Mk 9, 38-48, svētdiena XXVI, B

Mk 9, 38-48

30. septembra svētdienā Jēzus mums atgādina par egoismu, iedomību un citu cilvēku atmešanu kādu savu šauru iemeslu dēļ. Ja Jēzus māceklis sāk pārāk koncentrēties uz savu un nevis uz Kunga plānu, viņš pārāk daudz skatās, kas viņam turas un neturas līdzās. Lekcionārija tulkojumā nav pamanāms viens simptomātisks apustuļa Jāņa vārdu atkārtojums viena teikuma ietvaros, bet citos tulkojumus to var redzēt: “Tas neturas pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums." Šāda intensīva atkārtošanās ir kā diagnozes izteikšana sev un Jēzum bija jāreaģē uz šo maldīgo domāšanu, kuru pieņēma mācekļi. Jēzus mācekļi ceļā pārrunāja dažādas sev aktuālas tēmas un izteica savas problēmas, un tas lika Kungam viņus mācīt par māceklību. Īpaši šai sakarā jāpievērš uzmanība tam, kas attiecas uz dažiem vārdiem: “vārds” (9, 38.39.41), skandalizo - apgrēcība, klupšanas akmens, šķērslis ceļā, ievešana grēkā (9,42. 43.45.47) un uguns (43.48). 

Fragments sākās ar pašpārliecinātu Jāņa paziņojumu, ka mācekļi redzēja kādu citu, kas Jēzus vārdā izdzen ļaunos garus un aizliedza viņam to darīt. Iemesls Jāņa sašutumam bija tas, ka šis cilvēks nebija no viņu vidus - “neturas pie mums”. 9. nodaļas sākumā lasām par Pārveidošanos kalnā, tur bija klāt trīs mācekļi un viņi varēja izjust īpašu misijas apziņu. Jēzus lika, lai šie trīs mācekļi nevienam par šo notikumu nestāstītu. Viņi neko neteica, bet netieši deva zināt, ka viņiem mācekļu vidū ir kāda īpaša vieta, par kuru viņi nevar runāt; viņus vieno kaut kas vairāk ar Kungu nekā citus. Šādā kontekstā liekas, ka Jānis tādā veidā centās pievērst sev uzmanību, provocēt jautājumus par savu īpašāko vietu mācekļu lokā, vai pat jautājumu, “kas notika Tabora kalnā?”. Jānis klusē par Tabora kalnu, bet ļaujas dažādos veidos uzsvērt savu personu, tā it kā būtu viens no galvenajiem kandidātiem uz vadošajām pozīcijām starp mācekļiem. 

Mācekļi jutās izredzēti arī attiecībās pret citiem Jēzus klausītājiem. Pagājušajā svētdienā mēs dzirdējām par sarunu ”kurš no tiem lielāks” (9,34). Tāds bija viens no mācekļu domāšanas veidiem šajā laikā, kad Jēzus jau sāka runāt par krusta nāvi, mācekļi nespēj pamanīt šo jauno domas virzienu. Šīs mācekļu iekšējās sarunas izlauzās uz ārpusi un viņi sāka savus kritērijus piemērot pret citiem cilvēkiem. Noslēgtā grupā vai grupā ar vienu šauru mērķi veidojas savdabīga valoda un domāšanas veids, kas izolē no plašākas Dieva realitātes (Sk 11,28; 1 Kor 12,3). Jāņa sūdzība Marka Evaņģēlijā ietvaros izklausās visai ironiski, jo mācekļi tikai nesen sāka nodarboties ar eksorcismiem, bet, lūk, viņiem kāds jau ir priekšā! Mācekļi nekavējās viņam aizrādīt un aizkavēt, kaut arī viņš to darīja veiksmīgi, tomēr svarīgākais bija tas, ka nepiederēja viņu pulkam. Mācekļiem pat varēja neienākt prātā doma iekļaut šo cilvēku savā grupā; viņiem jau tā savā starpā bija grūti izšķirt, kurš ir lielākais, bet te vēl aicināt kādu, kuram lielāka pieredze!

Jēzus reakcija pārsteidza mācekļus, jo Viņš lika neapturēt šo cilvēku (9,39). Šī atbilde atsauc atmiņā Mozu, kad pār septiņdesmit vecajiem nāca Gars, bet divi nebija ieradušies, bet Garu saņēma esot savrup, un Mozus neapmierinātajam Jozue teica: “Vai tu esi skaudīgs manis dēļ?” (Sk 11, 26-29). Jēzus savā mācībā solīja, ka tie, kas Viņa sekotājiem izrādīs labvēlību, saņems atalgojumu, bet tai pat laikā brīdināja, ka kristieši saņems sodu par nevērīgu attieksmi pret mazajiem. Vai šis sastaptais cilvēks varēja būt mazais? Dievam ļoti rūp cilvēki ar trauslu un vāju ticību, bet arī ar atvērtu sirdi, tādi, kas kāda iemesla dēļ ir pieķērušiem Jēzus vārdam, nes to dzīvē, bet vēl nav Jēzus tik tuvu sastapis kā mācekļi. 

Mācekļi ar savu pašpārliecināto “Es” vēlējās dominēt pār citiem, bet Jēzus ļoti asi pret to vērsās, jo viņiem bija vairāk jāuztraucas par savu sirdi (Mk 7, 20-23), un nevis jāmeklē kādi mazie, lai tos “noliktu pie vietas”. Jēzus uzsvēra - izmantojot tēlaino amputācijas valodu - ka sirdij nepieciešama īpaša gudrība un tālredzīga pieeja. Labāk ir tagad sākt darbu pie savas iekšējās dzīves veidošanas, lai nepieļautu grēka dominēšanu sirdī un apjukumu brīdī, kad tuvojas krusta pieredze. “Prasības, negausība, nepieciešamība - individuālisma pretnostatīšana dzīvdarošai komunijai. Pašsaglabāšanās instinkts, uzurpācijas ambīcijas, pašapliecināšanās slāpes. Tas attālina no attiecībām, uzliek līdzāspastāvēšanai robežas, novērš līdzdalību. Tas kaitē brīvības centieniem, kas dod dzīvību. Tas cīnās pret mīlestību.”*

* Hristos Jannaras, Variācijas par Dziesmu dziesmu; Christos Yannaras, Variations on the Song of Songs 2005, 21 -22. lpp.; Христос Яннарас, Вариации на тему "Песни Песней" (эссе о любви).

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 9, 30-37, svētdiena XXV, B

Mk 9, 30-37

23. septembra svētdienas Evaņģēlija lasījums atgādina cik atšķirīga ir cilvēciskā domāšana no evaņģēliskās īstenības uztveres. Cilvēks, kas izolējas savā mazajā un savtīgajā pasaulē tiecas valdīt pār citiem, lai tādā veidā apliecinātu sev un citiem savu vērtību. Jēzus mācīja citu domāšanas veidu, kas mācekļiem uzreiz nebija uztverams un viņi atbildēja ar klusēšanu, kad Kungs otro reizi runāja par savu nāvi. Bailes no kalpošanas, pazemības, savas personiskās pashas paralizē cilvēka runas, dialoga spējas. Jēzus saprot šīs cilvēka iekšējās blokādes un aicina pieņemt Viņa gudrību. 

Marka Evaņģēlijā šī ir pēdējā vieta (9,30), kur tiek pieminēta Galileja, un tikai pēc ciešanu un augšāmcelšanās notikumiem par to tiks runāts (14,28; 16,7). Galileja bija Jēzus darbības centrālais reģions un vieta, kur Viņš aicināja mācekļus un mācīja lielus cilvēku pūļus. Šī detaļa iezīmē skumīgu noti, ka Jēzus pamet vietu, kurā dzīvoja un darbojās. Opozīcija Viņa sludināšanai bija ļoti spēcīga un Viņš vēlējās arī laiku pavadīt vienatnē, kur varētu mācīt savus mācekļus, ka “Cilvēka Dēls tiks nodots ļaužu rokās; un tie Viņu nonāvēs; un pēc nogalināšanas Viņš trešajā dienā augšāmcelsies” (9,30). 

Mācekļu mācīšana šajā Jēzus misijas brīdī bija ļoti būtiska, jo viņus tiešā veidā vajadzēja skart Kungs ciešanas, nāve un augšāmcelšanās, un Viņš centās viņus sagatavot gan krusta noslēpumam, gan apustuļa darbam. Svarīgi atcerēties, ka Jēzus ir ceļā uz Jeruzālemi, un katrs ciešanu pieminējums (8,27; 9,33-34; 10,32) izskan šī ceļa kontekstā, norādot, ka Jēzus savu uzmanību maina no Galilejas, lai dotos uz Jerzuālemi. 

Jēzus sevi nosauca par “Cilvēka Dēlu” (9, 30) un šis tituls netiek lietots kā spēka un varas zīme, bet ļoti cilvēciski - kā ciešanu un nāves vēstnesis. Jēzus, kas ir Dievs, ir arī cilvēks un ierobežots tajā, kas attiecas uz Viņa cilvēcību un bez nekādas saistības ar grēku. Jēzus mācekļiem bija jāmācās šī noslēpumainā mācība; viņi piedzīvoja zināmu krīze Jēzus mācības izpratnē. Kad Pēteris sāka aizrādīt Jēzum (8,32), kā to dzirdējām pirms nedēļas, starp rindām viņš pateica, ka pats cieš no savas neizpratnes, orientieru trūkuma un no tā, kas notiek ap Jēzu un mācekļiem. Šajā svētdienā atkal dzirdām, ka atbilde uz Jēzus ciešanām bija jautājuma trūkums (9,32) un bailes arvien vairāk nosaka mācekļu rīcību.

Ticība krusta priekšā piedzīvo krīzi un ar tādu krīzi var sastapties katrs ticīgais. Var rasties jautājumi kāpēc man nekas nesanāk garīgajā dzīvē pēc tik daudziem “treknajiem” gadiem, esmu tāds pats kā biju ar tām pašām viltīgajām vājībām. Kungs vēlas atgādināt, ka Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpums ir ticības centrā, un, ja mēs koncentrējamies tikai uz savu cilvēcisko loģiku, mums zūd viss ticības dziļums un auglība. Evaņģēlists Marks mums norāda, ka ticība krusta noslēpuma priekšā ir jāpadziļina un jāattīsta, un jaunās dzīves situācijās (mūsu iziešanā no ierastās un mīļās Galilejas), kad rodas jaunas pieredzes un pārbaudījumi, ir jāatgriežas pie Pashas notikuma, lai rastu patiesas atbildes uz mūsu jautājumiem. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 8, 27-35, svētdiena XXIV, B

Mk 8, 27-35

Pagājušā gada otrajā adventa svētdienā mēs uzsākām pārdomāt Marka Evaņģēlija pašu sākumu un tajā komentārā tika norādīti divi datumi, viens no šiem datumiem bija 16. septembris. “Vispirms, evaņģēlists nākamajās nodaļās lasītājiem skaidros šos vārdus: ko tas nozīmē, ka Jēzus ir Kristus un Dieva Dēls. Šie skaidrojumi sasniegs divus kulminācijas punktus. Pirmkārt, kad Pēteris izteica ticību: “Tu esi Kristus” (Mk 8,29) un, otrkārt, kad pagānu simtnieks pēc Jēzus nāves teica: “Patiesi, šis Cilvēks bija Dieva Dēls” (15,39). Lai nonāktu līdz diviem šiem notikumiem būs nedaudz jāpagaida, jāpārdomā un jāsagatavojas.”* Tātad šī svētdiena nav tikai diena, kad jāiedziļinās Evaņģēlija vēstī, bet jātuvinās tai ar šo apziņu, ka ir noiets garš ceļš, gandrīz gads, kura laikā bija jācīnās par savu ticību, jāsastopas ar grūtībām un noslēpumu, un tagad ir pienācis laiks īpaši nopietni atzīties ticībā. Tomēr šī ticības apliecības iespēja neļauj gulēt uz lauriem, jo sākot ar šo svētdienu Evaņģēlijs virza mūsu pārdomas uz krustu.

Marka Evaņģēlijs ir “steidzīgs” teksts, un šajā svētdienā un plašāka stāstījuma ietvaros (8,22-10,52) tas samazina ātrumu. Jēzus vairs nav vienīgi tas, kas ceļo pa pilsētām un miestiem, bet, pirmkārt, ir tas, kas vada savus mācekļus “ceļā” un viņi sāk nopietni apgūt Jēzus mācību. “Ceļš” (hodos) ir šīs Evaņģēlija daļas viena no centrālajām domām un ne tikai šeit, bet pirmatnējā Baznīcā šīs vārds izteica kristiešu dzīves veidu. Šajā Evaņģēlija daļā tiek nedaudz atklāts mesijas noslēpums un tas notiek ceļā, kur mācekļi klausās par Jēzus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Šī Evaņģēlija daļa sākās ar Pētera atzīšanos ticībā, ka Jēzu ir Kristus (8,29), bet beigās Bartimejs nosauc Jēzu par Dāvida dēlu (10,47). Viņiem bija tikai daļēja taisnība. Jēzus trīs reizes mēģināja saviem mācekļiem piedāvāt skaidrojumu, ko nozīmē būt par mesiju un skaidroja to ciešanu kontekstā (8,31-38; 9,30-37; 10,32-45). Par ciešanām Viņš runāja “atklāti” (8,32) un “bez līdzībām” (4,34). Svarīgi ievērot, ka šajā Evaņģēlija daļā Jēzus trīs reizes runā par savām ciešanām. Nākamajās svētdienās aplūkosim citas Jēzus norādes uz savām ciešanām. Kunga mācības būtība ir tā, ka mesiānistiskais karalis valdīs no krusta. 

Pētera vārdi “Tu esi Kristus” (8,29) ir ļoti nozīmīgi. Šis Jēzus tituls parādās jau Evaņģēlija pašā sakumā (1,1). Grieķu vārdam Christos ebreju valodā atbilst vārds Mašiah - svaidītais. Vecajā Derībā šāds tituls tika piedēvēts Dieva svaidītiem karaļiem; svaidīti tika arī priesteri. Tomēr Vecās Derības grāmatās tikai pravietis Daniels rakstīja par svaidīto valdnieku (Dan 9,25), bet citi pravieši nesaistīja nākotnes valdnieku ar šo titulu. Jēzus laika biedri izteikti gaidīja mesiju no Dāvida cilts, kas atbrīvos tautu kā politisks un militārs līderis. Romieši nepaciestu šādas publiskas pretenzijas no kāda cilvēka, jo impērijā mesijas tituls saistījās ar revolucionārām atbrīvošanas cīņām no Romas varas; romieši uz šādām ambīcijām un provokācijām reaģēja ļoti ātri un efektīvi.

Marka Evaņģēlijā visam, kas notiek ap šo vārdu ir zināma divdomība, jo Jēzus vēlējās paturēt šo savas personas aspektu noslēpumā (8, 29-30) un arī savienot šī vārda izpratni ar krusta nāvi. Nopratināšanas laikā jūdu tautas elite jautāja Viņam, vai Viņš ir mesija un atbildēja “Es esmu” (14,62), un par šo zaimošanu (14, 64) tika notiesāts uz nāvi. Pētera vārdiem bija liela nozīme un tie skaidri definēja Jēzus mesiānisko būtību, tomēr viņš neizprata tos pareizi (8,32). Šie vārdi nebija ceļa beigas, mērķa sasniegšana, ka beidzot atrada īstos vārdus, bet brīdis, kad jāiet tālāk. Apgalvojums, ka Jēzus ir mesija ir pareizs, tomēr nepilnīgs, jo pastāvs briesmas, ka var turpināt domāt cilvēciskās kategorijās, kas velk projām no krusta. 

Marka Evaņģēlija teksta centrālā vietā mēs varam lasīt Pētera ticības apliecību. Pētera ticība šajā brīdī bija ļoti nepieciešama, jo vairums cilvēki nespēja atklāt patieso Jēzus identitāti un tautas elite spēcīgi iestājās pret Viņu. Cilvēku domas par Jēzus mesiānismu bija maldīgas. Viss Evaņģēlijs norādīja uz šo vietu un no šīs vietas viss turpinās. Līdz šim brīdim tika uzdots jautājums: “kas Viņš ir?”, bet pēc Pētera credo evaņģēlists Marks savu stāstījumu vērš krusta un augšāmcelšanās virzienā. Kopš šī brīža parādās jautājumi: “kāda veida mesija Viņš ir un ko nozīmē Viņam sekot?” Pēc Pētera credo Jēzus sāka mācīt, ko nozīmē būt par mesiju: Jēzus bija patiess misija, brīvs no politiskās pieskaņas un arī neapmierināja cilvēku viltus gaidas; mesijas personā sastapās ciešanu un godības elementi. Cilvēki gaidīja kādu krasu pavērsienu ar mesijas ierašanos; juta, ka nāk kaut kas jauns, pārdabisks un pārsniedz visu iepriekšējo. Jēzus mācība bija spēkpilna (1,27) un viss Marka Evaņģēlijs cenšas parādīt pirmajiem kristiešiem “citādību”, atšķirību, svešumu un grūtības Jēzus sūtības izpratnē, jo tikai ejot “ceļu” pa kuru ved Kristus, ticīgais var tuvoties Jēzus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumiem. 

* Mk 1, 1-8, II adventa svētdiena, B

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 7, 31-37, svētdiena XXIII, B

Mk 7, 31-37

Iepriekšējās svētdienās Evaņģēlijā redzējām cik svarīgi ir klausīties Dieva vārdā un Viņa baušļos, un uzturēt šķīstas un neaplipinātas ar lieko smagumu attiecības. 9. septembra svētdienā noslēdzas daudzu svētdienu virkne, kurā varējām sastapties ar lielu Jēzus personas neizpratni, un īpaši tas attiecās uz Euharistiju. Šajā svētdienā varam lasīt stāstu par brīnumainu kurlmēmā dziedināšanu. Šis brīnums ir svarīgs, jo parāda cik svarīga ir spēja pieņem Jēzus vārdus, kas bieži var būt uzreiz neizprotami un nenes tūlītējus augļus. “Ticība nāk no dzirdēšanas, bet dzirdētais - caur Kristus vārdu” (Rom 10,17). Jēzus kurlmēmajam atgriež dzirdi, jo, ja kāds nedzird, nevar arī Dieva vārdus nodot citiem; savā ziņā ir mēms, jo nespēj pateikt to, kas nes patiesu dzīvi. Jēzus var pavēlēt vētrām, dēmoniem un slimībām, bet Viņa vārdi apstājās pie nedzirdīgam ausīm!

Par šo brīnumu raksta vienīgi evaņģēlists Marks un tas noslēdz nelielu Marka Evaņģēlija ciklu (6, 32-7,37), kura beigas cilvēki atzīstās ticībā Jēzum (7,37). Nākamās nodaļas notikums norāda uz mācekļu ausu atvēršanos (8, 18.27-30); doma, kuras centrā ir mācekļu ticības apliecinājums (8, 27-30). Brīnums par kurlmēmā dziedināšanu parāda, ka pat, ja cilvēki, tai skaitā farizeji, nedzird Dievu, Jēzus viņus var dziedināt. Kurlmēmo pie Jēzus atveda nenosaukti cilvēki. Dziedināšana notika vietā, kurā dzīvoja dažādu tautu un reliģiju pārstāvji (7,31) - tādi apstākļi ir raksturīgi mūsdienu pasaulei. Jēzus bieži saskārās ar to, ka citi cilvēki “atveda” pie Viņa kādu, kam bija nepieciešama palīdzība (1,41; 5,23; 6,2.5). Jēzus kurlmēmo paņēma “savrup”, “sāņus” (7,33); šis vārds bieži parādās Marka Evaņģēlijā, kad mācekļi ir kopā ar Kungu (4,34; 6,31, 32; 9,2.28; 13,3), bet šī ir vienīgā vieta, kur šis vārds tiek attiecināts uz kādu, kas nav māceklis. 

Tekstā tieši neatradīsim, kad šis cilvēks bija pagāns, bet visa Evaņģēlija notikuma gaita uz to norāda. Jēzus rīcība simboliski norāda, ka paganu ausis var tikt atvērtas, lai tās arī dzirdētu Evaņģēliju un viņu mēles var tikt atraisītas, lai sludinātu Dieva godību. Lai dziedinātu kurlmēmo cilvēku, Jēzus ne tikai lietoja vārdus, bet arī veica dažādas darbības. Spilgtais notikumu apraksts rada noslēpuma un drāmas noskaņu. Sākumā Jēzus ar pirkstu pieskārās cilvēka ausīm - tās atverot; pēc tam Viņš spļauj un pieskaras cilvēka mēlei - to atraisot, un skatās uz debesīm, kur meklējama dziedināšana un pārbagātība (6,41), un Kungs dziļi nopūtās, kas bija lūgšanas žests. 

Jēzus veikto brīnumu liecinieki apbrīnoja Viņa darbus, kaut arī pilnībā tos neizprata. Ja uz Jēzus brīnumiem skatāmies no bibliskās perspektīvas, tad redzam, ka Viņš dara to, kas ir tikai Dieva varā. Visas šaubas kliedē Dieva vārdi attiecināti Mozum: “Kungs sacīja viņam: "Kas cilvēkam muti devis? Un kas dara mēmu vai kurlu, vai redzīgu, vai aklu? Vai ne Es, Tas Kungs?"”(Izc 4,11). Jēzus darbība mums parāda, ka Viņā darbojas tāds pats Dieva spēks. Aramiešu vārds “effatha” - “atveries” neattiecas tikai uz dzirdes atgriešanu un mēles atraisīšanu, bet attiecas uz visu personu, kas atveras, tiek atbrīvota, lai atjaunotu attiecības ar Dievu un Viņa valstību. Dalījums cilvēkā un nespēja izveidot saites, īpaši ar Dievu, ir grēka sekas; mēmums ir pretējs Dieva plānam. Jēzus uzsāka savu “atvēršanas” misiju, lai sāktu atjaunošanas darbu pasaulē. 

Šis fragments norāda uz dažādām Vecās Derība vietām. Vārdi “Viņš visu labi darījis” (7, 37) atsauc atmiņā citas Svēto Rakstu vietas, un izteiksmīgākā ir no Radīšanas grāmatas: “Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs” (1,31). Grieķu vārds “kurlmēms”, “runāt ar grūtībām”, “traucēta runa” (mogilalon) Jaunajā Derība parādās tikai šajā fragmentā, bet Vecās Derības grieķu tekstā parādās Isaja grāmatā (35,6), kas arī lekcionārijā ir šīs svētdienas pirmais lasījums (Is 35, 4-7a). Šajā Isaja grāmatas vietā pravietis runāja par mesijas atnākšanu. Fragments no Isaja (35, 5-6a) un Radīšanas grāmatas atgādina Dieva solījumu atjaunot radību, un šis solījums iesākās ar Jēzus sludināšanu ne tikai starp jūdiem, bet arī starp pagāniem, jo viņi arī ir iekļauti Dieva plānā. Redzot šo saistību ar Veco Derību, varam dziļāk iepazīt Jēzus misijas nozīmību. 

Šis īsais fragments satur daudz svarīgas vēstis katra laikmeta Baznīcai. Jēzus darbojās starp pagāniem un Baznīcas uzdevums ir sludināt Evaņģēliju visiem cilvēkiem, lai nestu cilvēkiem patiesu dzirdi un atraisītu mēli, lai cilvēki runātu patiesību un pielūgtu Dievu “garā un patiesībā” (Jņ 4,24). Kristieši ir aicināti dedzīgi dalīties Evaņģēlija vēstī neskatoties uz pretestību, aizspriedumiem un mēģinājumiem apklusināt šo vēsti, jo katra rīcība, kas kaut nedaudz atgriež dzirdi, pieskārās sirdij un prātam, un atraisa mēli, nes lielu prieku pasaulē. Katra sirds kustība, kas palīdz uz brīdi nonākt “savrup”, lai satiktos ar Jēzus ir ļoti vērtīga un atbrīvojoša, jo ļauj atcerēties par savām Dieva vārda dzirdes un uztveres spējām, lai piedzīvotu satikšanās žēlastību un sadzirdēto Kunga vārdu varētu sludināt. Tas nav tikai vārds, kas dod estētisku labpatiku un raisa saldas pārdomas, bet reāli maina cilvēka dzīves saskaņā ar Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās loģiku, atbrīvo cilvēku no neauglīgām saitēm un izolācijām, sarauj grēka važas. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 7, 1-8a.14-15.21-23, svētdiena XXII, B

Mk 7, 1-8a.14-15.21-23

Pēdējās piecas svētdienas lasījām Jāņa Evaņģēlija 6. nodaļu un centāmies izprast Euharistijas noslēpumā, kas dod pestījošas tikšanās iespēja ar Kungu. Euharistija dod spēku pieņemt sirdī baušļus un tos īstenot savā dzīvē. Ja Euharistija maina un padziļina ticīgā sirdi, tad no tās izplūst labais un patiesais. Tomēr sirdi bieži ir ļoti grūti mainīt. Mācekļi pat Jēzus klātbūtnē nespēja ieticēt, ka Viņš ir Dieva Dēls. Cilvēki labprāt gāja pie Jēzus, lai saņemtu dziedināšanu, bet nezināja, kas Viņš ir. Farizeji un rakstu mācītāji turpināja ar savu kritiku neitralizēt Jēzus mācību un darbību, un bija profesionāļi tajā jautājumā kā nepieņemt un neticēt Jēzum. 

Marka Evaņģēlija notikumu ritējumā 7. nodaļa iezīmē zināmas izmaiņas stāstījumā. Līdz šim evaņģēlists rakstīja par Jēzus brīnumdarbiem, lai parādītu, ka Viņš ir Dieva Dēls un mazāk uzsvēra Jēzus mācības saturu, izņemot līdzības no 3. un 4. nodaļas. Tomēr šīs svētdienas fragmentā Jēzus mācību varam iepazīties pēc provokācijas un nevis kā ieplānotu lekciju. Marks raksta, ka farizeji un rakstu mācītāji sapulcējās kopā un devās no Jeruzālemes uz Kafernaumu, kas atradās kādu 150 kilometru attālumā. Tas, ka viņi gāja tik tālu ceļu, lai satiktos ar Jēzus, liecina par viņu lielo motivāciju novērot un konfrontēties ar Jēzu, un tā nebija pirmā reize, kad Kungs ar viņiem tikās (Mk 3,22). 7. nodaļās konflikta saruna ir garākā visā Marka Evaņģēlijā un šis garums liecina par šīs nodaļās nozīmību! 

Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentā farizeji un rakstu mācītāji sūdzējās par to, ka Jēzus sekotāji nemazgāja rokas pēc tam, kad tīši vai netīši bija saskārušiem ar pagāniem ikdienas gaitās. Tā nebija higiēna, kas interesēja farizejus, bet reliģiskā skrupulozitāte. Jēzus nenoliedza, ka mācekļi pārkāpa tradīciju, bet attaisnoja viņus sakot, ka tā ir tikai cilvēku ieraža. Ja tradīcija ir pretstatā Rakstiem, tai ir jāatkāpjas Rakstu priekšā neskatoties cik ļoti tā ir iemīlēta. 

Vecajā Derībā rituālo šķīstību vajadzēja ievērot tikai priesteriem pirms ieiešanas satikšanās teltī (Izc 30, 19; 40,13; Lev 22, 1-6), bet citos gadījums roku mazgāšana attiecas uz tiem, kas pieskārās līķim (Lev 15,11). Vēstures gaitā, īpaši pēc atgriešanās no Babilonas trimdas, jūdaisms saskārās ar dažādām pagānu kultūrām un rituālā šķīstība ieguva nesamērīgi lielu nozīmi, lai saglabātu jūdu šķīstību un nesajauktos ar pagānu tautām. Jēzus laikā pastāvēja Kumrānas kopiena, kur šī doma sasniedza vissīkumaināko realizāciju. Nākamā cilvēku grupa, kas sekoja šai šķīstības praksei bija farizeji, kuriem nešķīstas bija jebkādas vielas, kas iziet no cilvēka ķermeņa, sievietes pēc dzemdībām, līķi, maitas, lienoši dzīvnieki, elki, noteiktas kategorijas cilvēki - spitālīgie, samarieši un pagāni. Ja sekojam līdzi Jēzus un mācekļu darbībai Marka Evaņģēlijā ar šo sarakstu varam iepazīties, jo rituālā šķīstība tika pārkāpta vairākas reizes, kad Jēzus tikās ar spitālīgo (1,40), muitnieku (2,13), pagāniem (5,1), sievieti ar asins tecēšanu (5,25) un līķi (5,35). 

Jēzus veica ļoti svarīgu uzsvaru maiņu un pārnesa nešķīstības un šķīstības avotu uz sirdi, un nemeklēja to ārpus personas; nešķīstību nav jāmeklē citā cilvēkā, lietā vai kontaktā, bet savā iekšējā pasaulē. Jēzus piedāvā citu šķīstības modeli. Farizeji izmantoja rituālo šķīstīšanos kā aizsardzības līdzekli pret jebkādu iespējamu vai pat neapzinātu kontaktu ar nešķīstiem cilvēkiem un priekšmetiem. Viņi ļoti nopietni uztvēra Rakstu vārdus par karalisko priesterību un attiecināja tos pret visiem jūdiem. Jūdi, kas nebija priesteri, bija nemitīgi apdraudēti un šī iemesla dēļ centās nošķirties, un iespējams tāpēc vārds “farizeji” ir cēlies no vārda “izolēties” - faraš. 

Evaņģēlists Marks cenšas skaidrot Toras (Mozus piecas grāmatas) lielo nozīmi. Rakstu dziļākā būtība, kas tieši attiecas uz morālās dzīves pamatiem, ir iekšējā šķīstība, motīvu un nodomu skaidrība, bet neatbalsta risinājuma meklēšana ārējos rituālos un ieradumos. Jēzus vēlmi atgriezties pie likuma būtības un avotiem nevajadzētu uztvert kā vēlmi tikt vaļā no visa ārišķīga un priekšrakstiem, bet Viņš vēlējās ļoti spēcīgi uztvert, ka ir jāatgriežas pie Likuma sākotnējās ieceres. Nešķīstība nepiemīt lietām, bet tas ir iekšējās attieksmes jautājums, sirds stāvoklis. Jēzus nemācīja, ka šķīstība nozīmē brīvību no nešķīstības, kas ir ārpusē, bet šķīstību Viņš redz kā kaut ko aktīvu, kas piepilda un grib darboties. Jēzus bija piepildīts ar Svēto Garu un tas Viņam ļāva izdzīt nešķīstos garus, kas mocīja citus cilvēkus. Svētais Gars ienes jaunu dzīvi sirdī un neļauj palikt aizsardzības pozīcijās.

Jūdi domāja, ka grēks ir sava veida asns, infekcija, kas izaug no kādas ārējās saskarsmes. Līdzīgi domā citās nekristīgajās reliģijās. Jēzus mācīja, ka ļaunais nāk no cilvēka iekšienes un ar to tikt galā ir daudz grūtāk, jo mēs nevaram no tā izvairīties ierobežojot kontaktus ar citiem. Pārmaiņām nepieciešama nopietna garīga formācija un iekšējās dzīves maiņa, kas cieši ir saistīts ar kristībām. Kristības paver patiesu šķīstības ceļu cilvēkiem, kas vēlas sastapties ar Dievu. Sirds pārmaiņa ir dāvana un cilvēkam jābūt gatavam to pieņemt, lai šķīstītos. 

Mums ir vēlme paslēpt no cietiem to īstenību, kas ir mūsos. Patiesība ir tā, ka mums jāatzīst, ka esam grēcinieki. Apustulis Pāvils rakstīja, ka “starp [grēciniekiem] es esmu pirmais” (1 Tim 1,15), bet iespējams tik tālu no viņa mēs neesam grēcinieku reitingā. “Nevar iepazīt savu grēku bez vienlaicīgas Dieva iepazīšanas; ne vēlāk vai agrāk, bet tajā pašā brīdī, vienā un tajā pašā žēlastības pieredzē. Tas, kam liekas, ka viņam izdosies iepazīt savu grēku ārpus tikšanās ar Dievu dzīvo maldos“ (André Louf). Bez dzīvā Dieva rodas ārišķības un nespēja saskatīt patieso Dieva ieceri un visa sliktā iemeslus meklē ārpusē, dažādās tendencēs, spēkos un notikumos. Mūsu sirdīs diemžēl nav spontāni vērsta uz Dievu; mūsu dziļumos ir satikšanās vieta ar Kungu, bet tai apkārt ir vēlmju un domu čaula, kas traucē izveidot daudz tiešākas attiecības ar Dievu. Tāpēc ir nepieciešama nemitīga iekšēja modrība, lai cilvēks nepadotos pirmajai vēlmei, bet rūpētos par atgriešanos pie ticības avotiem, pie kristību avota un Euharistijas, “kas ir visas kristīgās dzīves avots un virsotne” (Lumen Gentium 11). 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 6, 54.61-70, svētdiena XXI, B

Jņ 6, 54.61-70

Vairākas iepriekšējās svētdienas pārdomājām Euharistijas noslēpumu, kādu mums atklāj apustulis Jānis sava Evaņģēlija 6. nodaļā. 26. augusta svētdienā Evaņģēlija fragments noslēdz 6. nodaļu un sasniedz visas nodaļas drāmas kulmināciju, jo šajā nodaļā notikumu vēriens ir plašāks kā iepriekš, pūlis lielāks, saruna garāka un reakcija uz Jēzus vārdiem starp klausītājiem bija pretēja un izlēmīga. Jēzus neizmantoja mierinošus vārdus, lai iztaptu saviem klausītājiem, bet runāja ļoti reāli pat tad, kad redzēja, ka daudzi mācekļi Viņu pameta. 

Jēzus pazina savus klausītājus (Jņ 1,47; 2,24-25; 6,15) un viņu kurnēšanu (6,41); Viņš parādīja, ka ir gatavs pieredzēt kā mācekļi Viņu pamet un nemainīja savu dialogu un sarunu saturu. Daudziem Jēzus runa bija apgrēcība, klupšanas akmens, šķērslis ceļā, ievešana grēkā, zaudēšanas iemesls, izsauca dusmas un šoku - tās ir tikai nedaudz iespējas kā var pārtulkot grieķu vārdu skandalizei (6, 61). Apustulis Pāvils rakstīja: “Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem ir apgrēcība (skandalon), bet grieķiem neprātība” (1 Kor 1,23). 

Šis fragments norāda uz zināmu jaunumu. “Divpadsmit” mācekļi iepriekš Evaņģēlijā netika pieminēti, bet tagad viņi tiek pieminēti trīs reizes (6,68.71.72). Pēteris tekstā tika pieminēts (1,42), bet vēl nerunāja un tagad parādās kā tas, kas runā divpadsmit vārdā. Tas ir būtisks pavērsiens Evaņģēlija plūdumā un svarīgi ir ievērot, ka notiek tas nodaļā, kurā tiek padziļināta Euharistijas izpratne. Visa notikuma nozīmību pastiprināja Pētera vārdi: “Tu esi Dieva Svētais” (6, 69), kas arī vēl Evaņģēlija tekstā netika lietots. 

Šie Pētera vārdi norāda uz visas ainas būtību un mērķi. Vārds “svētais” izsaka Dieva būtību un norāda uz lielāko iespējamo tuvību ar Dievu, piedalīšanos Dieva dziļākajā un būtiskajā esmē. Atzīt Jēzu kā Dieva Svēto nozīmē izteikt domu, ka Dieva būtība un sirds ir klātesoša Jēzū. Dievs nav kaut kur tālu projām no cilvēkiem. Turklāt, atzīt to tik svinīgi un tik izšķirošā brīdī parāda, ka svētums nav kaut kas tāds, ko Jēzus patur sevī, bet Viņš, Svētais ienāk divpadsmit mācekļu sirdīs un prātos. 

Pētera atbilde uz šo grūto situāciju toreiz un šobrīd ir aktuāla: “Kungs, pie kā lai mēs ejam? Pie Tevis ir mūžīgās dzīves vārdi.” (Jņ 6,69). Svētais Gars ir tas, kas pasaulei dod dzīvību - pestīšanu, un bez Gara cilvēks (miesa, gr. sarks) (6,63) nespēj izprast Jēzu un Viņa darbus (Jņ 3,6; 1 Kor 2,14). Vārdi “miesa neder nekam” nenozīmē, ka Jēzus miesa ir tāda, bet nederīga ir miesa pati par sevi, kurai nav nekādas atsauces, saistības ar Garu. Jēzus miesa ir garīga un Viņš aicina savus sekotājus pārveidot sevi saskaņa ar Garu. Cilvēki Jēzus vārdus uztvēra kā smagus (6, 61), bet Viņa vārdi bija gars un dzīvība (6,64); Viņa vārdi nedarbojās automātiski, bet tie ir jāuzņem ar ticību. Jēzus no sākuma zināja, kurš no sekotājiem ticēja un kurš neticēja (1,47; 2,24-25; 6,15), un tāpēc daudzu mācekļu aiziešana (6,67) Viņam nebija pārsteigums.

6. nodaļas beigās mainās arī vārdi ar kādiem tiek aprakstīti Jēzus klausītāj - mācekļi un jūdi. Evaņģēlists Jānis tādā veidā vēlējās uzrunāt savus lasītājus, jo viņiem, mācekļiem arī draudēja kurnēšana un pretestība pret Jēzus vārdiem kā to darīja jūdi; viņu starpā arī varēja būt tādi, kas bija vāji ticībā un kas var tūlīt aiziet projām. Evaņģēlists iedrošināja pirmos kristiešus palikt uzticīgiem pārbaudījumos un pastāvēt mācībā, vārdos (8,31), kas var likties kā “skandāls”. Divpadsmit nodalījās no tiem, kuri savā ticības ceļā bija virspusīgi, noslēgti, pasaulīgi un tuvredzīgi; līdzīgas problēmas piedzīvoja pirmkristieši un viņiem šajā kontekstā bija jāmācas izšķirīgos brīžos saglabāt uzticību. Pētera ticība parādīja, ka jāveido spēcīga saite ar Jēzus personu, jāpieņem Viņa vārdi, pat tie, kurus uzreiz nevar saprast. Mācekļu piemērs bija tik spilgts, pamācošs un uzrunājošs, ka pirmie kristiešu uz tiem atsaucās un saglabāja savu ticību, īpaši Euharistijai, dažādos pārbaudījumos. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 6, 51-58, svētdiena XX, B

Jņ 6, 51-58

19. augusta svētdienā Baznīca pārdomā ļoti spēcīgus un nozīmīgus Jēzus vārdus, ka Viņš ir “dzīvības maize” un šeit parādās spilgta atšķirība ar Vecās Derības mannu. Maize tiek identificēta ar miesu un šajā fragmentā Jēzus ir tas, kas dod maizi, savu miesu. Kad Jēzus norāda uz savu miesu, Viņš lieto grieķu vārdu sarks, un tas atgādina Evaņģēlija sākumu: “Vārds kļuva miesa (sarks)” (1,14). Šis vārds šajā kontekstā ir ļoti reāli, grafiski uztverams. 

Šīs svētdienas fragments liek iet dziļāk Jēzus personas izpratnē. Visskaidrāk šī vārda grafiskumu varam iepazīt Jēzus krusta nāvē, kurā Jēzus kā Vārds, kas kļuva miesa, ir dzīvības maize, kas atdeva savu dzīvību par pasaules grēkiem, lai citi varētu dzīvot. Jēzus klausītājiem tas vēl nebija zināms, bet evaņģēlista Jāņa lasītājiem bija skaidrs. Jāņa Evaņģēlijs cilvēkiem no ārpuses, neticīgajiem, ir neizprotams, jo iedziļinās ticības dzīves būtiskākajās tēmās ar ticības acīm.

Jūdi Jēzus vārdus uztvēra burtiski un ir dīvaini, ka viņi nespēja Kunga vārdos saklausīt kādu dziļāku jēgu, metaforu, tēlainību vai līdzību. Viņu iebildumi ticīgajam var likties smieklīgi vai kaitinoši. Jēzus vārdu izpratne bija iespējama tikai ar ticības palīdzību, bet viņi neticēja. Priekš viņiem tas viss bija par daudz vai arī pārāk intensīvi un ātri, lai uzreiz pieņemtu. Jēzus vārdi klausītājiem bija provocējoši. Jau iepriekš Evaņģēlija tekstā varam izlasīt kā Nikodēms neizprata, ko nozīmē “piedzimt no jauna” (3,4) vai Samariete, kura neizprata Jēzus vārdus par ūdeni (4,11). Šīs svētdienas fragments šādu un līdzīgu noslēpumainu vārdu kontekstā ir īpaši spēcīgs, jo liek darīt to, ko aizliedz Tora, Likums, ēst miesu. 

Protams, Jēzus nevienam nepiedāvāja reliģisko kanibālismu. Kāda dziļāka garīga patiesība tika atklāta Jēzus klausītājiem? Kā tas viss ir jāizprot? Ticīgiem jūdiem šie vārdi bija pārāk spēcīgi. Ja distancējas no Jēzus vārdu teoloģiskās nozīmes, ir jāatzīst, ka vārdi ir spēcīgi, tēlaini, skaidri, viennozīmīgi un mulsinoši. Kad Viņš runāja par maizi runā par ēšanu, košļāšanu, bet runājot par asinīm piemin dzeršanu. Šie vardi jāizprot sakramentāli un euharistiski. Vārdi, kurus mēs dzirdam ticībā ir arī iemiesotais Vārds; maize, ko mēs ēdam ir Vārds dzirdēts ticībā un saņemts dzirdot. Klausīšanās, ticēšana un ēšana reprezentē vienu un to pašu darbību - uzņemt savā visā personā Dieva Dēlu, Jēzus Kristu, un Euharistija ir vispilnīgākais veids, lai tā pieņemtu Kungu.

Bībelē miesa un asinis ir tas pats, kas vēsturiska un reāla cilvēka persona. Ēšana un dzeršana nav tikai fiziska darbība, bet, tā kā tas ir daudzās kultūrās, nozīmē apvienošanos un intimitāti. Ticīgie, kas tādā veidā pieņem Jēzus Kristu, pieņem Viņu pilnībā. Cilvēki, kas paliek “ārpusē”, paliek bezpalīdzīgs un viņam ir jāatzīst Jēzus par noziedznieku, tādu, kurš ir jāsoda, jāizolē; cilvēki, kas paliek “ārpusē” apdraud Jēzu un vēlas Viņa nāvi.

6. nodaļā varam ļoti koncentrētā veidā iepazīt šādu ceļu: zemes maize, debesu maize, Jēzus kā maize un Jēzus kā maize, kura ir jāēd. Jēzus miesas un asinu ēšana un dzeršana ir cieši saistīta ar ticību. Lai labāk izprastu Jēzus vārdus jāņem vēra tas, ka Jāņa Evaņģēlijā nav pēdējo vakariņu apraksts. Ja iedziļinās valodā, kas tiek izmantotas šeit: “Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi.” (Jņ 6,51), tā atgādina Lūkasa Evaņģēlija pēdējo vakariņu valodu: “Šī ir mana Miesa, kas par jums top dota.” (22,19). Jēzus ne tikai runāja un atstāja mums vārdus, bet dod pats sevi, attīra mūs ar savu krusta upuri. Viņa vārdi nav vienkārša runa, bet ir miesa un asinis “pasaulei par dzīvību” (6,52). Dažādi cilvēki visā Baznīcas vēsturē nav spējuši izprast šo Jēzus Kristus tuvību ar savu tautu un katru ticīgo; vēstures gaitā tika un tiek apšaubīts tas, ka Dievs var būt tik tuvu cilvēkam, tik viegli sasniedzams un klātesošs visos ikdienas dzīves notikumos. Vai tāda tuvība Dievam nav pa spēkam? Bet no otras puses katrs cilvēks savā sirdī vēlas Dievu, kas ir tuvu un Euharistija ir visdziļākais veids kā satikties ar Jēzu Kristu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 6, 41-51, svētdiena XIX, B

Jņ 6, 41-51

Turpinot lasīt Jāņa Evaņģēlija 6. nodaļu nonākam pie vietas, kur jūdi sāk kurnēt par Jēzus vārdiem. Viņi nevarēja ar savām zināšanām izprast Jēzus dievišķo izcelsmi. Kungu vairāk uztrauca viņu kurnēšana nekā iebildumu pret Viņa personu, jo kurnēšanai ir Vecajā Derībā ir slikta slava. Pūļa kurnēšana (Jņ 6,41; 6,61;7,32) ļoti atgādina notikumus, kas ir aprakstīti Izceļošanas grāmatā (16,2), bet toreiz viņi kurnēja pirms mannas saņemšanas. Šajā fragmentā jūdi kurnēja pēc maizes saņemšanas un pēc Jēzus vārdiem par garīgā bada remdēšanu. Šajā svētdienā pārdomāsim šo tautas kurnēšanu un ko mēs no tās varam mācīties. 

Evaņģēlists Jānis fragmenta sākumā paskaidroja jūdu reakciju uz Jēzus vārdiem. Šī ir pirmā vieta 6. nodaļā, kur klausītāji tika nosaukti par jūdiem, jo līdz šim viņi tika saukti par “ļaudīm” (pūli, ochlos 6,2.22.24 vai cilvēkiem, anthropos 6,10.14), vai vienkārši “viņi”. Jāņa Evaņģēlijā vārds “jūdi” ļoti bieži attiecas uz Jēzus pretiniekiem. Jūdu kurnēšanai bija divi aspekti: iebildumi pret Jēzus izcelsmi no augšienes un tādā veidā noslēdza ceļus tālākai sarunai par ticību. 

16. Izceļošanas grāmatas nodaļa bieži piemin jūdu kurnēšanu. Jūdu reakcija uz Jēzus darbiem un vārdiem neatšķīrās no viņu tēvu reakcijas tuksnesī daudzus gadsimtus iepriekš. Pirmo reizi šo kurnēšanu sastopam pie Māras rūgtajiem ūdeņiem (Izc 15,24), pēc tam pirms tika pabaroti ar mannu un paipalām (16, 2.7.12) un pēc tam vēl pāris reizes (17,3; Sk 11,1; 14,2.27 u.c.). Vecajā Derībā šāda uzvedība tika uztverta kā neticība, nepaklausība Dieva vārdam un pavēlēm. 

Izceļošanas grāmatā kurnēšana un nepaklausība ir viena no redzamākajām tēmām. Viscaur grāmatai ir apslēpts Izraēliešu neticības nemiers tam, ka Dievs, pat veicot brīnumus, nespēs atbrīvot tautu. Izraela pirmā reakcija uz Dieva glābšanu bija neapmierinātības (5,1-21). Kungs pacietīgi pieņēma šādu tautas nostāju. Māras rūgto ūdeni padarīja saldu. Kad viņiem nebija pārtikas, Kungs viņiem deva maizi un gaļu. Pieredzot daudzos brīnumus turpināja sūdzēties par ūdens trūkumu, par kuru Kungs arī parūpējās. Kurnēšanas kulminācija tika sasniegts tad, kad Mozus prombūtnes laikā uz Sinaja kalna, Izraēlieši izveidoja elku un tādā veidā pārkāpa otro bausli. Kurnēšanas un nepaklausības tēma ir tik ļoti izcelta Izceļošanas grāmatā, lai lasītājs redzētu pretstatu starp Dieva pacietību un pastāvīgu klātbūtni savas tautas vidū, un tautas nenobriedušo un muļķīgo uzvedību. 

Vienīgi Jāņa Evaņģēlijā jūdi kurn par Jēzu un Viņa vārdu. Tā bija Dieva noraidīšana, jo Jēzus bija Sūtītais, kurš darbojās un runāja Dievā vārdā. Šīs svētdienas fragmentā jūdi īpaši kurnēja pret Viņa vārdiem (6,41.43) un tas cieši saistās ar Izceļošanas grāmatu (16). Jēzus ar jūdiem šajā brīdī vairs nediskutēja, jo tam atlicinātais laiks bija pagājis; Viņš tikai skaidroja un nonāca pie pašas būtības: “Es esmu dzīvības maize” (6,48). Tagad jūdiem pienāca laiks teikt “jā” vai “nē”; laiks bija iztecējis un tiem, kas klausījās Jēzus bija jāpieņem lēmums, jāuzlūko sava ticība.

Tikai Jēzus ir “maize”, atklāsme, Vārds, gudrība, ko vēlas cilvēks. Visa Vecā Derība ir pilna ar Dieva vārda meklējumiem, kuri apgaismo dzīves takas un dāvā dzīves jēgu. Jēzus atklājās kā šo ilgu piepildījums. Ne velti jūdu tradīcijā manna kļuva par Vārda simbolu, un Jēzus laikā jūdi gaidīja mannas dāvanu bagātīgi nākam pār viņiem. Jēzus, Tēva Vārds, sevī iemiesoja šīs gadsimtu gaidas pēc maizes un vārda, un aicina pieņemt Viņu Euharistijā. Kungs ir pacietīgs pret tiem, kuriem ir grūtības atklāt savas dziļākas alkas un pieņemt Jēzu Kristu kā “dzīvības maizi” un aicina atvērties uz šo Noslēpumu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 6, 24-35, svētdiena XVIII, B

Jņ 6, 24-35

5. augusta svētdienā turpinām pārdomāt Euharistijas noslēpumu, kurš īpaši aktuāls ir liturģijā, kā arī ikdienas gaitās, kad tiek atsaukts atmiņā, pārrunāts, izdzīvots un īstenots Kristus miesas noslēpums. 6. Jāņa Evaņģēlija nodaļa, jau otro svētdienu pēc kārtas, palīdz iepazīt Jēzu kā dzīvības maizi, jauno Mozu. Fragmenta sākumā evaņģēlists norāda uz nepareizu Jēzus meklēšanu veidu (6, 25-27; skat. 7,34-36) un nespēju ieraudzīt mūžības dimensiju. Pirms nedēļas lasījumā (6,14-15) dzirdējām kā cilvēki Jēzu uztvēra kā pravieti un vēlējās Viņu iecelt par ķēniņu, bet šajā fragmentā nosauca Viņu par mācītāju, rabbi. Jēzus atklājas šosvētdien kā gudrības avots. Isajā grāmatā lasām, ka Kungs ielūdza tautu ēst Viņa vārdu, un šajā svētdienā pārliecināmies, ka šie vārdi piepildās.

Jēzus darbība, kas ir aprakstīta šajā Evaņģēlija nodaļā, attiecas uz Pashas laiku. Šajās dienās jūdi lasīja un pētīja Rakstus, kas attiecās uz izceļošanu no Ēģiptes pār sarkano jūru un ceļu tuksnesī. Izceļošanas grāmatas simbolika ir ļoti izteiksmīga: Ēģipte simbolizē grēka nebrīvi, pāreja pār Sarkano jūru nozīmē brīvību, ceļš tuksnesī - cilvēku dzīve, bet apsolītā zeme - Dieva valstība. Bez īpašas Dieva palīdzības nevar pāriet tuksnesi un Vecajā Derībā palīdzība nāca mannas veidā, bet mums tā ir Euharistija. Stāsts iesākas ar jautājumu, kā Jēzus ir šeit ieradies (6,25) un diskusija pāriet pie galvenās tēmas: Jēzus maizes pavairošanas brīnums un tā nozīme. Jūdus ļoti aizrāva doma par mannas brīnumu; viņi domāja, ka debesīs ir mannas glabātuve, kas tika atvērta Mozus laikā, lai pabarotu tautu. Šai glabātuvei bija jāatveras tad, kad ieradīsies mesija un jūdi gaidīja šo mannas otrreizējo nonākšanu pār tautu.

Jēzus mācīja sinagogā un vēlējās savos klausītājos mainīt domāšanas veidu no materiālās brīnuma izpratnes uz garīgo izpratni. Jūdiem nebija jākoncentrējas uz maizi un zivīm, bet uz pārtiku, kas paliek uz mūžiem. Klausītāji izaicināja Jēzu: ja tā ir taisnība, ka Mozus laikā atvērās mannas krājumi debesīs, un ja ir patiesība, ka Jēzus mesiānistiskās pretenzijas ir reālas, tad kādu zīmi Jēzus dos, lai apstiprinātu savus vārdus? Vai Viņš var otro reizi atvērt mannas krātuvi (6, 30-31) un atkārtot Mozus laika brīnumu? Jēzus atbilde bija ļoti precīza, jo mannas avots nebija Mozus, bet Dievs un šis Vecās Derības notikums stāsta kaut ko vairāk nekā tikai maize. Tā ir garīga metafora par to kā Dievs baro tautu ar savu vārdu: “Un Viņš tevi pazemoja, lika tev badu ciest un ēdināja tevi ar mannu, ko tu vēl nepazini un ko tavi tēvi nebija pazinuši, lai liktu tev atzīt, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet ka cilvēks dzīvo no visa tā, kas iziet no Kunga mutes.” (At 8,3).

Ja Dievs ir patiess avots debesu maizei un ja Dievs sūtīja Jēzu, tad ir patiesība, ka “Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.” (Jņ 6,33) vairs nav pārsteigums. Dieva maize ir Persona, kas atdod savu dzīvi par pasauli. Ļoti dziļā un saprotamā veidā Jēzus paskaidroja jūdiem viņu ticību un rituālus, un pārinterpretēja attiecībā uz sevi: Jēzus Kristus ir manna, kas nāk no Dieva pārbagātības uz kuru Izraēlis gadsimtiem ilgi gaidīja; Dievs Viņu sūtīja kā mannu tuksnesī un tauta sajūsmā atbildēja: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!“ (6,34). Līdzīga apņēmība bija Samarijas sievietei pie akas: “Kungs, Dod man šo ūdeni, lai man neslāpst un nav jānāk šurp smelt!” (4,15). Maize un ūdens ir Dieva gudrības un svētības simboli, un tagad Jēzus ir tas, kurš tos dala.

Cilvēku vēlmes un alkas šādas situācijās ierobežojas materiālā īstenības izpratnē. Jēzus pazīstot cilvēku šauro skatījumu uz pasauli cenšas paplašināt viņu perspektīvu un ievest viņus jaunā realitātē. Tomēr Viņa vārdi sastapās ar neizpratni un pretestību. Evaņģēlists Jānis šajā fragmentā necenšas tik daudz skaidrot Euharistiju, bet Jēzus personu un balstoties uz šī skaidrojuma mēs varam pietuvoties sakramenta izpratnei; šeit tas ir paveikts saprotami un labi. Jēzus pats saka: “Mana barība ir izpildīt Tā gribu, kas mani sūtījis, lai es pabeigtu Viņa darbu.” (4, 34). Ir arī tulkojums, kurš daudz uzskatāmāk izsaka šo domu: “Ēdu tā gribu, kas Mani ir sūtījis un izpildu Viņa darbu”. Ticīgais, kas seko Jēzum atveras uz Dievu un Viņa gribu, lai to īstenotu, līdzīgi kā Ezehiēls (Ez 3,3) un apustulis Jānis (Atkl 10,10), kuri ēda grāmatas vīstokli un iemiesoja sevī Dieva vārdu, pieņēma un īstenoja to savā dzīvē .

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 6, 1-15, svētdiena XVII, B

Jņ 6, 1-15

29. jūlija svētdienā pārdomāsim Euharistijas noslēpumu un šo tēmu turpināsim piecas nākamās svētdienas pēc kārta. Lai iedziļinātos šajā noslēpumā Baznīca izmanto Jāņa Evaņģēlija 6. nodaļu. Šogad svētdienas liturģijā lasām Marka Evaņģēliju un Jāņa Evaņģēlijs ļoti pārdomāti tiek iekļauts šajā lasīšanas procesā. Evaņģēlists Jānis rakstīja par jauno pārbagātību. Šo domu par pārbagātību, ko nes Jēzus, viņš iesāka aprakstā par notikumiem Kānas kāzās (Jņ 2,1- 11) un turpināja šo tēmu brīnumainajā stāstā par maizes pavairošanu. Maizes pavairošanu visi četri evaņģēlisti kopā piemin sešas reizes. Šis notikums bija plaši pazīstams un tika saglabāts pirmo kristiešu kolektīvajā atmiņā. Evaņģēlisti rakstīja par pieciem tūkstošiem pabaroto vīriešu, neskaitot sievietes un bērnu (Mt 14,13-21; Mk 6,35-44; Lk 9,10-17) un vēl citus četrus tūkstošus (Mt 15,32-38; Mk 8,1-9). 

Evaņģēlists Jānis piemin šajā stāstā tādas detaļas kādas nav atrodamas pie citiem evaņģēlistiem, un tādā veidā vēlas izteiksmīgāk iezīmēt Euharistijas noslēpumu. Jēzus, līdzīgi kā to darīja pēdējo vakariņu laikā, pats dalīja maizi un lika mācekļiem salasīt atlikušās druskas, lai nekas neietu postā. Grieķu valodā “salasīt” tiek tulkots kā synagō un no šī vārda radās jēdziens sinaksa, kas rietumu un austrumu tradīcijā nozīmēja svētu sapulci, kura sanāca, lai svinētu Euharistiju. Grieķu vārds, kas apzīmē druskas, fragmentus, gabaliņus (gr. klasma) senajā kristiešu literatūrā apzīmēja hostiju. Jānis arī lieto šajā vietā vārdu eucharisteō (Jņ 6, 11: izsacījis pateicību), kas dažādiem Evaņģēlistiem tiek lietos šajā pašā fragmentā un arī pēdējo vakariņu aprakstā. Stāstā tiek pieminēts kāds jauns zēns, kuram bija miežu maize un divas zivis. Vienīgi Jānis raksta par miežu maizi, kas liecina par pūļa nabadzību. Mieži tika uzskatīti par trūcīgo maizi. Lūkasa Evaņģēlijā varam uzzināt, ka trīs šādas maizes varētu būt viena cilvēka dienas maltīte (11,5). 

Šādas detaļas norāda uz Vecās Derības (2 Ķēn 4, 42-44) brīnumu, kurā pravietis Elīsa pabaroja simts vīru ar divdesmit miežu maizēm un pravietim palīdzēja kāds jauns kalps. Tāpat kā pēc Jēzus maizes pavairošanas, arī Elīsam palika pāri grozi ar druskām. Kāda nozīme ir notika Vecas Derības notikumiem? Jēzus izmantoja tēlus un motīvus no Vecās Derības, lai norādītu, ka Viņš piepilda un pārveido šos tēlus jaunā veidā. Kungs atsaucās uz visām lielajām vēsturiskajām personām (Mozus un Elīsa), kuri Dieva spēku pazina ļoti labi. 

Kā jau iepriekš tika pieminēts, Jēzus pats dalīja maizi, lai tādā veidā uzsvērtu, ka pats vēlējās nākt un saskarties ar alkstošiem un izsalkušiem cilvēkiem. Viņš vēlējās būt kopā ar cilvēkiem, redzēja viņu vajadzības un trūkumus. Šajā notikumā Kungs bija drīzāk gans nevis mācītājs. Viņš neizteica nekādu mācību, bet veica nākamo zīmi, kurā atklāja sevi kā Dzīvības maizi. Jēzus ir barības devējs un dzīvības avots cilvēkiem. Tālāk Jāņa Evaņģēlijā varam lasīt, ka Jēzus ir atdzimšanas, dzīvā ūdens un dziedināšanas avots. Lai labāk ilustrētu šo pārbagātību jāievēro, ka kalnā bija daudz zāles (Jņ 6,10), kas norāda uz 23. psalmu, kurā Dievs ir kā gans, kurš savas avis gana zaļās pļavās (Ps 23,2). Šī mazā detaļa kārtējo reizi uzsver Jēzus lielo iejūtību pret cilvēkiem. “Jēzus, pacēlis acis” (Jņ 6,5) - Viņš nav vienkāršs gans, bet tas, kas redz daudz vairāk un dziļāk. Cilvēki neko Viņam neteica, bet Kungs zināja viņu vajadzības un rīkojās atbilstoši ļaužu vajadzībām. 

6. nodaļā Jānis raksta par noslēpumainu maizi, kuru ticīgajiem ir jāpieņem. Visa nodaļa ir viena lieka euharistiskā katehēze, kas norāda uz zīmēm un darbībām, kādas praktizēja pirmās kristiešu kopienās. Visi, kas kopienā pieņēma pateicības maizi, pieņēma Kristu, Viņa klātbūtni un spēku. Kānā un šajā notikumā Jēzus dod vairāk nekā vajag. Manna, kā tas bija Vecajā Derība, vairs nekrīt no debesīm, bet Jēzus izmantoja niecīgos cilvēku krājumus, lai pagodinātu Dievu, pabarojot tūkstošiem cilvēku. Šo varu Jēzus deva mācekļiem un Baznīcai, lai tā šo maizi dalītu visiem, kas ir izsalkuši.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena, 1 Kor 3, 9b-11.16-17

1 Kor 3, 9b-11.16-17

Pagājušogad 23. jūlijā Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienā pārdomājām 84. psalmu, bet šogad 22. jūlijā iedziļināsimies sv. apustuļa Pāvila pirmajā vēstulē Korintiešiem, kas liturģijā seko pēc 84. psalma. Pāvils attīsta domu par Baznīcas celšanu un Kristu kā kristīgās dzīves pamatu. Apustulis raksta par sevi kā gudru namdari (sophos architektōn) (1 Kor 3,10), kvalificētu galveno celtnieku. Vērīgi pārdomāsim šos vārdus, kuri Jaunajā Derībā parādās vienīgi šajā vietā.

Ja mēs ielūkojamies Vecajā Derībā, arhitekta tēls kļūst vēl izteiksmīgāks. Arhitektus Vecajā Derībā Dievs apdāvināja ar Garu, kad deva gudrību un tehniskās prasmes, lai iekārtotu Saiešanas telti (Izc 35, 30-33) un Jeruzālemes svētnīcu (1 Ķēn 4,29; 7, 23-14). Ķēniņš Sālamans bija gudrs arhitekts, kurš lika pamatus svētnīcai (1 Ķēn 5, 17-18) un dalījās ar savu gudrību ar Izraēli un citām tautām (1 Ķēn 10,24; Sak 1, 1-2). Pāvils uzlūkoja sevi kā garīgo Sālamanu, kurš pārraudzīja citas svētnīcas celtniecību, Baznīcu, un pasludināja Evaņģēlija gudrību pagāniem un Izraēlim. 

Architektōn ir cilvēks, kas pārrauga celtniecības darbus. Arhitekts viens pats neko nevar paveikt un viņam ir jāpaļaujas uz citu prasmēm, un līdzstrādnieku talantiem un pieredzes. Pāvils paveica būtiskāko darbu - ielika pamatus, bet kāds cits vadīja celtniecības darbus tālāk. Apustulis arī aicināja katru būvētāju būt ļoti vērīgam. Pāvila īpašais uzdevums bija pamatu ielikšana pasludinot ļoti skaidri Jēzu Kristu krustā sisto (1 Kor 2,2). Viņš kā “gudrais arhitekts” evaņģelizēja daudzās pilsētās (Rom 15:19-20), un rīkojās tajās līdzīgi kā Korintā, kurās dibināja jaunas draudzes. Pāvils neatstāja nekādu citu izvēles iespēju: vienīgais stabilais pamats ir Jēzus Kristus. 

Korintā bija tādi, kas domāja, ka pats Pāvils ir Baznīcas un draudzes dzīves pamatakmens. Tomēr neviens cilvēks nevar nodrošināt draudzes un kristiešu patieso dzīvi. Apustuļi, sludinātāji un priesteri pārvietojās un mira, bet Jēzus Kristus paliek. Baznīca ir jāceļ balstoties uz mīlestības un ticības pamatiem, un šajā darbā katram ir sava loma; Baznīcas un kristiešu dzīves veidošana ir ilgtermiņa projekts, kurš nemitīgi tiks pārbaudīts, pētīts un izvērtēts - vai šī būve ir izturīga, atbilstoša un saskaņa ar Kristus ieceri. Kristīgā būve piedzīvo uguns pārbaudījumus un, ja konstrukcija iztur uguni, celtnieks ir pienācīgi atalgots. Evaņģelizācijas kvalitāte ir ļoti svarīga. 

Pāvila mērķis bija ļoti konkrēts: būvēt Baznīcu uz neuzliesmojošiem akmeņiem, tādiem kādi tika lietoti Svētnīcas celtniecībā (1 Hr 22,14-16; 29,2; 2 Hr 3,6; Izc 25,3-7; 31,4-5; 35,32-33). Pāvils salīdzina jauno Dieva tautu ar Dieva svētnīcu (1 Kor 3,16) un viņa izmantotie vārdi (arhitekts, gudrs, zelts, sudrabs, akmeņi, koki, darbs un Gara dāvanas) norāda uz Izceļošanas grāmatu (31, 1-5) un Saiešanas telti (Izc 35,30-36). Izmantojot šādus tēlus Pāvils uzsver ticīgo kopienas svētumu, kurā dzīvo dzīvais Dievs. Cilvēciskais faktors šajā celtniecībā ir tik liels, ka rūpībai un gudrībai ir nozīmīga loma, lai nepieļautu “uzliesmojumus” celtnē. Pāvils ļoti uzmanīgi veidoja draudzes, lai “uzliesmojošie” elementi nesāktu dominēt pār Jēzus Kristus Evaņģēliju un Svēto Garu. Katrs ticīgais ir aicināts ļoti gudri veidot savu kristīgo dzīvi, lai iekļautos šajā celtniecībā un ticībā pieņemtu savu vietu, un vērojot savu iekšējo sirds celtni, gādātu, lai tur neuzliesmotu kādas iznīcinošas liesmas, kas var kaitēt ne tikai sev, bet arī draudzei un Baznīcai. 

br. Jānis Savickis OFMCap 

Mk 6, 7-13, svētdiena XV, B

Mk 6, 7-13

Iepriekšējās piecas svētdienas Evaņģēlija lasījumi ļāva iepazīties ar Kunga tuvību vai arī pietuvināja mūs Kungam. Nākamajās deviņas svētdienas varēsim pārdomāt mācekļu misijas un “dzīvības maizes” noslēpumu Marka Evaņģēlijā. Ja piecas nedēļas mēs varējām izdzīvot Kunga tuvības noslēpumus, tad tagad esam aicināti atklāt kā šo pieredzi nodot tālāk un iepazīt Kunga klātbūtni Euharistijā. 

Neskatoties uz neticību, par kuru dzirdējām pagājušajā svētdienā, Evaņģēlija vēstij jātiek sludinātai un Jēzus izvēlas sūtīt divpadsmit mācekļus misiju darbā. Nācaretes iedzīvotāji vēlējās dzīvot veco dzīvi un nepieņēmu jauno dzīvi Dieva valstībā. Noraidošā attieksme pret Jēzu apliecināja Kunga lēmuma pareizību, ka jāizveido jauna Dieva bērnu kopiena, kuras priekšgalā ir Divpadsmit mācekļi.

Jēzus darbība sākumā bija piesaistīta tikai pie Viņa, savā ziņā bija teritoriāli ierobežota un, ja kāds gribēja dzirdēt prieka vēsti, viņam bija jāmēro prāvs ceļa gabals, lai klausītos pestīšanas vārdus. Loģisks turpinājums evaņģelizācijas darbam bija Divpadsmit mācekļus sūtīšana uz malu malām. Jēzus īstenoja savu mērķi, ko iepriekš noteica, kad “iecēla divpadsmit, lai tie ar Viņu būtu un lai sūtītu tos sludināt” (Mk 3,14). Tas nozīmēja, ka viņiem bija jāpaliek Kunga klātbūtnē un rosīgi jāmācās, un tikai tad viņi varēja tikt sūtīti evaņģelizēt. Jēzus savus mācekļus nesūtīja vienus pašus, bet divatā (Mk 11,1). Kungs kā labs skolotājs zināja laiku, kad viņus sūtīt un uzticējās viņiem, ļaujot katram kļūt par tādiem lieciniekiem, kuri nav veidoti pēc viena šablona. Mācekļi varēja autentiski liecināt, ar savu dzīvi un saviem vārdiem, kuri bija piepildīti ar “mūsu Kunga Jēzus Kristus smaržīg[ajiem] vārd[iem]” *, jo “sajuta to, ko sajūt draugi, kas mielojās ar apslēptu saldumu” **. 

Jēzus darbības veida maiņu var arī skaidrot ar to, ka mainījās apdzīvotu vietu lielums un veids. Iepriekš Jēzus sludināja lielos apdzīvotos centros un piedzīvoja atmešanu, bet tagad uzsāka miestu evaņģelizācijas (6,6) programmu Galilejā. Šādos apstākļos Viņam bija jāizkaisa mācekļi, lai tie sasniegtu pēc iespējas vairāk cilvēku un pēc tam atkal varētu sanākt kopā, lai dalītos savā starpā par Dieva darbību viņu dzīvē. Tādā veidā cilvēki varēja redzēt viņu vienkāršo dzīves veidu, kas liecināja par uzticību Dievam. 

Evaņģēliji (Mt 10,10; Mk 6,8; Lk 9,3) nedaudz atšķiras ar to, ko mācekļiem jāņem ceļā, bet svarīgākais ir tas, ka viņiem jāceļo neapkrautiem, viegliem un brīviem. Svarīga ir spēja atsacīties. Bībelē atsacīšanās nekad nav laba pati par sevi, bet ir nepieciešamība noteiktam mērķim. Arī šī Evaņģēlija fragments neliek domāt, ka šeit piedāvātā atsacīšanās ir vispārējs likums un saistošs visiem mācekļiem visos laikos, tomēr mācekļu skaidrā un vienkāršā ticība ir jāuztver kā vispārējs likums visiem ticīgajiem. 

Tiem, kas iesaistās aktīvā evaņģelizācijas darbā nav jābūt izvēlīgiem ēdājiem un prasīgiem pret izmitināšanas apstākļiem, jo viņiem ir jāaptver situācijas nopietnība, ka tie ir sīkumi, jo svarīgāka ir klausītāju pestīšana. Jēzus saviem mācekļiem uzticēja ļauno garu izdzīšanu, tomēr galvenais viņu uzdevums bija Evaņģēlija sludināšana, kas arī padzen un attālina ļaunos spēkus, un nes dziedināšanu. Saviem mācekļiem Jēzus lika, gadījumā, ja netiks neuzņemti, nokratīt “putekļus no savām kājām” (6,11). Putekļu nokratīšanu no kājām praktizēja dedzīgākie jūdi tad, kad atgriezās Svētajā Zeme no pagānu apgabaliem. Ja ņemam vērā šo praksi, var secināt, ka tie, kas atmeta Jēzu un mācekļu sludināto Evaņģēlija vēsti, netika pieskaitīti jaunajai Dieva tautai, bet paši pielīdzināja sevi pagāniem un tas notika divu liecinieku klātbūtnē (At 17,7).

Ļaudis, kas klausījās Jēzus vārdus bija ziņkārīgi, ieinteresēti un apbrīnoja Viņa darbus, tomēr tie neuzņēmās paveikt neko vairāk. Lasot Evaņģēliju var ļoti skaidri redzēt, ka mācekļi ir tie, kas klausās  un tic, un neskatoties uz neizlēmību un biklumu nošķiras no pūļa, un sāk sekot Jēzum. Pūlis klausās, bet pēc tam dodas uz mājām, atslēdzas no notikušā un pārslēdzas uz ikdienas raizēm vai arī sīkumiem, bet māceklis paliek Kunga tuvumā un kādā brīdī tiek sūtīts sludināt Evaņģēliju.

* Sv. Franciska vēstule ticīgajiem (pirmā redakcija), 2,19. 

** Sv. Klāras trešā vēstule sv. Prāgas Agnesei, 14. 

br. Jānis Savickis OFMCap 

Mk 6, 1-6, svētdiena XIV, B

Mk 6, 1-6

Ar 8. jūlija svētdienu noslēdzas piecu svētdienu pārdomas, kuras iesākām 10. jūnijā, par Dieva tuvību un šķelšanos, kas rodas saskaroties ar Kunga atklāsmi. Jēzus vārdi un darbi spēcīgi atbalsojās visur, kur Viņš gāja, tomēr par pārsteigumu Evaņģēlija lasītājiem, dzimtā Nazaretes pilsēta Kungu uzņēma ļoti skeptiski. Parasti evaņģēlists Marks raksta, ka cilvēki brīnījās par Jēzu, bet šīs svētdienas fragmentā, viņš piemin, ka Jēzus brīnījās par cilvēkiem. Nedaudz iedziļināsimies šajā notikumā. Evaņģēlists Marks ar šo fragmentu noslēdz Jēzus atmešanas notikumu aprakstus, kuros var iepazīties ar farizeju un herodiešu (Mk 3,6), ģimenes (3,21.31-35), rakstu mācītāju (3,22) pagānu (5,17) un tagad arī tuvinieku un novadnieku nelabvēlīgo attieksmi pret Viņu. Jēzus ieradies savā dzimtajā pusē uzreiz redzēja atšķirību kāda ir starp Nazareti un citām sludināšanas vietām. Jēzum jau bija pieredze ar savas ģimenes kritisko nostāju pret sevi (3, 21.31).

Šīs svētdienas fragments ir cieši saistīts ar pagājušās svētdienas Evaņģēlija lasījumu, jo parāda kraso atšķirību starp ticību (sieviete, kas pieskārās Jēzum, Mk 5,34.56) un ticības trūkumu Nazaretē (6,6). Aklums, kas nespēj ieraudzīt patiesību var izpausties dažādos veidos, un izrādījās, ka Jēzum tuvākajiem cilvēkiem nebija labākas Viņa iepazīšanas priekšrocības. Viņi bija apjukuši par Jēzus gudrības un darbu avotu; viņi nevarēja izprast kā tik parasts cilvēks var iegūt visas tās spējas; viņu rūpes par šo jautājumu neļāva viņiem nonākt līdz galvenajam jautājumam: ko tas viss nozīmē? Viņi tik daudz nevēlējās uzzināt Jēzus noslēpumu, bet raizējās kā ātrāk apstiprināt savas aizdomas, ka Viņš nevar būt tāds neparasts. 

Jēzus izvaicāšana ir trešā šāda jautājumu sērija, kādu varam lasīt pirmajās sešās Marka Evaņģēlija nodaļās. Pirmā izjautāšana notika sinagogā ar jautājumu: “Kas tas ir?” (1,27); pēc tam daži rakstu mācītāji un mācekļi jautāja: “Kas Viņš ir?” (2,7; 4, 41). Šajā fragmentā jautājums attiecas uz Jēzus spēka avotu: “No kurienes Viņam tas viss?” (6,2). Jēzus novadnieki neaizgāja savās spekulācijās tik tālu kā rakstu mācītāji, kuri redzēja Kunga spēju avotu Belcebulā (3,22). Viņi vienkārši domāja, ka Dievs nevar tik vērienīgi darboties caur kādu no viņu vidus, jo nespēja saprast, ka mazais sinepju grauds var izaugt liels (4, 31-32). Nācaretes iedzīvotāji Jēzu bija “pazinuši miesīgi” (2 Kor 5,16) un ikdienišķais skatījums uz dzīvi apgrūtināja viņiem ielūkoties noslēpumā.

Šādos apstākļos Jēzus neveica brīnumus. Šī situācija parāda, ka zīmes un brīnumi paši par sevi nerada ticību, jo ticība ir personiska izvēle un apņemšanās, un nevis īslaicīga atbilde uz kādu patīkamu stimulu. Iespējams, tāpēc Jēzus visur nemētājās ar savām zīmēm, bet brīnumi bija kā atbilde uz ticību; Viņš par katru cenu necentās pārliecināt neticīgos. Savā pilsētā Jēzus izdziedināja pāris slimos, kas bija pietiekami pazemīgi un atvērti, lai ieticētu Viņam. Tas nenozīmē, ka Dieva spēks ir ierobežots saskaroties ar seklām sirdīm, bet to, ka Kungs izvēlējās darboties saskaņā ar cilvēku ticību. Skumjas var izsaukt šādas situācijas, kad citu neticības dēļ nenotiek brīnumi un neviens nesaņem dziedināšanu; neticīgā vide iekļauj cilvēku un apdala no tā, ko var piedzīvot tās vietas un sabiedrības, kur ticība plaukst un ir dzīva. Tomēr šis fragments nes lielu cerību. Jēzus ievēro konkrētus cilvēkus. Tas, kas Viņu īpaši uzrunā ir attiecību veidošana ar ticīgajiem un brīnumi tiek veikti šo attiecību ietvaros.

Šo situāciju var uzlūkot arī kā vienu no Jēzus misijas zemākajiem punktiem, tomēr nav jāraizējas par Jēzu, bet par to, ka lielai daļai cilvēku, kuri sastapa Jēzu bija šaura Kunga uztvere. Pieauga arī pretestība pret Viņa mācību. Evaņģēlists Marks īpaši uzsvēra Jēzus atmešanu, jo viņa lasītāji, pirmie kristieši, arī piedzīvoja noraidījumu un izslēgšanu no sabiedrības. Lasot Evaņģēlija vietas, kur Jēzus tiek atmest, jāatceras, ka mūsu priekšā parādās kārtējā krusta ēna. Jēzus atmešana atgādina naidīgumu ar kuru Viņš sastapās un krusts nenāk kā pārsteigums Evaņģēlija lasītājiem. Krusta notikumam ir jābūt par pamatu visiem skumjajiem brīžiem un noraidījumiem, jo dod cerību uz augšāmcelšanās spēku un uz pārsteidzošu notikumu pavērsienu.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 5, 21-43, svētdiena XIII, B

Mk 5, 21-43

Jūlija pirmajā dienā turpinām pārdomāt kā evaņģēlists Marks ataino ticību un Dieva tuvību, kurš glābj un mīl dzīvību. Jēzus šīs svētdienas Evaņģēlijā pieskaras sievietei un meitenei. Dieva tuvība tiek pieredzēta caur pieskārienu, kas ir personisku attiecību zīme. Ticība un tuvība ir neatņemamas sastāvdaļas ceļā pie Dieva. Patiesa un pilnvērtīga dzīve var īstenoties vienotībā, komūnijā ar Dievu. Pieskāriens līdz šim ir kristīgās dzīves centrā, īpaši tas īstenojas sakramentos. Kunga pieskāriens ir tik spēcīgs, ka spēj izvilkt cilvēku no vistumšākajām vietām un pieredzēm. Evaņģēlists Marks parāda Jēzus varu pār nāvi, ka Dieva valstības vara uzveic nāvi, pēdējo ienaidnieku; Jēzus ir dzīvības Kungs. Abi šīs svētdienas brīnumi parāda cilvēcisko izmisumu, kas sastopas ar Dieva spēku; abi notikumi notiek paralēli un ir tematiski līdzīgi, un norāda uz Jēzus varu pār miesas slimībām un Viņa labvēlīgo atbildi uz cilvēku ticību. 

Pie Jēzus piegāja Jairs, pazemīgs un ticīgs jūds, un izteica savu sāpi, ka viņa meita mirst un ticēja, ka Jēzus spēj dziedināt. Pēc brīža piesteidzās klāt kāda sieviete, kuras ticība bija lielāka, jo vēlējās tikai pieskarties Jēzus drēbēm, lai saņemtu dziedināšanu. Tā nebija māņticība vai maģija, bet ticība. Viņas sirds zināja, ka jebkāds kontakts ar Jēzu dziedinās viņu. Svarīgi ievērot, ka Jēzus neteica: “Tavs pieskāriens tevi darījis veselu”, jo nav nekāda pamata balstīties uz pieskāriena spēku, bet tikai uz ticību. Šai sievietei ticības ceļš bija patiešām grūts. Viņa gribēja palikt nepamanīta un bija ļoti izbijusies; gribēja palikt lielajā pūlī anonīma, lai neviens neuzzinātu par viņa nelikumīgo pieskārienu; viņa zināja, ka ir rituāli nešķīsta un tādā veidā varēja aptraipīt Jēzu un citus apkārtējos. Menstruācija padarīja jūdu sievietes rituāli nešķīstas un atšķīra uz septiņām dienām no pilnas dalības derībā (Lev 15,24). Šī sieviete no tautas bija atšķirta divpadsmit gadus, un, visbeidzot, viņa sastapa kādu, kas labprāt “aptraipīja” sevi viņas dēļ, lai viņa varētu būt “šķīsta”. Jēzus iepriekš pieskārās spitālīgajam (Mk 1,41) un parādīja, ka tas ir patiesais Dieva valstības spēks, krusta un mīlestības spēks. 

Jairs un sieviete bija ļoti atšķirīgi cilvēki: dzīves pieredze, dzimums, sabiedriskais status, sabiedriskā atpazīstamība, sevis uztvere un ticība. Sievietes vienkāršā ticība (5, 28) atšķīrās no Jaira nama piederīgajiem (5, 35; 5,40), kuri bija daudz kritiskāki pret Jēzu. Šie abi stāsti sapinās kopā, lai mums pastāstītu kaut ko svarīgu par ticību. Sieviete apzinoties savas vajadzības iztērēja lielus līdzekļus, lai izārstētos, tomēr cilvēciski risinājumi, kurus viņa meklēja, bija nesekmīgi, bet pat pasliktināja viņas situāciju. Ārstu algošana padarīja viņu nabadzīgu, tomēr neveiksme cilvēciskajos pūliņos izcēla Jēzus personu, jo, kad citi līdzekļi nepalīdzēja, viņas pašas skaidra ticība dāvāja dziedināšanu. Viņas nepieciešamība sastapās ar vēsti par Jēzu, un viņa nolēma pietuvoties Kungam. Rakstos maza ticība (Nāmans (2 Ķēn 5, 11) un Toms (Jņ 20,25)) saistās ar ciešu personisku saskarsmi, bet sievietes ticības lielums bija pretējs, jo viņa vēlējās nemanāmu saskarsmi. Viņa vēlējās pazust pūlī brīdī, kad saņēma dziedināšanu, bet Jēzus viņai bija sagatavojis kaut ko lielāku - to varēja panāk viņas atzīšanās, liecība. Dziedināšana nebija par velti, jo Jēzus lika sievietei atklāties. Liecība viņai nelika bankrotēt kā tas sanāca ar dziedniekiem, bet tikai apliecināt, ka Jēzus ir viņas dziedināšanas avots. Jēzus viņu iekļāva derībā un lika viņai iet mierā: šie vārdi nav vienkārši “atā!”, bet “šalom” - ej vesela, labklājībā, drošībā, draudzībā, pestīšanā un mierā. 

Jēzus saruna ar slimo sievieti pārtrauca Viņa ceļu pie Jaira meitas un pienāca ziņa, ka viņa ir mirusi. Jaira ticība nākot pie Jēzus bija jau tā nedroša, bet vai tagad viņa ticība nezudīs? Pēc sarunas ar sievieti Jēzus turpināja ceļu pie Jaira meitas, lai to atdzīvinātu. Vai Jairs žēlojās, kad Jēzus pievērsās sievietei: “Kāpēc Viņš kavējas? Es rindā biju pirmais!” Jairam problēma bija ne mazāk nopietna kā sievietei. Iespējams, šī pauze ceļā uz viņa mājām Jairam bija nepieciešama, lai kaut ko iemācītos no sievietes ticības un labāk sagatavotos savas meitas atdzīvināšanai. Jairs parādīja savu ticību atnākot pie Jēzus, bet viņam bija jāturpina šis sarežģītais ticības ceļš. Kā ticība var saglabāties nāves priekšā? Jairs un sieviete parāda, ka ticība ir kaut kas tāds, kas saglabājas bezcerībā. Kā var redzēt centrālā tēma šajā Evaņģēlija fragmentā ir ticība, un atklājam, ka ne vienmēr reliģiskā “bagāža” un pieredze neatklāj ticības dziļumus; arī ģimene automātiski to nedod, bet cilvēki ar dziļākajām un izmisīgākajām vajadzībām to atrod caur dažādiem dzīves ceļiem. Jēzus mācekļi ir aicināti atklāt savu trauslumu un vājumu, raudzīties dziļāk, lai atbildētu uz Jēzus aicinājumu un arvien ciešāk pietuvotos Viņam. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Apd 13, 22-26, svētā Jāņa Kristītāja piedzimšanas svētki, B

Apd 13, 22-26

Svētā Jāņa Kristītāja piedzimšanas svētku vārda liturģijā otrais lasījums no Apustuļu darbiem (13, 22-26) pāris vārdos izsaka Jāņa misijas būtību: “Pirms [Jēzus] atnākšanas Jānis sludināja visai Izraēļa tautai grēku nožēlošanas kristību.” (13,24). Šis īsais teikums veido daļu no apustuļa Pāvila pirmā pierakstītā sprediķa (13, 13-52). Pāvils savā sprediķī uzrunāja jūdus un pagānus, kas pielūdza vienīgo Dievu. Lai izprastu Jāņa Kristītāja kalpojuma nozīmi ir jāizprot laikmets, kurā viņš darbojās. Gadsimtiem ilgi nebija dzirdēta pravieša balss; Dievs vairs neuzrunāja tautu caur saviem sūtņiem, lai pasludinātu savu gribu, skaidrotu tautas apspiešanas iemeslus, nosodītu grēkus, aicinātu uz atgriešanos un apliecināt, ka tiesas spriedums sekos tiem, kas neatgriezīsies. 

Apustulis Pāvils parāda kā Vecajā Derībā (13,16-25) Izraēlis tika gatavots Jēzus atnākšanai un kā Dieva apredzība vadīja tautu no patriarhu laikiem līdz karaļu dinastijām. Pāvils savā sprediķī darbības vārdus attiecina uz Dievu, kurš izvēlējās tēvus, izveda tautu no Ēģiptes, veda viņus ar savu roku, padzina svešas tautas un deva viņiem zemi, kur arī rūpējās par savu tautu. Tā ir Dieva, nevis tautas iniciatīva. Nonācis savā stāstījumā pie karaļa Dāvida, Pāvils uzsvēra vārdu solījums (12,23) un runāja par Jāni Kristītāju, kurš bija Jēzus priekšgājējs un tas, kas norādīja uz Kungu. Jāņa Kristītāja darbība uzsāka jaunu laikmetu (10,37). Pāvils šajā kontekstā seko Jāņa Kristītāja piemēram un norāda saviem klausītājiem uz Jēzu Kristu. 

Mūsdienu lasītājs šajos vārdos (13, 24) var nepamanīt Jāņa vēsts lielumu, ka Viņš sludināja grēku nožēlošanu visiem Izraēla ļaudīm. Ūdens rituāli senatnē bija daudz ierastāki nekā tas ir mūsdienās, jo agrāk cilvēki saprata labāk apmazgāšanās un ūdenī iemērkšanas simbolismu daudz skaidrāk nekā šodien. Tuvo Austrumu tautas un ebreji izmantoja ūdeni dažādos attīrīšanās rituālos (Lev 13, 8-9). Turklāt tuksnesīgā klimatā ūdenim ir daudz eksistenciālāka nozīme no kuras arī iegūst dziļāku un spēcīgāku simbolisko spēku. Jūdi Jāņa Kristītāja laikā bija visai pedantiski apmazgāšanās rituālu ievērotāji, kurus viņiem uzlika Bībele un tiem pievienoja citus ar ūdeni saistītus rituālus. 

Grēku nožēla (gr. metanoia - prāta maiņa, atgriešanās) un kristības (gr. baptizō - iegremdēšana, iemērkšana, mazgāšana) bija divas atsevišķas realitātes. Jūdiem tajā laikā kristības veidoja vienu no elementiem, lai kāds pievienotos vai konvertētos jūdaismā, bet Jānis uzrunāja tautas biedrus tā, it kā viņiem vajadzētu konvertēties! Tā bija īpaša prakse starp citiem ūdens rituāliem, jo tā attiecās uz pagāniem. Pagāni tika apmazgāti no agrākās dzīves nešķīstības un tikai pēc tam apgraizīti. Pilnīga iegremdēšanās ūdenī, apgraizīšana un atvērta sirds pagānam nozīmēja to, ka viņš ir kļuvis par jūdu. Jūdu rakstnieki mācīja, ka pagāni, kuri ir konvertējušies šādā veidā ir kļuvuši kā jaundzimušie, pilnīgi atdalīti no savas pagāniskās pagātnes. 

Dieva valstības tuvošanās nozīmēja, ka jūdi nevarēja būt droši, vai viņiem kā Abrahama bērniem ir garantēta vieta valstībā. Jūdiem bez grēku nožēlas nebija pārliecības, ka valstība viņiem iekritīs rokās bez nekādas atgriešanās prakses. Izrādījās, ka jaunajā laikmetā jūdiem un pagāniem ir jānožēlo grēki un tas jāizrāda pieņemot kristības. Jūdiem tagad vajadzēja pieņemt konkrētu lēmumu, ko dalīt tālāk. Jūdi cienīja Jāni un slava par viņu bija plaši izplatīta (Lk 20, 5-7; Apd 19, 1-7), un tāpēc daudzi atsaucās uz Jāņa sludināto kristību. Iespējams Pāvila klausītāji vairāk pazina Jāņa Kristītāja mācību nekā Jēzus vēsti.

Jāievēro, ka Jāņa Kristītāja vārdi neattiecās tikai uz indivīdu, bet uz Dieva tautu, Izraēli. Protams, Jānis uzrunāja konkrētus cilvēkus, jo tieši indivīdam ir jāizlemj, vai iet atgriešanās ceļu, atzīt savu vainu un pieņemt kristības Jordānas upē. Jānis savā ziņā apšaubīja tautas kolektīvo pārliecību par pestīšanu, ka visi kopā iesoļos mesijas valstībā. Izraēls bija kļuva par tautu, kurai draudēja pazušana un tiesa bija jau tuvu. Dievs sūtīja Jāni, lai tauta pieņemtu radikālu atgriešanās ceļu un piedāvāja kristības Jordānā.  Jāņa kristības sagatavoja ceļu Svētā Gara kristībām, ko atnesa Jēzus Kristus (Mk 1,8). Šī svētdienas svētkos Apustuļu darbu lasījums aicina ne tikai uz atgriešanos un nepaļaušanos uz patīkami plūstošu ticības dzīves inerci, bet jautāt arvien dziļāk par savu atgriešanos un kristību, par ceļiem, kas ved pie Kristus. Dieva sūtīti cilvēki gan vēsturē - pravieši, gan šodien - brāļi un māsas, ir veids kā atgriešanās vēsts sasniedz arī mūsu sarežģītos laikus un sirdis. Svarīgi, lai vārds tiktu pasludināts, tā kā mēs to dzirdējām 17. jūnija svētdienā. 

br. Jānis Savickis OFMCap 

Mk 4, 26-34, svētdiena XI, B

Mk 4, 26-34

17. jūnija svētdienā turpināsim pārdomāt Kunga tuvību mūsu dzīvē, un lasīsim divas Evaņģēlija līdzības par Dieva valstības izaugsmi. Dieva valstība īpašā veidā apliecina Kunga klātbūtni ticīgo dzīvē un ļauj īstenoties pestīšanai katru dienu. Tomēr bieži rodas jautājums, vai tas tā ir? Kāpēc Dieva vārds pasaulē neiedarbojas uzreiz, nemaina manu sirdi un pasauli tā, kā to varētu sagaidīt? Viens no iemesliem, kāpēc Jēzus runāja šīs divas līdzības ir tieši tāpēc, lai kliedētu šaubas un neskaidrību par Kunga klātbūtnes veidu pasaulē. Šeit aplūkosim pirmo līdzību - par zemē iemestu sēklu (4, 26-29). Jānorāda uz to, ka pirmā līdzība iepazīstina mūs ar atbildību, bet otrā (sinepju grauds) līdzība uzsver, ka nemanāmam sākumam būs liels noslēgums; pirmā līdzība izsaka iedrošinājumu, bet otrā mierina satrauktos un nomāktos, kas neredz tūlītējus augļus; abas līdzības parāda valstības attīstības posmus - cilvēka atvērtība uz labo vēsti, kura viņu pārmaina un tā pārveidoti mācekļi veido jaunu kopienu. Pirmā līdzība māca reāli skatīties uz pasauli, bet otrā - aicina uzticēties, ka Dieva valstība pārsteigs visus. 

Visa 4. Marka Evaņģēlija nodaļa ir veltīta līdzībām par Dieva valstību. Nodaļas sākumā varam lasīt līdzību par sējēju un tās skaidrojumu (4, 1-21). Visas šīs līdzības savstarpēji papildinās un skaidro viena otru. Turklāt visu šo nodaļu var uztvert kā 3. nodaļas skaidrojumu, kur varam lasīt par pretestību pret Jēzus mācību un darbību, un tās neizpratni. To var attiecināt arī uz iepriekšējo svētdienu (3, 20-35). Valstības sludināšana izsauca dažādas reakcijas - vieni atmeta Jēzu, bet citi pieņēma Viņa vēsti. Jēzus sekotāju skaits dažādos brīžos ļoti samazinājās. Vai Jēzus pieticīgā mācekļu grupa veidos valstību? Šādā situācijā Jēzus mācīja, ka valstības atnākšana ir daudz noslēpumaināka nekā varēja likties. Jēzus mācīja viņiem jaunu domāšanas veidus. Nav jāgaida sensacionālus rezultātus - dzīvē un pestīšanas vēsturē viss notiek pakāpeniski un noteicošā ir Dieva žēlastība. No maza graudiņa, nemanāma sākuma izveidosies Dieva valstība. Līdzība māca, ka valstība nav kaut kas tāds, ko cilvēks redzamā veidā pieredz un var novilkt robežu zemē, bet ir nepieciešams ilgāks laiks, lai valstība atklātos. 

Lasot līdzību par iemesto zemē graudu var pievērst uzmanību dažādām detaļām un darbībām. Viena no tādām darbībām ir cilvēka un dabas mijiedarbība. Grauds, kas tika iemests zemē auga dabiski un nepārtraukti. Šāds tēls norāda uz cilvēka pārveidošanās procesu Dieva vārda ietekmē. Pārmaiņas nenotiek uzreiz, bet tam nepieciešamas zināms laiks. Vārdus “augļi ienākušies” (4,29) burtiski no grieķu valodas varētu tulkot - “kad auglis dodas/padodas”. Šie vārdi norāda uz ticīgo, kurā ir nobriedis Dieva vārds un viņš ir gatavs atdoties Dieva valstības sludināšanai. Augļa došana norāda uz jauno cilvēku, kurš iesaistās Jēzus darbā neskatoties uz šķēršļiem un sekām.

Jēzus ar šo līdzību iedrošina savus sekotājus sludināt vārdu. Iesēts vārds, pasludināts Evaņģēlijs aug pats jeb Dieva žēlastības pavadīts. Vārds jāsēj drosmīgi un bagātīgi. Nav jāattaisnojas ar neatbilstošu zemi vai atrunām par labākiem laikiem un apstākļiem. Nav pārāk daudz jāanalizē un jādomā, jo Kungs ir tas, kas pasludinātajam vārdam nodrošina dzīvotspēju. Līdzība nenorāda uz to, ko cilvēks varētu veikt un ko nevar, lai iestātos valstība. Vienīgi uzzinām, ka zeme pati no sevis nes augļus. 3. nodaļas kontekstā, kurā daudzi atmet Jēzus mācību, Evaņģēlija lasītājam vai arī māceklim neticīgā sabiedrībā var rasties jautājums: vai vēl ir vērts sludināt Evaņģēliju šādos apstākļos? Jēzus atbilde ir skaidra: ir vērts sludināt! 

Ticīgie ir aicināti atcerēties, ka Evaņģēlijs par kuru viņi liecina nepieder viņiem, un augļi un vārda spēks ir atkarīgi no Dieva darba. Jēzus un mācekļu piemērs var būt šeit par uzskatāmu liecību līdzības patiesībai, jo Evaņģēlijs neilgā laikā no Palestīnas ciemiem un pļavām sasniedza daudzas pasaules malas un pārveidoja cilvēku sirdis. Tieši sludināšana ir nosacījums, lai iestātos Dieva valstība, lai Kungs parūpētos par tās augšanu. Tas ir pārsteidzoši, ka sēkla daudzviet nes daudz augļus, pat, ja izskatās, ka zeme ir neauglīga un apstākļi neatbilstoši, bet tur, kur ir sagatavoti apstākļi un labi plāni, augļus nevar sagaidīt. Kungs Jēzus aicina nebaidīties sludināt “evaņģēliju visai radībai!” (Mk 16,15), jo vārdam ir jāizskan. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 3, 20-35, svētdiena X, B

Mk 3, 20-35

Sākot ar 10. jūnija svētdienu līdz pat 8. jūlijam (5 svētdienas pēc kārtas) pārdomāsim Marka Evaņģēlija fragmentus, kuri mums stāstīs par Dieva tuvību un šķelšanos starp cilvēkiem, kas var rasties tad, kad pieņemam Kunga atklāsmi. Lai pieņemtu šādu Evaņģēlija vēsti pārdomāsim arī ticības ceļu. Pirmā svētdiena vērš mūsu uzmanību uz nepieciešamību atbrīvoties no sātana valgiem, iziet no viņa nama, lai ieietu Kunga mājā, Viņa tuvumā - kļūt par Viņa māti, brāļiem un māsām. Viena no domām, kas rodas izlasot 10. jūnija Evaņģēliju, ir tāda, ka šajā īsajā tekstā ir tik daudz tēmu un domu - vai labāk nebūtu sadalīt šo fragmentu mazākās daļās un noskaidrot: kā izprast neprātību, līdzība, grēks pret Svēto Garu, Jēzus radinieki un Dieva griba. Var vēl sīkāk meklēt dažādas domas, bet svarīgi ir noskaidrot kāds ir kopējais šī fragmenta vēstījums. 

Jau Jēzus publiskās darbības sākumā Viņam radās konflikts ar jūdu tautas līderiem. Šīs svētdienas fragments ļoti labi to attēlo. Jēzus izvēlējās savus mācekļus un devās uz kādu māju, bet ātri vien parādījās oponenti, kuri apsūdzēja Jēzu par to, ka Viņš ir ļaunā gara apsēsts. Jēzus viņiem atbildēja aprakstot kosmisku konfliktu (Mk 3, 22-30). Jēzus saruna notika ar konkrētiem cilvēkiem un par noteiktām tēmām, bet šajā gadījumā Jēzus vārdi, iespējams, pat sarunas biedriem neizprotot, paceļas kosmiskā un eksistenciālā līmenī. Cilvēki savā dzīvē pieņem dažādus lēmumus, tomēr ir arī lielāki spēki, starp kuriem mums ir jāizvēlas, bet, ja tā ir cīņa, jāpiekļaujas pie stiprākā spēka. 

Interesanti, ka Marka Evaņģēlijā Jēzus ģimene un tautas līderi parādīti kā Kunga kritiķi, un visi ir iejaukti kosmiskajā konfliktā ar sātanu, un viņi var kļūt par Svētā Gara zaimotājiem! Tie ir ļoti spēcīgi vārdi! Ja salīdzinām Marka tekstu ar Mateja vai Lūkasa Evaņģēliju, tad redzam, ka divi pēdējie evaņģēlisti daudz ko nepasaka: raksta par strīdiem ar Rakstu zinātājiem un nešķīstiem gariem (Mt 12,22-45; Lk 11,14-32), bet nepiemin Jēzus ģimeni un prāta zaudēšanu. Priekš Mateja un Lūkasa šie vārdi varēja likties pārāk spēcīgi un lasītājam neizprotami, turklāt abi rakstīja par Jēzus piedzimšanu un būtu nevietā runāt par Jēzu, kurš tā apietas ar savu ģimeni. Marks rakstīja par Jēzu, kurš nevilcinoties uzsāka savu darbu, aktīvi iesaistījās Evaņģēlija sludināšanā un izsauca konfliktus ar visdažādākajām cilvēku grupām. Jāuzsver, ka patiesais konflikts ir daudz nopietnāks nekā ar ģimeni vai tautas līderiem - tas ir konflikts ar pašu sātanu. 

Savā ziņā oponenti un radinieki nodarbojas ar pļāpāšanu šīs kosmiskās vīzijas kontekstā. Jēzus kritiķi vēl bija cilvēki ar šauru skatījumu ne tikai uz Jēzus personu, bet arī uz īstenību, un vēl neredzēja kosmisko drāmu, kurā viņiem jāizvēlas sava vieta. Pat ja viņiem bija skaidrs, ka jāizvēlas Dievs, tad vēl nezināja, ka Jēzus ir tas, kas viņus var ievest Tēva mājās. No Tēva perspektīvas Jēzus oponenti bija niķīgi un stūrgalvīgi bērni. No Rakstiem mēs zinām, ka daudzi no tautas līderiem un Jēzus ģimenes pievienojās mācekļu lokam, un pieņēma Kunga vārdu. Jēzus izveidoja “jaunu ģimeni”.

Lai noskaidrotu kādai jābūt ticīgā stājai šī lasījuma gaismā, jāaplūko vārdi ar kādiem Jēzus tuvinieki raksturoja Viņu: “Viņš kļuvis bezprātīgs” (3, 21). Vai šos vārdus jāuztver negatīvi, vai arī varam tos uztvert Svēto Rakstu gaismā. Dziesmu dziesmas grāmatā varam lasīt par lielu mīlestību un kaisli: “Tu mani iekvēlināji, māsa mana, līgava, - tu mani iekvēlināji tik ar acu kaktiņu, tik ar vienu krelli no tavas rotas” (Dz 4,9). Kungs atklāj pilnīgi jaunu un apbrīnojamu mīlestību, neatkarīgu no pagātnes žņaugiem, manipulācijām, aizspriedumiem un bailēm. Tā ir brīnišķīga un kaislīga mīlestība. No ebreju valodas “Tu mani iekvēlināji” - kāda tulkojumā tika pārtulkots: “Tevis dēļ es zaudēju savu prātu” vai burtiski - tu liki manai sirdij sisties ātrāk, tu paņēmi manu sirdi. Kungs patiešām ir iemīlējis cilvēkus un no malas tas var izskatīties aizdomīgi un neprātīgi (Mk 3,21). Herods Jēzu uzskatīja par izsmiekla vērtu (Lk 23,11). Terēze no Bērna Jēzus raksta: “Kāda laime ir ciest priekš Tā, kurš mūs ārprātīgi mīl un pasaules acīs ir traks… Tas bija neprāts, ka Viņš meklēja mazos…, lai tie kļūtu par Viņa troņiem - Viņš, godības Karalis, kas sēž uz Ķerubiem.” (169. vēstule). 

Arvien tuvākas attiecības ar Kungu var ticīgajam radīt bailes, lai neviens neraksturotu mani kā neprātīgu, dīvainu, traku vai fanātiķi. Jēzus tā tiek nosaukts, jo Viņš ar visu savu dzīvi liecināja par Dieva valstību un nebija Viņā kaut kāds “nu bet/vai nu”. Kārdinājums pieņemt kristīgo ticību daļēji varētu nodrošināt pret liekiem komentētājiem un glūņām; var likties svarīgi nepārspīlēt, lai nenosauktu par nenormālu. Gribas izdomāt tādu kristīgo ticību, lai nekādi neatšķirtos no apkārtējās sabiedrības. Kristiešiem nav jābūt trakiem vai fanātiskiem, vienkārši ir tāda cilvēku grupa, kurai dažādu iemeslu dēļ ir nepieciešamība tā runāt par ticīgajiem… Kristiešiem jārūpējas par apdomību un mērenību, tomēr nevar pārāk rūpēties par to, ko citi par mani domās. Ja Evaņģēliju uztver nopietni, tā vienkārši var gadīties, ka kāds tā runā. Kungs piedāvā mācekļu ceļu, kas neiekļaujas sabiedrības shēmās, paredzējumos un līdzsvarā; Viņš aicina uz tuvības un ticības ceļu, lai atbrīvotos no ļaunām un viltīgām saitēm.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 2, 23 - 3,6, svētdiena IX, B

Mk 2,23 - 3,6 

3. jūnija svētdiena turpina šī liturģiskā gada Marka Evaņģēlija lasījumu ciklu. Šīs svētdienas lasījums noslēdz Evaņģēlija pirmo daļu, kurā Marks apkopo domas par aicinājumu un mācekļu kopienas dzīvi (1,16-3,6). Šo pirmo daļu var iedalīt trijās mazākās daļās: pirmo mācekļu aicināšana (1,16-20); Jēzus vārda spēks (1,21-45); Jēzus jaunās dzīves dāvana (2,1-3,6). Šīs svētdienas lasījums ir ietverts šajā pēdējā daļā. Kungs atklāj jaunu vēsti par sabatu. Jaunā dzīve, uz kuru norāda Jēzus, aicina pieņemt Viņu arī kā atpūtas Kungu, jo cilvēku patiesā atpūta ir Kungā. Cilvēki var izdomāt tādus noteikumus, ka daudzus tie var mocīt, “kaltēt” un nespēj pieredzēt patieso un jauno dzīvi. Jēzus aicina paļauties uz Viņu kā likumu skaidrotāju, lai atgūtu dzīvību.

Sabats jūdiem ir diena brīva no darba (Izc 34,21), bet kristiešiem tā ir svētdiena, Kunga diena. Farizeji redzot, ka mācekļi rāva vārpas, interpretēja šo darbību ļoti legālistiski un prasīja Jēzum paskaidrot šo notikumu. Jēzus atsaucās uz Dāvidu un viņa biedriem, kuri ēda maizi uz kuru attiecās kulta priekšraksti: “Tas pienākas Āronam un viņa dēliem, un viņiem to būs ēst svētā vietā; jo tas viņiem ir augsti svēts no Tā Kunga uguns upuriem, viņiem piešķirtā daļa mūžīgi” (Lev 24,9). Jēzus šajā situācija saka ļoti spēcīgus vārdus: vai jūs nepazīstat Rakstus? Nesaprotat tos? 

Cilvēks, kas uzsāk ceļu kopā ar Jēzu bieži nāk no pagāniskas pasaules un viņam gribas redzēt savu jauno dzīvi sakārtotu ar likumu, priekšrakstu, ieradumu un ārējo normu palīdzību. Tas ceļa sākumā var likties neaizstājams un obligāts noteikums. Evaņģēlists Marks savu Evaņģēliju rakstīja īpašā veidā katehumeniem un tāpēc zināja kādā veidā brīdināt viņus par kārdinājumu pārnest no savas agrākās dzīves saistīšanos ar priekšrakstiem un likumiem tā, it kā tajos būtu tikai pestīšana. 

Jēzus norāda, ka tie, kas paliek pie vecās dzīves domāšanas veida vēl nav sapratuši valstības noslēpumus. Ja cilvēkā virsroku gūst piesaistīšanās ārējiem likumiem, tad Jēzus vārdiem ir grūti uzrunāt tāda ticīgā sirdi un Evaņģēlija vēsts par valstību nevar atklāties savā pilnībā. Jēzus nosoda šādu ārēju nostāju kā kļūmīgu. Cilvēki, kas iepazina Dieva mīlestību bija arī Vecajā Derībā. Jēzus norāda uz Dāvidu, kurš jau tūkstotis gadus iepriekš izprata, ka sabats ir priekš cilvēka un nevis cilvēks priekš sabata. Viņš spēja izšķirt, kas ir svarīgs un, kas ir likuma skaidrojums, lai ārkārtas situācija varētu to pārskatīt. Jēzus savus mācekļus aicināja dziļāk izprast Likumu, lai nepaliktu tikai likuma ārējās izpratnes līmenī.

Jāuzsver, ka Jēzus ir sabata Kungs, bet tas nenozīmē, ka Viņš atceļ vai maina likumu. Vārdi “Kungs pār [kaut ko]” (2,28) Bībelē ir jāizprot kā atbilstoša apiešanās ar kaut ko. Šo teikumu varētu pārtulkot arī tā: Jēzus var izšķirt un atbilstoši skaidrot sabata svinēšanu. Jēzus ir gudrs sabata skaidrotājs. Teikumu “Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu” var izprast arī kā atgādinājumu, ka šaubīgās situācijās cilvēkam ir priekšroka pār likumu. Tomēr nevienā vietā Jaunajā Derībā netiek runāts par sabata atcelšanu. 

Jēzus vēlējās saviem mācekļiem iemācīt un parādīt svarīgu patiesību, ka sabats ir Dieva dāvana cilvēkiem. Žēlastības laiks, kurā priekšroka nav aizliegumiem, bet Dieva žēlsirdībai. Sabats ir dāvana un nes cilvēkiem svētību, un, ja tas tā ir, tad to nevar paturēt tikai sev. Pretēja nostāja ir “sirds aklums” (3,5), stūrgalvība. Tādai stājai nav raksturīga tikai dvēseles nocietināšanās, bet ir jutīguma trūkums pret Dieva gribu un baušļiem, nespēja redzēt to, ko Dievs pašlaik vēlas. Viņš ir dzīvs un aktuāls Dievs, un aicina mūs veidot tādu pašu sirdi, lai redzētu mūsu brāļu un māsu vajadzības, neslēptos aiz likumiem, priekšrakstiem, ierastiem uzvedības modeļiem, saviem pagātnes pagāniskajiem rēgiem un domāšanas veidiem, bet dāvātu dzīvību, klātbūtni, dziedināšanu un kopienu.

br. Jānis Savickis OFMCap