Mk 1, 29-39, svētdiena V, B

Mk 1, 29-39

Tuvākajās svētdienās varam iedziļināties kā izpaužas Dieva valstības klātbūtne mūsu vidū. Iepriekšējā svētdienā dzirdējām pirmo zīmi šai klātbūtnei – Jēzus izdzina nešķīsto garu. 4. februāra fragmentu var sadalīt trijās daļās Šeit tiks apskatīta pirmā daļa jeb Pētera sievasmātes dziedināšana. Vērts arī ievērot vienu detaļu, ka divas svētdienas pēc kārtas pārdomājam vienu dienu Jēzus dzīvē (skat. Mk 1, 21-38), un tāpēc šosvētdien var arī paņemt un pārlasīt visu šo fragmentu, lai labāk saprastu kāda izskatījās Jēzus diena. Vēl viena interesanta detaļa ir tāda, ka šīs vienas dienas ietvaros evaņģēlists Marks dažādas Jēzus aktivitātes apvieno ar vārdu “tūdaļ” (“euthys”, Mk 1,21. (23. latviešu tulk. neparādās) 28.29.30), kas parāda Jēzus ikdienas dinamisko raksturu*.

Evaņģēlija fragments iesākas ar to, ka Jēzus iziet no sinagogas un dodas uz Pētera un Andreja namu, kur drudzī gulēja Pētera sievasmāte. Joprojām ir sabats (Mk 1, 21.32). Jēzus iet uz to cilvēku mājām, kurus vēlējās aicināt uzreiz! Tomēr Jēzus steiga neatgādina mūsu izklaidīgo skriešanu, kas bieži var mūs nomākt vai sabojāt ikdienu. Jēzus pilnībā veltījās Debesu valstības darbam un visu savu misiju veica ciešā saistībā ar savu mērķi. Saspringtā dienas plānā atrada arī laiku sarunai ar Debesu Tēvu un dziļākām tikšanās reizēm ar cilvēkiem.

Lasot Marka Evaņģēliju redzam, ka Jēzus nemitīgi pārvietojas un nepaliek uz vietas, tomēr kļūmīgi būtu domāt, ka Viņš ar slimniekiem apgājās instrumentāli. Šīs svētdienas lasījums parāda vienu tādu ainu kā Jēzus dziedināja. Viņš nesēdēja pie slimo cilvēku konveijera, bet pie katra, kam bija nepieciešama dziedināšana, piegāja ļoti personiski. Jēzus ar žestu un pieskārienu biežāk dziedina nekā ar vārdu: ņēma cilvēku aiz rokas (Mk 1,31), uzlika rokas (6,5), ielika pirkstus ausī un pieskārās kurlmēmā mēlei ar siekalām (7, 33) un spļāva zemē, lai to sajauktu ar siekalām un ziestu aklajam uz acīm (Jņ 9,6).

Jēzus darbība nav kaut kāda dabiskās dziedināšanas metodes demonstrācija. Jēzus dziedināšana un atbrīvošana nav arī kaut kas tīri garīgs vai iekšējs. Jēzus ļoti nopietni izturas pret visu cilvēku, jo visam cilvēkam ir jātiek pestītam. Pestīšanai ir jāaptver visas dzīves sfēras, jo visai radībai jātiek atjaunotai, lai viss kļūtu jauns (2 Kor 5, 17), jauns cilvēks (Ef 2, 15), atjaunotā dzīve (Rom 6, 4), jaunas debesis un jauna zeme (2 Pēt 3, 13), jo Kungs “visu dara jaunu” (Atkl 21, 5).

Jēzus laikā drudzi neuztvēra tikai kā slimību, bet arī redzēja tā teoloģisko realitāti. Saskaņā ar Levītu (26,16) un Atkārtotā Likumu grāmata (28,22) drudzi uzlūkoja kā Dieva sodu tiem, kas pārkāpa derību. At 28,22 drudzis ir parādīts kā Dieva sods, kuru var izdziedināt tikai paša Dieva iejaukšanās. Jēzus paņēma Pētera sievasmātes roku un drudzis viņu atstāja. Dziedināšanas brīnums nebija īpašākas vai iespaidīgāks ar citiem līdzīgiem brīnumiem. Evaņģēlists parāda Jēzu kā to, kas dziedina; netiek izteikti nekādi vārdi, kas bija raksturīgi helēņu brīnumdarītājiem. Tātad, sievasmātes dziedināšanas ainā uzmanība nav jāvērš uz brīnumu, bet ir jāatklāj tā nozīme.

Jāpievērš uzmanība diviem vārdiem: “piecēla” viņu (1, 31, “egeiro” - tas pats vārds ar kuru apraksta Jēzus augšāmcelšanās, Mk 14,28; 16, 4.14) un “kalpoja” Viņam. Jēzus žests un dziedinošā darbība ir ļoti simboliska arī mums, kas lasām šo fragmentu – Viņš augšāmceļ un ieved kalpošanas darbā! Notikumam ir ļoti personiska pieskaņa un starp visiem neskaitāmajiem brīnumiem tieši šis ir viens no tiem, kas tika iekļauti Evaņģēlijā. Noteikti tas ir apustuļa Pētera nopelns. Pilnīga izveseļošanās katram slimam cilvēkam ir liela žēlastība. Tomēr pāri personisko atmiņu un miesas dziedināšanas līmenis svarīgi ir uzsvērt, ka garīgajā līmenī Pētera sievasmāte spēja atbildēt Jēzum ar kalpošanu.

Kalpošana neliecina ar cilvēka nenozīmību vai otršķirību. Marka Evaņģēlija sākumā lasām, ka eņģeļi Jēzum kalpoja (1, 13), arī mācekļus Viņš mācīja kalpot (10, 45). Tā vien izskatās, ka sievietes, kas sekoja Jēzum, ātrāk nekā vīrieši, uztvēra Jēzus vēsti un vajadzību veltīties kalpošanai. Evaņģēlists apraksta sievietes, kuras līdz pat Jēzus nāvei kalpoja Kungam (15,41). Šī dziedināšana atklāj to, ka Dievs dziedina, lai labāk varētu kalpot. Kalpošana ir raksturīga iezīme Dieva valstībai un Jēzum, un tāpēc Viņš sāka ievadīt savus sekotājus kalpošanas darbā. Atbilde uz Jēzus pieskārienu vai ienākšanu ticīgo dzīvē ir kalpošana. 

* Vairāk par “euthys”: Mk 1, 1-8 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 1, 21-28, svētdiena IV, B

Mk 1, 21-28

Iepriekšējās svētdienās varējām iepazīties ar Jēzus personas dziļumu, bet sākot ar 28. janvāra svētdienu uzlūkosim to, ko Viņš labu darīja cilvēkiem. Šī svētdiena parādīs kā Jēzus ar savu spēku atbrīvoja cilvēku no nešķīstā gara, kas dara visu, lai katru cilvēku attālinātu no Dieva. Apsēstā dziedināšana sinagogā tiek aprakstīta ļoti lakoniski, bez izskaistinājumiem vai liekiem komentāriem. Mēs tiekam informēti kā tas notika. Evaņģēlists Marks uzsver Jēzus mācības spēku, nevis tās saturu, tomēr jāatceras, ka Viņam svarīgāks ir nevis pats notikums, bet tā jēga. Jēzus reti izvērsti runā šajā Evaņģēlijā, tomēr Viņš pasaka pašu svarīgāko un rīkojas ļoti izteiksmīgi. Ja lasīsim Evaņģēliju tālāk iepazīsim notikumu virkni, kura parāda arvien skaidrāk Jēzus misijas būtību. Šīs svētdienas Evaņģēlijā tiek uzsvērta vārda spēks.

Kafarnaumas pilsētas sinagogā cilvēki brīnījās par Jēzus vārdiem, jo tie atšķīrās no ierastajām Rakstu mācītāju runām. Evaņģēlists Marks bieži norāda, ka cilvēki brīnījās par to, ko Jēzus teica vai darīja, bet arī neslēpj to, ka tas ne vienmēr noved viņus pie ticības. Cilvēki dzirdēja un redzēja visu, ko paveica Jēzus, bet tas nesasniedza viņu sirdis. Jēzus autoritāti atpazina dievlūdzēji, bet dīvaini, ka viņu vidū atradās ļaunā gara apsēsts cilvēks. Pašā Marka Evaņģēlija sākumā Jēzus ir parādīts kā tas, kam ir nopietns konflikts ar ienaidnieku, un tas turpinās visa Viņa kalpošanas laikā. Kristus atbrīvo no ļaunā gara un piedāvā vienīgo alternatīvo iespēju – pāriet Svētā Gara vadībā.

Ļaunā gara apsēstais cilvēks pārtrauca Jēzus sludināšanu. Normāli šādā gadījumā cilvēki izraidītu kārtības traucētāj ārā no lūgšanas nama, bet tas tā nenotiek, jo Jēzus reaģēja pirmais un atbrīvo viņu no ļaunā gara. Šajā sakarā svarīgi ir uzsvērt, ka evaņģēlists Marks attēlo nešķīstā gara upurus kā pilnīgi bezspēcīgus cilvēkus. Marka Evaņģēlijā, atšķirībā no tiem, kas slimo ar miesas kaitēm, apsēstie nespēj lūgt palīdzību. Dēmons kontrolēja cilvēku un redzēja apdraudējumu no Jēzus, un sāka runāt, jo atpazina, ka Kungs nav kārtējais eksorcists, bet Dieva svaidītais, kuram jāsalauž sātana valdīšanas važas. Nešķīstā gara trokšņainā reakcija uz Jēzus mācību var interpretēt kā panisku pretdarbību vai arī Kunga spēka atzīšanu.

Nešķīstais gars centās atvairīt uzbrukumu izmantojot eksorcisma praksei raksturīgo metodi: tiek nosaukts dēmona vārda, lai to izdzītu ārā no cilvēka. Tikai šajā gadījumā pilnīgi nevietā – pret Jēzu. Tas izkliedza abus Jēzus vārdus, gan laicīgo vārdu – Jēzus Nācarietis, gan dievišķo vārdu – Dieva Svētais. Tādā veidā dēmons parāda, ka viņa nometnē ir pietiekoši daudz iespēju, lai cīnītos ar Jēzu. „Vai Tu esi atnācis mūs nomaitāt?“ (Mk 1,24). Iespējams, ka tā laika cilvēkiem šāda vārdu apmaiņa varēja likt domāt, ka nešķīstais gars guva virsroku pār Jēzu, jo Viņu atpazina, nosauca un tātad pakļāva. Tomēr Jēzus visu šo situāciju nekavējoties pārtrauca un apklusināja ļauno garu. Kungam nevajag brīvu reklāmu no nešķīstā gara. Ja cilvēki pieņemtu dēmona liecību par Jēzu, tad pieņemtu Dieva Dēlu kā uzvarošu, tādu, kādu Viņu pazina dēmoni, bet ne kā tādu, kam jāiet cauri ciešanām un nāvei. Tas nozīmētu, ka pašā Jēzus misijas sākumā cilvēki uztvertu Viņu vēl daudz atšķirīgāk nekā Viņš vēlējās; ar to Viņam jau tā bija grūtības. Īpaši mācekļu vidū varēja izveidoties vēl dziļāka plaisa starp to, ko viņi domā par Viņu un ko Viņš vēlas viņiem pateikt. Šo plaisu ļaunie gari censtos paplašināt vēl vairāk un tāpēc pašā sākumā bija jāsarauj jebkāds dialogs ar tiem, un jāliek tiem klusēt, kas to nav pieraduši darīt. Jau pašā savas misijas sākumā centās atbruņot ļauno garu no iespējas valdīt cilvēku sirdīs un atbrīvoja visus apsēstos cilvēkus.

Sinagogā ļaunais gars kontrolēja vienu cilvēku, bet tiklīdz atpazina Jēzus autoritāti, viņš reaģēja ļoti agresīvi un atklāja sevi. Kamēr neviens netraucēja, ļaunais gars nodrošināja savu garlaicīgo kontroli pār vienu draudze locekli. Tas liekas ļoti traģiski, ka ļaunā gara ietekmēts cilvēks ir tas, kas sēž mierīgi savā vietā un neviens to nepamana, it kā lūgšanu nams būtu gadījuma rakstura sasēšanās teātra izrādē. Kādā garīgajā stāvoklī atradās šī sinagoga? Tomēr pienāk brīdis, kad jāsaduras ar patiesību. Svētajos Rakstos ļaunā gara izdzīšana nav kaut kāds maģisks rituāls, kurā lieto buramvārdus, bet gan Evaņģēlija pasludināšana konkrētam cilvēkam. Marks nepiedāvā Jēzus mācības satura plašāku izklāstu, tomēr iepriekšējā svētdienā mēs dzirdējām šīs mācības kodolu (Mk 1, 15): “laiks piepildījies, un Dieva valstība tuvu klāt; gandariet par grēkiem un ticiet evaņģēlijam!” Notikums Kafarnaumas sinagogā ir pirmais piemērs kā Jēzus vēsts īstenojas dzīvē.

Jēzus sludināšana neradīja harmoniju klausītāju vidū, bet dalīšanos un nesaskaņas, kā arī Viņš vēlāk brīdināja (Mt 10, 34). Ja nesaskaņas nevarēja redzēt dievlūdzēju izturēšanās veidā, tad tas bija dzirdams dēmona kliegšanā. Kafarnauma, salīdzinot ar Tīru un Sidonu, bija visai neticīga pilsēta (Mt 11, 23-24). Ļaudis sinagogā varēja pieredzēt vārda spēku. Jēzus nerunāja vienkārši par Dievu kā to darīja Rakstu zinātāji. Jūdaisms bija kļuvis par grāmatas reliģiju un Rakstu zinātāji savu autoritāti ieguva pateicoties savai erudīcijai skaidrojot Svētajos Rakstos un tradīciju; viņi vienkārši izteica teoloģiskus spriedumus (Mk 2,6-7; 9,11; 12,35). Savukārt Jēzus nāca ar Dieva autoritāti, lai izbeigtu sātana tirāniju. Jēzus pretnostatījās dēmoniem un nonāca konfliktā ar jūdaismu ar savu jauno mācību. Tā rezultātā Jēzus ieguva divus pretiniekus, kurus Viņš apdraudēja, un kuri centās aktīvi pretdarboties visdažādākos veidos. Abi pretinieki Jēzus klātbūtnē tika atpazīti. Viņa klātbūtne liek visam, kas ir Viņam pretējs, reaģēt visdīvainākajos veidos. Svarīgi priekš apsēstā cilvēka bija tas, ka ļaunais gars tika atpazīts un piedzīvoja atbrīvošanu.

Patiesa Jēzus klātbūtne kristiešu vidū vai arī konkrēta ticīgā dzīvē mūsdienās arī izsauc daudzveidīgas, pat muļķīgas, reakciju no visdažādāko cilvēku puses. Saskaņā ar evaņģēlisko loģiku, daļa no neticīgajiem šo tikšanos pieņem tādu kāda tā ir – dziedinoša, un pievienojas Jēzus mācekļu pulkam. Iespējams arī šis cilvēks no sinagogas tā izdarīja. Kad Jēzus izdzen ļauno garu Viņa mācība tiek uztverta kā kaut kas jauns un nebijis. Jaunā mācība biedēja, satrauca un izsauca apbrīnu cilvēkos; tā aicināja pievienoties Dieva valstībai, kuras saturs atšķīrās no Rakstu zinātāju legālistiskās pieejas reliģijai. 

Mēs dzīvojam nedaudz citos apstākļos. Skatoties uz draudzēm, kur daudzus gadus viens priesteris māca saturiski un stilistiski paredzamas mācības, var samierināties un vairs negaidīt neko jaunu, vai arī var nogurt no liturģijas “vienveidības”, vai arī vēlēties visu pamest. Bet vai tā ir īstā problēma, ārpus mums? Iespējams šādas draudzes ir visefektīvākais eksorcisms pret “dēmoniem” mūsos, kad redzam arvien skaidrāk sevī iekšējos trokšņus, balsis, protestus un šaubas, kas vēlas mainīt realitāti sev apkārt, meklēt kādu citu mācību un praksi. Esam aicināti šīs sirds kustības atdod Jēzum un kopā ar Viņu paklausībā pildīt Debesu Tēva gribu. Ja evaņģēlists Marks maz raksta par Kunga mācību, bet vairāk par darbiem, tad tas vedina uz domu, ka ticības dzīvē ar vārdiem vien nepietiek, bet ir jādzīvo tā, lai pat ierasti un īsi vārdi uzrunātu mūsu nemierīgo dvēseli; “mana dvēsele ir nemierīga, kamēr tā atdusas Tevī, Dievs” (sv. Augustīns). Bet kas šo iekšēju nemieru var izsaukt? Nevis kritika, tā iegremdē un pastiprina nogurumu un monotoniju; liek savā drūmumā vainot pasauli. Dieva vārds nes gaismu un atbrīvo, un ļauj uzsāktu atgriešanās ceļu kopā ar Jēzu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 1, 14-20, svētdiena III, B

Mk 1, 14-20 

Iepriekšējā svētdienā varējām pārliecināties, ka visa dzīves virzība nonāk pie Jēzus Kristus. 21. janvāra svētdienā redzēsim, ka ne tikai visas mūsu dzīves “kustības” satiekas Jēzū, bet arī, ka Viņš ir Tas, kas sludina Dieva valstības Evaņģēliju un ne tikai sludina, bet pats ir šī valstība. Ar šo svētdienu noslēgsies sava veida ievadlasījumi Marka Evaņģēlija gadam, kad varam iepazīt Jēzus misijas sākumu, bet jau 28. janvārī līdz pat gavēņa laikam pārdomāsim Dieva valstības klātbūtni mūsu vidū un kādas reakcijas tā izsauc cilvēkos.

Jēzus savu misiju iesāka ar mācekļu pulcināšanu ap sevi. Aicināšanas apraksts mūsdienu cilvēkam var šķist līdz galam nesaprotams. Pārāk vienkārši un efektīvi tur darbojas Jēzus, bet mācekļi bez nekādas vilcināšanās seko šai spēcīgajai personai. Tekstā tas izklausās labi, bet dzīvē, ko pieredzam sev apkārt, tas tā nenotiek. Lai palīdzētu saprast šo ainu ir jāatsaucas uz Veco Derību, kas evaņģēlista Marka lasītājiem bija ļoti labi pazīstama. Jāatsauc atmiņā pravietis Elija, kurš aicināja Elīsu kļūt par Kunga pravieti (1 Ķēn 19,15-21). Vecajā Derībā nevar atrast līdzīgu aicināšanas ainu. Ja saliek blakus Marka Evaņģēliju (1, 16-20) un Ķēniņu grāmatas aprakstu, var redzēt daudz līdzību. 

Nozīmīga atšķirība starp Jēzu un Eliju ir tā, ka Elijs uzmeta Elīsam savu apmetni, bet Jēzus neko tādu nedarīja. Elija gadījumā tas, kas aicina ir Dievs, ko simbolizē šis apmetnis. Jēzus aicina ar savu vārdu, bet kas vēl svarīgāk, aicina sekot Sev. Pravieši neaicināja cilvēkus sekot sev, bet Dievam. Jēzus aicinājums ir ļoti autoritatīvs un atgādina to, kā Dievs aicina cilvēkus pestīšanas vēstures gaitā: solījums, kuram jāseko (Rad 12, 1-14). Aicinājums ir tik spēcīgs, ka mācekļu dzīves vairs nebūs tādas pašas kā iepriekš. 

Abos fragmentos iedvesmotie autori cenšas radīt iespaidu, ka tā ir pirmā tikšanās starp aicinātāju un aicināto. Abos tekstos aicinātie strādā ikdienišķu darbu, kas nodrošina viņu iztiku, tomēr saņēmuši aicinājumu ir gatavi pamest darbu un tuviniekus. Svarīgi šajā ainā ir tas, ka Jēzus izrāda iniciatīvu un veido savu sekotāju pulku. Izšķiroša ir Viņa griba, bet nevis mācekļa griba. Tā ir ļoti svarīga patiesība, kas tā laika jūdiem bija jaunums. Jūdu sabiedrībā māceklis pats meklēja savu skolotāju, bet ja gribēja, varēja pāriet pie cita. Ar Jēzu beidzās staigāšana. 

Izcilais teologs Hans Urs fon Baltazars apcerot mācību par pāvesta nemaldību jautā: vai bez Pētera mēs nevarētu iegūt atbildes uz mūsu jautājumiem? Un atbild: jā, bet par daudz būtu šo atbilžu, jo uz vienu jautājumu var saņemt neskaitāmi daudz spriedumu. Tomēr ir jautājumi, kur nevar būt tik daudz atbilžu, bet jābūt vienai atbildei. Ir dzīvē brīži, kad nepieciešams nostāties stabili un droši vienā vietā, un citas atbildes, kaut arī var šķist jēdzīgas, nesniedz patiesību - tad tādos brīžos jājautā Pēterim. Šīs pārdomas var attiecināt uz šo brīdi pasaules vēsturē, kad Jēzus Kristus pārtrauc staigāšanas mākslu no viena skolotāja pie otra, jo sniedz visas nepieciešamās atbildes – pats ir atbilde! Viņš ir atbilde katrai Baznīcas draudzē, kopienā un kristietim. Vārds norāda uz tādu parādību kā staigāšanu pa draudzēm, meklējot labāko vietu, bet vēsts ir skaidra: pārstāj staigāt. Kungs ir klātesošs vietā konkrētā mācekļu pulkā, konkrētā draudzē un ja neesi pamanījis, Viņš tevi tur aicina. Kungs iedrošina neatgriezties pie pirmskristīgo laiku jūdu skolotāju meklēšanas stratēģijas, bet ņemt savu krustu un sekot Kungam (Mk 8, 34).

Jēzus uzreiz saviem mācekļiem norāda uz savas misijas centrālo elementu – sludināt Dieva valdīšanu. Cilvēki tiks “zvejoti”, lai viņus ievestu valstībā un saņemtu pestīšanu. Jēzus pulcina mācekļus, lai viņi palīdzētu Viņa misijā. Tas bija liels pavērsiens mācekļu dzīvē, jo viņu dzīve vairs neierobežojās privātajā sfērā, bet tika vērsta uz cilvēkiem. Šo pārorientāciju nodrošināja sekošana Jēzum Kristum. Jēzus mācekļu situācija salīdzinot ar Elīsu arī atšķiras. Elīsa kļuva par Elija kalpu, bet mācekļi sekoja Jēzum, kas norāda vēl uz vienu jaunumu, ko ienes Jēzus. Mācekļa kalpošana skolotājam bija ierasts modelis rabīniskajā tradīcijā. Savukārt Jēzus saka: “Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu" (10, 45).

Svarīgi vēl reiz uzsvērt, ka Jēzus savu darbību uzsāka ar kopienas veidošanu, kuru nebūvē ap kādu vispārēju ideju, bet balstoties uz starppersonu attiecībām – "Sekojiet Man". Ieiešana valstībā nozīmē attiecību nostiprināšanu ar Jēzus. Mācekļi, kurus Jēzus aicināja sev sekot nezaudē savu savdabību, bet padziļina savu personību un tā kļūst arvien izteiktāka. Mācekļu dzīve iegūst dziļāku jēgu. Jēzus ir tas, kas palīdz atklāt dziļāko dzīves jēgu un dzīves aicinājumu.

Domājot par aicinājumiem Baznīcā Jēzus piemērs ir ļoti pamācošs. Ja Jēzus darbības modeli ieliekam mūsdienu Baznīcā, draudzēs, kopienās un kristiešu vidū, tad tas varētu būt ļoti iedvesmojošs un, iespējams, pat ļoti efektīvs. Katrs kristietis pieder kādai konkrētai kristiešu grupai, kurā sastop un iepazīst citus kristiešus, un, protams, pārstājis “staigāt”. Parasti kristietis pieņem viņam sludināto vārdu, pārdomā to, patur sevī vai padalās ar citiem, tomēr, ja mēs esam aicināti sekot Jēzus piemēram, mums jāatklāj mūsos spēja aicināt citus cilvēkus. Neiet pat uzreiz runa par Evaņģēlija sludināšanu. Aicināšanu ļoti labi var iemācīties kristiešu kopienā, kad ievērojam savu brāļu un māsu talantus, citas dāvanas vai vienkārši "tev tas labi sanāk". Iziešana no privātās sfēras ir viens no jaunumiem, ko mums atnesa Jēzus un iedrošina to īstenot savā dzīvē, jo Baznīca, draudze un kopiena savādāk būtu abstrakta ideja. 

Tīri cilvēciski savu domu izteikšana publiski, pat runājot ar vienu cilvēku, attīsta drosmi un ļauj arvien bagātāk formulēt savas domas. "Tev labi sanāk – turpini!" "Vai tu neesi domājis par to?" Vai kristieši viens otru tik labi nepazīst, lai pat kļūmīgi kaut ko nevarētu pateikt vai novērtētu kāda labās īpašības, bet ja kļūdās - kopā pasmietos. Bet, kas būs, ja trāpīs mērķī? Vai spēšu pieņemt šo novērojumu un iedrošinājumu no otra kristieša, un kaut ko ar to iesākt. Parasti šo aicināšanas sfēru gribas atstāt garīdznieku monopolam. Protams, viņiem Kungs var dot šādu atpazīšanas dāvanu, tomēr katrs lajs ir aicināts uzlūkot savu brāļus un māsas, un ne tikai viņu vajadzības vai grūtības, bet arī harismas. Esam aicināti apzināties, ka esam ne tikai tie, kuri tiekam aicināti, bet arī esam aicināti piedalīties citu aicināšanā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 1, 35-42, svētdiena II, B

Jņ 1, 35-42

Iepriekšējās svētdienas Kunga kristības svētki savieno Kristus dzimšanas svētku laiku ar parasto liturģisko laiku. Tiek pāršķirta jauna lapa un Baznīca uzsāk pārdomāt Jēzus publiskās dzīves noslēpumus. 14. janvāra svētdiena turpina iesāktās pārdomas par notikumiem pēc Jēzus kristībām. Interesanti, ka šīs svētdienas lasījums ir ņemts no Jāņa Evaņģēlija. Priekš parastā liturģiskā laika tas ir izņēmums, taču ļauj Jēzus personu apcerēt no Jāņa evaņģēlista teoloģiskā skatījuma. Ja atsauksim atmiņā citus Evaņģēlijus, tad redzēsim cik atšķirīgi evaņģēlists Jānis skatās uz Jēzus personu, kam vairāk pievērš uzmanību un ko nepiemin. Tam, protams, ir teoloģiski iemesli. Piemēram, mācekļu aicināšana citos Evaņģēlijos notiek konkrētās vietās (pie Galileja jūras, Mt 4,18), Pēteris jauno vārdu saņem Filipa Cesarijas robežās (Mt 16, 13), turklāt aicināšanas apraksts ir daudz tēlaināks, katrs tos var iztēloties vai meklēt attēlojumu mākslas darbos. Lasot 21. janvāra svētdienas Evaņģēlijā (Mk 1,14-20) redzēsim nedaudz atšķirīgus evaņģēlista Marka uzsvarus uz to, kā Jēzus aicināja savus mācekļus, bet pirms tam īsi jāiedziļinās evaņģēlista Jāņa darbā.

Pirms šī fragmenta tekstā jūtama vienkāršība un miers – tikai divi varoņi, nav nekādas kustības (Jņ 1, 19-34), bet šeit (1, 35-42) ir pieminētas vairākas personas un notiek varoņu pārvietošanās, ko labi var redzēt pievēršot uzmanību darbības vārdiem. Pārsteidzoši ir tas, ka starp tik daudz “kustībām” nav pieminēta neviena vieta un īpaši tā, kur dzīvoja Jēzus. Pirmajiem svarīgajiem vārdiem (“Lūk, Dieva Jērs!”) gribētos redzēt lielāku klausītāju skaitu, bet to ir tikai divi: “abi mācekļi (mathétés) dzirdēja (akouó) viņu sakām un sekoja (akoloutheó) Jēzum" (Jņ 1,37). Tieši šajā vietā pirmo reizi Jāņa Evaņģēlijā parādās šie divi darbības vārdi un lietvārds, kuriem turpmāk būs izšķiroša nozīme apustuļa Jāņa teoloģijā. Pēkšņa atslēgas vārdu koncentrācija tekstā norāda uz to, ka autors vēlas parādīt pamatpatiesības par to, ko nozīmē būt par kristieti – Jēzus mācekli.

Sākumā var likties, ka mācekļi uzņēmās iniciatīvu – viņi ir tie, kas izvēlas Jēzu; Jānis Kristītājs nesaka, kur viņa sekotājiem jāiet un arī Jēzus neko nesaka, bet viņi brīvi izlemj pievienoties Jēzum. Tomēr visa aina norāda uz kaut ko citu. Vispirms, ja ņem vērā iepriekšējā fragmenta (1, 19-34) miera noskaņa, tad tagad tā beidzas un Jēzus tiek parādīts kā tas, kas iet un uzlūko cilvēkus. Vārdi "ieraudzījis Jēzu staigājam" (1,36) norāda uz to, ka neskatījās tikai uz Jēzu, bet arī uz viņa "iešanas manieri"; ļoti uzmanīgi uzlūkoja Jēzus dzīves veidu un tā saskaņu ar Rakstiem. Mācekļi nebija tie, kas uzsāka kustību, bet Jēzus – Dieva Jērs; Viņa klātbūtne izsauca atbildes reakciju.

Pirmie Jēzus vārdi Evaņģēlijā arī ir zīmīgi un tie atvieglo mācekļiem veidot attiecības ar Viņu: "Ko jūs meklējat?" Jēzus negaidīja mācekļu jautājumus, kas bieži var būt neveikli un nevietā, bet pats uzņēmās vadīt sarunas gaitu. Tas ir dzīves pamatjautājums, kas atsauc atmiņā pirmo jautājumu no Evaņģēlija, ko uzdeva Jānim Kristītājam: "Kas tu esi?" (1,19), vai vēlāk tekstā pagāni jautā: “mēs gribam redzēt Jēzu!” (12,21). Jēzus jautājums mūsdienu cilvēkam varētu skanēt: "Ko tu vēlies iesākt ar savu dzīvi? Kādā dzīves posmā tu esi un kur virzies?" Mācekļi atbildēja ar jautājumu: “Rabbi, kur Tu mājo?” (1,38). Vārdu “rabbi” parasti lieto uzrunājot mācītājus (tā uzrunāja Jāni Kristītāju 3,26 un Jēzu 4,31; 9,2; 11,8). Jautājums liek domāt, ka mācekļi vēlējās no Jēzus dzirdēt Rakstu skaidrojumu par mesiju (sal. 1, 45). Izraēla dēlu pienākums bija pētīt Rakstus, bet Jēzū atrada kaut ko vairāk par Rakstu mācītāju un saprata, ka Viņš ir Rakstos apsolītais mesija (1, 41). 

Mācekļu jautājumā ir vēl viens svarīgs vārds – mājot (meno). Jēzus viņus ielūdz pie sevis: "Nāciet un skatieties!" (1, 39). Mācekļi todien palika kopā ar Jēzu, bet par to, kur konkrēti evaņģēlists neko neraksta. Iespējams tas nebija svarīgi. Daudz nozīmīgāka ir šīs sarunas dziļākā jēga. Vārda “mājot” satura bagātība attiecas īpaši uz Garu (1,32-33), bet arī uz Jēzu (1,38-39) un mācekļiem (1,39), kuri palika (meno) pie Viņa. Noteiktas vietas trūkums norāda uz dzīvi Garā un to, ka visas dzīves kustības satiekas vienā vietā – Jēzū Kristū. Jēzus aicinājums doties pie Viņa izklausās kā solījums, līdzīgi kā vārdi ar kuriem uzrunāja Natanaēlu (1,50) un visus mācekļus (1,51) – tikai nāciet un skatieties! Viss, ko šie mācekļi redz ir Jēzus un viņa darbi, bet pārējais paliek apslēpts. Pirmās daļas beigās lasām par desmito stundu. Desmito stundu jeb četri pēcpusdienā var uzlūkot simboliski un interpretēt ļoti plaši. Piemēram, šis laiks norāda uz ilgumu un auglīgām vakara sarunām, bet priekš mācekļiem tas bija ļoti konkrēts brīdis, kad sastapa Jēzu un šo laiku nekad vairs neaizmirsa.

Pirmā daļa (1, 35-39) parāda ļoti koncentrētā veidā, ko nozīmē būt par Jēzus mācekli. Tas ir vērīgs ceļš, kas savu kulmināciju sasniedz iemājošanā pie Dieva. Šeit ne tik daudz tiek aprakstīti konkrēti mācekļi, bet māceklība kā tāda. Tā būtu jāizskatās ikvienai māceklībai un visas Baznīcas dzīves attēlam. 

Negaidīti viss mainās otrajā fragmenta daļā (1, 40-42). Vispārīgais notikumu apraksts nomainās ar diviem personvārdiem – Andrejs atrod savu brāli Pēteri. Tagad uzzinām, ka viens no diviem mācekļiem bija Andrejs. Parasti tiek uzskatīs, ka otrs, nenosauktais māceklis, ir Jānis Zebedeja dēls, kas savu anonimitāti slēpj savā Evaņģēlijā aiz vārdiem “māceklis, kuru Jēzus mīlēja” (13,23; 19,26; 20,2; 21,7.20;  "otrs māceklis" 18,15; 20,2.8). Pētera pieminēšanā var ievērot vairākus svarīgus aspektus. Viņš ir ļoti svarīga persona – pieminēts trīs reizes un viņa vārds tiek īpaši apspēlēts; tekstā viņš ir parādīts kā pasīvs varonis – tiek atrasts, vests, saņem jaunu vārdu, bet viņš aktīvi neklausās, neseko, nejautā, nenāk vai neiemājo; viņš neko nedara un nesaka neko. Pētera pasivitāti var salīdzināt ar Dāvida aicināšanu, kuru Kungs izvēlējās un padarīja par tautas vadītāju (1 Sam 16, 1-13).

Jēzus veido Baznīcu, kurai šajā fragmentā var saskatīt divus aspektus. Pirmkārt, Baznīcā ir visi tie, kas ir uz ceļa, dzird, seko un iemājo. Var likties, ka tā ir anonīma masa bez vārdiem, bet tā nav. Tas, ka pirmie mācekļi nav nosaukti vārdā norāda uz to, ka vienīgi Jēzus pazīst viņus, katru atsevišķi un visus kopā. Baznīcā ir tāda īstenība, kuru Kungs pazīst un kura pieder Dievam – Viņš ir vienīgais, kas par to zina. Otrkārt, ir ļoti uzkrītoša persona – Pēteris, kuru Jēzus, neskatoties uz cilvēciskajiem ierobežojumiem, rūpīgi izvēlējās un nosauca vārdā. Abas šīs Baznīcas īstenības nav atrautas viena no otras. Andrejs ir parādīts kā brāļu apvienotājs: kāda var būt labākā vienotības saite par brālību? Andrejs nesaka “es atradu”, bet “mēs atradām” un tādā veidā parāda spēcīgo māceklības kopienas raksturu. Jāņa Evaņģēlijs gada sākumā iedrošina izveidot savu māceklības programmu vai arī uzņemties sava kristīgā pasaules skatījuma pārvērtēšanu, ņemot vērā tādus vārdus un saturu, kurš aiz tiem slēpjas kā klausīties, skatīties, sekot, būt par mācekli, brālība un arī ļauties būt uzlūkotam, saņemt jaunu vārdu – uzdevumu, misiju un būt pārsteigtam par šo jauno pavērsienu savā dzīvē.

br. Jānis Savickis OFMCap 

Mk 1, 7-11, Jēzus Kristus kristīšana, B

Mk 1, 7-11

7. janvāra svētdiena iesāk parasto liturģisko laiku un tas nozīmē, līdzīgi kā iepriekšējā gadā, Evaņģēlija lasījumus vajadzēs pārdomāt svētdienu ciklos, kas ietver Marka Evaņģēlija svarīgākās tēma, ko Baznīca vēlas piedāvāt ticīgajiem. Pirmais cikls iesākas ar Kunga Kristīšanas svētkiem un ietvers vēl nākamās divas svētdienas, kurās lasīsim par Jēzus misijas sākuma notikumiem. Kā ievads šim lasījumam var arī būt II adventa svētdienas komentārs (Mk 1, 1-8)*. Turklāt, otro svētdienu pēc kārtas ir iespējams padziļināt kādu no rožukroņa noslēpumiem – Jēzus kristības Jordānā. Marka Evaņģēlijā Jēzus kristības ir pirmais svarīgais notikums, ar kuru beidzas Vecās Derības laiks un mesijas gaidas par kurām runāja pravieši (Is 40,3; Mal 3,1), un sākās laika piepildījums, Kristus laiks – kā to vēlējās Dievs Tēvs savā mūžīgajā iecerē. Beidzas rituālās apmazgāšanās laiks un sākās atdzīvinošās un grēkus mazgājošās peldes laiks; tā vairs nav tikai pelde, bet arī ciešu saišu nodibināšana ar Kristu. Tas bija epohāls notikums.

Pirmo kristiešu katehēze iesākās ar Jāņa Kristītāja personas pieminēšanu, kurš tiešā veidā sagatavoja ceļu Mesijam. Viņš tuksnesī sludināja un praktizēja atgriešanās kristību. Tuksneša simbolika norāda uz Izraela ceļošanu uz Apsolīto zemi un kārdināšanām šī ceļa laikā (Izc 16-19), kā arī norāda uz vietu, kur nobrieda derība ar Dievu. Praviešu grāmatās tuksnesis ir pirmās mīlestības vieta (Os 2,16; Jer 2,2); vieta, kur tikās tauta ar Dievu. Jānis dodas uz tuksnesi, otrpus Jordānas upes, un savā veidā norāda, ka atgriežas izejas pozīcijās, kad vēl tauta Jozus vadībā nebija pārgājusi pāri upei, bet jau bija pārvarējusi tuksnesi un gatavojās ieiet Apsolītajā zemē (Joz 3-5). Tā bija ļoti spēcīga atgriešanās zīme – atkārtot savu personisko ieiešanu Apsolītajā zemē! 

Jānis norāda uz nepieciešamību atgriezties uz derības sākumu, uz jaunu iesoļošanu un atvēršanos uz Kungu. Savā sludināšanā Jānis apvienoja šos divus aspektus – atgriešanās un mesijas, Līgavaiņa tuvošanās. Savukārt Jēzus klātbūtne visu šo simboliku vēl vairāk padziļināja. Jēzus pāriešana otrpus Jordānai spēcīgi atsaucas uz divām iziešanām caur ūdeni – tautas pāriešana pār Sarkano jūru no Ēģiptes nebrīves un četrdesmit gadu ceļa beigas pārejot Jordānas upi ieejot Apsolītajā zemē. Divkāršā Izraela pāriešana saistās ar diviem savstarpēji saistītiem notikumiem – Pashas svinēšana un apgraizīšana. Neapgraizītie nevarēja ieceļot Apsolītajā zemē, bet Pashā tiek svinēta atbrīvošana un derība ar Dievu. Abas pāriešanas un abi notikumi tiek piepildīti Jēzus kristībās Jordānā un arī katrās kristībās. Pashālais noslēpums tiks padziļināts liturģijā gavēņa un Lieldienu laikā. Jāuzsver, ka Jēzus kristības ir viens no svarīgākajiem notikumiem Viņa misijā, un īpaši to akcentēja savos darbos Baznīcas Tēvi.

No šī īsā fragmenta pārdomāsim divus svarīgus vārdus. Izkāpjot no ūdens Jēzus ieraudzīja “atvērtas debesis” (1,10). Šie vārdi ietver sevī daudz vairāk satura nekā sākumā var likties un izsaka daudz dramatiskāku realitāti nekā to piedāvā tulkojums vai mūsu Svēto Rakstu izpratne. Ja šos vārdus tulko no grieķu valodas tieši, tad vajag rakstīt “pārplēstas debesis”. Marka Evaņģēlijā vārds “pārplēsts” (schizomenous) no vārda “schizo” – saraut, saplēst –, parādās tikai divas reizes. Otro reizi tas tiek lietots aprakstot svētnīcas priekškara pārplīšanu (15,38)**. Debesis Svētajos Rakstos tiek pielīdzinātas audumam vai teltij, kuras Dievs ir izpletis pār cilvēkiem (Is 40,22) un tās var pārplēst (Is 64, 1), un atkal sašūt (Īj 14,12). Saplēšana ir ļoti simbolisks žests. Drēbju “plīšanai” Vecajā Derībā ir spēcīga emocionāla pieskaņa, jo bieži izsaka skumjas, sāpes un spontānu reakciju. Isaja grāmatā izskan aicinājums Dievam iesaistīties cilvēku dzīvēs un glābt no briesmām (Is 64, 1).

Pārplēšana norāda uz kaut ko neatgriezenisku. Jēzus izkāpjot no upes un ierauga debesīs plīsumu, caurumu, kas liecina, ka šķērslis, kas atdalīja dievišķo un cilvēcisko tiek sarauts un ir iespējamas ciešas attiecības starp Dievu un cilvēku. Šo pārraušanu neveica cilvēks, bet pats Debesu Tēvs, kurš savu vēlmi tuvoties cilvēkiem īstenoja un īsteno Jēzū Kristū. Jēzus kristību notikums nozīmē to, ka Viņš vairs nav apslēpts un nepazīstams Mesija; viņš nostājās grēcinieku vidū, lai jau savas misijas sākumā liecinātu par krusta noslēpumu. Marka Evaņģēlijā pārplēšana varētu norādīt uz cilvēku attiecību trūkumu ar Dievu uz kuru Tēvs reaģē šādā emocionālā veidā. Ja parasti pārplēšanai ir kāds skumjš vai negaidīts iemesls, tad šeit tekstā tas nav tieši norādīts. Svētnīcas priekškara pārplīšanas apraksts (15,38) var palīdzēt izskaidrot kristību ainu: kā cilvēki plēsa savas drēbes tuvinieka nāves gadījumā, tā Dievs pārplēš to, kas ir viņa tēls – priekškars, brīdī, kad mirst Viņa Dēls. Debesu pārplīšana, kuru redz tikai Jēzus, ir sastopama vienīgi evaņģēlista Marka teoloģiskajā domā (citos Evaņģēlijos to redz arī klātesošie) un norāda uz to, ka tikai Viņš iepazīst Tēva reakciju uz cilvēku grēcīgo stāvokli. Dieva reakcija norāda uz lielajām rūpēm un interesi par cilvēkiem. Tas, ka to redz tikai Jēzus norāda uz to, ka tas ir cieši saistīt ar Viņa misiju.

Evaņģēlists pakāpeniski atklāj Jēzus personu lasītājiem, un tāpēc sākuma aina nav tūlītējs apstiprinājums, ka Viņš ir mesija, bet lasītājs pamazām tiek sagatavots Kristus iepazīšanai. To arī mēs esam aicināti piedzīvot šī gada svētdienās – pakāpeniski atklāt Jēzus personu. Šī aina noteica tālāko Jēzus misijas gaitu – Jēzus centās mazināt šo cilvēku rūgto un grēcīgo stāvokli un samierināt viņus ar Dievu, lai izveidotu patiesas derības attiecības ar Debesu Tēvu. Ja uz šīm “pārplīšanām” Evaņģēlija sākumā un beigās skatās kopā, tad var to interpretēt kā sava veida Jēzus darbības ietvarus, kuru laikā Viņš mēģināja samierināt grēcīgo cilvēci ar Dievu un pietuvināt cilvēkus Viņam.

Tikai Jēzus nāve un augšāmcelšanās spēja atrisināt šīs Dieva raizes par cilvēku grēkiem. Jēzus kristības nepielika Jēzus kaut ko jaunu un nebijuši, jo Viņš jau bija Mesija, Dieva Dēls un ļoti labi izprata savu aicinājumu. Kristības Jordānā bija svinīgs ievads Jēzus publiskajai darbībai. Var pat teikt, ka šis notikums bija Jēzus Vasarsvētki, ka Viņš tika parādīts kā pirmais un lielākais Dieva apustulis – sūtīto. Baloža nolaišanās pār Jēzu atgādina Vasarsvētku notikumus un roku uzlikšanu, kas īstenojās sludināšanas un dziedināšanas darbā, bet piepildījās caur ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Kristības sakraments tieši atsaucas uz šiem notikumiem, jo “pirms kristības pieņemšanas mūsu acis ir aizvērtas un neredzam debesu lietas..., jo ne visi redz atvērtas debesis... Pilnīga ticība nodrošina atvērtas debesis, bet šaubīga – aizvērtas” (sv. Hieronims).

Kristības ļauj mums piedalīties pestīšanas notikumā un piedzīvot nemitīgu atgriešanās procesu, un atjaunot attiecības ar Dievu bez nekādiem filtriem vai māņiem, acu aizmālēšanām vai aizkariem, bet piedzīvot patiesu “debesu plēšanu”. Dievs uzrunā Jēzū Kristū visus cilvēkus; runā ļoti skaidri – nav vairs barjeras starp Dievu un cilvēku! Mēs varam veidot atjaunojošas attiecības ar Kungu. Tomēr cilvēka problēma ir tāda, ka nevar, neprot vai negrib redzēt šo debesu ainu. Viss kopš tā laika ir mainījies un nav vairs jāpaliek neziņas stāvoklī. Problēma ir tā, ka daudziem labāk patīk neziņa, tā var likties vieglāk. Pat ja ar mums tā ir, tad evaņģēlists Marks aicina mūs šī gada laikā atklāt Kristus personu visā patiesībā, kas nes lielu prieku un atbrīvošanu.

* Mk 1, 1-8

** Svētnīcas priekškara pārplīšana Mateja Evaņģēlijā 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 2, 22-40, Svētās Ģimenes svētki, svētdiena

Lk 2, 22-40

Svētās Ģimenes svētkos tiks lasīts apraksts par Jēzus prezentāciju Jeruzalemes svētnīcā. Šis notikums mūsdienu cilvēkam var likties nesaprotams, un tāpēc labi būtu atminēties vairākus svarīgus faktus par to, un apskatīt tos Svētās Ģimenes svētku kontekstā. Īpaši tas var arī noderēt tiem, kas lūdzas rožukroņa lūgšanu, jo viens no noslēpumiem ir veltīts tieši šim notikumam pestīšanas vēsturē. Zīmīgi, ka stāsts sākas ar trīskāršu likuma pieminēšanu un beidzas ar likumu. Mozus likums prasīja, lai jaunā māte šķīstījas četrdesmit dienas pēc dēla piedzimšanas, jo sieviete tika uzskatīta par nešķīstu attiecībā uz dievkalpojumiem un rituāliem jeb sakrālo dzīves sfēru. Septiņas dienas pēc zēna piedzimšanas viņš bija jāapgraiza (Lk 1,59; Rad 17,12), bet māte turpināja būt nešķīsta vēl trīsdesmit trīs dienas (Lev 12, 1-5). Šī posma beigās māte salika upuri par sevi, bet pirmdzimtais bija jāupurē Kungam. Par katru vīriešu kārtas bērnu svētnīcā bija jāsaliek upuris Kungam, bet pašam bērnam nebija jābūt klāt. Svētā Ģimene devās veikt rituālu, kas jūdu dzīvē bija ierasta prakse un neko pārsteidzošu negaidīja. Tomēr seno un tradicionālo ceremoniju Svētais Gars padarīja par lielu un neatkārtojamu notikumu, kurā atklājās pestīšanas vēsture un tās tālākā gaita.

Evaņģēlists Lūkas visus šos rituālus apvieno vienā stāstā un parāda, ka Jēzus tika audzināts saskaņā ar Vecās Derības priekšrakstiem. Tā bija Marijas šķīstīšanās, jo bērns jau bija šķīsts, bet Lūkas apvienoja šķīstīšanos ar bērna “atpirkšanu”. Visi pirmdzimtie bērni tika uzskatīti par veltītiem Dievam, un viņi tika izpirkti ar dzīvnieku upuri vai naudu. Kā jau bija minēts, bērna klātbūtne nebija nepieciešama, tomēr Jēzus bija klātesošs, jo Marija salika kādā īpašā veidā savu bērnu upurī Dievam, līdzīgi kā Anna veltīja savu dēlu Samuēlu Dievam (1 Sam 1,11.21-28). Šis fragments no Samuēla grāmatas ir ļoti svarīgs, lai izprastu visu šo ainu, un tas veido sava veida Vecās Derības pamatu šim Jaunās Derības notikumam. Vecās Derības cilvēkam notikuma asociēšanās ar Samuēlu bija ļoti svarīga, jo viņa māte Anna veltīja savu dēlu Dievam uz visu viņa dzīvi un viņa loma tautas vēsturē bija ļoti liela.

Ja fragmenta sākumā un beigās redzam likuma pieminēšanu kā sava veida notikuma rāmi, tad varam redzēt tikpat lielu uzsvaru uz garu. Var pat pateikt, ka bauslības jeb likuma ietvaros notiek visskaistākās, grūtākās un pārsteidzošākās lietas dzīvē, kas dod spēku, gudrību un žēlastību. Svētais Gars tiek pieminēts trīs reizes saistībā ar Simeonu. Svētais Gars šajā stāstā ienes dzīvi un jaunumu. Simeona pirmais vārds tekstā ir “tagad” un ar šo vārdu uzsāk savu dziesmu. “Tagad” uzsver patreizējā brīža pestījošo nozīmi. Pestīšana notiek tagad, ne ārā aiz loga, vai darbadienas beigās, bet šobrīd. Dievs ienāca cilvēces vēsturē un katrs brīdis veido pestīšanas vēsturi. 

Mūsdienu cilvēkiem šāda šķīstīšanās ieraža var likties primitīva un aizskar sieviešu cieņu. Kāpēc bērna piedzimšanai būtu jāpadara māti nešķīstu? Neiedziļinoties šīs ieražas vēsturiskajā izcelsmē, svarīgi ir uzsvērt šīs prakses un rituāla garīgo sfēru. Dzimumdzīve kā dabas likuma sastāvdaļa nav kaut kas slikts pats par sevi, vai laulības kontekstā nešķīsts. Tomēr tajā ir spēcīgs dabiskais vai dzīvnieciskais elements, kas dominē pār garīgo un racionālo. Ticīgam cilvēkam Vecajā Derībā radās kauna sajūta, ka garīgā sfēra viņā vājinās un redzēja nepieciešamību šķīstīties. Tas nozīmēja, ka jāatgriež garam galvenā vieta dzīvē; pat ja gars šo vietu nav zaudējis, rituāls ir jāveic kā atgriešanās prakse vai arī kā ticības un piederības apliecinājums Dievam. Šāda šķīstīšanās attiecās uz visu, kas ir ķermenisks, jo cilvēks nevarēja aizmirst, kas ir vissvarīgākais dzīvē. 

Šķīstīšanas laiks nav jāuzlūko nosodoši no mūsdienu “brīvā” cilvēka skatpunkta, kas redz ierobežojumus un uzsver savas tiesības. Vecās Derības cilvēks nedomāja materiālistiski, bet prata apvienot praktisko un pārdabisko. Ticīgam cilvēkam nebija nekādu problēmu pieņemt domu, ka kādu laiku viņš ir nešķīsts, jo svarīgākais bija Dievs un nevis kaut kādas sajūtas vai pretenzijas. Četrdesmit dienas var pielīdzināt lielajam gavēnim vai rekolekcijām, kas dod iespēju sagatavoties dziļākai vienotībai ar Kungu. “Ierobežojumi” attiecās uz kulta sfēru, citās dzīves jomās varēja normāli darboties. Īpaši to var redzēt sievietes gadījumā, kurai lielu prieku dod bērna piedzimšana un nebija laika piedalīties rituālos. Svarīgi ir tas, ka šķīstīšanās laiks atgādina vienmēr aktuālo patiesību, ka bērns ir Dieva dāvana un nepieder vecākiem, bet Radītājam. Kā redzam, no šī šķīstīšanās laika var paņemt daudz svarīgu patiesību garīgajai dzīvei, un tāpat ir ar Baznīcas rituāliem un tradīcijām, kurus esam aicināti atklāt no jauna.

Katrs kristīgās dzīves žests var veikt kādu šķīstīšanās funkciju. Ikdienā mēs nedomājam, ka esam nešķīsti vai šķīsti. Mums vissvarīgākais ir Dieva žēlastības stāvoklis, kuru mēs varam uztvert kā Vecās Derības šķīstībai atbilstošu jēdzienu. Mūsu ikdiena ir apdraudēta ar miesas un materiālās pasaules ietekmi, un tāpēc šī šķīstīšanās prakse mums ir jāapgūst. Šādi kristīgie žesti vai rituāli ir neizsakāmi daudz un katram ticīgajam ir lielas radošās iespējas izveidot savus personīgos rituālus. Svarīgi ir turēties pie tiem, ko piedāvā senā Baznīcas tradīciju un ap tiem veidot savu ikdienas atmiņu par Dievu. Piemēram, krusta zīme visdažādākajās dienas nodarbēs, sākot no modinātāja izslēgšanas brīža, ēdienreizēm un beidzot ar interneta lietošanu. Tie var būt ziedojumi, atteikšanās no kaut kā, ko neviens nepamana, piecelties trīs minūtes agrāk no rīta, lai izlasītu Evaņģēlija fragmentu. Tie ir mazi žesti, kas ikdienai dod garīgo dimensiju. 

No ļoti jūdaistiskas vides Dievs izgāja pie visiem pasaules cilvēkiem ļoti saprotamā veidā. Marija šajā prezentācijas notikumā pārstāv visu Izraeli, pakļaujas Mozus likumam un tādā veidā Dieva gribai, un atklāj, ka Dieva griba ir svarīgākais likums. Tas vairs nav likums, kas ir dots vienai tautai, bet Dieva griba ir likums, kas attiecas uz visiem cilvēkiem. Marija fragmentā tiek parādīta kā vienkārša sieviete – māte, tomēr viņai dzīvē ir kāds ļoti īpašs aicinājums un tas attiecas uz Dieva klātbūtni viņas dzīvē. Viņa atklāj Dieva darbību savā dzīvē bez lielām ārējām zīmēm. Tā arī var raksturot visu Svēto Ģimeni, kura pēc likuma izpildīšanas turpināja - tēlaini izsakoties - dzīvot mūsu vidū, staigāt pa mūsu ielām, piedzīvot dzīves priekus un grūtības. Viss notika likuma ietvaros, bet mēs pateiktu, ka viss notiek patiesībā, kas ir Jēzus Kristus, kas piešķir visiem mūsu ikdienas rituāliem jēgu.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ps 89 (90), 2-5.16-17.27.29, IV adventa svētdiena un Kristus Piedzimšanas svētku vigīlija, B

Ps 89 (90), 2-5.16-17.27.29. 

Šogad kalendārā ir izveidojies interesants svētku izkārtojums, jo 4. adventa svētdienas vakarā jau sāksim svinēt Kunga Piedzimšanas svētkus. Ierasti tiek pārdomāts tuvākās svētdienas Evaņģēlija fragments, bet šoreiz ir iespēja izdarīt izņēmumu. Skatoties uz svētdienas un Kristus Piedzimšanas svētku lasījumiem, izrādās, ka viens lasījums ir gandrīz tāds pats. Adventa pēdējā svētdienā ir paredzēts dziedāt 89. psalmu, līdzīgi kā Vigīlijas Misē, kura tiks svinēta svētdienas vakarā. Šī gada vasarā jau tika pārdomāts viens psalms*, un tagad arī var apstāties pie šīs senās lūgšanas.

4. adventa svētdienas vēsts atgādina, ka Dievs ir uzticīgs saviem solījumiem. Vecās Derības gaidas piepildījās Marijas dzīvē, kura dzemdēja Jēzu no Dāvida dzimtas. Liturģijā izmanto 89. psalma pirmo daļu (89, 1-37), kas ir kā garš ievads, kas svin Dieva uzticību un derību. Īpaši tas attiecas uz Dāvidam doto solījumu, ka viņa nams pastāvēs mūžam (2 Sam 7,4-17; 1 Hr 17,1-15). 89. psalma izveidošanās pamatā ir šis solījums. Psalma sākumā tiek slavēta Dieva lielā žēlastība un uzticība. Šīs abas īpašības ir saistītas ar derību starp Dievu un Izraeli. Svētku kontekstā svarīgs ir Dāvidam dotais solījums (3-4). Vēstures gaitā Dievs darbojās caur žēlastību un uzticību, bet cilvēks atbildēja ar prieku un cerību. Pētnieki nevar noteikt, kurā gadsimtā psalms ir tapis; vienīgi tā saturs ļauj iedziļināties autora pārdomās par savu trauksmaino laiku. Paradoksāli, ka psalma autors rakstīja savu pacilājošo lūgšanu piedzīvojot Izvēlētās tautas militāros zaudējumus. 

Ja vairāk pievērš uzmanību svarīgiem vārdiem šajā psalmā, tad īpaši izceļas vārds "uzticība" (ebr. emet), kas tekstā parādās desmit reizes; tas ir visbiežāk sastopamais vārds psalmā. Otrs vārds ir "žēlastība" (ebr. hesed), kas tekstā parādās septiņas reizes un vienmēr iet kopā ar "uzticību"; tas norāda uz Kunga labvēlību, jutīgumu, svētību un līdzjūtību pret savu tautu. Šie divi vārdi ir Vecās Derības – Mozus derības atslēgas vārdi (Izc 34,6-7; Os 2, 19-20), kas cementē šo psalmu kopā. Trešais vārds ir "derība" (4.29), kuru vajag saistīt ar vārdiem "nozvērēju" (4), "glabāšu" (29) un citiem vārdiem, kas izsaka pastāvību un stabilitāti. Pēdējais no šiem svarīgajiem vārdiem ir “vienmēr”, tekstā parādās četras reizes, bet ir jāievēro, ka ir daudz sinonīmiskas nozīmes vārdi: “visām paaudzēm” (2.5), “kā debess dienas” (30), “mūžīgi” (2.37) un citi līdzīgas nozīmes vārdi, piemēram, “neatņemšu” un “nelauzīšu” (34). Vārds “vienmēr” vai “mūžīgi” atver psalmu (2, 3, 5) un to aizver (53), atkārtojas tekstā (29, 37, 38), lai vēl vairāk pasvītrotu ciešo vienotību kāda pastāv starp Dievu un viņa tautu, un kāda ir šo attiecību perspektīva – mūžība. Tā nav īslaicīga vai vēstures nejaušība, ka Dievs būtu saskrējies ar kādu mazu un ietiepīgu tautu, bet tā ir patiesa derība, attiecības, kas piedzīvo dažādus pavērsienus.

Jau paši vārdi norāda, ka šis psalms ir ticības un uzticības himna. Dievs izsauc apbrīnu sava lieluma un spēka dēļ, bet pāri visam ir uzticīgs, godpilns un dāvā savu dzīvo klātbūtni. Tagadne sajaucas ar mūžību. Pat, ja dzīvē iestājas neveiksmju posmi, sāpes un vilšanās, mēs esam aicināti ticēt, ka Dievs ir uzticīgs un mīlošs glābējs. Šo patiesību var būt grūtības pieņemt. Tā kļūst vēl nesaprotamāka šī psalma kontekstā. Autos pieredz ciešanas un tautas pazemojumu, bet neieciklējas šajos notikumos, bet skatās plašāk. Pārsteidzošā veidā prot apbrīnot Dievu un Viņa klātbūtni un distancēties no apkārt notiekošā, bet ne ignorēt vai nicināt. Dieva uztvere un novērtējums nevar būt pakļauts izjūtām un dzīves posmiem, kuriem ir savi kāpumi un kritumu. Dievs ir Dievs, pat, ja cilvēks piedzīvo kaut ko neizprotamu un sāpīgu. Šāda ticība ir brīva no personiskajām interesēm un izdevīguma, niķiem un kaprīzēm. Dievs ir pilnīgi atšķirīgs no izjūtām, pārsniedz tās, un psalmists to ļoti labi apzinās.

Ticības spēja godināt un pateikties Kungam par Viņa žēlastību, uzticību, spēku, tuvību un taisnību ir svarīgas īpašības kādas vēlas redzēt psalmists savā tautā. Viņš uzsver, ka jāprot staigāt Kunga vaiga gaismā (16) un atrast nemitīgu prieku no Kunga vārda (17). Tātad, ne tikai Dieva teikšana, bet arī “staigāšana” jeb izturība dažādos notikumos ir izšķiroša, lai dzīvotu Kunga gaismā. Kunga godināšanai neatņemama sastāvdaļa ir ikdienas dzīves uzticība. Psalmos un arī visos Rakstos tas tiek izteikts ar iešanu, staigāšanu Kunga priekšā un Viņa ceļos. Šajā psalmā tiek lietoti vārdi staigāt Kunga vaiga gaismā. ”Vaiga gaismu” var saistīt ar Likumu un Derību, vai arī ar žēlastību un uzticību. 15. pantā rakstīts: “žēlastība un uzticība Tev iet pa priekšu” un tas nozīmē, ka Dievs iet tautas priekšā, lai tā kļūtu paklausīga, un lai noņemtu tai visus šķēršļus un dāvāt mierinājumu grūtībās. Šīs attiecības ar “gaismas vaigu” kļūs dzīvas un personīgas Jēzū Kristū (Jņ 1,18).

Psalma saturs mūsdienu lasītājam var likties pretrunā ar notiekošo pasaulē un personiskajā dzīvē. Izraels piedzīvo sakāvi un Dāvida dinastijas beigas, tomēr psalmista dziļās pārdomas ļauj viņam uz dzīves drāmu paraudzīties ar “Dieva acīm” jeb mūsu gadījumā – Svēto Rakstu gaismā, un tādā veidā atminēties un līksmot par Kunga varenību. Tā ir liela ticības mācība, prast Kunga žēlastībā redzēt pāri pasaules kņadai un uzticēties Kungam. Ticīgo priekšā var parādīties jautājums, vai Dievs soda un ir nežēlīgs, vai arī ir vienmēr uzticīgs un tuvs? Kaut arī psalma autors uz realitāti skatījās ar kontemplātiķa acīm, tas nenozīmē, ka viņš bija pasargāts no grūtībām. Psalms parāda, ka kristīgais domāšanas veids aicina atbrīvoties no sagrozītas, vienpusīgas un seklas realitātes uzlūkošanas, bet aicina iedziļināties vēsturē, kurā darbojas Dievs – gan pestīšanas, gan savā personīgajā dzīves vēsturē. Jēzus Kristus dod visdziļāko ieskatu īstenībā un notikumu jēgā. Šī psalma kontekstā mēs varam redzēt, ka visi sagrozītie, deformētie, tuvredzīgie, emocionālie un citi skatījumu uz pasauli ieved cilvēku strupceļā un nedod mieru. Vienīgi Kungs Jēzus Kristus, iemiesotais Dieva Dēls var mums parādīt kā apvienot mūžīgo un laicīgo, lai nekristu izmisumā, bet jau dzīvojot šajā pasaulē pieskartos mūžībai, un Kungs savu mācības stundu iesāk ar piedzimšanas noslēpumu.

*Ps 84 (83) 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 1, 6-8.19-28, III adventa svētdiena, B

Jņ 1, 6-8.19-28

Trešā adventa svētdiena tiek saukta par “gaudete”. Šis vārds nāk no latīņu valodas vārda “gaudeō”, priecāties. Kaut vai var atcerēties pāvesta Franciska apustulisko pamudinājumu “Evangelii gaudium”, Evaņģēlija prieks. Aicinājums uz prieku izskan tāpēc, lai atjaunotu Kunga tuvības apziņu, ka Viņš ir ar mums kopā un kļuvis par vienu no mums. Burtiski prieks Svēto Rakstu lasījumos uz šo svētdienu izskan izteiksmīgi ar vienu izņēmumu – Evaņģēliju, kur tiek aprakstīta Jāņa Kristītāja liecība, kas vairāk uzsver Kunga tuvību. Visas vārda liturģijas kontekstā, saprotam, ka Kunga tuvība, klātbūtne, dod dzīvei vislielāko prieku.

Rakstu vēsts ir tāda, ka Kungs ir tuvu, mūsu vidū, bet mēs neprotam Viņu atpazīt, un tāpēc ir tādi cilvēki, kā Jānis Kristītājs, kurš mums par to atgādina un norāda uz Kungu. Ja kristietim ir šāda tuvības apziņa un pieredze, tad viņš var liecināt, ka prieks nav nekas svešs un nekonkrēts viņa dzīvē, bet izriet no tikšanās ar Kungu. Jānis liecina par šo klātbūtni, ka Jēzus – Vārds “dzīvoja starp mums" (Jņ 1,14). Jānis Evaņģēlija sākumā parādās, kā gaismas nesējs tumsā, lai atgādinātu cilvēkiem par gaismu. Var likties, ka Jānis ir šī fragmenta centrā, bet viņš ir tikai tas, kas pirmais liecina prieka vēsti par Jēzus klātbūtni mūsu vidū.

Evaņģēlists jau no paša sākuma raksta par jūdu uzbrukumiem Jānim Kristītājam un vēlāk arī Jēzum. Var pat teikt, ka apustuļa Jāņa Evaņģēlijs ir uzrakstīts kā tiesas process, kuru ierosina un vada jūdu tautas līderi, bet Jānis Kristītājs tiek attēlots kā pirmais liecinieks. Jānim trīs reizes jautāja par viņa misiju un trīskārt viņš atbildēja. Šāda sarunas struktūra atgādina nopratināšanu, kuras laikā nepieciešami trīs vai divi liecinieki, lai liecība būtu ticama (At 17,6). Oponenti pat nediskutē ar viņu, bet uzdod arvien āķīgākus jautājumus. Jūdi centās apšaubīt Jāņa autoritāti un liecības autentiskumu. Vēlējās noskaidrot kā vārdā viņš kristī cilvēkus un no kurienes saņēma savu misiju. Jautājums, kāpēc Jānis kristīja bija pamatots, jo Izraelī bija sastopama šī prakse, taču attiecībā vienīgi pret pagāniem, kuri vēlējās pieņemt jūdaismu. Pašus jūdus nekristīja. Jūdi vēlējās zināt, kāpēc viņš  to dara, ja viņš - pēc paša vārdiem - nav ne mesija, ne arī pravietis.

Savukārt, Jānis nevēlējās runāt par sevi, jo viņa sūtība bija liecināt par To, kas nāks pēc viņa. Viņš atbild un liecina par Jēzu. Vārds "sūtīts" raksturo visu Jēzus darbību Jāņa Evaņģēlijā un tas attiecas arī uz Jāni Kristītāju. Jānis ir gaismas liecinieks un to apstiprina divas reizes, lai visi cilvēki ticētu. Tāds ir katra kristieša aicinājums līdz šodienai. Jānis neizcēla savu personu, bet tikai to, ka viņš ir "saucēja balss tuksnesī" (Jņ 1, 23). Sevi raksturoja kā "balsi" un nevis "vārdu", jo "vārds" attiecas tikai uz Jēzu. Tikai Jēzus ir Vārds.

Tātad, Jāņa Kristītāja misijas uzdevums ir liecināt un šī liecība attiecas uz gaismu (Jņ 1,7). Evaņģēlijā gaismas motīvs parādās bieži un saistās ar daudziem bibliskiem tekstiem, kuros ir gaismas ideja. Iepriekšējajā svētdienā Evaņģēlija fragments (Mk 1,1-8) bija dziļā veidā saistīts ar Svēto Rakstu pirmo vārdu "iesākumā" (Rad 1,1), bet šajā svētdienā mēs varam līdzīgi uzlūkot gaismas ideju. Gaismas radīšana ir kā ievads dzīves radīšanai uz zemes (Rad 1,3). Tāpat arī Jēzus ir jaunā gaisma, kas vēlas atjaunot un izgaismot visus cilvēkus. Arī 119. Psalmā Kungs ir tas, kas apgaismo cilvēka ceļus. Gaisma liecina par Dieva klātbūtni (Ps 36,9) un Jēzū īstenojas šī Dieva iemājošana mūsu vidū.

Fragmenta pēdējā teikumā parādās svarīga ģeogrāfiska norāde. Izrādās, ka Jānis kristīja ārpus Izredzētās zemes, otrpus Jordānas upes. Līdz mūsdienām nav noskaidrots, kur precīzi atradās Betānija; vairākos senos rokrakstos parādās vārds "Bethabara", kas nozīmē "pārejas vieta". Tas ir ļoti zīmīgi, jo Jēzus Izredzētajā zemē ieiet pēc kristībām (kā Vecajā Derībā Jozus ar tautu pēc Ēģiptes gūsta, Joz 3,14-17) un palika tur līdz dienai, kad visi viņu atmeta, un vēl vienu reizi devās otrpus Jordānas upes uz Betāniju (Jņ 10, 40-11,1). Ja uz šīm abām pārejām pār upi skatās kā literāro vai teoloģisko ieceri, tad tie veido zināmu veselumu, kura ietvaros ir aprakstīta Jēzus publiskā darbībā. Šis fragments, līdzīgi kā pagājušajā svētdienā, ieved klausītājus Evaņģēlija dzīves veidā, kur klātesošs ir Kristus - darbojas, māca, uzklausa un palīdz. Mūsu uzdevums ir būt Viņam līdzās pat tad, kad notiek atmešana, iziešana ārpus ierasta vai šaubīgās situācijās, svarīgākais ir turēties pie Kunga un pie patiesības lieciniekiem.

Dzīvojot ticības dzīvi var redzēt dažādus “sūtītos” un dažāds “liecības”. Šī svētdiena atgādina, ka bija pirmā liecība, kura norāda uz Kungu, un  šo liecības ceļu varam izsekot līdz pat mūsu dienām. Tas liekas tik vienkārši, bet vēstures gaitā un pat mūsu dzīvē tas viss var ļoti samezgloties. Tā nav liecība, kas izceļ sevi, nododas emocijām, koncentrējas uz savu ego, sajaucas ar dažādām modes tendencēm un ideoloģijām; tā nedod veltus solījumus un lētus padomus; kā arī, Žozefa Marija Verlenda vārdiem runājot, svarīgi ir nenokļūt plašsaziņas līdzekļu homeopātisko devu ietekmē, “pilienu pa pilienam”, un “tāpēc ļoti svarīga ir modrība, kas mūs mudinātu celt gaismā visu, kas mūsos nemanāmi iezogas”* atšķaidot patiesību. Patiesa liecība dara pretējo – tā runā un nostiprina patiesību.

Baznīca un svētie ir īpaši izteiksmīgi liecinieki. Arī mums apkārt ir tādi cilvēki jāatpazīst un pašiem jāmācas kļūt par tādiem. Jānis Kristītājs bija “balss”, un tas tieši attiecas uz mums, jo liecība nebalstās tikai darbos un dzīves veidā, bet skaidri izteiktā patiesībā. Jānis vārdos skaidri saka, kas ir Jēzus, un kāpēc Viņš ir atnācis uz zemi – tas ir patiess ticības apliecinājums, pateikt, kas priekš manis ir Jēzus Kristus. Mūsdienās dzīves liecība tiek augsti vērtēta, bet nedrīkst aizmirst par vārdiem, un īpaši par to, kas slēpjas aiz šiem vārdiem, lai ticībai būtu konkrēts saturs. Var pienākt “nopratināšanas” brīži, kad arī jāprot norādīt uz Kungu. Šajā liecināšanas zemē, liecināšanas domāšanas veidā, mēs varam nonākt caur kristībām, grēksūdzi un atgriešanos (Jordānu), un ieejot Evaņģēlija dzīves veidā (Izredzētajā zemē), zemē, kuru varam iepazīt lasot Evaņģēliju, sākot no Jēzus piedzimšanas brīža līdz krusta nāvei un augšāmcelšanās notikumiem, mēs varam kļūt par gaismas nesējiem.

*  Verlends Ž. M., 100 jautājumi par jaunajām reliģiskajām kustībām, Rīga: RARZI 2014, 45.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 1, 1-8, II adventa svētdiena, B

Mk 1, 1-8

Otrā adventa svētdienā sastopam Jāni Kristītāju, bet īpašu uzmanību pievērsīsim pirmajam lasījuma teikumam, kurš palīdzēs ne tikai padziļināt adventa izpratni, bet arī jauno liturģisko gadu Marka Evaņģēlija kontekstā. Var likties, ka Marka Evaņģēlijs neiederas adventa laikā, jo tekstā neatradīsim Jēzus bērnības aprakstu. Jāatceras, ka pirmās divas adventa svētdienas vairāk pievēršas Kunga otrreizējais atnākšanai. Šajā svētdienā svarīgs ir cerību piepildīšanas motīvs. Vecās Derības cilvēki gaidīja mesiju tāpat kā mēs tagad gaidām Kungu. Jānis Kristītājs ir tas Vecās Derības cilvēks, kas īpašā veidā pieredzēja cerību piepildīšanos, un tāpēc viņš var būt ļoti labs pavadonis ceļā pie Kunga.

Senatnē varēja sastapt tādas lielu cilvēku biogrāfijās, kurās izlaida varoņu daudzus dzīves gadus, un iesāka ar publiskās dzīves aprakstu. Ja Evaņģēlists Matejs un Lūkas pievērsās Jēzus bērnībai, tad Markam savā ziņā tam nav laika. Ja skatās uz visu pirmo nodaļu un salīdzina, piemēram, ar Lūkasa Evaņģēlijā atbilstošu vietu, kur Jēzus uzsāk publisko darbību, redzam, ka Marks izsakās ļoti īsi, konkrēti un lakoniski. Jēzus dodas no vienas vietas uz otru. Viss notiek “tūdaļ”, “nekavējoties”, bet grieķu valodā tas ir viens un tas pats vārds (euthys), kas parādās deviņas reizes pēc kārtas šajā nodaļā un ir tieši saistīts ar vārdiem: “Sataisiet Kungam ceļu, dariet taisnas (eutheias) Viņa takas!” (Mk 1,3). Pirmie teikumi jau norāda kāds ir šī Evaņģēlija ātrums un varam saprast, kāpēc Jēzus cēlās ļoti agri no rītas, lai lūgtos (1, 35). Kaut gan tālākā gaitā notikumu temps samazinās, tomēr šis vārds (euthys) tekstā parādās vairāk nekā četrdesmit reizes, kas ir vairāk nekā visās Jaunās Derības grāmatās kopā.

Evaņģēlijs nav tikai biogrāfija, bet, pirmkārt, jau prieka vēsts, kuras uzdevums ir panākt, lai lasītājs nonāktu līdz ticībai uz Jēzu Kristu kā Mesiju un Dieva Dēlu, vai, ja cilvēks ir jau ticīgs, padziļināt ticību. Pirmais teikums ir jāuztver kā visa Marka Evaņģēlija virsraksts, ievads, kuru veido septiņi grieķu vārdi, kuriem katram ir liela nozīme. Pirmais vārds grieķu valodā ir “sākums” (arche), kas atgādina Radīšanas grāmatas pašu sākumu. Līdzīgi kā Radīšanas grāmatā iesākas cilvēka vēsture, tā šeit ir jauns sākums, un tas saistās ar Jēzus atnākšanu. Pēc tam grieķu tekstā seko vārdi “Evaņģēlijs”, “Jēzus Kristus”, “Dieva Dēls”. Izlaižot vārdu “Evaņģēlijs” par kuru vērts lasīt pāvesta Benedikta XVI grāmatā “Jēzus no Nācaretes I”, 51-63.lpp., jāuzsver divi Jēzus tituli – Kristus un Dieva Dēls.

Vispirms, evaņģēlists nākamajās nodaļās lasītājiem skaidros šos vārdus: ko tas nozīmē, ka Jēzus ir Kristus un Dieva Dēls. Šie skaidrojumi sasniegs divus kulminācijas punktus. Pirmkārt, kad Pēteris izteica ticību: “Tu esi Kristus” (8,29) un, otrkārt, kad pagānu simtnieks pēc Jēzus nāves teica: “Patiesi, šis Cilvēks bija Dieva Dēls” (15,39). Lai nonāktu līdz diviem šiem notikumiem būs nedaudz jāpagaida, jāpārdomā un jāsagatavojas. 16. septembra svētdienā nonāksim līdz Pētera vārdiem, bet simtnieka vārdus dzirdēsim Pashas svētku kontekstā, taču netiks lasīts Marka Evaņģēlijs.

Šie ievadvārdi ir kā ieejas durvis visam Evaņģēlijam un atgādina, ka vienmēr ir jādomā par “sākumu”, par Evaņģēlija sākumu, par Jēzu Kristu un Viņa vārdiem. Nopietna pieeja “sākumam” nozīmē sadalīt laiku, atzīt, ka pastāv laikmets, kas beidzas un sākas cits. Pagātne ir aizgājusi, bet nākotne var dot lielas iespējas. Šis laika “lūzums” patiešām ir jāsvin un šajā adventa laikā mēs esam aicināti tam sagatavotiem, un pats svarīgākais – piedalīties. Dievs katram labam sākumam dod savas žēlastības. Sākums kopā ar Jēzus Kristu ir svarīgākais no visiem iespējamajiem sākumiem.

Tāpēc arī Jēzus sūta savus mācekļus, lai viņi sludinātu Evaņģēliju visām tautām. Ļaunais vēstures gaitā centās traucēt Dieva pestījošajam darbam, bet Kungs iedrošina savu kopienu pārvarētu barjeras, kas atdala cilvēkus vienu no otra un sola atjaunot radības sākotnējo harmoniju. Marka Evaņģēlijs atšķirība no citiem neiesākas noteiktā vietā,bet tuksnesī ar Jāni Kristītāju priekšgalā. Tuksnesī jūdu tauta piedzīvoja savus svarīgākos vēsturiskos notikumus un pārbaudījumus, un tāpat arī mēs Marka Evaņģēliju iesākam ar šādu vidi, kura liek padomāt par jaunu sākumu un jautājumu, kādā dzīves punktā es atrodos? Tuksnesis var būt mierīga vieta, ja cilvēks vēlas vienkārši izolēties (9, 41), izdzist (4, 21-22), nokalst (11, 21), bet, ja nonācis šajā vietā atbild uz Kunga aicinājumu un seko Viņam, tad uzreiz ar abām kājām nonāk Evaņģēlija pasaulē, kas ir dzīvīga un virzās nemitīgi uz priekšu. Viss notiek “tūdaļ” (euthys)! Vai es izvēlos labo, vai atmetot ļauno, vai atgriežos, pieķeros pirmajai mīlestībai (Atkl 2,4) un “sākumam”, vai arī vēlos atgriezties Ēģiptes nebrīvē. Katrs brīdis ved tuvāk uz tikšanos ar Jēzu Kristu, Dieva Dēlu un Jānis Kristītājs šajā otrajā adventa svētdienā mums par to atgādina. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 13, 33-37, I adventa svētdiena, B

Mk 13, 33-37

Ar pirmo adventa svētdienu sākas jauns liturģiskais gads, adventa laiks un sāksim visa gada garumā pārdomāt Marka Evaņģēliju. Pirmkārt, jāuzsver, ka divas pirmās adventa svētdienas pievērš mūsu uzmanību beigu jautājumiem. Tātad, advents ir sadalīts divās daļās. Mūs tagad interesē pirmā daļa, jo šajā priecīgajā gaidīšanas laikā uzmanība tiek pievērsta nākotnei, otrreizējai Kunga atnākšanai. Adventa un Kristus piedzimšanas laika centrā ir Iemiesošanās noslēpums, un tāpēc arī pārdomāsim šo noslēpumu no dažādiem skatpunktiem. Savukārt jaunais liturģiskais gads ir laba iespēja dziļāk iepazīt evaņģēlista Marka teoloģisko vēsti, jo klausoties to visa gada gājumā varam ievērot tam raksturīgās īpašības, kādā veidā viņš mums parāda Kristu, Baznīcu un kristīgo dzīvi. Māksliniekiem, rakstniekiem un mūziķiem ir sev raksturīgais izpausmes stils un detaļas, tāpat ir arī ar evaņģēlistiem. Mēs esam aicināti ne tikai orientēties dažādos mākslinieciskos stilos, bet arī mūsu četru evaņģēlistu teoloģiskajā stilā un detaļās.

Adventa pirmās svētdienas lasījumā darbība 13. nodaļā norit Jeruzalemes svētnīcā pēc tam, kad Jēzus pretinieki atkāpās un Viņš pamet svētnīcu, lai tur vairs neatgrieztos! Tās ir Viņa ciešanu priekšdienas un savus mācekļus brīdina par nākotni. Viens no iemīļotajiem skaitļiem evaņģēlistam Markam ir “trīs”. Šajā nodaļā ir trīs aicinājumi, kuri atkārtojas trīs reizes: “skaties” (13, 5.9.23), trīs beigu zīmes (13, 14.24.29) un trīs aicinājumi būt nomodā (13, 33.35.37). Dominē arī konflikta motīvs, sākot no kariem un dabas katastrofām (13, 7-9) līdz tiesas procesiem un Jeruzalemes izpostīšanai (13, 9-11.14-16), un sasniedz kosmisku līmeni; vajāšanu apraksts Jēzus vārda dēļ (13, 9.13) un brīdinājums pret viltus mesijām (13, 21-22), un seko negaidīta Cilvēka Dēla atnākšana (13, 26-36). Šī nodaļa norāda, ka konflikts ar kuru sastapās Jēzus, kļūs par mācekļu dzīves sastāvdaļu. Šajā nodaļā ir ietvertas galvenās Marka Evaņģēlija tēmas, kuras var sastapt visās iepriekšējās nodaļās.

Šīs svētdienas fragmenta kontekstā mums ir jāiemācās ļoti svarīgs grieķu vārds - “kairos”, kurš parasti tiek tulkots kā “laiks”, taču jāņem vērā, ka grieķu valodā ir vēl citi vārdi, kas apzīmē laiku (chronos, aion, hemera, semeron). Marka Evaņģēlijā šis vārds sistemātiski parādās piecas reizes (1,15; 10, 29-30; 11,13; 12,2; 13,33). “Kairos” attiecas uz pagātni vai nākotni, bet uzsvars nav uz mērāmo laiku, bet uz to, kas notiks. Tas nav ilgums, bet atbilstošs laiks, veids, notikums, kaut kas svarīgs, iespējas, kādas personas parādīšanās. Iespējams, vislabāk to ataino Mācību teicēja grāmata (3,2-8):

“laiks dzimt un laiks mirt, 

laiks strādāt un laiks plūkt stādus, 

laiks nokaut un laiks dziedināt, 

laiks graut un laiks celt, 

laiks raudāt un laiks smiet, 

laiks sērot un laiks diet, 

laiks mest akmeņus un laiks akmeņus vākt, 

laiks apskaut un laiks bēgt no skavām, 

laiks meklēt un laiks zaudēt, 

laiks glabāt un laiks sviest prom, 

laiks saplēst un laiks šūt, 

laiks klusēt un laiks runāt, 

laiks mīlēt un laiks nīst, 

laiks karam un laiks mieram.” 

“Kairos” īpašā veidā attiecas uz Jēzus Kristus atklāšanos pasaules vēsturē un aktīvu misijas uzsākšanu (Mk 1,15), bet tāpat tas attiecas uz laika beigām, kad Viņš atnāks tiesāt pasauli. Tas nav laiks, kas plūst (chronos). Tas ir laiks, kurā varam paveikt kaut ko svarīgu un lielu, un tam nav nepieciešami lieli laika (chronos) resursi, bet pietiek ar pieskārienu mūžībai, jo Kungam tūkstoš gadi kā viena diena (2 Pēt 3,8) vai niecīgas lietas var kļūt par lielāko dāvanu Kungam (Mk 12, 41-44). Jāņem arī vērā, ka Jēzus tautieši laiku uztvēra daudz savādāk nekā mēs. Dzīve, tāds laiks, viņiem nozīmēja attiecības ar cilvēkiem. Iespēja satikties personīgā līmenī bija svarīgs laika elements. Satikšanās ar Dievu bija vissvarīgākā tikšanās un tas īpaši saistījās ar Dieva darbību cilvēka dzīvē, tas nozīmē, žēlastības laika atnākšanu. Adventa kontekstā šis “atbilstošais laiks” mums nozīmē “liturģisko laiku”, vai vēl precīzāk “liturģijas laiku”. Baznīcas liturģiskajā gadā ir īpaši laiki, un advents ir viens no tiem. Tas nozīmē, ka Kungs reāli darbojas un aicina uz modrību īpaši šajos gada posmos. Mēs dzīvojam tādā vēsturiskā laikā, kuru arī var nosaukt par “atbilstošu”, jo tas mums ir dots, unikāls un neatkārtojams.

Evaņģēlija pamudinājums “skatīties” un līdzība par durvju sargu apkopo visas trīspadsmit Evaņģēlija nodaļas un parāda kāda ir galvenā tēma 13. nodaļā. Trīskāršais brīdinājums nākamajā nodaļā attieksies uz mācekļiem Ģetzemenes dārzā un viņu trīskāršo iemigšanu (14, 34.37.41). Ģetzemenes dārzā ir zināms saspīlējums starp Jēzu, kurš ir nomodā un mācekļiem, kuri guļ. Trīskāršā modināšana norāda uz Jēzus vēlmi būt kopā ar savu kopienu, bet šī vēlme nav abpusēja. Mācekļi ceļoja ar Viņu kopā, redzēja brīnumus un klausījās Viņa vārdos, tomēr Viņi nesaprata un bija pilnībā nesagatavoti piedalīties Mācītāja pārbaudes stundā tāpat kā durvju sargs no līdzības. Jēzus vēlējās viņus apvienot, bet redzēja, ka miegs izkaisīja katru uz savu pusi (skat. Mk 14, 50).

Mācekļiem viss iesākās ar miegu, bet beidzās ar bēgšanu. Tas mums norāda, ka modrība, evaņģēliskā “skatīšanās” ienes dzīvē būtiskas pārmaiņas. Es varu būt kristietis, bet palikt tikai laika ritējumā, piesaistīts pie hronometra, bet varu atvērties uz Kunga piedāvāto dzīves veidu, kurā Viņam vienmēr ir atbilstoša vieta. Kungs neļauj dzīvei izkaisīties pa sekundēm, kuras nevar salasīt kopā, saprast jēgu un “kāpēc es visu to daru”, bet jau tagad ļauj pieredzēt Dieva valstību, sajust sirds ilgu piepildījumu.

Iemesls, kāpēc jāuztur modrība ir tas, ka mēs nezinām, kad Kungs atkārtoti nāks, bet mēs zinām, kad ir atbilstošs laiks (kairos) un tas ir tagad. Modrība nozīmē atvērtību uz attiecībām ar Jēzu Viņa kopienā, krusta nešanu un liecību, bet ne vienam pašam, bet kopā ar brāļiem un māsām. Esam aicināti atmest miegu, apkārtējo hipnozi un būt nomodā, lai atbilstošā laika īstenošanos prastu ieraudzīt jau tagad, jo mēs esam dzimuši vienreizējā gadsimtā un Kungs dod visu nepieciešamo, lai to ieraudzītu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 25, 31-46, svētdiena XXXIV, A - Kristus, visas pasaules Karaļa svētki

Mt 25, 31-46

Pēdējā liturģiskā gada svētdienā Baznīca svin Kristus, visas pasaules Karaļa svētkus un piedāvā mums lasījumu, kas attiecas uz šo svētku saturu. Evaņģēlija fragments apkopo vairāku svētdienu lasījumu tēmas un noslēdz gadu, kura laikā pārdomājām Mateja Evaņģēlija teoloģisko vēsti mūsu šodienai. Lasījumā ir parādīta Kunga otrreizējā atnākšana un visu tautu sapulcinšāna tiesas priekšā. Turpinās motīvs, ka pestīšanu un piederību Dieva valstībai nevar ierobežot vārdiskās deklarācijās vai ticības apliecinšānā Kristum, bet tai arī ir jāizpaužas konkrētos mīlestības darbos. 

Lasot šo Evaņģēlija fragmentu var just zināmu kopienas noskaņu, jo Cilvēka Dēla sarunā ar vienu un otru grupu atspoguļojas abpusēja pazīšana un tuvība. Tiesa nav parādīta kā nepazīstamu cilvēku satikšanās vai nejaušu garāmgājēju saskriešanās. Ko tas viss varētu nozīmēt, kur ir vieta neticīgajiem, citu reliģiju pārstāvjiem? Sākumā jāuzsver, ka Matejs Evaņģēliju rakstīja konkrētām kristiešu kopienām, kurām bija savas grūtības. Paliksim šajā pirmo kristiešu kopienu līmenī, tiem, kuriem Evaņģēlijs tika adresēts tieši, lai palūkotos uz šo tiesas aprakstu no nedaudz cita skatpunkta nekā tas ir ierasti. 

Kas ir šie izsalkušie, svešinieki, slimie un ieslodzītie? Pirmā doma ierasti ir tāda, ka tie ir visi cilvēki, kuri atrodas šādā dzīves situācijā un viņos mums ir jāredz Jēzus, un noteikti tas tā ir. Šāds skaidrojums ir atbilstošs un ļauj sakārtot mūsu attiecības ar pasauli saskaņā ar Kunga gribu. Taču, vai Evaņģēlists Matejs rakstot Evaņģēliju nevarēja domāt par kaut ko citu, daudz tuvāku mācību pirmo kristiešu kopienai? Vēl vienu reizi ir jāuzdod šis jautājums, kas ir šie cilvēki, kuri ir tik tuvi Jēzum? 

Pirmkārt, aplūkosim vārdu “brālis” Mateja Evaņģēlijā. “Brālis” nekad nav nekas vispārīgs un cilvēci aptverošs, bet norāda uz radniecību vai ticības brāļiem. Otrkārt, Jēzus sauc savus mācekļus par “maziem” un vismazākajiem”. Treškārt, Jēzus runā: “Kas jūs uzņem, tas uzņem mani; un kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis.” (Mt 10, 40). Šīs svētdienas fragmentā ir iekļauta līdzīga doma: “ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” (Mt 25, 40). Svarīga šajā kontekstā ir palīdzības sniegšana Kunga mācekļiem. Tas, kurš palīdz mācekļiem un viņus pieņem, tas pieņem pašu Jēzu. Ceturtkārt, “tautas” (gr. ethnos, ebr. goijim) jūdaismā attiecas uz pagāniem. 

Jau šie četri punkti norāda, ka “vismazākie brāļi” Mateja Evaņģēlija 25. nodaļā nav visi pasaules iedzīvotāji, bet Jēzus sūtītie mācekļi, kuri vakaros ir izsalkuši, kuriem nav pajumtes, kuri cieš trūkumu, vajāšanas un ieslodzījumu. Tiesas apraksta jēgu var meklēt Jēzus misijā, kad viņš sūta savus mācekļus sludināt Dieva valstību. Kad Matejs rakstīja Evaņģēliju, viņš ņēma vērā to, ka Evaņģēlijs būs jau pasludināts visām tautām (Mt 24,14; 28,19) un pagānu vidū dzīvos kristieši – ticības liecinieki, kuri bija nabadzīgi, apspiesti un vajāti. Kristieši veidos kopienas pagānu sabiedrībās un liecinās par Jēzu. No pagāniem, kuriem bija saskarsme ar kristiešiem, tiesas dienā netiek prasīts pārāk daudz, bet gan cilvēcīga attieksme pret kristiešiem. No kristiešiem tiek prasīts daudz vairāk par vārdiem, jo no viņiem tiek prasīts dzīvesveids un skaidra nostāšanās Jēzus pusē. 

Tiesa pār tautām notiks saskaņā ar to, kā pagāni izturējās pret kristīgās ticības sūtņiem un kristiešu kopienām. Ja tām palīdzēs kaut vai ar ūdens malku (Mt 10, 40), tad palīdzēs pašam Jēzum un tādā veidā iemantos Debesu valstību. Ja nepalīdzēs, tad nepiederēs valstībai un tiks atmesti. Cilvēka Dēls 25. nodaļā identificējas ar saviem mācekļiem, sekotājiem un kopienām. Jēzus, protams, ir arī visu trūcīgo aizstāvis, tomēr vissvarīgākais Viņam šajā pasaulē ir tas, ka tajā ir klātesoša Viņa tauta, jo tikai pateicoties kristiešiem var patiesi palīdzēt šīs pasaules trūcīgajiem. Mācekļi arī ir pakļauti tiesai, bet šeit tiesa attiecas uz pagāniem, kuri vēl nav patiesi iepazinuši Jēzus vēsti. 

Kā redzams, Evaņģēlists Matejs ļoti labi zināja, kādos apstākļos attīstās kristiešu draudzes pirmajā gadsimtā. Tām bija jāpieredz dažādas grūtības (bads, izsalkums, slimības, cietums un svešums) un nevis ikdienišķas problēmas, bet patiesa kalpošana Evaņģēlijam. Kristiešiem šajā laikā klājās ļoti grūti, viņi tika vajāti, pameta savas mājas un arī tika ieslodzīti. Mūsdienās situācija nav daudz mainījusies. Mēs dzīvojam mierā un stabilitātē, un dabīgi, ka vēlamies vairāk uzsvērt tiesas aprakstā labdarības elementu, bet vēstures perspektīvā mēs drīzāk dzīvojam izņēmuma situācijā. Mūsdienas kristiešu vajāšanas ir ļoti plašas visā pasaulē un mūsu uzdevums ir ne tikai par to zināt, bet runāt un aktualizēt šo tēmu vai pat meklēt iespējas konkrēti palīdzēt. Tas, kas attiecas uz mūsu vietu sabiedrībā, esam aicināti liecināt par Jēzu tādā veidā, lai pagāni apkārt ieticētu Evaņģēlijam, ja pat neieticētu, tad vismaz gūtu iespēju izrādīt attiecībā pret mums labu gribu un darbus.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 25, 14-30, svētdiena XXXIII, A

Mt 25. 14-30

19. novembra svētdienā turpinām pārdomāt kārtējo lasījumu par pastarā dienu. Pēdējā laika Evaņģēlija fragmenti uzrāda dažādus trūkumus ticības lietās un cenšas kristiešu uztveri novirzīt no šaura skatījuma uz savu dzīvi pie Tēva sagatavotajām bagātībām. Šīs svētdienas Evaņģēlija lasījums no Mateja Evaņģēlija atgādina līdzību par diviem kalpiem (24, 45-51), jo tekstā parādās saimnieks, kurš dodas projām un kaut ko uztic saviem kalpiem. Abām līdzībām ir raksturīgs ilgs gaidīšanas laiks un problēma, kurš būs sagatavojies uz atnākšanas brīdi? Atšķirība līdzībās ir tāda, ka līdzībā par diviem kalpiem tiek pateikts, kāds ir šīs gatavības kritērijs: "uzticīgais un gudrais kalps, ko kungs iecēla pār savu saimi, lai viņiem dotu barību īstā laikā" (24, 45). Šīs svētdienas lasījums jau tieši nedod šādu norādījumu, ko iesākt ar gaidīšanas laiku, bet aicina pārdomāt dažādu iespēju izmantošanu.

Talents senatnē bija ļoti liels naudas apjoms, bet Evaņģēlija kontekstā norāda uz konkrētām Debesu valstības prasmēm un iespējām. Iespējas, kas tiek dotas mācekļiem var ļoti atšķirties pēc rakstura un lieluma, bet kopīgs ir tas, ka tās ir uzticīgi jāizmanto līdz kamēr saimnieks atgriezīsies. "Gatavība" nozīmē uzticīgi izpildīt savus mācekļa pienākumus neatkarīgi no tā, vai tie ir lieli vai mazi. Saimnieks ir tas, kas piešķir atbildību. Kalps to nedara, jo citādāk tāds māceklis izvēlētos sev tādu talentu, ka pēc tam varētu sūroties, ka nevar panest, ka citiem iet labāk; vai arī uzlikt sev tik vieglu talentu un veiksmīgi visu paveiktu, ka pat vēl pietiktu laiks greizi paskatīties uz "neveiksminiekiem". Māceklim ir jāpieņem Kunga dotie talenti, nevis jāveido Dieva gribai paralēli projekti. Tātad, Kungs līdzībā nerunā par pasaulīgu naudas vienību, tā nav arī dāvana, ko mēs varētu kontrolēt, vai spēja ar kuru mēs varam lepoties, bet mūsu pestīšanas notikuma pieņemšana. Ja nebūtu mūsu dzīvē šāda Dieva dāvātā talenta, tad mēs paliktu mazu un ierobežotu notikumu varā, un nevarētu attīstīt patiesi dzīvu un rosīgu ticību.

Kungs atzīst, ka katrs cilvēks ir īpašs un atšķirīgs, un sagaida no mums saskaņā ar mūsu spējām. Neskatoties uz to, ka līdzībā sākotnējais atbildības līmenis un attīstības iespējas ar saņemto talentu palīdzību bija atšķirīgas, divi pirmie kalpi saņēma no kunga līdzīgu atzinību. Mazāks talentu apjoms neatbrīvo no atbilstošas piepūles. Trešais kalps neprata atpazīt savu saimnieka nodomu un kalpošanas vietā izvēlējās drošību. Cerot neko nesalaist grīstē viņš apstājās pie nekā nedarīšanas.

Iepriekšējā svētdienā uzsvērām moralitāti, tad šo svētdien it kā izejam citā līmenī. Šo divu svētdienu ietvaros var pat pieņemt tādu domu, ka moralitāte ir kā atspēriena punkts, pamats, lai turpinātu būvēt kristīgās dzīves ēku. Katrs cilvēks ir aicināts uz radošu sadarbību ar Dieva žēlastību. Kungs mums kaut ko uztic un dod brīvību attīstīt to. Greiza loģika būtu tāda, ka radošums būtu apmainīts ar moralitāti vietām. Ja mēs uz mūsu radošuma būvētu moralitāti, tad varētu sanākt visai bēdīgs sekas. Tas nav patiesības ceļš, bet šādi eksperimenti mūsdienu pasaulē ir iecienīti.

Kungs aicina ne tikai izveidot labus pamatus savā kristīgajā dzīvē, bet arī meklēt savu vietu pestīšanas plānā. Mēs neesam kā mazi bērni smilškastē, kuriem vecāki neļauj būvēt smilšu pilis, jo visu laiku paši rāda, kā viņi to bērnībā darīja un kā ir labāk un pareizāk. Tā var tikai ierobežot radošo garu. Kungs nav tāds. Viņš dod darbības lauku, laiku, brīvību un atbildību. Tagad redzam, ka Viņa "prombūtne" nodrošina mūsu briedumu. Kalna sprediķī (Mt 5-7) Kungs parāda mums īstenību, ko nevar ierobežot priekšrakstos, kur nav piespiešanas un ar baušļiem vien var nepietikt. Viņš ir "aizceļojis" un mums pašiem ir jāpārdomā, ko iesākt. Dzīvu attiecību veidošana ar Kristu liek cilvēkam iet tālāk par baušļiem, bet tie var būt kā atspēriens. Tādam māceklim ir jāpazīst savs Kungs un jājūt Viņa vēlmes. Tās ir daudz dziļākas attiecības nekā tikai prasības un aizliegumi.

Šie Kunga talenti nav tikai priviliģēto iespēja. Cilvēki, kas cieš neveiksmes, grūtības, ģimenes un darba problēmas var iebilst, ka viņiem nav laika un iespēju domāt par šādiem jautājumiem. Uzmanība visbiežāk tiek pievērsta trešajam kalpam. Bet, kas būtu, ka mums pašiem nezinot, mēs būtu šie labie un uzticīgie kalpi? Iespējams, šī līdzība to arī mums vēlas pateikt. Uzticība Kungam noslogotajā dzīvē var nelikties pārāk radoša, tomēr tā ir neizsakāmi liels mākslas darbs Kunga acīs, jo Debesu Tēvam rūp, ko Viņa bērni dara pasaules smilškastē.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 25, 1-13, svētdiena XXXII A

Mt 25, 1-13

12. oktobra svētdienā tiks lasīts Evaņģēlijs par desmit jaunavām, kuras izgāja pretī līgavainim un centās uzturēt gaismu savās lampiņās. Šī līdzība vēstures gaitā ir ļoti plaši un dažādi interpretēta, un to var uzlūkot arī kā visu Mateja Evaņģēlija teoloģiskās domas krustpunktu, jo dažādas tēmas un domas ļoti dziļā veidā ir sakoncentrētas šajā īsajā fragmentā. Lasot šo līdzību var pārdomāt katru vārdu un motīvu, kas parādās tekstā un atminēties, kas ir dzirdēts pēdējā gada laikā klausoties liturģijā Mateja Evaņģēliju. Uzmanību var pievērst tādiem vārdiem kā lampa, satikt līgavaini, nesaprātīgas, gudras, eļļa, kavēšanās, iemigt un gulēt, pusnakts, piecelties, kāzu mielasts, aizvērt durvis, kungs, kungs atver mums un es jūs nepazīstu. Vai šie vārdi un to jēga neiederas dzirdētajos Rakstu fragmentos visa gada garumā un manā dzīvē?

Šī līdzība uzsver modrības un gatavības nepieciešamību. Mateja Evaņģēlijā 23-25. nodaļa ietver Jēzus pastarā (eshatoloģisko) runu, un tāpēc līdzība par desmit jaunavām ir tikai viens no tekstiem, kas uzsver gatavību Kunga atnākšanai. Evaņģēlists izceļ tādus motīvus kā "prakse" un "ievērošana", kas attiecas uz visu, ko Jēzus ir mācījis visā Mateja Evaņģēlijā. Eshatoloģiskās runas sākumā (23,3-4) un beigās (25,45-46) ir uzsvērts, ka tikai darot kristiešu dzīvei raksturīgus darbus cilvēks pastarā tiesu sagaidīs sagatavots. Šīs nodaļas dod plašāku gaidīšanas noskaņu. Kaut arī gaidīšana var likties tik attāla no ikdienas dzīves pieredzes un modrība attiecībā uz beigu jautājumiem šķiet nesasniedzama cilvēciskās piesaistīšanās zemes lietām dēļ, Kungs ar spēku māca par šīm lietām un atgādina, ka tas tiešām ir svarīgi.

Līdzība turpina gatavības motīvu no iepriekšējās nodaļas, kas īpaši skaidri redzams teikuma atkārtojumā – 24,42 un 25,13 – "Tāpēc esiet modri, jo jūs nezināt, kurā stundā jūsu Kungs atnāks" un "Tāpēc esiet modri, jo nezināt ne dienu, ne stundu!" Ja šādi atkārtojumi tekstā parādās, tad tie norāda uz kaut ko ļoti būtisku, un tā kā tie nav bieži sastopami, mēs esam aicināti divreiz nopietnāk pievērsties gatavības tēmai. Jēzus runa māca, kāda stāja ir jāieņem gaidot Kunga atnākšanu. Lampiņas tēlam ir izšķiroša nozīme, jo cilvēku dalījums tiek veikts saskaņā ar lampiņu lietošanas prasmi. Ieiešana Debesu valstībā nav automātiska darbība.

Ja atgriežamies pie domas, ka līdzība zināmā mērā apkopo Mateja Evaņģēlija teoloģiskās tēmas, tad īpaši var norādīt uz Jēzus kalna sprediķi (Mt 5-7), jeb pirmo Jēzus runu, kas uzskaita kristīgās dzīves morālās stājas. Saistība starp pirmo un pēdējo Jēzus runu ir ļoti cieša, jo parāda, kas ir kopējs starp morāli un eshatoloģiju – tiesa tiks balstīta uz darbiem. Evaņģēlija tekstā tiek precizēti šie darbi (25, 31-46). Tēmu saistība starp kalna sprediķi un līdzību parādās atdalīšanas motīvā. Labo darbu darītāji ir aktīvi un izvēlas konkrētus izaicinājumus. Nesaprātīgs cilvēks ceļ māju uz smiltīm (7,26), nenes augļus (7,19) un pats svarīgākais: "Ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies Debesvalstībā, bet kas izpilda mana Tēva gribu". (9,21)

Līdzība liek pārdomāt lielo atšķirību, kāda pastāv starp gatavību un negatavību. Svarīgs motīvs līdzībā ir līgavaiņa kavēšanās. Tas, ka visas līgavas gaidīšanas laikā iemiga norāda uz to, ka nevajag nepārtraukti būt trauksmes stāvoklī, bet vienkārši ir jārūpējas par zināmu nodrošinājumu. Šeit var jautāt, kas ir šī eļļa - caurlaides līdzeklis Debesu valstībai? Tā ir vienīga vieta Mateja Evaņģēlijā, kur ir pieminēta eļļa, bet daudzviet ir vārdi ar līdzīgu nozīmi – gaisma un lampa. Ja apskatām, kādā kontekstā tiek lietoti šie vārdi, tad atklājam, ka eļļa ir labie darbi un Tēva gribas pildīšana (5,14-16).

Jāuzsver, ka tiesa par mūsu darbiem notiks no "ārpuses", no Debesīm. Varam nojaust, ka Debesu skatījums uz mūsu rīcību atšķiras no mūsu domāšanas veida; atšķiras no mūsu darbu uztveres un no tā, kādu vērtību mēs tam dodam. Valstības pieņemšana nevar palikt labu nodomu līmenī. Līgavas savā starpā neatšķīrās, līdzīgi mēs savā dzīvē nodarbojamies ar lietām, ko dara lielākā daļa sabiedrības. Būtiska atšķirība ir tā, ka mēs esam aicināti savā dzīvē būt atvērti uz mūžību. Eļļu var raksturot kā ticību, dzīvi, kura tiek veidota uz klints un nepakļaujas haotiskām pārmaiņām. Iespējams, visprecīzākais vārds, kas palīdzēs saprast, kas ir "eļļa" mūsu dzīvē, tas ir "svētdarošās žēlastības stāvoklis" (Sīkāk Katoliskās Baznīcas Katehismā).

Ja uz šo līdzību skatās visa gada un Mateja Evaņģēlija perspektīvā, tad nodrošinājums, eļļa, varētu būt viss sadzirdētais un pieņemtais Dieva vārds, katra šī gada svētdienā. Līgavaiņa vārdi: “Es jūs nepazīstu!” norāda uz visu dzīves nopietnību. Šie vārdi ir visspēcīgākie iespējamie vārdi cilvēces vēsturē, jo, ja Dievs, mūsu Radītājs, mūs neatpazīst, tad esam atmesti uz mūžiem un neviens cits nespēs mūs atpazīt un pieņemt. Nepazīšana attiecas arī uz Dieva vārdu, uz to, kā Dievs mūs uzrunā un kā mēs atbildam. Ja nav nekad iepriekš bijusi saruna, dialogs ar Dieva vārda palīdzību; ja manā latviešu valodā nav ienācis Dieva vārda dialekts un manā sirdī Dieva vārda eļļa nenes gaismu,tad sanāk, ka nav izveidotas prasmes runāt tajā pašā valodā kādā runā Dievs. Aicinājumu esmu saņēmis, bet tomēr distance ir palikusi. Tāpēc Kungs šajās nedēļās aicina uz atgriešanos? Vai esmu sācis šogad krāt eļļu savā sirdī un rūpējos par svētdarošo žēlastību, kurus nevaru atdot citiem vai aizņemties?

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 23, 1-12, svētdiena XXXI A

Mt 23, 1-12

Tuvojoties liturģiskā gada beigām, lasījumos arvien skaidrāk iezīmējas nepieciešamība pieņemt lēmumu par savu mūžību, bet šo lēmumu nevar pieņemt vien atsakoties no kaut kā un sakārtojot savu dzīvi ar baušļu palīdzību, bet gan sastopoties ar Personu, pie kā katrs ir aicināts iet - Jēzu Kristu. Ticība nav vien saistīta ar ticības patiesības pieņemšanu, bet, pirmkārt, ar pašu Jēzus Kristus satikšanu. Var rasties jautājums, vai ticība būtu vienkāršāka, ja mēs būtu Jēzus laika biedri vai pat Viņa tuvinieki, un tad šī tikšanās izvērstos patiesā tuvībā? Evaņģēlijs norāda uz kaut ko pretēju: ja mēs skatāmies uz Evaņģēliju, tad, jo tuvāk Jēzum atradās cilvēki, jo grūtāk tiem bija ieticēt Viņam. Mums, kas esam "tālu", tiek dota liela cerība sastapt Kungu tagad bez šīs "tuvības barjeras".

5. novembra svētdienā Evaņģēlija fragments ir kā atslēga no durvīm, lai sastaptu Jēzu Kristu. Lai sastaptu Kungu ir rūpīgi jāieklausās Viņa vārdos. Šajā svētdienā Viņš brīdina par ārējo formu dominēšanu un iekšējo motīvu nenovērtēšanu rakstu mācītāju un farizeju praksē. Jēzus nebaidās iegūt ienaidniekus. Viņš bija pret viņiem skarbs, kaut gan viņi bija morāli sakārtoti cilvēki. Kungam tik daudz nerūpēja individuālās uzvedības radošā puse vai dievbijības modes tendences, bet Viņš uzmanību pievērsa tam, lai cilvēki sekotu Dieva gribai.

Tautas vadītāji vēlējās atstāt labu iespaidu izceļot savu statusu un autoritāti. Viņiem nerūpēja grūtības, kas radās cilvēkiem, kas mēģināja ievērot viņu radītos priekšrakstus. Viņi izteicās tikai par Likumu, bet nedeva praktisku palīdzību, lai to ieviestu dzīvē. Jēzus norādīja uz “Mozus krēslu” (Mt 23,2: gr. Mōuseōs kathedras), kas varētu attiekties uz krēslu, no kura sinagogas vadītajās mācīja, bet cilvēkiem tas varēja asociēties ar abstraktu sludināšanas vietu. Farizeju mācība, salīdzinot ar citām jūdu skolām, bija daudzos aspektos tuvākā Jēzus mācībai. Jēzus nenoraidīja viņu mācības labo ietekmi uz garīgo dzīvi. Kungs kritizēja viņu liekulību.

Jēzus māca saviem sekotājiem, ka nav jāmeklē un jālieto dažādi mehānismi, lai iztaptu vai ietekmētu apkārtējos. Kungs uzsvēra, ka laimīgs ir tas, kas kalpo citiem. Kā vienā teikumā varētu mūsdienīgi definēt kristīgo kalpošanu? Cilvēks, kas ir autentisks un patiess, un neierobežojas tikai žestos, kļūst par kalpu. Šāda kalpošanas izpratne neierobežojas tikai labos darbiņos, bet aptver dažādas cilvēku dzīves sfēras. Piemēram, attiecību veidošana kā kalpošanas veids, kad var "beidzot sastapt kādu sirsnīgu un autentisku cilvēku". Uzurpatori vēlas kontrolēt. Kristieši ir aicināti atsaukties tikai uz Dievu Tēvu un Jēzu Kristu. Kad zūd saikne ar vienīgo Mācītāju, tad kristieši tiek pakļauti tiesai (Mt 23). Kristīgie mācītāji vai tēvi var par tādiem saukties tad, kad saņem patiesību no vienīga Mācītāja un Tēva. Evaņģēlists Matejs raksta savu Evaņģēliju tieši tāpēc, lai pateiktu, ka ir jāuzlūko tikai Jēzus. Kungs ir visa autentiskuma un patiesuma avots.

Ja Kristus nav vienīgais un patiesais Mācītājs, tad Baznīcā un personiskajā dzīve sākas dažādas dīvainības; ja dzīvē netiek īstenota Kunga griba, tad iesākas ārišķības, dominēšana un viltus nostājas dažādos jautājumos; ja kāds veikli aizņem vienīga Mācītāja vietu attiecībās pret tuvākajiem vai pret saviem morālajiem lēmumiem, sāk iemīlēt savu lomu. Mācītāja lomas spēlēšana ir ļoti nedrošs ceļš. Ja tāds ir uzsākts, tad kristīgajā dzīvē var sākt identificēties ar šo savu lomu. Kristīgā dzīve tiek ierobežota līdz vienam aspektam, bet tas ieved garlaicībā, rutīnā un neapmierinātībā. Sašaurināta kristīgā dzīve neņem vēra plašāku lietu kārtību, bet ierobežojas shēmā, uzvedības modelī un bailēs no pārmaiņām. Šāda loma neļauj pilnība atpazīt Dieva gribu savā dzīvē, jo tāda dzīve ir nabadzīga. Ja pat tiek pieņemts kāds cēls lēmums, tas var tikt darīts, lai nezaudētu savu “kathedras”. Šādā situācijā cilvēkam ir grūti atvērties uz vienīgo Mācītāju. Ja iepriekšējā svētdienā gatavojāmies pasludināt Jēzu par vienīgo Mācītāju, tad šo svētdien ir īstais laiks to darīt. Jēzus norāda, ka ieskatīšanās savā sirdsapziņā un tās izpēte ir gudrs un īstens ceļš, lai sastaptos ar Viņu. Baznīca, atšķirībā no tiem, kas iesēdušies Mozus krēslā, dod neskaitāmus līdzekļus sirdsapziņas izkopšanai - Svētie Raksti, liturģija, grēksūdze, garīgā vadība, kopienas, kristīgi draugi, lasāmviela, iedvesmas u.t.t.

br. Jānis Savickis OFMCap