Jer 31,31-34, V gavēņa svētdiena, B

Jer 31,31-34

Piektā un vienlaicīgi priekšpēdējā gavēņa laika svētdiena noslēdz pārdomas par derības noslēpumu mūsu dzīvē. Iepriekšējās svētdienās iepazināmies ar trīs svarīgākajām pestīšanas vēstures derībām un pagājušo svētdien lasījām par izvēlētās tautas novēršanos no Dieva dāvātās derības. Kā katram pravietim, arī Jeremijam, vēstījuma centrā, un īpaši pēdējais vārds, nav par pazudināšanu, bet pestīšanas solījums. 21. marta svētdienā vārda liturģijas pirmais lasījums pavēsta vislabāk zināmo Vecās Derības solījumu par jauno derību. Jeremija grāmatas 31. nodaļa izsaka uzticību Dieva pestīšanas plānam un cerību par jaunu attiecību nodibināšanu ar Dievu. Izteicienu “jaunā derība” ieviesa pravietis Jeremijs un uz viņu atsaucās citas praviešu grāmatas (Ez 16,60.62; 37,26; Is 55,3; 59,21; 61,8). Jaunās Derības grāmatās vārdi, kurus lasām šosvētdien no Jeremija grāmatas, pilnībā tiek citēti Vēstulē Ebrejiem (Ebr 8,8-13), kas ir garākais tiešais Vecās Derības citāts kādā no Jaunās Derības grāmatām.

Jeremija grāmatas centrā atrodas “Mierinājuma grāmata” (30-33.nod.), jo starp daudziem notiesāšanas vārdiem vairākas nodaļas vēsta par Izraela atjaunošanos, “jaunās derības” nodibināšanu, kas saistīts ar “jaunu izceļošanu” un ķēniņa Dāvida pēcnācēja valdīšanu. Šeit arī ir vienīgā vieta Vecajā Derībā, kur tieši tiek lietoti vārdi “jaunā derība”. Izraelis šo pravietojumu izprata savādāk nekā kristieši. Priekš jūdiem Jeremijs sludināja tikai Izraela atdzimšanu pēc Babilonas trimdas un svētnīcas atjaunošanu. Dievs ievietos mācību jeb Toru cilvēka sirds dziļumos, lai derība nekad atkal netiktu salauzta. Ja skatās tikai uz pašu Mozus derību, tad var izsekot dažādus tās izpratnes posmus. Sākumā to uztvēra ļoti institucionāli, publiski un saistībā ar tautas izveidi (Izc 20-24; Joz 24), bet vēlāk tika vairāk uzsvērtas attiecības, un pat mīlestības un laulības saite starp Dievu un tautu (Os 2). Neskatoties uz daudzveidīgo izpratni par Mozus derību un attiecībām ar Dievu, tauta to bieži lauza.

Kāpēc vajadzēja jaunu derību, ja vecajā var atrast to pašu, ko jaunajā? Jaunu Derību pravietis pasludināja, jo secināja, ka Vecā Derība tika salauzta un nepietiktu ar vienkāršu kārtējo salabošanu: “tā saka Pulku Kungs: es sasitīšu šo tautu un šo pilsētu tāpat, kā sasit podnieka trauku, ko vairs nesalabot!” (Jer 19,11). Jaunais par ko runā pravietis nav domāta derības pārslēgšana, bet kaut kas vairāk, kāda jauna kvalitāte. Turklāt Bībeles pasaulē jaunais nozīmē arī “pēdējais”, “galīgais”. Pats Dievs iesaistīsies atgriešanas darbā un rakstīs uz cilvēku sirdīm. Šo jauno derību raksturos divas lietas: pirmkārt, cilvēkiem nevajadzēs kādu īpašu iedrošinājumu iepazīt Dievu, jo visiem būs iespēja Viņu iepazīt. Tā nebūs ne tikai iepazīšana ar prātu un intelektu, bet personiska un tiks iesaistīta cilvēka griba; otrkārt, Dievs piedod grēkus jaunā un izšķirošā veidā.

Par kādu Jauno Derību runāja pravietis Jeremijs? Attiecības starp Dievu un tautu atšķirsies no tām, kuras iedibinājās pēc izceļošanas no Ēģiptes. Jaunā Derība izpaudīsies vienlīdzībā, kura aptvers visus, bez izšķiršanas kāds katram ir status. Tās būs abpusējas piederības attiecības. Tā būs Kunga iepazīšanas dāvana, bet ne tīri intelektuāla, ārēja vai vienpusīga, bet dziļa, intīma un dzīvi pārmainošas pieredzes pilna. Interesanti, ka pravietis neatklāj neko jaunu, jo jau citviet Rakstos ir doma par attiecībām un Kuna iepazīšana, tomēr Jeremijs runā par Jauno Derību. No sava veida publiskās vai politiskās derības, kā to uztvēra lielākā daļa Izraela, Dievs vēlējās pāriet pie daudz intīmākas derības, kas tiktu vairāk balstīta uz sirds attiecībām. Akmens plāksnes no Sinaja kalna uz kurām tika uzrakstīti baušļi (Izc 24,12) bija jānomaina ar vārdiem, kas rakstīti sirdī. No ārējās likuma pildīšanas - uz sastapšanos un iepazīšanu ar Kungu. Svarīgi, ka cilvēks savā dzīvē, grēkos, izlīgšanas un miera meklējumos nebūs viens, bet Dievs daudz tiešākā veidā piedalīsies cilvēka iekšējā dzīvē, palīdzēs īstenot brīvību un lēmumu pieņemšanas procesus.

Tas, ka šīs fragments tiek lasīts īsi pirms Lieldienām, norāda uz vēl kādu svarīgu pestīšanas plāna daļu. Jēzus atsaucās uz pravieša Jeremija vārdiem Pēdējo vakariņu laikā, kad ņēma biķeri ar vīnu un teica: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums top izlietas” (Lk 22,20). Pravieša vārdi palīdz izprast Euharistiju kā “jauno derību manās asinīs”, kas tika iedibināta Lielajā Ceturtdienā. Jēzus parāda, ka ir piepildījies pravietojums par Jauno Derību, kura īstenojas Viņa asinīs. Jēzus lieto “upurēšanas” valodu un sevi raksturo kā upuri, kā “mūsu Pashas jēru” (1 Kor 5,7), kura nāve iedibina Jaunu Derību, kas tēlaini jau tika sagatavota Sinaja kalna pakājē, kad “Mozus ņēma [upurēto vēršu] asinis, slacīja pār tautu un teica: «Redzi, šīs ir derības asinis, ko Kungs ar jums slēdzis par visām šīm lietām!»” (Izc 24,8). Jeremijs sludināja par Jaunu Derību un tieši pateicoties Jēzum Kristum šī derība tiek nodibināta un cilvēkiem ir iespēja tajā ienākt, lai atbrīvotos no grēkiem un pārveidotu sirdis. Jauna veida piedošana ir iespējama Jēzū Kristū, jo Viņš reizi par visām reizēm salika upuri par visiem cilvēku grēkiem (Ebr 10,1-17). Šī derība vairs nav ierobežota ar noteiktu tautu vai ar Sinaja Likuma precīzu ievērošanu, bet tā izriet no Dieva mīlestības, kura tiek ielieta cilvēku sirdīs un īpašā veidā Euharistijā.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Hr 36, 14-16. 19-23, IV gavēņa svētdiena, B

2 Hr 36, 14-16. 19-23

Ķēniņa Kīra rīkojuma izdošana

Ceturtās gavēņa svētdienas pirmais lasījums ir ņemts no Otrās Hroniku (Laiku) grāmatas. Ja iepriekšējās svētdienās pirmie lasījumi iepazīstināja mūs ar trīs Vecās Derības derībām (Noasa, Ābrahama, Mozus), tad šajā svētdienā esam aicināti pārdomāt Izraela neuzticību un trimdu jeb izvēlētās tautas neveiksmi īstenot derību ar Dievu. Pirms nedēļas varējām pārliecināties, ka tikšanās ar Dievu un Viņa klātbūtnes pieredze nodrošina derības īstenošanos. Dieva piedāvātais dzīves veids ļauj priecīgi pieņemt baušļus un likumus. Šosvētdien lasām par to, ka bija kaut kur pazudusi mīlestība pret Dievu, un arī žēlastības, piedošanas un pateicības izjūta. Ja cilvēki nepieredz dzīvā Dieva mīlestību, tad redz vien rituālus, likumus, reliģiskos priekštatus un tradīcijas. Kaut kas tāds, bet ne tikai, notika ar Izraeli. Dievu viņi iztēlojās kā taisnīgu, prasīgu un bargu, un neatminējās un nesaprata kāds Viņš atklājās. No ārišķības līdz neticībai ir viens mazs solis.

Pēdējais Jūdas valdnieks bija Cedekijs (valdīja aptuveni vienpadsmit gadus, 598-586 g. pirms Kr.), kura negatīvā ietekme atsaucās arī uz priesteriem un tautu, kura būtībā atteicās no derības. Tie bija nestabilitātes un neizlēmības gadi. Grāmatas autors par tautas traģēdiju vainoja ķēniņu un nevēlēšanos klausīties praviešos. Jūdas krišanas pamatā bija neuzticība Kungam, derības Dievam. Grāmata vēlas lasītājiem parādīt, ka neskatoties uz neskaitāmām iespējām nožēlot grēkus, cilvēki palika pie saviem grēcīgajiem ceļiem. Tautai varēja izvirzīt trīs pārmetumus: kļuva arvien neuzticīgāki, apgānīja svētnīcu un noraidīja un izsmēja praviešus (2 Hr 36,14-16). Neuzticība - tā ir nespēja dot Dievam to, kas Viņam pienākas un paturēt to sev. Tas ir viens no galvenajiem trimdas iemesliem. Īpaši tas attiecas uz elkdievību (1 Hr 5,25-26). Arī praviešu atmešana ir bieža tēma Hronikas grāmatās un daudzviet citur Svētajos Rakstos (Nah 9,26; Jer 44,4; Mt 23,30-31; Apd 7,52). Šīs trīs tēmas bieži atkārtojas Hroniku grāmatās un šeit īsā veidā apkopo visus šos tautas grēkus.

Pēdējais, ko ķēniņš Cedekijs izdarīja, “viņš sacēlās pret ķēniņu Nebūkadnecaru” (2 Hr 36,13) un ar 586.g. beidzās viņa vieta tautas vēsturē. Dieva dusmas nāca pār neuzticīgo tautu, kas nicināja Dieva vēstnešu vārdus un ņirgājās par praviešiem. Jūdas valsts bojāejas notikumos piepildījās pravieša Jeremija vārdi (25,11-12; 29,10; 39,1-10; 52,3-30 u.c.). Tauta bija attālinājusies no Dieva tik tālu, ka viņus neuzrunāja nekas un nekādi līdzekļi uz viņiem neiedarbojās. No 588. g. 15 janvāra Jeruzāleme atradās babiloniešu ielenkumā, bet 586.g. 18. jūlijā izcēlās tāds bads, ka cilvēki pat vārīja un ēda savus bērnus (Raudu dziesmas 4,9). 14. augustā iebrucēji izlauzās cauri mūrim, ieņēma pilsētu, laupīja un arī nodedzināja svētnīcu. Grāmata nepiemin ķēniņa nāvi, viņš pazuda no notikumiem un tādā veidā krīta Dāvida nams un Salamona svētnīca. Šie notikumi ietekmēja vairākas paaudzes: tauta atradās 70 gadus trimdā. Trimdu varēja uztvert kā šķīstīšanos, līdzīgi kā to piedāvāja likums un sludināja pravieši.

Otrās Hroniku grāmatas noslēdzošā nodaļa, kuru lasām ceturtajā gavēņa svētdienā, piedāvā mums garīgu pārskatu par Jūdas valsts norietu, iznīcināšanu, trimdu un tautas atgriešanos. Uzmanības centrā ir zeme, kura tika pamesta un atgūta. Grāmata noslēdzas ar persiešu ķēniņa Kīra rīkojumu, kurš atlaida jūdus no trimdas. Ķēniņš Kīrs nav nejauši ievietots grāmatas beigās, jo parāda, ka Izraela vēsturei ir universāls raksturs. Grāmata sākās ar Ādamu (1 Hr 1,1) un noslēdzas ar ķēniņu Kīru (2 Hr 36,23). Šie divi tēli ievieto Izraela vēsturi plašākā cilvēces un tautu vēstures kontekstā. Izrādās, ka arī Kīram varu ir devis Dievs. Šāds skatījums uz Dieva darbību atklāj, ka Viņš aptver ļoti konkrētā veidā visu pasauli un ne tikai mazas Jūdas un Izraela zemes vēsturi, bet arī lielu pasaules impēriju likteni.

Grāmatā uzsvars tiek likts uz to, ka Dievs kontrolē kosmiskus notikumus un Viņš tieši un tūlītēji iesaistās vēsturē. Kīrs kļuva par instrumentu, lai atjaunotu Jeruzālemes svētnīcu un pilsētas mūrus. Tas sasaucas ar ķēniņu Salamonu, kurš uzcēla svētnīcu un kuru tagad atjauno ar pagānu valdnieku atļauju. Kīrs ir parādīts kā Dieva pravietis un pasludina tautas atgriešanos un atjaunošanu. Persijas impērija tiek attēlota kā Dieva apredzības vadīta, lai tautai ļautu atgriezties zemē. Kīrs bija tas, kurš aicināja visus doties uz dzimteni. Ar šādu cerīgu un pozitīvu noti beidzās grāmata, un norāda uz kāda jauna laikmeta sākumu. Neskatoties uz visu, vienmēr pastāv glābšanas iespēja, jo Dieva žēlastība vienmēr ir gatava izlieties pār tiem, kas atveras uz nožēlu un pieņem Dieva vārdu.

Skumji bija tas, ka tauta novērsās no Dieva mīlestības un neklausījās Viņa vārda sludinātājos. Trimda viņiem nebija tāpēc, ka viņi grēkoja, bet tāpēc, ka nepieņēma Dieva izlīgšanas piedāvājumu. Grāmatas beigas apstiprina domu, ka Dievs vienmēr ir “žēlīgs un līdzcietīgs” (2 Hr 30,9). Dieva likumam un praviešu vārdiem bija jāpiepildās tautas atdzimšanā. Gavēņa ietvaros tas viss norāda uz svarīgāko noslēpumu, kurš piepildījās - Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās notikums. Pat ja Izraelis bija sasniedzis nāves robežu, Dievs visu uzlūko savādāk un pārsteidza visus ar negaidītu pavērsienu, ka pagānu valdnieks vēlas atjaunot tautu un svētnīcu. Dievs vienmēr vēlas dāvināt augšāmcelšanās žēlastību tiem, kas nomirst savam grēkam. Dieva mīlestība tiek dāvāta mums bez nopelniem, lai mums piedotu, mierinātu un dziedinātu.

 
br. Jānis Savickis OFMCap

Izc 20, 1-17, III gavēņa svētdiena, B

Izc 20, 1-17

Iepriekšējās gavēņa svētdienās pārdomājām Noasa un Ābrahama derību, bet trešajā gavēņa svētdienā vārda liturģija kā pirmo lasījumu piedāvā nākamo derību un tā bija Dieva derība ar Mozu. Kopš Ābrahama dienām bija pagājuši apmēram četri gadsimti un Dievs uzrunāja vienu konkrētu cilvēku - Mozu, kurš pildot Dieva gribu izveda Izraela tautu no Ēģiptes verdzības. Izceļošanas grāmatā ir aprakstīti daudzi notikumi, kas saistīti ar šo derību un vārda liturģija mums piedāvā brīdi, kad Dievs dod savai tautai desmit baušļus. Dievs aizveda tautu pie Sinaja klana. Šī bija vieta, kur Dievs pirmo reizi uzrunāja Mozu, bet tagad Viņš vērsās pie visas tautas. Dievs aicināja visu tautu, bet ne vien individuālu ticīgo, veidot īpašas attiecības ar Dievu un vienam ar otru. Šeit neiedziļināsimies katrā bauslī, bet plašāk paskatīsimies uz baušļu nozīmi derības un ticības dzīvē. 

Mozus derība parāda kādu ļoti svarīgu Dieva darbības aspektu, kurš joprojām ir aktuāls. Pirms nekā Dievs deva tautai desmit baušļus, Viņš paziņoja par derību un savu vēlmi veidot attiecības ar Izraeli. Tas ir jāņem vērā, jo cilvēki sliecas drīzāk uzsvērt, ka sākumā jāpieņem baušļi un ar tiem jādzīvo, lai pēc tam Dievs noslēgtu derību. Tas nozīmētu, ka cilvēkam jābūt cienīgam pieņemt derību vai ar darbiem jānopelna, lai sāktu veidot jaunu attiecību kvalitāti ar Dievu. Tas var pārsteigt visus, kas uz attiecībām ar Dievu skatās no likuma burtu un morālās perspektīvas. Ja uz desmit baušļiem skatās morālistiski un legālistiski, un aizmirst dzīvas un tuvas attiecības ar Dievu, tad baušļi ar laiku var nogurdināt un “uzspiestā” morālā dzīve izžūst. Ārējas piekrišanas deklarācijas nebija tas, ko Dievs vēlējās, bet attiecību veidošana ar cilvēkiem un tikai pēc tam sekotu dzīves maiņu. Izrādījās, ka Dievs sākumā paziņoja, ka mīl savu tautu, vēlas būt tai tuvu un tikai pēc tam aicina tautu pieņemt baušļus. Dāsnai Dieva žēlastībai seko pateicība un vēlme dzīvot saņemtās žēlastības cienīgi. Lai labāk saprastu šo domu ir jāskatās Evaņģēlijā, kur Jēzus sākumā aicina cilvēkus tikties ar sevi, sekot sev un pēc tam seko cilvēka atbilde uz šo Kunga ienākšanu dzīvē un atgriešanās no grēkiem. Labs piemērs šai ziņā ir atrodams Lūkasa Evaņģēlijā, kur Jēzus tiekas ar Zaheju: sākumā tikšanās un pēc tam jaunā dzīves modeļa pieņemšana (19, 1-10).

Dievs savai tautai Izceļošanas notikumos dāvāja daudz žēlastību - brīvību, Apsolīto zemi, Sinaja kalnā derību un desmit baušļus. Tā kā Dievs veidoja sev jaunu tautu, tai bija nepieciešams tāds kā pamatlikums. Desmit baušļi bija ļoti vienkāršs likums klejotājtautai ar daudzām ciltīm un tāpēc Raksti burtiski runā par “desmit vārdiem”. Kaut ko ļoti konkrēts un viegli iegaumējams. Vārdi uz akmens plāksnēm bija tik mazi, ka Mozus varēja tos nēsāt sev līdzi (Izc 34,19; At 9,15.17). Protams, tas nenozīmē, ka tie bija domāti tikai noteiktai cilvēku grupai, šie vārdi joprojām atbalsojas vēsturē un pierāda savu universālo raksturu. Ierasti skaidro, ka uz vienas no akmens plāksnēm bija baušļi, kas attiecās uz cilvēku attiecībām ar Dievu, bet uz otrās - baušļi, kas attiecas uz cilvēku savstarpējām attiecībām. Pirmie trīs baušļi sakārto attiecības ar Dievu un uzsvaru liek uz Dieva, Viņa vārda un laika un atpūtas svētumu, bet pārējie septiņi baušļi rūpējas par vecāku, dzīves, laulības, privātīpašuma, runas un patiesības svētumu. Baušļi vairāk ir jāuztver kā derības elements un nevis kā likums.

Dievs savu varu pār tautu nostiprināja pateicoties tam, ka to atbrīvoja no Ēģiptes verdzības. Tāpat kā kāds izpērk vergu no nebrīves un dāvā viņam brīvību, tāpat notiek šeit, tikai šajā gadījumā izpircējs bija Dievs un tam protams ir savas būtiskas sekas. Pirmais bauslis “Lai tev nav citu dievu bez manis...” (Izc 20,3) to apstiprina. Bībelē “citi dieva” nozīmē, galvenokārt, koka un akmens elki, bet ne tieši īstas dievišķas būtnes, jo savādāk sanāktu, ka līdztekus Dievam pastāvētu citas dievības, bet Izraela Dievs ir viens Kungs. Dievs brīdina, ka elki nav jāpielūdz kā dievi un šādi rituāli ir nāvējoši patiesai ticībai. Izraela Dievs ir “greizsirdīgs” (Izc 20,5) un necieš lūgšanu, kas nenāk no visas sirds. Dieva greizsirdība šeit ļoti spilgti izsaka Viņa emocionālo saiti ar Izraeli. Par šo saiti Izraela vēsturē runās pravieši, kuri pielīdzinās tās saraušanu no tautas puses ar laulības pārkāpšanu un neķītrību. Bībeles pasaulē tāda Dieva reakcija uz cilvēka rīcību parāda Viņa kaislīgo iesaistīšanos cilvēku dzīvē. Neuzticība ir viena no nepatīkamākajām un cilvēkam uztveramākajām metaforām.

Pagāniskas lūgšanas praktizēja tie, kas savā priekšā nolika koka un akmens statujas, un viņi savas sirdis neatdeva saviem elkiem, bet gribēja tikai sev kaut ko iegūt. Dievs nevēlējās iesaistīties šāda sīkumainā dievbijībā, bet vēlējās nodibināt dziļas attiecības ar cilvēku. Dievs ir persona un nepieņem neko citu kā personiskas attiecības ar cilvēku, kurš ir radīts pēc Viņa attēla un līdzības, un negribēja dzirdēt par kādu pagānisku leļļu teātri. Ja cilvēks pielūdz dievu attēlus jeb elkus un ne pašu Dievu, tas viņš sagroza cilvēka radīšanas mērķi, kura ietvaros ir jāveido autentiskas attiecības ar Dievu, cilvēkiem un radīto pasauli. Desmit vārdi aktualizēja svarīgākos Dieva iecerētos tautas dzīves principus, lai tautas dzīvē atspoguļotos Dieva attēls un Izraelis kļūtu par patiesu karaliskās priesterības un svēto tautu.

Kāpēc Dievs dod tautai savus likumus? Bībelē Dievs ir tas, kurš deva savai tautai likumu un tas atšķir Izraeli no citām kaimiņu tautām Tuvojas Austrums, jo viņiem likumus deva valdnieki vai dievi caur valdniekiem. Tā bija liela atšķirība. Dievs tieši deva savai tautai bauslību, lai tajā atspīdētu Dieva attēls un līdzība; lai tauta dzīvotu nošķirti no kritušās pasaules, kur cilvēki ir tālu no Dieva. Izraela uzdevums bija kļūt par atšķirīgu tautu no citām tautām pateicoties savam dzīves veidam. Dievs vēlējās, lai viņi dzīvotu kā Viņš, jo Dievs apietas ar cilvēkiem rūpīgi, līdzjūtīgi un vēlas, lai cilvēki pārņemtu Viņa attieksmi. Pestīšanas plānā tam bija liela nozīme, jo Izraelim bija jākļūst par gaismu citam tautām, bet viņiem tas neizdevās un tas viss noslēdzās ar Jēzus Kristus ienākšanu pasaulē, kas kļuva par patiesu gaismu visām tautām un personām.

Dievs tieši uzrunāja tautu un nedraudēja ar sodiem un sankcijām. Paklausību desmit vārdiem nemotivēja bailes no soda, bet Dieva autoritāte un tautas vēlme dzīvot saskaņā ar Viņu gribu. Desmit vārdi nav jāuztver kā desmit likumi kādus mēs varam atrast visās piecās Mozus grāmatās, Torā. Tiem bija daudz dziļāka nozīme nekā citiem likumiem. Tāpēc arī Dievs uzrunāja tautu tieši un Mozus šajā situācijā nebija starpnieks. Desmit vārdi bija vienīgie kurus Dievs uzrakstīja uz akmens ar pirkstu (Izc 31,18). Visus citus likumus un priekšrakstus pierakstīja Mozus (Izc 24,4; 34,27-28). Arī tas, ka par baušļu neievērošanu neseko sods, norāda, ka šie vārdi nebija parastas normas. Baušļu uzdevums bija veidot attiecību modeli saskaņā ar Dieva attēlu un līdzību, atbalstīt tautu ceļā, kuru uzsāka pēc derības noslēgšanas ar Dievu.

Dieva mīlestībai jābūt vienmēr pirmajā vietā un šo mīlestību nevar atdalīt no tuvākmīlestības. Radīšanas grāmatā mēs lasām, ka pēc tam, kad Dievs radīja un sakārtoja pasauli, Viņš septītajā dienā atpūtās. Dievs radīja visumu un padarīja to par svētu savu atpūtas vietu. Baušļi arī uzsver to, ka Dievs valda pār sakārtotu sabiedrību. Caur baušļiem mēs varam piedalīties Dieva sakārtošanas darbā un īstenot savā dzīvē Dieva attēlu un līdzību, atdarināt Viņa valdīšanas darbu. Harmonija ļauj īstenoties radīšanas mērķim, ka Dievs mājotu cilvēku vidū. Kad Jēzum jautāja kāds ir svarīgākais bauslis, Viņš necitēja desmit vārdus, bet Dieva un tuvākmīlestības vārdus. Jēzus apkopoja šos desmit vārdus kā Dieva un tuvākmīlestības baušļus (Mt 22,37-39; Mk 12,29-31). Ja mēs skatāmies uz Mozus derību un Jēzu Kristu, tad nevaram nepamanīt, ka Jēzu šī derība piepildās, jo pats Dievs ir iemājojis savas tautas vidū.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rad 22, 1-2.9-13.15-18, II gavēņa svētdiena, B

Rad 22, 1-2.9-13.15-18

Pirms nedēļas pārdomājām gavēņa pirmās svētdienas lasījumu no Radīšanas grāmatas, kurā Dievs noslēdza derību ar Noasu, bet otrajā gavēņa svētdienā lasīsim par Ābrahama derību un šis derības noslēgšanas pēdējo posmu, kas ir saistīs ar  Īzāka upurēšanas aprakstu. Šis teksts svinīgi apstiprina Dieva derību ar Ābrahamu. Radīšanas grāmatas 22. nodaļa ir viens no komentētākajiem fragmentiem Vecajā Derībā. Šīs nodaļas stāstu aplūko arī kristīgā māksla, literatūra, filozofija un citas nozares. Šis fragments ieved lasītājus tādā ticības pasaulē, kurā nav nekādu citu balstu kā tikai Dieva vārds. Tāda ticība iet cauri tumsai un meklē jēgu notiekošajā, bet sastopas ar noslēpumu. Ābrahams piedzīvoja ticības pārbaudi trīs dienu garumā un klusumā. Dievs viņam teica: “Ņem nu savu dēlu, savu vienīgo, kuru tu mīli, - Īzaku, ej uz Morijas zemi un upurē viņu tur kā sadedzināmo upuri uz kalna, kur es tev teikšu!” (Rad 22,2). Trīs Dienas Ābrahams gāja klusumā, kur nedzirdēja ne tikai Dieva vārdu, bet arī Īzāks klusēja un ierunājas tikai vienu reizi: “Mans tēvs...Re, uguns un malks, bet kur ir jērs sadedzināmajam upurim?” (Rad 22,7-8). Šis lasījums uzdod mums jautājumu par ticību, paklausību un savas gribas pakārtošanu Dievam, un upura lomu mūsu dzīvē.

Visa Ābrahama dzīve ir aprakstīta kā viens liels ticības pārbaudījums, bet vienīgā vieta, kur tiek pieminēts pārbaudījums ir šis fragments, kad Ābrahams  ir sasniedzis dzīves briedumu. Fragments sākas ar vārdiem: “Pēc tam Dievs pārbaudīja Ābrahamu” (Rad 22,1). Šie vārdi ir kā atslēga šim lasījumam; ļauj sagatavoties stāsta lasīšanai, jo mēs uzreiz saprotam, ka Dievs plāno pārbaudīt Ābrahamu un nevis izliet asinis. Protams, Ābrahams to nezināja un tāpēc mēs kā lasītāji sekojam līdzi kāda būs Ābrahama reakcija uz Dieva vārdiem. Šos vārdus var uztvert ne tikai kā šī lasījuma virsrakstu, bet arī kā norādi uz mūsu ticības dzīvi, kurā arī mēs piedzīvojam dažādus pārbaudījumus. Šajā ziņā mūsu un Ābrahama dzīve ne ar ko daudz neatšķiras. Paliek vien atklāts jautājums kā mēs izejam cauri ticības pārbaudījumiem: vai kā Ābrahams augam ticībā, vai arī paliekam pusceļā, apmierinoties tikai ar Dieva solījumiem un mieru, vai arī ar saviem ieskatiem kādai jābūt ticībai. Kāpēc cilvēks tiek pārbaudīts? Lai iepazītu sevi un īpaši to, ko vēl nezinu par sevi? Vai arī lai iepazītu kāds ir Dievs? Var likties, ka Dievs rada kādus apstākļus, lai ar mums spēlētos, bet vienmēr ir jāatceras, ka mūsu Dievs ir vienlaikus noslēpumains un arī vēlas mums atklāties. Ja mēs uzsākam sekot noslēpumainajam Dievam, tad arī jāuzņemas visi ar to saistītie riski, jo kas gan cits, ja ne pārbaudījums ir sekot noslēpumam?!

Lasot Radīšanas grāmatu mēs varam pārliecināties par Ābrahama ticību un pilnīgu paļaušanās uz Dievu, bet viņa ticība arī tika pārbaudīta. Iepriekš viņš izgāja no savas zemes, tēva mājām un pameta to, kas viņam bija tuvs un deva stabilitāti, un savu nākotni saistīja ar Dieva solījumu. Viņš iemācījās uzticēties Dievam un bija nobriedis ticībā, bet pienāca jauna un nebijuša Dieva iepazīšanas pieredze. Dievs aicināja Ābrahamu uz jaunu sākumu, uz jaunu izceļošanu. Kad Dievs pirmo reizi uzrunāja Ābrahamu un arī tagad, Dievs uzrunāja viņu: “ej” un Kungs viņam teica un rādīja, ko darīt tālāk (Rad 12,1; 22,1). Kopš pirmās reizes, kad Dievs uzrunāja viņu bija pagājis jau ilgs laiks, bet tagad dzīves izskaņā Dievs atkal viņu uzrunāja līdzīgā veidā. Šo fragmentu varam uzlūkot kā miniatūru un ļoti koncentrētu Ābrahama ticības ceļu sākot no tēva mājām līdz šim brīdim. Tikai šajā fragmentā viss notiek trīs dienu laikā. Iepriekšējo gadu šaubas un izlocīšanās mēs vairs neredzam, bet tikai paklausību bez  jebkādiem jautājumiem, līdzīgi kā ceļa sākumā (Rad 12). Tikai šajās trijās dienās viņš neies prom no pagātnes ģimenes, bet atteiksies no nākotnes ģimenes.

Lai saprastu kam izgāja cauri Ābrahams, mums jāņem vērā vairākas svarīgas lietas. Sākumā Dievs aicināja Ābrahamu  pamest tēviju (Rad 12). Tad vēl Dieva un Ābrahama gribas varēja saskanēt, solījumi bija iespaidīgi un sirdij tīkami. Lielā vecumā Dievs viņam dāvāja dēlu, lielāko dārgumu un solījumu piepildīšanās garantiju. Tomēr, ja viss beigtos ar šiem solījumiem, Ābrahams nebūtu ticības tēvs. Viņš būtu tikai Īzāka tēvs. Ticība nesaistās tikai ar iedvesmojošu sekošanu Dievam, kad Viņš sola to, ko paša sirds vēlas. Piepildīta ticība sākas tad, kad tiek dziļi mainīta sirds un dzīves stāja. Lai to īstenotu ir jāstājas Dieva priekšā ar vissmagāko upuri, dziļāko mīlestību un jāsniedz Viņam lielākā dāvana. Cilvēka dzīvē vienmēr ir jārēķinās ar to, ka ir kāda dzīves joma, kura Dievam netiek pilnībā atdota. Autentiskus upurus nesaliek vai neuzņemas bez mīlestības. Nevar salikt savu upuri nekā savādāk kā tikai no tā, ko mīl. Upurēt to, kas ir nebūtisks un ko nemīl ir pārāk viegli un liekulīgi. Īstu upuri var meklēt cilvēka visbūtiskāko interešu laukā un tas ir ļoti grūti. Ābrahamam tas bija dēls. Dievs lika Ābrahamam pamest visu, zaudēt solījumus un visu, ko viņš vēlējās; prasīja visu to upurēt; tas viss koncentrējās viņa dēla personā. Tāpēc Dievs lika upurēt tieši viņu. Vai Ābrahams, kurš iepriekš prata saraut ar savu pagātni, tagad pratīs atteikties no savās nākotnes cerībām un dēla. Būtībā Dievs prasīja Ābrahamam salikt upurī arī sevi pašu. Nav jābrīnās, ka šis fragments ir klusuma pilns.

Dēls Īzāks bija Ābrahama nākotne un cerība, taču dēls nebija tikai vecāku cerība, bet saskaņā ar Dieva apsolījumu, cerība, ka Ābrahams kļūs par lielas tautas tēvu un svētība visām pasaules tautām. Dievs pārbaudīja Ābrahamu viņa pēdējā, visdziļākajā dzīves sfērā, kurā viņš guva prieku par saviem dzīves un nākotnes plāniem. Ābrahams piekrita atdod visu savu esību, sapņus un plānus Dievam. Viņš devās ceļā bez lieku jautājumu uzdošanas. Ja mēs atsaucam atmiņa Ādamu un Ievu, kuri pārkāpa Dieva gribu, tad Ābrahams palika uzticīgs, pat ja neizprata Dieva gribu un savu nākotni. Ar savu gatavību upurēt savu dēlu Dievam, Ābrahams pestīšanas vēsturē ienes pirms viņa nebijuši cilvēka stāju Dieva priekšā -  ticība. Šādu ticību nepazina neviens cits cilvēks un šādu ticību mums piedāvā Svētie Raksti un sekošana Jēzus Kristum. Tā vairs nebija paredzama un cilvēka iegribām atbilstoša ticība, bet patiesa atvēršanās uz dzīvo Dievu. Ābrahams kļuva par ticības tēvu, jo iemīlēja Dievu vairāk par Viņa solījumiem, vairāk par savu iekšējo mieru un garīgumu. Ābrahams izgāja cauri tādam pārbaudījumam, kuros vajadzēja atbildēt, vai tic Dievam un mīl Viņu tāpēc, ka kaut ko saņem un plāno saņemt, vai arī tici Dievam paša Dieva dēļ.

Viņa ticības ceļš kļuva par katras ticības ceļa paraugu. Par šo paraugu katru gadu mēs lasām arī Lieldienas Vigīlijas vārda liturģijā. Šis lasījums ļoti vizuālā un pārliecinošā veidā atklāj mums stāstu par Dieva noslēpumaino, negaidīto, brīvo aicinājumu un cilvēka sarežģīto atbildi uz šo aicinājumu. Dievs pazīst cilvēka sirdi un tās piesaisti ierastajam un vecajam, un vēlas cilvēku ievest jaunā zemē. Dieva un cilvēka tikšanās rada tādu kā spriedzi, saspīlējumu un neziņu cilvēka sirdī. Mēs to saucas par pārbaudījumu, krīzi vai šaubām un tas ir process, kurā veidojam attiecībās ar Dievu, kurš ir Noslēpums. Dievs nav kaut kāds nejauši sastapts iedvesmas avots, bet ir Kungs, kurš vienīgais var no mums prasīt pilnīgu uzmanību, uzticību līdz pat prasībai neņem vērā neko no tā, kas mums ir tuvs un dārgs. Dievs ir neizprotams ne tikai ar mūsu prātu, bet vēl svarīgāk, ar visu savu esību mēs varam nesaprast pa kādiem ceļiem Viņš mūs ved. Kungs saka “manas domas nav jūsu domas un jūsu gaitas nav manas gaitas” (Is 55,8). Kristieša priekšā ir izvēle, vai nu elastīgi un brīvi būt gatavam atstāt savu plānus un pieņemt Dieva gribu, kurš mūs mīl un vēl labu. Ja mēs pretojamies Dievam, tad mēs varam iesalt savu izdomu un priekštatu pasaulē. Tieši tāpēc arī Jēzus Kristus mums parāda ar savu krustu un augšāmcelšanos, ka stindzinošai nāvei, bailēm un raizēm par sevi nav varas pār mums, bet jaunai dzīvei kopā ar augšāmcelto Kungu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Rad 9, 8-15, I gavēņa svētdiena, B

Rad 9, 8-15

Pirmajā gavēņa svētdienā katru gadu mēs lasām Evaņģēliju par Jēzus kārdināšanu tuksnesī, kurā Kungs pieveic sātana viltību, lai neļautu viņam sagraut Dieva pestīšanas plānu. Šogad pārdomāsim fragmentu no Radīšanas grāmatas stāsta par Noasu un grēka plūdiem. Plūdi bija šausminošas sekas cilvēku spītībai īsteno savu plānu par dzīvi Dieva radītajā pasaulē bez Dieva. Vecajā Derībā ūdens bieži ir iznīcības simbols. No tālākās pestīšanas vēstures mēs zinām par Sarkanās jūras ūdeni, kas vēlās pār ēģiptiešiem, kuri vajāja izraeliešus. No otras puses ūdens ir arī dzīvības simbols un šajā pašā Radīšanas grāmatā mēs lasām par Dieva Garu, kas “lidinājās pār ūdeņiem” (Rad 1,2) un piedalījās pasaules radīšanas darbā. Dievs nolēma izglābt mazu saujiņu cilvēku, lai veidotu jaunu cilvēci un pēc plūdiem noslēdza ar viņiem derību. Kāpēc Dievs izvēlējās tiešu Noasu? Viņš bija taisnīgs (Rad 6,9; 7,1) un paklausīgs (Rad 6,22; 7,5) Dieva priekšā. Dievs viņam solīja saglabāt radību līdzsvarā un vairs neappludināt zemi (Rad 9,11). Šīs derības mērķis bija atjaunot radību tā, kā tas bija iecerēts sākumā.

Ja mēs lasām Radīšanas grāmatu pēc pirmvecāku krišanas (3-9.nod.) varam pamanīt, ka šeit trūkst cerības. No vienas puses pastiprinājās iznīcinošie spēki, kuri nāk no cilvēku sabiedrības. Dievs pasauli nenoveda postā, bet cilvēks: “Kungs redzēja, ka pieaug cilvēka ļaunums uz zemes un viss, ko viņš veidojies, ik dienu savā sirdī domā tik ļaunu!” (Rad 6,5). No otras puses stāsts parāda, ka Dievs nepameta radību un atrada veidu kā glābt cilvēkus. Nebija tā, ka visi cilvēki bija pilnīgi sabojāti un ļauni. Šajā laikā Abela upuris Dievam bija patīkams, Hanohs staigāja ar Dievu un Noas izcēlās ar taisnīgumu Dieva priekšā. Tāpēc, ka pasaulē bija Noas, Dievs varēja noslēgt ar viņu un viņa pēctečiem derību. Viss cilvēces pagrimums noveda pie lielas šķīstījošas peldes, kas pateicoties Noasam un atjaunotajai pasaulei deva sākumu atjaunotai radībai.

Šajā brīdī pestīšanas vēsturē ļoti skaidri parādās trīs svarīgas patiesības - radība, iznīcība, jauna radība. Mēs-kristieši šīs trīs patiesības pārmantojām īpašā veidā kristību noslēpumā un visā kristīgajā dzīvē, kurā atdzīstam, ka esam grēcinieki, ļaujam nomirt vecajam cilvēkam mūsos, lai kopā ar Kristu kļūtu par jaunu cilvēku. Noasa derība ir jāuzlūko saistībā ar Ādamu, jo šī derība mēģināja atjaunot attiecības, kas tika izjauktas starp Ādamu un Dievu. Kaut Bībelē Dieva un Ādama attiecības nesauc par derību, tomēr droši var pieņemt, ka tā arī bija derība starp Dievu un cilvēci. Par to liecina kaut vai tas, ka šai derībai arī bija sava zīme - sabats, no darba brīva diena. Katrai derībai ir kāda zīme. Derība ar Noasu neattiecās tikai uz cilvēkiem, bet uz visu radību un šīs derības zīme bija varavīksne. Derība ar Noasu bija beznosacījuma Dieva solījums, kurā Viņš brīvprātīgi un žēlsirdīgi apņēmās piepildīt solījumus neskatoties uz pretestību no derības saņēmējiem.

Šāda Dieva uzticība un cilvēka neuzticība derībai saglabāsies arī visā pestīšanas vēsturē. Dievs apņēmās dāvāt labu labiem un ļauniem (Mt 5,45). Tas nenozīmē, ka Dievs veicina ļaunu vai piedalās grēka izplatīšanā, bet Viņš nolēma, ka būs pasaule, kurā ir grēks. Šādā pasaule nebūs tik ļoti svarīgi iznīcināt grēcinieku, bet gan viņu glābt. Dzīvojot šādā pasaulē rodas šaubas par tās jēgu, Dieva plāniem un pat vai Viņš vispār ir, jo cilvēki tiecas atdalīt labo no ļaunā, laimi no nelaimes, grēku no svētuma. Ja jau cilvēks to saprot, tad kāpēc Dievs tā nerīkojas? Saprāts savā ziņā apjūk pasaules pretrunu priekšā un ieļaunojas. Izrādās, ka arī šajā pasaules uztverē izpaužas pirmgrēka sekas, jo cilvēks nav žēlsirdīgs un mīlošs, bet tiesā, pazudina un labprāt vaino Dievu dažādās nedienās. Grēka ievainotā domāšana labprāt iznīcinātu ļauno un pat visu pasauli, bet Dievs tā nedomā un tāpēc vēlas visu atjaunot, jo Dievs ir mīlestība (1 Jņ 4,16).

Tas nebija nejauši, jo varavīksnes parasti parādās pēc negaisa. Vietās, kur Vecajā Derībā tiek pieminēta varavīksnes (Rad 9,8-17; Sīr 43,12; 50,7; Ez 1,28) parādās šī vārda pirmatnējā nozīme - karavīra vai mednieka loks. Daudzi uzskatīja, ka varavīksne bija simbolisks kareivja loks, kuru Dievs - Debespulku Kungs tagad nolika malā un tādā veidā padarīja par miera zīmi, kas nomierina vētru. “Raugies varavīksnē un sumini tās Radītāju! Tik ļoti daiļa tā ir savā košumā, ar godības loku tā debesis apliec, Visaugstākā roku savilkta.” (Sīr 43,11-12). Varavīksne radīja izbrīnu visos senajos cilvēkos un uzlūkojot to, viņiem radās pārdomas par dievišķā saiti ar cilvēkiem. Kad Noas pēc plūdiem izgāja no šķirsta un salika pateicības upuri, pats Dievs izvēlējās varavīksni par svētu derības zīmi. Varavīksnes ir Dieva žēlastības un mīlestības simbols. Jāievēro svarīga detaļa, ka šī zīme ir nav tik daudz domāta cilvēkiem, bet pašam Dievam, lai atcerētos “savu derību, kas starp mani un jums” un visu dzīvo, un lai vairs nebūtu ūdensplūdi (Rad 9,15).

Glābšanas ceļš gāja caur Noasu un viņa pēctečiem. Tomēr cilvēki pēc Noasa bija nepaklausīgi Dievam. Ābrahama ticība bija liela, tomēr arī viņa dzīvē bija daudzas nepilnības. Ādams, Noas un Ābrahams nebija tāds paklausīgs dēls, kādu solīja Dievs Radīšanas grāmatā: “Un es celšu ienaidu starp tevi [čūska] un sievieti, starp tavu pēcnācēju un viņas pēcnācēju! - viņš tev sadragās galvu, bet tu viņam sadzelsi papēdi!”(3,15). Jau pirmā derība parāda, ka cilvēce nevar dot pasaulei to, kas satrieks ļaunumu. Dievam pašam būs jādot tāds Cilvēks, kas būs pilnībā paklausīgs un taisnīgs. Noas ir Jēzus Kristus pirmtēls, kas atjaunos cilvēci. Ar šo stāstu Dievs vēlējās parādīt, ka noteiktā vēstures brīdī uz zemes būs tikai viens cilvēks, kas pilnīgi godinās un mīlēs Dievu. Viņš uzsāks jaunu cilvēci un atjaunos derību.

Kā šis lasījums par grēku plūdiem un derību sasaucas ar Jēzus kārdināšanas notikumu? Viens no skaidrojumiem mūs ieved Lieldienu svētku noslēpuma dzīlēs. Līdzīgi kā Noas ar savu ģimeni izpeldēja cauri nāvējošiem plūdiem tā Jēzus ne tikai atmeta visus velna kārdinājumus, bet arī pashas notikumos izgāja cauri grēka plūdiem, kuriem bija Viņš jāiznīcina. Tā nenotika. Kungs augšāmcēlās un uzvarēja nāvi. Līdzīgi kristībās ūdens simbolizē šo bezdibeni, kurā mēs identificējamies ar Jēzus svētumu, bet Viņš ar mūsu grēcīgumu un izejam cauri plūdiem atjaunoti. Visi mūsu grēki kristībās tiek iznīcināti un mēs sākam dzīvi kā jauna radība un jaunajā derībā.

Nākošajās svētdienās lasīsim par derību ar Abrahamu un trešajā gavēņa svētdienā Sinaja derība, bet ceturtajā gavēņa svētdienā iepazīsim Izraela neuzticību un izsūtīšanu, un piektajā gavēņa svētdienā dzirdēsim jaunās derības solījumu. Kāpēc tik svarīgi ir iepazīt un apcerēt visas šīs derības, kas mūs Jaunās Derības cilvēkiem ir tik tālas. Iemesli tam ir daudzi. Viens no svarīgākajiem ir tas, ka visi Svētie Raksti ir veidoti ap šīm derībām starp Dievu un cilvēku noteiktā secībā: Ādams, Noas, Abrahams, Mozus, Dāvids un Jēzus Kristus. Kristiešiem Euharistija ir Jaunās Derības zīme (Lk 22,20) un tas vien parāda, ka derības izpratne pestīšanas plānā nav mazsvarīga lieta. Varavīksne un Mozus Lieldienu jērs Jaunajā Derībā vairs tikai jaunā varavīksne vai jaunais jērs, bet Euharistija, pateicība, jaunā un mūžīgā derība.

Šis pestīšanas vēstures derības ceļš ir nepieciešams, lai nopietni gatavotos Lieldienu svētkiem, īpaši katehumeniem, jo viņi caur kristībām ieies Jaunajā Derībā. Lieldienu Vigīlijas kristību ūdens svētīšanas lūgšana izsaka kristīgo ūdens izpratni: “Dievs, tu ar neredzamu spēku brīnumaini darbojies caur saviem sakramentiem un savos darbos mums daudzējādi esi atklājis, ka ūdens ir Kristības žēlastības nesējs. Dievs, tu ar savu Garu, kas pār ūdeņiem lidinājies jau pasaules sākumā, jau tad devi ūdenim svētītāju spēku; tu, pat ūdens plūdus sūtot, esi vēstījis atdzimšanas kristību, jo plūdos grēkiem bija jāmirst, lai piedzimtu tikums...”* Tālāk tiek pieminēta Izraela pāriešana pār Sarkano jūru, Jēzus kristības Jordānā un Viņa pārdurtais sāns no kura izplūda asins un ūdens un noslēgumā Jēzus pavēle kristīt un atjaunot Svētajā Garā cilvēkus.

*Nr. 42, Romas Misāle, 1987. 317-319.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lev 13,1-2.44-46, svētdiena VI, B

Lev 13,1-2.44-46

14. februāra svētdienas Evaņģēlijā Jēzus dziedina spitālīgo, ko mēs varam izprast kā dziedināšanu no nāves bailēm. Spitālīgais Bībelē tika uztverts no vienas puses kā tas, kas vēl dzīvo, bet no otras bija atdalīts no vides, kura dod dzīvību - sabiedrība un reliģija. Nešķīstība simbolizē slēpšanos no sevis, bet šķīstība sevis atklāšanu. Tātad pārdomās par Vecās Derības priekšrakstiem no Levītu grāmatas, kuru lasīsim šajā svētdienā, mēs varam padziļināt savu izpratni par cilvēka garīgās dzīves būtību, kurā egocentrisms ir liela problēma. Vecās Derības priesteri bija ļoti jūtīgi par Dieva kultu un mūsdienu cilvēkiem to ir grūti izprast. Svarīgi bija mācīt cilvēkus būt uzmanīgiem pret visu, kas pasaulē nav saskaņā ar Dieva gribu. Jo tuvāka ir Dieva klātbūtne cilvēka dzīvē, jo spēcīgāk ir jūtama visa grēcīgā un nešķīstā traucējošā loma šajās attiecībās. Jūdiem Derības šķirsts bija šāda klātbūtnes zīme un tieši tāpēc rituālai nešķīstībai bija tik liela nozīme.

Slēpšanās no Dieva ir Levītu grāmatas 13. nodaļas viena no būtiskajām tēmām un sasaucās ar Radīšanas grāmatas 3. nodaļu. Cilvēka ķermenis simbolizē grēkā kritušo cilvēku, kurā darbojas egocentrisms. Pēc pirmgrēka cilvēki apģērbās, jo pēc krišanas grēkā miesa saistās ar kaunu un āda ir visārējākā cilvēka daļa, tā, kas vistiešāk sadūrās ar ārpasauli un no kauna bija jāapģērbjas. Gan Radīšanas (3. nod), gan arī Levītu grāmatā (13. nod) kauns par savu kailumu un sevis apsegšana sasaucas ar garīgo kaunu un slēpšanos no Dieva. Levītu grāmata (13.nod.) apzinās šo cilvēku stāvoklis Dieva priekšā un iedrošināja atjaunot attiecības ar Viņu. Tomēr grēcīgais cilvēks un grēka sekas ir nāve. To nevar novērst un vienīgais veids kā atjaunot sabojātās attiecības ar Dievu ir caur cilvēka garīgā stāvokļa atklāšanu Dieva priekšā. Mums tas visspilgtāk atklājas Kristību un Gandarīšanas un izlīgšanas (jeb grēksūdzes) sakramentā. Levītu grāmatas (13.nod.) mērķis ir vest cilvēkus Dieva klātbūtnē un vienlaicīgi pieņem patiesību, ka cilvēkam ir nelabojama tieksme slēpties. Radīšanas grāmatas kontekstā šis Levītu grāmatas fragments parāda, ka cilvēka pirmdzimtais grēks ir arī sabojājis Dieva kultu.

Vai cik tas nebūtu mūsdienu prasībām neatbilstoši, Levītu grāmata nenodarbojās ar slimību apturēšanu un slimnieku izolāciju, bet ar personu, apģērbu un dzīvesvietas rituālo šķīstību. Tomēr nevar noliegt, ka tam bija liela pozitīva ietekme uz sabiedrības veselību. Nešķīstos cilvēkus bija paredzēts turēt nost no svētām vietām un praksēm līdz slimības simptomi izzuda, un cilvēks tika rituāli šķīstīts. Šī rituālā šķīstīšana nedziedināja (atšķirībā no Nāmana, 2 Ķēn 5,14), bet sekoja tikai pēc atveseļošanās. Šis svētdienas fragments tiek ņemts no Levītu grāmatas sadaļas (13,1-46), kura nosaka regulācijas ādas slimībām un palīdz priesteriem atšķirt dažāda veida ādas slimības. Slimību instrukcija priesteriem deva vienkāršas vadlīnijas diagnozes noteikšanai gan nosakot slimību, gan paziņojot par izveseļošanos. Viņiem bija jāprot atšķirt nopietnas ādas slimības no mazām sūdzībām, kas ātri pārietu.

“Ja kāda cilvēka (ebr. adam) miesas ādā iemetas uztūkums...” (Lev 13,2). Šajā teikumā vārds “cilvēks” izsaka cilvēka miesas materiālo pusi, kura kļūdās un tai ir tieksme slēpties no Dieva un citiem cilvēkiem. Līdzīgi kā pirmvecāku āda bija vainas un kauna uzmanības centrā, tad tagad ādas slimības dod iespēju parāda nepieciešamību pēc cilvēka attīrīšanas. Citiem vārdiem sakot, tāpat kā pirmgrēka sekas nekavējoties parādījās cilvēka ādā - “abiem atdarījās acis, un nu viņi zināja, ka ir kaili” (Rad 3,7), tā Levītu grāmatā tiek izmantotas grafiski pretīgas ādas slimības, lai attēlotu cilvēka netīrības stāvokli svētā Dieva priekšā. Līdzīgi kā pirmvecāki ātri panesa sekas par savu grēku: “Kungs Dievs izraidīja viņu no Ēdenes dārza...” (Rad 3,23), tā nešķīstās personas saskarās ar savas slimības sekām: “Visu laiku, kamēr viņam ir sērga, tas paliek nešķīsts. Viņš ir nešķīsts - lai dzīvo viens, miteklis tam lai ir ārpus nometnes” (Lev 13,46). Tālākā līdzība starp abām grāmatām ir saistīta ar Noasu un grēka plūdiem, kas ir kā cilvēces šķīstīšanās notikums.

Mūsdienu Svēto Rakstu tulkotāji un seno valodu pazinēji dažādi tulko šis slimības un diskutē par spitālības izpratni vēsturē. Šo Levītu grāmatas daļu (13-14.nod.) bieži uzlūko ļoti medicīniski un tas ir saprotams, jo tajā apskata slimības. Viena no slimībām šeit ir norādīta kā spitālība. Bailes no spitālības un tās graujošās ietekmes ir sastopama Bībelē (Sk 12, 1-15; 2 Sam 3,29; 2 Ķēn 7,3-15, 2 Laik 26, 20-21). Neapskatīsim kas tās bija par ādas slimībām un kā mēs viņas varētu saukt mūsdienās, bet pievērsīsimies vairāk šī fragmenta garīgajai nozīmei. Fragmenta sākumā lasām, ka, ja kādam ir kāda nopietna ādas slimība, tas ir jāvēršas pie Mozus, Ārona vai citiem priesteriem. Kāpēc tieši pie viņiem? Ja pēc bērna piedzimšanas sievas šķīstīšanai (Lev 12,1-2) nebija nepieciešams priesteris, jo šo jautājumu pārzināja lielākā sabiedrības daļā, tad šajā gadījumā jādomā, ka priesteriem bija lielāka pieredze un zināšanas, lai noteiktu, kas tā ir par ādas slimību. Turklāt, ja izraeliešiem būtu šāda informācija, viņi paši spriestu par diagnozēm saskaņā ar savām interesēm un neņemtu vērā kulta vajadzības un priesterus. Priesteriem varēja arī uzticēt intīmāku ķermeņa daļu veselības stāvokli un nevis meklēt nejaušus vai šaubīgus ekspertus tautas vidū.

Spitālīgais pameta sabiedrību, valkāja saplēstas drēbes ar izpūrušiem matiem un sauc “nešķīsts, nešķīsts!”. Saplēstas drēbes simbolizē sēras un norāda uz saistību ar bēru rituāliem. Ne velti cilvēkam ir jāpamet sabiedrība. Tāpat arī tiek paredzēta mutes aizsegšana, jo tāds cilvēks nav cienīgs runāt un vien informēt, ka atrodas nāves varā. Cilvēks skaitījās miris, jo nāve iegāja vēl dzīva cilvēka ķermenī. Nešķīstais dzīvoja ārpus “nometnes‘ un tas norāda, ka “nometnei” jābūt šķīstai. Atrasties ārpus nometnes, kurā atradās Derības šķirsts, tika uztverta kā atdalīšanās no Dieva (Lev 10, 4-5; Sk 5, 1-4; 12, 14-15; 31,19-24; 2 Ķēn 7,3-15) un Viņa Derības, jo Dieva īpašā klātbūtne bija nometnē (Sk 5,3; At 23,14). Dzīve ārpus nometnes vēlāk vēsturē saistījās ar dzīvi ārpus ciema vai pilsētas mūriem (2 Ķēn 7,3-11). Tas bija traģisks notikums. Atrasties ārpus nometnes arī sasaucas ar Ādama un Ievas izraidīšanu no dārza (Rad 3,23).

Spitālīgais ir tēls dzīvei, kuru ir saindējusi nāve vai bailes zaudēt dzīvību. No šīm bailēm dzimst egoisms un rūpes tikai par savu izdzīvošanu nerēķinoties ar citiem. Jēzus dziedināja ar pieskārienu - attiecību izveidošanās zīmi. Dievs ir kaltēsošs mūsu pasaulē un ir gatavs tuvoties visiem cilvēkiem un pat šķietama bezizejas situācija neveido šķērsli Dievam, bet atklāj Viņa žēlsirdību, mīlestību un tuvību. Jēzus savas zemes darbības laikā bija daudz tuvāks tiem, kas atradās ārpus “nometnes” un tas neattiecas tikai uz spitālīgajiem, bet uz netiklēm, muitniekiem un grēciniekiem, jo viņiem bija daudz smagāka grēka pieredze un bija atvērti uz Kunga žēlastību. Viņi neslēpās “nometnē” kā tautas elite un viņiem patika atrasties Kunga klātbūtnē, viņi vairs neslēpās kā Ādams un Ieva. Jaunā Derība runā par savas miesas krustā sišanu, lai varētu augt Garā un patiesībā. Miesas darbi neļauj iematot Dieva klātbūtni (Gal 5,19-21). Ja cilvēks tic Jēzum Kristum, tad viņš atklāj un atkailina bez bailēm savu savtīgo sirdi, domas un rīcību Kunga priekšā.

Jāņem vērā, ka nešķīstība nebija personiskā grēka problēma: ka kāds ir sagrēkojis kādā noteiktā veidā un viņu piemeklē noteikta slimība. Vecās Derības domāšanā slimība un grēks bija saistīti, bet ne tādā ziņā, ka slimnieki maksāja par saviem grēkiem, bet drīzāk, ka slimība atspoguļoja vispārēju cilvēka nāves pieredzi, kas bija cilvēku grēka izsaukta (Rad 3). Jebkura veida slimība bija brīdinājums par nāvi un tās tuvumu. Bībele slimību neuzlūko automātiski kā nešķīstu. Tas attiecas uz konkrētām kaitēm. Cita veida slimie, piemēram, mēmie, aklie vai nedzirdīgie, netika izslēgti no kopienas. Tas ir interesanti, jo aklums un kurlums tika izmantos kā tēls grēka garīgajai un morālajai ietekmei uz cilvēku, bet spitālība gan ne. Kaut arī spitālība simbolizēja grēku, šīs slimības sekas bija sociāli un reliģiski drausmīgas. Ja mēs to ņemam vērā, tad Jēzus līdzcietība cietējiem izskatās vēl izteiktāka. Viņš ne tikai ignorēja viņu izslēgšanu no sabiedrības, bet tuvojās pie viņiem un pieskaras (Mk 1, 40-45) un tādā veidā noraidīja nešķīstības avotu, līdzīgi kā Viņš to darīja attiecībā pret pārtiku. Ar savu krusta noslēpumu un uzvaru pār nāvi Kungs atvēra Dieva valstības vārtus grēciniekiem un slimniekiem, un arī katram, jo nāves bailes un egoisms beidz nost katra cilvēka dzīvi un tikai atvēršanās uz Dievu var dziedināt cilvēka sirdi. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Īj 7, 1-4.6-7, svētdiena V, B

Īj 7, 1-4.6-7

7. februāra svētdienas Evaņģēlijā lasīsim kā Jēzus dziedina slimu cilvēku, savukārt pirmajā lasījumā iepazīsim fragmentu no Ījaba grāmatas, kurā ļoti plaši tiek aplūkots slima cilvēka stāja pret Dievu. Slimība var izsaukt visdažādākās reakcijas cilvēka dzīvē un parasti tās nav tās pozitīvākās. Ja sāk valdīt bailes, neziņa, noslēgšanās sevī vai arī izmisums - kā šīs svētdienas lasījumā, tad var ar kurnēšanu un koncentrēšanos uz problēmu nesamērīgi pārspīlēt slimības lomu dzīvē. Ciešanās svarīgākais ir vērsties pie Kunga, kurš vēlas dziedināt ne tikai miesu, bet kaut ko vairāk. Vecās Derības lielākais ciešanu piemērs ir Ījabs, kurš pazaudēja visu, kas deva viņam prieku un piepildījumu - bērnus, īpašumus, veselību, draugus un arī sieva no viņa novērsās. 

Sākotnēji šo situāciju viņš pieņēma ar pacietību: “Kungs deva, un Kungs ņēma - lai Kunga vārds ir slavēts” (Īj 1,21), “Ak labu gan no Dieva ņemsim, bet ļaunu, to ne?!” (Īj 2,10). Doma, ka taisnīgais varētu ciest, nebija pieņemama. Ījaba draugi uzskatīja, ka nevainīgais nevar ciest, bet Ījaba viedoklis bija cits - viņš ir nevainīgs, tomēr arī cieš. Ījaba un draugu domas saskan par to, ka Dievs ir valdnieks, tomēr attiecībā pret sevi nepiekrīt un aizstāv savu nevainību. Draugi pārdomāja Sakāmvārdu grāmatā izteikto domu: “Taisnie lai gaida prieku, bet ļaundaru cerība iznīks” (10,28). Viņš iebilda draugu argumentiem, ka kaut kad dzīvē viņš ir pielaidis tādas vainas. Ījabs stāvēja divu ceļu priekšā, vai nu zaudēt ticību, vai arī pieņemt ticību, ka Dievs ir savādāks. Viņš pieņēma Dieva noslēpumu un to, ka Dieva taisnīgums atšķiras no cilvēka taisnīguma.

Ciešanu virzīts un nejūtot nekādu mierinājumi un atvieglojumu, Ījabs sāk uzlūkot pasauli, kurā draugi ir neuzticami un Dievs ir apspiedošs. Šādā pasaulē Ījabs neturēja mēli aiz zobiem un runāja visu, kas ir uz sirds. Viņš pats saka, ka “vārdi man samisas” (Īj 6,3) un “tādēļ es nesavaldīšu mēli, runāšu gara mokās, gaudošu dvēseles rūgtumu” (Īj 7,11). Ījaba emocionālie vārdi atstāj daudz spēcīgāku ietekmi un ir svarīgāki nekā racionālā pārliecība. Nav pārsteigums, ka viņa runa 7. nodaļā nav nopulēta, ar veiklām definīcijām un vienkāršām aprisēm, jo Ījaba, viņa draugu un Dieva cīņā nekas vēl nebija atrisināts. Ījaba satraukums radās no tā, ka viņš tika vilkts vairākos virzienos, bet nekur nevarēja atrast mierinājumu. Viņš ielūkojas sevī, savās ciešanās un savu personīgo spēku potenciālā, un atklāja, ka ir pārāk vājš, lai sev palīdzētu (Īj 6,1-13). Viņš meklēja palīdzību pie draugiem, bet viņi pameta viņu tad, kad atbalsts bija visnepieciešamākais (Īj 6,14-30). Viņš ieskatījās sevī atkal un secināja, ka nav pierādījumi par pretējo - tukšums, posts un bezcerība ir visas cilvēces liktenis. Viņš beigās skatījās uz Dievu, tomēr lielās ciešanas notrulināja viņa Dieva pieredzi un apturēja viņa saucienus (Īj 7,7-21). Radības galvenais plāns izskatās vairāk domāts nāvei nevis dzīvībai, Ījabs nelūdz neko no Dieva, bet vēlas palikt viens. Šajā runas brīdī viņš atradās neveiksmīgu attiecību vidū gan ar cilvēkiem, gan ar Dievu.

Šīs svētdienas Ījaba grāmatas fragmentā Ījabs ar rūgtām skumjām atskatās un apcer savu aizejošo dzīvi. Viņš pārstāja diskutēt ar draugu Elīfazu un atsāka žēloties. Dzīve ir īsa un nāve ir neizbēgama. Nāves pieredze dzīvē ir paralizējoša. Ījabs dzīvi salīdzināja ar smagu kalpošanu un algotu darbu (Īj 7,1-2) un sevi pašu ar strādnieka dzīvi bez atlīdzības un atpūtas (Īj 7,3-4) un noslēdz savu domu ar savu ciešanu un mirstības attēlu (Īj 7,6). Fragmenta pirmā daļa (7,1-4) rada iespaidu, ka dzīve ir nemitīga vergošana, bet 6. pantā viņš žēlojas nevis par dzīves nebeidzamo ceļojumu, bet gan par dzīves īsumu. Verdzības un smaga darba tēli palīdz Ījabam izteikt domu par dzīvi, kurā cilvēks ir vergs, parādnieks un ieslodzītais. “Kalps” (Īj 7,1) bija algots strādnieks, kurš salīdzinājumā ar zemes īpašnieku parasti bija nabadzīgs. Katrs jēdziens, kuru izmanto Ījabs attiecas uz cilvēkiem, kuru dzīves lielākā daļā ir pūlēšanās, kalpojot citiem, pakļaujoties to gribai, kuri ir ekonomiski spēcīgāki par viņiem. Viņu dzīves ir nabadzīgas, bieži tiek pakļauti ļaunprātīgai izmantošanai un bez nodrošinājuma. Tomēr šajā tekstā uzsvars tiek likts nevis uz šo cilvēku kalpību kā tādu, bet gan uz viņu ilgo gaidīšanu: “alkst, gaida, moku naktis, kad celšos? nakts velkas, apnicis grozos līdz rītausmai”.

Vismaz cilvēkiem ikdienas dzīvē ir pēc kā tiekties - kad pienāks vakars, jo tad strādniekiem izmaksāja dienas algu, lai varētu nopirkt pārtiku (Lev 19,13; At 24,15), bet Ījaba nākotne ir bezcerīga. Viņam likās, ka Dievam nerūp viņa dzīve. Dzīves tēls, ko piedāvā Ījabs, ir tāds strādnieks, kurš nokļuvis nemitīgā dzīves ritmā, ilgojas pēc nākotnes atpūtas brīža, kad par darbu tiks atalgots. Nākotne ir tik ļoti nepieciešama un dzīve ir kā nebeidzama ilgošanās, nekad nesniedz apmierinājumu un ir pārejoša. Ījabs pievērsās savai dzīves pieredzei un raksturo to kā “nicības mēnešus” (7,3). Salīdzinot sevi ar strādniekiem, kuru ilgojas pēc dienas beigām, lai atpūstos, Ījabs saasina savu pieredzi un runā par veltīgiem mēnešiem. Lai gan Ījabs šķietami izlaužas no mūžīgā drūmuma brīža, sasniedzot ilgoto vakaru, viņš atklāj, ka tas ir sliktāks par drudžaino dienu un tāpēc alkst, lai atkal nāktu diena (7,4). Ījaba dzīve ir bezjēdzīgo dienu un nakšu nebeidzams cikls.

Ījabs izmanto audēja atspoles tēlu (7,6), lai paustu savas dzīves sajūtu, kuru sabojājusi nāve. Uzsvars šeit tiek likts uz steigu, ātrumu un nevis uz kustību. Nav tik daudz svarīgi, ka Ījabs raugās uz savām atlikušajām dienām un redz, ka to ir maz, bet ka viņš nojauš, ka viņa dzīve rit garām, ātri un neizbēgami pretī nāvei. Tā ir sava veida paralizējoša nespēja mainīt savu likteni, ņemot vērā nomācošo sajūtu, ka dzīve lido garām. Savā ziņā tas ir nedaudz pretrunā ar to, ko viņš teica iepriekš, ka dzīve ir nebeidzama vergošana un niecība (7,3-4). Šeit Ījabs dzīvi pieredz kā nebeidzamu, bet nākamajā teikumā strauju un ātru. Loģiski domājot nebeidzams un īss ir pretēji jēdzieni, tomēr nāves priekšā divas šīs pieredzes norāda uz atšķirīgu, tomēr saistītu pieredzi. Tā ir Ījaba dzīves un nāves izjūta: no vienas puses sastingusi bezjēdzīga vergošana un veltīga esība, bet no otras puses dzīve ir samaitāta ar neizbēgamu nāvi, un dzīves ātrums un īsums kavē jēgpilnu rīcību

Aprakstīt cilvēku eksistenci kā verdzību nozīmē apšaubīt Dieva radīšanas plānu. Raksti māca, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un cilvēkam ir uzticētas divas svarīgas lietas: valdīt pār zemi (Rad 1,26.28) un sargāt un apstrādāt to (Rad 2,15). Izraēlis ticēja, ka cilvēkiem ir piešķirts cēls uzdevums rīkoties kā Dievam līdzīgiem. Cilvēki ir pārvaldnieki pār Dieva radīto pasauli, kas ļauj radībai piepildīt savu ieceri. Bībeles radīšanas teoloģija atšķiras no pagānu tautu izpratnes par pasauli. Piemēram, Divupes mītā Enūma Eliš jeb "Tas, kas augšā" stāsta, ka dievs Marduks nolēma radīt cilvēkus kā dievu vergus:

“Radīšu mežoni, vārds tam būs “cilvēks”.

Patiesi, mežoni-cilvēku radīšu es.

Lai dievu jūgu nes tas, kalpojot tiem,

Lai var tie dzīvot ērti!” (VI plāksne, 6-9)* 

Ījaba piedāvājums šajā brīdī it kā aicina Izraēli pārdomāt savu radīšanas izpratni. Caur savas pieredzes prizmu, viņš secina, ka Dieva radītā pasaule neatšķiras no tās, kuru ir izveidojis Marduks. Cilvēks ir nolemts smagam darbam, kas nes tikai nerimstošas sāpes un postu. Kā vergi cilvēki kalpo nežēlīgiem un vienaldzīgiem saimniekiem bez jebkādas atlīdzības par savu smago darbu. Ījaba žēlošanās draugiem sagatavo ceļu, lai vērstos tieši pie Dieva. Viņš nelūdza nekādu dāvanu un nepieņēma draugu padomu atzīt savu netaisnību. Viņš īsti nezināja, ko šajā brīdī jautāt Kungam. Vienīgais, ko viņš grib, lai Dievs viņu pamana, jo savādāk viss ir velti. Tik ļoti Dievs bija pārņēmis Ījaba alkas. Ījabs redzēja visu dzīvi kā cīņu un secina, cik bezcerīgas ir ciešanas. Viņš cilvēkus uzlūko kā vergus, kas bija pretēji Atklāsmei, kura cilvēku uzlūkoja kā apveltītu ar brīvu gribu, tomēr Ījaba doma saskan ar Mācību teicēja grāmata, kura uzsver, ka Dievs kontrolē visu.

Svētie Raksti nerada ilūzijas par cilvēka dzīvi un piedāvā mums cilvēku ceļus, kuri ir izgājuši bieži vien lielākiem pārbaudījumiem nekā mēs. Fragmenta sākumā Ījaba uzdotais jautājums ir pamatots: “Vai cilvēkam zemes virsū nav sīvi jācīnās, vai viņa mūža dienas nav kā algādža dienas?” (7,1). Nogurums no dzīves, apmierinātības trūkums, ikdienas grūtības, miesas vājums un dzīves trauslums ved cilvēkus pie dažādiem cilvēciskiem vai galējiem lēmumiem un nav vietas kur patverties vai brīdis atelpai. Tas viss var pārņemt cilvēku, bet tādā veidā var palaist garām citu postu un tas ir grēks. Jēzus Kristus nāca šai pasaulē, lai “moku naktīm” nebūtu vairs varas pār mums, lai tās mūs nemocītu ar savu bezjēdzību, bet Kunga augšāmcelšanās dāvā jaunu dzīvi un apstiprina, ka mēs neesam vergi, bet Dieva bērni. Ījabs māca kā meklēt Dievu lielās sāpes un tukšumā, jo izrādās alkas pēc Dieva var būt lielākas nekā ciešanas un vientulība; izrādās, ka ciešanas atver ceļu uz Dieva dziļāku iepazīšanu; pie patiesāku un precīzāku jautājumu uzdošanas un noderīgāku atbilžu saņemšanas. No tālākās grāmatas gaitas mēs zinām, ka šī cīņa ar Dievu atvēra Ījabam plaši ticības un cerības acis (Īj 19,26-27). Pie dzīvā Dieva pieredzes viņš nonāca tāpēc, ka neskatoties uz visu, vienmēr centās visu attiecināt pret Dievu un neieslīga tikai savā rūgtumā. Ījabs ir Vecās Derības cilvēks, viņš nepazina Jēzu Kristu. Šajā ziņā mūsu situācija ir daudz līksmāka, jo Kungs ar savu krusta nāvi un augšāmcelšanos dāvā patiesu dzīvi, dziedināšanu un prieku.

* Enūma Eliš. Šumeru mīts. VI plāksne, https://tencinu.wordpress.com/2008/09/09/enuma-elis-sumeru-mits-vi-plaksne/

br. Jānis Savickis OFMCap

At 18, 15-20, svētdiena IV, B

At 18, 15-20

Pēdējā janvāra svētdienā vārda liturģija iesākas ar lasījumu no Atkārtotās Likuma grāmatas. Šī grāmata, kas ir viena no piecām Mozus grāmatām (Tora), māca atpazīt un pildīt Dieva gribu. Īpaši tas attiecas uz Desmit Dieva baušļiem jeb Dekalogu, kas ir Dieva gribas pamatprincips, kurš arī ir jāizprot, jāskaidro un jāpiemēro savā dzīvē. Kurš būs tas, kas varēs patiesi skaidrot Dieva likumu? Dievs šajā fragmentā atbild uz šo jautājumu: pravietis, kurš runās kā Dieva vēstnesis, viņam būs autoritāte. Fragmenta sākumā doma, ka pravietis būs kā Mozus - “kā es” (At 18,15), norāda uz to, ka tādam pravietim būs izšķiroša loma tautas dzīvē - līdzīga kā Mozum, jo viņš bija starpnieks starp Dievu un tautu. Šīs svētdienas Evaņģēlijā (Mk 1,21-28) atklājam “kā Jēzus ar savu spēku atbrīvoja cilvēku no nešķīstā gara, kas dara visu, lai katru cilvēku attālinātu no Dieva.” Jēzus atklājas ne tikai kā Likuma skaidrotājs, bet arī aktīvs tā ieviesējs cilvēku dzīvēs. Kristieši šajā pravietī atpazina Jēzu Kristu. 

Upura rituāli Izraelī neizsmēla visas reliģiskās prakses un tāpēc Mozum bija svarīgi uzsvērt vēl vienu svarīgu Dieva gribētu institūtu savā tautā - praviešus. Mozus viena no pēdējām raizēm bija par to, kas turpinās tautu vadīt ar savu autoritāti un līderību pēc viņa paša nāves, kad izraelieši apmetīsies apsolītajā zemē. Tāpēc viņš izveidoja tiesnešu un virsnieku amatus (At 16,18-20), apstiprināja priesteru un tiesnešu varu galvenajā svētvietā (At 17,8-13), radīja iespēju ķēniņa varas nodibināšanai (At 17,14-20) un solīja pravieša funkcijas ieviešanos, kas vedīs tautu ar Dieva autoritāti (At 18,15-22). Praviešu institūta iedibināšana saistījās ar notikumiem arī pie Horeba kalna, kad tauta baidījās no tiešas Dieva balss dzirdēšanas un prasīja, lai Mozus ir viņu vidutājs ar Dievu (At 5,23-27). Dievišķi nozīmēts pravietis, runātu Dieva vārdu, dotu izraeliešiem zināšanas un izpratni, kas ievērojami atšķīrās no kaimiņu tautu dzīvesziņas. Tā kā pravieša vārdiem bija dievišķa autoritāte, tad šādu vārdu neņemšana vērā varēja izraisīt Dieva spriedumu un tiesu.

Īsi pirms Izraela ieiešanas zemē, kura bija pilna ar riebīgām reliģiskām praksēm, Mozus izskaidroja tautai līdzekļus, kā atšķirt patiesu Dieva vēstnesi - pravieti. Kungs nodrošinās praviešu pēctecību izraēliešu vidū un viņi darbosies tautas vidū. Mozus kā paraugpravietis vērsa uzmanību uz to, lai izraeliešu ļoti rūpīgi klausās patiesā pravieša vārdos un izvairās no svešu dievu praviešiem. Atkārtotā Likuma grāmatā pravieši ir pretnostatīti pret pareģiem un zīlniekiem. Dominējošā Babilonas kultūra bija attīstījusi astroloģiju. Kārdinājums to izmēģināt un pārbaudīt kāda ir cilvēka vai valsts nākotne bija liels. Atkārtotā Likuma grāmata uzsvēra, ka cilvēkam pietiek ar Dieva vārdu! Pravietis kā Mozus, saskaņā ar Mozus modeli, būs kā alternatīva pagānu zīlnieku un buršanas praksēm, un kā atbilde uz tautas neuzticību. Pretstatā visu veidu burvjiem un viltus mācītājiem, kuri ar manipulācijas paņēmieniem centās saskatīt vai ietekmēt Dieva gribu, patiesais pravietis būs kā Dieva runasvīrs, kurš kalpos Dievam. Viņš dos cilvēkiem Dieva gribu un vārdu. Protams, tas nenozīmē, ka tikai viņš būs atbildīgs par par tautu, lai tā nepieņemtu kanāniešu maģiskās ieražas (At 16,21-17,7) un pat bērnu upurēšanas (At 18,9-14), atbildība gūlās arī uz tiesnešiem, priesteriem, ķēniņiem un praviešiem.

Šāda pravieša nepieciešamība bija izteikta un tāpēc šajā fragmentā var lasīt šādas vajadzības aktualitāti (At 18,16-17) un Dieva apstiprinājumu, ka Viņš dos šādu pravieti kā Mozus tautai. Dieva tautai vajadzēja vadītāju Derības jautājumos, un tāpēc pravieša loma un viņa precīzu funkciju noteikšana bija ļoti svarīga. No vienas puses šāds pravietis nodotu Dieva gribas skaidrojumus. No otras puses radās jautājums, kā tautai atpazīt šādu pravieti, lai neskraidītu pēc katra, kurš apgalvo, ka viņam ir dievišķa autoritāte. Fragmenta pēdējais teikums cenšas atbildēt uz šīm raizēm: patiesam pravietim jārunā tikai Dieva vārdā un nevis citu dievu vārdā! Tomēr robežas šeit ir pārāk plašas un tautai nedot konkrētu atbildi. Pravieši, kuri sludina svešu dievu vārdā vēl var atpazīt, bet kā atpazīt to, kas māca Dieva vārdā? Kurš ir tas īstais? Kā atšķirt vai pravietis ir īsts, ja viņš sludina Dieva vārdā. Šeit var izdalīt divus kritērijus. Pirmkārt, ja vārds nav patiess - burtiski “vārds nebija/nav” vai “vārds nebija noticis” (At 18,22), tad tas nozīmē, ka šim vārdam nebija seguma, tas nebija saskaņā ar Dieva vārdu, kas jau iepriekš bija pateikts un tāpēc tas jaunais vārds ir ļoti aizdomīgs. Otrkārt, vārds nepiepildījās. No vēlākās Izraela vēstures zinām, ka šie divi kritēriji nebija vienīgie. Drīzāk ar tiem pravietis pamazām ieguva savu reputāciju kā patiess Dieva vārda sludinātājs. Piemēram, ja Dieva pravietis pasludināja tiesu un aicināja atgriezties, būtu bezjēdzīgi gaidīt un pārbaudīt, vai spriedums nāks un tikai pēc tam nožēlot grēkus un gandarīt. 

Tora un pravieši veido lielāko Vecās Derības iedalījumu. Tora uzsvēra atbildību par savu rīcību. Pravieši parasti pasludināja Dieva vārdu, skaidro kā rīkoties jaunās dzīves situācijās. Svarīgi izprast, ka pravieši Izraelī vairāk nodarbojās ar tagadni un nevis ar tālu nākotni. Nākotnes pareģošana ir vispopulārākā pravietojumu izpratne ārpus bibliskās pasaules. Šajā fragmentā var lasīt to reto reizi, kad pravietojums ir par nākotni. Pravieši nebija vienkārši dievbijīgi cilvēki. Ja pat daži no viņiem varēja izcelties no priesteru vidus, viņi atradās ārpus ierastajām sabiedrības institūcijām. Viņu loma bija izaicināt valdošu eliti un sociālo kārtību, atgādināt līderiem un tautai par pienākumu pret Derību ar Dievu, un brīdināt par Derības ignorēšanu. Pravietis saņēma aicinājumu vai pat zināma veida spiedienu no Kunga, kā par to varējām pārliecināties iepriekšējās svētdienas lasījumā no Jonas grāmatas, īpašas pilnvaras, vēsti un misiju. Pravieša misijas apstiprinājums tautā bija ievērojams atzinums, kas tika piešķirts viņa balsij ārpus ierastiem varas institūtiem. Savā ziņā liela daļa dzīves bija atkarīga no “ārējās” balss un ne tikai no valdniekiem, saimniecības dzīves, tradīcijām un pasaulīgām intrigām. Ticības kopiena nebija autonoma un nevarēja darīt ko vien vēlas, jo vienmēr varēja parādīties kāds pravietis. 

Izraela vēsturē pēc Mozus bija daudzi patiesi pravieši, bet neviens no viņiem netika pielīdzināts Mozum - “kā es” - un nedarīja tādus Dieva vadītus darbus kā viņš. “Izrealā vairs nebija neviena tāda pravieša kā Mozus, ko Kungs bija pazinis vaigu vaigā! - ar tādām zīmēm un brīnumiem, [...] ar tādu stipru roku un lielām briesmām, ko Mozus bija darījis visa Izraela acu priekšā! (At 34, 10-12). Vēlākos jūdu rakstos un Jaunajā Derībā jau varam lasīt izteiktu uzsvaru, ka šis pravietis būs laika beigu mesiāniska persona vai kāds, kas sludinās mesijas ierašanos (Jņ 1,21.25; Apd 3,22; 7,37). Paralēles starp Jēzu un Mozu ir pārsteidzošas. Piemēram, Mateja Evaņģēlijs vēlas īpaši uzsvērt šo līdzību un parādīt Jēzu kā jauno Mozu. Jēzus pārveidošanās notikumā (Mk 9,2-13) Mozus un Elija parādījās, un balss no debesīm pasludināja “Šis ir mans mīļotais Dēls, viņu klausiet” (Mt 9,7). Mozus pieminēšana un vārdi “viņu klausiet” sasaucas ar šīs svētdienas fragmenta sākumu: “klausiet viņu” (At 18,15). Pēteris īpašā veidā sasaistīja Atkārtotā Likuma grāmatas fragmentu ar Jēzus personu, un savā otrajā sprediķī (Apd 3,22-23) pasludināja, ka šis senais pravietojums Viņā ir piepildījies. Jēzus piepildīja šo seno pravietojumu, jo Viņš varenā vaidā vēlas stāties pretī visiem ļaunajiem spēkiem, kas var sajaukt ticību un vispilnīgākajā veidā ir tas, kas no "ārienes" ienāk mūsu pasaulē, institūcijās, varas mehānismos un ieražās, lai atgādinātu Dieva gribu un dāvātu brīvību no visa, kas paverdzina. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jon 3,1-5.10, svētdiena III, B

Jon 3,1-5.10

24. janvāra svētdienas vārda liturģijā pirmais lasījums tiek ņemts no Jonas grāmatas, kas ir viena no pārsteidzošākajām Vecās Derības grāmatām. Šīs svētdienas fragments veido grāmatas centrālo vietu, kur Dievs žēlsirdīgi vēršas pie grēcīgās Ninives pilsētas. Iepriekš no grāmatas zinām, ka Dievs uzrunāja pravieti Jonu un vēlējās, lai viņš pasludinātu Ninives pilsētai (mūsdienu Irāna) Dieva vārdu. Pravietis nebija ieinteresēts šajā misijā un devās pretējā virzienā - uz Taršīšas pilsētu (mūsdienu Spānija). Kad Dievs aicina, tad cilvēkam ir vairākas iespējas. 17. janvāra svētdienā mēs lasījām kā jaunais Samuels saka Kungam ”es te!”. Abrahams pieņēma Dieva aicinājums. Mozus centās pretoties un jautāja: “Kas tad es tāds esmu?” (Izc 3,11), taču piekrita. Pravieši bieži iebilda Kungam un atsaucās uz savām neprasmēm. Jeremijs bijās, jo bija kā jau zēns, kurš nezināja, ko lai runā (Jer 1,6). Isaja jutās necienīgs: “man ir nešķīstas lūpas” (Is 6,5). Savā ziņā svēto vīru šaubas par sevi bija viņu svētuma liecība. Savukārt Jonas ļoti izcēlās ar savu negribēšanu un viņš kā Adams slēpās no Dieva.

Dievs ļoti pacietīgi apgājās ar Jonasu un deva viņam otro iespēju. Ko viņš darīja šoreiz? Pēc neveiksmīgas bēgšanas un pieredzējis Dieva aizsardzību Jonas otro reizi saņēma Dieva vārdu un pieņēma to. Grāmatas sākumā Dievs uzrunāja Jonasu (1,2), bet tālāko notikumu laikā viņš nedzirdēja Dieva vārdu, tikai neparastus un zīmīgus notikumus. Savas dzīves notikumos viņš piedzīvoja spēcīgu Dieva iesaisti un šīs svētdienas fragmentā Dievs uzrunāja viņu atkārtoti. Jonas šoreiz nebaidījās un saņēma īsāko pravietisko vārdu: “Vēl četrdesmit dienas, tad Ninive tiks sagāzta!” (Jon 3,4). Viņš vairs nepretojās sludināt šo īso vēsti savas tautas pretiniekiem - asīriešiem un pagāniem. Savā ziņā tas bija īsākais iespējamais pravietojums vai sprediķis kādu varēja dzirdēt no Vecās Derības praviešiem.

8. gs. pirmajā pusē pirms Kristus Ninive nebija Asīrijas galvaspilsēta, bet bija svarīgākā impērijas pilsēta. Grāmatā lasām, ka “Ninive bija Dievam liela pilsēta - cauri tai jāiet trīs dienas” (Jon 3,3). Vai šī pilsēta bija tik liela? Ninive nekad nav bijusi lielāka par aptuveni pieciem kilometriem diametrā. Viens no skaidrojumiem varētu būt šāds: tajā laikā sūtnim, kas ieradās pilsētā bija nepieciešamas trīs dienas. Pirmajā dienā sūtnis vai kāda augsti stāvoša persona ieradās, izmitinājās, atrada attiecīgos varas pārstāvjus un uzrādīja savas pilnvaras. Otrajā dienā viesi uzņēma atbildīgā amatpersona un kārtoja ar viņu darījumus, bet trešajā dienā tika sniegta oficiālā atbilde. Ja tā skatās uz šim trīs dienām, tad Jonas palika pie vienas dienas un tas nozīmē, ka sazinājās ar varas pārstāvjiem par savu misiju. Senatnē praviešus bieži pielīdzināja vēstniekiem, jo viņi pārstāvēja Dievu, un tāpēc viņiem bija zināma veida diplomātiskā imunitāte un autoritāte (piem., 1 Ķēn 2). 

Nepazīstams svešinieks sludināja pazudināšanu. Kā to varēja uztvert niniviešī? Vai viņa vārdus varēja ignorēt? Vairāk kā gadsimtu vēlāk pravietis Jeremijs sludināja postu Jeruzālemei un izraelieši viņu apcietināja un ieslodzīja par nodevību (Jer 26,8), kaut arī viņš bija labi pazīstams kā pravietis. Dievs brīdināja niniviešus, ka pēc četrdesmit dienām nāks sods pār pilsētu. Viņi noticēja Dievam pirmajā pravieša sludināšanas dienā, vēl pirms oficiālās pieņemšanas un uzsāka gandarīt. Kas varēja likt lielam cilvēku skaitam uzklausīt svešzemju pravieša vēsti? Pirmkārt, viņi bija gatavi pieņemt praviešus no ārzemēm, jo daudzdievība pieļāva simtiem dievus, kur varēja ietekmēt viņu dzīves. Dažādās ārzemju delegācijās varēja būt iekļauti pravieši, kuri arī piedalījās pārrunās. Ja niniviešu dievi un zīmes atbalstīja Jonasa vēsti, tad viņi vēl jo vairāk uzticējās viņam.

Niniviešu atbilde no vienas puses bija ierasta, bet no otras netipiska. Nav saglabājušās liecības par gavēšanu Asīrijā vai Babilonā, bet ir piemēri, kad valdnieki uzvelk maisus kā gandarītāji un grēcinieki. Ierasti dievības nomierināja ar noteiktiem rituāliem (upuri u.c.) vai burvestībām, kurām bija jāaptur dievu dusmas. Ninivieši uzsāka gavēni, kas vairāk bija raksturīgs izraeliešiem. Niniviešī varēja skaidri nezināt, kādā veidā viņi ir sadusmojuši Izraela Dievu, tomēr viņiem bija iespēja no Jonasa uzzināt kā var uzrunāt šo Dievu. Asīrieši bija politeisti un nevarēja izprast viendievību, Derību un Likumu. Ninivē atradās Ištaras, Nabu, Asura, Adada, Ninurta u.c. dievību tempļi.

Asīriešus tik radikāli rīkoties varēja piespiest četri iemesli: ienaidnieku uzbrukums; pilnīgs saules aptumsums; bads un slimības uzliesmojums, un lieli plūdi. 8.gs. pirms Kristus Asīrija pārdzīvoja vairākus iebrukumus, lielu zemestrīci un 763. gada 15. jūnijā pilnīgu saules aptumsumu. Tajā gadsimtā Asīrija pieredzēja arī badu un dumpjus. Zīmju meklēšana dabas pasaulē un to sasaistīšana ar dieviem bija ierasta prakse. Pastāvēja vēl citas zīmju meklēšanas metodes, kurām nebija tik tūlītēja un visaptveroša ietekme kā šim četrām. Viena no visbiežāk sastopamajām iespējām meklēt zīmes bija pārbaudot katru dienu upurēto dzīvnieku iekšas. Tika uzskatīts, ka tādu orgānu nieru vai aknu izvietojums dod labvēlīgas vai nelabvēlīgas zīmes. Citas zīmes ņēma no dzīvnieku uzvedības, putnu lidojuma un debesu ķermeņu kustībām. Ja zīmes bija nelabvēlīgas kādu laiku pirms Jonasa ierašanās, tad cilvēki varēja viegli pieņēmuši viņa vēstījuma patiesumu, apstiprinājumu saviem novērojumiem. Māņticīgi un satraukti pilsētnieki varēja tik ātri reaģēt uz pravieša vārdiem un meklēt risinājumu savām problēmām.

Izraela praviešu vēsts reti bija tik patīkama kā kristiešu misionāru priecīgā vēsts! Jonasa vēstījumā nav ne miņas no aicinājuma uz grēku nožēlošanu vai aicinājuma atcelt viņu viltus dievus. Nav ne vārda par to, ko Dievs no viņiem vēlas, ne apsūdzības par viņu ļaunajiem darbiem. Senajā pasaulē pravietis nenāca, lai sniegtu visaptverošu teoloģiju vai pievērstu noteiktam reliģiskam uzskatam. Jonas nelika viņiem mainīt ticību un neapšaubīja viņu dievus. Pravietis nāca pasludināt tikai Dieva vārdu: “Vēl četrdesmit dienas, tad Ninive tiks sagāzta!” (Jon 3,4). Asīrieši pazina savus praviešus, kuri bija arī padomdevēji valdniekiem. Pravietojumi no Asīrijas valdnieka Ašurbanipala (685-627 g. pirms K.) laikiem vienmēr ir pozitīvi, apstiprina ķēniņa rīcību, lēmumus un politiku, bet šeit ieradās kāds un neliekuļoja.

Dieva žēlsirdība un vēlme saglabāt Jonasa dzīvību, lai viņš pasludinātu niniviešiem Dievā vārdu bija liela. Dievs rūpīgi klausījās Abrahama lūgumus saudzēt Sodomu (Rad 18), Mozus lūgumus saudzēt tautu (Izc 3-4), piedeva Dāvidam (2 Sam 12) un Jēzus deva otro iespēju Pēterim (Jņ 21,19). Jonasam pēc bēgšanas arī radās otrā iespēja īstenot savu misiju. Ninivieši saņēma lielu žēlastību, jo “Dievs redzēja viņus tā darām, ka tie atgriezušies” (Jon 3,10). Šie vārdi nenozīmē, ka Dievs redzēja viņu gandarīšanas maisus un pelnus, bet viņi mainīja savu ļauno dzīvi. Ninivieši nožēloja savu netaisnību, bet neatteicās no saviem dieviem. Tieši tāpēc tiek rakstīts, ka Dievs redzēja viņu rīcību jeb dziļāku personisku atskārsmi un labākas sabiedriskās attiecības. 

Tieši par kādiem grēkiem bija jānāk sodam mēs nevaram izlasīt grāmatā. Taisnīguma un harmonijas trūkums sabiedrībā visbiežāk izsauca Dieva dusmas. Tāpēc var pieņemt, ka Ninivē ar to bija lielas problēmas. Dievs viņiem piedeva netaisnību, kas valdīja pilsētā un nesodīja viņu reliģisko piederību. Dievs atšķirībā no Jonasa tiek attēlots kā personisks, zinošs, iejūtīgs un vēlas darboties. Tas, kas Dievu satrauc ir grēks, kas ir šaušalīgs notikums. Grēks izsauc Dieva dusmas, bet tai pat laikā arī parāda Viņa dziļo un gādīgo mīlestību un žēlsirdību. Jonasa grāmata sniedz mums pārsteidzošas atšķirības starp niniviešiem un Jonasu. Niniviešiem bija nepieciešama viena diena, lai nožēlotu un atgrieztos, bet Jonasam, kurš pazina un ticēja Dievam, daudzas dienas, bēgšanas, neklausīšanās un tikai vēlāk pieņēma Dieva gribu un gāja uz Ninivi pasludināt cilvēkiem Dieva vārdu. Dievs vienmēr vēlas panākt labu, bet Jonasam to bija grūti saprast. Atklāt, ka Kungs ir labs var dāvāt lielu prieku un jēgu ceļā kopā ar Kungu pat grūtās un nesaprotamās situācijās. Vai Dievs uzrunā Samuelu vai Jonasu, vai mani, piedzīvojums kopā ar Kungu katram ir ļoti personisks, bet kopīgs visiem ir tas, ka Dievs ir ļoti gādīgs, mīlošs, žēlsirdīgs, kaltēšošs un konkrēts. 

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Sam 3,3b-10.19, svētdiena II, B

1 Sam 3,3b-10.19

17. janvāra svētdienā pārdomāsim lasījumu no Pirmās Samuela grāmatas, kurā var iepazīties ar pēdējā Izraela tiesneša Samuela aicināšanu, kuru Kungs kā jaunu cilvēku klusā, bet pārliecinošā veidā aicināja sev sekot. Tiesnešu jeb soģu laikā Izraelis bija palicis bez dzīves, ticības un morāles orientieriem. Samuela persona parādījās brīdī, kad tiesnešu laiks noslēdzas un tautai draudēja vislielākā katastrofa - Dieva godināšanas degradēšanās un izzušana. Viņa kalpojums ritēja tautai ļoti tumšos laikos. Filistieši atņēma Derības Šķirstu (1 Sam 4). Šķirsts simbolizēja Dieva varu un klātbūtni tautas vidū, un ap to notika svarīgākie kulta rituāli. Dievs vēlējās atjaunot attiecības ar savu tautu caur cilvēku, kurš Viņu patiesi godinātu un sāka aizpildīt garīgās vadības trūkumu Izraelī un izvēlējās Samuelu. Dievs pagodina tos, kas pagodina Viņu. 

Lai saprastu svarīgu Bībeles cilvēka lielumu bieži ir jāvēršas pie brīža, kad Kungs aicina cilvēku, jo tajā notikumā atklājas daudzas būtiskas detaļas un spēka avots tālākai darbībai. Pirmkārt, vienmēr ir jāatceras, ka iniciatīva ir Dieva pusē un tas neattiecas tikai uz biblisko pasauli, bet arī uz katru ticīgo. Kunga žēlastība mūs apsteidz. No Abrahama līdz manam šodienas “es” Dievs vienmēr ir pirmais, kas uzrunā un cilvēks ir tas, kas atbild.

Iepriekš grāmatā var lasīt kā priestera Ēli nams un dēli tika noraidīti un atzīti par necienīgiem, bet Samuels Kunga acīs izrādījās tīkams (1 Sam 2,26). Šī atšķirība jau parādījās starp Samuela māti Annu un Ēli: Anna bija dievbijīga, bet Ēli neadekvāts. Ēli bija svētnīcas cilvēks, ievēroja priekšrakstus, tradīcijas un veica rituālus, tomēr, kā viņa laika biedri, viņš nepazina Dieva vārdu. Tomēr vajadzīgajā brīdī atpazina Kunga iniciatīvu, jo bija godīgs un atvērts uz Dieva darbību. 

Samuela aicināšana ir viena no pazīstamākajām Bībeles ainām, kur Dievs aicina cilvēku noteiktai misijas īstenošanai. Dievs neskatās uz personas lielumu, bet izvēlas cilvēkus saskaņā ar savām iecerēm. Samuels bija vēl zēns, bet pēc daudziem gadiem viņš aicinās jaunu ganu - Dāvidu kļūt par Izraela ķēniņu. Lasot Bībeli rodas priekštats, ka Dievs speciāli izvēlas cilvēkus ar kuriem neviens nerēķinās. Pirms savas aicināšanas Samuels savā ticības pieredzē bija līdzīgs Ēli - formāla Dieva pieredze, tomēr tas nenozīmē, ka neautentiska un liekulīga. Viņš cienīja Ēli un bija gatavs celties nakts vidū, lai viņam palīdzētu.

Atšķirības, kas iezīmējas starp Annu un Ēli padziļinājās tagad jau starp Samuelu un Ēli, kurš “bija atgūlies savā vietā un viņa skatiens sāka tumst, ka nevarēja redzēt” (1 Sam 3,2). Senajā pasaulē tika uzskatīts, ka persona, kas guļ svētnīcā var saņemt īpašu dievišķu atklāsmi. Cilvēki varēja pat veikt upurēšanas rituālus un pavadīt nakti svētnīcā, lai saņemtu atklāsmes. Taču Samuels vienkārši pildīja savus pienākumus un negaidīja nekādas atklāsmes. Nevienā seno Tuvo Austrumu literatūras piemērā nav atrodamas neapzinātas šāda veida pieredzes * un tieši tas notika ar Samuelu, kurš guļot svētnīcā negaidīja Kungu.

Gulēšanai un aklumam ir spēcīga simboliska nozīme. Šīs svētdienas fragmentā Ēli trīs reizes lika Samuelam iet gulēt pēc tam, kad Kungs viņu sauca (1 Sam 3, 5.6.9), tomēr, kad zēns dzirdēja Kunga balsi, viņš uzreiz piecēlās. Līdzīgi rīkojās viņa māte Anna, kurai bija raksturīga aktīva stāja (1 Sam 1, 9.18.19.26). Klausīšanās rūpes raksturoja Samuela dzīvi. Neskatoties uz tādu kā Ēli spiedienu uz gulēšanu, Samuels saglabāja možumu. Samuels svētnīcā veica priesteriskas (1 Sam 2,18) un pravietiskas darbības. Kāpēc Samuela persona ir tik svarīga un tik liels uzsvars tiek likts uz viņa aicinājuma notikumu? Grāmatas autors mēģina parādīt, ka ķēniņu Dāvidu izvēlēja un iecēla amatā Dieva izvēlēts pravietis, bet ne viltvārdis. 

Kungs uzrunāja Samuelu un viņš atbildēja “Es te!”. Šāda atbilde norāda uz viņa gatavību klausīties un paklausīt. Līdzīgā veidā pirms viņa uz Kunga vārdiem atbildēja Abrahams (Rad 22,1.11), Jēkabs (31,1; 46,2), Jāzeps (37,13) un Mozus (Izc 3,4). Pēc viņa Dievs aicināja praviešus (Is 6; Jer 1,4-10; Ez 1,1-3,16). Samuels iekļaujas lielā un garā Kunga aicināšanas vēsturē, kurā cilvēki kļuva par Dieva gribas sludinātājiem.

Vien sākumā Samuels domāja, ka balss, kas viņu uzrunā ir Ēli balss. Nav jābrīnās, ka svētnīcā gulošs zēns nesaprata, kas notiek, jo “Kunga vārds tajā laikā bija retums” (1 Sam 3,1). Samuels bija jauns, nepieredzējis un varēja nesaprast, kas ar viņu notiek. Ēli saprata, ka notiek kaut kas neparasts un lika uzsākt sarunu ar balsi. Trešajā reizē Dievs uzrunāja Samuelu daudz intensīvāk nekā iepriekš un atkārto viņa vārdu divas reizes. Samuels atbildēja Dievam kā Ēli viņam teica: “Runā! Tavs kalps klausās”, bet aiz uztraukuma vai neziņas izlaida vārdu “Kungs”.

Fragmenta beigās tiek sniegt nelieks apkopojums par to, kas notika tālāk ar Samuelu. Ēli ar saviem dēliem vēl kādu laiku turpināja kalpot svētnīcā, bet tauta vairāk uzmanības sāka pievērst Dieva vīram. Priesteris zaudēja savu ietekmi dēļ savas pašapmierinātības un bezdarbības. Savā ziņā Šīlo svētnīca palika otrajā plānā, jo bija skaidrs, ka Dieva klātbūtne īpašā veidā bija kopā ar Samuelu. “Kungs bija ar viņu” (1 Sam 3,19) - tie ir spēcīgi un nozīmīgi vardi, un atkal atsauc atmiņa vairākas lielas personas pirms viņa. Līdzīgi Dievs bija ar Īzāku (Rad 26,3), Jēkabu (Rad 31,3), Mozu (Izc 3,12), Jozu (Joz 1,5) un Gideonu (Ties 6,16). Protams, ka “Kungs bija ar viņu”, bet svarīga ir arī nerakstītā atbilde, ka “viņš bija ar Kungu”. Svarīgākais šāda veida dialogs, kur atklājas kopība ar Kungu notika starp eņģeli un Mariju: eņģelis teica “Kungs ir ar tevi!” (Lk 1,28) un paskaidroja viņas misiju un Marija atbildēja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda” (Lk 1, 38). Dievs arī nostiprināja Samuela autoritāti un piepildīja caur viņu visus savus vārdus. Samuels sniedz lasītājam priekšstatu par vadītāju, kurš ir Dieva Vārda cilvēks. Viņš bija viens no lielākajiem Vecās Derības vīriem, kurš spēja uzņemties atbildību par sevi un citiem.

Samuela ceļš veda no ārējas un rituālas dievbijības uz dziļu Dieva pieredzi, kurā ir daudz Kunga noslēpumi un Dieva vārda klātbūtne. Viņš izgāja no priestera Ēli ietekmēs ēnas un sāka klausīt Kungam, kurš viņu veda pa brieduma un patstāvīgas domāšanas ceļu. Kungs aicina uz grūtām lietām, īpaši tiem, kas pieķērušiem ārējām formām, jo Viņš var aicināt tās atstāt un veikt pārsteidzošas darbības. Samuels tika aicināts kļūt par pravieti, kas neapmierinās ar esošo stāvokli un valdošajiem uzskatiem, bet sludināja Dieva vārdu, kas ieviesa īstenas pārmaiņas viņa un tautas dzīvē. Dievs aicina katru cilvēku un katrs pieredz šo aicinājumu savādāk, tomēr bibliskais modelis kādu piedzīvoja Samuels visiem ir vienāds: Kungs ar savu iniciatīvu ienāk cilvēka dzīvē, bet cilvēks nostājas izvēles priekšā. Samuels savu aicinājumu pieredzēja svētnīcā un šī patiesība ir aktuāla joprojām, jo aicinājumu ticīgais vispilnīgāk var atklāt Baznīcas kopienā, draudzē, kurā lūdzas un klausās Dieva vārdu. Samuela gadījumā bija nepieciešama zināma palīdzība no priestera Ēli un pacietība, lai pakāpeniski atklātu, ka Kungs patiešām viņu uzrunāja. Katrs ticīgais stāv līdzīgu izaicinājumu priekšā, lai arvien dziļāk iepazītu Kungu, kurš mums atklājas nevis uz mūsu noteikumiem, bet ar savu pārsteidzošu vārdu. 

*John H. Walton, Victor H. Matthews, Mark W. Chavalas, The IVP Bible Background Commentary: Old Testament, Downers Grove: InterVarsity Press 2000. P. 285.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 42, 1-4.6-7, Kunga Kristīšanas svētki, B

Is 42, 1-4.6-7

Jēzus Kristus Kristīšanas svētdienas vārda liturģijas pirmais lasījums ir no pravieša Isaja grāmatas. Šī ir pirmā no četrām Kunga Kalpa dziesmām (Is 42, 1-7; 49, 1-6; 50, 4-9; 52,13 - 53,12). Iepriekš šeit apskatījām trešo Kalpa dziesmu (Is 50, 4-7). Pravietis Isaja parāda Kunga kalpu kā kādu, ko prezentē pats Dievs, jo viņam nav ne vārda, ne radurakstu, bet tikai pats apzīmējums “kalps”. Šis kalps pēkšņi parādās 42. grāmatas nodaļā bez jebkāda ievada - vienkārši Dievs sāk runāt! Šādā pēkšņā veidā parādot mums savu kalpu, Dievs aicina mums arī spert soli uz priekšu, atbildēt uz šo Viņa iniciatīvu. Kas ir šis kalps par kuru Isaja grāmatā varam lasīt četras reizes? Kristieši kalpa tēlā atpazīst Jēzus Kristus personā. Pirmā dziesma palīdzēs padziļināt izpratni par Jēzus Kristus misiju pasaulē. 

Jau pirmie fragmenta vārdi norāda, ka Dievs ar šo kalpu apietas ar īpašu uzmanību un rūpēm. Viņš izceļas starp citiem cilvēkiem, jo pār viņu nemitīgi ir Kunga Gars, kas ļauj īstenot savu misiju. Gara stiprinātā persona atgādina mesiānisko ķēniņu (Is 11,1-9). “Tautas” par kurām raksta pravietis ir visa pagāniskā pasaule, bet “taisnība” - tā ir Dieva mācība, kuras mērķis ir izveidot labas un sakārtotas  cilvēku attiecības ar Dievu. Galvenais vārds fragmenta pirmajā daļā (42,1-4) ir “taisnība/tiesa”, jo parādās trīs reizes. Tuvajos Austrumos ķēniņš bija atbildīgs par taisnīguma ieviešanu sabiedrībā. Šeit ir kaut kas vairāk par morālisko vai likumisko pareizību. “Taisnīgums” aptver visas mūsu ilgas pēc labākas dzīves un pasaules. Taisnīga pasaule pravietim Isajam ir sabiedrība kādu to vēlas redzēt Dievs - bez destruktīvas elkdievības. “Taisnība” arī šeit ir domāta kā “tiesa”. Šī “taisnība” sasniegs visu pasauli un šāda vēlme norāda uz Kunga karalisko atbildību par visu cilvēci, un vēlmi to glābt un uzrunāt. 

Taisnības vienmēr ir par maz, vai arī tā ir pārāk maiga vai arī stingra. Nepatīkamākais var šķist ir tas, ka to nesaņem tie, kam to vajadzētu. Pasaule šo sabiedrības prasību cenšas dažādos veidos apmierināt, pieņemot jaunus likumus un veicinot dažādus uzvedības modeļus. Kunga kalpa rīcība būs pārsteidzoša un neiekļausies pierastajās ieražās. Viņš rīkosies pretēji tam kā lietas kārtoja pasaules varenie. Tieši šo vārdu tapšanas laikā Persijas ķēniņš Kīrs sakāva Babilonas impēriju un ļāva Izraelim atgriezties savu tēvu zemē. Ja senatnē tika iecelts jauns ķēniņš, tad viņa kalpi pasludināja jauno valdnieku un kārtību, bet Kunga kalps “nebrēks un neklaigās, ielās nedzirdēs viņa balsi” (Is 42,2). 

Kalps būs maigs un rāms, un viņa balss nebūs kā pasaules vareno balss, kas izsauca cilvēkos trauksmi un bailes. Viņš nebūs uzbāzīgs un nogurdinoši nerādīs uz netaisnību, bet pacietīgi staigās no mājas uz māju, lai pārliecinātu un atgrieztu. Viņš nebūs pretenciozs, bet iejūtīgs pret vājajiem un tiem, kas nevar atrast sev vietu pasaulē. Lai izteiktu mīlestību pret to, kas “nolemts” krišanai, pravietis raksta: “aizlauztu niedri viņš nenolauzīs, kvēlošu degli viņš nenodzēsis” (Is 42,3). Viņš neizsauks riebumu, bet prieku. Viņš būs kā pretstats iekarotājam Kīram, kurš iet “pār valdniekiem kā pār glūdu, kā podnieks, mīcīdams mālus!” (Is 41,25). Kīrs mīdīja cilvēkus, bet Kunga kalps Jēzus dziedinot cilvēkus nevēlējās par to bazūnēt (Mt 12,15-21). Cietošos Viņš atgrieza pie cienīgas dzīves un neizmantoja savu spēku, lai iegūtu sev priekšroku cilvēku starpā. Viņš neizmantoja viltību un vardarbību. Maigais kalps spēj nest taisnību tautām. 

Darbosies viņš klusi un mierīgi, bet tik ilgi kamēr “nepiepildīs taisnību uz zemes” (Is 42,4). Šāda darbības metode var šķist lēna, līdz galam neiedarbīga vai pat neiespējama. Tomēr Dievs vēlas iet pretī katram cilvēkam, kuram vājums un grēks atņem spēku, lai personiskā līmenī atbalstītu cilvēku: “es tevi tveru pie rokas” (Is 42,6). Kunga kalps kļūs “par derību tautai” (Is 42,6) jeb līdzekli ar kuru Dievs vienosies ar savu tautu un visu pasauli. Viņš būs gaisma, kas spīdēs par visas cilvēces dramatisko un līkločaino vēsturi. Viņš dāvās skaidrību un gaismu tiem, kas ir sapinušies sevī un “mīt tumsā” (Is 42,7). Kungs vēlas cilvēkiem atgriezt spēju redzēt patiesību, kas tiek kavēta grēka dēļ. Kalps būs vienīgā alternatīva mūsu elkiem. Interesanti, ka nepareizi izprasta taisnība arī var kļūt par elku. Piemēram, ja ticīgais  aizraujas ar dažādām varas teorijām un to darbību pasaulē, viņš var sākt visur to atklāt un pat līdzcilvēkos saskatīt šo spēku darbību, bet neredzēt Dieva darbus. Tā ir bīstama elkdievības forma, kuras dažādas izpausmes mūsdienās sagroza ticību un tai kaitē.  

Jaunajā Derībā visvairāk citātus var atrast no Psalmu grāmatas, bet otrā viscitētākā ir pravieša Isaja grāmata. Turklāt citāti bieži paši par sevi var likties ne tik svarīgi, bet savu piepildījumu atrod Evaņģēlija vēstījumā. Tas attiecas arī uz šīs svētdienas lasījumu (Is 42,1-4 tiek citēts Mt 12,18-21). Pirmbaznīcā Isaja grāmata bieži tika uztverta kā “piektais Evaņģēlijs”. Svētais Hieronīms (347-420) izteicās, ka pravietis Isaja “ir jāsauc par evaņģēlistu nevis par pravieti, jo viņš apraksta visus Kristus un Baznīcas noslēpumus tik skaidri, ka kāds varētu domāt, ka viņš sastāda vēsturi, kas jau ir notikusi un nevis pravieto par to, kam jānāk”.* Isaja grāmata ir ļoti svarīga, lai padziļinātu kristiešu izpratni par Jēzu Kristu. Īpaši tas attiecas uz pravietojumiem un to piepildījumu. Kunga Kristību svētkos piepildās pravieša vārdi un virs Jordānas upes nāk Dieva Gars un balss: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts” (Mt 3,16-17). Ar Jēzus Kristus Kristību notikumu iesākās Viņa taisnības misija pasaulē, kas cilvēkiem ar pasaulīgu domāšana, kas “lauž aizlauztas niedres” ir grūti saprotama, bet tiem, kas atvērti uz Dieva Garu, liels prieks un mierinājums. 

*Jerome, Isaiah 1-39, Preface to Isaiah 1,1. Ancient Christian Commentary on Scripture, Downers Grove: InterVarsity Press, 2004.

br. Jānis Savickis OFMCap