Mt 14,13-21, svētdiena XVIII, A

Mt 14,13-21

Turpmākās svētdienas pārdomāsim dažādus Jēzus vārdus un darbus, kuri iezīmē Dieva valstības ienākšanu šajā pasaulē. 2. augusta svētdienā Baznīca aicina iepazīties ar kristīgās dzīves pamatpatiesību: aicinājums dalīties mīlestībā. Evaņģēlija fragments par maizes pavairošanu parāda šīs mīlestības praktisko pusi. Jēzus ir tas, kas spēj pabarot cilvēkus, tomēr to, ko Dieva vārds grib mums pavēstīt īpaši spēcīgi, ir tas, ka pastāv vēl lielāks bads nekā pārtikas trūkums un tas ir Dieva vārda un Dieva mīlestības trūkums, kas spēj atdzīvināt un stiprināt ikvienu. Jēzus piedāvāja vienotību; ēšana kopienā simbolizē vienotību. Jēzus stāstā par maizes pavairošanu rīkojās kā lielas saimes galva, kurš ir sapulcinājis savus tuviniekus. Viņš skatās uz debesīm, pateicās Dievam un lauza maizi - tā rīkojās katrs jūdu ģimenes galva. No ģimenes galvas gaidīja dāsnumu un spēju pabarot visus viesus tā, ka paliek pārtika pāri. Tomēr šajā evaņģēliskā stāstā ēdienkarte bija vienkārša, jo maize un zivis bija Palestīnas iedzīvotāju pamatēdiens; gaļa bija dārga un tika lietota svētku laikā. Tādā veidā Jēzus aicināja pūli savā jaunajā kopienā, ģimenē.

Ļaudis sekoja Jēzum ar kājām un gāja apkārt Galilejas ezeram šķērsojot pa ceļam Jordānas upes braslu. Cilvēki panāca Jēzu un pienāca vakars, taču viņi bija izsalkuši un bez pārtikas. To kā Jēzus reaģēja uz šo situāciju mums ir jāuzlūko ļoti plašā kontekstā un jāpievērš uzmanība dažādām notikuma detaļām. Šim brīnumam ir arī praktiskā puse. Pat daudz apdzīvotākos reģionos ciemi nevarēja apgādāt ar pārtiku pūli ar vairāk nekā pieciem tūkstošiem vīriešu. Lielākajos ciemos reti kad bija vairāk nekā trīs tūkstoši iedzīvotāji. Evaņģēlists Matejs centās Jēzu attēlot kā to, kas vēlas apmierināt to vajadzības, kuri nonākuši trūkumā un šī tēma vijās cauri visam Mateja Evaņģēlijam. Evaņģēlijā piecu tūkstošu paēdināšanas brīnums norāda uz pagātni un nākotni - uz Vecās Derības Mozu un Eliju un Kunga Vakarēdienu un mesiānistisko mielastu laiku beigās.

Jēzus sākumā lika cilvēkiem apsēsties un kā jūdu dzīru saimnieks, lūdza svētību un lauza maizi, un tad deva mācekļiem, lai tie tālāk izdalītu cilvēkiem. Lai arī maizes un zivju pavairošanas brīnums bija pārsteidzošs, tomēr Bībeles cilvēkiem tas nebija nekas nedzirdēts. Līdzīgi notikumi ar ēdienu parādās Vecajā Derībā. Visos četros Evaņģēlijos ir aprakstīts šis brīnums. Evaņģēlists Matejs savā darbā cenšas uzsvērt Jēzus līdzjūtību un mācekļu atbildību kalpošanā cilvēkiem. Mācītājs senatnē ierasti nebija atbildīgs par mācekļu barošanu par saviem līdzekļiem. Antīkajā pasaulē skolnieki bieži maksāja skolotājam un tas bija prestiži aicināt viņu uz pusdienām un izrādīt viņam viesmīlību. Tomēr Jēzus uzņēmās saimnieka lomu, jo senatnē viesmīlība saistījās ar barošanu un pajumtes došanu viesiem.

Jūdu izcelsmes Evaņģēlija lasītāji nevarēja nepamanīt vairākas līdzības ar Vecās Derības brīnumiem. Pirmais notikums saistās ar mannu, maizi (At 8,3), kas nāca no debesīm, lai pabarotu Izraeli tuksnesī (Izc 16,4-21). Mozus kopā ar tautu pārejot pāri Sarkanajai jūrai ēda mannu (Izc 16, Sk 11). Jēzus Evaņģēlijā arī satiekas ar cilvēkiem pēc tam, kad pārvar ūdens šķēršļus un baro cilvēkus. Elija, kad apmetās pie atraitnes no Sareptas, ēda no gandrīz tukša miltu trauka un eļļas krūkas līdz laikam, “kad Kungs dod zemei lietu” (1 Ķēn 17,8-16). Vistuvākais brīnums Jēzus paveiktajam ir pravieša Elija sekotāja Elīša brīnums, kurš pavairoja divpadsmit maizes klaipus simts vīriem un vēl palika pāri (2 Ķēn 4,42-44).

Līdzīgi kā Jēzus, pravietis Elīša ņēma maizi un norādīja: “Dod ļaudīm, lai ēd!”, radās jautājums, vai tik daudziem cilvēkiem pietiks, tomēr cilvēki ēda un maize palika pāri. Uz šo brīnumu fona Jēzus brīnums ir daudz varenāks, jo Viņš iesāka ar mazāk maizēm nekā Elīšam un pabaroja lielāku cilvēku pulku. Mateja Evaņģēlija jau iepriekš izskanēja patiesība, ka Jēzus ir lielāks (12,6.41.42) un šajā fragmentā Kungs ir parādīts kā lielāks par praviešiem. Šīs paralēles norāda uz to, ka Jēzus ir eshatoloģiskais, laika beigu pravietis.

Tomēr Jēzus darbības nozīmība nebeidzas ar Vecās Derības notikumu atsaukšanu atmiņa un savas personas lieluma atklāšanu. Maizes pavairošana norāda arī uz Euharistijas iedibināšanu (Mt 26:20–9). Ja mēs skatāmies uz Pēdējo Vakariņu aprakstu mēs nevaram nepamanīt šīs maizes pavairošanas ainas līdzību ar Euharistijas iedibināšanu. Evaņģēlists Matejs abās epizodēs lietoja līdzīgu valodu; norādīja, ka tas notika tajā pašā laikā - vakarā (14,15; 26,20) un dalībnieki ieņem tādu pašu pozu - apsēžas (14,15;26,20). Jēzus līdzīgā kārtībā apgājās ar maizi (ņēma, svētīja, lauza, deva - 14,19; 26,26). Kad maize tika nodota tālāk, visi ēda un bija paēduši. Kā Pēdējo Vakariņu laikā, tā arī piecu tūkstošu pabarošana norāda uz mesiānisko mielastu mūžībā.

Jēzus savā misijā aktīvi iesaistīja mācekļus, kuri piepildīja divpadsmit grozus pilnus ar drupačām. Šī notikuma simbolika saistās ar to, ka Jēzus aicina divpadsmit Izraela ciltis pie sevis, jo Viņš grib, lai neviens nepazustu. Matejs jau iepriekš rakstīja par divpadsmit mācekļu izvēli (10,1-4) un solīja viņiem varu pār divpadsmit ciltīm (19,28). Ar šo brīnumu Jēzus īpaši gribēja uzrunāt savus mācekļus, lai viņiem parādītu kāda veida kalpojums viņiem būs jāveic pēc Kunga debeskāpšanas. Mācekļi būs iesaistīti cilvēku barošanā ar garīgo pārtiku. Tas, ar ko mācekļi baros ticīgos būs pats Kungs. Kad viņu krājumu izsīks, kā tas bija ar maizi un zivīm, viņiem būs jāatgriežas pie Kunga, lai saņemtu vēl vairāk. Mēs šo pašu rīcību īpaši skaidri redzam priestera kalpojumā Euharistijas laikā, kad kalpotājs dod Dzīvības Maizi Svētajā Komūnijā Baznīcas locekļiem.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ef 2, 19-22, Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena

Ef 2, 19-22

26. jūlijā Baznīca Latvijā svin Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienas svētkus. Iepriekšējos gados šeit tika pārdomāti lasījumi no Vecās (1 Ķēn 8; Ps 84 (83)) un Jaunās Derības (1 Kor 3), šogad apskatīsim fragmentu no Vēstules efeziešiem. Šis lasījums ir viens no vairākiem, kuri tiek piedāvāti šiem svētkiem un baznīcā varam arī to nedzirdēt, tomēr apcerēsim to, jo tas var ienest gaismu mūsu izpratnē par Baznīcu. Pāvils vēstulē mēģina uzsvērt to, ko Dievs bija paveicis Jēzū Kristū visiem cilvēkiem un īpaši pagāniem. Otrā vēstules nodaļa pasludina vēsti par mieru un šim mieram ir konkrēts vārds - Jēzus Kristus. Jēzus klātbūtne nes mieru, un cilvēkiem, kurus Kungs uzrunāja, miers bija īss brīdis starp kariem, naidu un strīdiem. Tāda bija vēsture, kuru pieredzēja Izraels un miers bija tas pēc kā viņi ilgojās.

Apustulis Pāvils vēlas mums parādīt kā visi kristieši veido vienotību savā starpā un ar Dievu. Lai to labāk attēlotu apustulis izmanto arhitektūras metaforu. Kristieši ar jūdu vai pagānu izcelsmi veido vienu Dieva saimi, kuru Kungs veido uz apustuļu un praviešu pamata, kur vissvarīgākais akmens ir Jēzus Kristus. Senatnē sākot celt ēku tika izvēlēts galvenais akmens, kurš rūpīgi tika ievietots pamatos, jo ap to sāka būvēt visu celtni. Lai akmeņus saturētu kopā neizmantoja arī saistvielas, bet akmeņus izcirta un nolīdzināja tā, ka tie saderēja viens pie otra.

Jēzus kā svarīgākais ēkas elements stabilizē visu celtni un uztur to ar savu gudrību un autoritāti. Apustulis vēlējās uzsvērt, ka arī kristieši no pagānu tautām tiek iekļauti šajā lielajā ticības struktūrā un ka tā nav tikai jūdu celtne. Baznīcas pamatiem - apustuļiem un praviešiem - bija jāpielāgojas Jēzum Kristum. Visa celtne - visiem kristiešiem - ir jāsinhronizējas ar Jēzu, lai šī dzīvā ēka nekļūtu par nesaderīgu, nejaušu un savā starpā nesamērītu akmeņu krāvumu.

Caur Jēzu Kristu pagānu atsvešināšanās no jūdiem tiek pārvarēta un abas cilvēku grupas var sanākt kopā vietā, kur mīt un kuru veido Svētais Gars. Pāvila vēstules lasītāji var iztēloties sevi kā rūpīgi veidotus un ievietotus akmeņus. Tēli un valoda kā viņš par to raksta atgādina Vecās Derības cerību atjaunot Jeruzālemes svētnīcu, kur visa Izraela tauta sapulcēsies uz Dieva pielūgšanu. Tas nenozīmē, ka pagāni kļuva par Izraela tautas daļu, bet to, ka jūdi un pagāni tika iekļauti jaunā Dieva izveidotā tautā. Vasarsvētkos ir jāmeklē šīs jaunās tautas sākums.

Šī jaunā vienotība neveido kādu jaunu nāciju vai politisku spēku, bet tajā iekļaujas personas no visām tautām, lai pieredzētu privilēģiju, kas iepriekš bija tikai Izraelim - būt par Dieva saimes locekļiem. Šāda piederība bija senatnē ļoti svarīga. Pilsētās iebraucēji varēja palikt par svešiniekiem uz paaudzēm, jo viņiem nebija pilsoņu tiesības. Tikai maza sabiedrības daļa antīkajās pilsētās bija pilsoņi un Pāvila vārdi par “līdzpilsoņiem” visiem kristiešiem piešķir kādu pārdabisku drošību un piederību pasaulē, kur atsvešināšanās ir plaša parādība.

Pāvils neraksta par kādu statisku un laikā un telpā iesaldētu būvi, bet par dzīvu un augošu organismu. Vārds “templis” (gr. naos) šeit nav domāts viss Jeruzālemes templis ar pagalmiem vai viss sakrālais komplekss (gr. hieron), bet tas norāda uz svētvietu, kas atrodas akmens celtnē Jeruzālemē. Vecajā Derībā Dieva godība bija sastopama svētnīcā, kur izvēlēta tauta pieredzēja Dieva klātbūtni. Jaunās Derības laikā Dieva klātbūtne ir šajā jaunajā svētnīcā, kas nav būvēta no akmeņiem, bet no ticīgajiem. Dievs ievieto ticīgos šajā struktūrā un turpina to celt. Šī jaunās svētvietas mērķis ir Svētā Gara iemājošana visos kristiešos kopumā un katrā atsevišķi (Rom 5,5; 8,9; 11,1; 1 Kor 2,12; 6,19; Gal 3,2;4,6; 1 Jņ 3,24; 4,13).

Vēstulē efeziešiem Pāvils uzsver, ka Gars iemājo kopienā, kuru veido dažādas izcelsmes cilvēki. Ļoti svarīga doma izskan fragmenta noslēgumā: ticīgie paši tiek attēloti kā akmeņi uz kuriem dievišķais mājoklis pakāpeniski tiek celts. Cilvēku dzīves ievaino strīdi, šķelšanās un naida mūris, bet tas neattiecas tikai uz cilvēku attiecībām, bet arī attiecībās ar Dievu. Saskaņā ar cilvēku uzskatiem senajā pasaulē Dievu un cilvēku atdalīja debess jums caur kuru cilvēks nevarēja tikt cauri. Šis debesu “mūris” bija zīme kādai dziļākai plaisai starp Dievu un cilvēku. Tā kā cilvēks nevar redzēt Dievu un ir ieslēgts savā redzamajā un taustāmajā pasaulē, viņam šeit var rasties izjūta, ka zeme ir pārāk šaura un parādās neuzticība pret apslēpto Dievu un cilvēkiem sev apkārt. Jēzus Kristus ienāca pasaulē un atvēra debesu vārtus, lai katrs varētu nākt pie Dieva. Turklāt, mums nav vairs jāvērš skats uz debesīm, bet pats Kungs ir nācis mūsu vidū un izveidoja no ticīgajiem mājokli Svētajam Garam.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 8, 26-27, svētdiena XVI, A

Rom 8, 26-27

19. jūlija svētdienā pārdomāsim divus teikumus no Vēstules romiešiem, kas var ienest skaidrību, cerību un prieku mūsu izpratnē par ticības dzīvi un lūgšanu. Šie teikumi ir ņemti no apustuļa Pāvila pārdomām par Svēto Garu kā kristiešu dzīves cerības avotu (Rom 8,18-30). Apustulis skaidro kā Gars pavada kristiešus dzīves ceļā, kurā viņi gaida godības atklāšanos un pestīšanu. Šajā pasaulē mēs dzīvojam spriedzē un šajā laikmetā Gars stiprina un mierina mūs ciešanās, kuras mēs dalām ar Jēzu Kristu, krustā sisto. Kamēr šī dzīve rit uz priekšu, kristietis ir apdraudēts un iestrēdzis starp diviem laikmetiem - tagadni un godības pilno nākotni - Pāvils apliecina, ka Dieva Gars palīdz ikdienas lūgšanā. Abos teikumos Gars ir tas, kas līdzsvaro ticīgo nepilnīgo lūgšanu un saskaņo to ar Dieva gribu.

Pāvils raksta par to kā Gars uzrunā Dievu un apraksta to ar vārdu “nopūtas” - tas ko nevar izteikt vārdos. Cilvēki nevar aptvert Gara nopūtas sevī, bet Dievs var. Gars nāk palīdzēt mūsu vājumā, jo mēs nezinām par ko mums jālūdzas, bet Gars aizlūdz par mums ar nopūtām. Pat ja Kungs mūs glābj un pestī, mēs joprojām esam vāji un nezinām ko vēlamies. Jāņem vērā, ka apustulis šeit nedomā, ka kristieši nezina kā lūgties, bet viņš vēlas uzsvērt, ka viņi pilnībā nezina, kas atbilst Dieva plānam. Gara aizbildniecība ir nepieciešama, jo mēs nezinām Dieva plānu pilnā apjomā un nezinām par ko jālūdzas. Daudzi, kas šo fragmentu ir pārdomājuši uzsvērta, ka Pāvils raksta par lūgšanas veidu. Tomēr apustulis šeit vēlējās pavēstīt par kristieši vājumu un neziņu, kas saistās ar lūgšanas saturu. Tomēr doma, ka Gars nopūšas nav galvenā vēsts šajā fragmentā. Pāvils uzsvēra to, ka Gars palīdz mūsu vājumā. Pastarā cerība un nākotnes godība ir tas uz ko virzās visa kristīgā dzīve un plāni. Gars ir tas, kas uztur cerību šajā pestīšanas gaidīšanas laikā.

Kas ir šis vājums, ko pieredz ticīgie? Tā ir vispārīga cilvēcīga nespēja. Pāvils šeit domā īpašā veidā neziņu par to, kādam jābūt lūgšanu saturam. Gars palīdz formulēt aizlūgumus. Pāvils par to rakstīja ļoti vispārīgi un neapcer vājumu ticīgo dzīvēs, bet tas, ko viņš vēlas pavēstīt ir tas, ka Gars aizlūdz ticīgajos saskaņā ar Dieva gribu. Mūsu ierobežotības un maldīguma dēļ mēs nevaram uztvert pilnībā Dieva vēlmi. Gars aizpilda mūsu neziņu, Dieva gribas izpratnes trūkumus, to kā pasauli un manu dzīvi redz Dievs un kādas ir citu cilvēku vajadzības. Pāvils savā dzīvē jau ilgi iepriekš atklāja savu vājumu un Dieva spēku, kur stiprina vājumā (2 Kor 12,9-10). 

Skaistā Dieva metafora “sirds pētnieks” ir iesakņojusies Izraela izpratnē par Dievu kā to, kurš zina un izmeklē sirdis. Dievs teica Samuelam: “Jo es neskatos tā kā cilvēki. Cilvēki raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdī” (1 Sam 16,7), vai psalmists iesaucās: “Izlūko mani, Dievs, un izzini manu sirdi” (Ps 139,23). Dievs ir sirds izzinātājs, jo Viņš iekļūst visdziļākajos noslēpumos. No Dieva neko nevar noslēpt. Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils raksta: “Dievu neviens īsti nepazīst kā vien Dieva Gars” (1 Kor 2,11). Doma, ka Gars aizbilst par mums neparādās Vecajā Derībā vai citā jūdu literatūrā, bet tikai Jaunajā Derībā (Jņ 16,7-15).

Pāvila vārdi ticīgo dzīvēs var ienest lielu iedrošinājumi, ka Dieva griba tiek piepildīta mūsu dzīvēs neskatoties uz vājumu un neziņu par ko lūgties. Kristieši nav pamesti savās ciešanās (Rom 8,18) un nopūtās (Rom 8,23), lai tās pārvarētu tikai ar saviem spēkiem. Gars mums palīdz mūsu vājumā. Kaut arī Svētā Gara ienākšana mūsu lūgšanā atdzīvina to un tā ir patiesa lūgšana, tomēr tā nav jāuzlūko psiholoģiskās apziņas līmenī, bet jāpieņem doma, ka tā ir ar vārdiem neizsakāma. Lūgšana ir Svētā Gara dāvana. Kad mūsu lūgšana nonāk pie debesu Tēva, Viņš dzird gan Garu, gan arī mūsu sirdis. Šī lūgšana izsaka dziļu sirds nopūtu, kas nav izsakāmos vārdos; tā nāk grūtību un pārbaudījumu brīdī, ka gaidām piepildāmies Dieva solījumus. Šī lūgšana izsaka spēcīgu cerību, izturību un bieži saistās ar ciešanām dēļ patiesības, kas ļauj piedalīties Jēzus Kristus ciešanu un vājuma noslēpumā, kurā var pieredzēt Kristus krusta uzvaru. Šis ir ceļš, kur bieži Dieva plāns mūs ved, taču mēs to nespējam atpazīt, bet Gars mūs tur aicina un lūdzās par to mūsos. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 55, 10-11, svētdiena XV, A

Is 55, 10-11

12. jūlija svētdienas vārda liturģijā pirmais lasījums ir fragments no pravieša Isaja grāmatas par Dieva vārda iedarbīgo darbību pasaulē. Šis skaistais un dziļais lasījums ir kā komentārs šīs svētdienas Evaņģēlija līdzībai par sējēju. Šis Isaja grāmatas teikums par Kunga vārdu, kas tika vērsts pie Izraela tautas ļoti tiešā veidā attiecas arī uz mūsu šodienu. Tā ir liecība, ka seno praviešu vārdi joprojām ir šodienīgi un nevar tiem paskriet garām. Šajā teikumā uzsvars tiek likts uz Dieva pārdabiskumu, kurš kā Radītājs bezgalīgi pārsniedz radību ar savu gudrību un varenību. Ja Dievs ir liels un visaptverošs savos lēmumos, tad cilvēks ir mazs un šaurs savā pasaules uztverē. Tāpēc arī šos pravieša vārdos var uztvert ar nelielu skumju pieskaņu, jo Dieva vārds uzreiz nesastop dzirdīgas ausis un arī pravieša Isaja lasītāji var uzlūkot šos vārdus ar neuzticību, jo Dieva plāns var likties abstrakts, neatklājams un šķietami nepiepildās. Šie vārdi mūs aicina uz lielāku uzticību un cieņu pret Dieva apredzību un plāniem, un apzināties, ka mēs esam vājas un grēka ievainot radības.

Iepriekš grāmatā pravietim bija gari strīdi ar tautu par trimdu un svešo tautu elkiem, kurus viņi pieņēma. Ar šiem vārdiem viņš atrod mieru Dieva apbrīnojamā klātbūtnē pasaulē. Ūdens tēls piepilda pravieti ar pārliecību, ka taisnīgā un uzticamā Dieva solījumi īstenosies. Prieku pravietim dāvā tas, ka pestīšanas vārdi nāk no Dieva mutes un uzrunā Izraeli. Kungs neklusē un tauta var paļauties uz Viņu. Protams, ka Dieva vārds nenāk vienkārši kā haotisks teikumu plūdums, kas nomāc cilvēka prātu, bet tas vienmēr attiecās uz situāciju kādā atrodas tauta vai cilvēks un uzrunā ticību vai tās trūkumu, saprašanu vai nesaprašanu. Pravietis šeit Dieva vārdu neizprot tik daudz kā kādu informāciju, bet līdzekli ar kuru tiek sasniegts rezultāts. Dieva vārds ir “dzīvs un darbīgs” (Ebr 4,12). Kad Dievs runā kaut kas notiek vai mainās. Šāda vārda izpratne ir ļoti spēcīga Isaja grāmatas otrajā daļā (40-55) un arī pravieša Jeremija grāmatā. Tā vārdu izprata Vecajā un Jaunajā Derībā. 

Svarīgi ievērot, ka vārds nāk pie cilvēka, kurš var to pieņemt vai atmest. Pravieša vārdos parādās doma, ka nebija, kas sargātu vārdu. Vārds tika nodot pravietim un vārds varēja būt apšaubīts, nievāts vai apklusināts. Otra iezīme atsver pirmo - vārds tiks piepildīts. Vārds, kurš uzrunā cilvēku vienmēr ir personisks; tā kā tas notiek starp divām personām. Dieva vārds maģiski vai automātiski neizsauc cilvēkā jaunu pestīšanas stāvokli. Vienīgais veids kā ļaut Dieva vārdam pārveidot dzīves ir klausīties un pieņemt pestīšanas vēsti. Taču cilvēku sirdis bieži ir nocietinātas. Pravietim nebija pārliecinošas zināšanas par cilvēkiem vai nākotni. Viņš sludināja vārda darbību, bet neparedzēja nākotni. Šeit ir svarīgi abas šīs lietas izšķirt. Liela daļa no tā, ko pravietis sludināja nepiepildījās tā kā viņš teica. Izraela atgriešanas no Babilonas trimdas nebija triumfāla ieiešana cauri tuksnesi dārzā. Kāds, kas vēlētos pravieša vārdus apšaubīt, varētu teikt, ka nekas tāds nenotika i tie ir tukši vārdi. Visu laiku ir jāņem vēra tas, ka Dieva domas un ceļi ir pārāki par mūsu izpratni. Vārdu piepildījums var būt daudz savādāks nekā cilvēks sagaida vai pat atšķiras no tā uz ko norādīja pravietis. Drošs, ir tas, ka pravietojums piepildīsies un vārds neatgriezīsies tukšs. Dievs, kura ieceres ir neizmērojami lielākas par mūsu, piepilda savus solījumus.

Kāds ir Dieva vārds? Vārda salīdzinājums ar ūdeni raisa ļoti daudz asociācijas. Lietus ir ļoti nepieciešams un iedarbīgs, jo mitrina augsni un ļauj augt augiem, bet no tiem cilvēki iegūst pārtiku. Dieva pārākums pār cilvēkiem ir visaptverošs, pravietis uzsver to, ka Dieva vārds ir uzticams un iedarbīgs. Dieva solījumu piepildījums ir drošs un cilvēks nevar padoties pesimismam ar savām mazajām gaidām vai iecerēm kādam jābūt Kunga pestīšanas plānam. Dieva domas ir tālejošas, plašas, augstas un auglīgas. Cilvēka īstenības uztvere ir ļoti ierobežota. Dieva vārda salīdzināšana ar lietu un sniegu norāda uz lēnu un klusu darbību, kas noteiktā laikā pārveidos cilvēku un zemes vaigu. Cilvēki nevar radīt lietu un sniegu; tas nāk pār ļaudīm neatkarīgi no viņu pūliņiem. Cilvēka dzīve bez Dieva vārda ir kā neauglīgs un izkaltis tuksnesis. Tomēr no Jēzus un savas dzīves zinām, ka cilvēkiem ļoti bieži nav vēlmes padoties šim sirdi pārveidojošajam vārdam. Mēs ne vienmēr jūtamies izslāpuši un izkaltuši, lai pieņemtu Dieva vārdu, jo protam sevi piepildīt ar kaut ko citu. Taču Kungs sola, ka “es zemei uzsūtīšu badu, ne badu pēc maizes, ne slāpes pēc ūdens, bet gan izdzirdēt Kunga vārdu!” (Am 8,11).

Mums kristiešiem svarīgi ievērot, ka ūdens šeit nav tikai vārda simbols, bet arī norāde uz Kristus misiju pasaulē, kurš kā debesu sūtnis nāk pasaulē un atgriežas pie Tēva. Protams, mēs kā kristieši redzam šī teksta piepildījumu Jēzu Kristū. Tomēr mums ir arī jāizprot šos vārdus arī tā, kā to uztvēra jūdi. Doma, ka Dieva vārds iziet no Dieva un pēc misijas īstenošanas atgriežas pie Viņa ir drosmīga, bet joprojām monoteistiska, jo neatzīst nevienu citu varenu vai dievišķu personu, kas apšaubītu mācību par vienu Dievu. Mēs lasot šo tekstu jūtam, ka Dieva vārds šeit iegūst personas vaibstus, vārds, kas iegūst speciālu uzdevumu. Tas iziet no Dieva mutes un no jauna atgriežas pie Dieva, tiek uzņemts Viņā. Šis tēls ir ļoti smalks un noslēpumains. Dieva vārds ir starpnieks starp Dievu un cilvēkiem. Vecajā Derībā pamazām sāka attīstīties doma par vārdu kā par kaut ko personificētu (107,20; 33,6 Ps).

Dieva vārds pestīšanas vēsturē nebija tikai viens no elementiem, bet tam bija neizmērojami liela loma un tas sniedza jēgu vēstures ritējumam, veidoja vēsturi un atmodināja ticību. Tāpēc arī Vecās Derības cilvēki varēja Dieva vārdu uztver kā kaut ko personificētu vai kā Gudrību. Jaunajā Derībā Dieva vārda būtība ir jau skaidra - tas ir iemiesotais Dieva Vārds, Jēzus Kristus. Līdzīgi kā šīs Isaja grāmatas teikums, arī Jaunajā Derībā ir daudzi teksti, kas ataino vārda dinamismu (Apd 2,16; 13,26; 14,3; 20, 32; 26,22; Filip 2,16; Ebr 4,12; 2 Kor 5,14). Vēstulē ebrejiem lasām par to pašu vārdu: “Jo Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs, un asāks par katru divasmeņu zobenu. Tas spiežas cauri, kamēr pāršķir dvēseli un garu, tāpat locekļus un smadzenes. Tas ir domu un sirdsapziņas tiesnesis.” (Ebr 4,12). Mēs arī varam uzdot jautājumus kā šis dinamiskais vārds darbojas manā dzīvē? Ja es to saņemu, tad kā tas atgriežas pie Dieva? Mūsu atbilde uz Dieva vārdu ikdienā saistās ar lūgšanu, dzīvi un mīlestību; tas ir veids kā vārds atgriežas debesīs. Vispilnīgākā veidā tas atgriežas Svētās Mises laikā, kad saliekam debesu Tēvam uz altāra upurī ne tikai Euharistiju, Jēzus Kristus Miesu un Asinis zem Maizes un Vīna zīmēm, bet arī paši savas dzīves, lūgšanas, grūtības un priekus. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 11,25-30, svētdiena XIV, A

Mt 11,25-30

5. jūlija svētdienā mēs turpinām lasīt Mateja Evaņģēliju, kurā Jēzus pēc atraidījuma trijās Galilejas pilsētās un “bēda jums” (Mt 11,2-24) atbildēja ar pateicību. Jēzus izteica lielu aicinājumu mācīties tiem, kuri ticībā ir pievērsušiem Viņam. Par patiesiem mācekļiem var kļūt tie, kas pieņem bērna ticību. “Pēc savas gribas labprātības Viņš” (Ef 1,5) apslēpa savu lielos gudrības noslēpumus no “gudrajiem un saprātīgajiem un [...] atklājis bērniņiem!” (Mt 11, 25). Tas bija iespējams, jo Dēls un Tēvs viens otru pilnībā pazīst svētajā Trīsvienībā un tādā pašā tuvībā un patiesībā uzlūko tos, kas ir atvērti un otru augstāk vērtē nekā savu ievainoto un aprūpēto “es”.

Dieva Dēls pasaulē sastapa grēcīgu cilvēci. Cilvēku lielākais nogurums nāk no grēka un tā sekām. Jau Vecajā Derībā pravieša Jeremija grāmatā lasām: “Atrodiet savām dvēselēm rimtu vietu!” (Jer 6,16) vai “Es padzirdīšu gurušu dvēseli” (Jer 31,25) un šī senā vēlme savu piepildījumu atrada Jaunajā Derībā un Jēzū Kristū. Tāpēc arī ceļš kopā ar Jēzu ir viegls un tīkams. Ar Jēzus jūgu mācekļi pieņēma patieso gudrību. Jēzus vienotība ar Tēvu šajā Rakstu vietā ir attēlota kā attiecības starp Dievu un Gudrību par kurām varam lasīt jau Vecajā Derība (Sak 1,22-33; 8,4-36; Sīr 24,1-34; Gudr). Jūdu gudrības tradīcijā gudri nebija tie, kas sevi par tādiem uzskatīja un mācījās saskaņā ar saviem ieskatiem, bet vienkāršie, kuri bijās Dieva. Kungs var sajaukt gudro plānus (Is 19,11-12; 29,14; 47,10; Jer 8,8-9; Ez 28,3-12). Tikai Dievs Tēvs pazīst patieso Gudrību - Dēlu. Jēzus Kristus ir iemiesotā gudrība.

Jēzus aicinājums nogurušajiem ir tradicionāls Gudrības aicinājums (Sīr 24,19-22). Pēc Babilonas gūsta jūdi bieži attēloja mesiju kā gudrības mācītāju un kristiešiem tas nesagādāja problēmas, pārņemt šo skatījumu uz Jēzu, ka Viņš ir patiesā Gudrība. Evaņģēlistam bija viegli rakstīt izmantojot jūdu izpratni par Dieva likumu kā Kunga Gudrības iemiesošanos uz zemes. Matejs centās arī parādīt Jēzu kā Dieva gribas iemiesojumu. Ja daudzi tā laika jūdi uztvēra likumu kā Gudrības iemiesojumu, tad Matejs vēlējās, lai viņa lasītāji redzētu Jēzū gan kā Gudrību, gan arī kā Likuma iemiesojumu.

Jēzus mācība šajā brīdī ir ļoti svarīga, jo apliecina, ka abpusēja Tēva un Dēla pazīšana, un Dēla atklāšanās nodrošina to, ka mācekli dzird patiesību un nevis sagrozītus vārdus, izdomājumus vai maldus. Neviens godīgs mirstīgais nevarēja izteikt šos vārdus, kādus runāja Jēzus. Mācekļiem Jēzus ļāva ielūkoties šajā Tēva un Dēla noslēpumainajā pasaulē. Šeit tekstā parādās Jēzus personas dievišķā autoritāte. Mateja Evaņģēlijā šim fragmentam ir svarīga vieta, jo atklāj dziļu patiesību par Jēzu Kristu. Evaņģēlists Matejs Jēzus personā uzsver mācību, spēju dziedināt un paklausību debesu Tēvam.

Jēzus dzīve un darbi atklāj mums kāda kopība pastāv starp Viņu un Tēvu. Šo attiecību centrālais elements ir mīlestība, uzticība un paklausības (Mt 16, 13-28; 17,5; 26,59-66; 27.40.43). Kā piemērs priekš citiem Dēls dzīvo paklausībā Tēvam un iet cauri ciešanām no kurām mācekļi arī netiks pasargāti. Jēzus dzīve ir kā modelis Viņa sekotājiem. Klausīties Jēzus vārdos ir mācekļa aicinājums un ikdienas dzīves prakse. Matejs bieži uzsvēra, ka būt par mācekli nozīmē mācīties un tagad šī doma sasniedz augstāko punktu. Vārdi “mācīties no manis” (Mt 11,29) ir tas, kas Jēzum īpaši rūpēja: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird” (Mt 13,9). Jēzus sūtības jēga ir izprotama tikai pateicoties dievišķajai atklāsmei un ticīgie ir aicināti to pieņemt, lai neuztvertu kristīgo ticīgu tikai kā vienu no dzīves stiliem vai terapijām sarežģītajā pasaulē. Kunga klātbūtne pasaulē ir īstena, bet daudzi to nepieņem un netic. Patiesa Jēzus personas misijas izpratne ir iespējam tikai pieņemot atklāsmi, ko dāvā Tēvs, debesu un zemes valdnieks, katram, kas to nenoraida un vēlas veidot vienību ar Dēlu.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 10, 37-42, svētdiena XIII, A

Mt 10, 37-42

28. jūnijā turpināsim jau trešo svētdienu pēc kārtas pārdomāt Mateja Evaņģēlija 10. nodaļu, kurā lasām par Jēzus mācekļa misiju. Sākumā jāpabrīdina, ka šeit pārdomāsim fragmenta otro pusi (Mt 10,40-42), jo iepriekš šajos komentāros jau nedaudz pieskārāmies šai Rakstu vietai Mt 10, 37-42 vai arī paralēliem tekstiem no Lūkasa Evaņģēlija, kur šī fragmenta pirmā pusi ir skaidrota: Lk 12, 49-53 un Lk 14,25-33. Šajā svētdienā Jēzus no saviem mācekļiem prasa īpašu mīlestību un uzticību: “Kas neņem savu krustu un neseko man, tas nav manis cienīgs” (Mt 10,38).

Māceklim ir jāmīl sieva, ģimene, draugi un pat ienaidnieki (Mt 5,44), bet pāri visam viņam ir jāmīl Jēzus Kristus. Kungs neprasa tikai to, bet arī nomiršanu sev. Krusta nešana nenozīmē uzņemties kādu neērtu vai mokošu dzīves situāciju, bet nopietni un ar cīņu mirt savam egoistiskajam “es”. Tas ir veids kā Jēzus māceklis nes savu krustu. Jēzus šos vārdus vēl teica pirms savas krusta nāves un godpilnās augšāmcelšanās. Tad jau tie skanēja šokējoši, jo krusts tika uzskatīts par pazemojuma, kauna un soda zīmi. Pēc krusta notikumiem šis viņa izteikums ieguva neizsakāmi lielāku spēku un dziļumu.

Jēzus runājot par mācekļu uzņemšanu pie cilvēkiem izsaka viņiem solījumu un iedrošinājumu par to, ka tie, kas viņus uzņemot - uzņems arī Kungu. Jāievēro, ka mācekļu loma šeit nav aktīva, bet pasīva, jo viņi tiks uzņemti un viņiem kalpos (Mt 10,40-42). Savā ziņā ļauties Kunga žēlastībai un rūpēm. Galvenais uzsvars šajā vietā ir likts uz atlīdzināšanu. Tie, kas pieņems Jēzus mācekļus, pieņems Viņu pašu un iegūs atalgojumu no Dieva. Jēzus runāja par praviešiem un taisnajiem. Viņi visi ir “vismazākie”, bet katram no šiem vārdiem ir arī sava īpašā nozīme. Vismazākie viņi ir tāpēc, ka pasaule viņus apdraud. Pravieši ir tie, kas sludina un skaidro Dieva vārdu, un tie, kas seko Jēzum (Mt 5,10-12). Taisnie ir visi, kas tādi ir Jēzū Kristū (Mt 5,20).

Vārds “vismazākie”, ar kuru Jēzus apraksta tos, kas tiks padzirdīti kaut vai ar aukstu ūdeni nav bērni, bet Evaņģēlija sludinātāji, apustuļi. Viņiem ir jāpaļaujas uz citu viesmīlību ikdienas vajadzību apmierināšanai (Mt 11,9-11). Tuvajos Austrumos auksta ūdens došana bija viens no viesmīlības pamatelementiem un atbilstošs dzēriens ceļā. Tas varēja būt vienīgais, ko nabadzīga persona varēja piedāvāt, un tas neprasīja atlīdzību. Dieva žēlastība iet tālāk nekā cilvēks domā un Kungs var atlīdzināt arī kaut ko tik pašsaprotamu un mazu. “Vismazākie” piedzīvoja dzīves trauslumu, ievainojamību un tādu kā bērna statusu - kas tā laika sabiedrībā nozīmēja -, ka ar viņiem varēja nerēķināties un neuztvert nopietni. Pēdējais fragmenta teikums uzsver, ka mācekļi atalgojumu nesaņems tāpēc, ka viņi ir pravieši vai taisni, bet tāpēc, ka viņi ir Jēzus mācekļi, vismazākie; tie, kas ir nomiruši sev un savā dzīvē pieredzējuši arī Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu.

Kas ir tie, kas padzirda šos vismazākos? Viņus varētu raksturot kā tos, kas ar simpātiju attiecas pret Jēzu un Viņa mācekļiem un ik pa laikam palīdz, vai arī tādi, kas varbūt tikai vienu reizi dzīvē sastapa Jēzu vai mācekļus, bet tieši tajā brīdī šāda palīdzība bija nepieciešama. No Evaņģēlija pirmā persona, kuru mēs varam atcerēties ir Sīmanis no Kirēnas (Mt 27, 32) vai Jāzeps no Arimatejas, kurš ielika Jēzus miesas savā jaunajā kapā (Mt 27, 57-61). Dieva vēsts ir ļoti tuvu pie cilvēkiem. Ikdienas dzīves rutīna bieži neļauj pamanīt mazu lēmumu nozīmi un kā tie ietekmē mūsu mūžību.

Kā apieties ar kādu pazemīgu svešinieku, ja mēs tai pat notikumā un tikšanās reizē varam sastapt Kungu. Mēs vairs nevaram mierīgi domāt, ka varam mīlēt tikai kādu, ko Kungs sūta vai atbalstot nabadzīgo mēs dodam arī Dievam godu. Situācija ir daudz nopietnāka, jo pazemīgā svešiniekā mēs varam sastapt pasaules Tiesnesi. Vai arī mēs kā Evaņģēlija liecinieki varam būt tādi Kunga klātbūtnes nesēji vietās, kur Viņš mūs sūtīs. Pēkšņi ikdienišķums kļūst pārsteidzošs un dīvains, jo tajā mēs sastopam Dievu. Dievs ir tik tuvu mums, ka mūsu ierastā vide var likties mums kā sveša teritorija.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 10,26-33, svētdiena XiI, A

Mt 10,26-33

Trīs nākamās svētdienas pārdomāsim valstības sludināšanas misiju un ko tā var ienes mūsu dzīvēs. 21. jūnija svētdienā Evaņģēlijs norāda uz saistību starp misiju un grūtībām, kas saistītas ar to. Ticība kādam var likties kā nomierinošs dzīvesstils, tomēr tā, vispirms, ir radikāla dzīves ceļa izvēle, kas saistīta ar drosmi. Ticība pārbaudījumiem piešķir dziļu jēgu un dāvā drosmi turpināt misiju darbu. Jēzus saka, ka liecinieks pieredzēs to pašu, ko Viņš, un tas nebija nekas viegls un gaisīgs! Pasaule nepieņēma Jēzu un tālākā gaitā nepieņem Kungu Viņa mācekļos. Iemesls kāpēc pasaule atmet Evaņģēliju vienmēr ir tāds pats - “mana [Jēzus] vārda dēļ” (Mt 10,22) un citi iemesli ir tikai atrunas. Ciešanas Evaņģēlija dēļ ir ticības liecība. Mācekļa atbilde uz esošu vai iespējamu negatīvo pieredzi var būt dažāda un tāpēc šīs svētdienas Evaņģēlijs vēlas viest skaidrību kā uzveikts bailes. Bailes var atņemt cilvēkam plašāku skatījumu uz īstenību. Mācekļiem vajadzētu baidīties no patiesības slēpšanas, kas jebkurā gadījumā kādudien atklāsies.

Šīs svētdienas Evaņģēlijs aicina Kristus mācekļus būt drosmīgiem. Paredzot, ka mācekļus gaida vajāšanas, ir nepieciešams tikt skaidrībā ar to, kā pārvarēt bailes un pie tik augstām māceklības prasībām rodas jautājums, kādas ticības stājas pieņemt? Drosmi var stiprināt ticība un drošība, ka esi Dieva Tēva gādīgajās rokās; pārliecība, ka cilvēki man neko nevar padarīt, lai atņemtu man patieso dzīvi. Jēzus vēlas parādīt ticību, kas ir drosmīga un brīva, un vienīgais, kas ir jādara, ir jāmīl Jēzus pāri visam. Tikai tad māceklis ir brīvs no sevis un visa cita ar ko varētu viņu šantažēt un manipulēt. Trīs “nebīsties”, kurus dzirdam šajā Evaņģēlija fragmentā iezīmē trīs dažādas domas. Pirmā doma ir kā pretstats starp apslēpto un atklāto, tumsu un gaismu, čukstiem un sludināšanu. Labā neveiksme ir liels mūsu dzīves un īstenības noslēpums, kas ir apslēpts pasaules gudrajiem, bet ar ticības acīm pavēršas daudz plašāks skatījums uz realitāti, kurā mēs dzīvojam.

Otrais iemesls nebīties atklāj patiesību, ka nāvei mūs ir jāaizved pie Dieva un nevis pazušanā. Šeit ietvertā doma var likties arī provokatīva: nebaidieties no saviem slepkavām, bet no Dieva. Lai arī velnam var būt liela vara un viņš kārdina un maldina cilvēkus uz grēku, tomēr jābīstas tikai no Dieva, jo Viņam pieder patiesa vara. No velna ir jāizvairās kā no mūsu ļaunākā ienaidnieka. Svētās bailes no Dieva ir nepieciešamas, lai izvairītos no grēka un tā sekām. Daudzi, kas sadzird vārdus “‘baidīties no Dieva”* daudzkārt vēlas lietot vieglākus vārdus un izvairīties no vārda “bailes”, un vēlētos tikai dzirdēt, ka Dievs ir mīlestība. Tomēr Evaņģēlijs ir skaidrs šajā vietā un bailes sasaista ar elli. Jāuzsver, ka elles pieminēšana šeit nav domāta kā līdzeklis, lai ietekmētu un iebiedētu citus cilvēkus, bet aicinājums un uzsaukums katram cilvēkam, lai neieņemtu dzīvē nepareizu stāju. Šādu tekstu uzdevums nav pastiprināt depresīvas bailes, bet sapurināt un atmodināt cilvēku. Tā kā Bībeles atklāsme ar cieņu izturas pret katru cilvēku, tad tā cenšas uzrunāt viņa atbildības sajūtu un brīvību. Jēzus nevēlas aplipināt ar stindzinošu baiļu sajūtu, bet atbrīvot no tās. Cilvēks var izraisīt ciešanas un nāvi ķermenim, tomēr nevar uzspiest garīgo nāvi dvēselei. Jēzus runāja par atšķirību starp miesu un dvēseli, lai parādītu pasaules dzīves pagaidu vērtību salīdzinājumā ar mūžīgās dzīves pilnīgo labumu.

Trešais iemesls nebīties balstās pamatojumā, ja Dieva apredzība ir visaptveroša - tādam Dievam var uzticēties. Ja iepriekš mūs varēja pārsteigt bailes no pazušanas, tad tagad Jēzus iedrošina mūs ar patiesību par Dieva dziļo mīlestību un rūpēm par mums. Dieva vara pār tagadni nav ierobežota tikai pār nāvi un dzīvi, bet arī par dzīves sīkumiem. Šis Jēzus trešais arguments ir pretējs tam kā cilvēki var domāt. Kādam var likties, ka Dievam tikai rūp lielas un globālas lietas, bet Viņš nedomā par sīkām detaļām. Zvirbuļi bija viena no lētākajām pārtikas precēm un vislētākais putns tirgus laukumos. Jēzus saka, ka Dieva vara izplešas par vismazākajām lietām un tas dod pārliecību, ka cilvēkam Viņš pievērš īpašu vērību. 

Šo trīs punktu mērķis ir sniegt mierinājumu un atklāt Dievu, kurš nav tālu, bet rūpējas par saviem ticīgajiem. Protams, lai uzticētos tādam Dievam ir nepieciešama ticība, ka laika beigās, nākotnē mēs ieraudzīsim tagadni citādā gaisām, var pat teikt, ka nākotnē mainīsies tagadnes un īstenas izpratne kādu mēs tai piešķiram patreiz. Ticībā mēs to varam pieredzēt jau tagad. Mēs nesaņemam skaidras atbildes šajā pasaulē, kurā kristieši ciešs, bet uzticamies Dieva vadībai. Ticības ceļā mēs varam sastapties no dažādām bailēm - izsmiešana, vientulība, vajāšanas un nāve u.c., bet Kungs vēlas mūs pasargāt no ieraušanās sevī un vēlas mūs stiprināt, un atklāt katram savu vietu Kristus un Baznīcas misijā arī šodien. Tas, ko mums ir jāieraksta savā sirdī ir vārdi, ko Dievs teica Abrahamam: “Nebīsties... es - tavs vairogs, tava alga ir liela!” (Rad 15,1).

* ”Bībele neatdala bailes un izbīli, un dievbijību. Vecajā Derībā Dieva godība un varenība bija kaut kas biedējošs un šaušalīgs. Tas, kas to negrib redzēt nevar izprast Bībeles Dievu, kurš nav tikai mīlestības Dievs, bet arī tas, kas izsauc bailes, apbrīnu un pārsteigumu. Tas pats attiecas arī uz Lieldienām, bet bailes pārtop priekā, jo nāve tiek uzveikta. Ja Kungs nav tas, kas mani pārsteidz, tad kas vispār var uzrunāt manu sirdi?" (Mt 28, 1-10, Lieldienu vigīlija)

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 9,36-10,8, svētdiena XI, A

Mt 9,36-10,8

Ar 14. jūnija svētdienu turpinām lasīt Mateja Evaņģēlija, kura fragmentus pārdomājām šajā liturģiskajā gadā jau sākot ar pirmajiem diviem gada mēnešiem, tad sekoja gavēņa un lieldienu laiks, bet tagad atsākam lasīt. Šīs svētdienas Evaņģēlijā uzsvars tiek likts uz atvērtību uz misiju. Šis fragments ir sava veida secinājums tam, ar ko Jēzus saskārās savā ceļā: cilvēku vajadzības bija pārāk lielas un pārāk daudz, lai Viņš viens pats visus apmeklētu un uzrunātu. Jēzus vārdi (Mt 5-7. nod.) un darbi (8-9.nod) izskanēja spēcīgi un ar autoritāti, un tie kļuva par piemēru nākamajiem mācekļiem. Pienāca brīdis nopietnam jauninājumam Jēzus misijā un viņš sāka pulcināt apustuļus un dāvāt viņiem savu autoritāti. Tāpēc 10. nodaļa iesāk jaunu pavērsienu Evaņģēlija stāstījumā. Jēzus aicināja savus tuvākos sekotājus piedalīties Valstības sludināšanas izaicinājumā. Kunga misijas pamatā bija līdzjūtība un žēlsirdība; dziļa atbilde uz grēku un nelaimi, kas izsauc rūpīgu darbību.

Vecajā Derībā tauta bez Mozus (Sk 27,17) vai karaļiem (1 Ķēn 22,17; 2 Laik 18,16; Judt 11,19) bija kā bez gana vai vadītāja. Kad tauta bija bez gana, Dievs pats kļuva par tautas ganu un baroja, dziedināja un atgrieza pazudušās avis (Ez 34). Tāda pati bija Jēzus reakcija sastopot cilvēku pūļus, kas meklēja stiprinājumu. Gana un avju tēls Vecās Derības kontekstā arī norāda uz plēsējiem, kas vēlas gūt savu labumu no apjukušajām avīm. Evaņģēlists vēlas pateikt, ka tautas gani un līderi bija neprasmīgi un nederīgi. Jēzus mācīja un sludināja par valstību daudzās pilsētās un ciemos, un labi zināja cilvēku stāvokli, bezpalīdzību, grūtības, bezcerību un vēlmes. Cilvēki kā avis, kurām vilki nedod mieru un pašas netiek galā ar problēmām, jo nebija neviena gana, kas tām palīdzētu, aizsargātu un vadītu. Reliģiskie vadītāji drīzāk iedarbojās kaitnieciski uz cilvēku dzīvēm. Cilvēki bija nespēcīgi dzīves notikumu priekšā un dzīvoja bez garīgās vadības.

Līdzjūtība par kuru raksta Matejs ir jāizprot kā spēcīgi emocionāla rekcija vai dziļi izjusta simpātija. Jēzus līdzjūtība pret tautas vajadzībām tiek izteikta ar vēl vienu tēlu - raža. Tautas situācija tika pielīdzināta bagātīgai ražai bez nepieciešamajiem strādniekiem. Ja tauta bez gana izsaka izmisīgo stāvokli, tad ražas tēls uzsver situācijas steidzamību. Ražas novākšana ir ļoti atbildīgs darbs un tam ir dots tikai šaurs laika rāmis. Matejs bieži Evaņģēlijā atsaucās uz ražas motīvu (Mt 3,8-10.12; 6,26; 13,30.39; 21,34; 25,24.26; 20,1-16). Jēzus izmanto šo līdzību, lai uzsvērtu situācijas nopietnību. Kāpēc tāda steiga? Ja Bībeles valodā ražu lieto tēlainā veidā, tad gandrīz vienmēr tā nozīmē tiesu laiku beigās. Iesākas Dieva valdīšana un sākas Izraela pulcināšana. Jēzus atbilde uz šo tautas situāciju bija lūgšana par papildus strādnieku sūtīšana pie cilvēkiem. Mācekļu kalpojums šajā laikā bija izšķirošs.

Jēzus pieaicināja mācekļus un uzrunāja viņus. Šeit tekstā ir interesanta detaļa. Evaņģēlists Matejs uzskaita divpadsmit mācekļus un nosauc viņus par “apustuļiem” jeb burtiski no grieķu valodas tulkojot “sūtītie”, kuri darbojās ar pilnu sūtītāja autoritāti. Vecajā Derībā līdzīgas rīcības spilgts piemēr ir Mozus, kurš nozīmēja Jozu, lai viņš pabeidz viņa darbu un ieved tautu Apsolītajā zemē (At 31,23). Šajā Evaņģēlija vietā “sūtītie ” ir ļoti atbilstošs vārds un Matejs to lieto tikai vienu reizi un šajā vietā. Ierasti Jēzus Mateja Evaņģēlijā savus sekotājus sauc par “mācekļiem” vai “divpadsmit”. Mācekļi tiek sūtīti ne tikai, lai pieredzētu Dieva spēku, bet arī, lai saskartos ar tām pašām pretestībām, kādas piedzīvoja Jēzus, Tēva sūtītais, un pravieši rūpējoties par avīm. Lasot tālāk 10. nodaļu, mēs varam redzēt kā tiek uzsvērta mācekļu saistība ar Jēzu un dažnedažādās reakcijas uz viņu kalpojumu. Kalpošana valstībai saistīsies ar atmešanu un vajāšanā (Mt 10,14. 18.22.24-25) vai pieņemšanu (10,11.40).

Divpadsmit saņēma autoritāti rūpēties par dezorientētiem cilvēkiem, dziedināt slimos un izdzīt ļaunos/nešķīstos garus. Ļaunie gari ir tie, kas saceļas pret Dievu, ir naidīgi cilvēkiem un var tieši vai netieši radīt morālu un psihisku kaitējumu. Šajā svētdienā mēs iepazīstam Jēzus darbības motivāciju un Viņa atbildi uz drūmo cilvēka stāvokli sūtot apustuļus turpināt Viņa iesākot misiju. Šī fragmenta galvenā domā atrodas teksta pašā vidū: “deva tiem varu” (Mt 10,1). Jēzus uzticēja mācekļiem to, ko pats iepriekš bija mācījis (Mt 7,28) un darījis (dziedinājis un izdzinis ļaunos garus: Mt 8,9.32; 9,6; 8,33). Šī līdzdalība Jēzus varā un autoritātē joprojām ir klātesoša Baznīcā un tās sūtītajos mācekļos. Tāpēc arī nav pārsteigums, ka šis Evaņģēlija fragments ir paredzēts Svētajām Misēm, kurās tiek ordinēti priesteri un diakoni. Arī mūsdienās Kungs meklē, ko varētu sūtīt. Ja mēs skatāmies cik dažādi bija mācekļi, katrs ar unikālu personību, pieredzi, izcelsmi un pieeju, tad varam būt droši, ka Viņš var katru pārsteigt ar savu piedāvājumu. Kungs ne tikai izvēlas, bet šos dažādos cilvēkus apvieno vienā mācekļu grupā un tādā veidā atgādina, ka arī šodien, neskatoties uz atšķirībām personu starpā, Viņš ir gatavs dāvāt savu varu tiem, kas vienotības garā to pieņem.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Kor 13,11-13, Svētās Trīsvienības svētdiena, A

2 Kor 13,11-13

Ierasti pēc Vasarsvētku svētdienas seko svētās Trīsvienības svētku svētdiena jeb senais latviešu nosaukums Trejādības svētki vai arī luteriskajā tradīcijā šo svētdienu sauc par Vasarsvētku atsvēti. Šajā dienā svinam mūsu ticības galveno patiesību, ka Dievs ir Trejādība - Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Jāņem vērā, ka ticība Trejādībai nav ticība kādai Dieva idejai, bet Tēva, Dēla un Svētā Gara personai; ticība Dieva dzīvei, kas tika atklāta Jēzus Kristus nāvē un augšāmcelšanā, un kas tiek pieredzēta un sludināta Baznīcā. Trejādības noslēpumu var iepazīt tikai Baznīcas kopienā. Ticība Trejādībai arī ietver ticību Baznīcai, jo tā veido vidi, kurā mēs varam piedalīties Trejādības dzīvē. Var rasties jautājums, vai šo noslēpumu “viens Dievs trijās Personās” vispār var izprast. Dievs ir noslēpums, tomēr Viņš mums atklājās, jo varam Viņu iepazīt Jēzū Kristū un caur Viņu Tēvā un Garā. Pateicoties Jēzus Kristus dzīvi un vārdiem mēs varam iepazīt Dievu trīs Personās.

Dievs ir mīlestība un tāpēc arī apustulis Pāvils sveicina Korintas baznīcu un mūs visus: “Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!” (2 Kor 13,13). Piedaloties liturģijā mēs arī esam aicināti atklāt un iedziļināties šajās patiesībās, bet ne tik daudz noslēpumā, cik mīlestībā, kas ir svarīgākā mūsu ticības patiesības būtībā: Tēvs, Dēls un Gars ir viens, jo mīlestība veido pilnīgu vienotību. Trejādība vēlas redzēt mūsu dalību tās dzīvē un dabā, lai mēs pieredzētu patiesu dzīvību. Aktīva, autentiska, inteliģenta, izjusta līdzdalība svētajā Misē ir patiesa dalība Dieva darbā, kurā mēs varam sastapties ar mīlestības avotu. Lielāko vienotību mēs varam sasniegt svētajā Komūnijā, kas kļūst par reālu vienotības zīmi, Baznīcas vienotības zīmi, kurā daudzi kļūst viens.

Šīs svētdienas otrais lasījums ir ņemts no otrās Pāvila vēstules korintiešiem nobeiguma sveiciena, kur apustulis iedrošina savus lasītājus tiekties pēc pilnības, vienotības un miera. Vēstules kontekstā tas nozīmēja dažādu “citādu Jēzus… Evaņģēliju” nepieņemšana no ienācējiem (2 Kor 11,4) un atzīt Pāvila apustuliskās tiesības (2 Kor 10, 13-18; 11, 21-23; 12, 11-13), nepieļaut nemorālu uzvedību draudzē (2 Kor 12, 19-21) un dzīvot savstarpējā harmonijā. Pāvils deva korintiešiem vairākus vispārējus norādījumus. Vai korintieši tos ņēma vērā? Vēstulē romiešiem viņš raksta, ka “tagad šajos apgabalos vairs nav vietas, kur darboties” (Rom 5,23) un tas norāda, ka korintieši ņēma vērā Pāvila vārdus un bija tiem paklausīgi.

Aicinot korintiešus priecāties, Pāvils izsaka četrus pamudinājumus: 1) “pilnveidojieties” vai labojiet sev, lai savā starpā nestrīdētos un dzīvotu saskaņā; 2) “uzmundriniet cits citu”, iedrošiniet viens otru; 3) “esiet vienprātīgi” un vienīgais veids kā kristieši to var panākt ir pieņemt Kristus domāšanas veidu, lai visas domas un pamatojumus padotu Kunga loģikai; 4) “dzīvojiet mierā”, jo korintiešu starpā bija ķildas (2 Kor 12,20). Pāvils apsola, ka “mīlestības un miera Dievs” (2 Kor 13,11) atklāsies viņu vidū īpašā tuvībā un klātbūtnē.

Pāvils aicināja sniegts cits citam svētu skūpstu. Skūpsts bija ierasta sveicināšanās ieraža Tuvajos Austrumos, līdzīgi kā rokas spiediens Rietumu pasaulē. Aicinājums sniegt mīlestības skūpstu parādās vairākās Pāvila vēstulēs (Rom 16,16; 1 Kor 16,20; 1 Tes 5,26). Pāvils norāda uz skūpsta vietu kristiešu sapulcēs, kas izpauda dziļu kopības pieredzi pirmkristiešu draudzēs. Pirmbaznīcā skūpsts saistījās ar Euharistijas svinēšanu. Iespējams, Pāvils gribēja, lai šis skūpsts tiktu sniegts brīdī, kad šī vēstules lasīšana Korintas baznīcā noslēgtos un draudze piedzīvotu izlīgumu un mieru. Jānis Zeltamute jautā: “Kas ir svēts skūpsts? Tas nav liekulīgs kā Jūdasa skūpsts. Skūpsts tiek dots, lai veicinātu mīlestību un iedvestu pareizo attieksmi mūsos vienam pret otru. Kad mēs atgriežamies no prombūtnes, mēs skūpstam viens otru, jo mūsu dvēseles steidzas savienoties kopā. Bet ir vēl kaut kas sakāms par to. Mēs esam Kristus svētnīcas, un kad mēs skūpstam viens otru, mēs skūpstam lieveni un ieeju svētnīcā.”*

Pāvils aicināja korintiešus būt vienprātīgiem un dzīvot mierā. Lai to panāktu bija nepieciešama visas kopienas rīcība. Sašķeltai baznīcai bija jāmācās darboties kopā. Tomēr viņi paši ar saviem spēkiem to nevarēja panākt un tāpēc Pāvils apsola, ka Dievs viņiem palīdzēs. Mīlestības un miera Dievs kristiešu nesaskaņu vidū ir vienīgais, kas var dot sadraudzības Garu. Ja uz Trejādības svētkiem skatāmies šīs Pāvila vēstules fragmenta kontekstā, tad atklājam, ka šīs ticības centrālais noslēpums aicina mūs uz nopietnu piepūli, lai mēs savu dzīves modeli balstītu uz Trejādības vienotības būtību. Ikdienas ticības dzīves praksē tas ir saistīts ar mums uzticēto Baznīcas kopienas veidošanas uzdevumu, kurās mums ir jāpiedzīvo ģimeniskas vide un ar savstarpējo mīlestību un vienotību jāatspoguļo Trejādības skaistums, kas arī ļauj sludināt Evaņģēliju ne tikai ar vārdiem, bet ar konkrētu mīlestības spēku, kuru piedzīvo kristieši savā starpā un spēj to nest tālāk.

*1-2 Corinthians: Ancient Christian Commentary on Scripture, New Testament Volume VII, edited By: Gerald Bray, Thomas C. Oden, New York: Routledge 2012. P. 315.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 12, 3b-7.12-13, Svētā Gara nosūtīšanas svētki, A

1 Kor 12, 3b-7.12-13

Šogad maija pēdējā svētdienā Baznīca svin Svētā Gara nosūtīšanas svētkus un noslēdzas lieldienu laiks. Gatavosimies šiem svētkiem pārdomājot apustuļa Pāvila Pirmās vēstules korintiešiem fragmentu. Iepriekšējos gados šeit jau apskatījām pārējos lasījumus (Apd 2,1-11; Ps 104; Jņ 20, 19-23) no šo svētku vārda liturģijas. Pāvils par Svēto Garu rakstīja ļoti daudz un fragments, kuru šosvētdien lasīsim tiek ņemts no plašākā apustuļa teksta par Svēto Garu (1 Kor 12,1-14:40). Jau vairāk nekā piecdesmit gadus šīs nodaļas Baznīcas dzīvē ir ieguvušas plašu uzmanību saistībā ar pieaugošo interesi par Svētā Gara darbību kristiešu vidū. Pāvils skaidro kā katrs un visi kopā savā dažādībā mēs esam viena miesa. Lai pamatotu savu domu, viņš atsaucās uz Svēto Garu, kuru mēs visi esam saņēmuši: “mēs esam vienā Garā kristīti” (1 Kor 12,12). Sākumā svarīgu minēt, ka Vēstules saturu daļēji noteica tas, ka Korintas draudzē bija sastopama skaudība, sāncensība, salīdzināšanās un individuālisms. Pāvils cerēja dziedināt šķelšanos un atjaunot vienotību (1 Kor 1,10), lai korintieši daudz pilnīgāk apliecinātu Kristu kopienas dzīvē.

Pāvils varēja moralizēt vai racionāli pamatot labu attiecību nepieciešamību, bet viņš skatījās daudz dziļāk un pamatīgāk, un norādīja uz pašiem kristīgās identitātes pamatiem. Pirmbaznīcā jautājums par to, kā Svētais Gars darbojas bija ļoti aktuāls. Kāds ir Gara primārā darbība? Evaņģēlists Jānis šai sakarā izcēla to, “ka Jēzus Kristus ir atnācis miesā” (1 Jņ 4,1-6) un īstenojis savu misija pasaulē. Savukārt evaņģēlists Matejs Gara darbību redzēja ticīgo dzīves kontekstā un Dieva gribas pildīšanā (7,1-23). Visi šie uzsvari nav pretrunā viens otram, bet savstarpēji papildinās. Pāvilam svarīga bija patiesība, ka Gara darbība, pirmkārt, saistās ar atzīšanu, ka Jēzus ir Kungs un ka Viņš veido kopienu. Pāvils uzsvēra, ka “neviens nevar pateikt: Kungs Jēzus, kā tikai Svētajā Garā” (1 Kor 12,3). Frāze “Jēzus ir Kungs” ir ierasta un ļoti būtiska. Pavirši skatoties daudzi šos vārdus nespēja izprast, jo katrs taču var tos izrunāt. Mums ir jāatceras, ka vārdu “kungs” ir jālieto saistībā ar pilnīgu uzticību kādu padotais parāda savam saimniekam: jūdiem tas skanēja zaimojoši atzīt par kungu kādu citu izņemot Dievu, bet pagāni tas bija ierasti, jo savos kultos dievības viņi sauca ar kungiem. Vēstulē (8,5) Pāvils jau raksta par dieviem un kungiem pasaulē. Katrai tautai ir savas dievības, kas prasa uzticību un lojalitāti.

Tituls “kungs” (grieķu kyrios) sniedzas dziļi cilvēku apziņā un tradīcijās. Vecās Derības grieķu tulkojumā ar vārdu kyrios tiek tulkots dievišķais vārds “Jahve”. Grieķu-romiešu pasaulē tā uzrunāja valdniekus. Izvēloties Jēzu saukt par Kungu, ticīgais ļoti skaidri norobežojās no jūdiem vai pagāniem, atkarībā no kādas vides bija nācis. Kristību ūdeņos ticīgais svinīgi paziņo, ka Jēzus ir Kungs un ir gatavs kļūt par Viņa sekotāju līdz nāvei. “Jēzus ir Kungs” ir senākā kristīgā ticības formula, kura parasti ietvēra arī apliecību, ka Jēzus ir piecēlies no miroņiem un ir Dieva Tēva pagodināts. Pāvils norāda, ka tie, kas iepriekš tika maldināti un klīda neziņā elku pasaulē, tagad pateicoties Svētā Gara iemājošanai var atzīties, ka “Jēzus (krustā sistais) ir (pateicoties augšāmcelšanai) Kungs (pār visu radību)”. Tikai tas, kuram ir Gars var izteikt šādu apliecību, jo tikai Gars atklāj šādu īstenību.

Kādā veidā Svētais Gars izsaka patiesību, ka Jēzus ir Kungs? Ļaujot Baznīcai iemājot pasaulē dažādos veidos caur katru atsevišķo ticīgo un visu Baznīcu kopumā pasludināt šo vārdu. Pāvils vēlējās pamazām vests sašķelto Korintas baznīcu uz patiesu vienotību. Baznīca ir līdzeklis ar kuru Jēzus Kristus ir klātesošs pasaulē un atklāj sevi tai. Baznīcā ir ļoti dažādi cilvēki un dāvanas. Neviens nav kāda cita kopija. Dievs nekad neatdarina un “neklonē”. Ļaunais gars neveiksmīgi cenšas atdarināt Dieva labos darbus var saviem viltojumiem. Apgalvojums “Ikvienam tiek dota Gara atklāsme kopīgam labumam” (1 Kor 12,7) Jaunās Derības vēstulēs izskan līdzīgā veidā astoņas reizes (Rom 12,3; 1 Kor 3,5; 7,7.17; Ef 4,7.1 Pēt 4,10). Jaunā Derība nepārprotami pasludina, ka nav iespējams piederēt Jēzum bez jelkādas Svētā Gara pieredzes, katrs kaut ko ir saņēmis! Harizmātiskās dāvanas nāk no Svētā Gara, Jēzus Kristus un Tēva. Vienotība un dažādība Trijādībā ir kā dievišķs modelis vienotībai un dažādībai kristiešu starpā. Svētais Gars arī caur vienotību un dažādību kristiešu starpā pasludina patiesību, ka Jēzus ir Kungs. 

Katram ticīgajam tiek dota Gara izpausme nevis savām iegribām, bet gan kopējam labumam. Korintas pilsētas elite rādīja savas dāvanas un spējas, un bija pārliecināti, ka tās nodrošina viņu nozīmību un sabiedrisko statusu. Šāds domāšanas veids bija dažos gadījumos arī vēl klātesošs kristiešos pēc atgriešanās, kristības un negatīvi ietekmēja kopienas dzīvi. Vietējās Baznīcas, draudzes un kopienas nobriešana piepilda arī katra individuālā kristieša aicinājumu un atklāj Gara dāvanas. Jāredz šī savstarpējā atkarība, ka arī katrs Kristus miesas loceklis ir Baznīcas daļā. Pāvils neraksta par katra atsevišķā ticīgā vēlmi piepildīt savas personiskās ieceres vai pašrelizēties, jo tāds nomāšanas veids bija nekristiešiem, dīvainām kristiešu grupām, grieķu mistisko kultu dalībniekiem u.c. Vēršot uzmanību uz Korintas Baznīcu kā Kristus miesu, Pāvils cīnās ar viltus garīgumu, kas ienāk kristietībā no apkārtējām reliģijām. Apustulis parāda īsteno Svētā Gara darbu. Tomēr, lai kristīgās dzīves pilnība, vienotība un dāvanu dažādība liecinātu par Svētā Gara darbību jāpiepilda divi nosacījumu: ticība, kuras centrālais elements ir apliecinājums ka Jēzus ir Kungs un tas, ka dāvanu dažādībai ir jāceļ kopiena. Aiz šīs dažādības slēpjas mīlestība, kas ir vislielākā un kopējā dāvana (1 Kor 13) un tikai tād var runāt par Gara klātbūtni.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 P 4, 13-16, VII lieldienu laika svētdiena, A

1 P 4, 13-16

Piekto lieldienu laika svētdienu pēc kārtas lasām Pētera pirmo vēstuli, kas bija rakstīta kristiešiem daudzās Mazāzijas draudzēs. Lasot šīs vēstules fragmentus iezīmējās tas, ka ticību var apdraudēt ciešanas Jēzus Kristus un Evaņģēlija dēļ. Šīs svētdienas lasījums to uzsver īpaši spēcīgi un tā nav sagadīšanās, ka šajā lieldienu laikā lasām vēstuli, kas iedrošina kristiešus izturēt pārbaudījumos un saglabāt ticību. Pēteris dara kaut ko pārsteidzošu. Parasti atbilde uz ciešanām un vajāšanām ir bēdas un stress, bet kristieši ir aicināti uz kaut ko pretēju. Pēteris aicina uz prieku ciešanu un vajāšanu laikā, jo ciešanas neliecina, ka Kungs mūs ir atstājis, bet norāda uz īpašu saiti ar Viņu, jo ļauj piedalīties “Kristus ciešanās” (1 Pēt 4,13). Pēteris aicina uz prieku, kas ir savienots ar Kristus ciešanu noslēpumu, kurā Dievs atklāj savu mīlestību un godību. Jāņem vērā, ka ciešanas pašas par sevi nav prieka iemesls, bet vienotība ar Kungu un līdzdalību Viņa dzīvē, ciešanās, nāvē, augšāmcelšanā un atnākšanā godībā.

Pēteris nebija teorētiķis, kas nerakstīja par to, ko pats nebija pieredzējis. Paši apustuļi priecājās, “jo bija atzīti par cienīgiem Jēzus vārda dēļ ciest negodu” (Apd 5,41; 16,22-25). Kristīgais prieks ir balstīts ticībā, ka tāpat kā mēs piedzīvojam ciešanas vienotībā ar Kungu, tāpat mēs dalīsim ar Viņu godības prieku. Kristus pilna atklāšanās visā godībā laiku beigās piepilda ticīgos ar prieku un mierinājumu. Šajā vietā piepildās Jēzus vārdi: “Svētīgi esat jūs, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un visu ļaunu netaisni par jums runās. Priecājieties un līksmojieties, jo jūsu alga ir liela debesīs!” (Mt 5,11-12). Jāievēro viena svarīga detaļā. Ja evaņģēlists Matejs uzsvaru liek uz atlīdzību debesīs, tad Pēteris raksta par “godības un Dieva Garu [,kas] atdusas uz jums” (1 Pēt 4,14). Par to varam lasīt arī pravieša Isaja grāmatā: “Dusēs pār viņu Kunga Gars” (Is 11,2). Viena no Dieva raksturīgākajām īpašībām ir godība, kas atklājas izvēlētām personām: “Godības Dievs parādījās mūsu tēvam Ābrahamam” (Apd 7,2) un arī vēlas atklāties katram no mums: “lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs, godības Tēvs, dod jums gudrības un atklāsmes garu, tā ka jūs viņu atzīstu” (Ef 1,17, skat. Jņ 1, 14.18). Tēva un Dēla Gars ir pār katru ticīgo un atklāj Dieva godību.

Kristiešu ciešanas iegūst piepildījumu tad, kad tiek pieredzētas tikai dēļ ticības. Cita veida ciešanas var iekļaut Kristus ciešanu noslēpumā, bet Pēteris šeit raksta par ticību, kas izsauc kādu negatīvu sabiedrības reakciju. Paša izsauktas ciešanas, noziedzīga rīcība vai antisociāla rīcība un tā izsaukta naidīgā attieksme no sabiedrības nav iemesls priekam (1 Pēt 4,15-16). Dažkārt kristieši var tikt vajāti vai izsmieti tāpēc, ka ir nepatīkami vai atbaidoši, bet ne dēļ viņu ticības. Īpaši Pēteris norāda uz tādiem, kas “jaucas svešās lietās” (1 Pēt 4,15) - tas nozīmē, ka kristiešiem nav jābūt par uzbāzīgiem citu cilvēku kontrolētājiem un pārraudzītājiem. Šāda uzbāzība var izsaukt vēl lielāku nepatiku no sabiedrības puses pret konkrētu ticīgo un, kā sekas tam, pret kristiešiem, un kas ir svarīgi, tam nav nekāda saistības ar Kristus vārdu par kuru raksta Pēteris.

Atmešana nekad nav patīkama un tā mākslīgi nav jāmeklē, bet kad tā nāk dēļ uzticības Kristum, Gars nāk pār ticīgo. Kad notiek īsta vajāšana, tad Pēteris sola Svētā Gara klātbūtni: “kad jūs nodos, nedomājiet, ko un kā runāt! Tanī brīdī tiks jums dots, kas jums jārunā. Ne jūs esat tie, kas runā, bet jūsu Tēva gars, kas runā jūsos” (Mt 10,19-20). Pēteris iedrošina ticīgos vajāšanu laikā palikt uzticīgiem un nesākt domāt, ka ciešanas ir kaut kas svešs kristīgajai dzīvei. Ja pasaule kristiešu noraida, tad tas, kas ir svarīgi ir tas, ka Jēzus viņus pieņem un svētī. Var pienākt brīdis, kad šī godība būs redzama kristiešiem ( Apd 7,55) un citiem (Apd 6,15). Diemžēl šī godība nepasargā personu no nepatikšanām. Tā tas notika ar pirmmocekli Stefanu (Apd 7, 54-60). Kristiešu dzīvē notiek ļoti interesanta garīgā apmaiņa, kuru var iepazīt tikai ticības gaismā: apvainojumi Dieva acīs pārtop par godību.

Kristīgajā dzīvē ir jāpieņem patiesība, ka tad, kad mēs aicinām Kristu savās dzīvēs, mēs arī aicinām savās dzīvēs Viņa nāves un godības noslēpumus. Miršana grēkam kopā ar Kristu ietver sevī arī vajāšanas Kunga dēļ. Kamēr pasaule apmētā ticīgos ar apvainojumiem un kaunina, Dievs dāvā savu Garu. Pirmo gadsimtu asinsliecinieki apstiprināja šos Evaņģēlija un Pētera vārdus. Viņi identificējās ar Jēzus Kristus vārdu un Dievs identificējās ar viņiem caur Svēto Garu. Pēteris Evaņģēliju izprata nedaudz savādāk nekā mēs: mums nav jābūt pārsteigtiem par pārbaudījumiem un nav jāuztver ciešanas kā kaut ko svešu un dīvainu. Kungs aicina pieņemt labus lēmumus saskaņā ar Dieva gribu, bet nav jāgaida, ka darot labu varēs nodrošināt sev veselību, labklājību vai labu vārdu. Tas, kas ir jāatceras, ir prieks par līdzdalību Kristus ciešanās. Ja mēs lasām Bībeli, mēs atklājam, ka daudzi Dieva vīri un sievas neizbēga no ciešanām. Tomēr jāievēro, ka šīs svētdienas lasījums neapskata ciešanu jautājumu kā tādu un tās nav pārdomas par to kāpēc labi cilvēki ciešs ar miesas un gara slimībām vai mirst nelaimes gadījumos un katastrofās. Pēteris kā Baznīcas gans vēlējās kristiešiem, kuri tiek vajāti, atstumti un pazemoti Jēzus vārda dēļ, dāvāt cerības vārdus un iedrošinājumu. Šī dziļākā ciešanu izpratne arī ir nepieciešama mums, lai iepazītu svarīgu vienotības saiti ar Jēzu Svētajā Garā.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Pēt 3, 15-18, VI lieldienu laika svētdiena, A

1 Pēt 3, 15-18

Šajā lieldienu laikā turpinām lasīt Pētera pirmo vēstuli un 17. maija svētdienā pārdomāsim fragmentu, kurā Pēteris aicina kristiešus, kuri dzīvoja sev nelabvēlīgā vidē, neatriebties par piedzīvotajām grūtībām, bet atmaksāt ar labu. Jēzus Kristus ir šādas stājas pārstāvis, piemērs un iedvesma, kurš kā taisnīgais cieta par netaisnīgajiem. Viņa labā dzīve izprovocēja sabojātu cilvēku naidu, bet Viņš tomēr nebijās cilvēku, bet uzticējās Tēvam. Viņa ciešanas bija arī kā pārlūgums par grēkiem; viņš cieta, lai mūs tuvinātu pie Dieva. Pēteris raksta par ticīgo sirdīm, kurās Jēzum jāieņem centrālā vieta un tikai tad, kad personas dzīves centrā ir autentiskas un labi veidotas attiecības ar Dievu, tikai tad cilvēks var atbilstoši atbildēt uz dzīves nepastāvību un likstām. Fragmenta pēdējais teikums “Jo arī Kristus vienreiz mūsu grēku dēļ miris. Taisnīgais par netaisnīgajiem, nonāvēts gan miesā, bet atdzīvināts garā, lai mūs upurētu Dievam” (1 Pēt 3,18) ir viens no vienkāršākajiem un īsākajiem, bet saturā bagātākajiem Jēzus krusta nozīmes apkopojumiem Jaunajā Derībā. Pēteris tik koncentrētā veidā formulē patiesību par Jēzu Kristu, lai katrs vēstules lasītājs spētu šo īso ticības apliecību iegaumēt un pieņemt savā dzīvē, lai liecinātu par savu Kungu. 

Viena no kristīgās būtības atšķirīgajām zīmēm no citām ticībām ir cerība (1 Pēt 1,3.21; Rom 4,18; Ef 2,12; Tit 2,13). Kristīgā cerība ir tik īsta un atšķirīga, ka nekristieši ir par to neizpratnē un lūdz paskaidrojumu. “Īstenībā ”cerība” bibliskajā ticībā ir atslēgas vārds - tādā līmenī, ka vairākos fragmentos vārdi “ticība” un “cerība” liekas ir savstarpēji aizvietojami. [.. K]ad Pirmā sv. Pētera vēstule aicina kristiešu būt vienmēr gataviem dot atbildi par logosu - jēgu un pamatojumu savai cerībai (1 Pēt 3,15), “cerība” līdzvērtīga “ticībai”. Mēs redzam cik izšķiroši pirmo kristiešu pašizpratni veidoja uzticamas cerības dāvanas pieņemšana, kad salīdzinām kristiešu dzīvi ar dzīvi pirms ticības, vai ar situāciju kādā atradās viņu laikabiedri citās reliģijās. Pāvils atgādina efeziešiem, ka pirms viņi sastapās ar Kristu, viņi bija “bez cerības un bez Dieva pasaulē” (2,12)” (Benedikts XVI, Spe salvi 2). Pēteris aicina veidot saprātīgu ticības apliecinājumu un atbruņot jebkādus uzbrukumus pret to.

Kristiešu liecībai nav jābūt pasniegtai uzpūtīgā veidā, bet gan sirsnīgi un bijīgi (1 Pēt 3,16). Sirsnība ir īpašība, kas ļauj -uzticoties Dievam - panākt cilvēku attieksmes maiņu, bet bijība ir cieņas pilna Dieva lomas novērtēšana attiecīgajā dzīves situācijā un tā vienmēr ir liela. “Laba sirdsapziņa” attiecas uz brīvību un drosmi, kas nāk no skaidras un neaptraipītas dzīves Dieva priekšā. Kristieši, kuri nebaidās par sevi un savu tēlu vajāšanu priekšā spēj ar cieņu liecināt par savu ticību uz Jēzu Kristu. Pēterim šis jautājums nebija svešs un viņš to bija dziļi piedzīvojis, kas pats bailēs noliedza Kungu ar vārdiem, kas nebija ne cieņpilni, ne bijīgi. Kristieši, kas cieš netaisni un saglabā tīru sirdsapziņu apkauno tos, kas ceļ neslavu ticīgo labai dzīvei Kristū. Pēteris ļoti spēcīgi uzsver, ka laba uzvedība ir labākā aizstāvība pret netaisniem sodiem un vajāšanām.

Pēteris arī norāda, ka tā arī varētu būt Dieva griba ciest tiem, kas dara labu. Labāk ir ciest nekā darīt ļaunu. Tie ir patiesi, bet grūti izpildāmi vārdi. Ierasti tiek uztverts, ka ciešanas ir taisnīga atmaksa par paveikto ļaunumu, bet ja kāds dara labu un ciešs, tad nevajag to uztvert par apkaunojumu. Ja sirdsapziņa ir tīra Dieva priekšā, tad tāds cilvēks var būt pārliecināts, ka ciešanas nav grēka izsauktas. Tad var domāt par kādu apredzības situāciju. Šīs situācijas var pieredzēt un pārdzīvot kopienā. Tieši tāpēc Pēteris raksta šo vēstuli, lai nepamestu kristīgās draudzes bez spēcinājuma un cerības pārbaudījumu priekšā. Ticības dzīve kopienā un augšāmcelšanas sludināšana var radīt pretreakciju, jo saasinās atšķirības starp kristiešiem un citiem līdzcilvēkiem. Pētera vēstule aicina nepadoties pretestības priekšā, bet spēkus smelties Jēzus Kristus dzīves, nāves un augšāmcelšanās piemērā, un šo piemēru pieredzēt kopienā. 

“Tas, kas mūsdienās ir mums nepieciešama ir brālīga ticība; tas nozīmē, pazemīga ticība. Ticība kļūst īsta ne tad, kad mēs vienkārši apsveicam sevi, ka mums tā ir, bet kad mēs identificējamies ar citiem, kuri tic ar grūtībām un kuri jautā, ko patiesībā nozīmē ticība. Brālīga ticība nozīmē arī to, ka mēs nedomājam liecināt neko citu kā to, ko mēs paši pieredzam, sāpēs un lūgšanās, vai vismaz cenšamies. Teoloģija ir laba, bet cik mazsvarīgs ir viss teoloģiskais vērīgums salīdzinot ar prāta un sirds iekšējo spēku, kas izlemj būtiskākos ticības jautājumus, un tāpēc šeit garīdznieki un mācīti teologi nav pārāki pār “lajiem”.”* Tāpēc arī Pēteris šajā vēstules vietā uzsver: “Svēti godājiet Kristu kā Kungu savās sirdīs, esiet vienmēr gatavi atbildēt ikvienam, kas prasa no jums paskaidrojumu par cerību, kas mīt jūsos.” (3,15), jo šādu liecību var dod kristieši, kuri Kristus noslēpumus ir izlaiduši cauri savai sirdij un dzīvei, un liecina kā Kungs viņus ir piecēlis jaunai dzīvei.

* Karl Rahner, Do You Believe in God? New York: Newman Press 1969, P. 101.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Pēt 2, 4-9, V lieldienu laika svētdiena, A

1 Pēt 2, 4-9

Trešo svētdienu pēc kārtas turpinām pārdomāt Pētera pirmās vēstules fragmentus, kurus lasām šajā lieldienu laikā kā otro lasījumu vārda liturģijā. Šī vēstule ir interesanta ar to, ka Pēteris raksta kristiešiem, kuri ir izkaisīti plašā reģionā, draudzes atradās tālu viena no otras un pieredzēja dažādus pārbaudījumus ciešanas. Pēteris vēlējās aktualizēt pirmajiem kristiešiem kopējās ticības nozīmi, kurā svarīga loma bija “dzīvai cerībai” (1 Pēt 1,3). Viņi līdzīgi Jēzum varēja rast mierinājumu ticībā, ka viņi ir kā atmests akmens, kuri kļūs “par stūrakmeni” (1 Pēt 2,7). 

Cilvēki viņus var atmest, bet tomēr viņi paliek Dieva izredzēti. Akmens metafora dod mierinājumu, jo tie, kas atsakās pieņemt Evaņģēliju paklūp “uz” Kristus, bet ticīgie kļūst par dzīvajiem akmeņiem, no kuriem Dievs uzcels “garīgu namu” (1 Pēt 2,5). Šis dziļais un skaistais tēls varēja uzrunāt vēstules lasītājus arī tāpēc, ka viņu dzimto pilsētu tempļos dažādos veidos pielūdza tukšas dievības, bet izrādījās, ka Dievu var pielūgt mazās mājas kopienās un nevis lielos un krāšņos tempļos. Turklāt Pēterim un viņa laikabiedriem vēl atmiņā bija Jeruzālemes svētnīcas nojaukšana pēc kuras palika tikai izmētāti lieli akmeņi. Tā kā tradicionālā Dieva klātbūtnes vieta tika nopostīta, tad jaunais nams tika celts Baznīcas kopienās.

Viens no tēliem, kuru lietoja Pēteris izkliedētajiem kristiešiem un viņu draudzēm Mazāzijā, bija “garīgais nams”. Ticīgajiem bija jāpieņem Ēģiptes trimdas simbolika, par kuru mēs lasījām iepriekšējās svētdienas Pētera vēstures fragmentā. Jaunkristītie savā ziņā ieguva tādu kā svešinieku identitāti savās pilsētās un kultūrvidē. Tagad viņi cieta netaisnību no pasaules, kuru iepriekš uzskatīja par savu un viņiem bija jāmācās dzīvot Svētajā Garā un jaunajā ticīgo ģimenē. Jaunais “garīgais nams” ir kopienas formācijas vieta, kurā tiek atjaunots viss, kas ir sabrucis un izkaisīts. 

Pēteris redzēju lielo nepieciešamību iedrošināt un stiprināt kristiešus, kuriem nebija nekādas lielas sociālās drošības sajūtas apstākļos, kad Mazāzijā bija jāpretojās naidīgai nostājai pret sevi. Tāpēc arī Pēteris izmantoja spēcīgus un pārliecinošus tēlus no Izraela bagātās vēstures, kas bija pilna ar cieņu un Kunga solījumiem: “Jūs man būsiet priesteru valsts un svēta tauta!” (Izc 19,6), “izredzēto taut[a], taut[a], ko es sev veidoju” (Is 43,20-21). Tie bija ļoti spēcīgie vārdi un šajā vēstules vietā kristīgās dzīves cildenums tiek īpaši uzsvērts: Kristus sekotāji ir jaunā svētnīca - garīgs nams - jaunie priesteri, izvēlētā tauta, svētā tauta, kura tika aicināta, lai pasludinātu Dieva brīnumainos darbus.

Šeit varam iepazīties, kas kristieši ir pateicoties Kristum. Vēstules sākumā (1,3) Pēteris rakstīja par jauno identitāti, kuru ticīgie iegūst caur atdzimšanu Kristus nāvē un augšāmcelšanā, savās kristībās. Kristiešiem ir pieejamas jaunas attiecības ar Tēvu un dzīva cerība, kas atbrīvo no Dieva dusmām tiesas dienā. Vēstules sākumā uzsvēra arī to, ka viņa lasītāji ir “izredzētie” un šī tēma šajā fragmentā tiek rūpīgi padziļināta un paplašināta. Viņš šajā vietā uzsvēra ticīgo kopienas nozīmību ne kā savstarpējo attiecību vidi (par to var lasīt iepriekš 1 Pēt 1,13-2,2), bet kā vietu, kur kopiena veido attiecības ar Dievu un pestīšanas vēsturi, un pret tiem, kas atrodas ārpus kopienas. 

Pētera izvēlētie vārdi ir ievērojami ar to, ka galvenie viņa vēstules lasītāji bija bijušie pagāni. Tas nozīmē, ka visi kristieši kļūst par vēsturiskās Dieva tautas daļu. Vairākas reizes to uzsverot, viņš centās visus stiprināt. Neskatoties uz to, ka ticīgie pasaulē var būt kā trimdinieki un svešinieki, viņiem ir drošas un neapstrīdamas mājas pie Dieva. Izraela lomu pārņēma Baznīca un kristieši tagad veido patieso Dieva svētnīcu, dzīvos akmeņus, priesteru tautu, kura aizvieto Vecās Derības priesterus. Jēzus un ticīgo izredzētība padara viņus dažādā veidā norobežotus no sabiedrības, kurā viņi dzīvo, bet arī, kas svarīgāk, cieņpilnus un paaugstinātus Dieva acīs.

Kopiena par kuru rakstīja Pēteris nav attēlota kā domubiedru loks vai interešu klubs, Baznīca nav pati sevi dibinājusi, bet tā ir Dieva būvēta sabiedrība. Pētera skatījumā Vecās Derības pravieši kalpoja kristiešiem, pār kuriem nāca Dieva žēlastība. Tāpēc arī viņš citē vairākas Vecās Derības vietas (117,22; Izc 19,5-6; Is 8,14; 28,16; 43,20–21; Os 2,25). Kā jūds viņš pazina Rakstus un to tradicionālos skaidrošanas veidus, tomēr viņš radoši tos aplūko jaunās - augšāmceltā Kristus - īstenības gaismā. Baznīca ir Dieva radīta un svētīta, kurā ticīgie, kā priesteru kopiena, dzīvo saskaņā ar Dieva gribu un saliek “garīgus upurus” (1 Pēt 2,5).

Kaut arī Pēteris kā jūds zināja savas tautas Rakstu interpretācijas tradīcijas, viņš tomēr tos radoši izmanto un skaidro ņemot vērā jauno realitāti, kuru aizsāka Kristus augšāmcelšanās dienā. Veco Derību viņš šeit nelieto kā skaistu un iedvesmojošu teikumu rotājumu savām tēzēm, bet redz tur tiešu norādi uz Kristu un katra atsauce uz Veco Derību apstiprina viņa domu par Jēzus Kristus personu, dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos kā pravietojuma piepildījumu. Pieņemot Kristu savās dzīvēs, ticīgie sāk Viņam klausīt un ienes Dieva spēku sevī. Priesteriskās kopienas mērķis ir sludināt Dieva varenos darbus Jēzū Kristū, lai aicinātu no tumsas “brīnišķīgajā gaisā” (1 Pēt 2,9). Kristiešu izaicinājums ir palīdzēt tiem, kas ir tumsā, lai arī viņi redzētu ticīgo izvēles gudrību, un tādā veidā savos darbos apliecinot, īstenojot un piepildot ikdienas dzīvē garīgos upurus.

Ideja, ka Baznīca ir kā garīgs nams un priesteru saime, kas saliek garīgus upurus daudziem liek domāt par to, kas visi kristieši ir kā priesteri un nav nepieciešama kāda īpaša cilvēku grupa, lai veiktu šo kalpojumu. Daļa kristiešu uzskata, ka katrs var kļūt par garīgu līderi savā kopienā. Tomēr Pēteris šajā Rakstu vietā nerunā par Baznīcas struktūru, priesteru lomu un hierarhiju, un arī neatbalsta viedokli, kas katrs var kļūt par priesteri savā kopienā vai draudzē. Viņš rakstīja par Baznīcu kopumā un katru ticīgo savās ikdienas gaitās un darbā, kurā pielūdz Dievu; neatsaucas tik daudz uz priesteriskajiem pienākumiem, bet īpašībām, kas izdala kristiešus no citiem; Dieva izvēlēti, svēti, atdalīti no sabojātās pasaules un apdāvināti ar karalisku un priesterisku cieņu un kopienu. 

Pēteris zināja kā dzīvo brāļi un māsas plašajā Mazāzijas klaidā un tāpēc vēlējās ļoti spēcīgi uzsvērt kristīgo izredzētības aspektu. Svētās priesterības tēls bija iecerēts kā pašcieņas stiprinājuma garīgais līdzeklis kopienām, kurām bija nepieciešama pārliecība un cerība. Tas deva drošību, ka viņi ir kā mājās Dieva svētajā klātbūtnē. Tāpat kā Dievs Izraelim deva priesterību, svētnīcu un upurus, tā kristiešiem visas šīs trīs lietas. Kristīgā kopiena ir gan garīgs nams, gan arī svēta priesterība, kas saliek garīgus upurus. Kungs arī mūs aicina ņemt vērā šīs svarīgās patiesības, kas nebija aktuālas tikai Mazāzijas kristiešiem, bet arī mums, kas varam justies izolēti, atrodamies kādā grūtā situācijā, neredzam perspektīvu un jūtam nepanesamu sabiedrības un saņemtās informācijas spiedienu pārskatīt savas dzīves orientierus. Pēteris atgādina, ka piederība Jēzum Kristum nav tikai kaut kas ārējs, vai tikai personīgs, bet, ka pastāv kāda lielāka misija - priesteriska un karaliska - kura Baznīcu padara par patieso Dieva pielūgsmes vietu ne tikai par sevi, bet arī par pasauli. Tas ir ļoti nopietns aicinājums: būt par mazu ganāmpulku, bet - kā priesteriskai tautai - lūgties par sabiedrību, kurā mēs dzīvojam. 

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Pēt 2, 20b-25, IV lieldienu laika svētdiena, A

1 Pēt 2, 20b-25

Apzināti vai neapzināti cilvēks savā dzīvē sastopas ar daudziem atdarināšanas modeļiem. Romas impērijā par šo tēmu runāja filozofi, kuri lielījās, ka neraizējas par apvainojumiem vai apmelojumiem. Tomēr antīkā sabiedrība bija ļoti noraizējusies par cilvēka statusu. Savukārt, Pēteris Jēzu parāda kā netaisni notiesātu vergu. Sabiedrībā, kas bija veidota uz cieņas un goda vērtībām, neaizstāvēt sevi un klusēt nepatiesu apsūdzību priekšā bija nevēlama un sāpīga pieredze. Pēteris savu vēstuli rakstīja lielam lasītāju lokam - visiem Pontas, Galatijas, Kapadikijas, Āzijas un Bitīnijas kristiešiem jeb teritorija, kas aptver visu Anatolijas pussalu vai mūsdienu Turcijas lielāko daļu. Tas ir svarīgs fakts, jo ļauj izprast, kāpēc Pēteris raksta ļoti vispārēji un nekavējas pie kādas konkrētas baznīcas problēmām un dzīves apstākļiem, taču vairākas pie visiem kristiešiem svarīgiem jautājumiem. Pēteris šajā fragmentā pārdomā Jēzus ciešanas un izmanto Isaja cietošā kalpa tēlu (53,5-11), kurā pravietis paredzēja mesijas noraidīšanu un nāvi. 

Kristieši ir “aicināti“ (1 Pēt 2,21) uz ciešanām. Šis aicinājums ir Dieva žēlastība, kas dod pestīšanu un dāvā pārdabiskus orientierus visos dzīves aspektos (Rom 8,28-30). Jēzus kā paraugs ticīgajiem, kurš ir jāiedzīvina savā ikdienā. Pēteris atsaucas uz Jēzus nāvi kā avotu un modeli kristiešu dzīvei un rīcībai. Līdzīgi kā savā dzīvē Kristus netaisni cieta pildot Tēva gribu, tā katram kristietim jāatklāj savā dzīvē šis aicinājums. Kristus ciešanas ir gan kā piemērs, gan arī kā pestījoša izpirkšana. Kristus ir piemērs pacietīgai padevībai netaisnām ciešanām. Viņš neatriebās un nedraudēja. Ja mēs skatāmies no mūsu skatpunkta, tad vēlme pretdarboties Jēzus apcietināšanai, tiesai un nāves sodam ir ļoti liela, bet Viņš cieta klusējot un pieņemot Tēva gribu. 

Pēteris iedvesmojās no pravieša Isaja grāmatas fragmentiem, kuri viņa salikumā un interpretācijā atgādina kādu senu kristiešu himnu, kas balstīta uz Isaja grāmatas 53. nodaļu vai arī ierastā jūdu stilā apkopoja Rakstu gaismā savu lasītāju pestīšanas pieredzi. Interesanti ir tas, ka iepriekšējā un šajā svētdienā šie Pētera vēstules lasījumi atgādina ikdienišķo liturģisko valodu, kuru savos dievkalpojumus varēja lietot pirmie kristieši. Līdzīgi kā šodien un visus laikos liturģija ir bijusi galvenā atbilžu vieta uz visiem dzīves izaicinājumiem un galvenais avots, lai smeltos stiprinājumu ikdienas dzīvei.

Pirmais pravieša Isaja teikums, kuru Pēteris iekļauj savā vēstulē runā par mesiju: “Kopā ar ļaundariem viņam kaps, ar bagātiem viņš gāja nāvē - kaut varasdarbus nebija darījis un viltus nebija uz lūpām” (Is 53,9). Šajā Isaja grāmatas nodaļā pravietis rakstīja par “cietošo kalpu”, lomu, kuru piepildīja Jēzus. Jēzum nebija nekāda grēka gan dzīves laikā, gan arī ciešanu laikā (2 Kor 5,21; Ebr 4,15; 1 Jņ 3,5) un Viņš bija pilnībā nevainīgs vārdos un darbos. Savas zemes dzīves laikā Jēzus tika atklāts pasaulei un dažādajās dzīves situācijās Viņš bija pacietīgs cietējs, kas spēja valdīt pār savu mēli. Īpaši tas attiecas uz Jēzus ciešanām un nāvi. Jēzus vēlējās padoties debesu Tiesnesim, kuram Viņš uzticējās, ka Viņš dos taisnu spriedumu. 

Nākamais teikums arī ir iedvesmot no pravieša Isaja: “Satriekts un sists, viņš pat nevēra muti - kā jērs uz kaušanu novests, kā avs pie cirpēja, kas mēma un nevar pat muti pavērt” (53,7). Pēteris centās dziļi izprast mesijas ciešanas. Jēzu viņš redzēja kā pacietīgu un nevainīgu, un Kunga ciešanas bija patiesi pestījošas. Pēteris par visu šo rakstīja ļoti grafiski, tā kā apraksta to aculiecinieks. Pēteris turpināja pārdomāt Isaja grāmatu (53, 4-5) un skaidro vārdus “viņa brūcēs mēs dziedināti” (Is 53,5) kā dziedināšanu no grēka. Par to jau rakstīja pravieši, ka patiesa dziedināšana attiecas, pirmkārt, uz grēkiem: “Tauka šai tautai sirds, ausis tiem biezas, acis salipušas, ar acīm tie neredz, ar ausīm tie nedzird, ar sirdi tie nesaprot - neatgriežas un dziedēties negrib!” (Is 6,10). 

Pēteris skaidro, kāpēc Jēzus, kurš varētu apturēt savus ienaidniekus pacietīgi pieņēma sāpes un krusta pazemojumu. Dievs taisnīgi tiesā mūsu grēkus Jēzū Kristū: “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs caur Viņu kļūtu Dieva taisnība” (2 Kor 5,21). Jēzus nāve ļauj ticīgajiem atbrīvoties no soda un grēka varas, un dzīvot Jēzū Kristū, lai mēs varētu mirt grēkam un dzīvot taisnībā (Rom 6,2.13). Uz kādu tēlu atsaucās Pēteris, kad raksta, ka Jēzus nesa mūsu grēkus? Iespējams viņš atsaucas uz grēkāzi (Lev 17) vai kādu citu izlīguma upuri (Lev 14,20; Is 53,12), vai arī vispārēji izpratni par upurēšanu. Kristus cieta, lai kristieši varētu sekot Viņa piemēram pārbaudījumos un taisnīgi dzīvojot. Dziedināšana Jēzus brūcēs neattiecas uz miesas veselību, bet personīgu Jēzus pestīšanas piedāvājuma pieņemšanu, kas dod vadību un aizsardzību. 

Pēdējā fragmenta rindkopa atsaucas uz Isaja vārdiem: “Mēs visi esam noklīdušas avis, katrs iet savu ceļu, bet viņam Kungs uzlicis visu mūsu vainu” (53,6). Vecajā Derībā Izraels kā avs bija ļoti ierasts tēls (Is 40,11) un izklīdināts tālu no gana (Jer 50,6; Ez 34,6; Ps 119,176). Pēteris raksta par atgriešanos pie “sava Gana un dvēseļu Sarga”. Vārdu “sargs” biežu tulko kā “bīskaps”, jo grieķiski tas skan “episkopon”, bet var arī tulkot kā pāraugs, uzraugs vai sargs; kā tas, kas vēro, aizsargā un rīkojas ar autoritāti. Savā ziņā gans un sargs šeit ir sinonīmi jēdzieni, jo izsaka Jēzus modro Baznīcas uzraudzību. 

Tāpat kā Dievs sūtīja savu Dēlu, kurš cieta netaisni un piecēla Viņu no miroņiem, līdzīgi ticīgie ir izvēlēti būt par Dieva tautu un viņiem arī jāzina, ka viņi netiks pasargāti no ciešanām. Šajā Pētera vēstulē viena no būtiskākajām tēmām ir tā, ka Dievs ir izvēlējies kristiešus ciešanām. Ticīgie ir aicināti dzīvot taisnīgi attiecīgajā dzīves vietā un sabiedrībā, taču tāpēc, ka viņiem ir īpašas attiecības ar Dievu, viņiem kā svešiniekiem jācieš šajā pasaulē. Dieva acīs šīs ciešanas ir žēlastība un jāuzlūko atšķirīgi no tām ciešanām, kas ir grēka izraisītas. Baznīca, draudzes, kopienas, ģimenes un katrs ticīgais personiski var pārdomāt savu situāciju balstoties uz Jēzus dzīvi: mēs tikām izpirkti ar Jēzus asinīm, kurš bija bez grēka un uzņēmās krustu un pasaules grēkus, lai tos pārvarētu. Jēzus kļuva par dzīvojošu ciešanu piemēru balstoties uz kura mums ir jāizprot sava situācija un orientēšanās dzīvē. Dievs caur ciešanām paaugstināja Jēzu savā godībā un apsola arī mums - cietošajai ticības kopienai, ka mēs arī piedalīsimies debesu godībā. 

Pētera iedrošinājums palikt uzticīgiem pārbaudījumu un ciešanu priekšā norāda, ka vēstules lasītāji dzīvoja sabiedrībā, kas viņus diskriminēja. Pievēšanās Kristum nozīmēja, ka ticīgie atdalīja sevi no tradicionālā dzīves ziņas un nonāca sabiedrības perifērijā. Līdzīgi kā trimdas laikā izvēlētā tautā, tā tagad kristiešiem bija nepieciešams stiprinājums un cerība jeb garīgā karte uz kuras viņi varētu sevi atrast un atklāt ciešanu jēgu un virzīties tālāk. Pēteris ar savu vēstuli šādu karti viņiem piedāvāja un atgādināja, cik gan Dievs ir bijis labvēlīgs un žēlīgs pret viņiem. Dievs izglāba viņus no droša sprieduma, pasargāja viņus no pagānu sabiedrības destruktīvās ietekmes un padarīja viņus par izvēlētu un svētu tautu, karaliskiem priesteriem, kas pieder Dievam (1 Pēt 2,9). Ticīgo vēlme vai aicinājums ciest izteica un izsaka tālejošu un atšķirīgu apņemšanos, kas nebija un nav ierasta parādība sabiedrībā. Parasti cilvēki pieņem dzīvesstilus, kas ir pieņemami un modīgi, un nevis tādi, kas radikālā veidā parāda būtiskas vērtību atšķirības. Pēteris aicināja savus lasītājus nekoncentrēties uz šīs pasaules labumiem, bet laiku baigām, kad Dievs spriedīs taisnu tiesu pār visiem. Kristieši atsakās no grēka tādēļ, jo viņi zina, ka dzīšanās pakaļ “izlaidībai, kārībām, pārmērīgai vīna dzeršanai, dzīrošanai, žūpošanai un nepiedienīgai elku pielūgšanai” (1 Pēt 4,3) beigsies tiesas dienā ar izgāšanos un vilšanos. Ciešanas nozīmē arī to, ka kristieši vairāk iegulda Evaņģēlijā un pastarā dienas noslēpumā un nevis īslaicīgās tendencēs un iegribās. 

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Pēt 1, 17-21, III lieldienu laika svētdiena, A

1 Pēt 1, 17-21

Trešajā lieldienu laika svētdienā mēs lasīsim pirmās Pētera vēstules fragmentu, kurā iepazīsim iemeslus, kuriem ir jāmotivē mūs pieņemt svētuma aicinājumu savās dzīvēs. Lai to paveiktu ir nepieciešams precizēt, ko mēs izprotam ar cerību uz Dievu un dzīvi saskaņā šo ar cerību. Šis otrais svētās Mises vārda liturģijas lasījums ir kā viens garš teikums, kurš skaidro aicinājumu uz jauno dzīvi svētumā debesu Tēva gribas gaismā. Savā ziņā šis garais teikums izsaka visu kristīgās dzīves būtību, lai mēs dzīvotu pasaulē godinot Dievu, kurš tiesās mūsu darbus, kurš ar Jēzu nāvi atpestīja mūs no vecās dzīves un ļauj mums piedzīvot ticību un cerību, ka Dievam ir mūžīgs plāns, kurš ne tikai piecēla no mirušajiem un pagodināja Kristu, bet paveiks arī šo darbu mūsos. 

Fragmenta pats sākums (1 Pēt 1,17) aicina uz dzīves veidu, kas ir atšķirīgs no nekristīgās dzīves. Pēteris atgādina, ka kristieši Dievu sauc par Tēvu un ka viņi ir Tēva bērni: “Lūdziet Dievu tā: Tēvs mūsu” (Mt 6,9; Rom 8,15). Tas nozīmē, ka pie Tēva lūgšanā ir nemitīgi jāvēršas ļoti ģimeniski un ar uzticību. Tomēr Dievs nav tikai Tēvs, bet arī tiesnesis, un tie, kas Viņu piesauc, lai atceras, ka Viņš ir taisnīgs tiesnesis. Tēvs spriež tiesu taisnīgi kā ģimenes galva. Tā kā bērnam ir tā pati daba kā tēvam, tā kristīgajā dzīvē esam aicināti apliecināt Dieva Tēva piedāvāto jauno dzīvi un gribu. Jūdaismā un arī pirmbaznīcā Dieva spriedumu uztvēra kā objektīvu, pilnīgi godīgu un taisnīgu. Tas bija svarīgi, jo tā laika tiesu sistēmā bija bieži sastopami kukuļi un lēmumi tika pieņemti par labu bagātajiem; jo kādam bija augstāks sabiedriskais status un vairāk bagātības, jo lielāka iespēja, ka spriedums viņam būs labvēlīgs. Dieva tiesa šajā ziņā bija ļoti atšķirīga no tā, ko cilvēki pieredzēja sabiedrībā, jo Viņš tiesā saskaņā ar darbiem (Ps 62,13; Sak 24,12; 1 Kor 3,10-15; Rom 2,1-11; 2 Kor 5,10; Atkl 20,12; 22,12). 

Tālāk Pēteris rakstīja par Dieva pestīšanas darbu caur Jēzu Kristu, kurā ir dots dzīves modelis, lai dzīvotu jaunu un dievbijīgu dzīvi. Kristīgais dzīves veids ietver sevī ne tikai kādu ārēju morāli, bet jau attieksmi, vērtības, apņemšanos un mērķus, kas ir pretēji tam kā cilvēks dzīvoja iepriekš - tukšumā, neauglībā un veltīgumā. Jūdi bieži elkdievību sauca par tukšu un veltīgu; elkdievību viņi uztvēra, ka pagānu dzīves veida pamatelementu. Tukšs dzīves veids tika mantot no sabiedrības vai priekštečiem. Ierasti gan senajā kultūrā dzīve saskaņā ar senčiem bija gudrības pazīme. Šeit dzīve ir tukša tāpēc, ka tā var raksturot dzīvi bez Dieva pazīšanas un pakļaušanos miesas vadībai. Tukšā dzīvošana ir pretstatā bērniem, kas klausa Tēvam; tā ir jaunā dzīve, kuru var iemantot no debesu Tēva un nevis no cilvēku tradīcijām. Dzīvojot saskaņā ar Tēva gribu kristieši ir kā svešinieki (skat. 1 Pēt 2,11) šajā pasaulē un neuzvedās saskaņā ar pasaules mainīgajām vai situācijām atbilstošām vērtībām. “Bijība” (1 Pēt 1,17), par kuru šeit lasām, liecina par izteiktu sirdsapziņu, vērīgumu pret kārdinājumiem un izvairīšanos no lietām, kas var apbēdināt Dievu. Paklausības bērniem ir jābūt kā svešiniekiem attiecībā pret iepriekšējo dzīvi. Jaunā dzīve arī paredz jaunu atbildību un tā ir paklausība Dievam. 

Kristīgā dzīve tiek izdzīvota zinot Kristus paveikto pestīšanas darbu. Kas ir jāzina? Pēteris atgādina pestīšanas cenu balstoties uz taisnīgā mesijas, Jēzus Kristus, Dieva Dēla personas neizsakāmo vērtību. Vārds “atpirkt” (1 Pēt 1,18) pirmajā gadsimtā cieši saistījās ar verdzības sistēmu senajā Romā. Pirmbaznīcas draudzēs var sastapt trīs ticīgo cilvēku grupas: vergi, brīvie cilvēki un atbrīvotie. Par vergiem kļuva dažādos veidos (piedzima, karā rezultātā, iekrita parādos, pārdeva sevi vai vecāki pārdeva bērnus). Vergiem bija iespēja pēc kāda laika iegūt brīvību - vai nu ar darbu vai samaksu. Naudu savas brīvības iegūšanai vergs varēja pelnīt brīvajā laikā vai darot vairāk nekā īpašnieks lika. Lai iegūtu brīvību kādā pagānu templī tika iemaksāta atbilstoša izpirkšanas maksa un starpnieku nauda svētvietai. Pēc tam vergturis saņēma izpirkšanas maksu, kas izgāja cauri tempļa ceremonijām. Rituāla nozīme bija tāda, ka kāda dievība nopirka vergu jeb padarīja viņu par savu, bet praktiski par brīvu. Šādā gadījumā sabiedrība bijušo vergu uztvertu kā brīvu, bet attiecās pret viņu kā kādas dievības vergu, jo tā viņu simboliskā veidā atpirka. 

Turklāt Pētera vēstules lasītāji varēja pieredzēt lielo inflāciju imperatora Nerona valdīšanas laikā un vārdi par “iznīcīgu zeltu un sudrabu” (1 Pēt 1,18) kļūst vēl spēcīgāki. Pēteris lasītājiem - bieži bijušajiem pagāniem - atsauc atmiņā izpirkšanas ieražu un atgādina, ka viņi ir brīvi, bet tomēr “Dieva kalpi” (1 Pēt 2,16) un atpirkti nevis ar dārgmetāliem un pagānu tempļos, bet ar Jēzus Kristus dārgajām asinīm. Dievs vēlējās mūs izpirkt no tukšās dzīves un nedarīja to ar iznīcīgām lietām, kā tas parasti bija senatnē, bet ar dārgajām Jēzus asinīm (1 Pēt 1,19). Dievs lietoja Kristus asinis kā izpirkumu par mums. Šis tēls ir ņemts no Izraela svētnīcas kulta un Izceļošanas grāmatas, kur tikai neaptraipīts dzīvnieks varēja būt upurēts. Dievs iegūst sev jaunu tautu caur Jēzus asinīm arī no pagānu vidus. Pēteris savu vēstuli rakstīja arī bijušajiem pagāniem. Par to liecina šie vārdi: “no savas aplamās dzīves, kas no tēviem mantota” (1 Pēt 1,18)

Pēteris domājot par verdzību norāda arī uz Ēģiptes un Babilonas gūstu. Šis motīvs bija tuvāks jūdu izcelsmes kristiešiem. Trimdas metaforu viņš izmantoja, lai parādītu, ka mēs esam bērni svešatnē no Tēva, bet mums ir jāuzvedas kā Tēva bērniem, lai kādu dienu būtu kopā ar Viņu un tiktu tiesāti saskaņā ar savu Dieva bērna dzīvi. Tā kā tiesa ir droša, tad ticīgajiem ir jābijā Dievs, bet ne satraukumā un šausmās, bet mierā un cerībā. Svarīga ir patiesība par pāreju no vecās dzīves uz jauno. Interesanti, ka apustulis neuzsvēra atpirkšanu kā brīvību no grēka un vainas vai neattēlo atpirkšanu kā pretmetu sabiedrībai, kurā viņa lasītāji dzīvoja. Viņš pestīšanu šajā vēstules vietā raksturo kā pretstatu katra personiskajai dzīvei pirms Kristus pazīšanas. Jaunā dzīve tagad un vecā dzīve, kura bija veltīga un bezjēdzīga. Tā ir svarīga patiesība, kas jāatklāj savā dzīvē. Kā Kristus mani ir mainījis?... Ja izrādās, ka mainījies ir tikai kaut kas ārējs vai tik pat labi var izrādīties, ka ar savu dzīves veidu, uzskatiem un vērtībām var iederēties jebkurā pasaules skatījumā, ideoloģija vai reliģijā, tad tā ir liela traģēdija. Izrādās, ka vecā dzīve manī mājo, nav atmaskota un jūtas labi. Vai maz šī jaunā dzīve ir iepazīta? Senču dzīves veids bija ļoti cienīts un godāts kā stabilas sabiedrības balsts. Ļaunums no kura mūs Kristus atpirka par visaugstāko cenu ir nekas cits kā dzīves veids bez Tēva un Viņa mūžīgā plāna. 

Pēteris aicina kristiešus būt par paklausīgiem Dieva bērniem, lai viņi neatgrieztos iepriekšējās dzīves neziņā, bet lai meklētu jauno dzīves svētumu. Pētera vēstules adresāti iepriekš dzīvoja garīgajā neziņā un savas vēlmes pakļāva nekontrolētām iekārēm. Dieva piedāvātais uzvedības modelis ir balstīts uz atklāsmi: svētums un līdzība Kristum. Tam ir divi iemesli: pirmkārt, lai dotu ticīgajiem piemēru, jo kā Tēva bērni kristiešiem ir jāpiedzīvo ģimeniskā līdzība ar Trīsvienību, un, otrkārt, tas ir saistīts ar dzīves mērķi, jo kad Kristus parādīsies, mēs būsim kā Viņš. Jau tagad mēs varam piedzīvot to, ka līdzība Viņam mūs neatsvešina, bet pietuvina Dievam un brāļiem un māsām. Svētumu var īstenot tikai ielaižot Tēva piedāvāto svētuma ceļu visās savas dzīves jomās un kad tiek veikti labi darbi un nevis savtīgas vēlmes. Pestīšanas ceļš no kristiešiem prasa garīgo uzcītību un disciplīnu. Tas jādara ar priecīgu un pārliecinātu cerību, ka Kunga žēlastība tiks saņemta. Dzīve ir jāveido saskaņā ar aicinājumu uz svētumu. 

Varam arī lasīt par trīs uzvedības iemesliem un motivācijām: mūsu Tēvs tiesās savus bērnus saskaņā ar to, vai viņi dzīvos jaunās Dieva ģimenes ietvaros un standartos; mēs esam atbrīvoti (atpestīti) no iepriekšējās tukšās dzīves; un ieiešana jaunajā ģimenē ir tāds gods, jo saistās ar tik lielu cenu, Jēzus Kristus nāvi. Pēteris raksta par Kristu, kurš pastāvējis pirms visiem laikiem un atklāsies laiku beigās. Kāpēc tas šeit ir tik svarīgi? Viens no iemesliem ir tāds, ka ticīgie var gūt lielu pārliecību, ka tāds Dievs, kurš veido labus plānus un darbus, ir uzticams arī patreizējā brīdī un nākotnē. Kristus atpirka mūs ar savām asinīm un Tēvs viņu piecēla no miroņiem un pagodināja. Atpirkšana bija plānota pirms pasaules radīšanas un atklāta cilvēkiem ar Jēzus Kristus iemiesošanos, lai katrs varētu nākt, iepazīt un uzticēties Dievam. Saskaņā ar Veco un Jauno Derību Dieva pestīšanas plāns aptver visu pasaules vēsturi. Šis plāns ir noslēpums, bet tiek atklāts Kristū. Aprakstot Kristus darbus Dieva plāna īstenošanā Pēteris skaidro kā tas attiecas uz garīgo dzīvi: caur Kristu mums ir ticība Dievam, kurš piecēla Viņu no mirušajiem un dāvāja godību, lai mūsu ticība un cerība būtu Dievā. Dieva darbi Jēzū augstāko punktu sasniedza Viņa augšāmcelšanā un pagodināšanā; tas ir ticības pamats. Tie, kas netic Tēvam, dzīvo neziņā un var jautāt vai Dieva radītajai pasaulei ir jēga, vai tā ir tukša un kļūmīga? Mēs zinām, ka Dievam bija plāns jau pirms pasaules radīšanas, un radība un mūsu dzīves savu piepildījumu var atrast Jēzū Kristū.

No vecām ieražām ir grūti tikt vaļā un īpaši tad, kad tās ir bijušas klātesošas visas dzīves gājumā un ir iesakņojušas uzvedības un domāšanas modeļos un psihē. Tas palīdz saprast kāpēc Pēteris izvēlējas izceļošanas tēlus, lai atgādinātu par jaunās dzīves saistībām. Viņš zināja, ka ceļš, ko izvēlējās kristieši, nebūs viegls un daudzi varētu neizturēt gaidāmo pārbaudījumu priekšā. Aicinājums uz svētumu, nodalīšanos no grēka un dzīve mīlestībā aicina ticīgos piedzīvot izceļošanu - izturēt pasaules spiediena priekšā. Senajā sabiedrībā un mūsdienās bieži dažādas jaunas kustības un idejas bija biežas un pašsaprotamas, un cilvēki tās viegli varēja izvēlēties, pieņemt un mainīt. Jaunas personiskās identitātes un dzīves stili nav nekas pārsteidzošs. Pagāniem, kas iepazina kristīgo ticību bija grūti mainīt domāšanas veidu, kuru pazina jau no bērnības un pēc kristietības pieņemšanas nevarēja izvēlēties ticības patiesības saskaņā ar saviem ieskatiem. Turklāt Romas impērijas kultūrtelpā tika uzskatīts, ka jo senāka ir kāda tradīciju, jo patiesāka tā ir un tāpēc izvēle par labu kādai jaunai kopienai bija tīrais vājprāts. Pēteris to zināja un tāpēc uzsvēra, ka patiesība, kuru viņš māca ir bijusi jau pirms visiem cilvēku iedibinājumiem un tas ir Dieva plāns mūsu dzīvei. 

br. Jānis Savickis OFMCap