Ps 118, 1-2, 16-17, 22-23, Lieldienu vigīlija

Ps 118, 1-2, 16-17, 22-23

Lieldienu svētkos Baznīca piedāvā ļoti bagātīgi klātu Dieva vārda galdu un tāpēc interesanti būtu izvēlēties pārdomāt tādu Svēto Rakstu fragmentu, kas varētu sasaistīt visus lasījumus kopā. Iespējams, 118. psalms ir tāds, kas var palīdzēt iedziļināties Pashas noslēpumos īpašā  veidā. Pagājušogad no Lieldienu vigīlijas vārda liturģijas šeit tika apskatīts pirmais lasījums no Jaunās Derības - vēstule Romiešiem (6, 3-11)*. Pēc vēstules Romiešiem un pirms Evaņģēlija tiek dziedāti 118. psalma fragmenti. Šis psalms vairākas reizes tiks atkārtots pirmajā svētku nedēļā (svētku oktāvā); tas ielūdz klausītājus uz liturģiskajām svinībām, kas ne tikai atkārtojas ik gadu, bet var reāli mainīt cilvēka dzīvi. Šis psalms aicina visas tautas pielūgt Kungu un nevēlas nevienu atraidīt. 118. psalms tiks apskatīts vispārīgi un nedaudz vairāk uzmanības tiks pievērstas dažiem pantiem, kurus klausīsimies vigīlijas liturģijā. 

118. psalma sākotnējā pielietošana bija saistīta ar Izraēla pateicību par militāro uzvaru pār ienaidniekiem, kad uzvarētāji procesijas veidā tuvojas Jeruzalemes Svētnīcai un altārim. Vēstures gaitā šo psalmu sāka lietot jūdu Pashas laikā, kurā atcerējās izglābšanu no Ēģiptes nebrīves. Iespējams, tāpēc arī šis psalms ir plaši lietots Evaņģēlijos, jo Jēzus vispilnīgākajā veidā īstenoja izceļošanu no grēka nebrīves. 118. psalms īpaši vērš uzmanību uz Svētnīcu kā izceļošanas jauno mērķi. Līdzīgi kā mēs, jūdi 118. psalmu izmantoja liturģijā. Evaņģēlisti citē šo psalmu aprakstot Jēzus ieiešanu Jeruzalemē. Kad Jeruzalemē ieradās daudzi svētceļnieki, tai skaitā Jēzus, viņi priecīgi godināja Dievu (Ps 118, 25-26):  “Šī ir tā diena, ko Kungs ir gatavojis; lai līksmojam un priecājamies par to! Ai Kungs, jel izpestī, ai Kungs, dod labklājību!” Jeruzalemes iedzīvotāji lielākas svētceļnieku grupas, kad tās tuvojās Svētnīcai, sveica ar vārdiem: “Svētīgi, kas nāk Kunga vārdā!” Šos vārdus arī atkārtoja Svētnīcā kāds bērns attiecībā uz Jēzu (Mt 21,15).

Pūpolsvētdienā dzirdējām, ka ar šādiem vārdiem sagaidīja Jēzu. Jēzus tiek sveikts kā karalis, bet, ja karalis ierodas pilsētā, Viņš to pārņem savā varā! Cilvēki ļoti labi zināja, ka izmanto šo psalmu, lai izteiktu savu prieku. Jēzus izprata šo vārdu nozīmi un pāris dienas vēlāk citēja citu psalma vietu (118,22), lai atgādinātu saviem pretiniekiem, ka akmens, ko viņi atmeta kļūs par stūrakmeni. Jēzus Svētnīcā izmanto līdzību par stūrakmeni, izaicinot tautas līderus, salīdzinot viņus ar strādniekiem, kuri nogalināja saimnieka dēlu. Jēzus ir šis atmestais akmens, kas kļuva par stūrakmeni. Šo vārdu īstenošanos vislabāk var piedzīvot Pashas svētkos. Arī apustulis Pēteris lieto Psalmu (118,22) saistībā ar krustāsišanu un augšāmcelšanos (Apd 4,11; 1Pēt 2,7). Šis psalms dziļi iekrita mācekļu sirdīs, jo kopā ar Jēzu to dziedāja Pashas mielasta laikā, dzirdēja to tad, kad cilvēki sagaidīja Jēzu Jeruzalemē un Viņš pats citēja šo psalmu Svētnīcā. 

Pashas mielasta laikā jūdi dziedāja 113-118. psalmu, bet no tiem 115-118. psalmu dziedāja mielasta noslēgumā, laikā, kad tika dzerts ceturtais un pēdējais Pashas vīna biķeris. Evaņģēlists Marks rakstīja, ka pēc slavas dziesmas nodziedāšanas Jēzus un mācekļi devās uz Olīvkalnu (14,26). Šī mazā detaļa parāda, ka Jēzus svinēja Pashu un šis psalms bija klātesošs svarīgos pestīšanas notikumos. Iespējams, tas bija pēdējais psalms, kuru Jēzus dziedāja kopā ar saviem mācekļiem pirms Ģetzemanes dārza. Dziedāšanas laikā Viņš varēja atcerēties visus pagājušās nedēļas satraucošos notikumus, un tas atgādināja par ciešanām, kas tuvojās un stiprināja Viņa ticību ar vārdiem: “Es nemiršu, bet dzīvošu; un stāstīšu Kunga darbus.” (118,17) Tā ir psalma centrālā vēsts un attiecas uz Jēzu Kristu, bet caur Viņu uz visiem ticīgajiem.

118. psalms ir pilns ar dažādām Bībeles pērlēm. Tas iesākas ar aicinājumu uz pateicību. Lieldienu svētku kontekstā tas ir ļoti svarīgs atgādinājums, jo liek apzināties, ka šie svētki nav izrāde, bet patiess pestīšanas notikums. Šai pateicībai jāizlejas ne tikai svētku dienās, bet arī  visā dzīvē. Ikdienas dzīve liek vairāk domāt ar ņemšanu un sasniegšanu, bet psalms atgādina par pateicību un svinīgi paziņo par mūsu atkarību no Dieva. Ebreju vārds “paldies” (todah) nekad nenorādīja tikai uz pieklājības formu, bet todah bija kaut kas taustāms, ko var novērtēt, piemēram, labākā aita vai pirmie nogatavojušies graudi. Tā kā Dievs bija visa labā devējs, “paldies” bija vērtīgs un dārgs upuris Dievam. 

Pateicīgais prot bagātīgi dāvāt, bet kādam, kas no malas skatās uz kristīgo pateicību, tas  var likties kaut kas izšķērdīgs (laika, līdzekļu u.c. izteiksmē) un viņš šo atkarību nesaprot. Pateicība jūdiem nebija tikai dievbijības izpausme, bet arī polemisks un politisks lēmums; pateicība neatradās vakuumā - es un mans dievkalpojuma Dievs, bet konkrētā pasaules skatījumā, kurā Dievs aktīvi iesaistījās ikdienas dzīvē. Pateicība bija kā deklarācija, ka pretēji alternatīviem skatījumiem uz īstenību, kuros cilvēki izvēlējās starp dažādiem elkiem, filozofijām un subjektīviem redzējumiem, Izraēla pestīšanas avots un cerība bija tikai Dievā. Šajā kontekstā Lieldienu pateicība ir īpaši svarīga, jo ļauj kristiešiem pārdomāt savu pasaules skatījumu. Dievs patiešām vēlas visu cilvēku pestīšanu un pasaules atjaunošanu Jēzū Kristū.

118. psalms dod instrumentus, lai interpretētu Jēzus nāvi un augšāmcelšanos (22-23), un māca, kā atbilstoši reaģēt uz Dieva spēku - ar pateicību. Dievs ir attēlots jūdiem ierastā veidā: kā tas, kas klausās un atbild uz tautas lūgšanām, pārvērš skumjas priekā un nakti dienā - tā ir izvēlētās tautas pamatpieredze attiecībās Dievu. Viņi vaidēja nebrīvē un Kungs uzklausīja viņu vaidus, un atbrīvoja no Ēģiptes gūsta. Psalms attēlo tautas un Dieva kopējo ceļu, un to, kā Viņš palīdz tautai pārvarēt draudīgus pasaules spēkus. Dievs prot pielietot to, kas pasaules acīs ir veltīgs, tas, kas tiek “atmests” - ticīgo personu, ticības kopienu un Baznīcu, lai apliecinātu savu spēku. 

Klausoties liturģijā daudz lasījumu, var palaist garām kādu svarīgu vēstījumu, ko nes psalmi. 118. psalms ir īpaši jāņem vērā, jo norāda, ka dzīvē pateicībai ir liela nozīme; tā iesāk pestīšanas notikumu virkni personiskajā un Baznīcas dzīvē. Pateicība atver ceļu Pashas notikumiem katra kristieša dzīvē; ļauj dzīvot tā, kā to stāsta psalmā un Pashas liturģijā, kura kļūst kā “pāri plūstošs mērs” (Lk 6,38), un atgādina, kā ir jāizskatās kristieša dzīvei. Psalms atgādina, ka dzīvei jābūt par ikdienas pateicības liturģiju. Svarīgi norādīt arī uz to, ka psalmists runā gan vienskaitlī, gan daudzskaitlī, parādot harmoniju starp individuālo un kopienas dzīvi, dzīvi, kas ir liturģiska pat individuālā līmenī, kad pārdomāju, sagatavoju un salieku Kungam savus ikdienas garīgos upurus, cīnoties pret grēku līdz pat asinīm (Ebr 12,4). 

*Rom 6, 3-11 

br. Jānis Savickis OFMCap 

Filip 2, 6-11, Pūpolsvētdiena, B

Filip 2, 6-11

Pūpolsvētdien pārdomāsim apustuļa Pāvila vēstulē Filipiešiem iekļauto himnu par Jēzu Kristu (2, 6-11), jo tajā ļoti labi ir apkopota pestīšanas vēstures kulminācija un parādīta Jēzus Kristus personas teoloģiskā nozīme. Tie, kas lūdzas breviāra lūgšanu šo himnu bieži var sastapt kā vienu no vesperu psalmiem, bet liturģijā to var lasīt tikai pāris reizes gadā un Pūpolsvētdiena ir svarīgākā šī fragmenta lasīšanas diena. Šiem sešiem pantiem Baznīcas vēstures tikusi un tiek pievērsta īpaši liela uzmanība. Teksts ir ļoti skaists un bagāts, bet arī grūti interpretējams. Tas ir tāpēc, kas tajā ir pateikts būtiskais par Kristu; šis fragments ir viens no skaidrākajiem izteikumiem par Kristus iemiesošanos: īsumā izklāsta Kristus mūžīgo esību, vienlīdzību ar Dievu un cilvēku, un kā viņš pieredzēja savu zemes dzīvi. 

Šī himna ļauj mums ieskatīties kā paši pirmie kristieši pielūdza un ko domāja par Jēzu. Vēstule Filipiešiem tika uzrakstīta apmēram 55. gadā un tiek uzskatīts, ka svētais Pāvils šo himnu dzirdēja pirmo kristiešu liturģijā. Starp vēstules uzrakstīšanu un Jēzus nāvi bija pagājuši aptuveni 20 gadi! Tas ir līdzīgi kā atcerēties 1998. gada notikumus un pārdomāt tos ļoti dziļi Dieva gaismā! Varam lasīt, ka Jēzus tiek nosaukts par Kungu: visa himna tiecas to pateikt, visa pirmo kristiešu dzīve centās par to liecināt! 

Šis fragments izstaro pašu kristietības pirmsākumu noskaņu un ļauj mums pieskārties pirmo kristiešu pasaules uztverei un izaicinājumiem. Pāvils rakstīja Filipas kristiešiem, kuru kopienā pastāvēja zināmas problēmas: dalīšanās, skaudība un savstarpēju attiecību trauslums. Pāvilam šī kopiena bija īpaši tuva, jo bija pirmā, kuru viņam izdevās izveidot Eiropā; turklāt tā atbalstīja viņu materiāli un interesējās par viņa likteni. Labākais veids kā apustulis Pāvils varēja iedrošināt draudzi Filipā bija dzīvot pazemībā, draudzībā un vienotībā; viņš atgādināja Kristus piemēru un rakstīja par Kunga pazemojumu un pagodināšanu. Pāvils parādīja kā Baznīcas pirmsākumos tā ticēja Kristus dievišķībai un pazemībai. Lai to labi saprastu ir jāiedziļinās katrā himnas vārdā, bet šeit no visas teksta bagātības tiks apskatīti tikai daži vārdi. 

“Kas, Dieva veidā būdams, neuzskatīja par laupījumu līdzināties Dievam.” (2,6) Šie ir ļoti spēcīgi vārdi, ka Jēzus pirms kļūšanas par cilvēku bija vienlīdzīgs ar Dievu. Tas ir kaut kas, ko nevar vienkārši tāpat sagrābt un piesavināties. Šie vārdi nav līdzība vai emocionāls pārspīlējums. Šeit arī tiek norādīts uz Kristus pretstatu Ādama nostājai (Rad 3), kurš tika kārdināts un vēlējās būt “kā Dievs”. Jēzus savu pārākumu neuztvēra kā iespēju izmantot savu varu, lai varētu lielīties un dominēt pār citiem. Ādams vēlējās kļūt kā Dievs un lai arī viņu uztvertu kā Dievu, bet Kristus, būdams Dievs, nebaidījās, ka neņems vērā Viņa dievišķo cieņu un varu; Kungs varēja pieprasīt cieņpilnu attieksmi, bet to nedarīja. Cik atšķirīgas ir Dieva un cilvēka sirdis!

Katros Pashas svētkos varam iepazīt šo pārsteidzošo Kunga sirdi. Cilvēka dziļumos ir šādas vēlmes, tomēr bailes, kauns un grēks neļauj mums “atkailināties”, iztukšot sevi un kalpot citiem. Cilvēks vēlas ap sevi veidot savas pašpietiekamības mirāžu, kurai neviens nevar pietuvoties un kura nemitīgi attālinās. Cilvēks var jautāt, kāpēc sagādāt sev un citiem nevajadzīgas vilšanās un sāpes, un apdraudēt savu trauslo neatkarību, vai nav labāk palikt mierīgā kompromisa stāvoklī un likties mierā? Dievs nedomā kā cilvēki un rīkojas savādāk. Viņš mūs ir radījis citai dzīvei, citiem attiecību modeļiem, kas ir saskaņā ar Trīsvienības dabu. Esam aicināti sadzirdēt sirds dziļumus un cīnīties par to, ko esam zaudējuši grēku dēļ.

“Viņš atteicās no sevis” (2,7). Jēzus padarīja sevi gandrīz par neko, burtiski “iztukšoja sevi” (gr. kenosis), bet ne jau no savas dievības, bet gan no godības, pretenzijām un reputācijas. Jēzus patiesi kļuva par cilvēku (Rom 8,3, Gal 4,4), bet aiz šīs cilvēcības slēpās kāda lielāka realitāte. Jēzus personas dziļums cilvēkiem nebija redzams, tomēr viņi redzēja Viņa pārsteidzošo paklausību līdz pat nāvei, bet Kunga mācekļi jau pēc Viņa nāves šos dziļumus pārdomāja un pierakstīja himnas veidā. 

“Dievs Viņu paaugstinājis” (2,9). Tēvs paaugstināja savu Dēlu, izraujot Viņu no nāves varas un padarot Viņu par visuma Kungu. Līdzīgi apustulis Pēteris Vasarsvētku runā apliecināja, “ka Dievs padarīja Viņu par Kungu un Kristu” (Apd 2,36). Kristīgā Pasha ir svinīga Kristus dievišķības atklāšana, kura agrāk tika apslēpta aiz kalpa un mirstīga cilvēka tēla, bet Lieldienu rītā visa radība ar aizrautu elpu noskatījās jauna laikmeta sākumu visas radības un cilvēces vēsturē. 

“Kungs Jēzus Kristus ir Dieva Tēva godībā” (2,11). Vārds “Kungs” (gr. Kyrios) Vecās Derības grieķu tulkojumā tika izmantots, lai pārtulkotu tetragrammu (gr. tetragrammaton - četri burti) JHWH. Saskaņā ar priekšrakstiem Dieva vārdu nevarēja izrunāt: lasot ebreju valodā Bībeli, Dieva vārda jūdi automātiski JHWH vietā lasīja vārdu “Adonai” (Kungs). Ja Jēzus tiek atzīts par Kungu, tad Jēzū var pieskarties, redzēt un dzirdēt pašu Dievu. Jēzus ir mūžīga un galīga Dieva klātbūtne pasaulē, kurā un caur kuru visa radība pielūdz pašu Dievu. Jēzus šajā himnā tiek pacelts Dieva godībā. Kāpēc? Himnas beigās atrodas atsauce uz Isaja grāmatu (45,23): “Manā priekšā locīsies visi ceļi un Man zvērēs ikviena mēle!” Isaja grāmatā runā pats Dievs, ka Viņa priekšā cilvēki kritīs uz ceļiem. Jēzus tiek parādīts kā tas, kas ieņem Dieva vietu, visi ceļi kritīs Viņa priekšā, lai viss gods tiktu atdots Viņa Tēvam. 

Neskatoties uz Kristus dievišķību, Viņš savu esību neuztvēra un neizdzīvoja varas, lieluma un valdīšanas perspektīvā; Viņš neizmantoja savtīgi savu vienlīdzību ar Dievu Tēvu, ne arī savu godību un spēku kā instrumentu, lai apliecinātu savu triumfu, distanci un ārkārtējo pārsvaru. Jēzus iemiesošanās nav šķietama vai kaut kāda grieķu dievu intrigu kārtošana, bet Viņa dievišķīgā dzīve iekļāvās visā nopietnībā cilvēciskajā dzīvē. Dievs ne vien izskatījās kā cilvēks, bet kļuva par cilvēku, par vienu no mums, par Dievu kurš vēlas būt ar mums. Kristus neapmierinājās ar to, ka laipni uzlūkoja cilvēkus no godības augstumiem, bet pats ienāca vēsturē, kļuva par cilvēku. Mūsu pasaule nav vienkārša dzīves telpa! Kristus izvēlējās brīvprātīgi kļūt par cilvēku un cilvēcisko dzīves gājumu, izņemot grēku (Ebr 4, 15) un tas noveda Viņu līdz cilvēka dzīves robežām, līdz pat nāvei.

Visi šie majestātiskie vārdi tika lietoti, lai atgādinātu filipiešiem ļoti praktiskas lietas, lai pārliecinātu viņus atmests sašķeltību, nesaskaņas un personiskās ambīcijas. Pāvils aicināja Filipas draudzi pieņemt Jēzus domāšanas veidu un pasaules izjušanu. Cilvēks ir aicināts pievienoties Kristus Pashai. Kristietim šīs himnas gaismā nav jāuzskata vara, bagātības un cieņa par kādu īpašu dzīves vērtību, jo tās neapmierina mūsu dziļākās vajadzības. Tas, ko cilvēks patiesībā vēlas, un ko mums parādīja Kristus, ir sirds atvēršana, kopā ar brāļiem un māsām nest dzīves nastu un veidot sirsnīgas attiecības ar Tēvu. Panākt to var paklausības un uzticības garā, un tāpēc arī apustulis Pāvils saka: “Esiet tādā pārliecībā kā Jēzus Kristus” (Filip 2,5). Šī himna aicina mūs pārdomāt kristīgās vienotības un mīlestības dziļākos iemeslus. Jēzus piemērs aicina mūs iziet no mūsu maldīgajiem augstumiem, noslēgtas riņķošanas ap savu šauro pasauli, savām klusajām iekšējām “svētajām” sarunām vai arī savu neaizskaramību, bet pieņemt Jēzus attieksmi, domāšanas veidu, jūtas. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 12, 20-33, V gavēņa svētdiena, B

Jņ 12, 20-33

Piektā gavēņa svētdiena noslēdz pārdomas par Jēzus pestīšanas darbu evaņģēlista Jāņa gaismā. Kristus krusts šajā svētdienā kļūst arvien tuvāks, bet vienlaicīgi parādās Jēzus augšāmcelšanās un godības zīmes. Šī svētdiena aicina pietuvoties Pashas noslēpumam, lai pārdomātu iziešanu no nāves uz dzīvību. Nāve, kas var likties kā dzīves noliegums, Jēzus dzīvē bija ceļš uz patieso dzīvi, un mēs arī esam aicināti atstāt zemē to, kam jāmirst un ļaut, lai Kungs mūs paaugstina, pievelk pie sevis.

11.-12. Evaņģēlija nodaļas veido Jāņa darba pirmās puses beigas, kurā tiek apskatīta Jēzus atklāšanās caur zīmēm. Pēdējā lielā zīme bija Lācara piecelšana no miroņiem. Šis fragments piektajā gavēņa svētdienā tika lasīts gadu atpakaļ.* Jņ 12, 12 sākas apraksts par Jēzus svinīgo iejāšanu Jeruzālemē un to, ka Viņam sekoja liels cilvēku pūlis, bet bija arī naidīgi noskaņoti cilvēki, kuri skaudīgi teica, ka “Lūk, visa pasaule seko Viņam!” (12,19).

Dažādu tautu pārstāvjus piesaistīja viendievība un jūdu skaidrā morālā nostāja, un tāpēc arī daudzi pagāni ieradās uz svētkiem Jeruzālemē (Apd 2,5-11). Tas nebija pārsteigums, ka grieķi ieradās uz Pashas svētkiem. Evaņģēlijā nav teikts, vai grieķi sastapa Jēzu, bet tas, ka viņi vēlējās tikties ar Kungu ir jāuztver kā nozīmīgs notikums. Grieķi vēl neredzēja Jēzū mesiju, bet saprata, ka Viņa persona slēpj sevī kādu noslēpumu, kuru vēlas iepazīt. Līdz Jēzum šie signāli nokļuva un savā runā deva atbildi arī grieķiem. 

Jēzus atbildēja, ka “Pienākusi stunda, lai Cilvēka Dēls tiktu pagodināts” (12,23). Šeit Jēzus ceturto reizi no deviņām lieto vārdu “stunda” (2,4; 7,30; 8,20; 12,23.27 [2×]; 13,1; 16,32; 17,1). Tas ir svarīgs motīvs evaņģēlistam Jānim. Pirmās trīs reizes “stunda” norāda, ka Jēzus laiks vēl nav pienācis, bet tagad gan tas ir klāt. “Stunda” attiecas uz Jēzus darbības laiku, kurā Viņš atklāj savu Tēvu. Tēva atklāšana ir pirmais Jēzus uzdevums Jāņa Evaņģēlijā. Jēzus vēlas parādīt visiem dzīvi, kas balstās paklausībā Tēvam līdz pat nāvei un dzīvības atgūšanai. Stunda, kuru šosvētdien pārdomājam ir nāves stunda, kurai seko augšāmcelšanās un paaugstināšana.

Grieķu ierašanās lika Jēzum domāt par lielo graudu ražu (12,24), kas neattieksies tikai uz jūdiem, bet arī uz pagāniem, un kas tiks iesēta Jēzus nāvēs notikumā. Jēzus arī izsaka negaidītus vārdus par “savas dzīvības ienīšanu”, bet šie vārdi ir jāizprot bibliski - “neieredzēt” nozīmē “mīlēt mazāk” (Rad 29, 30-31; Lk 14,26; Mt 10,37). Jēzus nerunā par dzīves nicināšanu, bet par tās pakārtošanu mūžības sasniegšanai. 

Otrās gavēņa svētdienas laikā pārdomājām Kunga pārveidošanās saistību ar Ģetzemenes dārzu, līdzīgi varam rīkoties piektajā gavēņa svētdienā. Šosvētdien Jēzus runā krusta perspektīvā un nevis ar doktrīnas vai sarežģītu vārdu palīdzību. Jūdiem un grieķiem Jēzus grib kaut ko svarīgu pateikt par nākošajiem notikumiem: patiesa ticība ir ticība Krustāsistajam. Patiesa ticība ienāk dzīvē tad, kad zaudē un saglabā dzīvību (12,25), un nespēlējas ar skaistām un izdevīgām teorijām. Tāda ticība pat var neizsaukt pacilātību, bet “bailes” un “satraukumu” (12,27). Evaņģēlists Jānis neraksta par Jēzus nemieru un lūgšanu Ģetzemenes dārzā, tomēr apzinās, ka Kungs savā dvēselē pārdzīvoja patiesas grūtības Viņa stundas priekšā (12, 27-39). Atšķirībā no citiem evaņģēlistiem, Jānis izvēlējās par to rakstīt šajā fragmenta. Jēzus savu dvēseles stāvokli neatklāja notikumā (Ģetzemenē), kā to varam lasīt pie citiem evaņģēlistiem, bet gan runā, vārdos, daloties ar savas dzīves dziļumiem un nepaturot tos tikai sevī. Tā arī bija daļa no atbildes, kuru deva grieķiem, kuri gribēja Viņu redzēt.

Jēzus atbilde grieķiem ir kā katehēze, kas skaidro Jēzus un mācekļu krustu. Fragmentā Jēzus nelūdzās, lai pārvarētu grūtības un neprasa, lai krusts Viņam tiktu atņemts, bet to pieņem. Vēršas pie Tēva, nevis, lai kaut ko lūgtu, bet, lai teiktu: “Tēvs, pagodini savu vārdu!” (12,28). Jēzus skaidro, ka krusts ir stunda uz kuru visa Viņa dzīve tiecas no paša sākuma. Viņš piedāvā jaunu dzīves loģiku: nevar dāvāt savu dzīvību, to neupurējot. Šāda svarīga izvēle, būt priekš citiem, neskatoties uz spēku un izlēmību, netiek atbrīvota no nemiera. Tas ir cilvēka nemiers nāves priekšā un mīlestības sašutums pret naidu. Tās ir jūtas, kuras var pārdzīvot katrs cilvēks. Evaņģēlists Jānis rakstot par Jēzus nemieru lieto grieķu vārdu, kas izsaka aizkustinātību un dezorientāciju, bet tās ir bailes vai nemiers, kuras var apvaldīt pateicoties ticībai Dievam un Jēzum (14,1). Šo pašu grieķu vārdu Jānis lieto, lai aprakstītu Jēzu, kurš raud par mirušo Lācaru (11,33) un, kad pēc kāju mazgāšanas paredz Jūdasa nodevību (13,21). 

Jēzus vēlas, lai mācekļi nebaidās. Pats Kungs piedzīvo bailes, tomēr ticības gaismā, vienotībā ar Tēvu. Jēzus savas emocijas piedzīvoja ļoti dziļi un ticības gaismā, un tāpēc vēlējās arī to iemācīt saviem mācekļiem. Šīs svētdienas fragments piedāvā apstāties brīdī, kad mainās Jēzus dzīves notikumu ritējums: starp publisko darbību un krustāsišanu. Jēzu runāja par nāvi un rūpīgi izvēlējās grauda tēlu, lai mēs varētu sakārtot savu dzīvi nāves un atdzimšanas priekšā. Kristieša dzīves Pashai, arī katrai mazai ikdienas miršanai priekš grēka, vienīgais avots ir Jēzus Kristus, kurš arī vēlas, lai mēs nebaidāmies no savām jūtām vai protestiem grēka, ļaunā vai nezināmā priekšā, bet iepazīstam tās vienotībā ar Kungu. Kungs aicina ticībā piedzīvot Lieldienu svētkus, lai augšāmcelšanās rītā apliecinātu arī savā dzīvē, ka jaunā dzīve ir neizsakāmi auglīgāka nekā grēka dzīves paredzamie pagriezieni un riņķošana ap savu asi. 

* Jņ 11, 1-53

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 3, 14-21, IV gavēņa svētdiena, B

Jņ 3, 14-21

Ceturtā gavēņa svētdiena aicina mūs pārdomāt pestīšanas un mūsu ticības noslēpumu Jāņa Evaņģēlija gaismā. Katrs, pat neuzmanīgs Jāņa Evaņģēlija lasītājs, var ievērot, ka viņa darbs atšķiras no pirmajiem trijiem Evaņģēlijiem. Apustulis Jānis savu Evaņģēliju uzrakstīja kā pēdējais un viņam bija visvairāk laika, lai pārdomātu Jēzus dzīves un notikumu dziļāko jēgu. Viens no raksturīgajiem elementiem šajā Evaņģēlijā ir tas, ka Jēzus zemes dzīve, debesu godība un Baznīcas dzīve tiek attēlota vienlaicīgi; visi šie motīvi un arī laiki (pagātne, tagadne, nākotne) savienojas vienā tekstā un pat vienā Jēzus dzīves notikumā. Tāpēc arī par krustu Jānis raksta kā par Jēzus godības izpausmi. Katrs, kas tuvojas Kunga krustam, tuvojas ne tikai ciešanu un nāves zīmei, bet arī Kunga godības liecībai. 

Šīs svētdienas fragments veido daļu no Jēzus sarunas ar Nikodēmu, kurš šajā stāstā reprezentē tos, kas redzēja Jēzus veiktos darbus Jeruzālemē. Pirms nedēļas mēs lasījām kā Jēzus izdzina tirgotājus no Svētnīcas. Nikodēms arī ir jūdaisma pārstāvis: rabīns vai likumu zinātājs. Šādā kontekstā šis ir vēl viens stāts par to kā Jēzus turpina aizstāt jūdaismu ar Savu Personu, darbiem un vārdiem. Saruna notika Pashas laikā un Jēzus klātbūtne Jeruzālemē, saistībā ar svētkiem, ilga kādu nedēļu; tā notika naktī, vai nu no bailēm pret jūdiem, vai arī tāpēc, ka rabīni Likumu studēja naktī. Evaņģēlistam Jānim nakts simbolizē ļaunā valstību, melus un nezināšanu (9,4; 11,10). Tikai atšķirībā no Jūdasa, kurš no gaismas iegāja tumsā, Nikodēms izvēlējās pretēju virzienu - no tumsas uz gaismu. Ne velti Nikodēms šajā Evaņģēlijā parādīsies vēl divas reizes: otro reizi iebildīs pret Jēzus netaisnīgu apsūdzēšanu (7,45–52) un pēdējo reizi, kad kopā ar Jāzepu no Arimatejas sagatavoja Jēzus apbedīšanu (19,38–42). 

No šī fragmentā nedaudz tiks padziļināti Jēzus vārdi: “kā Mozus uzcēla čūsku tuksnesī, tāpat jābūt paaugstinātam Cilvēka Dēlam” (3, 14). Jēzus atsaucās uz Skaitļu grāmatu (21), kurā Mozus izveidoja bronzas čūsku un pacēla, lai tauta to uzlūkotu un tiktu dziedina no čūsku kodumiem tuksnesī. Vecajā Derība tauta tika izglābta no miesīgās nāves, Jaunajā Derībā Dievs vēlas visiem cilvēkiem dot daudz vairāk - mūžīgo dzīvi. Līdzīgā veidā Jēzus saka, ka Viņam jātiek paceltam, lai Viņš kļūtu par mūžīgās dzīves avotu visiem ticīgajiem. Jānis neraksta par krustu kā par vienkāršu upura un ciešanu vietu, bet vietu no kurienes nāk Jēzus godība.

Kā tas ir iespējams, ka evaņģēlists Kristus ciešanas apraksta tik godpilni? Pirmkārt, šis Jēzus māceklis ilgi un ar lielu mīlestību apcerēja Kunga ciešanas, kuras pats arī redzēja. Viņam bija žēlastība caur šo ciešanu un nāves noslēpumu pārdomāšanu iepazīt lielo Dieva mīlestību pret cilvēku. Dievs Jānim atklājās kā ļoti tuvs un klātesošs kopā ar cilvēku līdz pēdējam elpas vilcienam uz krusta. Jēzus, Dieva Vārds, iemājoja starp mums un tika atkal paaugstināts, paradoksālā veidā!

Evaņģēlists īpaši uzsvēra Kunga paaugstināšanu (otrs svarīgais aspekts blakus Kunga godībai Evaņģēlijā): krusts kā paaugstināšana (Jņ 3, 14). Kas ir šī paaugstināšana? Tajā mēs varam iepazīt, kas patiešām ir Dieva Dēls - Es esmu (8,28). Jēzus tiek paaugstināts kā karalis, bet ne kā zemes valdnieks, kas uzspiež sevi visiem, bet kā tas, kas pievelk pie sevis. Jēzus atsaucās uz Vecās Derības notikumiem un atbild uz Nikodēma jautājumu, kā cilvēks var piedzimt no jauna (3,4)? Jēzus atsaucoties uz Mozu gribēja uzsvērt “pacelšanu”, jo pacelšana attiecas uz krustāsišanu. Ja būtu vēlēšanās šo vārdu precizētu, tad var runāt par “pacelšanu” uz debesīm, tomēr evaņģēlists uzver krusta realitāti, jo krustā varam redzēt godību. Jānis nevēlējās atkāpties no krusta noslēpuma un ļoti skaidri savā Evaņģēlijā uz to atsaucas (12, 32-33); krusta nāvi neuzlūkoja šķirti no citiem pestīšanas notikumiem - kopā ar augšāmcelšanos, un šajos abos notikumos Dievs atklāja savu lielo mīlestību. 

Jēzus atbilde ir skaidra, ka tas kas tic Viņam un uzticas Viņa nāves un augšāmcelšanās godības noslēpumam var piedzimt no jauna. Paaugstināšanas motīvu evaņģēlists varēja paņemt no pravieša Isaja grāmatas: “Redzi, Mans kalps rīkosies gudri, viņš tiks paaugstināts un augsti godāts” (Is 52,13), kur pravietis raksta par Kunga Kalpa ciešanām. Nikodēms nesaprata norādi nedz uz Isaju un nedz uz Ezehiēla grāmatu (36-37 nod.) par cilvēka atjaunošanos. Evaņģēlists pamazām cenšas skaidrot šo noslēpumu lasītājiem. Jēzus mācekļi visos laikus klausījās Kunga vārdos un spēja saprast šo godības spožumu savā dzīvē. 

Krustā atklājas Dieva mīlestība pret pasauli. Šīs mīlestības būtība ir Dēla “došana” (3,16), kas norāda uz upurēšanu. Īpaši, ja pievērš uzmanību vārdiem “vienpiedzimušais Dēls”, kas uzreiz liek domāt par Abrahamu, kuram vajadzēja salikt upurī savu dēlu Īzāku (Rad 22). Jēzus ir visvērtīgākā un vislielākā iespējamā dāvana, ko Dievs varēja piedāvāt pasaulei. Tēvam nebija nekas vērtīgāks, ko mums dot.

Šīs svētdienas fragments atgādina, ka ticība nav abstrakta un miglaina dzīves sastāvdaļa, kura pacieš neizprotamās lietas, neievēro tās vai uztver tikai kā dekoratīvos elementus, bet, ka ticība patiešām ir skaidra un neviltota - ticība uz Jēzu Kristu, kurš tika piesists krustā. Nikodēma ticība balstījās uz zīmēm, kuras darīja Jēzus (3,2), tomēr tā vēl nebija patiesa ticība, kas dotu mūžīgo dzīvību. Noticēt Jēzum nozīmē ticēt Dieva mīlestībai, kura atklājās Jēzus upurī. Ticība Jēzum nav iespējama bez ticības tam, ka Viņu pasaulē ir sūtījis Tēvs, lai Dēls pestītu pasauli (3,17). Šīs patiesības pieņemšana ļauj Jēzus māceklim iepazīt Dieva Tēva un Dēla un Svētā Garu mīlestību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 2, 13-25, III gavēņa svētdiena, B

Jņ 2, 13-25

4. februāra svētdienā Baznīca piedāvā iedziļināties Jāņa Evaņģēlijā. Nākamās trīs svētdienas lasīsim šo Evaņģēliju un pārdomāsim Derības nozīmību mūsu dzīvē. Pirmais no šiem trijiem fragmentiem parāda Dieva Dēlu, kurš tiek sūtīts pasaulē, lai atjaunotu Derību ar cilvēkiem un atdod savu dzīvību par viņiem. Jēzus dodas uz Jeruzālemi, lai tur piedalītos Pashas svinībās. Apustulis Jānis Evaņģēlijā raksta par trīs Pashas svētkiem, kuros piedalījās Jēzus. Šis fakts arī ir pamatā pieņēmumam, ka Jēzus publiskā darbība ilga trīs gadus. Šī bija pirmā no Pashām. Jēzus dzīve tādā veidā tiek attēlota Pashas svētku ritmā, no kurām svarīgākā būs pēdējā Pasha - Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Jēzus rīcību Jeruzālemes svētnīcā evaņģēlists Jānis parāda kā pirmo Viņa publiskās darbības rīcību. Iepriekš tekstā bija kāzas Kānā, tomēr šajā epizodē Jēzus vēl darbojas zināmā apslēptībā. Šajā fragmentā Jēzus pirmo reizi sāk atklāti runāt un turklāt jūdiem tik svarīgā dienās - Pashas laikā.

Šīs svētdienas darbība noritēja Svētnīcas ārpagalmā, kur arī atradās tirgus placis. Tirgus vieta bija paredzēta dievlūdzējiem, lai viņi varētu nopirkt upurdzīvniekus vai arī lai apmainītu naudu uz Svētnīcas naudu (jo tikai tādu naudu varēja lietot Svētnīcā). Jūdi uz Jeruzālemi ieradās no visas pasaules un nesa līdzi dažādas naudas vienības un plānoja upurdzīvniekus iegādāties uz vietas. Par upurdzīvniekiem nevarēja maksāt ar Romas naudu, jo uz tās bija pagāniskie simboli un valdnieku attēli, un tāpēc šī nauda bija jāmaina, un tā rezultātā Svētnīcas robežās izvērsās valūtas maiņas punkti un dzīvnieku tirdzniecība.

Jēzus vētrainā reakcija pret notiekošo Svētnīcā nav vēlme attīrīt to no visa liekā, jo dzīvnieki un nauda bija neatņemama kulta sastāvdaļa. Jēzus dusmas atgādina Dieva reakciju Vecajā Derībā, kad jūdi izveidoja zelta teļu un pielūdza to (Izc 32,10; At 9, 14). Tas arī nebija mēģinājums atgādināt, ka dievkalpojumiem jāsagatavojas nopietni, bez kņadas un lūgšanā. Jēzus žests ir daudz izteiksmīgāks; tas atgādina praviešus, kuri kritizēja Svētnīcas kulta ārišķīgo praksi, ne lai to iznīcinātu, bet lai attīrītu. Pravieši nemitīgi atgādināja tautai, ka kults nav tikai adorācija, bet arī misija un atgriešanās; viņi atgādināja, ka dzīvais Dievs ir klātesošs Svētnīcā - Dievs nav iemūrēts sienās un aizņemts tikai ar savi, bet gan interesējas par to, kas notiek ārpusē.

Daudz svarīgāk ir tas, ka attīrot pagalmu no tirgotājiem, Jēzus apdraud pašu Svētnīcu. Viss kļūst daudz nopietnāk. Evaņģēlists Jānis vēlas pateikt, ka ar Jēzus atnākšanu jūdu kults kā reliģiskās dzīves centrs zaudēja savu nozīmi. Dieva godības klātbūtne iepriekš ierobežojās tikai Svētnīcas sienās, bet no šī laika Jēzus Miesā var sastapties ar Dieva godību. Vecajā Derībā var atrast fragmentus, ka ar Mesijas ierašanos uz zemes izveidosies pilnīga Svētnīca kurā nebūs tirdzniecības un būs pieejama visām tautām. Jāņa Evaņģēlija sākumā mēs varam lasīt, ka ”Vārds kļuva miesa un dzīvoja (gr. skenoo) starp mums; un mēs redzējām Viņa godību, Tēva Vienpiedzimušā godību, pilnu žēlastības un patiesības“ (1,14). Vārds skenoo norāda uz telts sliešanas darbību, un ir saistīts ar jūdu ceļošanu caur tuksnesi. Savas tautas vidū Saiešanās teltī mājoja Dievs, un šo telts lomu tagad pārņēma Jēzus Kristus - iemiesotais Dieva Dēls. Tālāk Evaņģēlijā (10,36) Jēzus Svētnīcas iesvētīšanas svētkos sevi nosauc par To, kuru Tēvs svētījis un sūtījis pasaulē. Apustulis Jānis lieto vārdu “svētīt”, kas nozīmē Svētnīcas konsekrāciju un kārtējo reizi norāda uz Jēzu kā jauno Svētnīcu. Jēzus nāves brīdī Svētnīcas priekškars pārplīsa uz pusēm un tas liecināja, ka Vecās Derības kulta beigas ir pienākušas. No šī laika Jeruzālemes Svētnīca vairs nenesa tautai Dieva klātbūtni un šo funkciju pārņēma Jēzus Kristus, jo “Vārds izslēja telti mūsu vidū” (Jņ 1,14). Jēzus ir jaunā un patiesā Svētnīca, rokām nedarināta, kurā Dievs iemājo cilvēku vidū.

Jēzus vārdus: “Nojauciet šo svētnīcu, un es trijās dienās to uzcelšu” (Jņ 2,19), jūdi izprata burtiski: kā tas ir iespējams? Pirmajiem kristiešiem ar to nebija problēmas. Apustulis Pāvils uzskatīja, ka Svētnīca ir Baznīca, kuru veido ticīgie. Apustulis Jānis redzēja Jēzus kā jauno Svētnīcu, jo pats bija Kunga nāves un Augšāmceltā liecinieks, un pieredzēja Jēzus vārdu patiesību, ka Svētnīcas uzcelšanai būs nepieciešamas trīs dienas. Šie skaidrojumi viens otru papildina, jo Baznīca ir Kristus Miesa (Apd 21,22; Kol 1,24); Jēzus ir patiesā Svētnīca. Ja Vecās Derības laikā Svētnīcai bija divas funkcijas - nodrošināt tautas tikšanos ar Dievu un pulcināt Izraēla ciltis, tad Jēzus apvieno to visu: Viņā varam pieredzēt patiesu kopību ar Dievu un cilvēkiem. Jaunajā Derībā par Dieva Svētnīcu kļūst katrs kristietis: “Vai jūs nezināt, ka jūsu locekļi ir svētnīca Svētajam Garam, kas jūsos mīt un ko Dievs jums devis”? (1 Kor 6,19)

Vēlme satikt Dievu ir klātesoša katrā Svēto Rakstu lapā un tāda pati vēlme ir katrā cilvēka sirdī. Vecās Derības cilvēki zināja kur atrast dzīvā Dieva klātbūtni - Svētnīcā, bet kur to meklēt šodien? Kristietim šis uzdevums ir atvieglots, jo viņš ir Dieva klātbūtnes pasaulē, Kristus Miesas loceklis, un turklāt viņa paša miesa ir Svētā Gara svētnīca kur arī norisinās Jaunās Derības notikumi. Ja Dieva klātbūtne nes svētību, tad kristieša klātbūtnei arī ir jānes svētība pasaulē, kā ūdens no Svētnīcas sliekšņa apakšas nes dzīvību, atdzīvina un ienes veselību sev visapkārt (Ez 47). Tomēr gadās, ka svētnīcā valda nekārtība un ir nepieciešama radikāla rīcība, lai tur ieviestu kārtību. Šāds radikāls līdzeklis pestīšanās vēsturē bija Jēzus nāves un augšāmcelšanās notikums, kurā tika izveidota jauna Svētnīca, kur ietver katru ticīgo.

Bieži ticīgajiem var rasties grūtības izprast šo Svētnīcu - gan Baznīcu, gan sevi kā Dieva klātbūtnes vietu. Piemēram, kristietis lasa Rakstus, bet tos nesaprot un tādā veidā viņam nav pieejama Rakstu bagātības. Tāpat varētu arī teikt par cilvēka sirdi, ka cilvēks neprot ielūkoties savā sirdī, lai atklātu tās bagātību un dziļumus; cilvēks neuztver šo svarīgo sirds kustību - vēlmi satikt Dievu. Var jautāt, kur es varu satikt Kungu; kur noņemt zvīņas no savām acīm (Apd 9,18); kur sakārtot savu sirdi un attīrīt to no visas liekās un juceklīgās informācijas, lai iekustinātu savu sirdi? Māceklis Filips jautāja: “Kungs, rādi mums Tēvu” (Jņ 14,8), un Jēzus atbildēja: “Es esmu tik ilgi pie jums, bet jūs neesat mani pazinuši? Filip, kas mani redz, redz arī Tēvu” (Jņ 14,9). Dieva iepazīšana nav ēkas, Svētnīcas iepazīšana vai ekskursija, bet Personas iepazīšana. No tā arī izriet, ka Persona atklājas tādā mērā kādā redz, ka tiek pieņemta. Dieva iepazīšana iet roku rokā ar mīlestību, bet mīlestība prasa, lai savā miesas svētnīcā mēs vēlētos ievest kārtību, tādu, uz kādu Jēzus norādīja šīs svētdienas Evaņģēlijā: piedzīvot Kunga nāves un augšāmcelšanās noslēpumu savā dzīvē. Svētais Efraims Sīrietis Dziesmā par ticību raksta: 

Tavs avots, Kungs, ir apslēpts

tam, kas nejūt alkas iepazīt Tevi

Tavi dārgumi šķiet tukši

cilvēkam, kas Tevi atmet.

Mīlestība ir Tava debesu

mantziņa bagātība.

Tas, kas meklē patiesību ar aizvainotu garu

nevar iepazīt, pat, ja patiešām to sastop,

jo vienmēr skaudība aizēno tā saprātu

un nekļūst viņš vairs gudrs, neskatoties uz to, ka cenšas to iepazīt.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 9, 2-10, II gavēņa svētdiena, B

Mk 9, 2-10

Otrā gavēņa svētdienas Evaņģēlija lasījums vērš uzmanību Kunga Pārveidošanās noslēpumam, kurā Jēzus atklāja savu godību un vēlējās sagatavot savus mācekļus ciešanu un nāves notikumiem. Jēzus mēģināja trīs mācekļiem parādīt, ka ar krusta nāvi viss nebeigsies, bet gan misija piepildīsies augšāmcelšanā un godībā. Tomēr tuvošanās krusta nāvei bija nepieciešama, lai sasniegtu godību. Šīs svētdienas fragments ir viens no svarīgākajiem Marka Evaņģēlijā un atrodas teksta centrā. Pirmajā Evaņģēlija daļā tiek meklēta atbilde, “kas Viņš ir”? (4,41) un šīs daļas kulminācija tika sasniegta Pētera vārdos: “Tu esi Kristus” (8,29). Noslēpums tiek atklāts. Evaņģēlija 8. nodaļā notiek uzsvaru maiņa stāstā. Līdz šim Jēzus tika attēlots kā ar lielu spēku apdāvināts dziedinātājs un eksorcists, kurš konfliktēja ar visiem izņemot mācekļus, bet pat viņi bija apjukuši. No šī brīža evaņģēlists stāstu virza uz krustu, un par to ļoti skaidri liecina trīs Jēzus norādes par savām ciešanām un nāvi (8,31-32; 9, 31-32; 10,33-34). 

Pārveidošanās kalnā ļoti labi iederas gavēņa laika aizvadīšanā. Jau gavēņa pirmajā daļā ir iespēja pārdomāt dažus Pashas noslēpumus, kuriem lielajās dienās, iespējams, nebūs laika pievērsties. Jēzus seja bija pārveidota, drēbes spožas, mākonis un balss no debesīm atklāja patiesību, ka Jēzus ceļš uz krustu ir pashāls notikums. Trīs mācekļiem Pārveidošanās vēsta, ka, neskatoties uz apjukumu, Jēzus ceļam ir apslēpta un dziļa jēga. Viņi jau zināja, ka Jēzus Kristus ir Mesija un redzēja, ka ceļš ved uz krustu, taču vēl nesaprata, ka krusta noslēpumā ir apslēpta godība. Tāpēc arī Kungs trijiem mācekļiem dāvā īsu godības pieredzi. Var jautāt, vai mācekļiem pietiek ar šādiem brīžiem, vai nevajadzētu “labākus” pierādījumus? Vai ikdienas dzīves pieredze piedāvā tādus atelpas brīžus un vai protam to atpazīt? Pēteris pat būdams īstajā vietā un laikā neizprata notikuma jēgu. Mums jau Evaņģēlijos ir dots viss šīs ticības pieredzes apraksts un evaņģēlists aicina savā ticības dzīvē paļauties uz to. Kungs mums dod tik daudz cik nepieciešams - gan žēlastības, gan atelpas brīžus. 

Marks Evaņģēlijā uzsver trīs reizes (5, 37; 9,2; 13,3), ka Jēzus aicināja atsevišķi Pēteri, Jēkabu un Jāni. Tā ir vēsts lasītājam, ka sākas kāds svarīgs notikumu apraksts. Pirmajā notikumā (5,37) Jēzus piecēla nomirušo meiteni, bet pēdējā, trešā - Viņš pravietoja par Jeruzālemes krišanu un Dieva Dēlu (13,3) un lūdzās Ģetzemenes dārzā (14,33). Ja skatās uz šīs svētdienas un Ģetzemenes epizodi, tad dažādos elementos tie ir līdzīgi: klātesoši ir tie paši trīs mācekļi (14,33), Pēteris runā viņu vārdā “un tie nezināja, ko Viņam atbildēt” (14, 40). Atšķirība ir tā, ka Pārveidošanās kalnā Tēvs runāja un tika atklāta Jēzus godība, bet Olīvkalnā Tēvs klusē un Jēzus tiek parādīts ļoti cilvēciski. Jēzus Olīvdārzā atklāj savu garu, savu iekšējo pasauli mācekļiem. Šī stunda bija Viņa misijas piepildījums, bet izskatījās pretēji, ka tā nav veiksme, bet izgāšanās. Evaņģēlists gan Pārveidošanās, gan arī Ģetzemenes ainu izprata kā atklāsmes notikumu. Divi vienlīdz svarīgi notikumu, no kuriem godības atklāšana ir vieglāk saprotama, bet Jēzus bez ārējām zīmēm ir grūti sagremojama patiesība. 

Kas tā bija par atklāsmi? Šajā svētdienā tiek parādīta godība un Cilvēka Dēla cieņa, kurš iet pieņemt savu krustu. Savukārt Ģetzemenē atklājas Dieva Dēla cilvēciskums. Jēzus atklājās kā Cilvēks, kas baiļojās un skuma (14,33). Vai tā nav pārsteidzoša atklāsme? Nepietiek tikai ar ceļu kalnā, lai atklātu Cilvēkā Dieva Dēlu, bet ir arī jānoiet ceļš lejā, lai atklātu kā Dieva Dēls tiek pārbaudīts cilvēciskajā dabā. Iemiesošanās Dieva Dēlam ir pazemojoša, bet pēc tam seko paaugstināšana. Tādā veidā Kristus piedalās cilvēka eksistences pieredzē līdz tās dziļumiem (Filip 2,6-11). Ģetzemenes atklāsme ir “apgriezta” Pārveidošanās kalna atklāsme un ja mēs paliekam tikai pie Ģetzemenes, mēs nevaram šajā Cilvēkā atpazīt Dieva godību. Tikai ticības gaismā varam ieraudzīt Dieva Dēlu, kurš mums atklāj savu cilvēcisko vājumu. Šeit iepazīstam Jēzus Kristus noslēpuma otro pusi; šis noslēpums ir tik pat nepieciešams kā godības noslēpums, lai varētu iepazīt Jēzus visā pilnībā - kā Dieva Dēlu, kuram nav nepieciešamas ārējas varas zīmes: Viņš paklausībā un klusumā atzīst Dievu par savu Tēvu.

Abas šīs atklāsmes ir grūti izprotamas. Mācekļiem jau ar to bija problēmas. Baznīcas vēsturē arī bija strīdi, kuros vieni uzsvēra vai pārspīlēja Jēzus cilvēciskumu, bet citi dievišķību. Pat mūsdienās, zinātnes laikmetā, var skeptiski uzlūkot Jēzus brīnumus, augšāmcelšanos un Dieva Dēla dabu. Vai arī nevēlēties uzlūkot Jēzus cilvēciskumu, jo tas ir neizprotami, neizdevīgi un Dieva Dēlam necienīgi. Tomēr Evaņģēlijs neļauj ieciklēties savā izdevīgajā domāšanas veidā. Kungs ņem līdz mācekļus, lai palīdzētu viņiem izprast Dieva Dēla noslēpumu, ka ceļš uz godību - gaismas ceļš, kas uzveic tumsu - iet caur sevis dāvāšanu un krusta negodu. Kungs nemitīgi grib mūs ņemt sevi līdzi, lai mēs saprastu, ka šāds ceļš ir nepieciešams. Pārveidošanās ir tāds brīdis, kad uz Jēzus ciešanām varam īpašā veidā skatīties ar ticības acīm, lai neapstātos pie nāves, bet nāve kļūtu par vārtiem uz brīvību un augšāmcelšanos. Nomiršana grēkam un ļaunumam ikdienas dzīve ir ļoti nepieciešama, bet to nevar pieredzēt bez svētīga klusuma un pārbaudījumiem, un arī bez ticības gaismas un Kunga tuvības. 

Evaņģēlijs parāda ceļu, kurš ir iespējams pateicoties ticībai; ceļš, kura laikā var uzlūkot Kristus vaigu. Pārveidošanās parāda mācekļiem, ka Jēzū notiek cilvēka alku piepildīšanās, lai varētu caur dzīves grūtībām iziet bez nevajadzīgiem zaudējumiem, nesot ciešanu un nāves smagumu, tomēr nesabrūkot zem apkārtesošā haosa. Jēzū tiek atgādināts, ka īstenībai jau tagad ir dziļa jēga, nozīme, kuru liela daļa nespēja atklāt un kas var likties pretrunīga. Problēma ir tā, ka tagadnes jēgu ir vēlēšanās atklāt nekavējoties vai saskaņā ar kādu savu filozofiju un vīziju. Kunga Pārveidošanās noslēpumā mums atklājas, ka, kaut arī cilvēki pieredz ciešanas, sāpes un nāvi, un nevar izbēgt no šīs dzīves skolas, to arī pieredzēja Jēzus Kristus, tomēr cilvēks ir radīts dzīvei, mīlestībai, atdzimšanai un augšāmcelšanai. Tas ir kristīgā ceļa noslēpums. Esam aicināti jau šodien pieskārties debesu “drēbju vīlei” (Mk 6,56), kur “Dievs noslaucīs katru asaru no viņu acīm, un nebūs vairs nāves, ne bēdu, ne vaidu, ne sāpju, jo bijušais pagājis” (Atkl 21,4).

Kunga Pārveidošanās noslēpums Mateja Evaņģēlijā:

Mt 17, 1-9: 2. gavēņa svētdienā, B 

Mt 17, 1-9: Kunga Pārveidošanās svētki, B

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 1, 12-15, I gavēņa svētdiena, B

Mk 1, 12-15

2018. gada lielā gavēņa svētdienās Evaņģēlija lasījumi ļaus mums pārdomāt šī laika pashālo raksturu. Pirmās divas svētdienas lasīsim jau ierasto Marka Evaņģēliju, bet vēlāk pāriesim pie Jāņa Evaņģēlija, jo tas parāda īpaši skaidri Kristus godību, kas atklājas uz krusta un augšāmcelšanās notikumā. Lasījumu izkārtojums, kuru iepazīsim gavēņa svētdienās, var palīdzēt pietuvoties Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumam kā viena pashāla noslēpuma diviem elementiem, kā arī ieraudzīt Jaunās Derības iestāšanās nopietnību visai cilvēcei. Ja ticīgais rūpīgi seko šiem lasījumiem, tad tiem ir jāietekmē viņa dzīve, un jāveic izvēle par labu Jaunajai Derībai un jāpieņem savā dzīve pashālais domāšanas veids: atdzimšanu caur krustu un upuris ļauj savu dzīvi atjaunot jaunā un pilnīgāka veida.

Pirmā gavēņa svētdiena parāda Jēzu, kurš pieveic sātanu, lai neļautu viņam sagraut Dieva pestīšanas plānu. Šajā komentārā uzsvars tiks likts uz fragmenta pirmo daļu (1, 12-13). Iepriekš tekstā Gars nolaižas pār Jēzu kristību laikā, bet nākamajā epizodē Tas jau ieved Viņu tuksnesī sadursmei ar sātanu. Fragments sākas ar Markam raksturīgo “tūdaļ” (euthys). Jēzum nebija laika gozēties kristību godība, un neatvilcis elpu dodas tālāk. Pēc Jēzus kristībām varēja domāt, ka Viņa publiskā darbība iesāksies ar lielu majestātiskumu un Viņam nebūs problēmu sasniegt cilvēku sirdis, tomēr Gars Viņam sagatavo grūtāku uzdevumu - sastapties ar sātanu tuksnesī. Tas jau vien norāda, ka Jēzus misija nebūs viegla. Valoda, ko lieto evaņģēlists ir viennozīmīga, Gars izspieda, izgrūda (gr. ekballein) Jēzu tuksnesī!

Evaņģēlisti Matejs (4,1-11) un Lūkas (4,1-13) šo notikumu apraksta daudz plašāk, jo piemin trīs Jēzus kārdināšanas un citātus no Rakstiem, ar kuriem tiek atvairītas sātana viltības. Evaņģēlists Marks raksta tikai par kārdināšanas vietu (tuksnesis), ilgumu (četrdesmit dienas), kārdinātāja identitāti (sātans) un to, ka Jēzus bija kopā ar savvaļas zvēriem un eņģeļi Viņam kalpoja; Marks vēlējās pateikt ļoti skaidri un lakoniski, ka Jēzus ir Dieva Dēls un Viņu vada Gars, lai Jēzus sludinātu Dieva valstību un, pirmkārt, iesākot savu darbību ar uzvaru pār sātana. Jēzus kārdināšana nav parādīta kā kaut kāda neveiksmīga apstākļu sakritība vai grūtības, kas izrietētu no Jēzus kļūdām. Tuksnesī tāpat kā pie Jordānas upes Jēzu vada Gars, Viņš nenodarbojas ar pārgalvīgu improvizāciju. Kristībām sekoja kārdināšana kā nepieciešams turpinājums, lai Jēzus sekotāji neuztvertu Viņu kā dievišķu mašīnu, kurai nebija savas gribas un vēlmes. Kārdināšana mums parāda kā top brīva un neatkarība persona - tāda, kas Dieva gribu padara par savu. Šīs izvēles nozīmību var aptvert vienīgi zinot kāda ir alternatīva izvēlne, un tas bija sātans - burtiski pretinieks, kas pārstāvēja visus haosa un tuvredzības spēkus. 

Evaņģēlista Marka īsākā notikumu versija atsauc atmiņā Ēdeni un paradīzi, kas atgādina neaptraipīto radības sākumu un beigu atjaunošanu. Kristus ir jaunais Ādams, bet šoreiz Tas, kas spēj nostāties pretī pretiniekam. Jēzus sastapās ar līdzīgiem kārdinājumiem kā Ādams un Izraēlis Vecajā Derībā; Jēzu kārdina sātans savvaļā - līdzīgi kā viņš kārdināja Ādamu paradīzes dārzā. Viss notikums norāda uz Izraēli, kurš četrdesmit gadus gāja pa tuksnesi. Jēzu Gars ieveda tuksnesī uz četrdesmit dienām, bet Izraēlis tika četrdesmit gadus pārbaudīts tuksnesī. Jēzus parāda, ka var pretoties un uzveikt kārdinājumus. Ādamam un Izraēlim tas neizdevās. Ar šo notikumu iesākās vesela cīņu sērija pret dēmoniem (Mk 1,25.31.34; 2,11; 3,5; 5,13. 39-41); ļaunais tika sakauts, bet kā tas karā ir, paliek dažādi sātana pretestības punkti, un tā tos var novērot līdz pat mūsu dienām.

Evaņģēlists izmanto to pašu tipoloģiju, ko apustulis Pāvils pielieto vēsturē Romiešiem: “Ādam[s]...ir nākamā attēls...Tātad, kā viena vainas dēļ pār visiem cilvēkiem nākusi pazudināšana, tā Viena taisnības dēļ pār visiem cilvēkiem nācis attaisnojums dzīvībai.” (5, 14.18) Cerību par paradīzes atjaunošanu pauž arī pravietis Isajs, kurš raksta par atvasi no Jesses, Dāvida tēva, saknes: “pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars” (11,2), un Viņš atjaunos paradīzi: “Tad vilks mājos pie jēra un pantera apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva, un trekni lopi būs kopā, un mazs zēns tos ganīs.” (11, 6; skat. 65, 25) 

Marka izmantotie motīvi norāda uz to, ka Gars Jēzu ieveda tuksnesī, lai stātos pretī sātanam, jo ļaunie gari mitinājās pamestās vietās (Mk 5,10). Sātans kārdināja Jēzu, lai tas pamestu savu misiju; tomēr rodas priekšstats, ka Jēzus neievēro ļaunā viltības, jo īsteno savu plānu, koncentrējas uz galveno - uz to, kas jādara, un nevis uz sīkumiem. Jo vai sātana viltības un piedāvājumi nav sīkumi salīdzinot ar Dieva pestīšanas plānu un mīlestību pret katru cilvēku? Uzticība Tēva gribai arī nodrošina Kunga uzvaru. Jēzus parāda, ka Viņš ir situācijas noteicējs, kurš atjaunos radību un piepildīs Isaja redzējumu. Var ievērot, ka viens no elementiem Jēzus cīņā ar ļauno ir dzīvošana saskaņa ar radības ieceri un dabu; radība netiek dievišķota, tai nevajag pakļauties, kļūt par tās vergu, bet vienkārši dzīvot harmonijā ar to. Jēzus kā pilnīgs Cilvēks tā spēja dzīvot un dod norādes mūsu dzīvei. 

Jēzus neuzsāk gavēšanu kā askētisku praksi, bet Dieva Gars Viņu ieved tuksnesī, jo gavēšana Viņam ir, pirmkārt, paklausība Tēvam un nevis kaut kāda nesaistīta ar Dieva gribu pilnveidošanas prakse; šī paklausība noved Viņu līdz pat Krustam! Kristus savu misiju iesāka un pabeidza viens - vietās, kur šķietami nevar sludināt un īsteno Savu misiju. Visi svētie, kas Viņam sekoja, mācījās iztukšot sevi no visa, kas traucēja dzīvot saskaņā ar Dieva gribu, lai jau ar autentisku spēku sludinātu Dieva valstību. Jezus parāda, ka var dzīvo šajā pasaulē starp miesas nedrošību, savvaļas zvēriem un dzīves drāmām no vienas puses, un Dieva gribu, pārdabisku aizsardzību un eņģeļiem no otras puses; ja Dievs ienāk ar savu klātbūtni cilvēka eksistencē, tad var dzīvot starp dzīves galējībām un kārdinājumiem. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 1, 40-45, svētdiena VI, B

Mk 1, 40-45

11. februāra svētdiena, pēdējā pirms gavēņa laika sākuma, aicina Baznīcu  pārdomāt kārtējo Dieva valstības klātbūtnes zīmi. Iepriekšējās divas svētdienas redzējām kāda izskatījās Jēzus diena un kādus labus valstības darbus Viņš darīja. Notikumu vērotājiem Jēzus darbs varēja izskatīties kā liels veiksmes stāsts, īpaši mācekļiem, kuri redzēja visus brīnumus, tomēr šosvētdien Jēzus parāda, ka nav ieradies uzturēt popularitātes reitingus, bet gan sasniegt visdažādākās vietas un cilvēkus. Jēzus turpināja savu ceļu un orientējās uz jauniem virzieniem, kur arī Viņš sastapa visnegaidītākās ticības izpausmes.

Tā kā ar šo Evaņģēlija fragmentu mēs tuvojamies pelnu trešdienai, tad vērts tā kontekstā pārdomāt savu ieiešu gavēņa laikā. Varbūt Evaņģēlijs iedvesmos kādu atgriešanās virzienu vai svarīgus dzīves kontroljautājumus. Šajā svētdienā Jēzus priekšā nostājās spitālīgais, kas var mums nedaudz palīdzēt saprast mūsu stāvokli uz gavēņa sliekšņa. Protams, grūti ir iztēloties, ka mani piemeklē tāda slimība, kas izslēdz no sabiedrības. Vecajā Derībā šādiem cilvēkiem bija veltīti rūpīgi izstrādāti priekšraksti (Lev 13-14), lai nešķīsto cilvēku izraidītu no kopienas. Nevarēja viņš ne pie kā pietuvoties un pieskarties; pameta savu ģimenes un draugus.

Jāuzsver, ka spitālību Jēzus laikā nevajag jaukt ar mūsdienas izpratni par šo slimību, jo spitālības (gr. lepros) jēdziens attiecās uz ādas slimībām vai arī uz apģērbiem un mājām (Lev 14,33-57). Katru, ko turēja aizdomās par spitālību, priesteris izpētīja, jo vienīgi viņš varēja paziņot, vai cilvēks ir slims vai attīrīts. Izraēla priesteri atšķīrās no citu reliģiju priesteriem, kuri pazina dažādus dziednieciskus noslēpumus, ar to, ka tiem nebija nekādi dziedināšanas rituāli un tikai konstatēja slimību. Jūdi ticēja, ka dziedināšana ir pilnīgā Dieva ziņā. Aizliegumi nebija saistīti ar bailēm no slimības izplatīšanās, bet attiecās uz reliģisko izpratni par to, kas ir šķīsts un nešķīsts. Spitālība, līdzīgi kā līķis, tika uzskatīs par nešķīstību nesošu lietu. Ja pieskaroties līķim varēja ar rituālu palīdzību šķīstīties, tad spitālības gadījumā bija jāsaņem dziedināšana.

Evaņģēlija fragmenta jāpievērš uzmanība Jēzus un spitālīgā cilvēka dialogam. Spitālīgais, kas pienāca pie Jēzus bija ar dziļu ticību, jo izrādīja Viņam lielu cieņu. Svētais Jānis Hrizostoms precīzi viņu raksturo: “Tas, kas pienāca bija saprātīgs un ar lielu ticību. Nepārtrauca mācību, neizspiedās cauri pūlim, bet pagaidīja atbilstošu brīdi, un, kad Jēzus nokāpa no kalna, piegāja pie Viņa, taču ne ierastā veidā, bet ar lielu dedzību”. Darbības vārds “atnākt” Evaņģēlijā izsaka cieņpilnu attieksmi, bet nomešanās uz ceļiem attiecas uz reliģisko kultu. Jēzū šis cilvēks redz kaut ko vairāk par mācītāju. Nesaka Viņam: “Ja palūgsi Dievu…”, kaut arī tika uzskatīts, ka Dieva piesaukšana spēj dziedināt spitālību (2 Ķēn 5, 11), bet lūdz, lai Jēzus pats to izdara - to, ko var paveikt tikai Dievs.

Vienīgais viņa pārkāpums bija šķīstības likumu neievērošana, tomēr šajā gadījumā to arī neievēroja Jēzus. Kungs apžēlojās ar šo cilvēku, izstiepa roku un dziedināja viņu. Uzrunājošs ir pats dziedināšanas apraksts: “Jēzus apžēlojās par to; Viņš izstiepa savu roku, pieskārās viņam un sacīja tam: Es gribu, topi šķīsts!” (Mk 1, 41). Vārdu kārtība atklāj svarīgas patiesības par Jēzu attieksmi pret cilvēkiem. Jēzus apžēlojās un bija aizkustināts, un tas nozīmē, ka ievēroja otru cilvēku, ieinteresējās par viņu un viņa ciešanām. Pēc tam pieskārās slimajam un dziedināja viņu. Tas, kas pieskārās slimajam pats kļuva nešķīsts, bet Jēzus pieskaroties dziedināja. Jēzus iesaistījās ļoti konkrētu attiecību un kontaktu veidošanā ar cilvēkiem, un nenēsāja līdzi dezinfekcijas līdzekļus. Vēl viens elements šajā teikumā ir Jēzus vārdi, kas ļauj atklāt notiekošā jēgu. Vārdi “Es gribu” izskan tik spēcīgi kā Radīšanas grāmatas sākumā, kad Dievs radīja pasauli!

Jēzus brīnumi ir vērsti uz Dieva valdīšanas ienākšanu pasaulē, un var pat domāt par radīšanas atjaunošanu. Tiklīdz iestājas Dieva valdīšana radība atgūst savu patieso spozmi. Jēzus brīnumi ir patiesi un neizsakāmi pārāki par jebkādiem maģiskiem trikiem, jo tie ieved pestīšanā, atbrīvo un dziedina. Jēzus neprasa tādu ticību, kas atgādina pacienta uzticēšanos ārstam vai izmisīgu pakļaušanos buramvārdiem. Ticība Rakstos nozīmē pieņemt Dieva solījumu īstenošanos, ka Dievs darbojas šodien un Viņam var uzticēties. Marka Evaņģēlijā ticība ir personīgu un tuvu attiecību veidošana ar Jēzu. Šajā fragmentā to ļoti labi var redzēt.

Spitālīgais atpazina Kungu un zināja, ko no Viņa lūgt. Tā ir liela māksla ticības dzīvē iepazīt patiesību un smelties no tās dziedinošos spēkus. Ja “netrāpa mērķī”, ja nepieiet pie Jēzus un nekonfrontē savu dzīvi priestera priekšā, cilvēkam var šķist, ka viņš ir vesels un šādā komiskā stāvoklī nodzīvot daudzus gadus. Baznīcas dzīvē Jēzus dziedinošie vārdi joprojām ir aktuāli. Pirmkārt, jau tas attiecas uz sakramentiem, un īpaši uz slimnieku sakramentu (Mk 6, 13). Jēzus neatcēla izpratni un dalījumu par to, kas ir šķīsts vai nešķīsts, bet būtiski padziļināja to. Jēzum svarīgi bija pasaulē ievadīt Svētā Gara darbību un uzveikt nešķīstā gara ietekmi; Viņš mācīja, ka cilvēku nešķīstu var padarīt sirds domas un vārdi. Kungs tāpēc mācīja ar savu piemēru kā nest pasaulē šķīstību. Viens no veidiem sastopot cilvēku ir izrādīt patiesu aizkustinājumu un interesi par otru cilvēku, pieskārties un pateikt svarīgus vārdus. Tas arī nozīmē veltīt laiku, bet arī prast sūtīt tālāk - sūtīt pie Baznīcas. Savukārt izolācija un noslēgšanās sevī biedējoši atgādina nešķistību.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 1, 29-39, svētdiena V, B

Mk 1, 29-39

Tuvākajās svētdienās varam iedziļināties kā izpaužas Dieva valstības klātbūtne mūsu vidū. Iepriekšējā svētdienā dzirdējām pirmo zīmi šai klātbūtnei – Jēzus izdzina nešķīsto garu. 4. februāra fragmentu var sadalīt trijās daļās Šeit tiks apskatīta pirmā daļa jeb Pētera sievasmātes dziedināšana. Vērts arī ievērot vienu detaļu, ka divas svētdienas pēc kārtas pārdomājam vienu dienu Jēzus dzīvē (skat. Mk 1, 21-38), un tāpēc šosvētdien var arī paņemt un pārlasīt visu šo fragmentu, lai labāk saprastu kāda izskatījās Jēzus diena. Vēl viena interesanta detaļa ir tāda, ka šīs vienas dienas ietvaros evaņģēlists Marks dažādas Jēzus aktivitātes apvieno ar vārdu “tūdaļ” (“euthys”, Mk 1,21. (23. latviešu tulk. neparādās) 28.29.30), kas parāda Jēzus ikdienas dinamisko raksturu*.

Evaņģēlija fragments iesākas ar to, ka Jēzus iziet no sinagogas un dodas uz Pētera un Andreja namu, kur drudzī gulēja Pētera sievasmāte. Joprojām ir sabats (Mk 1, 21.32). Jēzus iet uz to cilvēku mājām, kurus vēlējās aicināt uzreiz! Tomēr Jēzus steiga neatgādina mūsu izklaidīgo skriešanu, kas bieži var mūs nomākt vai sabojāt ikdienu. Jēzus pilnībā veltījās Debesu valstības darbam un visu savu misiju veica ciešā saistībā ar savu mērķi. Saspringtā dienas plānā atrada arī laiku sarunai ar Debesu Tēvu un dziļākām tikšanās reizēm ar cilvēkiem.

Lasot Marka Evaņģēliju redzam, ka Jēzus nemitīgi pārvietojas un nepaliek uz vietas, tomēr kļūmīgi būtu domāt, ka Viņš ar slimniekiem apgājās instrumentāli. Šīs svētdienas lasījums parāda vienu tādu ainu kā Jēzus dziedināja. Viņš nesēdēja pie slimo cilvēku konveijera, bet pie katra, kam bija nepieciešama dziedināšana, piegāja ļoti personiski. Jēzus ar žestu un pieskārienu biežāk dziedina nekā ar vārdu: ņēma cilvēku aiz rokas (Mk 1,31), uzlika rokas (6,5), ielika pirkstus ausī un pieskārās kurlmēmā mēlei ar siekalām (7, 33) un spļāva zemē, lai to sajauktu ar siekalām un ziestu aklajam uz acīm (Jņ 9,6).

Jēzus darbība nav kaut kāda dabiskās dziedināšanas metodes demonstrācija. Jēzus dziedināšana un atbrīvošana nav arī kaut kas tīri garīgs vai iekšējs. Jēzus ļoti nopietni izturas pret visu cilvēku, jo visam cilvēkam ir jātiek pestītam. Pestīšanai ir jāaptver visas dzīves sfēras, jo visai radībai jātiek atjaunotai, lai viss kļūtu jauns (2 Kor 5, 17), jauns cilvēks (Ef 2, 15), atjaunotā dzīve (Rom 6, 4), jaunas debesis un jauna zeme (2 Pēt 3, 13), jo Kungs “visu dara jaunu” (Atkl 21, 5).

Jēzus laikā drudzi neuztvēra tikai kā slimību, bet arī redzēja tā teoloģisko realitāti. Saskaņā ar Levītu (26,16) un Atkārtotā Likumu grāmata (28,22) drudzi uzlūkoja kā Dieva sodu tiem, kas pārkāpa derību. At 28,22 drudzis ir parādīts kā Dieva sods, kuru var izdziedināt tikai paša Dieva iejaukšanās. Jēzus paņēma Pētera sievasmātes roku un drudzis viņu atstāja. Dziedināšanas brīnums nebija īpašākas vai iespaidīgāks ar citiem līdzīgiem brīnumiem. Evaņģēlists parāda Jēzu kā to, kas dziedina; netiek izteikti nekādi vārdi, kas bija raksturīgi helēņu brīnumdarītājiem. Tātad, sievasmātes dziedināšanas ainā uzmanība nav jāvērš uz brīnumu, bet ir jāatklāj tā nozīme.

Jāpievērš uzmanība diviem vārdiem: “piecēla” viņu (1, 31, “egeiro” - tas pats vārds ar kuru apraksta Jēzus augšāmcelšanās, Mk 14,28; 16, 4.14) un “kalpoja” Viņam. Jēzus žests un dziedinošā darbība ir ļoti simboliska arī mums, kas lasām šo fragmentu – Viņš augšāmceļ un ieved kalpošanas darbā! Notikumam ir ļoti personiska pieskaņa un starp visiem neskaitāmajiem brīnumiem tieši šis ir viens no tiem, kas tika iekļauti Evaņģēlijā. Noteikti tas ir apustuļa Pētera nopelns. Pilnīga izveseļošanās katram slimam cilvēkam ir liela žēlastība. Tomēr pāri personisko atmiņu un miesas dziedināšanas līmenis svarīgi ir uzsvērt, ka garīgajā līmenī Pētera sievasmāte spēja atbildēt Jēzum ar kalpošanu.

Kalpošana neliecina ar cilvēka nenozīmību vai otršķirību. Marka Evaņģēlija sākumā lasām, ka eņģeļi Jēzum kalpoja (1, 13), arī mācekļus Viņš mācīja kalpot (10, 45). Tā vien izskatās, ka sievietes, kas sekoja Jēzum, ātrāk nekā vīrieši, uztvēra Jēzus vēsti un vajadzību veltīties kalpošanai. Evaņģēlists apraksta sievietes, kuras līdz pat Jēzus nāvei kalpoja Kungam (15,41). Šī dziedināšana atklāj to, ka Dievs dziedina, lai labāk varētu kalpot. Kalpošana ir raksturīga iezīme Dieva valstībai un Jēzum, un tāpēc Viņš sāka ievadīt savus sekotājus kalpošanas darbā. Atbilde uz Jēzus pieskārienu vai ienākšanu ticīgo dzīvē ir kalpošana. 

* Vairāk par “euthys”: Mk 1, 1-8 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 1, 21-28, svētdiena IV, B

Mk 1, 21-28

Iepriekšējās svētdienās varējām iepazīties ar Jēzus personas dziļumu, bet sākot ar 28. janvāra svētdienu uzlūkosim to, ko Viņš labu darīja cilvēkiem. Šī svētdiena parādīs kā Jēzus ar savu spēku atbrīvoja cilvēku no nešķīstā gara, kas dara visu, lai katru cilvēku attālinātu no Dieva. Apsēstā dziedināšana sinagogā tiek aprakstīta ļoti lakoniski, bez izskaistinājumiem vai liekiem komentāriem. Mēs tiekam informēti kā tas notika. Evaņģēlists Marks uzsver Jēzus mācības spēku, nevis tās saturu, tomēr jāatceras, ka Viņam svarīgāks ir nevis pats notikums, bet tā jēga. Jēzus reti izvērsti runā šajā Evaņģēlijā, tomēr Viņš pasaka pašu svarīgāko un rīkojas ļoti izteiksmīgi. Ja lasīsim Evaņģēliju tālāk iepazīsim notikumu virkni, kura parāda arvien skaidrāk Jēzus misijas būtību. Šīs svētdienas Evaņģēlijā tiek uzsvērta vārda spēks.

Kafarnaumas pilsētas sinagogā cilvēki brīnījās par Jēzus vārdiem, jo tie atšķīrās no ierastajām Rakstu mācītāju runām. Evaņģēlists Marks bieži norāda, ka cilvēki brīnījās par to, ko Jēzus teica vai darīja, bet arī neslēpj to, ka tas ne vienmēr noved viņus pie ticības. Cilvēki dzirdēja un redzēja visu, ko paveica Jēzus, bet tas nesasniedza viņu sirdis. Jēzus autoritāti atpazina dievlūdzēji, bet dīvaini, ka viņu vidū atradās ļaunā gara apsēsts cilvēks. Pašā Marka Evaņģēlija sākumā Jēzus ir parādīts kā tas, kam ir nopietns konflikts ar ienaidnieku, un tas turpinās visa Viņa kalpošanas laikā. Kristus atbrīvo no ļaunā gara un piedāvā vienīgo alternatīvo iespēju – pāriet Svētā Gara vadībā.

Ļaunā gara apsēstais cilvēks pārtrauca Jēzus sludināšanu. Normāli šādā gadījumā cilvēki izraidītu kārtības traucētāj ārā no lūgšanas nama, bet tas tā nenotiek, jo Jēzus reaģēja pirmais un atbrīvo viņu no ļaunā gara. Šajā sakarā svarīgi ir uzsvērt, ka evaņģēlists Marks attēlo nešķīstā gara upurus kā pilnīgi bezspēcīgus cilvēkus. Marka Evaņģēlijā, atšķirībā no tiem, kas slimo ar miesas kaitēm, apsēstie nespēj lūgt palīdzību. Dēmons kontrolēja cilvēku un redzēja apdraudējumu no Jēzus, un sāka runāt, jo atpazina, ka Kungs nav kārtējais eksorcists, bet Dieva svaidītais, kuram jāsalauž sātana valdīšanas važas. Nešķīstā gara trokšņainā reakcija uz Jēzus mācību var interpretēt kā panisku pretdarbību vai arī Kunga spēka atzīšanu.

Nešķīstais gars centās atvairīt uzbrukumu izmantojot eksorcisma praksei raksturīgo metodi: tiek nosaukts dēmona vārda, lai to izdzītu ārā no cilvēka. Tikai šajā gadījumā pilnīgi nevietā – pret Jēzu. Tas izkliedza abus Jēzus vārdus, gan laicīgo vārdu – Jēzus Nācarietis, gan dievišķo vārdu – Dieva Svētais. Tādā veidā dēmons parāda, ka viņa nometnē ir pietiekoši daudz iespēju, lai cīnītos ar Jēzu. „Vai Tu esi atnācis mūs nomaitāt?“ (Mk 1,24). Iespējams, ka tā laika cilvēkiem šāda vārdu apmaiņa varēja likt domāt, ka nešķīstais gars guva virsroku pār Jēzu, jo Viņu atpazina, nosauca un tātad pakļāva. Tomēr Jēzus visu šo situāciju nekavējoties pārtrauca un apklusināja ļauno garu. Kungam nevajag brīvu reklāmu no nešķīstā gara. Ja cilvēki pieņemtu dēmona liecību par Jēzu, tad pieņemtu Dieva Dēlu kā uzvarošu, tādu, kādu Viņu pazina dēmoni, bet ne kā tādu, kam jāiet cauri ciešanām un nāvei. Tas nozīmētu, ka pašā Jēzus misijas sākumā cilvēki uztvertu Viņu vēl daudz atšķirīgāk nekā Viņš vēlējās; ar to Viņam jau tā bija grūtības. Īpaši mācekļu vidū varēja izveidoties vēl dziļāka plaisa starp to, ko viņi domā par Viņu un ko Viņš vēlas viņiem pateikt. Šo plaisu ļaunie gari censtos paplašināt vēl vairāk un tāpēc pašā sākumā bija jāsarauj jebkāds dialogs ar tiem, un jāliek tiem klusēt, kas to nav pieraduši darīt. Jau pašā savas misijas sākumā centās atbruņot ļauno garu no iespējas valdīt cilvēku sirdīs un atbrīvoja visus apsēstos cilvēkus.

Sinagogā ļaunais gars kontrolēja vienu cilvēku, bet tiklīdz atpazina Jēzus autoritāti, viņš reaģēja ļoti agresīvi un atklāja sevi. Kamēr neviens netraucēja, ļaunais gars nodrošināja savu garlaicīgo kontroli pār vienu draudze locekli. Tas liekas ļoti traģiski, ka ļaunā gara ietekmēts cilvēks ir tas, kas sēž mierīgi savā vietā un neviens to nepamana, it kā lūgšanu nams būtu gadījuma rakstura sasēšanās teātra izrādē. Kādā garīgajā stāvoklī atradās šī sinagoga? Tomēr pienāk brīdis, kad jāsaduras ar patiesību. Svētajos Rakstos ļaunā gara izdzīšana nav kaut kāds maģisks rituāls, kurā lieto buramvārdus, bet gan Evaņģēlija pasludināšana konkrētam cilvēkam. Marks nepiedāvā Jēzus mācības satura plašāku izklāstu, tomēr iepriekšējā svētdienā mēs dzirdējām šīs mācības kodolu (Mk 1, 15): “laiks piepildījies, un Dieva valstība tuvu klāt; gandariet par grēkiem un ticiet evaņģēlijam!” Notikums Kafarnaumas sinagogā ir pirmais piemērs kā Jēzus vēsts īstenojas dzīvē.

Jēzus sludināšana neradīja harmoniju klausītāju vidū, bet dalīšanos un nesaskaņas, kā arī Viņš vēlāk brīdināja (Mt 10, 34). Ja nesaskaņas nevarēja redzēt dievlūdzēju izturēšanās veidā, tad tas bija dzirdams dēmona kliegšanā. Kafarnauma, salīdzinot ar Tīru un Sidonu, bija visai neticīga pilsēta (Mt 11, 23-24). Ļaudis sinagogā varēja pieredzēt vārda spēku. Jēzus nerunāja vienkārši par Dievu kā to darīja Rakstu zinātāji. Jūdaisms bija kļuvis par grāmatas reliģiju un Rakstu zinātāji savu autoritāti ieguva pateicoties savai erudīcijai skaidrojot Svētajos Rakstos un tradīciju; viņi vienkārši izteica teoloģiskus spriedumus (Mk 2,6-7; 9,11; 12,35). Savukārt Jēzus nāca ar Dieva autoritāti, lai izbeigtu sātana tirāniju. Jēzus pretnostatījās dēmoniem un nonāca konfliktā ar jūdaismu ar savu jauno mācību. Tā rezultātā Jēzus ieguva divus pretiniekus, kurus Viņš apdraudēja, un kuri centās aktīvi pretdarboties visdažādākos veidos. Abi pretinieki Jēzus klātbūtnē tika atpazīti. Viņa klātbūtne liek visam, kas ir Viņam pretējs, reaģēt visdīvainākajos veidos. Svarīgi priekš apsēstā cilvēka bija tas, ka ļaunais gars tika atpazīts un piedzīvoja atbrīvošanu.

Patiesa Jēzus klātbūtne kristiešu vidū vai arī konkrēta ticīgā dzīvē mūsdienās arī izsauc daudzveidīgas, pat muļķīgas, reakciju no visdažādāko cilvēku puses. Saskaņā ar evaņģēlisko loģiku, daļa no neticīgajiem šo tikšanos pieņem tādu kāda tā ir – dziedinoša, un pievienojas Jēzus mācekļu pulkam. Iespējams arī šis cilvēks no sinagogas tā izdarīja. Kad Jēzus izdzen ļauno garu Viņa mācība tiek uztverta kā kaut kas jauns un nebijis. Jaunā mācība biedēja, satrauca un izsauca apbrīnu cilvēkos; tā aicināja pievienoties Dieva valstībai, kuras saturs atšķīrās no Rakstu zinātāju legālistiskās pieejas reliģijai. 

Mēs dzīvojam nedaudz citos apstākļos. Skatoties uz draudzēm, kur daudzus gadus viens priesteris māca saturiski un stilistiski paredzamas mācības, var samierināties un vairs negaidīt neko jaunu, vai arī var nogurt no liturģijas “vienveidības”, vai arī vēlēties visu pamest. Bet vai tā ir īstā problēma, ārpus mums? Iespējams šādas draudzes ir visefektīvākais eksorcisms pret “dēmoniem” mūsos, kad redzam arvien skaidrāk sevī iekšējos trokšņus, balsis, protestus un šaubas, kas vēlas mainīt realitāti sev apkārt, meklēt kādu citu mācību un praksi. Esam aicināti šīs sirds kustības atdod Jēzum un kopā ar Viņu paklausībā pildīt Debesu Tēva gribu. Ja evaņģēlists Marks maz raksta par Kunga mācību, bet vairāk par darbiem, tad tas vedina uz domu, ka ticības dzīvē ar vārdiem vien nepietiek, bet ir jādzīvo tā, lai pat ierasti un īsi vārdi uzrunātu mūsu nemierīgo dvēseli; “mana dvēsele ir nemierīga, kamēr tā atdusas Tevī, Dievs” (sv. Augustīns). Bet kas šo iekšēju nemieru var izsaukt? Nevis kritika, tā iegremdē un pastiprina nogurumu un monotoniju; liek savā drūmumā vainot pasauli. Dieva vārds nes gaismu un atbrīvo, un ļauj uzsāktu atgriešanās ceļu kopā ar Jēzu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 1, 14-20, svētdiena III, B

Mk 1, 14-20 

Iepriekšējā svētdienā varējām pārliecināties, ka visa dzīves virzība nonāk pie Jēzus Kristus. 21. janvāra svētdienā redzēsim, ka ne tikai visas mūsu dzīves “kustības” satiekas Jēzū, bet arī, ka Viņš ir Tas, kas sludina Dieva valstības Evaņģēliju un ne tikai sludina, bet pats ir šī valstība. Ar šo svētdienu noslēgsies sava veida ievadlasījumi Marka Evaņģēlija gadam, kad varam iepazīt Jēzus misijas sākumu, bet jau 28. janvārī līdz pat gavēņa laikam pārdomāsim Dieva valstības klātbūtni mūsu vidū un kādas reakcijas tā izsauc cilvēkos.

Jēzus savu misiju iesāka ar mācekļu pulcināšanu ap sevi. Aicināšanas apraksts mūsdienu cilvēkam var šķist līdz galam nesaprotams. Pārāk vienkārši un efektīvi tur darbojas Jēzus, bet mācekļi bez nekādas vilcināšanās seko šai spēcīgajai personai. Tekstā tas izklausās labi, bet dzīvē, ko pieredzam sev apkārt, tas tā nenotiek. Lai palīdzētu saprast šo ainu ir jāatsaucas uz Veco Derību, kas evaņģēlista Marka lasītājiem bija ļoti labi pazīstama. Jāatsauc atmiņā pravietis Elija, kurš aicināja Elīsu kļūt par Kunga pravieti (1 Ķēn 19,15-21). Vecajā Derībā nevar atrast līdzīgu aicināšanas ainu. Ja saliek blakus Marka Evaņģēliju (1, 16-20) un Ķēniņu grāmatas aprakstu, var redzēt daudz līdzību. 

Nozīmīga atšķirība starp Jēzu un Eliju ir tā, ka Elijs uzmeta Elīsam savu apmetni, bet Jēzus neko tādu nedarīja. Elija gadījumā tas, kas aicina ir Dievs, ko simbolizē šis apmetnis. Jēzus aicina ar savu vārdu, bet kas vēl svarīgāk, aicina sekot Sev. Pravieši neaicināja cilvēkus sekot sev, bet Dievam. Jēzus aicinājums ir ļoti autoritatīvs un atgādina to, kā Dievs aicina cilvēkus pestīšanas vēstures gaitā: solījums, kuram jāseko (Rad 12, 1-14). Aicinājums ir tik spēcīgs, ka mācekļu dzīves vairs nebūs tādas pašas kā iepriekš. 

Abos fragmentos iedvesmotie autori cenšas radīt iespaidu, ka tā ir pirmā tikšanās starp aicinātāju un aicināto. Abos tekstos aicinātie strādā ikdienišķu darbu, kas nodrošina viņu iztiku, tomēr saņēmuši aicinājumu ir gatavi pamest darbu un tuviniekus. Svarīgi šajā ainā ir tas, ka Jēzus izrāda iniciatīvu un veido savu sekotāju pulku. Izšķiroša ir Viņa griba, bet nevis mācekļa griba. Tā ir ļoti svarīga patiesība, kas tā laika jūdiem bija jaunums. Jūdu sabiedrībā māceklis pats meklēja savu skolotāju, bet ja gribēja, varēja pāriet pie cita. Ar Jēzu beidzās staigāšana. 

Izcilais teologs Hans Urs fon Baltazars apcerot mācību par pāvesta nemaldību jautā: vai bez Pētera mēs nevarētu iegūt atbildes uz mūsu jautājumiem? Un atbild: jā, bet par daudz būtu šo atbilžu, jo uz vienu jautājumu var saņemt neskaitāmi daudz spriedumu. Tomēr ir jautājumi, kur nevar būt tik daudz atbilžu, bet jābūt vienai atbildei. Ir dzīvē brīži, kad nepieciešams nostāties stabili un droši vienā vietā, un citas atbildes, kaut arī var šķist jēdzīgas, nesniedz patiesību - tad tādos brīžos jājautā Pēterim. Šīs pārdomas var attiecināt uz šo brīdi pasaules vēsturē, kad Jēzus Kristus pārtrauc staigāšanas mākslu no viena skolotāja pie otra, jo sniedz visas nepieciešamās atbildes – pats ir atbilde! Viņš ir atbilde katrai Baznīcas draudzē, kopienā un kristietim. Vārds norāda uz tādu parādību kā staigāšanu pa draudzēm, meklējot labāko vietu, bet vēsts ir skaidra: pārstāj staigāt. Kungs ir klātesošs vietā konkrētā mācekļu pulkā, konkrētā draudzē un ja neesi pamanījis, Viņš tevi tur aicina. Kungs iedrošina neatgriezties pie pirmskristīgo laiku jūdu skolotāju meklēšanas stratēģijas, bet ņemt savu krustu un sekot Kungam (Mk 8, 34).

Jēzus uzreiz saviem mācekļiem norāda uz savas misijas centrālo elementu – sludināt Dieva valdīšanu. Cilvēki tiks “zvejoti”, lai viņus ievestu valstībā un saņemtu pestīšanu. Jēzus pulcina mācekļus, lai viņi palīdzētu Viņa misijā. Tas bija liels pavērsiens mācekļu dzīvē, jo viņu dzīve vairs neierobežojās privātajā sfērā, bet tika vērsta uz cilvēkiem. Šo pārorientāciju nodrošināja sekošana Jēzum Kristum. Jēzus mācekļu situācija salīdzinot ar Elīsu arī atšķiras. Elīsa kļuva par Elija kalpu, bet mācekļi sekoja Jēzum, kas norāda vēl uz vienu jaunumu, ko ienes Jēzus. Mācekļa kalpošana skolotājam bija ierasts modelis rabīniskajā tradīcijā. Savukārt Jēzus saka: “Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu" (10, 45).

Svarīgi vēl reiz uzsvērt, ka Jēzus savu darbību uzsāka ar kopienas veidošanu, kuru nebūvē ap kādu vispārēju ideju, bet balstoties uz starppersonu attiecībām – "Sekojiet Man". Ieiešana valstībā nozīmē attiecību nostiprināšanu ar Jēzus. Mācekļi, kurus Jēzus aicināja sev sekot nezaudē savu savdabību, bet padziļina savu personību un tā kļūst arvien izteiktāka. Mācekļu dzīve iegūst dziļāku jēgu. Jēzus ir tas, kas palīdz atklāt dziļāko dzīves jēgu un dzīves aicinājumu.

Domājot par aicinājumiem Baznīcā Jēzus piemērs ir ļoti pamācošs. Ja Jēzus darbības modeli ieliekam mūsdienu Baznīcā, draudzēs, kopienās un kristiešu vidū, tad tas varētu būt ļoti iedvesmojošs un, iespējams, pat ļoti efektīvs. Katrs kristietis pieder kādai konkrētai kristiešu grupai, kurā sastop un iepazīst citus kristiešus, un, protams, pārstājis “staigāt”. Parasti kristietis pieņem viņam sludināto vārdu, pārdomā to, patur sevī vai padalās ar citiem, tomēr, ja mēs esam aicināti sekot Jēzus piemēram, mums jāatklāj mūsos spēja aicināt citus cilvēkus. Neiet pat uzreiz runa par Evaņģēlija sludināšanu. Aicināšanu ļoti labi var iemācīties kristiešu kopienā, kad ievērojam savu brāļu un māsu talantus, citas dāvanas vai vienkārši "tev tas labi sanāk". Iziešana no privātās sfēras ir viens no jaunumiem, ko mums atnesa Jēzus un iedrošina to īstenot savā dzīvē, jo Baznīca, draudze un kopiena savādāk būtu abstrakta ideja. 

Tīri cilvēciski savu domu izteikšana publiski, pat runājot ar vienu cilvēku, attīsta drosmi un ļauj arvien bagātāk formulēt savas domas. "Tev labi sanāk – turpini!" "Vai tu neesi domājis par to?" Vai kristieši viens otru tik labi nepazīst, lai pat kļūmīgi kaut ko nevarētu pateikt vai novērtētu kāda labās īpašības, bet ja kļūdās - kopā pasmietos. Bet, kas būs, ja trāpīs mērķī? Vai spēšu pieņemt šo novērojumu un iedrošinājumu no otra kristieša, un kaut ko ar to iesākt. Parasti šo aicināšanas sfēru gribas atstāt garīdznieku monopolam. Protams, viņiem Kungs var dot šādu atpazīšanas dāvanu, tomēr katrs lajs ir aicināts uzlūkot savu brāļus un māsas, un ne tikai viņu vajadzības vai grūtības, bet arī harismas. Esam aicināti apzināties, ka esam ne tikai tie, kuri tiekam aicināti, bet arī esam aicināti piedalīties citu aicināšanā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 1, 35-42, svētdiena II, B

Jņ 1, 35-42

Iepriekšējās svētdienas Kunga kristības svētki savieno Kristus dzimšanas svētku laiku ar parasto liturģisko laiku. Tiek pāršķirta jauna lapa un Baznīca uzsāk pārdomāt Jēzus publiskās dzīves noslēpumus. 14. janvāra svētdiena turpina iesāktās pārdomas par notikumiem pēc Jēzus kristībām. Interesanti, ka šīs svētdienas lasījums ir ņemts no Jāņa Evaņģēlija. Priekš parastā liturģiskā laika tas ir izņēmums, taču ļauj Jēzus personu apcerēt no Jāņa evaņģēlista teoloģiskā skatījuma. Ja atsauksim atmiņā citus Evaņģēlijus, tad redzēsim cik atšķirīgi evaņģēlists Jānis skatās uz Jēzus personu, kam vairāk pievērš uzmanību un ko nepiemin. Tam, protams, ir teoloģiski iemesli. Piemēram, mācekļu aicināšana citos Evaņģēlijos notiek konkrētās vietās (pie Galileja jūras, Mt 4,18), Pēteris jauno vārdu saņem Filipa Cesarijas robežās (Mt 16, 13), turklāt aicināšanas apraksts ir daudz tēlaināks, katrs tos var iztēloties vai meklēt attēlojumu mākslas darbos. Lasot 21. janvāra svētdienas Evaņģēlijā (Mk 1,14-20) redzēsim nedaudz atšķirīgus evaņģēlista Marka uzsvarus uz to, kā Jēzus aicināja savus mācekļus, bet pirms tam īsi jāiedziļinās evaņģēlista Jāņa darbā.

Pirms šī fragmenta tekstā jūtama vienkāršība un miers – tikai divi varoņi, nav nekādas kustības (Jņ 1, 19-34), bet šeit (1, 35-42) ir pieminētas vairākas personas un notiek varoņu pārvietošanās, ko labi var redzēt pievēršot uzmanību darbības vārdiem. Pārsteidzoši ir tas, ka starp tik daudz “kustībām” nav pieminēta neviena vieta un īpaši tā, kur dzīvoja Jēzus. Pirmajiem svarīgajiem vārdiem (“Lūk, Dieva Jērs!”) gribētos redzēt lielāku klausītāju skaitu, bet to ir tikai divi: “abi mācekļi (mathétés) dzirdēja (akouó) viņu sakām un sekoja (akoloutheó) Jēzum" (Jņ 1,37). Tieši šajā vietā pirmo reizi Jāņa Evaņģēlijā parādās šie divi darbības vārdi un lietvārds, kuriem turpmāk būs izšķiroša nozīme apustuļa Jāņa teoloģijā. Pēkšņa atslēgas vārdu koncentrācija tekstā norāda uz to, ka autors vēlas parādīt pamatpatiesības par to, ko nozīmē būt par kristieti – Jēzus mācekli.

Sākumā var likties, ka mācekļi uzņēmās iniciatīvu – viņi ir tie, kas izvēlas Jēzu; Jānis Kristītājs nesaka, kur viņa sekotājiem jāiet un arī Jēzus neko nesaka, bet viņi brīvi izlemj pievienoties Jēzum. Tomēr visa aina norāda uz kaut ko citu. Vispirms, ja ņem vērā iepriekšējā fragmenta (1, 19-34) miera noskaņa, tad tagad tā beidzas un Jēzus tiek parādīts kā tas, kas iet un uzlūko cilvēkus. Vārdi "ieraudzījis Jēzu staigājam" (1,36) norāda uz to, ka neskatījās tikai uz Jēzu, bet arī uz viņa "iešanas manieri"; ļoti uzmanīgi uzlūkoja Jēzus dzīves veidu un tā saskaņu ar Rakstiem. Mācekļi nebija tie, kas uzsāka kustību, bet Jēzus – Dieva Jērs; Viņa klātbūtne izsauca atbildes reakciju.

Pirmie Jēzus vārdi Evaņģēlijā arī ir zīmīgi un tie atvieglo mācekļiem veidot attiecības ar Viņu: "Ko jūs meklējat?" Jēzus negaidīja mācekļu jautājumus, kas bieži var būt neveikli un nevietā, bet pats uzņēmās vadīt sarunas gaitu. Tas ir dzīves pamatjautājums, kas atsauc atmiņā pirmo jautājumu no Evaņģēlija, ko uzdeva Jānim Kristītājam: "Kas tu esi?" (1,19), vai vēlāk tekstā pagāni jautā: “mēs gribam redzēt Jēzu!” (12,21). Jēzus jautājums mūsdienu cilvēkam varētu skanēt: "Ko tu vēlies iesākt ar savu dzīvi? Kādā dzīves posmā tu esi un kur virzies?" Mācekļi atbildēja ar jautājumu: “Rabbi, kur Tu mājo?” (1,38). Vārdu “rabbi” parasti lieto uzrunājot mācītājus (tā uzrunāja Jāni Kristītāju 3,26 un Jēzu 4,31; 9,2; 11,8). Jautājums liek domāt, ka mācekļi vēlējās no Jēzus dzirdēt Rakstu skaidrojumu par mesiju (sal. 1, 45). Izraēla dēlu pienākums bija pētīt Rakstus, bet Jēzū atrada kaut ko vairāk par Rakstu mācītāju un saprata, ka Viņš ir Rakstos apsolītais mesija (1, 41). 

Mācekļu jautājumā ir vēl viens svarīgs vārds – mājot (meno). Jēzus viņus ielūdz pie sevis: "Nāciet un skatieties!" (1, 39). Mācekļi todien palika kopā ar Jēzu, bet par to, kur konkrēti evaņģēlists neko neraksta. Iespējams tas nebija svarīgi. Daudz nozīmīgāka ir šīs sarunas dziļākā jēga. Vārda “mājot” satura bagātība attiecas īpaši uz Garu (1,32-33), bet arī uz Jēzu (1,38-39) un mācekļiem (1,39), kuri palika (meno) pie Viņa. Noteiktas vietas trūkums norāda uz dzīvi Garā un to, ka visas dzīves kustības satiekas vienā vietā – Jēzū Kristū. Jēzus aicinājums doties pie Viņa izklausās kā solījums, līdzīgi kā vārdi ar kuriem uzrunāja Natanaēlu (1,50) un visus mācekļus (1,51) – tikai nāciet un skatieties! Viss, ko šie mācekļi redz ir Jēzus un viņa darbi, bet pārējais paliek apslēpts. Pirmās daļas beigās lasām par desmito stundu. Desmito stundu jeb četri pēcpusdienā var uzlūkot simboliski un interpretēt ļoti plaši. Piemēram, šis laiks norāda uz ilgumu un auglīgām vakara sarunām, bet priekš mācekļiem tas bija ļoti konkrēts brīdis, kad sastapa Jēzu un šo laiku nekad vairs neaizmirsa.

Pirmā daļa (1, 35-39) parāda ļoti koncentrētā veidā, ko nozīmē būt par Jēzus mācekli. Tas ir vērīgs ceļš, kas savu kulmināciju sasniedz iemājošanā pie Dieva. Šeit ne tik daudz tiek aprakstīti konkrēti mācekļi, bet māceklība kā tāda. Tā būtu jāizskatās ikvienai māceklībai un visas Baznīcas dzīves attēlam. 

Negaidīti viss mainās otrajā fragmenta daļā (1, 40-42). Vispārīgais notikumu apraksts nomainās ar diviem personvārdiem – Andrejs atrod savu brāli Pēteri. Tagad uzzinām, ka viens no diviem mācekļiem bija Andrejs. Parasti tiek uzskatīs, ka otrs, nenosauktais māceklis, ir Jānis Zebedeja dēls, kas savu anonimitāti slēpj savā Evaņģēlijā aiz vārdiem “māceklis, kuru Jēzus mīlēja” (13,23; 19,26; 20,2; 21,7.20;  "otrs māceklis" 18,15; 20,2.8). Pētera pieminēšanā var ievērot vairākus svarīgus aspektus. Viņš ir ļoti svarīga persona – pieminēts trīs reizes un viņa vārds tiek īpaši apspēlēts; tekstā viņš ir parādīts kā pasīvs varonis – tiek atrasts, vests, saņem jaunu vārdu, bet viņš aktīvi neklausās, neseko, nejautā, nenāk vai neiemājo; viņš neko nedara un nesaka neko. Pētera pasivitāti var salīdzināt ar Dāvida aicināšanu, kuru Kungs izvēlējās un padarīja par tautas vadītāju (1 Sam 16, 1-13).

Jēzus veido Baznīcu, kurai šajā fragmentā var saskatīt divus aspektus. Pirmkārt, Baznīcā ir visi tie, kas ir uz ceļa, dzird, seko un iemājo. Var likties, ka tā ir anonīma masa bez vārdiem, bet tā nav. Tas, ka pirmie mācekļi nav nosaukti vārdā norāda uz to, ka vienīgi Jēzus pazīst viņus, katru atsevišķi un visus kopā. Baznīcā ir tāda īstenība, kuru Kungs pazīst un kura pieder Dievam – Viņš ir vienīgais, kas par to zina. Otrkārt, ir ļoti uzkrītoša persona – Pēteris, kuru Jēzus, neskatoties uz cilvēciskajiem ierobežojumiem, rūpīgi izvēlējās un nosauca vārdā. Abas šīs Baznīcas īstenības nav atrautas viena no otras. Andrejs ir parādīts kā brāļu apvienotājs: kāda var būt labākā vienotības saite par brālību? Andrejs nesaka “es atradu”, bet “mēs atradām” un tādā veidā parāda spēcīgo māceklības kopienas raksturu. Jāņa Evaņģēlijs gada sākumā iedrošina izveidot savu māceklības programmu vai arī uzņemties sava kristīgā pasaules skatījuma pārvērtēšanu, ņemot vērā tādus vārdus un saturu, kurš aiz tiem slēpjas kā klausīties, skatīties, sekot, būt par mācekli, brālība un arī ļauties būt uzlūkotam, saņemt jaunu vārdu – uzdevumu, misiju un būt pārsteigtam par šo jauno pavērsienu savā dzīvē.

br. Jānis Savickis OFMCap 

Mk 1, 7-11, Jēzus Kristus kristīšana, B

Mk 1, 7-11

7. janvāra svētdiena iesāk parasto liturģisko laiku un tas nozīmē, līdzīgi kā iepriekšējā gadā, Evaņģēlija lasījumus vajadzēs pārdomāt svētdienu ciklos, kas ietver Marka Evaņģēlija svarīgākās tēma, ko Baznīca vēlas piedāvāt ticīgajiem. Pirmais cikls iesākas ar Kunga Kristīšanas svētkiem un ietvers vēl nākamās divas svētdienas, kurās lasīsim par Jēzus misijas sākuma notikumiem. Kā ievads šim lasījumam var arī būt II adventa svētdienas komentārs (Mk 1, 1-8)*. Turklāt, otro svētdienu pēc kārtas ir iespējams padziļināt kādu no rožukroņa noslēpumiem – Jēzus kristības Jordānā. Marka Evaņģēlijā Jēzus kristības ir pirmais svarīgais notikums, ar kuru beidzas Vecās Derības laiks un mesijas gaidas par kurām runāja pravieši (Is 40,3; Mal 3,1), un sākās laika piepildījums, Kristus laiks – kā to vēlējās Dievs Tēvs savā mūžīgajā iecerē. Beidzas rituālās apmazgāšanās laiks un sākās atdzīvinošās un grēkus mazgājošās peldes laiks; tā vairs nav tikai pelde, bet arī ciešu saišu nodibināšana ar Kristu. Tas bija epohāls notikums.

Pirmo kristiešu katehēze iesākās ar Jāņa Kristītāja personas pieminēšanu, kurš tiešā veidā sagatavoja ceļu Mesijam. Viņš tuksnesī sludināja un praktizēja atgriešanās kristību. Tuksneša simbolika norāda uz Izraela ceļošanu uz Apsolīto zemi un kārdināšanām šī ceļa laikā (Izc 16-19), kā arī norāda uz vietu, kur nobrieda derība ar Dievu. Praviešu grāmatās tuksnesis ir pirmās mīlestības vieta (Os 2,16; Jer 2,2); vieta, kur tikās tauta ar Dievu. Jānis dodas uz tuksnesi, otrpus Jordānas upes, un savā veidā norāda, ka atgriežas izejas pozīcijās, kad vēl tauta Jozus vadībā nebija pārgājusi pāri upei, bet jau bija pārvarējusi tuksnesi un gatavojās ieiet Apsolītajā zemē (Joz 3-5). Tā bija ļoti spēcīga atgriešanās zīme – atkārtot savu personisko ieiešanu Apsolītajā zemē! 

Jānis norāda uz nepieciešamību atgriezties uz derības sākumu, uz jaunu iesoļošanu un atvēršanos uz Kungu. Savā sludināšanā Jānis apvienoja šos divus aspektus – atgriešanās un mesijas, Līgavaiņa tuvošanās. Savukārt Jēzus klātbūtne visu šo simboliku vēl vairāk padziļināja. Jēzus pāriešana otrpus Jordānai spēcīgi atsaucas uz divām iziešanām caur ūdeni – tautas pāriešana pār Sarkano jūru no Ēģiptes nebrīves un četrdesmit gadu ceļa beigas pārejot Jordānas upi ieejot Apsolītajā zemē. Divkāršā Izraela pāriešana saistās ar diviem savstarpēji saistītiem notikumiem – Pashas svinēšana un apgraizīšana. Neapgraizītie nevarēja ieceļot Apsolītajā zemē, bet Pashā tiek svinēta atbrīvošana un derība ar Dievu. Abas pāriešanas un abi notikumi tiek piepildīti Jēzus kristībās Jordānā un arī katrās kristībās. Pashālais noslēpums tiks padziļināts liturģijā gavēņa un Lieldienu laikā. Jāuzsver, ka Jēzus kristības ir viens no svarīgākajiem notikumiem Viņa misijā, un īpaši to akcentēja savos darbos Baznīcas Tēvi.

No šī īsā fragmenta pārdomāsim divus svarīgus vārdus. Izkāpjot no ūdens Jēzus ieraudzīja “atvērtas debesis” (1,10). Šie vārdi ietver sevī daudz vairāk satura nekā sākumā var likties un izsaka daudz dramatiskāku realitāti nekā to piedāvā tulkojums vai mūsu Svēto Rakstu izpratne. Ja šos vārdus tulko no grieķu valodas tieši, tad vajag rakstīt “pārplēstas debesis”. Marka Evaņģēlijā vārds “pārplēsts” (schizomenous) no vārda “schizo” – saraut, saplēst –, parādās tikai divas reizes. Otro reizi tas tiek lietots aprakstot svētnīcas priekškara pārplīšanu (15,38)**. Debesis Svētajos Rakstos tiek pielīdzinātas audumam vai teltij, kuras Dievs ir izpletis pār cilvēkiem (Is 40,22) un tās var pārplēst (Is 64, 1), un atkal sašūt (Īj 14,12). Saplēšana ir ļoti simbolisks žests. Drēbju “plīšanai” Vecajā Derībā ir spēcīga emocionāla pieskaņa, jo bieži izsaka skumjas, sāpes un spontānu reakciju. Isaja grāmatā izskan aicinājums Dievam iesaistīties cilvēku dzīvēs un glābt no briesmām (Is 64, 1).

Pārplēšana norāda uz kaut ko neatgriezenisku. Jēzus izkāpjot no upes un ierauga debesīs plīsumu, caurumu, kas liecina, ka šķērslis, kas atdalīja dievišķo un cilvēcisko tiek sarauts un ir iespējamas ciešas attiecības starp Dievu un cilvēku. Šo pārraušanu neveica cilvēks, bet pats Debesu Tēvs, kurš savu vēlmi tuvoties cilvēkiem īstenoja un īsteno Jēzū Kristū. Jēzus kristību notikums nozīmē to, ka Viņš vairs nav apslēpts un nepazīstams Mesija; viņš nostājās grēcinieku vidū, lai jau savas misijas sākumā liecinātu par krusta noslēpumu. Marka Evaņģēlijā pārplēšana varētu norādīt uz cilvēku attiecību trūkumu ar Dievu uz kuru Tēvs reaģē šādā emocionālā veidā. Ja parasti pārplēšanai ir kāds skumjš vai negaidīts iemesls, tad šeit tekstā tas nav tieši norādīts. Svētnīcas priekškara pārplīšanas apraksts (15,38) var palīdzēt izskaidrot kristību ainu: kā cilvēki plēsa savas drēbes tuvinieka nāves gadījumā, tā Dievs pārplēš to, kas ir viņa tēls – priekškars, brīdī, kad mirst Viņa Dēls. Debesu pārplīšana, kuru redz tikai Jēzus, ir sastopama vienīgi evaņģēlista Marka teoloģiskajā domā (citos Evaņģēlijos to redz arī klātesošie) un norāda uz to, ka tikai Viņš iepazīst Tēva reakciju uz cilvēku grēcīgo stāvokli. Dieva reakcija norāda uz lielajām rūpēm un interesi par cilvēkiem. Tas, ka to redz tikai Jēzus norāda uz to, ka tas ir cieši saistīt ar Viņa misiju.

Evaņģēlists pakāpeniski atklāj Jēzus personu lasītājiem, un tāpēc sākuma aina nav tūlītējs apstiprinājums, ka Viņš ir mesija, bet lasītājs pamazām tiek sagatavots Kristus iepazīšanai. To arī mēs esam aicināti piedzīvot šī gada svētdienās – pakāpeniski atklāt Jēzus personu. Šī aina noteica tālāko Jēzus misijas gaitu – Jēzus centās mazināt šo cilvēku rūgto un grēcīgo stāvokli un samierināt viņus ar Dievu, lai izveidotu patiesas derības attiecības ar Debesu Tēvu. Ja uz šīm “pārplīšanām” Evaņģēlija sākumā un beigās skatās kopā, tad var to interpretēt kā sava veida Jēzus darbības ietvarus, kuru laikā Viņš mēģināja samierināt grēcīgo cilvēci ar Dievu un pietuvināt cilvēkus Viņam.

Tikai Jēzus nāve un augšāmcelšanās spēja atrisināt šīs Dieva raizes par cilvēku grēkiem. Jēzus kristības nepielika Jēzus kaut ko jaunu un nebijuši, jo Viņš jau bija Mesija, Dieva Dēls un ļoti labi izprata savu aicinājumu. Kristības Jordānā bija svinīgs ievads Jēzus publiskajai darbībai. Var pat teikt, ka šis notikums bija Jēzus Vasarsvētki, ka Viņš tika parādīts kā pirmais un lielākais Dieva apustulis – sūtīto. Baloža nolaišanās pār Jēzu atgādina Vasarsvētku notikumus un roku uzlikšanu, kas īstenojās sludināšanas un dziedināšanas darbā, bet piepildījās caur ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Kristības sakraments tieši atsaucas uz šiem notikumiem, jo “pirms kristības pieņemšanas mūsu acis ir aizvērtas un neredzam debesu lietas..., jo ne visi redz atvērtas debesis... Pilnīga ticība nodrošina atvērtas debesis, bet šaubīga – aizvērtas” (sv. Hieronims).

Kristības ļauj mums piedalīties pestīšanas notikumā un piedzīvot nemitīgu atgriešanās procesu, un atjaunot attiecības ar Dievu bez nekādiem filtriem vai māņiem, acu aizmālēšanām vai aizkariem, bet piedzīvot patiesu “debesu plēšanu”. Dievs uzrunā Jēzū Kristū visus cilvēkus; runā ļoti skaidri – nav vairs barjeras starp Dievu un cilvēku! Mēs varam veidot atjaunojošas attiecības ar Kungu. Tomēr cilvēka problēma ir tāda, ka nevar, neprot vai negrib redzēt šo debesu ainu. Viss kopš tā laika ir mainījies un nav vairs jāpaliek neziņas stāvoklī. Problēma ir tā, ka daudziem labāk patīk neziņa, tā var likties vieglāk. Pat ja ar mums tā ir, tad evaņģēlists Marks aicina mūs šī gada laikā atklāt Kristus personu visā patiesībā, kas nes lielu prieku un atbrīvošanu.

* Mk 1, 1-8

** Svētnīcas priekškara pārplīšana Mateja Evaņģēlijā 

br. Jānis Savickis OFMCap