lūkas Svētā Gara vadībā izvēlējās notikumus no Jēzus dzīves saskaņā ar saviem ieskatiem; treškārt, viņš uzrakstītāja grāmata, kas tika izstrādāta tā, lai tā būtu īstena vērtība visiem ieinteresētu lasītāju, t.s. Teofīls.

Lūkas rakstīja savu darbu otrajai kristiešu paaudzei. Pirmā kristiešu paaudze bija saistīta ar apustuļiem, kuriem nebija nepieciešamas grāmatas, jo viņiem bija atmiņas un sirdis pilnas ar Kunga klātbūtni. Otro paaudzi veidoja kristieši, kuri Jēzus nesastapa personiski. Kad Lūkas raksta “par notikumiem, kas risinājušies mūsu vidū” (1,1), viņš negrib pateikt, ka redzēja Jēzu, bet to, ka Jēzus darbība ritēja viņa laikmetā, mācība un “vārds bija dzīva un darbīgs” (Ebr 4,12) kristiešu starpā. Jēzus dzīves notikumus kristieši bija “atstājuši” (Lk 1,2) otrajai paaudzei, bet šie fakti bija ļoti dažādi: stāsts par Kunga nāvi un augšāmcelšanos, Jēzus teicieni, mācība, brīnumi, un citi svarīgi notikumu, kurus bija jāzina tiem, kas vēlējās kļūt par kristiešiem. 

Otrās paaudzes kristiešus bija jāiepazīstina ar šo lielo notikumu klāstu un rūpīgi jāizvērtē, ko iekļaut Jēzus dzīves stāstā tā, lai tas kalpotu evaņģelizācijai, katehizāciajai, liturģijai, garīgajai dzīvei un nākošajām paaudzēm. Svarīgi bija izveidot vienotu Jēzus dzīves ritējumu. Ja skatās uz apustuļa Pāvila mācību, tad redzam, ka viņš rakstīja daudz, bet neuzrakstīja Jēzus dzīves stāstu, bet tikai vēstules, kas bija kā aktuālas atbildes uz Baznīcas konkrētajām dzīves vajadzībām. Evaņģēlists Marks šādu Jēzus dzīvi pierakstīja balstoties uz apustuļa Pētera liecību; Lūkas līdzīgi izmantoja aculiecinieku liecības. 

Ziņas Lūkas smēlās no tiem, kas no “sākumā paši redzējuši un bijuši vārda kalpi” (1,2). Šeit nav minētas divas cilvēku grupas, bet aprakstīta viena un tā pati cilvēku grupa, jo to, ko viņi redzēja, viņi par to arī runāja. Lūkas izvēlējās starp atmiņām par Jēzu tās, kas atbilst dziļākajām cilvēka eksistences vajadzībām. Tas bija stāsts par Jēzu un nevis kāda teorija, ideja, filozofija vai pat iedvesmojošs reliģisks dokuments, bet tas, kas patiešām notika un ko var sludināt citiem. Jēzus stāsts nav cilvēku izdomu auglis vai abstraktu domu apkopojums, bet šis stāsts ir konkrētu cilvēku liecība, kas klausījās Jēzus vārdus un redzēja Viņa veiktās zīmes. Kad liecinieki sludināja notikumus, kurus pieredzēja, viņi atklāja, ka sludinātie notikumi mainīja cilvēku dzīves, šie stāsti bija spēka un Gara pilni, un “duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus” (Ebr 4,12). Lūkas to labi zināja un pierakstīja to, kas reāli darbojās un neizdomāja neko jaunu. Atzina, ka tie paši notikumi iedarbosies līdzīgi uz Teofīlu, kas lasīs šo stāstu un uz visiem citiem lasītājiem. 

Lūkas ”ļoti rūpīgi izpētījis” (1,3) visu, kas notika ar Jēzu, noteikti pārbaudīja visus faktus no Viņa dzīves vairākas reizes. Par to liecina arī arheoloģiskie pētījumu no Svētās Zemes, kuri apstiprina daudzus evaņģēlists pieminētos faktus. Viņa darba pamatīgums un rūpīgums parāda katram kristietim, kuram var bieži pietrūkst pacietības, ka darbs pie Jēzus dzīves iepazīšanas ir nopietns un pavirša pieejai Patiesībai ir pretstatā Evaņģēlijam. Lūkas vēlējās, lai lasītājs iepazītu Evaņģēliju, lai tas nepaliktu tikai atmiņā, bet arī sirdī. Tāda vienkārša Jēzus iepazīšana ir iespējama katram cilvēkam; nav nepieciešama mistika pieredze vai plašas un dziļas filozofiskas pārdomas, bet jālasa un jāapcer ļoti skaidri izklāstīti fakti no Jēzus Kristus dzīves. Vārdi “rūpīgi izpētījis” bija arī kā netiešs pārmetums tiem, kas līdzīgu darbu darīja pavirši un bez dziļākas izpratnes. Lūkas Evaņģēliju rakstīja Teofīlam. Šo vārdu var tulkot kā “tas, kas mīl Dievu” vai “Dieva mīlētais”. Šī cilvēka lomā var iejusties katrs kristietis, lai Dieva vārda, atklāsmes pieņemšana būtu ļoti personīga - man evaņģēlists uzrakstījis vēstuli par Jēzus Kristu. Jāņem vērā, ka šī vēstule nenodrošina tikai mūsu tikšanos ar vēsturiskiem faktiem par Jēzu, bet, pirmkārt, avots, lai satiktos ar Dieva Dēlu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 2, 1-11, svētdiena II, C

Jņ 2, 1-11

Nākamās divas svētdienas pārdomāsim Jēzus mesiānistiskās darbības sākumu. Iepriekšējā svētdienā svinējām Kunga Kristības svētkus, kad Jēzus uzsāka savu publisko darbību, bet tagad ir iespēja apskatīt dažus svarīgus šīs darbības aspektus. 20. janvāra svētdienā lasīsim Jāņa Evaņģēlija fragmentu par kāzām Galilejas Kānā. Šo notikumu bieži pārdomājam rožukroņa lūgšanā un saistībā ar Dievmāti, un tāpēc šoreiz iedziļināsimies šī fragmenta dziļajā sakramentālajā vēstī. Notikumu Kāna var saistīt ar Kunga Kristībām un attiecīgi arī uz mūsu kristībām. Pagājušajā svētdienā Jēzus lūdzās pirms kristībām, lai saņemtu Svēto Garu, Kānā Marija lūdza savam Dēlam vīna dāvanu, kas ielīksmo sirdi, ko var interpretēt arī kā Svēto Garu. Bez Gara cilvēka dzīve var būt garlaicīga, nospiedoša un vilšanās pilna, kā dzīve ar “pliku” ūdeni, kuram nav dziļuma un satura; bez Gara cilvēks nepieredz savas Dieva bērna tiesības. Vīns simbolizē dievišķību, gudrību un Vārdu, kurš māca, bet ūdens to, kas cēlies no zemes. 

Jēzus Kristības un kāzas Kānā ir cieši saistītas, jo abi šie notikumi paplašina mūsu izpratni par Jēzus dievišķību. Kristībās Jēzus atklājās jūdiem un uzsāka savu misiju pasaulē, lai pestītu cilvēci. Jēzus Kristībās mēs varam jau ielūkoties Lieldienu un Vasarsvētku notikumos, kuros mēs svinam Kunga dzīves, nāves un mīlestības noslēpumus. Jēzus iegremdējās Jordānas ūdeņos tā, kā gāja cauri ciešanām un nāvei, un Viņa iziešana no ūdeņiem simbolizē augšāmcelšanos, bet balodis, kas nolaidās pār Viņu Svēto Garu, kuru Baznīca saņems Vasarsvētkos. Jēzus darbības sākumā varam iepazīties ar notikumu, kurā atklājas Kunga pārpilnība un dāsnums (Jņ 2, 1-12). Kāna bija maza pilsēta un ir kļuvusi par simbolu Kunga rūpēm par cilvēka dzīves piepildījumu un ļoti spēcīgi parāda kā mūžība ienāk ikdienā, un to pārveido. Tas ir tas, kas notika Kunga pashas notikumā un Kānas brīnums mums ļauj padziļināt vēsti, ko saņēmām Kunga kristībās un jo īpaši pashā. Jēzus vārdi “mana stunda” (2,4) pilnā nozīme Jāņa Evaņģēlijā tiek īstenota nāves un augšāmcelšanās notikumā. Kad šī lielā stunda tuvosies, Jēzus teiks: “Pienākusi stunda, lai Cilvēka Dēls tiktu pagodināts” (12,23).

Kāzām kurās bija klātesošs Jēzus draudēja pieticīgs noslēgums, jo bija beidzies vīns. Pārpilnība, kas saistīta ar Jēzus ienākšanu cilvēku dzīvēs un dažādās situācijās īstenojās vīna brīnumā. Jēzus kāzu viesiem dāvā vīnu pārpilnībā. Evaņģēlists pārsteidz lasītājus ar lielo vīna apjomu, ko rada Jēzus. Uzmanību varam pievērst vārdiem “piepildīja līdz malām” (2,7). Šie vārdi atklāj šī fragmenta mērķi un vēlas pateikt, ka Jēzus dāvana ir pārbagāta; Jēzus neierobežojās savās dāvanās, skrupulozi nemēra un neskopojās, līdzīgi kā sējējs no līdzības, kurš sēja uz dažādām augsnēm sēklu un lielu daļu zaudēja, tomēr nepārtrauca to darīt (Mt 13, 3-23; Mk 4, 3-9; Lk 8, 5-8). Kungs praktizēja to, ko sludināja: “Dodiet, tad arī jums tiks dots: labu, saspaidītu sakratītu un pārpilnīgu mēru” (Lk 6,38). Jēzus piepildīja visus lielos traukus kādus viena varēja atrast! Līdzīgi Viņš uztic savus garīgos dārgumus mums, lai “mēs [tos] glabājam māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu ne no mums, bet no Dieva” (2 Kor 4,7). “Māla trauki” atsauc atmiņā pēdējās svētdienas vārdus no Isaja grāmatas par aizlūzušās niedres nenolaušanu (42,3) - Kungs ir pacietīgs un smalkjūtīgs, un neskatoties uz mūsu trauslumu dāvā mums savus sakramentus nevis lai atgādinātu par mūsu vājumu, bet lai mūs celtu. 

Ūdens trauki bija nepieciešami jūdu šķīstīšanās rituāliem dažādās ēdienreizēs - pirms ēšanas, tās laikā un pēc maltītes. Jēzus klātbūtne iesāka kaut ko jaunu. Šķīstīšanās rituāliem bija nepieciešams ūdens un nevis vīns. Vēl viena svarīga detaļa ir tā, ka tur bija “seši akmens trauki” jūdu šķīstīšanās rituāliem (Jņ 2,6); matemātiski skatoties skaitlis seši ir septiņi bez viens; seši ir nepilnīgs skaitlis, jo tam tikai nedaudz pietrūkst līdz pilnīgajam skaitlim -septiņi. Tādā veidā evaņģēlists Jānis mums parāda jūdaisma nepilnību, kura vietā nāk kaut kas pilnīgs. Tik ļoti pārāks kā vīns pār ūdeni, un ne tikai vienkārši vīns, bet vīns pārpilnībā. Jaunā dzīve nenesīs tikai uzlabotu dzīvi, bet dzīvi pārpilnībā. Lielās ūdens tilpnes ar vīnu parāda, ka Evaņģēlija jaunajam vīnam nav robežu. Kas ir viesis šajās kāzās? Katrs, kas pieņem kristības, lasa Evaņģēliju un piedalās Euharistijā. Kāzas Kānā notika īsi pirms jūdu pashas svētkiem (2, 13), un tas notika divus gadi pirms Pēdējā Vakarēdiena, kad Jēzus vīnu pārvērta savās asinīs. Vēl viena detaļa, ko pats Evaņģēlija fragments mums nepasaka, bet ir pamanāms, ja lasa tekstu pēc kārtas, ir tas, ka kopš Jēzus kristībām līdz Kānai paiet septiņas dienas. Jēzus šajā kontekstā ir kā jaunais Adams, bet Marija - Ieva, pateicoties kurai jaunā Adama darbība iesākas ar godību, septītajā dienā, kuru “Dievs svētīja un darīja to svētu” (Rad 2,3).

Tas, ko Jēzus paveica Kānas kāzās ir simbols tam, ko Viņš veiks ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās noslēpumā. Ūdens trauki simbolizē veco Ādamu, cilvēku nepilnību un grēcīgumu. Jēzus ņem šo veco ūdeni un pārveido to vīnā - pat ne jaunā ūdenī, bet pārveido par kaut ko pilnīgi jaunu. Vīns norāda uz atjaunošanos, aizrautību un uzmundrinājumu, un tas raksturo Svētā Gara darbību. Pārveidojot ūdeni vīnā Jēzus parāda savu godību, kas tiks piepildīta “Tēva valstībā, kur ticīgie dzers jauno vīnu - Kristus Asinis” (KBK 1335). Pēdējā Vakarēdienā Jēzus runāja par kādu svarīgāku mielastu: “Patiesi es jums saku, ka es jau vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to no jauna dzeršu Dieva valstībā” (Mk 14,25). Jēzus saviem mācekļiem deva jauno vīnu, savas jaunās derības asinis. 

Brīnumā mēs redzam kā Kristus atklāja savu vienotību ar cilvēkiem un ielūdz uz savu mielastu visus cilvēkus, jo sagatavotās dāvanas ir bagātīgas. Evaņģēlijā pieminētās vietas, kur ēdienreizes tiek norādīti konkrēti ēdieni (maize, vīns, zivis) un šīs vietas tiek interpretētas kā norādes uz Euharistiju, bet dažreiz gan Euharistija, gan arī kristības. Ūdens pārvēršana vīnā var norādīt uz kristībām un Euharistiju. Šajā stāstā var atrast norādes gan uz kristībām, gan Euharistiju, tomēr parasti Euharistija ir šī stāsta interpretācijas vadošais motīvs. Ja mēs domājam par kristību liturģiju, tad varam atcerēties, ka tajās ūdens arī tiek pasvētīts un brīnumainā veidā pārtop liturģijas laikā par pāri plūstošā kristību avotā, līdzīgi kā trauki, kuru bija pilni ar ūdeni. Kānas brīnums var norādīt vienlaicīgi uz abiem sakramentiem un norādīt uz pirmo kristiešu Euharistijas svinēšanas izpratni, kas bija cieši saistīta ar kristībām. Kungs arī šajā svētdienā aicina mūs nākt pie Viņa bagātajām dāvanām, pie pāri plūstošiem traukiem, lai mūsu iztukšotās dzīves piepildītu Svētais Gars. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 3, 15-16.21-22, Kunga Kristīšanas svētki

Lk 3, 15-16.21-22

Kunga Kristīšanas svētki noslēdz Kristus Piedzimšanas svētku laiku. Šie svētki ir jāuzlūko visu svētku kontekstā, kurus svinējām pēdējo nedēļu laikā: sākumā pieminējām Kristus piedzimšanas noslēpumu, kad Dieva Vārds iemājoja nabadzīgā Bētlemes pilsētā, Marijas un Jāzepa, un ganiņu ielenkumā; pēc tam pārdomājām Kunga Epifāniju, kad ar austrumu gudro starpniecību Mesija atklājās visām tautām. Starp šiem diviem lielajiem svētkiem svinējām vēl citas svarīgas dienas, un viss šis laiks un katra svētku diena pakāpeniski atklāja Iemiesoto Dieva Dēlu mums ticīgajiem. 13. janvārī Baznīca svin svētkus, kuros Jēzus atklājas Jordānas krastos Jānim Kristītājam un jūdu tautai. Šajā kristību notikumā Jēzus pirmo reizi, kā pieaudzis vīrietis, parādās publiskajā dzīves sfērā un ierodas pie Jāņa Kristītāja, jo līdz cilvēki “domāja” (Lk 3,15: dialogizomai - iekšēji dziļi spriest, domāt rūpīgi, argumentēt, sarunāties ar citiem, diskutēt, debatēt), ka Jānis ir mesija, valdīja zināma gaidīšanas spriedze, bet tagad visas neskaidrības zūd. 

Jēzus Jordānas upes krastos ieradās un parādīja savu lielo pazemību, ka ir gatavs piedalīties gandarīšanas rituālā kaut arī pats ir bez grēka. Visos iepriekšējos Kristus Piedzimšanas svētkos varējām redzēt Kunga pazemību pieņemot cilvēcisko eksistenci; līdzīgi kā Bētlemes nabadzībā un vienkāršībā Jēzus pazemojās, tāpat ir gatavs pieņemt kristības kopā ar visiem grēciniekiem. Jēzus visā savā darbībā kalpoja grēciniekiem un parādīja cik ļoti Dievs ir tuvu cilvēkiem. Šajos svētkos prieks par to, ka Kungs ir nācis mūsu vidū piepildās, un uzsākas Viņa publiskās dzīves laiks, kuru pārdomājām pārējā liturģiskā gada laikā. Jēzus publiskās dzīves ceļa galvenie motīvi tiek iezīmēti šajā pirmajā Kunga dzīves posmā, ko pārdomājām Ziemassvētku laikā, kad varam iepazīties ar norādēm, ka Mesijai būs jāiet pazemojumu un pazemības ceļš, lai īstenotu Dievu pestīšanas plānu līdz pat krusta nāvei. 

Jēzus nostājās grēcinieku pusē un tādā veidā izrādot viņiem Dieva labvēlību, un iedrošina mūsu atgriešanās centienus. Jēzus kristības norāda uz Kunga Pashu, kuras laikā Dieva Dēla meklējumi, lai atrastu pazudušos ļaudis sasniedza kulmināciju - Kunga tika iegremdēts nāvē. Evaņģēlists Lūkas cenšas īpaši uzsvērt šo Jēzus solidaritāti ar grēciniekiem. Jēzus personu evaņģēlists parāda saistībā ar visu cilvēci (Lk 3, 23-38); kā to, kas cēlies no Ādama (3, 38) un ir jaunais Ādams: “Pirmais cilvēks Ādams kļuva dzīva dvēsele, pēdējais Ādams - atdzīvinātājs Gars.” (1 Kor 15, 45; skat. Rom 5,14). Jēzus solidarizējās ar visiem cilvēkiem Svētā Gara spēkā, kuru saņēma lūgšanā (Lk 3, 21). Lūgšana ir svarīga tāpēc, ka nevar izprast Dievu un Viņa darbību no “ārienes”: “Jo Viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam” (Apd 17,28). Gars ir tas, kas ļauj redzēt visu šo notikumu dziļumu.

Jēzus kristības arī atklāj kāda bija pirmo kristiešu viena no svarīgākajām kristību izpratnēm. Caur kristībām katrs ticīgais kļūst par iemīļoto Dieva bērnu (3, 22), kurš neatmet grēka aptraipītu cilvēku, bet gan pietuvojas viņam, lai pestītu no grēka. Jēzus vienlaicīgi pieņemot kristības ar grēciniekiem arī norāda uz kristību sabiedrisko raksturu, kurā mēs kļūstam par brāļiem un māsām Kristū. Jēzus kristoties parāda savu vienotību ar tautu, kas piedzīvo atgriešanos un jau šajā savā pirmajā publiskajā darbībā parāda, ka pieņem kristības par savu tautu, uzņemas tautas grēkus. Jēzus kalpojošā nostāja tiek skaidri iezīmēt: būt priekš citiem. Tāda bija visa Viņa dzīve. 

Jēzus kristībās varam nolasīt visu Viņa dzīves programmu, un līdzīgi tas ir ar mūsu kristībām, kas iezīmē mūsu kristīgās dzīves sākumu. Kristības nav maza un privāta dievbijības forma, bet pirmais un fundamentālais sakraments. Svētais Gars nāk pār katehumenu tāpat kā pār Jēzu, un dod savu spēku, kad iegremdēšanās nāvē šķiet biedējoša un krusts ir traucēklis un izsauc pretestību; Svētais Gars nāk lūgšanā, kad nezinām kā lūgties un neizprotam savu dzīvi Kristus perspektīvā, neprotam to visu salikt pa plauktiņiem un vairāk domājam par neskaidro un noslēpumiem nekā par to, ka Kunga ir uzsācis lielu atjaunošanas darbu mūsos. “Kristība ir ticības sakraments.Taču ticībai vajadzīga ticīgo kopiena. Katrs ticīgais ticēt var vienīgi Baznīcas ticības kontekstā. Ticība, kas nepieciešama, lai saņemtu Kristību, vēl nav pilnīga un nobriedusi ticība, bet gan tās iesākums, kuru ticīgais ir aicināts attīstīt” (KBK 1253). 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 2, 1-12, Kunga Parādīšanās svētki

Mt 2, 1-12

Kunga Parādīšanās svētku Evaņģēlija lasījums katru gadu tiek ņemts no Mateja Evaņģēlija stāsta par Austrumu gudrajiem, kuri apmeklē Bērnu Jēzu. Šie svētki tiek arī saukti par Triju Ķēniņu, Triju Austrumu gudro un Zvaigznes dienu, tomēr visatbilstošākais nosaukums ir tas, ko mums piedāvā Baznīca - Epifānija jeb Atklāsme, dievišķības atklāšanās - Kunga Parādīšanās svētki. Austrumu gudrie iesāka lielu svinīgu gājienu pie Dieva Dēla, kas turpinās līdz pat mūsu dienām. Jau no neatminamiem laikiem cilvēki ir meklējuši patiesību un veidus kā iepazīt Dievu, un sev nezinot, viņi bija ceļā pie Kristus. Šajā evaņģēliskajā stāstā šie daži austrumu gudrie pārstāv visas pasaules tautas Pestītāja priekšā un tas iesāk kādu jaunu laikmetu pasaules vēsturē un cilvēku meklējumos - Kungs pats nāk pie mums. 

Visi, kas gāja pie Jēzus - sākumā gani, vienkārši cilvēki - atpazina Kungu; pēc tam gāja arī pasaules gudrie. Pie Kunga gāja lieli un mazi, cilvēki, kas pārstāvēja dažādas sabiedrības grupas un zemes. Austrumu gudrie bija pirmie citzemju pārstāvji, Kunga priekšā. “Cilvēks pēc savas dabas meklē patiesību… Viņa meklējumi tiecas pie dziļākas patiesības, kas var viņam parādīt dzīves jēgu...pie tās viņš nenokļūst tikai ar saprāta palīdzību, bet arī caur uzticēšanos citiem cilvēkiem, kuri var apliecināt patiesības drošumu un autentiskumu. Spēja un lēmums uzticēt sevi un savu dzīvi citai personai ir noteikti viens no izteiksmīgākajiem antropoloģiskajiem aktiem... Cilvēks atrodas uz meklējumu ceļa, kuru ar cilvēciskiem spēkiem nevar pabeigt: meklē patiesību un meklē personu, kurai varētu uzticēties.” (Jānis Pavils II, Fides et Ratio 33). Svētais Gars darbojās patiesības meklētājos un Austrumu gudrie atrada gan patiesību, gan arī Personu - Jēzu Kristu. 

Mateja Evaņģēlijs pirmajās divās nodaļās atklāj lasītājiem Jēzus identitāti un skaidro kā Viņu pieņēma dažādas cilvēku grupas. Pirmajā nodaļā atrodas Jēzus raduraksti ar četrām sievietēm tajā, kuru dzīvē Dievs īpašā veidā darbojās, un ģenealoģijas beigās ir Marija, kuras dzīvē Dievs darbojās pilnīgākajā veidā. Otrajā nodaļā iepazīstam Austrumu gudros un svētās ģimenes bēgšanu uz Ēģipti, un tādā veidā redzam kā apkārtējā pasaule un cilvēki reaģēja uz Bērnu Jēzu. Austrumu gudrie simbolizē pagānus, kas ieraugot kādu neredzētu zvaigzni tai sāka sekot. Atpazīt netipisku zvaigzni starp ierastām zvaigznēm nav liela māksla, bet gudrie nolasīja šo Dieva vēsti, un bija gatavi tajā ieklausīties. Pretēji pagānu nostājai, Izraēlis bija pieradis pie Dieva Vārda un neuztvēra šāda veida atklāsmi; vēlējās palikt netraucēts savās spēku un līdzsvaru spēlēs. Austrumu ceļinieku jautājums jūdiem varēja likties naivs un nevietā: “Kur ir piedzimušais jūdu Ķēniņš?” (Mt 2,2), tomēr izsauca apmulsumu un nemieru. Gudrie bija gatavi meklēt un sastapt Kungu, bet pretēja nostāja, kuru sastapa Jeruzālemē, bija noslēgšanās uz tikšanos. 

Gudrie (gr. magos) pārstāv to cilvēku grupu, kas ir gatava uz tikšanos; viņi bija cilvēki, kas vēroja un pētīja apkārtējo īstenību, un notiekošās parādības un pārmaiņas. Viens no tādiem jaunumiem, kuru viņi redzēja bija zvaigzne. Tajā laikā kādas zvaigznes parādīšanās tika interpretēta kā zīme tam, ka piedzims kāda izcila persona. Gudrie apņēmās noskaidrot precīzi kāda persona ienāks pasaulē šīs zvaigznes zīmē. Zvaigzne aizveda viņus uz Jeruzālemi, kur sastapa vienaldzību un bailes. Tā ir viena no šī stāsta ironiskajām pusēm. Ja vēl valdnieku varētu saprast, jo viņa vara bija apdraudēta, bet Rakstu zinātāji un priesteri, kaut arī zināja no kurienes gaidīt mesiju, paši viņu nemeklēja, jo viņiem vairs nebija nepieciešama kāda Dieva iejaukšanās viņu un cilvēku dzīvēs. Savu dzīvi viņi bija labi iekārtojuši un mesija varēja tikai izjaukt šo šķietamo kārtību; pestīšana neiederējās šajā dzīves projektā. 

Zvaigzne, atvedusi gudros pie Jēzus, zaudēja savu nozīmi, bet tās funkciju pārmantoja Evaņģēlijs un Baznīca, kas cauri gadsimtiem ved cilvēkus pie Jēzus. Gudrie Dievu vēl nepazina, bet ziņkārības pārņemti, pētot un sekojot zīmēm nonāca līdz Dievam. Katrā paaudzē cilvēki meklē kādu zvaigzni, kurai sekot, un kristticīgo viens no nopietnākajiem uzdevumiem ir būt par tādām zvaigznēm, starp ierasto un tai pat laikā grandiozu pasaules dažādību, parādīt kādu īpašu gaismu. Tāpēc arī kristiešu aicinājums ir būt caurskatāmiem, lai neslēptu no cilvēkiem Kristus zīmes, kuras ieliek mūsos kristības avots. Ne tikai ārējas zīmes, formālas, teorētiskas atbildes kādas gudrie dzirdēja Jeruzālemē, bet liecība: jā biju tur un aizvedīšu tevi pie Pestītāja. Ja kāds prasa, kur ir Jēzus, kur Viņu var atrast, kāda ir Viņa vēsts, mācība, dzīves māksla, tad mums ir jāprot liecināt balstoties uz savu pieredzi, ceļu, kuru esam nogājuši līdz Bētlemei, no turienes līdz Kalvārijai, un sastapuši Kungu trešajā dienā augšāmcēlušos. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 2, 41-52, Svētās Ģimenes svētki

Lk 2, 41-52

30. decembra svētdienā Baznīca svin Svētās Ģimenes svētkus un pārdomā Lūkasa Evaņģēlija fragmentu, kurā varam iepazīt Svētās Ģimenes locekļus, kad Jēzus bija jau 12 gadus vecs. Šis notikums veido pēdējo epizodi Kunga bērnības stāstā, laika ziņā tālu no piedzimšanas stāstiem, bet vēl ilgi līdz Jēzus publiskās darbības sākumam. Evaņģēlists Lūkas vēlējās uzrakstīt garu un nepārtrauktu stāstījumu, kas noslēgsies Romā (Apd 28, 14.16), un tāpēc arī kā vienīgais no evaņģēlistiem ievietoja šo notikumu savā darbā. Ja neskaita šo notikumu, par Jēzus bērnību Evaņģēlijs mums neko citu nesaka. Saskaņā ar ieradumu Marija un Jāzeps devās uz Jeruzālemi, kur svinēja Pashas svētkus. Pēc Pashas svētku dienas sekoja Neraudzētās maizes svētku septiņas dienas. Šie svētki ilga astoņas dienas un pēc šīm dienām Marija un Jāzeps dodoties atpakaļ uz mājām nepamanīja, ka Jēzus jau negāja kopā ar viņiem. 

Trīspadsmit gadu vecam zēnam jūdaismā bija tiesības pievienoties ticības kopienai, kļūt par sinagogas locekli un “bauslības dēlu”, kā arī varēja doties svētceļojumā uz Jeruzālemi. Sākot ar trīspadsmit gadiem vīrietim bija jāievēro viss, kas izrietēja no apgraizīšanas jeb piederības Derībai. Jūdu tradīcija (Mišna) ieteica zēniem praktizēt likumu jau vienu vai divus gadus ātrāk, lai sasniedzot trīspadsmit gadu vecumu jaunietis būtu jau gatavs ievērot likumu, iegūtu zināmi praksi. Jūdu vīriešiem, tātad arī Jēzum, bija jāievēro likums, kurš noteica, ka trīs reizes gadā jāapmeklē svētki Jeruzālemē: Pasha, Vasarsvētki un Būdiņu svētki (Izc 23,14-17). Daļai jūdu tā bija grūta likumu prasība, jo daudzi no viņiem bija izkaisīti pa Romas impēriju un ārpus tās. Šādās dienās pilsētā, kurā dzīvoja kādi divdesmit pieci tūkstoši iemītnieki, varēja sapulcēties no sešdesmit līdz simts tūkstoš ceļinieku. 

Cilvēki ceļoja lielās grupās un tāpēc nav jābrīnās, ka Jēzus vecāki viņa prombūtni pamanīja tikai pēc dienas. Divas lielas vecāku grupas gāja kopā: pirmajā grupā gāja sievietes un bērni, un viņiem sekoja vīrieši un zēni. Gan Jāzeps, gan arī Marija varēja domāt, ka Jēzus ir pie otra no vecākiem, jo dēla vecums ļāva pievienoties abām no grupām. Tomēr šajā fragmentā evaņģēlists nevēlējās uzsvērt svētkus, bet to, ka “bērns Jēzus palika Jeruzālemē” (Lk 2,43) un svētnīcā ar “rakstu mācītājiem” (2,46) sarunājās. 

Jēzu Marija un Jāzeps atrada svētnīcas daļā, kas bija paredzēta mācīšanai un diskusijām (Apd 5,25). Jaunietis bez problēmām varēja pievienoties šādai sarunu grupai. Jēzus arī nepalika malā un ne tikai klausījās pieredzējušos rakstu mācītājus, bet pats iesaistījās ar jautājumiem. Šī ir skaidra liecība, cik ļoti Jēzus alka pēc patiesas gudrības. Nācaretē varēja būt vairāki labi rakstu mācītāji, bet galvaspilsētā varēja izmantot radušos iespēju un padziļināt savas Rakstu zināšanas pie tautas elites pārstāvjiem. Tajā laikā izglītībā uzsvars tika likts uz problēmu apspriešanu. Tas deva iespēju uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Tāpēc nebūtu jābrīnās, ka Jēzus iesaistījās šajās diskusijās, tomēr Jēzus ne tikai izdarīja to, ko varēja atļauties katrs jaunietis - iesaistīties diskusijā, bet arī pārsteidza apkārtējos. 

Jēzus jau no agras bērnības veidoja dziļas attiecības ar Tēvu, kas pārsniedza ierastas jūdu reliģiskās prakses un izpratnes robežas. Attiecības ar Tēvu bija viņa dzīvē pirmajā vietā un arī turpināja pakļauties saviem vecākiem. Jēzus “pazušana” un “atrašanās” parāda, ka viņa dzīvē bija sfēra, kuru nevarēja apkārtējie izprast. Marijas vārdos skan zinām pārmetums: “Dēls, kāpēc Tu mums tā darīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām” (2,48). Jēzus kā patiess jūds un labs skolnieks, atbild uz jautājumu ar diviem jautājumiem: “Kāpēc jūs mani meklējāt?” (2,49) Jēzum vecāku meklējumu liekas pārsteidzoši, jo priekš Viņa pašsaprotami bija atrasties Tēva mājās. Tas nebija pārmetums vecākiem, bet neizpratne. 

Otrs Jēzus atbilde-jautājums: “Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva?” (2,49). Jāievēro, ka tie visi ir Jēzus pirmie vārdi šajā Evaņģēlijā! Tie ir vārdi par Tēva mājām, svētnīcu, jo jūdi bija pārliecināti, ka Kungs dzīvo svētnīcā. Paliekot svētnīcā Jēzus uzsvēra, ka Viņam ir svarīga tuvība ar Dievu; ka Viņa pirmās mājas nav Nācaretē, bet pie Tēva Jeruzālemē. Tālāk Evaņģēlijā Lūkas arī attīsta šo domu, kad raksta par Jēzus ceļu uz Jeruzālemi (9,51-19,28). Jēzus savā dzīvē īstenoja šīs “Dieva lietas”, Dieva plānu un parāda, ka jau no jaunības ir gatavs pildīt Dieva gribu. Jēzus saka: “jādarbojas” un šī nepieciešamība parādās Viņa mācībā (4,43; 13,33) un īpaši attiecas uz Viņa ciešanām un augšāmcelšanos (9,22; 17,25; 22,37 u.c.). Kad Jēzus izsaka šo nepieciešamību, Viņš negrib teikt, ka ir Tēva gribas akls vergs, bet to, ka paklausīgi pieņem Tēva gribu un uztver to kā savu gribu un aicinājumu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mih 5, 1-4a, IV adventa svētdiena, C

Mih 5, 1-4a

Adventa pēdējā svētdiena un Kristus Piedzimšanas svētki šogad cieši seko viens aiz otra, un šo svētku vēstī var palīdzēt mums iepazīt pravietis Miha. Ceturtās adventa svētdienas pirmais lasījums no Mihas grāmatas dāvā mums iespēju dzirdēt ierastu un tuvu pravietisko vēsti par mesijas piedzimšanu. Pravietis Miha darbojās 8. gs. pirms Kristus, laikā, kad asīriešu rokās krita Samarija (722.g.) un apdraudēta bija Jeruzāleme. Ar savu sludināšanu pravietis vērsās pie Jūdas iedzīvotājiem, kurus arī apdraudēja Asīrija un piedzīvoja vienu lielu iebrukumu, kura laikā Jūda zaudēja vairākas pilsētas (2 Ķēn 18-19; Mih 1,10-16). 

Tomēr vēl nopietnāka problēma bija tautas neuzticība Derībai, kuri aizmirsa par Dievu un Viņa likumu. Pravietis kritizēja materiālismu un liekulību. Simts gadus vēlāk pravietis Jeremijs piemin Mihas drosmi, kurš iedrošināja ķēniņu Hizkiju uzsākt pārmaiņas valstī, lai nenākto pār to sods (Jer 26,18-29). Karu un laupījumu laikmetā ilgas pēc miera un valdnieka, kas nodrošinātu mieru un taisnību bija lielas. Tas bija lielas bezcerības laiks, kad valdnieks nespēja nodrošināt mieru un lielākas impērijas pakļāva un deportēja iekarotās tautas. 

Miha ar spēcīgiem vārdiem vērsās pret valstu vadītājiem un reliģiskajiem līderiem (Mih 1-3.nod.), tomēr arī sola tautas atjaunošanos (4-5.nod.), kad cilvēki atkāpsies no elkdievības un mazsvarīgas pilsētas saņems žēlastības, un šajā kontekstā parādījās pravietojums par Bētlemi. Bētleme ir nenozīmīgākā, jaunākā un “sīkākā no Jūdas saimēm” (Mih 5,1). Bībelē šis vārds, kas norāda uz “sīkāko” citviet Bībelē attiecas uz jaunāko cilvēku, to, kam ir maza sociālā ietekme un vara. Dāvids, kurš nāca no šīs pilsētas arī bija jaunākais no brāļiem; Dāvida tēvs neplānoja, ka viņš būs izvēlētais un tāpēc pat negribēja viņu pieminēt. Likums noteica, ka vecākajam brālim bija pirmdzimtā tiesības neskatoties uz tēva jūtām pret kādu citu no dēliem (At 21, 15-17). 

Tomēr Bībelē bieži notiek pretējais: Dievs izvēlas kādu citu. Jēkabs iegūst pirmdzimtības tiesības un svētību; Jāzeps tiek paaugstināts pār saviem brāļiem. Dāvidu nepamana, un tikai Samuels atpazīst viņā nākamo valdnieku un pravietis Dāvidu svaidīja par karali (1 Sam 1, 16). Nācarete līdzīgi kā citi ciemi tika uztverta kā nomale. Natanaēls jautāja: “Vai no Nācaretes var būt kas labs?” (Jņ 1,46). Līdzīgi varēja jautāt arī par Bētlemi. Tāds spriedums attiecās uz pilsētu un uz tās iedzīvotājiem. Dievs savās izvēlēs parāda, ka nedarbojās ar pasaules loģiku, bet izvēlas saskaņā ar savu gribu: “Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos” (Lk 1, 52).

Par šo pravieti un viņa ietekmi nav daudz vēsturisku ziņu, nebija ietekmīga persona, tomēr Dievs viņu izvēlējās, lai dotu viņam savu Vārdu. Dievs īstenojot savus plānus bieži izmanto mazus līdzekļus, vienkāršus cilvēkus un visu to, kas pasaules acīs ir mazs. Šis pravietis kā nepazīstams cilvēks, nāk no mazpazīstamas pilsētas un sludina cilvēkiem Dieva gribu. Šī griba ir pārsteidzoša. Maza pilsēta kļūs par vietu, kur piedzims liels valdnieks un tādā veidā Dievs no nepamanāma notikuma rada kaut ko lielu. Karaļa pieticīgā izcelsme ir pretstatā ar viņa lielo spēku. Pravietis uzsver, ka jaunais valdnieks “celsies no laiku iesākuma” (Mih 5,1), ko var arī interpretēt kā atsauci uz pirmo cilvēku Ādamu, kurš Dieva vārdā valdīja pār visu radību. “No laiku iesākuma” norāda arī, ka valdnieks būs izcēlies no paša Dieva.

Jaunais valdnieks valdīs pateicoties Dieva palīdzībai un Viņa vārdā. Šī valdīšana būs vispārēja un aptvers visu zemi, nesīs cilvēkiem mieru. Pravieši Miha un Jesaja neatkarīgi viena no otra rakstīja, ka valdnieks nāks no Bētlemes, no kurienes bija cēlies arī Dāvids (1 Sam 7, 10-16). Jaunais valdnieks nāks kā atbilde tam, ka tautai nebūs patiess valdnieks. Pravietojums piepildījās Jēzus piedzimšanas notikumā, kurš piedzima mazā pilsētiņā, kuru nepamanīja pasaules lielie. Pestīšanas vēstures kontekstā Mihas pravietojums pārsniedza visas cerības. Mihas vārdos parādās skaidra liecība par pirmo adventu, ka Dieva Dēls ienāks pasaulē, bet arī norāde, uz otru adventu, ka Kungs atnāks valdīt uz mūžiem. Bētleme kļuva par neaizmirstamu godības vietu, kurā piepildījās visas ilgas un laiki, un Dievs kļuva par cilvēku, lai pārtrauktu grēka varu, dāvātu jaunu dzīvi cilvēkiem, kuri bija noguruši no vecās lietu kārtības, kurus mocīja un nomāca cerības trūkums.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 3, 10-18, III adventa svētdiena, C

Lk 3, 10-18

Pagājušo svētdien iesākām lasīt Lūkasa Evaņģēlija 3. nodaļu, kurā evaņģēlists daudz raksta par Jāni Kristītāju un arī šajā svētdienā turpināsim iedziļināties šī lielā pravieša darbībā. Šīs svētdienas fragmentu arī var iedalīt divās daļās: pirmajā daļā Jānis skaidro, ko darīt cilvēkiem, lai atgrieztos (Lk 3, 10-14) un ar savu vēsti vēlējās sasniegt visus cilvēkus un profesijas. Otrajā daļā ar savu mācību norāda uz Kristu (3, 15-18). Tādā veidā izkliedēja visas valodas, ka Jānis nav solītais mesija. Jānis uzsvēra, ka pēc viņa nāks kāds spēcīgāks par viņu. “Farizeji un bauslības pratēji” (7,30) noraidīja Jāni, bet citi uzdeva viņam jautājumus, jo gribēja zināt kāda ir viņa mācība un prasības. Jānis izrādījās ļoti praktisks: cilvēkiem jādalās ar to, kas viņiem pieder.

Pie Jāņa nāca dažādas cilvēku grupas, parasti cilvēki, kuri savu atgriešanos varēja piedzīvot pateicoties kāda cita vārdiem, jo viņi bija vienkārši un nespējīgi uz dziļām pārdomām, tomēr, kas svarīgi, juta nepieciešamību mainīt savu dzīvi. Jāņa vēsts sasniedza arī sabiedrības augstākos slāņus, jo no atgriešanās aicinājuma grūti aizbēgt. Jānis šos dažādu grupu cilvēkus aicināja būt atvērtiem vienam pret otru, lai viņi savā starpā darītu mīlestības darbus - kaut ko vairāk nekā prasīja jūdu likums. Muitnieki un kareivji tika aicināti rīkoties taisnīgi un godīgi. Jānis neaicināja mainīt savu darbu, bet rīkoties taisnīgi. Jānis neaicināja arī uz revolūcijām, bet uzsvēra morālos principus, kas mainīs sabiedrību daudz efektīvāk nekā ārēja sistēmas maiņa. 

Jānis Kristītājs varēja cilvēkus šķīstīt vien ar kristību ūdeni, bet pēc viņa nāks tas, kurš ar uguni šķīstīs sirdis. Mesijas atnākšana ļaus cilvēkiem pieredzēt tiesu vai šķīstīšanos, un tāpēc nožēla bija steidzami nepieciešama. Cilvēku bijība pret Dievu mudina uz daudz jūtīgāku attieksmi vienam pret otru. Klausītāju pūlis saprata Jāņa sludinātos vārdus, tie trāpīja uz pateicīgu augsni, un jautāja viņam kā izvairīties no soda. Mesijas gaidīšana bija tam laikmetam raksturīga domāšanas strāva un nav jābrīnās, ka cilvēki meklēja izcilās personās tādas īpašības, kas liecinātu par mesiju. Jānis teica, ka “es neesmu cienīgs Viņa kurpju siksnas atraisīt” (3,16). Palestīnā skolotājiem nemaksāja par mācīšanu, bet audzēkņi savu pateicību izteica dažādos pakalpojumos. Sens rabīnu teiciens skan tā: “Katru pakalpojumu, kuru veic vergs savam saimniekam darīs māceklis savam skolotājam izņemot sandaļu siksnu atraisīšanu”. Tā bija skolotāja-mācekļa attiecību robeža un to nepārkāpa, lai nekristu pārmērībās, bet Jānis iet tālāk un parāda, ka mesijas priekšā viņš ir niecīgs cilvēks. 

Cilvēku jautājumos bija klātesošs vārds “darīt” (poieo - t.s. radīt, veidot, sagatavot u.t.), kas caurauž visu Bībeli grieķu valodā no paša sākuma līdz beigām (Rad 1,1; Atkl 22,15); tas ir ļoti spēcīgs vārds: “Dievs radīja” (Rad 1, 1.7.11. u.t.t.). Savstarpējā saprašanās izveidoja saiti starp Jāni un cilvēkiem, un šī “darīt” noskaņa to noteikti veicināja. Jāņa Kristītāja klausītāji saprata, ka pati kristīšanās bez sirds un dzīves maiņas nenesīs augļus. Atgriešanās sludināšana sagatavoja cilvēkus mesijas personas pieņemšanai. Ar mesiju nāks arī Gars, kas bieži Vecajā Derībā tiek saistīts ar laiku pirms laiku beigām (Is 32,15; 44,3; Ez 36, 25–27; Jl 2:28–32). Mesijas ierašanās iezīmēs vētīšanas darba sākumu. Vētīšanas procesā meta graudus pret vēju, lai tas aizpūš vieglās daļiņas projām, bet graudi krita atpakaļ uz zemi, lai tos salasītu (Sak 20,28; Jer 15,7; Is 34,8-10). Kristības Svētajā Garā salasīs to, kas nokritīs uz zemes, bet citus aizpūtīs vējš. Pelavas sadedzinās. Jānis Kristītājs vēsti par mesijas nākšanu ievietoja sava laika cilvēku dzīvēs kontekstā; viņš neaizrāvās tik ļoti ar simboliem vai tēliem, bet kā jau pagājušajā svētdienā redzējām, Jānis dzīvoja konkrētā vēsturiskā realitātē, vietā un laikā. Dieva Vārds nāca pie Jāņa, lai pravietotu, ka Dieva apsolījumi piepildīsies. Līdzīgi tas notiek Baznīcas un ticīgo dzīvē, kad Gars nāk konkrētos dzīves apstākļos, lai visu dzīvi vērstu Kunga virzienā un norāda atgriešanās nepieciešamību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 3, 1-6, II adventa svētdiena, C

Lk 3, 1-6

Adventa otrajā un trešajā svētdienā varam iepazīt Jāņa Kristītāja personu. Otrajā adventa svētdienā uzsvars netiek likts tikai uz Jāni Kristītāju un viņa mācību, bet arī uz viņa misijas vēsturisko kontekstu un Vecās Derības pravietojumu piepildīšanos. Šīs svētdienas fragmentu var iedalīt divās daļās: pasaules vēsture (Lk 3,1-2) un pravietiskie solījumi (3, 4-6). Evaņģēlists Lūkas uzskaita svarīgākās vēsturiskās personas, kas saistītas ar šo pestīšanas vēstures kulminācijas posmu un parāda, ka notikumi, kas tuvojās, ir nozīmīgi visai pasaulei. Lūkas piemin gan politiskos, gan arī reliģiskos līderus, kas ļoti skaidri norāda, ka briest lielas pārmaiņas pasaules vēsturē. Pravieši vēstīja, ka pestīšanas laikā karaliskā un priesteriskā vara apvienosies vienā (Zah 6,13).

Interesanti, ka Lūkas uzskaitos šo līderus sākumā piemin ietekmīgāko personu (imperatoru), pēc tam reģionālos pārvaldniekus un beigās Izraēla priesterus. Ja šo fragmentu iztēlojas vizuāli, tad var paņemt pasaules karti (par pasauli var uzskatīt arī Romas impēriju) un no pamazām pietuvināt līdz pat Jeruzālemei. Tā it kā binoklis pietuvinātu skatu no kosmosa vienam ģeogrāfiskam punktam. Tomēr Dieva vārdu nesaņēma neviens no pasaules varenajiem, ne imperators un pat ne priesteri. Tad kurš to saņēma? Dievs uzrunāja Jāni Kristītāju, pazemīgu jūdu pravieti. Turklāt pirms Jāņa pēdējā praviešu balss bija dzirdamas pirms četrsimt gadiem. 

Jāņa sludināšana iezīmēja Vecās Derības beigas un laika piepildīšanos Jēzū Kristū. Kad Lūkas citē Vecās Derības pravieti, evaņģēlists informē savus lasītājus, ka Jāņa sludināšana ir cieši saistīta ar Dieva pestīšanas darbu savā tautā. Dievs tuvojas! Pravietis Jānis piepildīja pravieša Isaja pravietojumu: “sataisiet Kunga ceļu, taisnas dariet Viņa takas! Katra ieleja lai piepildās, un katrs kalns un pakalns lai nolīdzinās, kas līks, tam jātop taisnam, un kas nelīdzens, tam jātop līdzenam ceļam; un ikviena miesa redzēs Dieva pestīšanu.” (Is 40, 3-5). Zīmīgi, ka šis fragments ir sākums pravieša Isaja grāmatas centrālajai daļai (40-55. nod.), kur ir sakopoti Dieva apsolījumi, kuri piepildīsies Jēzū Kristū. Pravietis Isajs un Jānis sludina Izraēla un pasaules atjaunošanos. 

Jānis sludināja ceļa sagatavošanu Kungam līdzīgi kā tas tika darīt, kad senatnē karaļa svīta ceļoja un ceļš, kur tā devās tika uzlabots. Jānis praktizēja grēku nožēlas kristību*, kas simbolizēja sirds pārmaiņas. Jānis kristīja Jordānas upē un Vecās Derības kontekstā viņš ieņem pravieša Elijas lomu, kurš darbojās šajā reģionā. Jānis sludināja Vecās Derības praviešu stilā, aicinot cilvēkus “atgriezt” sirdis, lai tās pievērstos Dievam. Ebreju vārds šûb burtiski nozīmē “griezties” un līdzīgi kā latviešu valodā, Vecās Derības cilvēki runāja par “griešanos”, aizgriešanos vai atgriešanos no grēkiem. Pirms Kunga ierašanās Jāņa Kristītāja sludinātā atgriešanās vēsts sasniedza augstāko punktu. Jānis saviem laika biedriem parādījās kā cilvēks, kas pieprasīja rīcību un bija patiess vīrišķīgas nostājas piemērs. 

Tie, kas klausījās viņa vārdus bija aicināti nopietni pārdomāt savu domāšanas veidu. Cilvēks parasti uzsver savu nozīmību un liek sevi centrā. Ja kāds vēlas sekot Kungam, viņam, līdzīgi kā pārdomu sākumā, jāiztēlojas, ka uz savu dzīvi skatās kā ar binokli, attālina skatienu no sevis, un jāskatās uz to ar Kunga plašumu un dziļumu. Šāda attālināšanās ļauj ieraudzīt kādas lietas ir mums apkārt, jo ikdienas informācijas bombardē mūs (reklāma, ziņas, darbs, satiksme, laikapstākļi u.t.t.), bet ir lietas kuras neievērojam, īpaši pārdabiskā pasaule, bet tā ir daudz krāšņāka un lielāka nekā viss redzamais. Lai mainītos pasaules redzējums ir jāatgriežas, lai uzveiktu ilūzijas un ieraudzītu Dieva klātbūtni pasaulē, kurš piepilda savus solījumus. 

* Vairāk par sv. Jāņa Kristīšanas praksi. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 21, 25-28.34-36, I adventa svētdiena, C

Lk 21, 25-28.34-36

Pirmā adventa svētdiena ik gadus ļoti izteiksmīgi atgādina par pastarā dienu. Šīs svētdienas Evaņģēlija lasījums sastāv no divām daļām: pirmajā dzirdam pastarā vēsti, bet otrā aicinājumu uz modrību. Evaņģēlists Lūkas rakstot par šiem beigu notikumiem vēlas īpaši uzsvērt gaidīšanas, nomoda un drosmes aspektu dažādu grūtību priekšā, tomēr nekad ticīgais nevar aizmirst, ka pasaules un katra cilvēka dzīve ir Dieva gādīgā skatiena ietverta. Jebkāda pārmērīga nodošanās laicīgām rūpēm vai slēpšanās no realitātes (ēšana, dzeršana...) cilvēku padara smagnēju un nespējīgu domāt par Kunga atnākšanu. Advents ir laiks, lai vairs nebēgtu no realitātes un nākotnes neskaidrībām, bet ieticētu Kunga klātbūtnei savā un pasaules vēsturē. 

Jēzus apokaliptiskā runa Evaņģēlijā atrodas Viņa mācības pašās beigās un īsi pirms ciešanu notikumiem. Šajā brīdī Evaņģēlijā augstāko pakāpi sasniedza mācība par valstību, kas izsauca nedraudzīgu attieksmi pret Kungu, un daudzus jautājumus un grūtības no mācekļu puses, kā arī ir kā pēdējais posms Jēzus mācībā pirms Viņa nāves un augšāmcelšanās notikumiem. Šāda Jēzus mācība nav nejauša, jo ar pastarā runu Jēzus vēlējās iepazīstināt savus mācekļus pirms savas krusta nāves, lai viņi spētu saglabāt ticību pasaules naidīguma priekšā. Krusta zīme rāda ceļu visai dzīvei, kurā Dievs nepārtraukti nāk mums pretī ar savu žēlsirdīgo sirdi, lai mūs glābtu un padarītu par saviem bērniem.

Evaņģēlija fragments sākas ar tēliem, kas spēcīgi iedarbojas uz iztēli un šie apokaliptiskie tēli atvieglo Jēzus vēsts ierakstīšanos atmiņā un sirdī. Pirmajā fragmenta daļā Jēzus runāja par kosmiskām zīmēm, kas parādīsies Cilvēka Dēla atnākšanas laikā un cilvēku bailēm šo notikumu priekšā. Saule, mēness un zvaigznes jeb debesu sakustēšanās Vecās Derības pravietojumos norāda uz pagānu valstu iznīcināšanu (Is 13, 9-10; Ez 32, 7; Jl 2, 10.31). Kad nāks Cilvēka Dēls, Viņš piepildīs pravietojumu (Dn 7, 13-14), kad tiesas dienā tiks iedibināta Dieva valdīšana un tiks sagrauts viss, kas cilvēku piepilda ar tukšībām. 

Nākotnes katastrofu priekšā mācekļiem jāstiprinās cerībā. Visi citi šo notikumu priekšā dzīvos neizpratnē un bailēs. Kad visas aprakstītās lietas notiks, Kunga mācekļi pacels savas galvas, šāda rīcība ir prieka simbols, jo viņu pestīšana tuvosies. Otrajā fragmentā, Kungs brīdināja savus mācekļus, lai vienmēr tie ir gatavi beigām. Kaut arī ticīgie var novērot dažādas laika zīmes, viņi arī var sapīties ar ikdienas dzīves notikumiem. Nejūtīgas sirds darbības programma ir attēlota līdzībā par neprātīgo bagātnieku, kurš atpūtās, ēda, dzēra un līksmoja (Lk 12, 14-21) un nebija gatavs atskaitīties par savu dzīvību, bet tikai par sakrātajiem labumiem.

Jēzus šajā lasījumā ir kā vienīgais taisnīgais uz kuru mums jāvērš mūsu acis un pie kura mums ir jāiet visas savas dzīves laikā. Katrs dzīves brīdis ir iespēju un žēlastības laiks; katrā brīdī var darīt labu vai ļaunu. Šīs svētdienas Evaņģēlijs ļoti spēcīgi un pārliecinoši atgādina par laika nozīmi ticības dzīvē un veidu kā jāpieņem laiks - laika šodiena un laika beigu mērķis. Pirmā adventa svētdiena aicina skatīties uz priekšu, uz Kristus otrreizējo atnākšanu. Kristus piedzimšana un otrreizējā atnākšana ir jāuzlūko kā viens notikums, jo saskaņā ar Rakstiem beigu laiki iesākās ar Jēzus Kristus iemiesošanos, kad Dievs sevi izteica vispilnīgāk (Ebr 1, 1-3). Tālākā vēsture lielā mērā saistīta ar to, vai cilvēks klausīsies vai arī neklausīsies Jēzu Kristu. Laiks starp Kristus piedzimšanu un pēdējo tiesu mums ir dots kā žēlastības laiks, neskaidri ilga, tomēr nopietns un Dieva mīlestības pilns. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 18, 33b-37, svētdiena XXXIV, B - Kristus, visas pasaules Karaļa svētki

Jņ 18, 33b-37

Mūsu Kunga Jēzus Kristus Vispasaules Karaļa svētkos Evaņģēlija fragments vērš mūsu uzmanību uz Jēzu Kristu kā karali, kurš ir brīvs cilvēku radīto struktūru priekšā. Kungs ir patiesības karalis, kurš nes svabadību un satricina lepnību, iedomību un egoismu. Jēzus ar savu stāju parāda kāds ir patiess un brīvs cilvēks, un kādam jābūt katram cilvēkam, kurš ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības: “Lūk, kāds Cilvēks!” (Jņ 19,5). Jāņa Evaņģēlijā Jēzus ciešanas vienlaicīgi ir Viņa godības stunda. Evaņģēlists izmanto neizpratnes un dažādu nozīmes līmeņu valodu. Vienu trešdaļu no ciešanu apraksta aizņem aina, kurā Jēzu nopratina Pilāts (18, 28-19,16). Tā ir ciešanu apraksta centrālā aina. Šajā svētdienā lasām tikai nelielu daļu no šī fragmenta. 

Jūdi atnāca pie Pilāta un lika viņam notiesāt Jēzu uz nāvi, jo Viņš sevi saucot par karali. Tieši tāpēc Pilāts jautāja: “Vai Tu esi jūdu Ķēniņš?” (18,33) un tādā veidā vēlējās Jēzum pateikt, ka orientējas apsūdzībās un ka Viņam nav nekas slēpjams. Romas varu interesēja tikai šis jautājums, jo reliģiskajos jautājumos viņi neiejaucās. Šajā fragmentā trīs reizes tiek lietots vārds “ķēniņš” (basileus) un trīs reizes “valstība” (basileia). Pilāts vārdu “karalis” uztvēra politiski. Pats Jēzus nelietoja šo vārdu, pat tad, kad tauta gribēja Viņu pasludināt par karali, Viņš aizgāja projām no viņiem. No vienas puses Evaņģēlijs norāda, ka Jēzus šo vārdu nepieņēma, bet no otras - neatmeta. Evaņģēlija tekstā evaņģēlists lasītāju sagatavo šai tēmai un norāda, ka cilvēki uztvēra Jēzu kā ķēniņu (1,49; 6,15; 12,13-14), tikai vēl nebija skaidrs kāds ķēniņš Viņš būs un tikai tagad noskaidrosies. 

Pastāvēja būtiska atšķirība starp pagānu un jūdu izpratni, kas ir karalis; jūdiem karalis bija Dievs. Jūdi bija pretrunu pilni, jo īpaši tāpēc, ka šajā epizodē atzina Romas imperatora varu un šī epizode jau robežojās ar elkdievību. Jēzus Pilātam vēlējās paskaidrot, ka Viņa valstība nav jāuzlūko kā politiska vienība. Sākumā Kungs paskaidroja, ka Viņa valstība nenāk no šīs pasaules. Jēzus bija cits karalis! Jēzum svarīgi bija nodot šo vēsti, ka Viņš ir cits karalis! Pasaules valdnieki izmanto varu vai arī tiem tās pietrūkt, spēj uzspiest savu gribu un paklausību, ieviest savu kārtību, režīmu un cenšas to noturēt. Vārds “valstība” arī Jēzus mācībā nebija politisks. “Valstības” pastāvēšana paredz kaut kādu cilvēku saišu pastāvēšanu, cilvēku kopumu, kuri spēj atzīt, ka cilvēks viens pats nevar eksistēt. Kungs vēlējās šo vārdu piepildīt ar daudz dziļāku jēgu, kurā centrālā vieta būtu Dievam un nevis cilvēku varas ambīcijām. 

Evaņģēlists parāda, ka Jēzus izvairās no “ķēniņa” titula, bet pats cenšas parādīt Jēzu kā “ķēniņu”. Tāds ir apustuļa Jāņa dziļais teoloģiskais rakstīšanas stils. Jēzus šajā fragmentā ir parādīt ļoti pretrunīgi, kā uzveikts un uzvarētājs, atklāts un izsmiets. Jēzus ir apsūdzēt, tomēr īstenībā apsūdzētājs un tiesnesis. Pretinieki runā patiesību, kuru paši nepazīst un apkaro. Evaņģēlija lasītājs redzot šos paradoksus iepazīst patiesību par Jēzu. Kungs neieradās valdīt pār tautām un zemēm vai paplašināt savas ietekmes sfēras, bet atbrīvot cilvēkus no grēka verdzības un vēlas samierināt visus ar Dievu. 

Visa Jēzus dzīve bija kā liecība par Dieva mīlestību pret cilvēku, kas savu pilnību sasniedza krusta nāvē. Krusts ir kā “tronis” uz kura īstenojas Dieva mīlestības valdīšanas augstākais punkts, kurā “šīs pasaules valdnieks tiks izmests ārā” (Jņ 12,31) un iedibināta Dieva valstība, kas ir atvērta uz katru cilvēku, kurš bez piederības un jēgas klaiņo pa pasauli. Šī valstība pilnībā atklāsies laiku beigās, kad Dievs valdīs skaidri un nepārprotami. Kungs aicina sekot savam piemēram un nevaldīt un nedominēt pār citiem cilvēkiem, bet atklāt katrā Tēva bērnus, brāļus un māsas. Egoisma robežu iezīmēšana un raizes par savu “es” apdraudējumu ir raksturīga tiem, kas cīnās par varu, kontroli un dzīvo bailēs un nav brīvi, bet Kungs izvēlas krusta godību, mīlestību līdz pat nāvei, lai liecinātu par Dieva valstību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 13, 24-32, svētdiena XXXIII, B

Mk 13, 24-32

18. novembra svētdienas galvenā vēsts atgādina mums par Cilvēka Dēla atnākšanu, kura ierašanās uzsāks vecās pasaules norietu, kurā daudzas vājības neļauj cilvēkam dzīvot vienībā ar Dievu un cilvēkiem, un iesāksies jauna pasaule, kurā kopība ar Dievu uzplauks pilnībā. Katrs cilvēks savas sirds dziļumos var atklāt šīs alkas pēc harmonijas un miera, un Jēzus Kristus atnākšana iedibinās laimes un prieka valstību. Cerība, ka Jēzus atnāks kristiešiem dod spēku izturēt dažādus pārbaudījumus neskatoties uz to, ka Viņš nenorāda precīzu laiku, kad Viņš nāks pēc Jeruzālemes svētnīcas nojaukšanas. Skaidrs bija tas, ka mācekļiem bija jābūt gataviem uz jebko jebkad un nenodarbināt sevi ar dienu skaitļošanu, kad Kungs atnāks, lai varētu auglīgi īsteno savu kristīgo misiju pasaulē - sludināt Evaņģēliju. 

Evaņģēlija fragmenta sākumā Jēzus runāja par kosmiskām pārmaiņām kā Vecās Derības pravietis. Vecās Derības autori gaidīja Dieva atnākšanu un sauca to par “Kunga dienu”. Daudzviet psalmos var lasīt par Kunga ierašanos, kurš tiesās pasauli un iedibinās savu valstību. Jaunajā Derībā notika nelielas izmaiņas, jo “Kunga dienas” vietā parādījās Kristus atnākšanas notikums, kurš būs tiesnesis un visa Jaunā Derība gaida šo notikumu. Ierasti Jēzus vārdus skaidro divējādi. Viena grupa uzsver kosmiskās katastrofas realitāti, bet citi redz simbolisko realitāti. Jēzus vārdos nevajadzētu tik ļoti meklēt postažas sākumu. Bībelē pastarā tekstus neuztver tikai tieši. Reālistiskais skaidrojums ir problemātisks, jo saskaņā ar Jēzus runu, pasaule nepārstās pastāvēt pēc tam, kad “zvaigznes kritīs no debesīm” (Mk 13,25; Atkl 6,13), cilvēki joprojām dzīvos uz zemes, lai sagaidītu Cilvēka Dēlu. Jēzus atsaucās uz Daniēla grāmatu (7,13) un nosauca sevi par Cilvēka Dēlu. Šis tēls norāda, ka Tēvs kronēs Viņu par pasaules valstības valdnieku, kas pastāvēs mūžīgi.

Jēzus atsaucās uz Vecās Derības tekstiem, kuros pravieši runāja par tiesu, kas paredz pagānu valstību krišanu (Is 13, 9-10; 34,4; Ez 32,7-8; Jl 2,10.31; Am 8,9). Lielās debesu ķermeņu kustības uzsver Dieva varenību un tiesas bargumu, kas sakustinās ne tikai pasaules sabiedrības, bet arī cilvēku iekšējo pasauli. Jēzus atnākšanas mērķis nebūs dabas likumu sakustināšana, bet cilvēka, kas tika radīts pēc Dieva tēla un līdzības, uzrunāšana. Dabas ietekmēšana būtu pārāk triviāla, bet cilvēka prāta un brīvās gribas uzrunāšana daudz sarežģītāks uzdevums. Jēzus nevēlas mūs iedvesmot, lai mēs gleznotu pastarā dienas gleznas vai rakstītu futūristiskas grāmatas, Viņš nerunā tik daudz par pasaules beigām, bet par pasaules vēstures jēgu. 

Bieži ikdienas dzīve spēcīgi mums atgādina, ka ļaunais ņem virsroku, bet labais zaudē. Ja kristietis uz katru notikumu skatās ļoti šauri un neredz plašāku perspektīvu, viņš zaudē cerību. Kungs vēlas mums pateikt, ka spēks, kas ir Viņa krusta notikumā visā pilnībā atklāsies laiku beigās. Marka Evaņģēlija 13. nodaļas pirmajā daļā mēs lasām, ka ticīgie sastaps savā ceļā viltus mesijas un praviešus, vajāšanas un konfliktus. Šādu notikumu ēnā Kristus māceklis var apjukt un vilties, un sākt šaubīties, vai Kristus krusts ir tik spēcīgs. Var pat likties, ka Jēzus ieteikumi no šīs pašas nodaļas ir ironiski un nereāli: “nebīstieties” (13,7), “lūdzieties” (13, 18) u.tml. Ticība ir atslēga, lai izprastu šo 13. nodaļu, lai zinātu kam “neticēt” (13,21) un ko “ievērot” (12,23). Vispirms ir jāiepazīst Kristus persona, jātic Viņam, lai varētu pateikt, kam es neticu un no kā izvairīties, lai savu skatienu vērstu uz Viņu un nevis uz viltus ziņām. 

Jēzus atnākšana godībā nozīmēs jaunas radības laiku un būtiski būs, lai pasaule kopā ar cilvēku saglabātos, lai Kungs to varētu pārmainīt. Pravieši daudzkārt runāja par jauno zemi un jaunām debesīm, un šo domu uzsvēra arī Jaunās Derības autori (Mt 19,29; Apd 3,20-21; Rom 8,19; Atkl 21, 1.5). Lai saglabātu šo pasauli ir jāsāk ar savas mazās pasaules saglabāšanu un atklāšanu patiesības gaismā. Dievs neprasa no mums kļūt par pasaules notikumu un dabas katastrofu atšifrēšanas “praviešiem’’, bet ļoti nopietni aicina rūpēties par garīgo modrību, kas ļauj mums sagaidīt Kristu tad, kad Viņš atnāks. Pasaules vēsture un arī mūsu dzīves ritējums ir kā liela un dziļa kosmiska drāma, un tieši Kungs dod mums spēku, lai ietu ticības ceļu, kas novedīs mūs uz satikšanos ar Jēzus Kristu. 

br. Jānis Savickis OFMCap