Lapas

2.06.2026

1 Kor 2, 1-5, V svētdiena, A

1 Kor 2, 1-5

sv. Pāvils, manuskripts no Austrijas, Institut
für Realienkunde - Universität Salzburg 
1190-1200.g.

St. Paul - Institute of Material Culture of the Middle Ages
and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.


8. februāra svētdienā otrais Svētās Mises lasījums ir no pirmās vēstules korintiešiem 2. nodaļas, kurā Pāvils raksta par Krustā sisto Kristu. Apustulis vēlējās risināt nesaskaņu un dalījumu problēmu Korintas baznīcā, un tāpēc arī norādīja uz sevi kā krusta gudrības vēstnesi. Jūdiem un grieķiem tā bija grūti saprotama valoda, jo Pāvils nerunāja kā filozofs ar mērķi iztapt grieķiem vai kā sludinātājs, lai iegūtu jūdu uzticību, bet pilnīgi savādāk, “lai jūsu ticība nebūtu cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā” (1 Kor 2, 5). Dieva spēks veidoja ticības kopienu Korintā un nevis cilvēku gudrības plānu īstenošana.

Pāvils pretdarbojās korintiešu centieniem pēc daudz filozofiskākas gudrības un pagājušājā svētdienā, vēstules 1. nodaļas noslēgumā apliecināja, ka šīs pasaules gudrība Dievam ir muļķība un tāpat Dieva auteniskā gudrība ir muļķība pasaules acīs. Tāpēc nav jābrīnās, ka cilvēki brīnās par Dieva grudrību, kas pasaules acīs atklājas kā krusta neprāts. Šādā kontekstā Pāvils iesāka 2. vēstules nodaļu, jo korintiešu vidū vēlējās “neko nezināt kā vien Jēzu Kristu, krustā sisto” (1 Kor 2,2).

Krustā sistā Kristus vēsts vēstures konkrētībā un šī lasījuma gadījumā Korintas baznīcā ar savu pestījošo spēku un noturību darbojās. Interesanti, ka Pāvils šajā brīdī nepiemin augšāmcelšanos, lai mazinātu krusta ieļaunojumu. Apustulis tādā veidā liek korintiešiem atklāt krusta notikuma spēku un gudrību, un ne tikai tā pārvarēšanu ar augšāmcelšanos, kādu īslaicīgu pārejas posmu. Protams, ir zināms, ka Kungs ir augšāmcēlies un tāpēc Pāvils Viņu sauc par Kristu, bet viņš gribēja kristiešiem atgādināt, ka Augšāmceltais vienmēr ir arī Krustāsistais.

Patiesa gudrība nav pieejama pasaules gudrajiem un šī gudrība ir Dieva plāns pasaules vēsturei, kuras centrā ir Dieva noslēpums, kas ir atpazīstams vien caur brīvu Kunga atklāsmi un brīvu šīs atklāsmes pieņemšanu. Kunga ciešanu vēsts Pāvilam sludināšanā bija visaptveroša un pārņemoša, un cieši saistīta ar augšāmcelšanos. Pāvilam krusta vēsts bija viņa sludināšanas centrā un Krustāsistais ir Dieva spēks un gudrība, jo mācība par patiesā Dieva Dēla krusta nāvi ir mūsu ticības stūrakmens, kura priekšā cilvēks ir jānostāda, lai pieņemtu lēmumu un nemazinot krusta ieļaunojumu.

Ticība nav tikai prāta darbība, bet apgaismība, paplašinājums un mūsu iepazīšanas padziļinājums atvroties Dievam un pieņemot Viņa atklāsmi. Ticības apgaismots saprāts sliecas Dieva autritātes virzienā un tāpēc ticība tic autoritātei, jo mūsu saprāts pats par sevi nespēj adekvāti izprast perstīšanas noslēpumu. Ikdienišķs cilvēks ar savām zināšanām un gudrību pārdabiskās atklāsmes priekšā ir nepietiekams.

Pāvils izmantoja svarīgus jēdzienus, lai izteiktu savas rūpes par ticību - noslēpums, liecība, pestīšana - un tie visi norāda uz krustu, kas ir Dieva noslēpumainās plāns, kurā atklājas noslēpums par Dieva mīlestību un pestīšanu. Svarīgi ir tas, Pāvils nedomāja tikai par Jēzus krustu kā tādu, bet vēl vairāk pievērsa uzmanību tā sludināšanai, kurā krusta ceļam ir nemitīgi jākļūst aktuālam. Korintieši ticēja Jēzus krustā sišanai, tomēr gribēja paskriet garām šim noslēpumam, lai krusts nebūtu sludināts un iekļauts kristīgās dzīves izvēlēs. Krusts ir zīme, ka Dievs mūs iemīlēja radikāli, tomēr Viņš nevēlas uzspiest mums savu mīlestību.

Korintieši vēlējās izvairīties no Dieva piedāvātā ceļa trausluma un meklēja citus ticības skaidrošanas veidus, vai nu ar pārliecinošu argumentu spēku, lai vārdi būtu iedarbīgi vai pielāgojoties cilvēku gudrībai, lai padarītu mācību daudz saprotamāku. Pāvils izlēma spēcīgi turēties pie Krustāsistā vēsts un neizmantoja retoriskus paņēmienus un cilvēcisko autritāti, bet vienkāršus un nenozīmīgus vārdus. “Neizmantojam šeit sofistiskus argumentus, jo tiem nav spēka. Vārdus neuzvar vārdi, kas izzūd - gluži pretēji, mēs sludinām krustā sisto Kristu, ko pasludinājuši pravieši. Pieņemiet šīs liecības un aizzīmogojiet tās savā sirdī.”*

* sv. Jeruzalemes Kirils, 13. katehēze 8.

br. Jānis Savickis OFMCap

1.27.2026

1 Kor 1, 26-31, IV svētdiena, A

1 Kor 1, 26-31

Apustulis Pāvils māca, manuskripts no Lielbritānijas, 
Oksfordas Univeristātes, 13.gs. vidus.
1. februāra svētdienā turpinām kā otro Svētās Mises lasījumi lasīt Pāvila pirmās vēstules korintiešiem 1. nodaļu, kurā šoreiz aplūkojam šis draudzes raizes un izvēles Dieva pestīšanas darba paradoksu priekšā. Jēzus personā varam iepazīt kādi ir Dieva nodomi mūsos un atklāj to mums krusta noslēpumā. Krusta pieņemšana un jaunais dzīves veids ir iespējams Kunga gudrībā un krustā, jo Dievs darbojas pasaulē savādāk nekā cilvēki iztēlojas, bet kā Kungs pats izlemj un īsteno. Patiesa gudrība izpaužas Kristus pieņemšanā, “kas mums darīts par gudrību no Dieva un taisnību, un svētumu, un izpirkšanas maksu” (1 Kor 1,30). Šeit Pāvils lieto četrus svarīgus jēdzienus: gudrība, taisnība, svētums un izpirkšana. Kristiešiem nav jāveido sava dzīve saskaņā ar pasaules standartiem un šķietami svarīgiem paraugiem. Ticība Kristum nav mūsu nopelns, bet žēlastība uz kuru uzticīgi atbildam un Korintas kristieši tika aicināti pamest pagānismu, lai radikāli mainītu savu dzīvi, jo Kristus ir katras ticīgā dzīves šķautnes Kunga.

Pirmkristiešu draudzes ir grūti idealizēt un tas jo īpaši jāsaka par Korintas ticīgajiem, kuras vidū lepnībai, iedomībai, nedrošībai, spriedzei starp dažādām sabiedrības grupām un teoloģiskās neskaidrības bija jūtama vieta. Pāvils uzsvēra to, ka viņi ir “aicināti” (1 Kor 1, 26) un svēti, un tādā veidā norādīja, ka izšķirošas nav viņu kļūdas, jo cilvēkiem tās gadās vai arī teoloģiskās neprecizitātes vai neskaidrības, jo dažādu iemeslu dēļ tās var mūs piemeklēt, vai vaina un grēks, kas var tikt piedots. Svarīga ir draudzes un katra kristieša apzināšanās, ka esam Dieva aicināti, lai padarītu redzamu Viņa plānu pasaulei, kurā var saņemt piedošanu un jauno dzīvi Kristū. Pāvils bieži rakstīja, ka Dievs ir izvēlējis vājus un nabadzīgus ļaudis, kuriem nav nekādu lielu prasmju, lai pasaulē darbotos savādāk nekā gudrie un apdomīgie, kuri rūpējas par savu inteliģenci.

Vēstulē Pāvils ne tik daudz moralizē un vēršas pret konkrētām personām, bet drīzāk apsūdz visu draudzi un visas viņa sūdzības var izteikt vienā teikumā: jūs nedzīvojat saskaņā ar to dzīvi, kuru esat pieņēmuši Jēzū Kristū, šķīstībā un svētumā kā jaunās dzīves un pasaules sākumu (1 Kor 1,30; 3,13; 6,11.19-20). Lai gan Pāvils norādīja korintiešu vājās puses, viņš nekad neapšauba viņu aicinājumu un vēstulē uzstājīgi apstiprina to, ko rakstīja pirmajos teikumos. Draudze ir svēta, jo tā ir Jēzus Kristus nāves un augšāmcelsānās svētīta un mērķis tai ir svētīt pasauli Kristū. Pāvils nekad nesauca individuālu kristieti par svētu, jo svētums ir visas draudzes īpašība un tā ir Dieva rīks, ko Viņš grib lietot pasaulē.

Pāvilam svarīgi bija sludināt Krustāsisto Kungu un pašai sludināšanas metodei ir jāatspoguļo krusta noslēpums, kurā Dieva gudrība cilvēkiem ir muļķība: “Dievs izredzēja to, kas pasaulei ir muļķīgs, lai liktu kaunā gudros un to, kas pasaulē ir nespēcīgs, lai liktu kaunā stipro” (1 Kor 1,27). Tātad saturs (Kristus) un metode (ticīgo vājums) savā starpā saskan, un Dieva mērķis ir izmantot Korintas draudzi, lai Dieva spēks darbotos. Šīs svētdienas lasījumā šī doma atkārtojas divas reizes: “lai nekas miesīgs nedižotos Dieva priekšā” (1 Kor 1, 29) un “kas lielās, lai lielās ar Kungu” (1 Kor 1,31). Krusts ir Dieva gudrība, un tāpēc tā ir iedarbīga, jēdzīga, saprotama un lieliska, bet tas ir uzlūkojams noteiktā Dieva plāna ietvaros, Dieva loģika, kas ir pretēja pasaules loģikai. Gudrība nav tikai Dieva darbs un pestīšanas plāns, bet atklāj kāds ir Dievs, kāda ir Viņa sirds, kāda ir Viņa attieksme pret mums.

Gudrie, varenie un augšdzimušie ir mācīti un izglītoti cilvēki, kuriem ir inteliģence, bagātības un ietekme, bet Dieva pazīšana ir savādāka. Korintā bija visādi cilvēki, jo Evaņģēlijs ir domāts visiem un lielākā daļa no aicinātajiem ir vienkārši sabiedrības pārstāvji bez nekādas ietekmes un svara. Tas, ka draudzi veidoja pieticīgi cilvēki ir zīme tam, ka Pāvils arī visupirms viņiem sludināja Evaņģēliju un neaizmirsa par citiem. Kuram gan nebūtu kārdinājums tādā pilsētā kā Korinta, kura bija pazīstama ar savu bagātību, tirdzniecību un skolām, uzrunāt ietekmīgus ļaudis, bet Pāvils izvēlējās sludināt vienkāršajiem. Viņam tas netraucēja, ka draudze tika izveidota no vienkāršiem un nemācītiem cilvēkiem. Tieši pretēji, viņam tā bija veiksme un pierādījums Evaņģēlija spēkam, un parādīja, ko nozīmē būt par Kristus sekotāju Kalna svētību garā. Pāvils šajā lasījumā uzskaita tikumus, kuri palīdz kristietim ticības ceļā: muļķība, nespēks, nicinājums. Jūdi un grieķi katrs no savas puses atmeta Jēzus pestīšanu, jo tik ļoti tā atšķīrās no tā laika ideāliem, bet kristiešiem tikai Jēzus Kristus ir Dieva dāvana ar savu gudrību, taisnību, svētumu un izpirkšanu.

br. Jānis Savickis OFMCap

1.23.2026

1 Kor 1, 10-13.17, III svētdiena, A

1 Kor 1, 10-13.17

Pāvils rokās tur lielu zobenu un vēstnesim nodod rakstu rulli.
Manuskripts no Itālijas, Boloņas, 13.gs. beigas. Marginālā
figūra nav konkrēta persona, bet izdomāta groteska un
rokā tur tekstu vai pergamenta strēmeli ar pseido-rakstu,
 ko viduslaiku iluminatori bieži izmantoja kā 
ironisku
parodiju par galveno svēto tekstu lapas centrā, 
radot
kontrastu starp Svētajiem Rakstiem - Pāvila vēstuli un

marginālo, “tukšo”, bezjēdzīgo, absurdo, ironisko
un nesalasāmi haotisko 
tekstu figūtas rokās.
25. janvāra svētdienā noslēdzas lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību un otrajā Dieva vārda liturģijas lasījumā ir fragments no pirmās vēstules korintiešiem sākuma daļas (1 Kor 1,10-4,21), kurā Pāvils koncentrējas uz šķelšanās problēmu jeb dalīšanās garu, kas parādījās draudzē pēc viņa došanās prom no Korintas pilsētas un draudzes. Sānsensība kristiešu draudzē ir pretruna, jo Kristus ir nedalīts (1 Kor 1, 10-16). Korintas kristiešu starpā parādījās strīdi, kas sāpīgi ietekmēja kopienas vienotību un Pāvils to uzreiz atzina par lielu problēmu un visā nopietnībā stājās tai pretī. Korintas ticīgie lauza vienotības principu un vairāk pieķērās tiem no kuriem pieņēma ticību un kristības. Kādām frakcijām piederēja Korintas kristieši. Viena daļa identificējās ar Pāvilu, citi ar Apollosu, kurš ieradās no Efezas, citi izcēla saiti ar Pēteri un citi ar Kristu. Kas Pāvilam liek rakstīt korintiešiem, ka neparasti ir identificēties ar Kristu? Izklausās dīvaini. Šie kristieši vai nu nesaprata atšķirību starp Evaņģēlija sludinātājiem un Kristu, kas ir sludināšanas centrā, vai arī neievēroja nekādas saites ar sludinātājiem un apgalvoja, ka padodas tikai tieši Kristum. Izskatās, ka trīs no četrām grupām apšaubīja Pāvila autoritāti un ceturtā bija viņam pārlieku piesaistījusies. Tās nebija garīgās tradīcijas, bet ap personām veidotas grupas, kas bija pārāk piesaistījušās saviem dibinātājiem un garīgajam vadītājam.

Šī situācija parāda, ka Korintā Pāvils nebija vienīgais evaņģelizators un pēc daiļrunīgā Apolla ierašanās labprāt izvēlējās vairāk turēties kopā ar šo sludinātāju nekā apustuli. Iespējams, ka arī Pēteris apciemoja Korintu vai arī viņam bija kāda spēcīga ietekme uz kādu kristiešu grupu, kas deva viņiem iespēju apšaubīt Pāvila autoritāti. Šādi noskaņojumi veicināja šķelšanos. Pāvils šādās grupās redzēja apdraudzējumu Kristus aicināto vienotībai. Pāvils atbildi meklē pozitīvā motivācijā un skaidroja, kas ir kristietis un kā viņam sevi jāizprot, un tikai pēc tam sniedz norādes kādā veidā draudzei ir jādarbojas, un uzdeva retorisku jautājumu: “Vai tad Kristus būtu dalīts? Vai Pāvils jūsu dēļ būtu krustā sists, vai jūs būtu Pāvila vārdā kristīti?” (1 Kor 1,13). Protams, ka atbilde ir negatīva. Pāvils kristību jautājumu novieto otrajā plānā un pirmajā plānā notiek Evaņģēlija sludināšanu, lai uzsvērtu, ka kristību pieņemšana no kāda nenozīmē padarīt sevi atkarīgu un veidot kādu īpašu grupu. Šādā veidā pieredzēt ticību nozīmētu pārņemt pasaules paraugus un uzvedības modeļus, kuros dominē savas personas izcelšana un cilvēku piesaistīšanās vienam pie otra par labu savai grupai nevis vienotībai. Kristiešu starpā jāvalda citiem principiem, jo Evaņģēlija spēkam nav jābūt atkarīgam no sludinātāja argumentiem, ietekmes, prasmēm un “gudrības vārdiem” (1 Kor 1,17) saskaņā ar cilvēku izpratni un stratēģiju.

Dalījumi ir jāatmet, jo svarīgākās ir attiecības ar Kristu un Evaņģēlija spēks ir Kunga krusts, kura pieņemšana un atmešana veido divas cilvēku grupas. Ja starp ticīgajiem būs dalījumi, tad krusta noslēpums būs nesaprotams un kristiešu pašpāliecinātība neļaus pieredzēt savu nepietiekamību un vājumu, bet vairāk savu gudrību un prasmes skaidrot patiesību. Pāvilam šādas situācijas lika vēl spēcīgāk uzsvērt krusta spēku savā sludināšanā, kurā pretstatīja pasaules gudrību un krusta spēku. Pasaules jēdzieni - gudrība, spēks, inteliģence - tiek nostādīti Dieva darbības priekšā - muļķība, ieļaunojums, vājums. Šis pretmets caurauž šīs svētdienas lasījumu. Korintieši varēja sev tuvās grieķiem ierastās domāšanas rezultātā mazināt Evaņģēlija vēsti līdz pašai teoloģijai un gudrībai, un tāpēc cilvēciskie elementi varēja gūt pārsvaru pār krusta muļķību (1 Kor 1, 13). Nav jābrīnās, ka korintieši lielāku uzmanību pievērsa sludinātāju valdzinošajām spējām nekā pestīšanas vārdiem, kurus viņi nesa. Korintas kristiešu grupas ne tikai vienkārši palika pie sava, bet savā starpā nodarbojās ar sāncensību, lai ieņemtu pirmo vietu.

Ja pirms nedēļas lasījām kā Pāvils vēstules sākumā korintiešus sauc par svētajiem un aicinātajiem, tomēr vēstules gaitā un jo īpaši šajā svētdienā parāda, ka grēks un izgāšanās var būt atklāts visās kristīgās kopienas dzīves jomās. Korintā bija strīdi un sāncensības, bet vēstules gaitā uzzinām, ka divi draudzes locekļi griezās pie pagānu tiesas, lai savā starpā risinātu saspīlējumu (1 Kor 6,1-7) vai citi padevās nešķīstīgai izlaidībai (1 Kor 5,9-13; 6, 12-20) un vēl cita kristietim nepiederoša rīcība. Korintas kristiešu draudze visādā ziņā ir viena no interesentākajām visā Jaunajā Derībā, jo tajā parādas pirmkristiešu kopienas gaišās un ēnas puses. Vislielākā ēna bija bēgšana no krusta. Tas nenozīmē, ka Korintā krusta tēma tika noklusēta, bet tam tika atņemts spēks skaidrojot to nesaistīti ar dzīvi Kristū. Krustāsistā skandāls nav tik svarīgs kā labi darbi un svarīgāks ir Augšāmceltais Kungs un Viņa Gars. Pāvilam svarīga ir krusta loģika, sevis dāvāšana jeb mīlestība, kas īstenojas kristiešu starpā dažādos ticības līmeņos. Protams, Pāvils ļoti labi zināja par Kristus augšāmcelsānos, bet vēl spēcīgāk gribēja atgādināt, ka Augšāmcēlies vienmēr ir arī Krustāsists. Komūnija nāk no Dieva un cilvēks tajā ieiet aicinājuma spēkā un nevis savas lēmuma spēkā, un aug tajā pateicoties uzticībai Dievam. Dalījums ir zīme, ka kaut kas nav kārtībā ar tiem, kas sevi uzskata svarīgākiem par Kungu un sadalīta kristiešu kopība noliedz, pretēji saviem vārdiem un nodomiem, ka Jēzus ir vienīgais Kungs. Tikai krusta spēkā var salauzt savu vēlmi būt kaut kam svarīgākam Baznīcā un tāpēc ir jākļūst par kalpu un mazāko. “Dieva vārds tiek dāvāts tikumīgiem cilvēkiem, jo saucas par Viņa tautu. Kad mums ir darbi un vārdi, kas atbilsts šim vārdam, tad Viņa vārdu mēs paaugstinam - ne personiski , bet kopīgi, jo esam būvēti “vienprātībā un kopīgā atziņā”.”* (1 Kor 1, 10).

*sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.190 [Ps 33]

br. Jānis Savickis OFMCap

1.15.2026

1 Kor 1, 1-3, II svētdiena, A

1 Kor 1, 1-3

Pāvils raksta vēstuli korintiešiem, manuskripts no 

Nīderlandes, 1372.g.

St. Paul writes the epistle to the Corinthians autors Jean Bondol -

1372 - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands -

Public Domain.

18. janvāra svētdienā otrais Svētās Mises lasījums ir no Pāvila Pirmās vēstules korintiešiem sākuma jeb šajā lasījumā lasām vēstules titulu, kas labi ilustrē kā antīkajā pasaulē iesāka rakstīt vēstules. Vēstules saņēmējiem Pāvils uzsvēra savu pozīciju kā apustulis un korintiešu aicinājumu. Ņemot vērā savu neparasto tikšanos ar Kristu, Pāvils atgādāja gan sev, gan vēstuļu saņēmējiem par savu apustulisko identitāti (1 Kor 1,1; 2 Kor 1,1; Gal 1,1). Pāvilam bija spēcīga pārliecība par savu apustuliskumu un Evaņģēlija sludinātāja aicinājumu, un viņš to uzsvēra tāpēc, ka ne visi piekrita viņa misionārajai metodei un, viņa sludināšanu uztvēra kā pārāk atvērtu uz pagāniem un ka viņš pārāk viegli atbrīvoja viņus no Mozus likuma un jūdu tradīcijām. Viņiem nepatika, ka Pāvils grib iztapt cilvēkiem un pielāgot Evaņģēliju pagānu pasaulei, lai tas nestu viņam vieglu veiksmi. Pāvilam vajadzēja ik pa laikam pamatot savu apustulisko misiju. Kāpēc Pāvils vēstules sākumā līdzās sev piemin Sostenu? Vai nu apustulis diktēja vēstuli un Sostens to pierakstīja (skat. 1 Kor 16,21) vai arī viņš ir kristietis un atpazīstams Pāvila biedrs, kurš ieradās Korintā un apliecināja vēstules patiesumu.

Pāvils vēstulē uzsveru liek uz savu aicinājumu, kurš nāk no Dieva un vēlas pamatot, ka viņš nav Kunga apustulis, jo pats tā izdomāja, bet tā ir Dieva griba. Par savu atgriešanos ceļā uz Damasku viņš ir rakstījis vairākas reizes, bet šoreiz atturas, jo paredz, ka korintieši atceras šo Pāvila liecību, kad viņš bija iepriekš viņu vidū. Atsaukšanās uz Damaskas ceļa notikumu Pāvila vēstulēs notiek ar dažādiem uzsvariem. Vēstulē Galatiešiem parāda apstākļus un tālākos notikumus, kuros svarīgi ir apustuļa vārdi, ka ļoti dziļā veidā uzņēma sevī sev doto pestīšanas pieredzi. Pāvila rakstos par Damaskas ceļa notikumu, viņš izsakās pirmajā vienskaitļa personā “es” un tas skaidri atkārtojas viņa vēstulēs. No šī notikuma Pāvils ir iemīlējies Kristū, kurš viņu ir pievilcis ar savu mīlestību un jaunās dzīves dāvanu. Pāvils kļuva par liecinieku, kurš sludināja ticības attaisnojošo spēku.

Pāvils korintiešus nosauca par svētajiem, bet tie nav glaimi, lai iegūtu viņu labvēlību, bet apraksta kristīgās dzīves īstenību: “svētajiem, aicinātajiem svētajiem” (1 Kor 1,2) jeb atdalītajiem priekš Dieva. Vecajā Derībā svētuma jēdziens izsaka aicinājuma būtību un Izraela sūtību. Dievs izvēlējās savu tautu un uzticēja tai īpašu liecināšanas misiju par Dievu visā pasaulē, un tāpēc Dieva tautai ir jādzīvo atšķirīgi no pagānu ļaudīm. Jaunajā Derībā tas pats attiecas uz kristiešiem. Mozus tuksnesī ieraudzīja krūmu, kas dega un nesadega, un devās tuvāk, lai apskatītu neparasto skatu un dzirdēja vārdus: “Netuvojies! Noauj sandales no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme!” (Izc 3,5). Zeme šeit ir svēta, jo Dievs to ir paņēmis savā pārvaldībā. Kad Pāvils rakstīja korintiešiem un nosauc viņus par “aicinātajiem svētajiem” nedomā, ka viņi bija morāli svēti jeb kā mēs uztveram svētos, bet apustulis grib uzsvērt kaut ko svarīgāku, ka viņi Kristību spēkā ir piederīgi Dievam.

Mūsu morālais godīgums nenosaka mūsu svētumu, bet Dieva izvēlētība un tāpēc izšķiroši svarīgi “nesajaukt iemeslu un rīcību, nesagrozīt saistību starp dotību un uzdotību, dāvājošo un apdāvināmo”*. Kristietis ir svēts nevis tāpēc, ka ir bez vainas, bet tāpēc, ka Dievs mūs aicina kā to darīja ar ziņķārīgo muitnieku Zaheju un padarīja grēcinieka māja par savu namu. Tāpat Kristus ienāca grēcīgajā Korintas pilsētā un izveidoja tur savu baznīcu, kristīgo draudzi, padarīja to par savu, bet atgriešanās darbs tur turpinājās. Kristieši Kristībās tiek padarīti par svētajiem un saistīti kopā Kristū kā vienā miesā. Kad Pavils raksta par “Dieva draudzi Korintā” (1 Kor 1,2; 2 Kor 1,1), “viņš grib pateikt, ka Dieva radītajai eshatoloģiskajai pestīšanas kopienai, kas iesākās Jeruzalemē un izplatījās daudzās citās vietās, ir arī “klātbītne” Korintā (un arī citās kristiešu kopienās).”**

Baznīca ir pēdējo laiku Dieva tauta un jau Vecajā Derībā tika paredzēta Jaunā Derība, kur Dievs noslēgs Derību ar savu tautu. Šī Derība tika īstenota Baznīcā, jo vairs nebūs citas eshatoloģiskas Dieva tautas un Pāvilam baznīca (gr. ekklesia) vispirms ir konkrēta draudze vai mājas kopiena un tāpēc viņš runā par baznīcu daudzskaitlī. Vispārējā Baznīca īstenojas lokālajā baznīcā un tāpēc apustulis vēstuli iesāk ar vārdiem “Dieva draudzei Korintā” (1 Kor 1,2; 2 Kor 1,1). Dieva tauta ir klātesoša lokālajās kopienās, bet tā vienmēr ir viena un tā pati tauta, un nevaram runāt daudzskaitlī par “Dieva tautām”, jo katra vietējā draudze pārstāv Dieva tautu pasaulē. Šīs svētdienas lasījumā uzsvars ir uz diviem aspektiem, kuri īstenojas Korintas draudzē: ka Pāvils ir pēc Dieva gribas aicināts Jēzus Kristus apustulis un ka korintieši ir pateicoties Dieva gribai ievesti Dieva Baznīcā, jaunajā Izraelī un svētdarīti Jēzū Kristū, lai viņos notiktu šīs svētuma process. Kā korintieši ar Kristībām tika svētdarīti, mēs arī esam aicināti uz svētumu savu draudžu ikdienas dzīves konkrētībā, kas Korintā nebija tik vienkārši, līdzīgi kā mūsu draudzēs. 

* Шнайдер Т., Во что мы верим. Изложение Апостольского символа веры, Москва 2007. - 424.lpp.
** Gerhard Lohfink, Why I Believe in God, Collegeville: Liturgical Press 2025 - 124.lpp.; Gerhard Lohfink, Between Heaven and Earth: New Explorations of Great Biblical Texts, Collegeville: Liturgical Press 2022 - 84.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

12.17.2025

Rom 1, 1-7, IV adventa svētdiena, A

Rom 1, 1-7

Eņģelis runā ar Jāzepu, manuskripts no Itālijas, Venēcijas
14.gs. vidus, uzglabāts Bodleian Libraries,
University of Oxford
Ceturtajā Adventa svētdienā kā otro Dieva Vārda liturģijas lasījumu Baznīca piedāvā Pāvila vēstules romiešiem pašu sākumu. Šīs vēstules galvenais mērķis ir parādīt un skaidrot, kas ir Evaņģēlijs, kuru Pāvils dedzīgi un ar atdevi sludināja. Savas vēstules sākumā apustulis Pāvils iesāka ar plašu sveicienu (Rom 1, 1-7) un turpināja ar pateicību (Rom 1, 8-17). Sveiciens un pateicība liecina par personiskām attiecībām ar Romas baznīcu un to, ka apustulis zina, ka šie kristieši pazīst Jauno un Veco Derību jeb uzrunā tos, kuri izcēlušies no jūdaisma un prozelītosma, pagāniem. Tomēr tā vairāk ir cieņas attieksme, jo Romas kristiešiem Pāvils nebija pazīstams un viņam pašam nav nekādas varas par šo baznīcu. Tieši tāpēc Pāvils sevi iepazīstina un uzsver, ka viņš ir Kristus kalps, aicināts apustulis, kurš pagāniem sludina Evaņģēliju, kuru no seniem laikiem paredzēja paravieši un īstenojās Jēzū Kristū, Dāvida pēctecī, kurš pēc augšāmcelšanās no mirušajiem, tika atzīts par Dieva Dēlu Svētajā Garā un ir mūsu Kungs.

Vēstule romiešiem lielā mērā risina jautājumus par cilvēka pirms un pēc tiksānos ar Kristu, kura Dieva Dēla tiesības ir pieejamas arī mums caur Viņa nāvi un augšāmcelsānos. Šī doma ļauj labāk izprast vēstules sākumu un šīs svētdienas lasījumu, jo Pāvils ir “nošķirts Dieva Evaņģēlija” (Rom 1,1) sludināšanai, kas ir Evaņģēlijs “par savu Dēlu, kas pēc miesas ir Dāvida pēcnācējs un pēc Svētuma Gara ar augšāmcelšanos no mirušajiem parādīts par Dieva Dēlu spēkā - Jēzu Kristu, mūsu Kungu” (Rom 1,3-4). Pāvils šajos vārdos īsā un koncentrētā veidā skaidro kas ir “Kungs” un uzsver, ka Dievs iecēla Jēzu par Kungu augšāmcelšanā. Pāvils neraksta, ka viņš tika nozīmēts sludināt Evaņģēliju, bet nošķirts Evaņģēlijam jeb latīniski “segregatus in Evangelium” jo viņš apzinājās, ka viņš ir izdalīts, izredzēts Evaņģēlijam. Šī izvēlētība nozīmēja, ka vispirms apustulim Evaņģēlijs kļuva par Evaņģēliju pašu sevī un tā pieredzēšanu līdz sirds dziļumiem, un sludināšana sekoja tikai vēlāk.

Apzinoties savu “nošķiršanu” Pāvils savu priecīgo toni saglabā visā vēstulē un rāda sevi kā pasaules lielākā notikuma vēstnesi un burvīgākās uzvaras liecinieku, un steidzās, lai pāris vārdos izteiktu šo ziņu: “Jums visiem, Dieva mīļotajiem, aicinātiem, svētajiem, kas esat Romā: žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!” (Rom 1,7). Šie vārdi var tikt uztverti kā ierasts kristīgs sveiciens, bet tajos ir izšķiroša vēsts, ka starp debesīm un zemi uz visiem laikiem ir iedibināts miers, un tagad jūs dzīvojat žēlastībā. Aiz vārdiem mums ir jāsajūt to tonis un dzīvīgums, kuros spēcīgi izskan priecīga drošība par Dieva darbiem. Pāvils lieto trīs vārdus - mīlestība, žēlastība un miers - , kuros ir ietverta visa Evaņģēlija vēsts, kas bieži izskan Kunga Piedzimšanas svētkos, kad atkal sākam dziedāt Gloria - Gods Dievam augstumos un īpaši Ganiņu Svētajā Misē, kad eņģeļi pasludina priecīgo vēsti ganiem: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts” (Lk 2,14).

br. Jānis Savickis OFMCap

12.12.2025

Jēk 5,7-10, III adventa svētdiena, A

Jēk 5,7-10

Jānis Kristītājs cietumā, manuskripts no Austrijas
1425-1435.g. 
St. John the Baptist in prison - Institute of Material Culture of the
Middle Ages and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.
Trešajā Adventa svētdienā Dieva vārda lituģijas otrajā lasījumā Baznīca piedāvā lasījumu no Jēkaba vēstules, kuras saturs ir pilns ar brīdinājumiem un šīs svētdienas fragments iedrošina uz pacietību ciešanās. Kristīgā dzīve un pacietība ir iespējama tikai lūgšanu garā un Jēkabs to uzsver vairākās vēstules vietās. Interesanti, ka vēstulē nav pieminēta Jēzus nāve un augšāmcelšanās, tomēr apustulis Jēkabs gaida Kunga nākšanu (gr. parousia, Jēk 5, 7-8) un aicina kristiešus nepagurt. Autora mācībai par cerību uz Kunga otro atnākšanu pamatā ir augšāmceltais un pagodinātais Kristus. Jēkabs uzrunāja ciešanas piedzīvojošos svētos un mudināja viņus būt pacietīgiem. Tas bija viņa padoms vēstules sākumā (Jēk ​​1,1-5) un vēstules noslēgumā, ko lasam šajā svētdienā. Dievs nelabos visas pasaules netaisnības, kamēr neatgriezīsies Jēzus Kristus un kristiešiem ir pacietīgi jāiztur un jāgaida. Jēkabs šajā īsajā lasījumā trīs reizes atgādina par Kunga nākšanu.

Lasījums sākas ar pacietīgā zemnieka piemēru, kas varētu būt atsauce uz Jēzus līdzību par augošo sēklu (Mk 4,26-30) kā pretstatu tiem, kas vēlējās ātri un efektīvi veidot dedzīgu perfektu kristiešu kopienu. Svētajā Zemē “zemes vērtīgie augļi” (Jēk 5,7) norāda uz diezgan mazām saimniecībām ar ierobežotām pārtikas devām. Vecajā un Jaunajā Derībā raža ir Dieva tiesas tēls, kuru Jēkabs paredzēja īstenojamies tuvākajā nākotnē. Pacietība šeit ir domāta kā nepieciešamība noskaņot savu raksturu ilgam skrējienam jeb domāt ilgtermiņā un koncentrēties uz pēdējo dzīves cīņu un raudzīties uz Kunga atnākšanu. Pacietības būtība ir redzama zemniekā, kurš pacietīgi gaida nepieciešamo lietu un ražu. Ja cilvēks ir nepacietīgs, viņam labāk nekļūt par zemnieku, jo graudi neizaug dienas laikā un viņam arī nav nekāda vara pār laikapstākļiem. Zemnieks bija gatavs pacietīgi gaidīt, jo viņa raža bija “vērtīga” (Jēk 5,7) un uz vērtīgām lietām ir vērts gaidīt.

Kristieša tēls šajā lasījumā tiek attēlots kā "zemnieka garīgums", kurš gaida ticības augļus. Ticības dzīvē arī ir savi posmi vai “gadalaiki”. Ticības ražu var baudīt tikai tad, ja kristieša sirds ir pamatīga un pacietīga. Nepacietība ticības dzīvē bieži var novest pie nepacietības pret Dieva un cilvēkiem, kas var izpausties skarbumā vienam pret otru un tādā veidā var palaist garām ražas laiku. Jēkabs mudināja ticīgos būt pacietīgiem un izturīgiem līdz Kunga atnākšanai, jo Jēzus atnākšana ir nenovēršamu un apustulis mēģināja panākt, lai ticīgie saskatītu sevi kā piederīgus garajai liecinieku, praviešu rindai, kuri vienmēr palika uzticīgi Kungam (Jēk 5,10). Kristieši ir pravietiska tauta ar vērtībām, kas atšķiras no pasaules vērtībām. “Šeit Kungs vērš pacietību pret juteklisko mīlestību un bagātībām un baudu kāri, pret mīlestību pret tagadnes un laicīgajām lietām. Tas ir visu ļaunumu cēlonis un izcelsme, daudzu pazušanas cēlonis, jo viņi ar pārmērīgu mīlestību mīl laicīgas lietas.”*

* Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica Sexagesimae, Homilia 168, X.

br. Jānis Savickis OFMCap

12.05.2025

Rom 15, 4-9, II adventa svētdiena, A

Rom 15, 4-9

Jānis Kristītājs, manuskripts no Nīderlandes 1450-1475.g.
St. John the Baptist - KB, National Library of the Netherlands,
Netherlands - Public Domain.





Otrajā Adventa svētdienā kā otro Dieva vārda liturģijas lasījumu turpinām iepazīt vēstuli romiešiem. Pēc Kristus glābšanas darba izklāsta vēstulē romiešiem Pāvils turpināja tās izskaņā mudināt Romas kristiešus būt uzticīgiem Kungam. Ja pirms nedēļas dzirdējām fragmentu no vēstules 13. nodaļas, ka pestīšanas diena ir tuvu un mums ir jābūt nomodā, tad šajā svētdienā ielūkosimies 15. nodaļā. Šīs svētdienas lasījums nāk no vēstules daļas (Rom 14,1-15,13), kurā apustulis Pāvils pārdomā konkrētas morālās problēmas. Kristiešu starpā var būt spēcīgi ticīgie, kuri prot vērtēt lietas kristīgās brīvības gaismā un vāji ticīgie, kuru ticība nav pietiekoši apgaismota un trūkst pārliecības darboties sirdsmierā. Pāvils norādīja, ka kristīgajā kopienā ir vieta gan priekš stiprajiem, gan priekš vājajiem ticībā (Rom 14,1-12) un stiprajiem ar mīlestību ir jāņem vērā vājo nemierīgā sirdsapziņa, lai nenāktu ieļaunojums (Rom 14,13-23). Visiem ir jāņem piemērs no Kunga (Rom 15, 1-13), kurš nedzīvoja par patikšanu sev, bet citiem.

Pāvils izteica pārsteidzošu apgalvojumu, ka stiprie kristieši rīkosies evaņģēliski un pacietīs vājos. Pāvils lietoja sava laika valodu ar kuru varēja raksturot tā laika sabiedrības struktūru. Stiprie bija cilvēki ar varu sabiedrībā, īpašumu, ietekmi un Romas pilsoņi, un viņi pārvaldīja vājos jeb tos, kuriem bija zemāks sociālais status un tas varēja attiekties arī uz vergiem, trūcīgiem, cilvēkiem bez nekādas varas un nepilsoņiem. Jā skatāmies uz 14.-15. vēstules nodaļām, tad varam ievērot, ka tajās apustulis apraksta attiecības starp šīm divām cilvēku grupām un kā stiprie var likt vājajiem pieņemt tādus uzvedības modeļus, kurus viņi labprāt izvairītos pieņemt. Pāvils visai drosmīgi iejaucās sabierības modelī un aicināja nekaunināt vājākos kristiešus, bet paaugstināt viņus un pieņemt kā līdzvērtīgus. Sabiedriskā statusa atšķirības parasti iezīmē ar dažādiem rituāliem, piemēram, ēšanas un vīna dzeršanas prakses. Dažādām tautām un sabiedrības slāņiem varēja būt savi ēšanu paradumi, īpaši ebrejiem, un tas varēja radīt spriedzi.

Pāvils mudināja uz socioloģisku un teoloģisku pārorientāciju, lai stiprais pieņemtu vājos, padarītu viņus līdzvērtīgus un tādējādi apkaunotu stipros. Apustulis vēlējās lauzt dominējošās kultūras robežas un ieviest jaunu uzvedības kodeksu, kas ir pamatots Evaņģēlijā. Pāvilam reālo kristiešu dzīvju savienošanai ir izšķiroša nozīme un šī savienošanās parādas apustuļa lietotajā vārdu krājumā, kas izsaka abpusējību: kopā, viens ar otru, cits citu. Šos vārdus mēs lasām apustuļa vēstulēs: “izrādiet cits citam vislielāko cieņu” (Rom 12,10), “izturieties vienādi cits pret citu” (Rom 12,16), “pieņemiet cits citu” (Rom 15,7) u.tml. (Rom 15,14; 1 Kor 11,33; 12, 25; Gal 5,13; 6,2; 1 Tes 5,11).

Pāvils pamatoja šo jauno socioloģiju uzsverot, ka Dievs ir pieņēmis ticīgos (Rom 14,3) un Viņš vienīgais ir tiesnesis (Rom 14,11-12). Jēzus pats deva savu piemēru un kļuva par visu cilvēku kalpu, un arī ticīgajiem ir jākļūst par dāžādu cilvēku un cilvēku grupu kalpiem (Rom 15,3.7). Visi kristieši pieder Kungam (Rom 14,8-9) un ir vienlīdzīgi atbildīgi par Kunga godināšanu (Rom 14,6). Kristiešiem ir jārespektē savu ticīgo brāļu un māsu ticība pat tad, ja tā noved viņus pie atšķirīgiem secinājumiem un nedrīkst aizvainot citus ticīgos (Rom 14,13.15.20-21). Savu pamatojumu Pāvils noslēdza ar aicinājumu uz vienotību (Rom 15, 7-13), lai kristieši kopā varētu pagodināt Dievu, jo ja kopienas dzīve ir harmoniska, tad Dievs tiek pagodināts ar vienoto pielūgsmi un liecību. Kristiešiem ir citam cits jāpieņem un tas nav viegls uzdevums, jo Romas baznīcu veidoja dažādu cilvēku grupas, kas iepriekš bija savā starpā naidīgas, bet tagad Kristus viņus apvienoja savā Miesā.

br. Jānis Savickis OFMCap

11.28.2025

Rom 13, 11-14, I adventa svētdiena, A

Rom 13, 11-14

Dekorācija no Orselina, Convento della Madonna del
Sasso, Codice II: Antiphonarium de tempore (I)
, kas aptver 
Adventa un Kristus Piedzimšanas svētku laiku. Rakstīts un 
ilustrēts Itālijas ziemeļos franciskāņu klosterim, 14.gs.
Šajā svētdienā mēs pasludinām, ka Kunga diena ir tuvu un mums ir jāsagatavojas Viņa atnākšanai. Ja mēs mīlam Kunga klātbūtni, tad skumju un pesimisma kārdinājumam ir grūti ienākt mūsu sirdīs. Adventa sākumā Dieva vārds piedāvā mums uzticības un paļāvības vārdus Kungam, kurš nepievils mūsu ilgas, tomēr laiku, kad piepildīsies apsolījumi mēs nezinām. Tāpēc ir svarīga modrība šeit un tagad, un atbildība par savām izvēlēm un morālajiem lēmumiem. Jēzus savus laika biedrus salīdzināja ar cilvēkiem Noasa laikā, kuri ignorēja atgādinājumus un aicinājumus uz dzīves veida maiņu. Kristīgā modrība ir svarīga, lai ticīgais nebūtu pārsteigts par Kunga nākšanu, bet šī modrība neiezriet no bailēm no beigām un nezināmā. Mēs vienkārši esam Dieva bērni un no tā būtu jārodas cieņa pret baušļiem un nopietna uztvere pret dzīvi, kas ir pretēja virspusējai un seklai plūdu paaudzes dzīvei.

Adventa pirmajā svētdienā otrais lasījums tiek ņemts no vēstules romiešiem pēdējām nodaļām (Rom 12,1-15,13), kurā tiek uzskaitīti svarīgākie kristiešu dzīves pienākumi un uzlūko Baznīcu kā Kristus Miesu, kurā katram ir sava īpašā vieta. Apustulis Pāvils sniedza padomus un pamācības kopienas dzīvei: sākumā iesaka mīlestību kā saiti, kas veido noturīgas sabiedriskās attiecības (Rom 12,14-21), cienīt laicīgo varu (Rom 13, 1-7), tuvākmīlestības prakse (Rom 13, 8-14), savstarpējā sapratne (Rom 14, 1-12) un izvairīties no ieļaunošanas (Rom 14,13-23). Tuvākmīlestībai un pestīšanas dienas tuvībai ir cieša saistība. Laiks ir īss un šī dzīve ir pārejoša, bet tas neatņem tai nekādu vērtību, bet nostiprina mūs gaidās par Kristus nākšanu un tāpēc izšķiroša ir piederība Kristum nāvē un dzīvībā, jo “neviens no mums nedzīvo sev pašam un neviens nemirst sev pašam” (Rom 14,7). Pāvilam visas atbildes par pēdējām lietām ir meklējamas Kristū.

Vēstules romiešiem 13. nodaļā saplūst kopā moralitāte un eshatoloģija, un Pāvils aicināja ticīgos būt nomodā pasaulē, kas dzīvo grēkā. Apustulis izmantoja tumas un gaismas tēlus, jo tumsa, kurai seko rītausma simbolizē “šo laikmetu” (Rom 12,2). Nakts vietā nāks gaisma un līdzīgi kristiešiem jāceļas un jāuzņemas savi pienākumi kamēr tas vēl ir iespējams. Pāvils mudināja ticīgos, tēlaini izsakoties, celties agri no rīta jeb apzināties, ka mēs vienmēr dzīvojam pārejas periodā starp nakti un dienu. Šis “brīdis” starp tumsu un gaismu piešķir Pāvila morālajiem pamudinājumiem steidzamības sajūtu, tomēr pašreizējā laikmeta tumsa vēl nav izgaisusi un tas kristiešiem joprojām ir kārdinājumu un riska laiks. Ticīgajiem ir jāuzvelk gaismas bruņas, lai pasargātos no garīgām briesmām un ceļoties pirms rītausmas, viņi tiek mudināti sagatavoties garīgajai cīņai. Ne velti sena liturģiskā praksē jaunkristītos Lieldienu naktī ietērpa baltās drānās, kas apzīmēja viņu garīgo šķīstību, lai Augšāmcelšanās rītā dotos pasaulē. Šī Lieldienu kristību garīgā un liturģiskā nebeidzas šajā rītā, jo katru dienu ticīgajiem ir jāatjauno sava apņemšanās dzīvot saskaņā ar Eaņģēliju.

Sv. Augustīns “Atzīšanās” raksta par savu atgriešanos un apustuļa grāmtas lasīšanu: “Es paņēmu to, atvēru un klusībā izlasīju rindkopu, kurai pirmajai uzdurās manas acis: “Nevis dzīrēs un dzeršanā, baudkārē un izlaidībā, ķildās un skaudībā, bet ietērpieties Kungā Jēzū Kristū un rūpes par miesu nepārvērtiet par kārībām.” [Rom 13,13-14] Es nevēlējos lasīt tālāk, un tas arī nebija vajadzīgs: līdz ar šī teikuma beigām manā sirdī ieplūda drošības gaisma un šaubu tumsa izzuda.” (VIII, 12, 28-30). Augustīns savā meklējumu ceļā nonāca līdz ticības dāvanas pieņemšanai. “Garīgā diena top pateicoties “taisnības saulei” (Mal 3,20). Rakstos, un jo īpaši Jaunajā Derībā, par šo dienu daudz rakstīts: “Kā skaidrā dienā” viņš saka, “dzīvosim godīgi” (Rom 13,13). Zini, ka arī burtiskā nozīmē tie, kas izdara jebkādas ļaunas darbības, to dara tumsā, it īpaši, ja klāt ir daudz labu cilvēku. Tas, kurš nezina labo, paliek tumsā un dara daudz lietu, kas nes kaunu. Tomēr, ja kādu apgaismo patiesā gaisma, tad “staigājos skaidrā dienā” (Rom 13,13), tas ir, attīstoties - “staigāšana” nozīmē attīstību - visu dara pieklajīgu un neplāno neko tādu, kas nes negodu. Arī pravietis Isajs, aprakstot šādu stāvokli, saka: “mans gars agri no rīta paceļas pie Tevis, ak Dievs” (Is 26,9). Šim “rītam” ir nepieciešams atbalsts, jo pat ja mūs apņem gaisma un dienas sākums, mums ir nepieciešams, lai gaisma būtu klātesoša, lai diena nebeigtos.”*

* sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.23 [Ps 21]

br. Jānis Savickis OFMCap

11.20.2025

Kol 1, 12-20, svētdiena XXXIV, C - Mūsu Kunga Jēzus Kristus, Visuma Karaļa svētki

Kol 1, 12-20

Jesses koks: ciltskoks, leja ir Jese, vidū ķēniņš Dāvids un augšā
Ķēniņš Kristus, manusktipts no Nīderlandes 1297-1320.g.

The Tree of Jesse: genealogical tree sprouting from Jesse's loins
(Jesse, King David, and Christ only) - KB, National Library of the
Netherlands, Netherlands - Public Domain


23. novembra svētdienā svinam Mūsu Kunga Jēzus Kristus, Visuma Karaļa svētdienu un šogad kā otrais Dieva vārda liturģijas lasījums ir ņemts no Pāvila Vēstules kolosiešiem. Kolosas ticīgie iztur un cīnās Dieva svētās tautas pusē, to pusē, kurus Kristus ir atguvis savai valstībai. Pāvils rakstīja drošības un aizsardzības toņos, jo cilvēks kļūstot par kristieti, ienāk jaunā ģimenē un saņem priekšrocības, kas dāvā stabilitāti un identitāti. Antīkajā pasaulē pieņemšana jaunā mājsaimniecībā nozīmēja, ka jaunajam ģimenes loceklim būs tiesības uz mantojumu un iepriekšējās dzīves parādi tika dzēsti. Lai arī kādas bailes un raizes būtu bijušas par vecās dzīves un ļauno garu iedarbību uz kolosiešiem, Pāvila pārliecināja viņus, ka viņiem nav jābaidās no tumšajām varām, jo ​​ticīgie ir izrauti no tumšās valstības un ir ievadīti Dieva mīļotā Dēla ķēnišķīgajā namā. Tumas un svešās zemes tēli ar tās varām atsauc atmiņā izceļošanas notikumus no Ēģiptes. Dievs atbrīvoja Izraela tautu, kas svešatnē bija apspiesta, cieta, jutās bezcerīga un nomākta, un izveda to drošībā. Pāvils atgādināja kolosiešiem par brīvību, kas nāk no dzīvi mainošās grēku piedošanas Kristū un iedrošināja un deva viņiem spēku tiekties pēc kristiešu kopienas vienotības un miera.

Apustuliskā pārliecība no paša sākuma bija, ka Kristus ir Kungs, Baznīcas Galva. Kolosieši gribēja Jēzu izprast visuma kontekstā. Viņi dzīvoja panteistiskajā vidē, kur bija plaši izplatīts priekšstats par kosmosu kā dievišķā Logosa ķermeni un elementiem kā dažādiem tā ķermeņa locekļiem. Pagāniem Zevs bija kosmosa galva un ar savu spēku caurstrāvoja visu pasauli. Stoicismā bija pazīstama ideja, ka viss kosmoss ir piepildīts ar Dievu, un cilvēki ir šī viena ķermeņa kā locekļi. Šīs svētdienas himnai ir līdzība ar pagānu kosmosa izpratni, bet atbilde ir viennozīmīga: Kristus ir miesas galva. Vēstulē kolosiešiem tiek labota pagānu kultūrā pastāvošā izpratne, ka Logos vai Zevs dod dzīvību un eksistenci kosmosam, bet tas ir Kristus. Pamatdoma ir tāda, ka pestīšanas un dzīvības princips, un attiecības starp galvu un miesu ir atrodami tikai Kristū. Vēstulē kolosiešiem veiktais labojums attiecas uz “miesu” kā atsauci uz baznīcu, nevis kosmosu. Tas maina visu kultūras un reliģiskās vides perspektīvu. Kosmiskais fons tiek no jauna interpretēts pestīšanas vēstures un Baznīcas perspektīvā.*

Vēstule kolosiešiem galvenokārt kristīgo dzīvi izprot telpiskā, nevis laika izteiksmē. Pāvils rakstīja par valdīšanas maiņu kristiešu dzīvēs: tāpat kā ķēniņš var izraut veselu tautu no tās dzimtenes un likt tai apmesties citur, tā Kristus izrauj kristiešus no šīs pasaules ietekmes sfēras, kur pārdabiskas būtnes nosaka cilvēka likteni ar horoskopa palīdzību, un pārceļ uz citu ietekmes sfēru – valstību, kurā vienīgi Kristus ir Kungs. Šai telpiskajai koncepcijai ir daudzas sekas. Kristieši ne tikai jau ir miruši kopā ar Jēzu savās kristībās, bet caur savām kristībām viņi jau ir augšāmcēlušies kopā ar Kristu. Viņi ir tikuši pārcelti dzīvei augšā Kristus debesu ietekmes sfērā un tagad to varam nosaukt par Baznīcu. Šajā pasaulē kristiešiem nav jāmeklē zemes lietas, bet debesu lietas. Tādējādi Vēstule kolosiešiem atrod savu pieeju Mazāzijas pagānu garīgumam, bet apraksta īstenību kristīgajos jēdzienos: visums un dzīve, kas piepildīta ar debesu lietām, ir iespējama tikai Kristū, kurš patiesi ir augšāmcēlies un mājo pie Tēva. Vēstule kolosiešiem uzsver apustulisko ticību pilnīgi citā kultūras vidē** un vietējiem kristiešiem skaidro jauno dzīvi Kristū viņiem saprotāmā valodā.

Himnā atklājas arī tas, ko ticīgie “zina”, bet tas sniedzas daudz tālāk par vienkāršām intelektuālām zināšanām un tas ir saistīts ar cieņas apzināšanos, ko Dievs piešķir ticīgajiem “dara cienīgus saņemt savu daļu svēto mantojuma gaismā… un ieveda sava mīļotā Dēla valstībā” (Kol 1,12-13). Himna liecina par pacilātību, kas raksturoja arī Pāvila pieredzi baznīcas lūgšanā un tā pauž pateicības prieku par dzīvi Kristū. Lasījuma otrajā daļā (Kol 1,15-20) lasām vienus no izteiksmīgākajiem Jaunās Derības vārdus, kur Jēzus tiek atēlots kā augstākā būtne un nevainojams pestīšanas starpnieks. Pāvils uzsvēra, ka Kristus personas universālo rakstutu, jo Viņš ir pāri visam, Viņš ir radījis visu, Viņš ir pirms visa un Viņam ir vara pār Baznīcu, uzvara pār nāvi - lielāko ienaidnieku un Viņš ir visu samierinātājs. Kāpēc Pāvils izsakās par šādu Kristus pārākumu pār visu? Šīs himnas pamattēma ir Kristus starpniecība vispirms radīšanā, pēc tam izlīgumā. Pāvils atsaucās uz Vecās Derības Gudrības tēliem - “attēlu”, “sākumu” un “pirmdzimto” -, kas bija klātesoša kopā ar Dievu kopš mūžības un piedalījās radīšanā (Sak 3,19; 8,30; Gudr 8,5, Sīr 1,9; 24,9; Ps 104,24).

Kristus jau tagad īsteno savu varu pār pasauli, tomēr Viņš to dara tikai kā Baznīcas galva, tā ir Viņa miesa, kurai Viņš dod dzīvību un spēku. Tādējādi Vēstule kolosiešiem apgalvo, ka tikai Baznīca, nevis kosmoss, ir Kristus miesa. “Pretēji tam, ko saka daudzi cilvēki, Vēstulē kolosiešiem nav kosmiskās teoloģijas: tā ir centrēta uz Bznīcu… Šīs labošanas sekas ir tādas, ka caur Baznīcu Kristus īsteno savu kundzību pār pasauli, un Viņš to jau dara. Kristus ir visa Kungs un arī “galva ikvienai valdīšanai un varai”, kā skaidri norādīts Vēstulē kolosiešiem 2,10. Tomēr [kosmos] nav Viņa miesa. Un šī kosmiskā valdīšana izpaužas faktā, ka Baznīca nes Kristu visām tautām caur savu sludināšanu (Kol 1,27-29). Saskaņā ar Vēstuli kolosiešiem, Bnīca ir vieta, kur Kristus īsteno savu pasaules mēroga valdīšanu šeit un tagad: caur pestīšanas un izlīguma sludināšanu.”***

* Edward Schillebeeckx, Christ: The Christian Experience in the Modern World, Volume 7 (The Collected Works of Edward Schillebeeckx), London: Bloomsbury 2014, 174-176.lpp.
** Edward Schillebeeckx, Christ: The Christian Experience in the Modern World. 177.lpp.
*** Edward Schillebeeckx, Christ: The Christian Experience in the Modern World. 176.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

11.06.2025

Ez 47, 1-2. 8-9. 12, Laterāna Bazilikas veltīšanas gadadiena

Ez 47, 1-2. 8-9. 12

Svētā Jāņa Laterāna bazilika Romā 18. gadsimtā Rom, Basilica di S. Giovanni in Laterano - 1750 - Handel House, Germany - CC BY-NC-SA.
9. novembra svētdienā svinam Laterāna Bazilikas veltīšanas gadadienu. Uzraksts uz Bazilikas fasādes latīņu valodā “Sacrosancta lateranensis ecclesia omnium urbis et orbis ecclesiarum mater et caput” norāda uz to, ka tā ir visu Romas un pasaules baznīcu māte un galva, un tā ir visas katoliskās Baznīcas vienotības simbols ar pāvestu priekšgalā. Pirmajā vārda liturģijas lasījumā iepazīsim fragmentu no Ezehiēla grāmatas. Ezehiēls bija priesteris un pravietis, un savā sludināšanā arī izmantoja priesteriska satura vēstis un viņa viena no galvenajām rūpēm bija svētnīca. Savas grāmatas pēdējās deviņās nodaļās pravietis aprakstīja nākotnes jauno svētnīcu un tās rituālus (Ez 40-48) no kuras izplūdīs ūdens, kas simbolizē Dieva klātbūtni savas tautas vidū, kurš ir dzīvības un dziedināšanas avots (Ez 47).

Izraelī veidojās dažādi uzskati kāda būs jaunā Jeruzaleme un kopējais visos senajos pravietojumos bija tas, ka tā būs augstā Dieva kalnā, Dieva mājvieta, Dieva valstība un ūdens straumes avots. Dievs iemājos Sionā un Jeruzalemē, un aizbildinās par savu pilsētu un svētnīca no kuras izplūdīs spēcīga upe (Ez 47,1-22), jo “visur, kur upe plūdīs, būs dzīvība” (Ez 47,9), kas pat atgriezīs dzīvību. Dzīvais ūdens netek ne tikai uz austrumiem, bet arī uz rietumiem un ne tikai kādu laiku, bet arī ziemā un vasarā, un tālu pa visu pasauli. Ezehiēla jaunās svētnīcas plāns kļūs par jaunās sabiedrības centru.

Izraelim svētnīca ir Dieva klātbūtnes vieta, kas dāvā žēlastību un pestīšanu, kuru pats Kungs ir izvēlējies, lai tajā tauta pieredzēta vienotību un izredzētību. Atjaunošanās teologs Ezehiēls rakstīja ne tikai par fizisko ēku, bet vairāk mēģina parādīt jauno Dieva klātbūtnes veiku pasaulē un cilvēku vidū. Šo jauno sabiedrību veidos Kungs, kurā veidosies saites starp cilvēkiem un Dievu, un saitēs starp cilvēkiem apstiprināsies Dieva godība. Jaunajā Derībā svētnīca vairs nav veidota no akmeņiem, bet, pirmkārt, sabiedrība un jaunā svētnīca ir pats Kristus un ticīgo kopiena kopā ar Kristu, un apvienoti ar Viņu veido paša Dieva svētnīcu. Kristus krusta noslēpumā Kunga sirdij un sānam ir dziļa loma, jo no sāna “iztecēja asinis un ūdens” (Jņ 19,34), “ūdens tek lejup gar tempļa dienvidu sienas” (Ez 47,1) no patiesās svētnīcas, kas ir Viņa Miesa (Jņ 2,21).

Ūdens, kas izplūst no Kunga sāna piepilda pravietojumus par dzīvības upi un Svētais Gars ir šis dzīvības ūdens, kurš ļauj uzpalukt cilvēkiem. Lieldienu nakts vigīlijā lūgšanā par dāvanām priesteris dzied: “Lai šis upuris, kura sākums ir Lieldienu noslēpumos, kļūst mums dziedināšanas līdzeklis mūžīgajai dzīvei”. Dziedināšana ir viena no mūžības īpašībām. Šī Lūgšana lūdz mūžīgo dzīvi, bet ar noteiktu īpašību – dziedināšanu. Jāņa Atklāsmes grāmatas pēdējā nodaļā apustulis Jānis iztēlojas dzīvības upi ar kokiem abās pusēs, kas nes augļus, un koka lapas ir paredzētas tautu dziedināšanai. Tas pats tēls parādās šīs svētdienas lasījuma noslēgumā (Ez 47,12). Pestīšanas viena no īpašībām ir dziedināšana un tā ir daļa no mērķa uz kuru kristītie tiecas un tāpēc ticīgie vēlas, lai Kungs pieņemtu viņu lūgšanas, kas nāk no Lieldienu noslēpumiem un šajā svētku dienā ticības vienotības pieredzei arī jānes dziedināšana, kas izriet no dziļas piederības un kristīgās idenitātes.

br. Jānis Savickis OFMCap

10.31.2025

Gudr 3, 1-9, Visu ticīgo mirušo piemiņas diena

Gudr 3, 1-9

Kristus augšāmcelšanās, manuskripts no Austrijas,
1300-1350.g.  Institut für Realienkunde - Universität Salzburg
Resurrection of Christ - Institute of Material Culture of the Middle Ages
and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.
Šogad 2. novembra svētdiena iekrīt Visu ticīgo mirušo piemiņas diena un Dieva vārda lasījumi šai dienai ir ļoti bagātīgi un skaidro mums nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Skaisti par to lasām Vecās Derības Gudrības grāmatā, kurā varam lasīt par problēmu, kura nodarbināja Bībeles viedos vīrus, jo viņi meklēja atbildes, ko cilvēks saņem par labiem un sliktiem darbiem pēc nāves. Senākajā gudrības literatūrā, kura uzrakstīta pirms Gudrības grāmatas, lasām tradicionālu mācību, ka tas, kas sagrēkojis cieš jau šajā dzīvē un rīkojoties taisnīgi saņem atmaksu arī šajā dzīvē. Ījaba grāmata risina taisnīgā cilvēka ciešanu drāmu, jo kā tas ir, ka taisnīgais nesaņem labklājību, bet ciešanas. Šī grāmata nedeva atbildi, bet bija skaidrs, ka ciešanas nav sods par grēkiem. Ciešanas atklājas kā noslēpums un process, kurā Dievs pārbauda cilvēku. Mācību teicēja grāmatā ir norādes, ka nepietiek ar zemes veiksmi un laimi, bet visai vēsi komentēja apkārtējo pasauli: “Visu esmu redzējis savā tukšajā dzīvē - gan taisno savā taisnumā ejam bojā, gan ļaundari savā ļaunumā dzīvojam ilgi” (Māc 7,15). Tomēr tikai Gudrības grāmatā tiek sniegta atbilde uz Ījaba un Mācību teicēja grāmatas raizēm, jo jau pārliecinoši izsakās par nemirstību un atmaksu mūžībā.

Lasījuma pirmajā daļā iepazīstamies ar taisnīgā nāves patieso nozīmi (Gudr 3,1-3) un pēc tam autors pāriet pie viņu zemes dzīves likstām. Netaisnīgo skatījumā dievbijīgie uz zemes vairāk cieš nekā bezdievji un sastopas ar dažādām nelaimēm, kā piemēram Ījabs vai vajāšanas no netaisnīgajiem. Taisnīgajiem ciešanas šajā dzīvē jāpieredz pārbaudījumos, kurus Dievs dāvā viņiem, lai viņus šķīstītu. Dieva darbībai ir šis pedagoģiskais aspekts un pieredze māca, ka izaugsme nenotiek bez disciplīnas un notiekt zināmā skarbuma: "kā kausējamā krasnī zeltu viņš tos pārbaudīja" (Gudr 3,6). Krāsns ir bēdas (tribulatio), jo Dievs pārbauda svētos cilvēkus bēdās (viros sanctos examinat Deus in tribulatione).* “Tāpat kā Dievs, kurš ir ārpus jebkādas kārdināšanas… pats nevienu nekārdina [sal. Jēk 1,13] uz ļaunu, ir kārdinājis Abrahamu, Ījabu, Tobiju un citus savus izredzētos, lai darītu viņu tikumu zināmu pasaulei”**, “jo mēs visi esam Kristus miesas locekļi, kas ir Baznīca, ar apustuļu varu mācām, ka mocekļi ir līdzīgi zeltam kā ir rakstīts: “kā kausējamā krāsnī zeltu viņš tos pārbaudīja” (Gudrs 3,6), jaunavas līdzīgas sudrabam un taisnīgie apliecinātāji - dārgakmeņiem, jo Baznīcas miesas kakls, kā to bieži saka, pakļauts evaņģēliskās disciplīnas jūgam, dekorējot sevi ar tikumu rotājumiem kā skaistu rotu. Un tāpēc saka: “Tavs kakls kā kaklarota. Zelta rotas mēs tev kalsim” (Dz 1, 10-11).***

Ikdienas dzīves paradoski, kuros cieš nevainīgie un taisnīgie, un virsroku gūst nelieši, radīja daudz neatbildamu jautājumu. Gudrības grāmatas autors rakstīja par mūžīgo dzīvi, kas ir balva taisnīgajiem. Šīs ticības pamats meklējams Dievā Radītājā, kurš mīl savu radību dzīvību un rada cilvēkus pēc sava “tēla un līdzības” (Rad 1,26), un paredzēja esību bez gala jeb tādu kāda ir Viņam pašam. Lasījums noslēdzas ar solījumu un apkopojumu visam šim fragmentam, kur lasām svarīgus vārdus - paļaušanās, patiesība, uzticība, mīlestība, izredzētība. Viss attiecas uz Dieva un cilvēka attiecībām, kurās tiek uzsvērta uzticība Dievam un Viņa noslēpumiem, pasaulē, kas var iedzīt šaubās un izmisumā. Vecajā Derībā taisnīgo augšāmcelšanās neparādās kā cilvēku vēlmju piepildījums, bet kā Dieva atbilde uz cilvēku uzticību. Uzticībai seko patiesības iepazīšana pēc nāves. Dievs ir uzticīgs un nevar atstāt cilvēku vienu, jo nevar cilvēkā ielikto dzīvības vēlmi atstāt neatbildētu un nevar cilvēku aicināt uz gudrību, lai pēc tam to pieviltu.

*Allegoriae in universam Sacram Scripturam F, XLV, 2.
** Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica prima in Quadregesima, Homilia 184, IV.
*** Sv. Gregors no Elvīras, Tractatus de epithalamio II, 39.

br. Jānis Savickis OFMCap

10.24.2025

2 Tim 4,6-9.16-18, svētdiena XXX, C

2 Tim 4,6-9.16-18

Pāvils ieslodzījumā nodot vēstli sūtnim, manuskripts no
Lielbritānijas, 12.gs. beigas un 13.gs. sākums.
26. oktobra svētdienā turpinām kā otro lasījumu iepazīt Pāvila Otro vēstuli Timotejam, kurā šajā svētdienā apustulis izsaka savu nojausmu par savu nāvi un paredz savas nāves tuvošanos (2 Tim 4,6-8). Pāvils gribēja atstāt Timotejam savu personisko liecību un piemēru. Viņš saprata, ka viņa ieslodzījums Romā beigsies ar nāves sodu un tāpēc varēja rakstīt par savu dzīvi drošā un pārliecinošā veidā, izmantojot vairākus simbolus. Viņš nekaunējās no tā, ko bija darījis. Pirmais no simboliem ir vīna izliešanas upuris (lat. libatio vini), kuru lēja uz sakarsētām oglēm, lai tvaiki paceltos augšā kā patīkams upuris Dievam. Pāvils fragmentu sāk ar vārdiem: “Es jau tieku ziedots kā lejamais upuris” un šī asins izliešana upurī norāda uz Vecās Derības dievkalpojumiem, kuros salika upurī dzīvniekus un šķidrumus, ikdienas upurējot jēru (Sk 28, 4-7). Savu dzīvi viņš redzēja kā izliešanos, līdzīgi kā Kristus dzīve tika salikta uzpurī uz krusta. Pāvils nemeklēja un neplānoja kādu nāves izrādi priekš citiem, bet juta tās tuvību, pieņēma to kā visas citas ciešanas, kas vēlās pār viņa misiju ceļu. Viņš savā misijā pilnīgi sevi upurēja un izsmēla. 

Tālāk Pāvils rakstīja par “skaisto cīņu” un tādā veidā atsaucās cīņām arēnās. Senās pasaules viedie izmantoja šādas atsauces, kad aicināja uz izturību un stiprināšanis uzsāktajā tikumu ceļā. Pāvila dzīve bija spriedzes un pārbaudījumu pilna, un nav jābrīnās, ka viņš ik pa laikam savās vēstulēs lietoja cīņas tēlus (Ef 6,10-17). Vārdi “skrējienu esmu pabeidzis” atsaucas uz sporta sacensībām kurās katrs cenšas būt pirmajā vietā, bet svarīga nav tikai uzvara, bet arī nonākšana finišā. “Taisnīguma vainags” iztēlē raisa tēlus par atzinību ar lauru vainagu tiem, kas pārvarējis savas vājības un pretiniekus. Atskatoties uz savu dzīvi, apustulis aprakstīja to tā, kā tikai retais varētu to darīt. Viņš bija izcīnījis labu cīņu (sal. 1 Tim 6,12), pabeidzis skrējienu (Apd 20,24) un saglabājis ticību (sal. 1 Tim 6,20). Pirmie divi ir ierastie Pāvila sportiskie tēli (sal. 1 Kor 9,24–27), savukārt trešais atsaucas uz uzticības tēlu.

Nāve tuvojās un Pāvils neļāvās nospiestībai kaut arī daudzi viņu atstāja, tomēr nejutās pilnīgi vientuļš, jo pārdomāja savu dzīvi un redzēja tās dziļāko jēgu, kurā Kungs bija viņam līdzās un viņu sargāja (2 Tim 4, 17-18). Atmiņa viņam dāvāju pamatu cerībai un šī apcere pārvērtās lūgšanā un Kunga pielūgsmē kā dzīvības devēju un uzturētāju arī ļoti personiskā līmenī, bet arī deva iespēju stiprināt ticībā Timoteju. Apustulis gribēja sniegt pats sev pēdējo norēķinu. Ko citu darīt, ja sēdi cietumā, gaidi tiesas spriedumu bez jebkādas šīs zemes perspektīvas, jo tuvojas nāve? Var tikai savilkt kopā visus dzīves pavedienus un ieraudzīt, ka labā cīņā piedalījos līdz pašām beigām un pat pamestībā. Pāvila vientuļā aizstāvība tiesas priekšā kļuva par pēdējo Evaņģēlija sludināšanas iespēju un uzticību Kungam, kurš viņu pieņems mūžībā.

br. Jānis Savickis OFMCap

10.17.2025

2 Tim 3, 14 - 4,2, svētdiena XXIX, C

2 Tim 3, 14 - 4,2

Svētais Pāvils runā ar svēto Timoteju, manuskripts
tapis Francijā, 1250-1300.g.
St. Paul speaking to St. Timothy - KB, National Library of the 
Netherlands, Netherlands - Public Domain.
19. oktobra svētdienā kā otro Dieva vārda liturģijas lasījumu Baznīca piedāvā mums fragmentu no Pāvila Otrās vēstules Timotejam, kas tiek uzskatīta par apustuļa pēdējo uzrakstīto vēstuli un sava veida testamentu. Šeit Pāvils izsaka savu pēdējo gribu savam uzticamajam draugam Timotejam, kuram arī norāda, ka jūtas vientuļš un tāpēc aicina viņu uz uzticību, kuru apustulim neizrādīja citi kristieši, jo bijās no Pāvila ieslodzījuma. Vēstules kodolu veido pamudinājums uz izturību un uzticību aicinājumā, un atbildīgā veidā pildīt savu amatu. Timoteju Pāvils aicināja pretoties viltus mācībām (2 Tim 2,14-4,5), kuras apdraudēja ticību un virzīja viņu uz šī ļaunuma izlabošanas ceļa. Šīs svētdienas lasījumā atrodas vēstules centrālajā daļā, kura ir rūpju pilna par briesmām, kuras var radīt draudzēs viltus mācību piekritēji. Timoteja uzdevums šādā situācija bija atgādināt kristiešiem savu aicinājumu un neuzsākt diskusijas ar maldu mācītājiem, kuri apgalovoja, ka vispārējā augšāmcelšanās jau ir notikusi. Pāvils viņu pamācīja, lai neuzsāktu nekādus strīdus ar maldinātājiem un saskarsmē ar viņiem viņam jābūt pacietīgs un lēnprātīgs, jo Dievs viņus var vēl atgriezt.

Pāvils aicināja Timoteju turpināt sludināt Evaņģēliju un tāpēc lasījumā ir apliecināts Svēto Rakstu iedvesmotais raksturs, un viss fragments ir svarīga liecība par Rakstu nozīmi un derīgumu. Timotejs ļoti spēcīgā veidā tiek aicināts sludināt saņemto Evaņģēliju un tas, ka cilvēki novērsīsies no vārda klausīšanās un pievērsīsies jaunām idejām ir iemesls vēl vairāk sludināt. Šādos grūtos laikos tieši tiek prasīta no mācekļa nedalīta uzticība Evaņģēlijam un sludināšana “gan laikā, gan nelaikā” (2 Tim 4,2), lai reprezentētu Dievu šajā pasaulē neskatoties uz pretestību un vienaldzību. Dievs palīdz Baznīcai piepildīt tās misiju un ganu uzdevums ir uzticīgi kalpot Dieva vārdam. Vārds veido Dieva tautu patiesībā un izlabo domu, ideju un uzvedības kļūdas (2 Tim 3, 16-17). Ganu uzdevums ir lūgties par Dieva tautu un uzticīgi sludināt Evaņģēliju. Šī apņemšanās ietver sevī grūto mācīšanās darbu (2 Tim 2,15), uzticīgi sludināt (2 Tim 4,1-2) un piemērot Dieva vārdu cilvēku dzīvēm, lai tās stiprinātu un celtu ticībā (Ef 4, 13-14).

Pāvils uzsvēra divas būtiskas lietas par Rakstiem: pirmkārt, Svēto Rakstu izcelsme un, otrkārt, Rakstu uzdevums un mērķis jeb kam tie ir paredzēti. Par Rakstu izcelsmi vērts ir atsaukties uz II Vatikāna koncila Dogmatisko konstitūciju par dievišķo Atklāsmi, Dei Verbum, kur koncentrētā veidā ir izskaidrots arī šīs svētdienas lasījums: “Dievišķi atklātās patiesības, kas ietvertas Svētajos Rakstos un tajos izklāstītas, ir fiksētas rakstiski Svētā Gara iedvesmā. Svētā Māte Baznīca, pamatojoties uz apustulisko ticību, kā Vecās Derības, tā arī Jaunās Derības grāmatas kopumā un ar visām to daļām uzskata par svētām un kanoniskām, jo tās ir uzrakstītas Svētā Gara iedvesmā (sal. Jņ 20, 31; 2 Tim 3, 16; 2 Pēt 1, 19–21; 3, 15–16), to autors ir Dievs un kā tādas tās ir nodotas pašai Baznīcai Svēto grāmatu sagatavošanai Dievs izvēlējās cilvēkus, kurus izmantoja, tiem paturot savas spējas un spēkus, tā lai viņi kā īsti autori, Dievam darbojoties viņos un ar viņu starpniecību, rakstiski nodotu visu, ko Dievs gribēja, un neko citu. Tā kā viss, ko pauž Dieva iedvesmotie autori jeb hagiogrāfi, ir jāuzskata par Svētā Gara izteiktu, tad jāapliecina, ka Rakstu grāmatas droši, uzticīgi un nekļūdīgi māca patiesību, kuru Dievs mūsu pestīšanas dēļ ir gribējis iekļaut Svētajos Rakstos. Tāpēc “katrs Dieva iedvesmots Raksts ir noderīgs mācīšanai, atspēkošanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs un sagatavots ikvienam labam darbam” (2 Tim 3, 16–17).”(Dei Verbum 11)

Pāvils arī skaidro Rakstu mērķi kā noderīgus un tas ir tāpēc, ka tie ir Dieva iedvesmoti. Vienīgi dievišķā izcelsme nodrošina un izskaidro Rakstu dāvāto labumu. Visa Bībele atklāj dievišķo pestīšanas plānu sākot no cilvēka radīšanas pēc Dieva tēla un līdzības, krišanu grēkā, Dieva nepārtraukto mīlestību pret viņu, neskatoties uz viņa spītīgo novēršanos, Dieva glābšanas plānu caur žēlastības derību ar izredzēto tautu un piepildījumu Jēzū Kristū, kurš nomira par mūsu grēkiem,  augšāmcēlās, tika pagodināts un atsūtīja Svēto Garu. Pāvils uzsvēra, ka Rakstu labums attiecas gan uz ticību, gan uzvedību. Viltus mācību sludinātāji ievedot šķelšanos ticībā ieved šķelšanos dzīves veidā. Raksti ir galvenais līdzeklis, ko Dievs izmanto, lai ticīgos vestu līdz briedumam. Jaunais cilvēks Kristū, par kuru tik ļoti rūpējās Pāvils, ir Evaņģēlija un Svētā Gara gudrības caurausts un jāatceras, ka nekad līdz galam šajā pasaulē mēs neesam savā izaugsmē pabeigti. Pāvils bija “cietumnieks Kunga dēļ” (Ef 4,1) un pilnīgā Viņam uzticējās, un kā rezultātā jutās brīvs no visa un visiem: sākot no likuma un pretenzijām pestīšanu sasniegt saviem spēkiem, un nepieciešamības izpatikt citiem. Viņš bija tik brīvs, ka varēja izvēlēties atteikties no savas brīvības brāļu un māsu labā. Svēto Rakstu mācība integrālā veidā pārņēma viņa ticību un dzīves praksi, un to viņš nodeva tālāk Timotejam, lai viņš šo veselo mācību uzturētu kristiešu starpā.

br. Jānis Savickis OFMCap

9.02.2025

Filem 9b-10. 12-17, svētdiena XXIII, C

 Flm 9b-10. 12-17

Pāvils sūta Onēsimu pie Filomena, manuskripts no 14.gs.
7. septembra svētdienā kā otro Dieva vārda liturģijas lasījuma klausīsimies fragmentu no Pāvila vēstules Filomenam. Filomens bija Pāvila atgriezts turīgs Kolosas iedzīvotājs un viņam bija vergs Onēsims, kurš aizbēga no viņa paņemot līdzi nelielu kunga īpašumu (Filem 15.18) un kaut kādā veidā sasniedza apustuli, kurš atradās ieslodzījumā (Filem 10). Pāvils pievērsa viņu Kristum jeb nokristīja un gribēja viņu sūtīt atpakaļ pie kunga, un tāpēc sarakstīja vēstuli Filomenam. Vēstules kodolu veido Pāvila lūgums par Onēsimu un atsaukšanās uz Filomena mīlestību kā apustuļa garīgo dēlu. Pāvils aicina Filomenu pieņemt atpakaļ Onēsimu un norāda, ka viss notikums ir apredzīgs, jo kungs ir zaudējis vergu, bet ieguvis brāli (Filem 15). Visdrīzāk Pāvils liek saprast, ka nebrīvais brālis ir jāatbrīvo.

Vēstule Filomenam parāda ne tikai to, cik dedzīgi Pāvils mācīja par kristīgās mācības pareizību, bet arī cik ļoti viņš rūpējās par šīs mācības praktisko īstenošanu morālājā un atbildības stājā. Pāvils pazīstot Filomenu, uzticējās, ka viņš augstsirdīgi uzņems aizbēgušo vergu kā brāli. Apustulis neaicināja uz revolucionālām pārmaiņām, kas visdrīzāk tajā laikmetā varētu beigties ar asiņainu dumpiniku apspiešanu, bet uzrunāja Filomena sirdi un sirdsapziņu, lai tajā veidojas jūtīgums un Jēzū Kristū dibināta radikāli jauna brālība. Pāvila lūgums Filomenam ir ievērojama ar to, jo tajā ir iekļauta jaunās kopienas vīzija, kuru kristietība gribēja ieviest sabiedrības savstarpējās attiecībās.

Saskaņā ar romiešu likumiem vergs ar bēgšanu ļoti riskēja, jo noķerts tika atgriezts savam īpašniekam un nebija izslēgts nāves sods. Normālos apstākļos vergs tika ieskaitīts pie mājiniekiem, bet katrā saimniecībā apstākļi varēja ievērojami atšķirties. Pāvils ļoti dedzīgi veica savu misiju un izrādīja Onēsimam savu pieķeršanos, kurš bija gan satraukts un noskumis, gan arī laimīgs, jo sastapa Kristu un kļuva par kristieti. Caur kristībām visi kļūst par vienu Kristū, arī vergi (1 Kor 12,13; Gal 3,28; Kol 3,11) un tikumu katalogos Pāvils vergus aicināja uz paklausību, izvairīties kalpot glaimu dēļ, uz iekšējo prieku no darba (Ef 5,5-8; Kol 3, 22-25) un savu kalpošanu uztvert kā kalpošanu Kristum, kurš kādreiz atmaksās. Aicinājumi kungiem bija mazāk izteikti un uzsver taisnīgumu, atgādina nākošo sodu, kurā Dievs neskatās uz personu.

Pāvils šajā vēstulē neko nepieprasa vai nepavēl, bet jautā, jo Filomenam nav jārīkojas spiediena ietekmē, bet jāpieņem apustuļa padoms brīvībā (Filem 14). Līdzīgi rīkojās Jēzus, jo katrs cilvēks ir brīvs sekot vai nesekot Viņam. Evaņģēlijā Jēzus aicināja cilvēkus sev sekot un rūpīgi izvērtēt, ko viņi uzņemas darīt. “Tas, kurš kādu aicina, lai ievērot tikumu, nedara to ar spēku, piespiedus. Ja, piemēram, pie kāda tiek vērsti daudzi pamudinājumi, bet pretojas, viņš nesasniegs tikumu. Lasām: cik reizes gribēju, bet jūs negribējāt [sal. Mt 23,37]. Tikums netiek uzspiests, ir kaut kas brīvprātīgs. Ja izslēgsi no tikuma brīvprātīgo raksturu, tad tas nebūs jau tikums. Arī Dieva iedvesmotais apustulis, iepazinis šīs lietas, raksta Filomenam saistībā ar Onēsimu: “Es viņu gribēju paturēt pie sevis [...], bet bez tavas piekrišanas es negribēju neko iesākt, jo tev nav jābūt labam piespiedu kārtā, bet brīvam” [Filem 13-14]. Jānonāk pie sadarbības starp to, kurš aicina un to, kurš piedzīvo izaugsmi tā, lai aicinājumi nestu pozitīvas sekas: Atgriezieties, atkritušie dēli un es pievērsīšos [sal. 3,22].”*

* sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.126 [Ps 28]

br. Jānis Savickis OFMCap

8.29.2025

Ebr 12, 18-19. 22-24a, svētdiena XXII, C

Ebr 12, 18-19. 22-24a

Pēdējais Vakarēdiens, manuskripts no Austrijas,
1499-1500.g
.
The Last Supper autors Jakob von Olmütz (Künstler/in)
- Institute of Material Culture of the Middle Ages and 
the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.
31. augusta svētdienā otrajā Svētās Mises lasījumā klausīsimies fragmentu no vēstules Ebrejiem sadaļas (Ebr 12,14-13,25), kurā svētais autors iepazīstina ar praktiskiem norādījumiem, lai nepazaudētu Dieva žēlastību. Vēstules autos salīdzina Likuma došanu Sinaja kalnā, un ticīgo pieeju dzīvā Dieva pilsētai, kurā uztraukumus, ko piedzīvoja Vecās Derības tauta, nomainījās uz uzticēšanos Jaunajā Derībā. Šis lasījums ir kulminācijas punkts visā vēstulē. Senatnē Mozus bija starpnieks, kurš pasludināja seno Likumu. Radikālā jaunuma apziņa, kura parādās ar Kristu, “jaunās derības vidutājs” (Ebr 12, 24) starp Dievu un cilvēkiem, “labākas derības vidutājs viņš ir, šī derība iedibināta uz stiprākiem apsolījumiem” (Ebr 8,6). Par kādām patiesībām šis lasījums mums vēsta? Par tagednes eshatoloģiju jeb liturģisko sapulci, kur ticībā var sastapties ar eņģeļu koriem, debesu pulkiem un Dieva godību.

Dieva žēlastības uzturēšanas vidi uztur Baznīca, Tēva mīlestības kopiena, kuru Viņš Svētajā Garā atklāja cilvēkiem caur savu Dēlu un Baznīca “svētku svinību” (Ebr 12,22) vieta, kurā tiek sapulcināti visi izredzētie, lai beidzot nonāktu Valstībā. Baznīca arī mūsdienās joprojām ir sapulce (gr. panegyris, Ebr 12,22), svinīga pulcēšanās, kurā tiekās tie, kas tic, ka Kristus valdīšana iesāk Dieva valstību, kura iezīmē Svētā Gara darbība un Viņa ielietā mīlestība mūsu sirdīs. Tāpēc droši varam pieņemt domu, ka Baznīca ir visdebešķīgākā, garīgākā un eshatoloģiskākā īstenība, un no otras puses visvairāk klātesošā, konkrētākā un aprakstāmā īstenība kāda vien var pastāvēt cilvēka dzīvē un kuru Kungs pārveido. Baznīca ir kā debesis virs zemes, īpaši liturģijā.

Kristietim vissvarīgākā ir svētdienas svētsapulce. Šīs svētdienas lasījumā svētais autors rakstīja par kristiešu kopienas iešanu pie Sionas kalna, kur varam atrast šīs nākšanas būtību, Pēdējā Vakarēdiena svinēšana, kurā Baznīca vienojas ar debesu Baznīcu. Ja Izraelis senatnē bija sapulcināts Sinaja kalna pakājē, tad kristieši pulcējas katru svētdienu Sionā kalnā, jaunajā Jeruzalemē, kurā piepildījās Sinaja kalnā dotais likums un svētums caur žēlastību, prieku un Dieva klātbūtni. Siona šeit ir visas pestīšanas pilnības un centrālās vietas simbols, kurā katra draudze piedalās debesu sapulces svinībās un tās vidū ir eņģeļi un svētie, kuri ir sasnieguši mērķi un pāri visam Jēzus Kristus, jaunās derības vidutājs. Katrās euharistiskajās svinībās mēs tiekam iekļauti visā pestīšanas vēsturē.

Katrā Svētajā Misē mēs pulcējamies kopā ar visu Baznīcu, zemes un debesu, slavējam Dievu ar “Svēts, Svēts, Svēts” kopā ar eņģeļiem un svētajiem, un piedalamies Jēzus nāves un augšāmcelšanās notikumā. Svētais Bonaventura savos rakstos bieži izmanto serafina tēlu ar sešiem spārniem un apraksta dažādas ticības dimensijas. Apcerot Euharistiju, viņš uzsver sešus virzienus. Mīlestības pārpilnība Euharistijas noslēpumā paceļas uz debesīm (in caelum) godināšanas žestā pret svētajiem un uz leju (infra), šķīstītavu (purgatorium), dāvājot pestīšanu tiem, kuri gaida komūnijas pilnību ar Dievu. Tālāk mīlestība aptver visus ticīgos pa labi (ad dexteram), lai vienotos ar draugiem un labdariem, lai kopā sasniegtu pestīšanas mērķi, un pa kreisi (ad sinistram), lai pestītu ienaidniekus un vajātājus. Mīlestība arī virzās uz aizmuguri (retro) pie senčiem, lai pestīšanu sasniegtu priekšteči ticības ceļojumā un arī visi, kas būs pēc mums līdz pat pastarā tiesai.

Ja viss tā ir, tad cik daudz spēka ir jāiegulda gatavojoties svētdienas Svētajai Misei un lituģiskajai kalpošanai. Pateicoties ticībai Kristum un kristības pieņemšanai kristieši ir sasnieguši tuvību “dzīvā Dieva pilsētai” (Ebr 12,22) un tāpēc Baznīca ir priecīga. Vecajā Derībā Sinaja kalna pakājē bija cita noskaņa, bezpersoniska, ka pat nebija zināms, kas ir “runājošā balss” (Ebr 12,19), kas bija dzirdama tumsā. Kristieši pieredz Dieva atklāšanos savādāk un svinot Euharistiju piedzīvo priecīgas personiskās attiecības ne tikai Baznīcas ietvaros, bet arī ar eņģeļiem un mirušo dvēselēm. Piedaloties Euharistiskajā Upurī pietuvojamies “debesu Jeruzalemei un neskaitāmu eņģeļu pulku svētku svinībām, jūs esat tuvojušies pirmdzimto Baznīcei, kuru vārdi ir ierakstīti debesīs” (Ebr 12,22-23). Euharisjijā Kunga nāvi pasludinam līdz Viņa atnākšanai un pateicoties ticībai un cerībai pieredzam Jēzu Kristu Sakramentos, kuros Viņš mūs grib pārveidot pēc savas līdzības. Tā nav tiekšanās tikai pēc dievbijības, bet pievienoties Kristus Upurim saliekot upurī sava dzīves.

br. Jānis Savickis OFMCap

8.01.2025

Kol 3, 1-5. 9-11, svētdiena XVIII, C

Kol 3, 1-5. 9-11

Dievs no Kristus krustā sistā ķermeņa, pārdurtā sāna, izvelk Baznīcu,
kronētu sievieti. Manuskripts no Francijas, 13.gs. vidus.
3. augusta svētdienā turpinām kā otro Dieva vārda liturģijas lasījumu iepazīt Pāvila vēstuli Kolosiešiem un šajā svētdienā ielūkojamies fragmentā, kurš ir ņemts no vēstules otrās daļas, kurā apustulis vairāk pievēršas brīdinājumiem un izklāsta mācību par jauno dzīvi Kristū. Sākumā norāda uz laiku beigās (Kol 3,1-4) un tad aicina sekot Kristum (Kol 3, 6-17). To var īstenot gandarīšanā, kuras auglis ir jaunais cilvēks. Jaunā dzīve mūs padara par Tēva dēliem un bērniem, Krisus brāļiem un Svētā Gara iemājošanas svētnīcu. Šī dzīve vēl ir apslēpta Dievā (Kol 3,3), bet pilnībā atklāsies mūsu augšāmcelšanā garīgajā un neiznīkstošajā miesā (1 Kor 15, 42-55). Cilvēku valodā nevar izteikt vārdos dievišķās dzīves saturu, svētumu un godību, un tas pat nav vienmēr jācenšas, ja negrib pazaudēt personisko saiti ar Dieva noslēpumainību. Jaunā Derība ar viso pestīšanas vēstures reālismu to ņem vērā un Pāvils raksta: “jūsu dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā” (Kol 3,3). No augšāmcelšanās plūstošā dzīve, svētums un godība šajā pasaulē vēl ir apslēpta un pakļaujas zemes dzīves apstākļiem.

Zemes dzīvei ir savi ierobežojumi un kristieši uzglabā saņemtās dāvanas “māla traukos” (2 Kor 4,7) un Pāvils aicina: “savu prātu virziet uz to, kas augšā, ne uz zemes lietām” (Kol 3,2), lai pēc iespējas mazāki būtu šķēršļi žēlastībai mūsos. Pāvils vēstulē Kolosiešiem uzsvaru liek ne tikai uz Kristus iepazīšanu vai arī uz veidu kā ticīgajam jāseko Viņam, bet īpaši vērš uzmanību uz dzīves kopienu ar Kristu, kas veido kristiešu dzīvi. Ticīgajiem ir jāatmet vecais cilvēks, lai ietērptos jaunajā cilvēkā. Pāvils jauno cilvēku izprata morālās kategorijās (Kol 3,9-17; Ef 4, 1-2.22-24). Kristīgā identitātē ir ietverta pārliecība, ka mūsu augšāmcelšanās jau ir sākusies ar Jēzus augšāmcelšanos un tā ir sākusies ikvienam, kas tic Kristum. Apustulis Pāvils šo “jau tagad” redz kristiešu ikdienas dzīves miršanā un augšāmcelšanā (Rom 6,13; 2 Kor 4,16; Kol 3,1-4; Jņ 4,24).

Cilvēka dzīves piepildījums ir Dievā un tāpēc alkas pēc Dieva ir cilvēka dzīves būtisks elements. "Dažreiz var vēlēties to, kas nav vēlēšanās vērts. Par to runā vārdi: "[Nomērdējiet sevī] kaisli, samaitāto iekāri" [Kol 3,5]. Ļaunas vēlmes nav vēlmes vērta, tāpat kā viltus labums nav izvēles vērts, pat ja daži to izvēlas."* Tas, kurš ticībā ir kopienā ar Kristu, šajā pasaulē vēlēsies dzīvot pēc Viņa tēla un līdzības, un sekojoši būs šeit uz zemes autentiska un patiesa persona; tas arī ir iemesls, kāpēc ar mieru un prieku ir vēlme pāriet no šīs pasaules pie Tēva. Mūsu zemes dzīvei Kungs Pēdējo Vakariņu laikā atstāja testamentu: “To dariet manai piemiņai” jeb to, ko konkrēti nozīmē īstenot savā dzīvē piemiņu tam, ko pats Jēzus pieredzēja. Tāpēc Pāvils vēstulē Kolosiešiem raksta: “novelciet kā drānas no sevis veco cilvēku līdz ar viņa darbiem un apvelciet atjaunoto cilvēku, kas ir atjaunots saprašanā pēc Radītāja tēla” (Kol 3,9-10) jeb tas cilvēks, kurš uzvedas kā Kristus, tas piepildās un īstenojās kā cilvēks; kas īsteno piemiņu tam kā dzīvoja Kristus, mēģinot Viņam sekot, pateicoties Dieva žēlastībai kļūst pakāpeniski Viņam līdzīgs, pieņemot to pašu tēlu, kas ir Kristū.

* sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.8 [Ps 20]

br. Jānis Savickis OFMCap