Lk 1, 1-4; 4,14-21, svētdiena III, C

Lk 1, 1-4; 4,14-21

27. janvāra svētdienas Evaņģēlija vēsts ir cieši saistīta ar iepriekšējām divām svētdienām (Kunga Kristību svētki un Kānas brīnums). Jēzus Kristību notikums iesāka Viņa publiskās darbības sākumu, bet Galilejas Kānā jau praktiskā veidā Jēzus īstenoja savu misiju ikdienas dzīves notikumos; Jēzus uzturējās Galilejā un Nācaretē, kas simbolizē dzīves ikdienību. Jēzus cilvēkiem atklājās viņu ikdienas gaitās un parādīja, ka sadzīves notikumos Dievs vēlas ienākt un piepildīt tos ar savu klātbūtni. Kristiešu dzīve Evaņģēlija gaismā nav sekla un vienmuļa, bet kļūst par pestīšanas laiku un vietu, kad var īstenot to, ko cilvēks ir saņēmis kristībās. Katrai dienai ir neatkārtojama vieta pestīšanas plānā.

Šeit apskatīsim fragmenta pirmo daļu, lai nedaudz ielūkotos kā evaņģēlists Lūkas cenšas uzrunāt mūsu dzīves. Pirmie Lūkasa Evaņģēlija teikumi veido ievadu visam Evaņģēlijam. Evaņģēlists Lūkas kā vienīgais no četriem evaņģēlistiem norāda uz savu rakstīšanas metodi un mērķi. Viņš bija iepazinies ar citiem darbiem par Jēzu Kristu, un liek saprast, ka pats nebija liecinieks, bet pētnieks. Lūkas savu Evaņģēliju rakstīja pasaulei, grieķiem un tāpēc Jēzu Kristu izvietoja uz pasaules vēstures skatuves, piemin dažādas vēsturiskas detaļas. Pirmkārt, Evaņģēlija sākumā mēs varam atcerēties to, ka šīs ir viens no četriem Evaņģēlijiem; otrkārt, jāņem vērā, ka Lūkas Svētā Gara vadībā izvēlējās notikumus no Jēzus dzīves saskaņā ar saviem ieskatiem; treškārt, viņš uzrakstītāja grāmata, kas tika izstrādāta tā, lai tā būtu īstena vērtība visiem ieinteresētu lasītāju, t.s. Teofīls.

Lūkas rakstīja savu darbu otrajai kristiešu paaudzei. Pirmā kristiešu paaudze bija saistīta ar apustuļiem, kuriem nebija nepieciešamas grāmatas, jo viņiem bija atmiņas un sirdis pilnas ar Kunga klātbūtni. Otro paaudzi veidoja kristieši, kuri Jēzus nesastapa personiski. Kad Lūkas raksta “par notikumiem, kas risinājušies mūsu vidū” (1,1), viņš negrib pateikt, ka redzēja Jēzu, bet to, ka Jēzus darbība ritēja viņa laikmetā, mācība un “vārds bija dzīva un darbīgs” (Ebr 4,12) kristiešu starpā. Jēzus dzīves notikumus kristieši bija “atstājuši” (Lk 1,2) otrajai paaudzei, bet šie fakti bija ļoti dažādi: stāsts par Kunga nāvi un augšāmcelšanos, Jēzus teicieni, mācība, brīnumi, un citi svarīgi notikumu, kurus bija jāzina tiem, kas vēlējās kļūt par kristiešiem. 

Otrās paaudzes kristiešus bija jāiepazīstina ar šo lielo notikumu klāstu un rūpīgi jāizvērtē, ko iekļaut Jēzus dzīves stāstā tā, lai tas kalpotu evaņģelizācijai, katehizāciajai, liturģijai, garīgajai dzīvei un nākošajām paaudzēm. Svarīgi bija izveidot vienotu Jēzus dzīves ritējumu. Ja skatās uz apustuļa Pāvila mācību, tad redzam, ka viņš rakstīja daudz, bet neuzrakstīja Jēzus dzīves stāstu, bet tikai vēstules, kas bija kā aktuālas atbildes uz Baznīcas konkrētajām dzīves vajadzībām. Evaņģēlists Marks šādu Jēzus dzīvi pierakstīja balstoties uz apustuļa Pētera liecību; Lūkas līdzīgi izmantoja aculiecinieku liecības. 

Ziņas Lūkas smēlās no tiem, kas no “sākumā paši redzējuši un bijuši vārda kalpi” (1,2). Šeit nav minētas divas cilvēku grupas, bet aprakstīta viena un tā pati cilvēku grupa, jo to, ko viņi redzēja, viņi par to arī runāja. Lūkas izvēlējās starp atmiņām par Jēzu tās, kas atbilst dziļākajām cilvēka eksistences vajadzībām. Tas bija stāsts par Jēzu un nevis kāda teorija, ideja, filozofija vai pat iedvesmojošs reliģisks dokuments, bet tas, kas patiešām notika un ko var sludināt citiem. Jēzus stāsts nav cilvēku izdomu auglis vai abstraktu domu apkopojums, bet šis stāsts ir konkrētu cilvēku liecība, kas klausījās Jēzus vārdus un redzēja Viņa veiktās zīmes. Kad liecinieki sludināja notikumus, kurus pieredzēja, viņi atklāja, ka sludinātie notikumi mainīja cilvēku dzīves, šie stāsti bija spēka un Gara pilni, un “duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus” (Ebr 4,12). Lūkas to labi zināja un pierakstīja to, kas reāli darbojās un neizdomāja neko jaunu. Atzina, ka tie paši notikumi iedarbosies līdzīgi uz Teofīlu, kas lasīs šo stāstu un uz visiem citiem lasītājiem. 

Lūkas ”ļoti rūpīgi izpētījis” (1,3) visu, kas notika ar Jēzu, noteikti pārbaudīja visus faktus no Viņa dzīves vairākas reizes. Par to liecina arī arheoloģiskie pētījumu no Svētās Zemes, kuri apstiprina daudzus evaņģēlists pieminētos faktus. Viņa darba pamatīgums un rūpīgums parāda katram kristietim, kuram var bieži pietrūkst pacietības, ka darbs pie Jēzus dzīves iepazīšanas ir nopietns un pavirša pieejai Patiesībai ir pretstatā Evaņģēlijam. Lūkas vēlējās, lai lasītājs iepazītu Evaņģēliju, lai tas nepaliktu tikai atmiņā, bet arī sirdī. Tāda vienkārša Jēzus iepazīšana ir iespējama katram cilvēkam; nav nepieciešama mistika pieredze vai plašas un dziļas filozofiskas pārdomas, bet jālasa un jāapcer ļoti skaidri izklāstīti fakti no Jēzus Kristus dzīves. Vārdi “rūpīgi izpētījis” bija arī kā netiešs pārmetums tiem, kas līdzīgu darbu darīja pavirši un bez dziļākas izpratnes. Lūkas Evaņģēliju rakstīja Teofīlam. Šo vārdu var tulkot kā “tas, kas mīl Dievu” vai “Dieva mīlētais”. Šī cilvēka lomā var iejusties katrs kristietis, lai Dieva vārda, atklāsmes pieņemšana būtu ļoti personīga - man evaņģēlists uzrakstījis vēstuli par Jēzus Kristu. Jāņem vērā, ka šī vēstule nenodrošina tikai mūsu tikšanos ar vēsturiskiem faktiem par Jēzu, bet, pirmkārt, avots, lai satiktos ar Dieva Dēlu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 2, 1-11, svētdiena II, C

Jņ 2, 1-11

Nākamās divas svētdienas pārdomāsim Jēzus mesiānistiskās darbības sākumu. Iepriekšējā svētdienā svinējām Kunga Kristības svētkus, kad Jēzus uzsāka savu publisko darbību, bet tagad ir iespēja apskatīt dažus svarīgus šīs darbības aspektus. 20. janvāra svētdienā lasīsim Jāņa Evaņģēlija fragmentu par kāzām Galilejas Kānā. Šo notikumu bieži pārdomājam rožukroņa lūgšanā un saistībā ar Dievmāti, un tāpēc šoreiz iedziļināsimies šī fragmenta dziļajā sakramentālajā vēstī. Notikumu Kāna var saistīt ar Kunga Kristībām un attiecīgi arī uz mūsu kristībām. Pagājušajā svētdienā Jēzus lūdzās pirms kristībām, lai saņemtu Svēto Garu, Kānā Marija lūdza savam Dēlam vīna dāvanu, kas ielīksmo sirdi, ko var interpretēt arī kā Svēto Garu. Bez Gara cilvēka dzīve var būt garlaicīga, nospiedoša un vilšanās pilna, kā dzīve ar “pliku” ūdeni, kuram nav dziļuma un satura; bez Gara cilvēks nepieredz savas Dieva bērna tiesības. Vīns simbolizē dievišķību, gudrību un Vārdu, kurš māca, bet ūdens to, kas cēlies no zemes. 

Jēzus Kristības un kāzas Kānā ir cieši saistītas, jo abi šie notikumi paplašina mūsu izpratni par Jēzus dievišķību. Kristībās Jēzus atklājās jūdiem un uzsāka savu misiju pasaulē, lai pestītu cilvēci. Jēzus Kristībās mēs varam jau ielūkoties Lieldienu un Vasarsvētku notikumos, kuros mēs svinam Kunga dzīves, nāves un mīlestības noslēpumus. Jēzus iegremdējās Jordānas ūdeņos tā, kā gāja cauri ciešanām un nāvei, un Viņa iziešana no ūdeņiem simbolizē augšāmcelšanos, bet balodis, kas nolaidās pār Viņu Svēto Garu, kuru Baznīca saņems Vasarsvētkos. Jēzus darbības sākumā varam iepazīties ar notikumu, kurā atklājas Kunga pārpilnība un dāsnums (Jņ 2, 1-12). Kāna bija maza pilsēta un ir kļuvusi par simbolu Kunga rūpēm par cilvēka dzīves piepildījumu un ļoti spēcīgi parāda kā mūžība ienāk ikdienā, un to pārveido. Tas ir tas, kas notika Kunga pashas notikumā un Kānas brīnums mums ļauj padziļināt vēsti, ko saņēmām Kunga kristībās un jo īpaši pashā. Jēzus vārdi “mana stunda” (2,4) pilnā nozīme Jāņa Evaņģēlijā tiek īstenota nāves un augšāmcelšanās notikumā. Kad šī lielā stunda tuvosies, Jēzus teiks: “Pienākusi stunda, lai Cilvēka Dēls tiktu pagodināts” (12,23).

Kāzām kurās bija klātesošs Jēzus draudēja pieticīgs noslēgums, jo bija beidzies vīns. Pārpilnība, kas saistīta ar Jēzus ienākšanu cilvēku dzīvēs un dažādās situācijās īstenojās vīna brīnumā. Jēzus kāzu viesiem dāvā vīnu pārpilnībā. Evaņģēlists pārsteidz lasītājus ar lielo vīna apjomu, ko rada Jēzus. Uzmanību varam pievērst vārdiem “piepildīja līdz malām” (2,7). Šie vārdi atklāj šī fragmenta mērķi un vēlas pateikt, ka Jēzus dāvana ir pārbagāta; Jēzus neierobežojās savās dāvanās, skrupulozi nemēra un neskopojās, līdzīgi kā sējējs no līdzības, kurš sēja uz dažādām augsnēm sēklu un lielu daļu zaudēja, tomēr nepārtrauca to darīt (Mt 13, 3-23; Mk 4, 3-9; Lk 8, 5-8). Kungs praktizēja to, ko sludināja: “Dodiet, tad arī jums tiks dots: labu, saspaidītu sakratītu un pārpilnīgu mēru” (Lk 6,38). Jēzus piepildīja visus lielos traukus kādus viena varēja atrast! Līdzīgi Viņš uztic savus garīgos dārgumus mums, lai “mēs [tos] glabājam māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu ne no mums, bet no Dieva” (2 Kor 4,7). “Māla trauki” atsauc atmiņā pēdējās svētdienas vārdus no Isaja grāmatas par aizlūzušās niedres nenolaušanu (42,3) - Kungs ir pacietīgs un smalkjūtīgs, un neskatoties uz mūsu trauslumu dāvā mums savus sakramentus nevis lai atgādinātu par mūsu vājumu, bet lai mūs celtu. 

Ūdens trauki bija nepieciešami jūdu šķīstīšanās rituāliem dažādās ēdienreizēs - pirms ēšanas, tās laikā un pēc maltītes. Jēzus klātbūtne iesāka kaut ko jaunu. Šķīstīšanās rituāliem bija nepieciešams ūdens un nevis vīns. Vēl viena svarīga detaļa ir tā, ka tur bija “seši akmens trauki” jūdu šķīstīšanās rituāliem (Jņ 2,6); matemātiski skatoties skaitlis seši ir septiņi bez viens; seši ir nepilnīgs skaitlis, jo tam tikai nedaudz pietrūkst līdz pilnīgajam skaitlim -septiņi. Tādā veidā evaņģēlists Jānis mums parāda jūdaisma nepilnību, kura vietā nāk kaut kas pilnīgs. Tik ļoti pārāks kā vīns pār ūdeni, un ne tikai vienkārši vīns, bet vīns pārpilnībā. Jaunā dzīve nenesīs tikai uzlabotu dzīvi, bet dzīvi pārpilnībā. Lielās ūdens tilpnes ar vīnu parāda, ka Evaņģēlija jaunajam vīnam nav robežu. Kas ir viesis šajās kāzās? Katrs, kas pieņem kristības, lasa Evaņģēliju un piedalās Euharistijā. Kāzas Kānā notika īsi pirms jūdu pashas svētkiem (2, 13), un tas notika divus gadi pirms Pēdējā Vakarēdiena, kad Jēzus vīnu pārvērta savās asinīs. Vēl viena detaļa, ko pats Evaņģēlija fragments mums nepasaka, bet ir pamanāms, ja lasa tekstu pēc kārtas, ir tas, ka kopš Jēzus kristībām līdz Kānai paiet septiņas dienas. Jēzus šajā kontekstā ir kā jaunais Adams, bet Marija - Ieva, pateicoties kurai jaunā Adama darbība iesākas ar godību, septītajā dienā, kuru “Dievs svētīja un darīja to svētu” (Rad 2,3).

Tas, ko Jēzus paveica Kānas kāzās ir simbols tam, ko Viņš veiks ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās noslēpumā. Ūdens trauki simbolizē veco Ādamu, cilvēku nepilnību un grēcīgumu. Jēzus ņem šo veco ūdeni un pārveido to vīnā - pat ne jaunā ūdenī, bet pārveido par kaut ko pilnīgi jaunu. Vīns norāda uz atjaunošanos, aizrautību un uzmundrinājumu, un tas raksturo Svētā Gara darbību. Pārveidojot ūdeni vīnā Jēzus parāda savu godību, kas tiks piepildīta “Tēva valstībā, kur ticīgie dzers jauno vīnu - Kristus Asinis” (KBK 1335). Pēdējā Vakarēdienā Jēzus runāja par kādu svarīgāku mielastu: “Patiesi es jums saku, ka es jau vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to no jauna dzeršu Dieva valstībā” (Mk 14,25). Jēzus saviem mācekļiem deva jauno vīnu, savas jaunās derības asinis. 

Brīnumā mēs redzam kā Kristus atklāja savu vienotību ar cilvēkiem un ielūdz uz savu mielastu visus cilvēkus, jo sagatavotās dāvanas ir bagātīgas. Evaņģēlijā pieminētās vietas, kur ēdienreizes tiek norādīti konkrēti ēdieni (maize, vīns, zivis) un šīs vietas tiek interpretētas kā norādes uz Euharistiju, bet dažreiz gan Euharistija, gan arī kristības. Ūdens pārvēršana vīnā var norādīt uz kristībām un Euharistiju. Šajā stāstā var atrast norādes gan uz kristībām, gan Euharistiju, tomēr parasti Euharistija ir šī stāsta interpretācijas vadošais motīvs. Ja mēs domājam par kristību liturģiju, tad varam atcerēties, ka tajās ūdens arī tiek pasvētīts un brīnumainā veidā pārtop liturģijas laikā par pāri plūstošā kristību avotā, līdzīgi kā trauki, kuru bija pilni ar ūdeni. Kānas brīnums var norādīt vienlaicīgi uz abiem sakramentiem un norādīt uz pirmo kristiešu Euharistijas svinēšanas izpratni, kas bija cieši saistīta ar kristībām. Kungs arī šajā svētdienā aicina mūs nākt pie Viņa bagātajām dāvanām, pie pāri plūstošiem traukiem, lai mūsu iztukšotās dzīves piepildītu Svētais Gars. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 3, 15-16.21-22, Kunga Kristīšanas svētki

Lk 3, 15-16.21-22

Kunga Kristīšanas svētki noslēdz Kristus Piedzimšanas svētku laiku. Šie svētki ir jāuzlūko visu svētku kontekstā, kurus svinējām pēdējo nedēļu laikā: sākumā pieminējām Kristus piedzimšanas noslēpumu, kad Dieva Vārds iemājoja nabadzīgā Bētlemes pilsētā, Marijas un Jāzepa, un ganiņu ielenkumā; pēc tam pārdomājām Kunga Epifāniju, kad ar austrumu gudro starpniecību Mesija atklājās visām tautām. Starp šiem diviem lielajiem svētkiem svinējām vēl citas svarīgas dienas, un viss šis laiks un katra svētku diena pakāpeniski atklāja Iemiesoto Dieva Dēlu mums ticīgajiem. 13. janvārī Baznīca svin svētkus, kuros Jēzus atklājas Jordānas krastos Jānim Kristītājam un jūdu tautai. Šajā kristību notikumā Jēzus pirmo reizi, kā pieaudzis vīrietis, parādās publiskajā dzīves sfērā un ierodas pie Jāņa Kristītāja, jo līdz cilvēki “domāja” (Lk 3,15: dialogizomai - iekšēji dziļi spriest, domāt rūpīgi, argumentēt, sarunāties ar citiem, diskutēt, debatēt), ka Jānis ir mesija, valdīja zināma gaidīšanas spriedze, bet tagad visas neskaidrības zūd. 

Jēzus Jordānas upes krastos ieradās un parādīja savu lielo pazemību, ka ir gatavs piedalīties gandarīšanas rituālā kaut arī pats ir bez grēka. Visos iepriekšējos Kristus Piedzimšanas svētkos varējām redzēt Kunga pazemību pieņemot cilvēcisko eksistenci; līdzīgi kā Bētlemes nabadzībā un vienkāršībā Jēzus pazemojās, tāpat ir gatavs pieņemt kristības kopā ar visiem grēciniekiem. Jēzus visā savā darbībā kalpoja grēciniekiem un parādīja cik ļoti Dievs ir tuvu cilvēkiem. Šajos svētkos prieks par to, ka Kungs ir nācis mūsu vidū piepildās, un uzsākas Viņa publiskās dzīves laiks, kuru pārdomājām pārējā liturģiskā gada laikā. Jēzus publiskās dzīves ceļa galvenie motīvi tiek iezīmēti šajā pirmajā Kunga dzīves posmā, ko pārdomājām Ziemassvētku laikā, kad varam iepazīties ar norādēm, ka Mesijai būs jāiet pazemojumu un pazemības ceļš, lai īstenotu Dievu pestīšanas plānu līdz pat krusta nāvei. 

Jēzus nostājās grēcinieku pusē un tādā veidā izrādot viņiem Dieva labvēlību, un iedrošina mūsu atgriešanās centienus. Jēzus kristības norāda uz Kunga Pashu, kuras laikā Dieva Dēla meklējumi, lai atrastu pazudušos ļaudis sasniedza kulmināciju - Kunga tika iegremdēts nāvē. Evaņģēlists Lūkas cenšas īpaši uzsvērt šo Jēzus solidaritāti ar grēciniekiem. Jēzus personu evaņģēlists parāda saistībā ar visu cilvēci (Lk 3, 23-38); kā to, kas cēlies no Ādama (3, 38) un ir jaunais Ādams: “Pirmais cilvēks Ādams kļuva dzīva dvēsele, pēdējais Ādams - atdzīvinātājs Gars.” (1 Kor 15, 45; skat. Rom 5,14). Jēzus solidarizējās ar visiem cilvēkiem Svētā Gara spēkā, kuru saņēma lūgšanā (Lk 3, 21). Lūgšana ir svarīga tāpēc, ka nevar izprast Dievu un Viņa darbību no “ārienes”: “Jo Viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam” (Apd 17,28). Gars ir tas, kas ļauj redzēt visu šo notikumu dziļumu.

Jēzus kristības arī atklāj kāda bija pirmo kristiešu viena no svarīgākajām kristību izpratnēm. Caur kristībām katrs ticīgais kļūst par iemīļoto Dieva bērnu (3, 22), kurš neatmet grēka aptraipītu cilvēku, bet gan pietuvojas viņam, lai pestītu no grēka. Jēzus vienlaicīgi pieņemot kristības ar grēciniekiem arī norāda uz kristību sabiedrisko raksturu, kurā mēs kļūstam par brāļiem un māsām Kristū. Jēzus kristoties parāda savu vienotību ar tautu, kas piedzīvo atgriešanos un jau šajā savā pirmajā publiskajā darbībā parāda, ka pieņem kristības par savu tautu, uzņemas tautas grēkus. Jēzus kalpojošā nostāja tiek skaidri iezīmēt: būt priekš citiem. Tāda bija visa Viņa dzīve. 

Jēzus kristībās varam nolasīt visu Viņa dzīves programmu, un līdzīgi tas ir ar mūsu kristībām, kas iezīmē mūsu kristīgās dzīves sākumu. Kristības nav maza un privāta dievbijības forma, bet pirmais un fundamentālais sakraments. Svētais Gars nāk pār katehumenu tāpat kā pār Jēzu, un dod savu spēku, kad iegremdēšanās nāvē šķiet biedējoša un krusts ir traucēklis un izsauc pretestību; Svētais Gars nāk lūgšanā, kad nezinām kā lūgties un neizprotam savu dzīvi Kristus perspektīvā, neprotam to visu salikt pa plauktiņiem un vairāk domājam par neskaidro un noslēpumiem nekā par to, ka Kunga ir uzsācis lielu atjaunošanas darbu mūsos. “Kristība ir ticības sakraments.Taču ticībai vajadzīga ticīgo kopiena. Katrs ticīgais ticēt var vienīgi Baznīcas ticības kontekstā. Ticība, kas nepieciešama, lai saņemtu Kristību, vēl nav pilnīga un nobriedusi ticība, bet gan tās iesākums, kuru ticīgais ir aicināts attīstīt” (KBK 1253). 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 2, 1-12, Kunga Parādīšanās svētki

Mt 2, 1-12

Kunga Parādīšanās svētku Evaņģēlija lasījums katru gadu tiek ņemts no Mateja Evaņģēlija stāsta par Austrumu gudrajiem, kuri apmeklē Bērnu Jēzu. Šie svētki tiek arī saukti par Triju Ķēniņu, Triju Austrumu gudro un Zvaigznes dienu, tomēr visatbilstošākais nosaukums ir tas, ko mums piedāvā Baznīca - Epifānija jeb Atklāsme, dievišķības atklāšanās - Kunga Parādīšanās svētki. Austrumu gudrie iesāka lielu svinīgu gājienu pie Dieva Dēla, kas turpinās līdz pat mūsu dienām. Jau no neatminamiem laikiem cilvēki ir meklējuši patiesību un veidus kā iepazīt Dievu, un sev nezinot, viņi bija ceļā pie Kristus. Šajā evaņģēliskajā stāstā šie daži austrumu gudrie pārstāv visas pasaules tautas Pestītāja priekšā un tas iesāk kādu jaunu laikmetu pasaules vēsturē un cilvēku meklējumos - Kungs pats nāk pie mums. 

Visi, kas gāja pie Jēzus - sākumā gani, vienkārši cilvēki - atpazina Kungu; pēc tam gāja arī pasaules gudrie. Pie Kunga gāja lieli un mazi, cilvēki, kas pārstāvēja dažādas sabiedrības grupas un zemes. Austrumu gudrie bija pirmie citzemju pārstāvji, Kunga priekšā. “Cilvēks pēc savas dabas meklē patiesību… Viņa meklējumi tiecas pie dziļākas patiesības, kas var viņam parādīt dzīves jēgu...pie tās viņš nenokļūst tikai ar saprāta palīdzību, bet arī caur uzticēšanos citiem cilvēkiem, kuri var apliecināt patiesības drošumu un autentiskumu. Spēja un lēmums uzticēt sevi un savu dzīvi citai personai ir noteikti viens no izteiksmīgākajiem antropoloģiskajiem aktiem... Cilvēks atrodas uz meklējumu ceļa, kuru ar cilvēciskiem spēkiem nevar pabeigt: meklē patiesību un meklē personu, kurai varētu uzticēties.” (Jānis Pavils II, Fides et Ratio 33). Svētais Gars darbojās patiesības meklētājos un Austrumu gudrie atrada gan patiesību, gan arī Personu - Jēzu Kristu. 

Mateja Evaņģēlijs pirmajās divās nodaļās atklāj lasītājiem Jēzus identitāti un skaidro kā Viņu pieņēma dažādas cilvēku grupas. Pirmajā nodaļā atrodas Jēzus raduraksti ar četrām sievietēm tajā, kuru dzīvē Dievs īpašā veidā darbojās, un ģenealoģijas beigās ir Marija, kuras dzīvē Dievs darbojās pilnīgākajā veidā. Otrajā nodaļā iepazīstam Austrumu gudros un svētās ģimenes bēgšanu uz Ēģipti, un tādā veidā redzam kā apkārtējā pasaule un cilvēki reaģēja uz Bērnu Jēzu. Austrumu gudrie simbolizē pagānus, kas ieraugot kādu neredzētu zvaigzni tai sāka sekot. Atpazīt netipisku zvaigzni starp ierastām zvaigznēm nav liela māksla, bet gudrie nolasīja šo Dieva vēsti, un bija gatavi tajā ieklausīties. Pretēji pagānu nostājai, Izraēlis bija pieradis pie Dieva Vārda un neuztvēra šāda veida atklāsmi; vēlējās palikt netraucēts savās spēku un līdzsvaru spēlēs. Austrumu ceļinieku jautājums jūdiem varēja likties naivs un nevietā: “Kur ir piedzimušais jūdu Ķēniņš?” (Mt 2,2), tomēr izsauca apmulsumu un nemieru. Gudrie bija gatavi meklēt un sastapt Kungu, bet pretēja nostāja, kuru sastapa Jeruzālemē, bija noslēgšanās uz tikšanos. 

Gudrie (gr. magos) pārstāv to cilvēku grupu, kas ir gatava uz tikšanos; viņi bija cilvēki, kas vēroja un pētīja apkārtējo īstenību, un notiekošās parādības un pārmaiņas. Viens no tādiem jaunumiem, kuru viņi redzēja bija zvaigzne. Tajā laikā kādas zvaigznes parādīšanās tika interpretēta kā zīme tam, ka piedzims kāda izcila persona. Gudrie apņēmās noskaidrot precīzi kāda persona ienāks pasaulē šīs zvaigznes zīmē. Zvaigzne aizveda viņus uz Jeruzālemi, kur sastapa vienaldzību un bailes. Tā ir viena no šī stāsta ironiskajām pusēm. Ja vēl valdnieku varētu saprast, jo viņa vara bija apdraudēta, bet Rakstu zinātāji un priesteri, kaut arī zināja no kurienes gaidīt mesiju, paši viņu nemeklēja, jo viņiem vairs nebija nepieciešama kāda Dieva iejaukšanās viņu un cilvēku dzīvēs. Savu dzīvi viņi bija labi iekārtojuši un mesija varēja tikai izjaukt šo šķietamo kārtību; pestīšana neiederējās šajā dzīves projektā. 

Zvaigzne, atvedusi gudros pie Jēzus, zaudēja savu nozīmi, bet tās funkciju pārmantoja Evaņģēlijs un Baznīca, kas cauri gadsimtiem ved cilvēkus pie Jēzus. Gudrie Dievu vēl nepazina, bet ziņkārības pārņemti, pētot un sekojot zīmēm nonāca līdz Dievam. Katrā paaudzē cilvēki meklē kādu zvaigzni, kurai sekot, un kristticīgo viens no nopietnākajiem uzdevumiem ir būt par tādām zvaigznēm, starp ierasto un tai pat laikā grandiozu pasaules dažādību, parādīt kādu īpašu gaismu. Tāpēc arī kristiešu aicinājums ir būt caurskatāmiem, lai neslēptu no cilvēkiem Kristus zīmes, kuras ieliek mūsos kristības avots. Ne tikai ārējas zīmes, formālas, teorētiskas atbildes kādas gudrie dzirdēja Jeruzālemē, bet liecība: jā biju tur un aizvedīšu tevi pie Pestītāja. Ja kāds prasa, kur ir Jēzus, kur Viņu var atrast, kāda ir Viņa vēsts, mācība, dzīves māksla, tad mums ir jāprot liecināt balstoties uz savu pieredzi, ceļu, kuru esam nogājuši līdz Bētlemei, no turienes līdz Kalvārijai, un sastapuši Kungu trešajā dienā augšāmcēlušos. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 2, 41-52, Svētās Ģimenes svētki

Lk 2, 41-52

30. decembra svētdienā Baznīca svin Svētās Ģimenes svētkus un pārdomā Lūkasa Evaņģēlija fragmentu, kurā varam iepazīt Svētās Ģimenes locekļus, kad Jēzus bija jau 12 gadus vecs. Šis notikums veido pēdējo epizodi Kunga bērnības stāstā, laika ziņā tālu no piedzimšanas stāstiem, bet vēl ilgi līdz Jēzus publiskās darbības sākumam. Evaņģēlists Lūkas vēlējās uzrakstīt garu un nepārtrauktu stāstījumu, kas noslēgsies Romā (Apd 28, 14.16), un tāpēc arī kā vienīgais no evaņģēlistiem ievietoja šo notikumu savā darbā. Ja neskaita šo notikumu, par Jēzus bērnību Evaņģēlijs mums neko citu nesaka. Saskaņā ar ieradumu Marija un Jāzeps devās uz Jeruzālemi, kur svinēja Pashas svētkus. Pēc Pashas svētku dienas sekoja Neraudzētās maizes svētku septiņas dienas. Šie svētki ilga astoņas dienas un pēc šīm dienām Marija un Jāzeps dodoties atpakaļ uz mājām nepamanīja, ka Jēzus jau negāja kopā ar viņiem. 

Trīspadsmit gadu vecam zēnam jūdaismā bija tiesības pievienoties ticības kopienai, kļūt par sinagogas locekli un “bauslības dēlu”, kā arī varēja doties svētceļojumā uz Jeruzālemi. Sākot ar trīspadsmit gadiem vīrietim bija jāievēro viss, kas izrietēja no apgraizīšanas jeb piederības Derībai. Jūdu tradīcija (Mišna) ieteica zēniem praktizēt likumu jau vienu vai divus gadus ātrāk, lai sasniedzot trīspadsmit gadu vecumu jaunietis būtu jau gatavs ievērot likumu, iegūtu zināmi praksi. Jūdu vīriešiem, tātad arī Jēzum, bija jāievēro likums, kurš noteica, ka trīs reizes gadā jāapmeklē svētki Jeruzālemē: Pasha, Vasarsvētki un Būdiņu svētki (Izc 23,14-17). Daļai jūdu tā bija grūta likumu prasība, jo daudzi no viņiem bija izkaisīti pa Romas impēriju un ārpus tās. Šādās dienās pilsētā, kurā dzīvoja kādi divdesmit pieci tūkstoši iemītnieki, varēja sapulcēties no sešdesmit līdz simts tūkstoš ceļinieku. 

Cilvēki ceļoja lielās grupās un tāpēc nav jābrīnās, ka Jēzus vecāki viņa prombūtni pamanīja tikai pēc dienas. Divas lielas vecāku grupas gāja kopā: pirmajā grupā gāja sievietes un bērni, un viņiem sekoja vīrieši un zēni. Gan Jāzeps, gan arī Marija varēja domāt, ka Jēzus ir pie otra no vecākiem, jo dēla vecums ļāva pievienoties abām no grupām. Tomēr šajā fragmentā evaņģēlists nevēlējās uzsvērt svētkus, bet to, ka “bērns Jēzus palika Jeruzālemē” (Lk 2,43) un svētnīcā ar “rakstu mācītājiem” (2,46) sarunājās. 

Jēzu Marija un Jāzeps atrada svētnīcas daļā, kas bija paredzēta mācīšanai un diskusijām (Apd 5,25). Jaunietis bez problēmām varēja pievienoties šādai sarunu grupai. Jēzus arī nepalika malā un ne tikai klausījās pieredzējušos rakstu mācītājus, bet pats iesaistījās ar jautājumiem. Šī ir skaidra liecība, cik ļoti Jēzus alka pēc patiesas gudrības. Nācaretē varēja būt vairāki labi rakstu mācītāji, bet galvaspilsētā varēja izmantot radušos iespēju un padziļināt savas Rakstu zināšanas pie tautas elites pārstāvjiem. Tajā laikā izglītībā uzsvars tika likts uz problēmu apspriešanu. Tas deva iespēju uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Tāpēc nebūtu jābrīnās, ka Jēzus iesaistījās šajās diskusijās, tomēr Jēzus ne tikai izdarīja to, ko varēja atļauties katrs jaunietis - iesaistīties diskusijā, bet arī pārsteidza apkārtējos. 

Jēzus jau no agras bērnības veidoja dziļas attiecības ar Tēvu, kas pārsniedza ierastas jūdu reliģiskās prakses un izpratnes robežas. Attiecības ar Tēvu bija viņa dzīvē pirmajā vietā un arī turpināja pakļauties saviem vecākiem. Jēzus “pazušana” un “atrašanās” parāda, ka viņa dzīvē bija sfēra, kuru nevarēja apkārtējie izprast. Marijas vārdos skan zinām pārmetums: “Dēls, kāpēc Tu mums tā darīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām” (2,48). Jēzus kā patiess jūds un labs skolnieks, atbild uz jautājumu ar diviem jautājumiem: “Kāpēc jūs mani meklējāt?” (2,49) Jēzum vecāku meklējumu liekas pārsteidzoši, jo priekš Viņa pašsaprotami bija atrasties Tēva mājās. Tas nebija pārmetums vecākiem, bet neizpratne. 

Otrs Jēzus atbilde-jautājums: “Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva?” (2,49). Jāievēro, ka tie visi ir Jēzus pirmie vārdi šajā Evaņģēlijā! Tie ir vārdi par Tēva mājām, svētnīcu, jo jūdi bija pārliecināti, ka Kungs dzīvo svētnīcā. Paliekot svētnīcā Jēzus uzsvēra, ka Viņam ir svarīga tuvība ar Dievu; ka Viņa pirmās mājas nav Nācaretē, bet pie Tēva Jeruzālemē. Tālāk Evaņģēlijā Lūkas arī attīsta šo domu, kad raksta par Jēzus ceļu uz Jeruzālemi (9,51-19,28). Jēzus savā dzīvē īstenoja šīs “Dieva lietas”, Dieva plānu un parāda, ka jau no jaunības ir gatavs pildīt Dieva gribu. Jēzus saka: “jādarbojas” un šī nepieciešamība parādās Viņa mācībā (4,43; 13,33) un īpaši attiecas uz Viņa ciešanām un augšāmcelšanos (9,22; 17,25; 22,37 u.c.). Kad Jēzus izsaka šo nepieciešamību, Viņš negrib teikt, ka ir Tēva gribas akls vergs, bet to, ka paklausīgi pieņem Tēva gribu un uztver to kā savu gribu un aicinājumu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mih 5, 1-4a, IV adventa svētdiena, C

Mih 5, 1-4a

Adventa pēdējā svētdiena un Kristus Piedzimšanas svētki šogad cieši seko viens aiz otra, un šo svētku vēstī var palīdzēt mums iepazīt pravietis Miha. Ceturtās adventa svētdienas pirmais lasījums no Mihas grāmatas dāvā mums iespēju dzirdēt ierastu un tuvu pravietisko vēsti par mesijas piedzimšanu. Pravietis Miha darbojās 8. gs. pirms Kristus, laikā, kad asīriešu rokās krita Samarija (722.g.) un apdraudēta bija Jeruzāleme. Ar savu sludināšanu pravietis vērsās pie Jūdas iedzīvotājiem, kurus arī apdraudēja Asīrija un piedzīvoja vienu lielu iebrukumu, kura laikā Jūda zaudēja vairākas pilsētas (2 Ķēn 18-19; Mih 1,10-16). 

Tomēr vēl nopietnāka problēma bija tautas neuzticība Derībai, kuri aizmirsa par Dievu un Viņa likumu. Pravietis kritizēja materiālismu un liekulību. Simts gadus vēlāk pravietis Jeremijs piemin Mihas drosmi, kurš iedrošināja ķēniņu Hizkiju uzsākt pārmaiņas valstī, lai nenākto pār to sods (Jer 26,18-29). Karu un laupījumu laikmetā ilgas pēc miera un valdnieka, kas nodrošinātu mieru un taisnību bija lielas. Tas bija lielas bezcerības laiks, kad valdnieks nespēja nodrošināt mieru un lielākas impērijas pakļāva un deportēja iekarotās tautas. 

Miha ar spēcīgiem vārdiem vērsās pret valstu vadītājiem un reliģiskajiem līderiem (Mih 1-3.nod.), tomēr arī sola tautas atjaunošanos (4-5.nod.), kad cilvēki atkāpsies no elkdievības un mazsvarīgas pilsētas saņems žēlastības, un šajā kontekstā parādījās pravietojums par Bētlemi. Bētleme ir nenozīmīgākā, jaunākā un “sīkākā no Jūdas saimēm” (Mih 5,1). Bībelē šis vārds, kas norāda uz “sīkāko” citviet Bībelē attiecas uz jaunāko cilvēku, to, kam ir maza sociālā ietekme un vara. Dāvids, kurš nāca no šīs pilsētas arī bija jaunākais no brāļiem; Dāvida tēvs neplānoja, ka viņš būs izvēlētais un tāpēc pat negribēja viņu pieminēt. Likums noteica, ka vecākajam brālim bija pirmdzimtā tiesības neskatoties uz tēva jūtām pret kādu citu no dēliem (At 21, 15-17). 

Tomēr Bībelē bieži notiek pretējais: Dievs izvēlas kādu citu. Jēkabs iegūst pirmdzimtības tiesības un svētību; Jāzeps tiek paaugstināts pār saviem brāļiem. Dāvidu nepamana, un tikai Samuels atpazīst viņā nākamo valdnieku un pravietis Dāvidu svaidīja par karali (1 Sam 1, 16). Nācarete līdzīgi kā citi ciemi tika uztverta kā nomale. Natanaēls jautāja: “Vai no Nācaretes var būt kas labs?” (Jņ 1,46). Līdzīgi varēja jautāt arī par Bētlemi. Tāds spriedums attiecās uz pilsētu un uz tās iedzīvotājiem. Dievs savās izvēlēs parāda, ka nedarbojās ar pasaules loģiku, bet izvēlas saskaņā ar savu gribu: “Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos” (Lk 1, 52).

Par šo pravieti un viņa ietekmi nav daudz vēsturisku ziņu, nebija ietekmīga persona, tomēr Dievs viņu izvēlējās, lai dotu viņam savu Vārdu. Dievs īstenojot savus plānus bieži izmanto mazus līdzekļus, vienkāršus cilvēkus un visu to, kas pasaules acīs ir mazs. Šis pravietis kā nepazīstams cilvēks, nāk no mazpazīstamas pilsētas un sludina cilvēkiem Dieva gribu. Šī griba ir pārsteidzoša. Maza pilsēta kļūs par vietu, kur piedzims liels valdnieks un tādā veidā Dievs no nepamanāma notikuma rada kaut ko lielu. Karaļa pieticīgā izcelsme ir pretstatā ar viņa lielo spēku. Pravietis uzsver, ka jaunais valdnieks “celsies no laiku iesākuma” (Mih 5,1), ko var arī interpretēt kā atsauci uz pirmo cilvēku Ādamu, kurš Dieva vārdā valdīja pār visu radību. “No laiku iesākuma” norāda arī, ka valdnieks būs izcēlies no paša Dieva.

Jaunais valdnieks valdīs pateicoties Dieva palīdzībai un Viņa vārdā. Šī valdīšana būs vispārēja un aptvers visu zemi, nesīs cilvēkiem mieru. Pravieši Miha un Jesaja neatkarīgi viena no otra rakstīja, ka valdnieks nāks no Bētlemes, no kurienes bija cēlies arī Dāvids (1 Sam 7, 10-16). Jaunais valdnieks nāks kā atbilde tam, ka tautai nebūs patiess valdnieks. Pravietojums piepildījās Jēzus piedzimšanas notikumā, kurš piedzima mazā pilsētiņā, kuru nepamanīja pasaules lielie. Pestīšanas vēstures kontekstā Mihas pravietojums pārsniedza visas cerības. Mihas vārdos parādās skaidra liecība par pirmo adventu, ka Dieva Dēls ienāks pasaulē, bet arī norāde, uz otru adventu, ka Kungs atnāks valdīt uz mūžiem. Bētleme kļuva par neaizmirstamu godības vietu, kurā piepildījās visas ilgas un laiki, un Dievs kļuva par cilvēku, lai pārtrauktu grēka varu, dāvātu jaunu dzīvi cilvēkiem, kuri bija noguruši no vecās lietu kārtības, kurus mocīja un nomāca cerības trūkums.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 3, 10-18, III adventa svētdiena, C

Lk 3, 10-18

Pagājušo svētdien iesākām lasīt Lūkasa Evaņģēlija 3. nodaļu, kurā evaņģēlists daudz raksta par Jāni Kristītāju un arī šajā svētdienā turpināsim iedziļināties šī lielā pravieša darbībā. Šīs svētdienas fragmentu arī var iedalīt divās daļās: pirmajā daļā Jānis skaidro, ko darīt cilvēkiem, lai atgrieztos (Lk 3, 10-14) un ar savu vēsti vēlējās sasniegt visus cilvēkus un profesijas. Otrajā daļā ar savu mācību norāda uz Kristu (3, 15-18). Tādā veidā izkliedēja visas valodas, ka Jānis nav solītais mesija. Jānis uzsvēra, ka pēc viņa nāks kāds spēcīgāks par viņu. “Farizeji un bauslības pratēji” (7,30) noraidīja Jāni, bet citi uzdeva viņam jautājumus, jo gribēja zināt kāda ir viņa mācība un prasības. Jānis izrādījās ļoti praktisks: cilvēkiem jādalās ar to, kas viņiem pieder.

Pie Jāņa nāca dažādas cilvēku grupas, parasti cilvēki, kuri savu atgriešanos varēja piedzīvot pateicoties kāda cita vārdiem, jo viņi bija vienkārši un nespējīgi uz dziļām pārdomām, tomēr, kas svarīgi, juta nepieciešamību mainīt savu dzīvi. Jāņa vēsts sasniedza arī sabiedrības augstākos slāņus, jo no atgriešanās aicinājuma grūti aizbēgt. Jānis šos dažādu grupu cilvēkus aicināja būt atvērtiem vienam pret otru, lai viņi savā starpā darītu mīlestības darbus - kaut ko vairāk nekā prasīja jūdu likums. Muitnieki un kareivji tika aicināti rīkoties taisnīgi un godīgi. Jānis neaicināja mainīt savu darbu, bet rīkoties taisnīgi. Jānis neaicināja arī uz revolūcijām, bet uzsvēra morālos principus, kas mainīs sabiedrību daudz efektīvāk nekā ārēja sistēmas maiņa. 

Jānis Kristītājs varēja cilvēkus šķīstīt vien ar kristību ūdeni, bet pēc viņa nāks tas, kurš ar uguni šķīstīs sirdis. Mesijas atnākšana ļaus cilvēkiem pieredzēt tiesu vai šķīstīšanos, un tāpēc nožēla bija steidzami nepieciešama. Cilvēku bijība pret Dievu mudina uz daudz jūtīgāku attieksmi vienam pret otru. Klausītāju pūlis saprata Jāņa sludinātos vārdus, tie trāpīja uz pateicīgu augsni, un jautāja viņam kā izvairīties no soda. Mesijas gaidīšana bija tam laikmetam raksturīga domāšanas strāva un nav jābrīnās, ka cilvēki meklēja izcilās personās tādas īpašības, kas liecinātu par mesiju. Jānis teica, ka “es neesmu cienīgs Viņa kurpju siksnas atraisīt” (3,16). Palestīnā skolotājiem nemaksāja par mācīšanu, bet audzēkņi savu pateicību izteica dažādos pakalpojumos. Sens rabīnu teiciens skan tā: “Katru pakalpojumu, kuru veic vergs savam saimniekam darīs māceklis savam skolotājam izņemot sandaļu siksnu atraisīšanu”. Tā bija skolotāja-mācekļa attiecību robeža un to nepārkāpa, lai nekristu pārmērībās, bet Jānis iet tālāk un parāda, ka mesijas priekšā viņš ir niecīgs cilvēks. 

Cilvēku jautājumos bija klātesošs vārds “darīt” (poieo - t.s. radīt, veidot, sagatavot u.t.), kas caurauž visu Bībeli grieķu valodā no paša sākuma līdz beigām (Rad 1,1; Atkl 22,15); tas ir ļoti spēcīgs vārds: “Dievs radīja” (Rad 1, 1.7.11. u.t.t.). Savstarpējā saprašanās izveidoja saiti starp Jāni un cilvēkiem, un šī “darīt” noskaņa to noteikti veicināja. Jāņa Kristītāja klausītāji saprata, ka pati kristīšanās bez sirds un dzīves maiņas nenesīs augļus. Atgriešanās sludināšana sagatavoja cilvēkus mesijas personas pieņemšanai. Ar mesiju nāks arī Gars, kas bieži Vecajā Derībā tiek saistīts ar laiku pirms laiku beigām (Is 32,15; 44,3; Ez 36, 25–27; Jl 2:28–32). Mesijas ierašanās iezīmēs vētīšanas darba sākumu. Vētīšanas procesā meta graudus pret vēju, lai tas aizpūš vieglās daļiņas projām, bet graudi krita atpakaļ uz zemi, lai tos salasītu (Sak 20,28; Jer 15,7; Is 34,8-10). Kristības Svētajā Garā salasīs to, kas nokritīs uz zemes, bet citus aizpūtīs vējš. Pelavas sadedzinās. Jānis Kristītājs vēsti par mesijas nākšanu ievietoja sava laika cilvēku dzīvēs kontekstā; viņš neaizrāvās tik ļoti ar simboliem vai tēliem, bet kā jau pagājušajā svētdienā redzējām, Jānis dzīvoja konkrētā vēsturiskā realitātē, vietā un laikā. Dieva Vārds nāca pie Jāņa, lai pravietotu, ka Dieva apsolījumi piepildīsies. Līdzīgi tas notiek Baznīcas un ticīgo dzīvē, kad Gars nāk konkrētos dzīves apstākļos, lai visu dzīvi vērstu Kunga virzienā un norāda atgriešanās nepieciešamību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 3, 1-6, II adventa svētdiena, C

Lk 3, 1-6

Adventa otrajā un trešajā svētdienā varam iepazīt Jāņa Kristītāja personu. Otrajā adventa svētdienā uzsvars netiek likts tikai uz Jāni Kristītāju un viņa mācību, bet arī uz viņa misijas vēsturisko kontekstu un Vecās Derības pravietojumu piepildīšanos. Šīs svētdienas fragmentu var iedalīt divās daļās: pasaules vēsture (Lk 3,1-2) un pravietiskie solījumi (3, 4-6). Evaņģēlists Lūkas uzskaita svarīgākās vēsturiskās personas, kas saistītas ar šo pestīšanas vēstures kulminācijas posmu un parāda, ka notikumi, kas tuvojās, ir nozīmīgi visai pasaulei. Lūkas piemin gan politiskos, gan arī reliģiskos līderus, kas ļoti skaidri norāda, ka briest lielas pārmaiņas pasaules vēsturē. Pravieši vēstīja, ka pestīšanas laikā karaliskā un priesteriskā vara apvienosies vienā (Zah 6,13).

Interesanti, ka Lūkas uzskaitos šo līderus sākumā piemin ietekmīgāko personu (imperatoru), pēc tam reģionālos pārvaldniekus un beigās Izraēla priesterus. Ja šo fragmentu iztēlojas vizuāli, tad var paņemt pasaules karti (par pasauli var uzskatīt arī Romas impēriju) un no pamazām pietuvināt līdz pat Jeruzālemei. Tā it kā binoklis pietuvinātu skatu no kosmosa vienam ģeogrāfiskam punktam. Tomēr Dieva vārdu nesaņēma neviens no pasaules varenajiem, ne imperators un pat ne priesteri. Tad kurš to saņēma? Dievs uzrunāja Jāni Kristītāju, pazemīgu jūdu pravieti. Turklāt pirms Jāņa pēdējā praviešu balss bija dzirdamas pirms četrsimt gadiem. 

Jāņa sludināšana iezīmēja Vecās Derības beigas un laika piepildīšanos Jēzū Kristū. Kad Lūkas citē Vecās Derības pravieti, evaņģēlists informē savus lasītājus, ka Jāņa sludināšana ir cieši saistīta ar Dieva pestīšanas darbu savā tautā. Dievs tuvojas! Pravietis Jānis piepildīja pravieša Isaja pravietojumu: “sataisiet Kunga ceļu, taisnas dariet Viņa takas! Katra ieleja lai piepildās, un katrs kalns un pakalns lai nolīdzinās, kas līks, tam jātop taisnam, un kas nelīdzens, tam jātop līdzenam ceļam; un ikviena miesa redzēs Dieva pestīšanu.” (Is 40, 3-5). Zīmīgi, ka šis fragments ir sākums pravieša Isaja grāmatas centrālajai daļai (40-55. nod.), kur ir sakopoti Dieva apsolījumi, kuri piepildīsies Jēzū Kristū. Pravietis Isajs un Jānis sludina Izraēla un pasaules atjaunošanos. 

Jānis sludināja ceļa sagatavošanu Kungam līdzīgi kā tas tika darīt, kad senatnē karaļa svīta ceļoja un ceļš, kur tā devās tika uzlabots. Jānis praktizēja grēku nožēlas kristību*, kas simbolizēja sirds pārmaiņas. Jānis kristīja Jordānas upē un Vecās Derības kontekstā viņš ieņem pravieša Elijas lomu, kurš darbojās šajā reģionā. Jānis sludināja Vecās Derības praviešu stilā, aicinot cilvēkus “atgriezt” sirdis, lai tās pievērstos Dievam. Ebreju vārds šûb burtiski nozīmē “griezties” un līdzīgi kā latviešu valodā, Vecās Derības cilvēki runāja par “griešanos”, aizgriešanos vai atgriešanos no grēkiem. Pirms Kunga ierašanās Jāņa Kristītāja sludinātā atgriešanās vēsts sasniedza augstāko punktu. Jānis saviem laika biedriem parādījās kā cilvēks, kas pieprasīja rīcību un bija patiess vīrišķīgas nostājas piemērs. 

Tie, kas klausījās viņa vārdus bija aicināti nopietni pārdomāt savu domāšanas veidu. Cilvēks parasti uzsver savu nozīmību un liek sevi centrā. Ja kāds vēlas sekot Kungam, viņam, līdzīgi kā pārdomu sākumā, jāiztēlojas, ka uz savu dzīvi skatās kā ar binokli, attālina skatienu no sevis, un jāskatās uz to ar Kunga plašumu un dziļumu. Šāda attālināšanās ļauj ieraudzīt kādas lietas ir mums apkārt, jo ikdienas informācijas bombardē mūs (reklāma, ziņas, darbs, satiksme, laikapstākļi u.t.t.), bet ir lietas kuras neievērojam, īpaši pārdabiskā pasaule, bet tā ir daudz krāšņāka un lielāka nekā viss redzamais. Lai mainītos pasaules redzējums ir jāatgriežas, lai uzveiktu ilūzijas un ieraudzītu Dieva klātbūtni pasaulē, kurš piepilda savus solījumus. 

* Vairāk par sv. Jāņa Kristīšanas praksi. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 21, 25-28.34-36, I adventa svētdiena, C

Lk 21, 25-28.34-36

Pirmā adventa svētdiena ik gadus ļoti izteiksmīgi atgādina par pastarā dienu. Šīs svētdienas Evaņģēlija lasījums sastāv no divām daļām: pirmajā dzirdam pastarā vēsti, bet otrā aicinājumu uz modrību. Evaņģēlists Lūkas rakstot par šiem beigu notikumiem vēlas īpaši uzsvērt gaidīšanas, nomoda un drosmes aspektu dažādu grūtību priekšā, tomēr nekad ticīgais nevar aizmirst, ka pasaules un katra cilvēka dzīve ir Dieva gādīgā skatiena ietverta. Jebkāda pārmērīga nodošanās laicīgām rūpēm vai slēpšanās no realitātes (ēšana, dzeršana...) cilvēku padara smagnēju un nespējīgu domāt par Kunga atnākšanu. Advents ir laiks, lai vairs nebēgtu no realitātes un nākotnes neskaidrībām, bet ieticētu Kunga klātbūtnei savā un pasaules vēsturē. 

Jēzus apokaliptiskā runa Evaņģēlijā atrodas Viņa mācības pašās beigās un īsi pirms ciešanu notikumiem. Šajā brīdī Evaņģēlijā augstāko pakāpi sasniedza mācība par valstību, kas izsauca nedraudzīgu attieksmi pret Kungu, un daudzus jautājumus un grūtības no mācekļu puses, kā arī ir kā pēdējais posms Jēzus mācībā pirms Viņa nāves un augšāmcelšanās notikumiem. Šāda Jēzus mācība nav nejauša, jo ar pastarā runu Jēzus vēlējās iepazīstināt savus mācekļus pirms savas krusta nāves, lai viņi spētu saglabāt ticību pasaules naidīguma priekšā. Krusta zīme rāda ceļu visai dzīvei, kurā Dievs nepārtraukti nāk mums pretī ar savu žēlsirdīgo sirdi, lai mūs glābtu un padarītu par saviem bērniem.

Evaņģēlija fragments sākas ar tēliem, kas spēcīgi iedarbojas uz iztēli un šie apokaliptiskie tēli atvieglo Jēzus vēsts ierakstīšanos atmiņā un sirdī. Pirmajā fragmenta daļā Jēzus runāja par kosmiskām zīmēm, kas parādīsies Cilvēka Dēla atnākšanas laikā un cilvēku bailēm šo notikumu priekšā. Saule, mēness un zvaigznes jeb debesu sakustēšanās Vecās Derības pravietojumos norāda uz pagānu valstu iznīcināšanu (Is 13, 9-10; Ez 32, 7; Jl 2, 10.31). Kad nāks Cilvēka Dēls, Viņš piepildīs pravietojumu (Dn 7, 13-14), kad tiesas dienā tiks iedibināta Dieva valdīšana un tiks sagrauts viss, kas cilvēku piepilda ar tukšībām. 

Nākotnes katastrofu priekšā mācekļiem jāstiprinās cerībā. Visi citi šo notikumu priekšā dzīvos neizpratnē un bailēs. Kad visas aprakstītās lietas notiks, Kunga mācekļi pacels savas galvas, šāda rīcība ir prieka simbols, jo viņu pestīšana tuvosies. Otrajā fragmentā, Kungs brīdināja savus mācekļus, lai vienmēr tie ir gatavi beigām. Kaut arī ticīgie var novērot dažādas laika zīmes, viņi arī var sapīties ar ikdienas dzīves notikumiem. Nejūtīgas sirds darbības programma ir attēlota līdzībā par neprātīgo bagātnieku, kurš atpūtās, ēda, dzēra un līksmoja (Lk 12, 14-21) un nebija gatavs atskaitīties par savu dzīvību, bet tikai par sakrātajiem labumiem.

Jēzus šajā lasījumā ir kā vienīgais taisnīgais uz kuru mums jāvērš mūsu acis un pie kura mums ir jāiet visas savas dzīves laikā. Katrs dzīves brīdis ir iespēju un žēlastības laiks; katrā brīdī var darīt labu vai ļaunu. Šīs svētdienas Evaņģēlijs ļoti spēcīgi un pārliecinoši atgādina par laika nozīmi ticības dzīvē un veidu kā jāpieņem laiks - laika šodiena un laika beigu mērķis. Pirmā adventa svētdiena aicina skatīties uz priekšu, uz Kristus otrreizējo atnākšanu. Kristus piedzimšana un otrreizējā atnākšana ir jāuzlūko kā viens notikums, jo saskaņā ar Rakstiem beigu laiki iesākās ar Jēzus Kristus iemiesošanos, kad Dievs sevi izteica vispilnīgāk (Ebr 1, 1-3). Tālākā vēsture lielā mērā saistīta ar to, vai cilvēks klausīsies vai arī neklausīsies Jēzu Kristu. Laiks starp Kristus piedzimšanu un pēdējo tiesu mums ir dots kā žēlastības laiks, neskaidri ilga, tomēr nopietns un Dieva mīlestības pilns. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 18, 33b-37, svētdiena XXXIV, B - Kristus, visas pasaules Karaļa svētki

Jņ 18, 33b-37

Mūsu Kunga Jēzus Kristus Vispasaules Karaļa svētkos Evaņģēlija fragments vērš mūsu uzmanību uz Jēzu Kristu kā karali, kurš ir brīvs cilvēku radīto struktūru priekšā. Kungs ir patiesības karalis, kurš nes svabadību un satricina lepnību, iedomību un egoismu. Jēzus ar savu stāju parāda kāds ir patiess un brīvs cilvēks, un kādam jābūt katram cilvēkam, kurš ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības: “Lūk, kāds Cilvēks!” (Jņ 19,5). Jāņa Evaņģēlijā Jēzus ciešanas vienlaicīgi ir Viņa godības stunda. Evaņģēlists izmanto neizpratnes un dažādu nozīmes līmeņu valodu. Vienu trešdaļu no ciešanu apraksta aizņem aina, kurā Jēzu nopratina Pilāts (18, 28-19,16). Tā ir ciešanu apraksta centrālā aina. Šajā svētdienā lasām tikai nelielu daļu no šī fragmenta. 

Jūdi atnāca pie Pilāta un lika viņam notiesāt Jēzu uz nāvi, jo Viņš sevi saucot par karali. Tieši tāpēc Pilāts jautāja: “Vai Tu esi jūdu Ķēniņš?” (18,33) un tādā veidā vēlējās Jēzum pateikt, ka orientējas apsūdzībās un ka Viņam nav nekas slēpjams. Romas varu interesēja tikai šis jautājums, jo reliģiskajos jautājumos viņi neiejaucās. Šajā fragmentā trīs reizes tiek lietots vārds “ķēniņš” (basileus) un trīs reizes “valstība” (basileia). Pilāts vārdu “karalis” uztvēra politiski. Pats Jēzus nelietoja šo vārdu, pat tad, kad tauta gribēja Viņu pasludināt par karali, Viņš aizgāja projām no viņiem. No vienas puses Evaņģēlijs norāda, ka Jēzus šo vārdu nepieņēma, bet no otras - neatmeta. Evaņģēlija tekstā evaņģēlists lasītāju sagatavo šai tēmai un norāda, ka cilvēki uztvēra Jēzu kā ķēniņu (1,49; 6,15; 12,13-14), tikai vēl nebija skaidrs kāds ķēniņš Viņš būs un tikai tagad noskaidrosies. 

Pastāvēja būtiska atšķirība starp pagānu un jūdu izpratni, kas ir karalis; jūdiem karalis bija Dievs. Jūdi bija pretrunu pilni, jo īpaši tāpēc, ka šajā epizodē atzina Romas imperatora varu un šī epizode jau robežojās ar elkdievību. Jēzus Pilātam vēlējās paskaidrot, ka Viņa valstība nav jāuzlūko kā politiska vienība. Sākumā Kungs paskaidroja, ka Viņa valstība nenāk no šīs pasaules. Jēzus bija cits karalis! Jēzum svarīgi bija nodot šo vēsti, ka Viņš ir cits karalis! Pasaules valdnieki izmanto varu vai arī tiem tās pietrūkt, spēj uzspiest savu gribu un paklausību, ieviest savu kārtību, režīmu un cenšas to noturēt. Vārds “valstība” arī Jēzus mācībā nebija politisks. “Valstības” pastāvēšana paredz kaut kādu cilvēku saišu pastāvēšanu, cilvēku kopumu, kuri spēj atzīt, ka cilvēks viens pats nevar eksistēt. Kungs vēlējās šo vārdu piepildīt ar daudz dziļāku jēgu, kurā centrālā vieta būtu Dievam un nevis cilvēku varas ambīcijām. 

Evaņģēlists parāda, ka Jēzus izvairās no “ķēniņa” titula, bet pats cenšas parādīt Jēzu kā “ķēniņu”. Tāds ir apustuļa Jāņa dziļais teoloģiskais rakstīšanas stils. Jēzus šajā fragmentā ir parādīt ļoti pretrunīgi, kā uzveikts un uzvarētājs, atklāts un izsmiets. Jēzus ir apsūdzēt, tomēr īstenībā apsūdzētājs un tiesnesis. Pretinieki runā patiesību, kuru paši nepazīst un apkaro. Evaņģēlija lasītājs redzot šos paradoksus iepazīst patiesību par Jēzu. Kungs neieradās valdīt pār tautām un zemēm vai paplašināt savas ietekmes sfēras, bet atbrīvot cilvēkus no grēka verdzības un vēlas samierināt visus ar Dievu. 

Visa Jēzus dzīve bija kā liecība par Dieva mīlestību pret cilvēku, kas savu pilnību sasniedza krusta nāvē. Krusts ir kā “tronis” uz kura īstenojas Dieva mīlestības valdīšanas augstākais punkts, kurā “šīs pasaules valdnieks tiks izmests ārā” (Jņ 12,31) un iedibināta Dieva valstība, kas ir atvērta uz katru cilvēku, kurš bez piederības un jēgas klaiņo pa pasauli. Šī valstība pilnībā atklāsies laiku beigās, kad Dievs valdīs skaidri un nepārprotami. Kungs aicina sekot savam piemēram un nevaldīt un nedominēt pār citiem cilvēkiem, bet atklāt katrā Tēva bērnus, brāļus un māsas. Egoisma robežu iezīmēšana un raizes par savu “es” apdraudējumu ir raksturīga tiem, kas cīnās par varu, kontroli un dzīvo bailēs un nav brīvi, bet Kungs izvēlas krusta godību, mīlestību līdz pat nāvei, lai liecinātu par Dieva valstību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 13, 24-32, svētdiena XXXIII, B

Mk 13, 24-32

18. novembra svētdienas galvenā vēsts atgādina mums par Cilvēka Dēla atnākšanu, kura ierašanās uzsāks vecās pasaules norietu, kurā daudzas vājības neļauj cilvēkam dzīvot vienībā ar Dievu un cilvēkiem, un iesāksies jauna pasaule, kurā kopība ar Dievu uzplauks pilnībā. Katrs cilvēks savas sirds dziļumos var atklāt šīs alkas pēc harmonijas un miera, un Jēzus Kristus atnākšana iedibinās laimes un prieka valstību. Cerība, ka Jēzus atnāks kristiešiem dod spēku izturēt dažādus pārbaudījumus neskatoties uz to, ka Viņš nenorāda precīzu laiku, kad Viņš nāks pēc Jeruzālemes svētnīcas nojaukšanas. Skaidrs bija tas, ka mācekļiem bija jābūt gataviem uz jebko jebkad un nenodarbināt sevi ar dienu skaitļošanu, kad Kungs atnāks, lai varētu auglīgi īsteno savu kristīgo misiju pasaulē - sludināt Evaņģēliju. 

Evaņģēlija fragmenta sākumā Jēzus runāja par kosmiskām pārmaiņām kā Vecās Derības pravietis. Vecās Derības autori gaidīja Dieva atnākšanu un sauca to par “Kunga dienu”. Daudzviet psalmos var lasīt par Kunga ierašanos, kurš tiesās pasauli un iedibinās savu valstību. Jaunajā Derībā notika nelielas izmaiņas, jo “Kunga dienas” vietā parādījās Kristus atnākšanas notikums, kurš būs tiesnesis un visa Jaunā Derība gaida šo notikumu. Ierasti Jēzus vārdus skaidro divējādi. Viena grupa uzsver kosmiskās katastrofas realitāti, bet citi redz simbolisko realitāti. Jēzus vārdos nevajadzētu tik ļoti meklēt postažas sākumu. Bībelē pastarā tekstus neuztver tikai tieši. Reālistiskais skaidrojums ir problemātisks, jo saskaņā ar Jēzus runu, pasaule nepārstās pastāvēt pēc tam, kad “zvaigznes kritīs no debesīm” (Mk 13,25; Atkl 6,13), cilvēki joprojām dzīvos uz zemes, lai sagaidītu Cilvēka Dēlu. Jēzus atsaucās uz Daniēla grāmatu (7,13) un nosauca sevi par Cilvēka Dēlu. Šis tēls norāda, ka Tēvs kronēs Viņu par pasaules valstības valdnieku, kas pastāvēs mūžīgi.

Jēzus atsaucās uz Vecās Derības tekstiem, kuros pravieši runāja par tiesu, kas paredz pagānu valstību krišanu (Is 13, 9-10; 34,4; Ez 32,7-8; Jl 2,10.31; Am 8,9). Lielās debesu ķermeņu kustības uzsver Dieva varenību un tiesas bargumu, kas sakustinās ne tikai pasaules sabiedrības, bet arī cilvēku iekšējo pasauli. Jēzus atnākšanas mērķis nebūs dabas likumu sakustināšana, bet cilvēka, kas tika radīts pēc Dieva tēla un līdzības, uzrunāšana. Dabas ietekmēšana būtu pārāk triviāla, bet cilvēka prāta un brīvās gribas uzrunāšana daudz sarežģītāks uzdevums. Jēzus nevēlas mūs iedvesmot, lai mēs gleznotu pastarā dienas gleznas vai rakstītu futūristiskas grāmatas, Viņš nerunā tik daudz par pasaules beigām, bet par pasaules vēstures jēgu. 

Bieži ikdienas dzīve spēcīgi mums atgādina, ka ļaunais ņem virsroku, bet labais zaudē. Ja kristietis uz katru notikumu skatās ļoti šauri un neredz plašāku perspektīvu, viņš zaudē cerību. Kungs vēlas mums pateikt, ka spēks, kas ir Viņa krusta notikumā visā pilnībā atklāsies laiku beigās. Marka Evaņģēlija 13. nodaļas pirmajā daļā mēs lasām, ka ticīgie sastaps savā ceļā viltus mesijas un praviešus, vajāšanas un konfliktus. Šādu notikumu ēnā Kristus māceklis var apjukt un vilties, un sākt šaubīties, vai Kristus krusts ir tik spēcīgs. Var pat likties, ka Jēzus ieteikumi no šīs pašas nodaļas ir ironiski un nereāli: “nebīstieties” (13,7), “lūdzieties” (13, 18) u.tml. Ticība ir atslēga, lai izprastu šo 13. nodaļu, lai zinātu kam “neticēt” (13,21) un ko “ievērot” (12,23). Vispirms ir jāiepazīst Kristus persona, jātic Viņam, lai varētu pateikt, kam es neticu un no kā izvairīties, lai savu skatienu vērstu uz Viņu un nevis uz viltus ziņām. 

Jēzus atnākšana godībā nozīmēs jaunas radības laiku un būtiski būs, lai pasaule kopā ar cilvēku saglabātos, lai Kungs to varētu pārmainīt. Pravieši daudzkārt runāja par jauno zemi un jaunām debesīm, un šo domu uzsvēra arī Jaunās Derības autori (Mt 19,29; Apd 3,20-21; Rom 8,19; Atkl 21, 1.5). Lai saglabātu šo pasauli ir jāsāk ar savas mazās pasaules saglabāšanu un atklāšanu patiesības gaismā. Dievs neprasa no mums kļūt par pasaules notikumu un dabas katastrofu atšifrēšanas “praviešiem’’, bet ļoti nopietni aicina rūpēties par garīgo modrību, kas ļauj mums sagaidīt Kristu tad, kad Viņš atnāks. Pasaules vēsture un arī mūsu dzīves ritējums ir kā liela un dziļa kosmiska drāma, un tieši Kungs dod mums spēku, lai ietu ticības ceļu, kas novedīs mūs uz satikšanos ar Jēzus Kristu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 12, 38-44, svētdiena XXXII, B

Mk 12, 38-44

11. novembra svētdienā, kad arī pieminam Latvijas brīvības cīnītājus, Evaņģēlijs mums parāda kā ir jāmīl un jāuzticas Dievam. Šīs svētdienas fragmentā varam iepazīt divas nostājas: no vienas puses ir tie, kas no visas sirds mīl sevi un visu (arī Dieva vārdu) izmanto sava statusa celšanai; no otras puses ir viens cilvēks - atraitne, nemanāma, nabadzīga, pazemīga sieviete, kura atdod Dievam visu savu dzīvi. Iepriekšējās svētdienās mēs lasījām par bagāto cilvēku, kurš nevēlējās atteikties no mantas, bet pretstatā viņam iepazināmies ar Bartimeju, kurš nometa savu mēteli, lai sekotu Jēzum, un šosvētdien mēs varam dziļāk iepazīt kādas ir sirds kustības patiesam Kunga sekotājam. Atraitnes vienkāršā ticības nostāja ir kā pretstats mācekļiem vai jūdu tautas elitei un ir ļoti pamācoša: viņi meklēja personisko labumu, bet bez jebkādām atrunām īstenoja Jēzus mācību par māceklību (Mk 8,35-37; 10,45). Līdzīgi kā citi mazie Marka Evaņģēlija ticības varoņi, atraitne arī ir kā piemērs un ticības modelis. 

Šajā fragmentā mēs dzirdam Jēzus pēdējo runu pirms kopbūšanas ar mācekļiem un arestēšanu; īsi pirms līdzības par vīģes koku (13,28) un pirms tam, kad Kungs apstrīdēja svētnīcas kalpus un tādā veidā pašu svētnīcu. Svētnīca nebija tikai tautas reliģiskais centrs, bet arī Jeruzālemes saimnieciskais balsts. Svētceļnieki devās uz svētnīcu lūgties, salikt upuris un maksāja desmito tiesu; svētnīca bija kā tautas dārgumu krātuve, kur uzglabājās bagātnieku manta un kur tā tika slēpta no laupītājiem (2 Mak 3,6-28). Rakstu mācītāji un atraitne ir kā divi nesaderīgi tēli, kas izslēdz viens otru un normālos apstākļos nekur nesatiktos, vienīgi svētnīcā. Jēzus brīdināja cilvēkus par Rakstu zinātājiem un pieminēja sešus raksturīgus uzvedības modeļus sākot no vēlmes iegūt sabiedrisko atzinību līdz manipulācijām ar varu. 

Pretstatā bagātajiem un viņu depozītiem svētnīcā atnāca kāda nabadzīga atraitne, kura deva divas vara monētas, divas artavas. Viņa iemeta mazāko naudas vienību, kas bija apgrozībā, sešdesmit četras artavas bija viens denārs jeb dienas alga. Tas bija viss viņas uzturs vai dzīve (bios) (Mk 12, 44). Vārdu bios var tulkot divējādi un tā nav nejaušība, jo atsakoties no uztura viņa neizbēgami ietekmēja arī savu dzīvi. Atraitne arī ir traģisks tēls, jo savā dievbijībā palika nabadzībā un šajā kontekstā viņa ir pēdējais liecinieks pret svētnīcu, “slepkavu bedri” (11, 17). Atraitnes klātbūtne atsedza un saasināja pretmetus un liekulību, kas bija sastopama reliģiskajā praksē. Pretmeti ir krasi starp Rakstu zinātājiem un nabadzīgo atraitni: dižmanīga elites dievbijība un egocentrisms, un atraitnes sirsnīgā un dāsnā uzticībā Kungam. 

Tie, kas nepieņem valstības vērtības ir tie, ka savu glābiņu ir atraduši ietekmes un bagātības valstībā, kurā ārējais ir šķietami tīkams, bet tas ir virspusējs un ātri cilvēkus iztukšo. Rakstu mācītājiem bija iespēja manipulēt ar bezpalīdzīgiem cilvēkiem un izspiest no viņiem pēdējo grasi, tomēr nenojauta, ka tieši šajā ārējajā nabadzībā var rasties patiesas ticības izpausmes. Nabadzīgā atraitne iepazina dzīvo Dievu un labprāt savā vienkāršībā atdeva Dzīvajam savus dzīvības uzturlīdzekļus. Savā ziņā šī atraitne ir kā lieciniece nākamajiem Golgātas notikumiem, kad Jēzus atdos sevi visu par mums. 

Šī atraitne parāda, ka ir iespēja savā trūkumā, vientulība, garīgo ideju vienkāršībā un trauslumā Kungam dāvāt lielas lietas. Vēl vienu tādu sievieti var iepazīt Marka Evaņģēlija tekstā nedaudz tālāk (14,3), kura sasita un izlēja uz Jēzus galvas dārgu smaržzāļu trauka saturu. Evaņģēlists izmanto sieviešu tēlus, lai parādītu paraugmodeļus, no kuriem mācekļiem jāņem piemērs! Sieviete ir ierasts tēls, lai parādītu lielu mīlestību pret Dievu. Šajā svētdienā paraugsieviete ir atraitne, kura atdeva savu iztiku un Dieva acīs viņas sirds nostāja bija patiesa. Bagātie upurēja no savas pārpilnības, bet viņiem grūti bija upurēt savu pārpilnību. Nabadzīgā atraitne upurēja savu visu jeb savu mazo gandrīz neko. Viņa pilnībā uzticējās Kungam. 

Jāievēro, ka Jēzus atzinīgi vērtēja tos, kuri meklēja Dievu dēļ Viņa paša un nevis, lai gūtu kādu labumu. Dāvanas, kas cilvēku acīs ir necilas, Dieva acīs kļūst nenovērtējamas. Jeruzālemes templi būvēja četrdesmit sešus gadus (Jņ 2,20) ar lieliem akmeņiem (Mk 13,1), tomēr Jēzus solīja to uzcelt trijās dienās (15,29). Jēzus runāja par savu miesu. Mēs esam Viņa miesas locekļi (Kol 1,18) un varam droši dāvāt savus dzīves mazos būvmateriālus, lai Kungs veidotu mūsu un Baznīcas dzīvi saskaņā ar savu gribu. Jēzus bija ļoti rūpīgs cilvēku un viņu iekšējās pasaules vērotājs. Kungs redzēja, ka nav saistība starp dāvanas lielumu un ticību. Viņš nevēroja cilvēkus ziņkārības dēļ, bet bija liels Cilvēkmīlētājs un ar interesi uzlūkoja katru personu un turpina vērot mūsu mazās sirdis, lai mūs padarītu bagātus ar savu žēlastību un lai mēs nebaidītos iet pie Viņa altāra. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 12, 28b-34, svētdiena XXXI, B

Mk 12, 28b-34

Liturģiskā gada laikā īpaši vērīgi lasījām Marka Evaņģēliju. 4. novembra svētdienā Baznīca piedāvā mums fragmentu no pēdējās Evaņģēlija daļas. Marka Evaņģēliju var iedalīt trijās daļās: pirmajā daļā (Mk 1,1-8,26) šī gada laikā mēs varējām iesaistīties notikumu virpulī, kurā Jēzus nonāca konfliktos ar dažādiem cilvēkiem un izdzina ļaunos garus; otrajā daļā (8,27-10, 52) mēs samazinājām notikumu ātrumu un bija laiks, lai pārdomātu, kas ir Jēzus un kopā ar Viņu doties uz Jeruzālemi. Ja iepriekš evaņģēlists īpaši nepievērsa uzmanību datumiem, tad pēdējā Evaņģēlija daļā jau ir ļoti skaidri norādītas vietas un laiki. Trīs svētdienas pēc kārtas mēs varēsim pārdomāt Jēzus misijas beigu posms, strīdus ar oponentiem un pastarā jautājumu. Noteikti ir jāatceras, ka šajos fragmentos mēs esam ļoti tuvu krusta notikumiem. 

Rakstu mācītājs Jēzum uzdeva saprātīgu un pieņemamu jautājumu jūdaismā: “Kurš ir no visiem augstākais bauslis?” (12,28). Šis jautājums neizklausījās provocējošs atšķirībā no citiem rakstu mācītajiem par kuriem mēs uzzinājām Marka Evaņģēlijā. Jēzus deva pareizu atbildi, kuru paņēma no Izraēla ikdienas ticības apliecības Šema. Jēzus uzsvēra, ka ir viens Dievs un Viņš ir jāmīl ar visu sirdi, dvēseli un spēku. Jēzus atbildot citēja divus Vecās Derības tekstus (At, Lev), kas bija dziļi klātesoši Izraēla garīgumā. Varēja gadīties, ka kāds varēja mīlēt tikai Dievu un neņemt vērā dzīves attiecību līmeni, un tāpēc Jēzus sasaista Dieva mīlestību ar tuvākmīlestību. 

Svētie Raksti liecina, ka šo divu mīlestību atdalīšana dzīvē ienes maldus. Jo, ja cilvēks neievēro un ignorē to, kas notiek apkārt ar cilvēkiem, sabiedrību, radību un dabu vai kādu dzīves sfēru (ekonomika, kultūra u.c.), vai arī dažādiem procesiem sabiedrībā (netaisnība, nabadzība u.c.), ir jājautā kādam Dievam cilvēks tic? Ja kāds saka, ka mīl tuvāko un viņam kalpo, bet nemīl Dievu, cilvēks var nonākt elkdievības valgos. Dieva mīlestība neļauj otru cilvēku privatizēt un uzspiest savu šauro un īslaicīgo vīziju, bet liek otru uzticēt Dievam, kurš nemitīgi vēlas būt kopā ar katru cilvēku un ir sagatavojis katram vienreizēju dzīves plānu. 

Cilvēkam dzīvē ir daudz dažādu vajadzību un darbības lauku, un šajā sakarā Jēzus aicina nepazust dažādos prasību un likumu mudžekļos, jo Dieva griba ir skaidra: mīlēt Kungu un cilvēkus. Jūdu likums bija detalizēti izstrādāts un aptvēra dažādas dzīves jomas, tomēr visam tam bija jēga tikai tad, kad nezūd no redzesloka mīlestības bauslis. Mīlestība tiek likta pirmajā vietā: “vairāk par visiem dedzināmajiem un citiem upuriem” (12,33). Svarīgi ievērot, ka visa darbība notika Svētnīcas kontekstā, kura drīz zaudēs savu nozīmi. Vērīgiem Jēzus klausītājiem šī vēsts bija sadzirdama un tas palielināja viņu noraidošo attieksmi pret Viņu. Rakstu mācītājs pieņēma mīlestības baušļa primātu pār ceremonijām un upuriem, un tas norāda uz senu Vecās Derības tradīciju: “Jo Man ir prieks par mīlestību un ne par upuriem nokautiem lopiem, Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri” (Os 6,6). 

Evaņģēlists cenšas uzsvērt, ka patiesa ticība Dievam nav jāīsteno tikai kulta praksēs (rituālā šķīstība, gavēņi vai upuri), bet morālā likuma ievērošanā jeb līdzcilvēku mīlestībā. Apzīmējums mīlēt “kā sevi pašu” (12,33) Jēzus vārdos iezīmē vēl vienu svarīgu aspektu mīlestības realitātē, ka mums ir jājautā kā mēs mīlam paši savi un varam tādā pašā veidā mīlēt citus. Veselīga cilvēka mīlestība pret sevi paredz labu motivāciju un saprātīgu attieksmi, un tādai jābūt attieksmei pret citiem. Ierasti Izraēlā “kaimiņš” nozīmēja tautieti, bet pirmajā gadsimtā jūdi sāka diskutēt, lai paplašināt šo jēdzienu. Lasot Lūkasa Evaņģēlijā līdzību par labo samarieti mēs varam uzzināt, kas ir tuvākais (10, 29-37). Bet vai var bauslis likt kādu mīlēt? Ja mūsu izpratnē mīlestība attiecas uz mūsu jūtām, bet jūtām nevar pavēlēt? Bībelē mīlestība nav jūtu sfēra, bet ir praktiska un ikdienišķa ģimenes dzīves solidaritāte. 

Dievs Bībelē nav kā kāda izolēta Būtne, bet ir klātesošs savā tautā. Mīlestība Jēzus vārdos nav jāuztver tikai kā bauslis, bet kā nostāja, pilnīgs un neatsaucams lēmums. Baušļi norāda uz konkrētu rīcību, bet Jēzus mīlestības izpratne norāda uz pastāvīgu nostāju, kas uztur citas darbības. Nevar mīlēt saskaņā ar darba laiku, dievkalpojumu kārtību vai ģimenē - saskaņā ar kādu grafiku. Jēzus aicina šo domāšanas veidu cilvēkiem ieviest savās attiecībās, īpaši laulāto dzīvēs. Mīlēt nozīmē pateikt “Tikai tu!”, “es gribu tevi” un to Dievs māca katrai paaudzei un cilvēkam, jo Dievs man saka: “tikai tu”, bet arī esmu aicināts tā pat atbildēt. Tādā veidā, protams, parādās spriedze un patiesas dzīves drāmas, bet arī laime un prieks. Kungs aicina mūs pieņemt savās sirdīs šo mīlestības bausli, Kristus krusta patiesību, lai mūsu dzīvēs ienāktu žēlastība un jauna dzīve.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 10, 46-52, svētdiena XXX, B

Mk 10, 46-52

Iepriekšējā svētdienā dzirdējām Jēzus jautājumu Jēkabam un Jānim: “Ko jūs vēlaties, lai es jums darītu?” (Mk 10,36) un viņi atbildēja Kungam, ka vēlas valdīt pār cilvēkiem. Šosvētdien šo pašu jautājumu Jēzus uzdeva neredzīgajam Bartimejam: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” (10,51). Līdzība ar pagājušas svētdienas fragmentu ir zīmīga un norāda uz abu stāstu līdzību. Kā Bartimejs atbildēs! Jēkabs un Jānis pietuvojās Jēzum “ceļā” (10,32), bet Bartimejs “ceļmalā” (10,46), un, kad Jēzus atjaunoja viņam redzi, tas “ceļā Viņam sekoja” (10,52). Svarīgi ievērot, ka “ceļš” (hodos) ir šīs pēdējo sešu svētdienu un Marka Evaņģēlija sadaļas (8,22-10,52) viens no centrālajiem jēdzieniem (8,27; 9,33-34; 10,32). 

Šī Evaņģēlija sadaļa iesākās ar neredzīgā dziedināšanu Betsaidā (8,22-26) un noslēdzas ar šīs svētdienas fragmentu; sadaļas centrā ir Pētera ticības apliecība un trīs Jēzus norādes uz savām ciešanām (8,31; 9,31; 10,32-34). Jēzus jautājums mācekļus pielīdzina neredzīgajam, tomēr viņa atbilde Jēzum ir precīzāka nekā mācekļu valdīšanas instinkts; neredzīgais sēdēja putekļos, nevēlējās personisko slavu, bet vien dziedināšanu. Tā bija pareizā atbilde un tādai ir jābūt mūsu atbildei uz Jēzus jautājumu: es gribu redzēt… Ironija ir tāda, ka aklais ubagotājs Jēzu redzēja skaidrāk nekā redzīgie mācekļi. Marka Evaņģēlija 10. nodaļā neviens no mācekļiem neizcēlās ar ticību, spēju ielūkoties dziļāk, bet Bartimejs kaut arī neredzēja, spēja izprast un ar ticības acīm uzlūkot Kungu. 

Šis notikums atspoguļo pēdējo Jēzus dziedināšanu ceļā uz ciešanām un nāvi Jeruzālemē. Jērika atradās vietā, kur jūdi izvairoties no samariešiem gāja apkārt Samarijai un šajā vietā turpināja taisnu ceļu uz Jeruzālemi. Neredzīgais Bartimejs varēja sēdēt ceļā malā, kad svētceļnieki devās uz Jeruzālemi un gaidot žēlastības dāvanas. Cilvēki ar kādiem fiziskiem defektiem vienmēr bija atkarīgi no citu labvēlības un palīdzīgas rokas. Tā kā sabiedrībai šāda tipa cilvēki sagādāja zināmas grūtības, tad šajā epizodē cilvēki gribēja tikt no viņa malā, it kā sakot, saņēmi iztikas minimumu un klusē. Viņi pat nelūdza Jēzu, lai viņu dziedina kā to darīja Betsaidas iemītnieki stādot Jēzum priekšā neredzīgo (8,22), iespējams tāpēc, ka viņš nebija nabags. Šī dziedināšana izceļas ar to, ka Jēzus pret Bartimeju izturējās ļoti iejūtīgi un bija ieinteresēts viņa problēmā, un viņš faktiski ir vienīgais izdziedinātais cilvēks, kura vārdu Marks piemin. 

Pūlis varēja domāt, ka tāds cēls cilvēks kā Jēzus netērēs laiku ar bezpalīdzīgu neredzīgo ubagotāju. Pūlim ir tendence sagrozīt realitāti, bet Jēzus nepakļāvās mirkļa tirānijai, jo priekš Viņa nav nenozīmīgas personas. Tādu Jēzus mēs varējām iepazīt lasot Marka Evaņģēliju. Evaņģēlists šādā kontekstā piemin neredzīgā cilvēka vārdu - Bartimejs un tādā veidā uzsver, ka viņam ir sava personas cieņa, un tikai pēc vārda pieminēšanas uzzinām par šī cilvēka dzīves traģēdiju. Pirmais ir vārds, persona! Viņam bija iemesls saukt Jēzu un viņš nepārstāja to darīt. Jēzus bija sava ceļa beigu posmā un domāja par savu krustu, tomēr šajā ceļā Viņš dzirdēja citus, kas Viņam “traucēja”. Bartimejs sauca: “Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!” (10,47). 

Vecajā Derībā varam uzzināt, ka no Dāvida pēcnācējiem Dievs izvedīs “viņa ķēniņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem” (2 Sm 7,13) un šī fragmenta gaismā dievbijīgi jūdi gaidīja Dāvida pēcteci. Tituls “Dāvida Dēls” bija sastopams pirmajā gadsimta vidū pr. Kr., un attiecās uz karojošu karali, kas sodīs grēciniekus, bet Jēzus tāds nebija un runāja par žēlsirdību. Bartimejs arī redzēja dziļāk nekā viņa laika biedri, un uzrunāja Kungu kā to, kas var dziedināt un ienest dzīvē harmoniju. Jēzus ļoti labi dzirdēja tos, kas ar ticību uzlūkoja un sauca Viņu. Evaņģēlists šajā teikumā trīs reizes lieto vārdi “sauc” (Mk 10,49) un tas atgādina pirmo mācekļu aicināšanu Evaņģēlija sākumā (1,16-20; 2,14). 

Bartimejs uz Jēzus aicinājumu atbildēja apstiprinoši, nometa savu mēteli, piecēlās un gāja pie Kunga; viņš bija gatavs sekot Jēzum: “nolikdam[s] katru smagumu un grēku, kas mums pieķēries” (Ebr 12,1). “Neviens neliek jaunas drānas ielāpu uz vecām drēbēm: citādi jaunais ielāps izplīst no vecajām drēbēm, un plīsums top lielāks”(Mk 2,21). Iespējams tas bija viņa vienīgais īpašums, bet viņam svarīgākais bija uzsākt jaunu dzīvi. Kā mācekļi (1,16-20; 10,28) un pretstatā bagātniekam (10, 17-22), viņš visu atstāja un “upurēja no savas nabadzības visu” (12,44), lai sekotu Jēzum. Bartimejs ne tikai atguva redzi, bet saprata, ka Jēzus skatiens viņu ieraudzīja un izvēlējās, “uzlūkodams viņu, iemīlēja to” (10,21). 

Tāds bija Jēzus skatiens. Ja bagātniekam bija grūti atbildēt uz Jēzus skatienu un aicinājum, tad Bartimejs nebēga no Kunga skatiena, viņš nevēlējās piepildīt sevi ar sevi, skatīties sevī ar savu skatienu, tāda iespēja viņam jau bija - redzēt tikai sevi un nogurt, tas nepadarīja viņu laimīgu. Jēzus skatiens viņu atjaunoja un deva viņam Dieva bērna cieņu: “Lai Dievs [...] apgaismotu jūsu sirds acis, lai jūs zinātu, kāda ir Viņa aicinājuma cerība un cik bagāta Viņa mantojuma godība starp svētajiem. Un cik pārmērīgi liels ir Viņa spēks mūsos, kas ticam saskaņā ar Viņa spēka varenības izpausmi.” (Ef 1,17-19). 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 10, 35-45, svētdiena XXIX, B

Mk 10, 35-45

21. oktobra svētdiena turpina mūs iepazīstināt ar Jēzus sekošanas programmu. Interesanti ir tas, ka kārtējo reizi Marka Evaņģēlijā parādās apustuļu strīds par to, kas ir svarīgākais; par to mēs jau lasījām mēnesi iepriekš (Mk 9, 30-37; 23. septembris). Mācekļu starpā turpinājās neizpratne un šoreiz viņus interesēja pasaulīga vara pār citiem. Kārtējo reizi mācekļi nespēja izprast Jēzus vārdus par savām ciešanām. Uztvēra no Kunga vārdiem vien kādu norādi, ka valstības dibināšanas stunda ir tuvu. Iespējams mācekļi centās izprast Jēzus noslēpumainos vārdus, jo Viņš negribēja provocēt varas iestādes un nerunāja tieši, un tāpēc mācekļi uztvēra Viņa vārdus kā kādu slepenu valodu, kur “jālasa starp rindām”, bet nepareizi nolasīja Jēzus domu. Savā zina viņi bija pārāk dedzīgi tieši savos mērķos un neredzēja Kunga kalpošanas vēsti.

“Zebedeja dēli, Jēkabs un Jānis” (Mk 10, 35) vēlējās izmantot situāciju, lai nostiprinātu savas pozīcijas mācekļu pulkā. Viņi piegāja pie Kunga un lūdza sev varas dāvanu tā kā to varēja lūgt no valdnieka. Savā stratēģijā viņi vēlējās iesaistīt ģimeni un citus sakarus. Viņi bija ambiciozi mācekļi, kuri nebija tikai divi no divpadsmit, bet no īpašā trijnieka (9,1). Turklāt abiem brāļiem varēja būt kāda saistība ar augsto priesteri: Jānis “bija pazīstams augstajam priesterim” (Jņ 18,15). 

Tātad viņiem bija plaši sakari un varēja griezties pie Jēzus visai pārliecināti. Viņu izpratne šajā jautājumā varēja būt šāda: gudrs valdnieks šādas prasības varēja izpildīt tikai daļēji; piemēram Herods bija gatavs dot “pusi no savas valsts” (6,23), līdzīgi teica ķēniņš Ahasvērs Esterei: “pat pus valsti tev došu!” (Est 5,3). Tomēr redzot visas sarunas absurdumu, Jēzus ar viņiem runāja ļoti laipni, daudz mierīgāk kā nākamajā epizodē (Mk 10,41); Viņš ļāva mācekļiem izteikt savas sirds dziļumus vai seklumus, atklājot savas vēlmes. 

Mācekļu tuvredzība un savtīgums bija lielā kontrastā ar Jēzus ceļu, kas tuvojās Jeruzālemei ciešanu notikumiem. “Dod mums, lai mēs Tavā godībā sēdētu viens tavā labajā, otrs Tavā kreisajā pusē!” (10, 37). Uz šo jautājumu Jēzus neatbildēja, bet karājoties krusta kokā Jēzum vienā un otrā pusē atradās divi noziedznieki (15,27). Šie mācekļi varēja atcerēties savu jautājumu un krusta notikumu, lai atbildētu paši uz šo jautājumu. 

Pārējie desmit mācekļi arī neizcēlās ar Jēzus personas izpratni, un dusmojās uz Jēkabu un Jāni; viņi paši vēlējās ieņemt šīs pozīcijas. Jēzus turpināja viņiem skaidrot, ka Dieva valstības dzīves modelis atšķiras no politiskajiem varas mehānismiem. Jēzus runāja par kalpošanu un tuvojās krusta notikumiem, bet mācekļi nepietuvojās Kunga izpratnei. Katru reizi, kad Viņš runāja par savām ciešanām, Viņa vārdi nesastop dzirdīgas ausis. Abu mācekļu uzvedība parādīja, ka Jēzum izdevās tikai apklusināt viņu veltīgās sarunas par savu statusu, bet ne mainīt viņu sirdis. Mācekļi ik pēc laika atgriezās pie sev interesējošā jautājuma (9,34) un šajā svētdienā to apliecināja īpaši skaidri. 

Mācekļi skatījās nākotnē un jaunā pasaule, ko viņi redzēja ne ar ko neatšķīrās no vecās, un turpināja saglabāt savas politiskās ilūzijas. Nespēja iztēloties, ka var pastāvēt cita pasaule pat Jēzus Kristus klātbūtnē. “Vēsture ir arī pilna ar vardarbības aktiem un netaisnību, kas nedziedina un nesamierina, bet vēl spēcīgāk ievaino un pretstata. Cilvēks ir tāds: gadās viņam meklēt laimi iznīcinot sevi, meklēt mieru ar karu un īpašumu iegūst zogot. Tomēr vienmēr meklē laimi, mieru un īpašumu, bet kļūdās līdzekļu izvēlē.” (Yves Congar). 

Mācekļi palika uzticīgi šīm ierastajam problēmu risināšanas procesam, kas nedeva augļus. Tā nebija tikai mācekļu problēma, bet cilvēces nelaime, un tādā situācijā Dievs sūtīja savu Dēlu, lai Viņš dziedinātu cilvēkus. Kungs nepievērsās varas struktūrām, bet siržu struktūrām, jo tur redzēja īsto problēmu iemeslu. Jēzus izmantoja divus tēlus, lai paskaidrotu savu plānu cilvēkiem: biķeris un kristības, kas norāda uz Jēzus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Kristīgā “karjera” ir pilnīgi atšķirīga no pasaules karjeras. Kristus norāda uz kalpošanu, ne tikai norāda, bet arī pats kalpo. 

br. Jānis Savickis OFMCap 

Mk 10, 17-30, svētdiena XXVIII, B

Mk 10, 17-30

Marka Evaņģēlijs, kādu to varam iepazīt visa šī liturģiskā gada ietvaros, ir ļoti ātrs un steidzīgs. Tā vien šķiet, ka lasītājam nav iespējas koncentrēties uz kādu vienu tēmu, bet uzticīgi un dinamiski jāseko Jēzum. Līdzīgi tas ir 14. oktobra Evaņģēlija fragmentā: tas ir saturā bagāts un vajadzētu vairākas svētdienas, lai pārdomātu tur piedāvātās domas, bet mums ir dota tikai viena svētdiena. Vienīgā vieta šī fragmenta plūdumā, kas ir lēna, ir tā, kur “kāds cilvēks” noskumis un bēdīgs aiziet projām sadzirdējis Jēzus vārdus. Šajā vietā stāstījums un tā noskaņa it kā palēninās, lai var rūpīgi apskatīt to, kas noticis. Kāds ir noskumis sadzirdot Jēzus vēsti: seko man! Tāda sajūta, ka kāds sēž karuseļa vidū, kur kustība notiek lēni un cilvēks griežas ap savi, bet visa darbība un prieks notiek karuseļa sēdvietās. Nekur citur Evaņģēlijā Dieva valstības izmaksas nav tik lielas kā šajā stāstā par bagāto cilvēku. Ne velti par šo atgadījumu raksta trīs evaņģēlisti, bet katrs ar saviem uzsvariem: Matejs raksta par jaunieti (19,20), bet Lūkas piemin, ka viņš bija priekšnieks (18,18). 

Pēc šī palēninātā brīža darbība stāstā atkal uzņem apgriezienus, tā it kā jau ir aizmirsts par šo nenosaukto vārdā cilvēku. Tomēr šo sarunu nevar aizmirst! Evaņģēlija lasītājam var rasties cerība, ka šis cilvēks otro reizi nāks pie Jēzus un, ja ne mēs, tad vismaz Kungs iepazīs viņa vārdu. Šī teksta ātruma un palēninājuma perspektīvā var redzēt kāds ir Evaņģēlija dzīves stils un kāda ir dzīve bez Evaņģēlija. Sekojot Kungam viss notiek ļoti intensīvi, dzīvā ienāk daudz jaunā, rodas dažādi jautājumi un negaidīti bagātas atbildes (10,30), bet palēnināta dzīve ir prognozējama, vienmuļa, apbēdinoša, jo uzsvars tiek likts nezaudēšanu un nevis uz atvērtību un pieņemšanu. 

Cilvēks, kas izvēlējās nesekot Jēzum bija vēl tālu no krusta notikumiem, vēl neko par to nezināja, bet Jēzus dzīves stils viņam jau bija par grūtu un pārāk radikāls; viņam bija viss nepieciešams dzīvei izņemot mūžīgas dzīves izpratni balstītu žēlastībā; viņš vēlējās sasniegt mūžīgo dzīvi, bet nevēlējās atdot visu, lai to sasniegtu. Nav cita veida kā ieiet valstībā kā atdot sevi visu Kungam. Šis cilvēks bija savā ziņā priekšzīmīgs un nešaubīgi morāli labs, bet nespēja stāties pretī patiesības izmaksām. Par ko cilvēks var noskumt? Noteikti noskumst par to, ka kaut kas neatbilst gaidītajam. Mācekļu ceļš kādu mums parāda Marka Evaņģēlijs uzsver to, ka uzticībā jāpieņem Jēzus aicinājums. Jēzus sekotāji ir aicināti pieņemt ticībā Jēzus personu un Kunga gaismā uzlūkot īstenību, jo Viņa skatījums mūsos dziedina mūsu realitātes uztveri. 

Jēzus nostāja šajā situācija arī ir ļoti zīmīga. Viņš nepazemināja saviem sekotājiem māceklības standartu un nepiedāvāja kādu citu “vieglo” ceļu. Šī cilvēka garīgie meklējumi gāja labā virzienā un ilgas pēc mūžības bija autentiskas, bet viņa garīgajā dzīvē nebija izkopta tāda sirds nostāja kā upurgatavība. Viņa gadījumā šķērslis bija pieķeršanās labklājībai un nevēloties no tās atteikties, viņš atteicās no Jēzus! Tas bija cilvēks, kuram nekas netrūka, un tāpēc neizjuta kārdinājumu zagt vai nogalināt kā to varēja pieredzēt trūcīgie (Sak 30,9). Tāds cilvēks varēja ārēji ievērot baušļus visai vienkārši, tomēr sirdī viņam kaut kas trūka. Viņš ir kā nepārtraukts brīdinājums visiem Jēzus mācekļiem par bagātību bīstamību. 

Tomēr viņa kļūda bija vēl dziļāka nekā nevēlēšanās sekot Jēzum; viņš redzēja pestīšanu kā savu pūliņu rezultātu. Neskatoties uz to Jēzus skatījās uz viņu ar mīlestību, jo šis cilvēks rīkojās spontāni un sirsnīgi, līdzīgi kā Dāvids, kuru Kungs iemīlēja, tomēr atkārtoti jāuzsver, ka Jēzus nemainīja savas prasības un nepazemināja mācekļiem prasību latiņu, jo tiem, kas vēlas sekot Jēzus ir jāaizliedz sevi un jāņem savs krusts (Mk 8,34). Tomēr šis cilvēks palika pie sava un saviem “panākumiem”, un nevēlējās pieņemt drosmīgu lēmumu nekoncentrēties uz sevi un savu pašpārliecinātību, kas izsauc vien vilšanos, skumjas un depresiju. Ja uz šo notikumu skatās Abrahama ticības perspektīvā, tad šī jūda nostāja ir skandaloza, jo neatspoguļo tautas ticības tēva piemēru. Abrahams riskēja, pameta sava tēva mājas un uzticējās Dievam; viņš pieredzēja cik labi ir uzticēties Kungam.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 10, 2-16, svētdiena XXVII, B

Mk 10, 2-16

7. oktobra svētdienā pārdomāsim Evaņģēlija fragmentu par laulības šķiršanu un Dieva valstību. Jēzus Evaņģēlijā turpina ceļu uz Jeruzālemi, lai sastaptos ar savu krustu, un tieši šādā kontekstā Jēzus māca savus mācekļus. Pēc mācības par kalpošanu, pieņemšanu un ieļaunošanu, Jēzus runā par laulību un bērniem. Laulība šajā fragmentā ir parādīta kā Jēzus mīlestības, pazemības un kalpošanas viena no centrālajām tēmām, un šķiršanās ielaužas laulāto dzīvē tad, kad lepnuma, egoisma un skaudības jūtas sāk dominēt un nomāc Jēzus dzīves stilu, kuru esam aicināti pieņemt. Evaņģēlists Marks uzsver, ka laulības ticīgajam ir veids kā pieņemt savā dzīvē Dieva valstības. Laulības iemieso Jēzus misijas vēsti, jo balstās uz abpusēju sevis dāvināšanu un sevis aizliegšanu. Valstības prasības ir lielas un attiecas uz visām cilvēku dzīves jomām, īpaši uz attiecībām. 

Mozus atļāva šķirties, jo cilvēku sirdis bija nocietinātas un nespēja izprast Dieva plānu ģimenei, bet Jēzus uzsvēra, ka Dieva valstībai nepieciešama visas dzīves atdošana, lai iekļautos Dieva radīšanas sākotnējā iecerē un radīšanas plānā, un tādā veidā pašā Dievā. Evaņģēlists Matejs raksta, ka mācekļiem tas likās tik grūti, ka viņi izteica viedokli, ka vieglāk ir vispār neprecēties. Jēzus vārdi par laulību laikabiedriem bija ļoti radikāli; Romas impērijas izlaidīgajā vidē, līdzīgi kā mūsdienu cilvēkam, šie vārdi izklausās pārāk spēcīgi. Tomēr jāņem vērā, ka Jēzus vārdi pirmo reizi kopš grēkākrišanas laika nopietni un dziļi aizstāvēja sievieti, kura bija atstāta vīrieša varā un bieži viņas stāvoklis atgādināja priekšmeta likteni, un aizstāvēja patieso Dieva gribu, kas bija maskēta aiz ieradumiem un bija grūti atpazīstama. Nepietiek dzīvē atsaukties uz tradīciju vai ieražu, bet vajag to balstīt pirmatnējajā iecerē, jo ārējās formas bieži var veicināt pasivitāti, stīvumu, seklumu un slinkumu. Kungs aicina ielūkoties sirdī: “Esiet tādā pārliecībā [domā, spriedumā, attieksmē] kā Jēzus Kristus” (Filip 2,5).

Jēzum šī sākotnējā iecere ir balstīta derībā, uzticībā. Viņš pats izvēlējās savu ceļu, kurā nonāca līdz krustam. Kungs palika uzticīgs, nenožēloja savu izvēli un iedibināja jaunu un dziedinošu derību. Vīrietis, kas izvēlas savienoties ar vienu sievieti dāvā viņai sevi visu un uzsāk ceļu, ļoti riskantu, bet pestījošu ceļu, kas caur krustu ved uz augšāmcelšanos, dzīves pashu, sava grēka un egoisma nonāvēšanu. Tieši tāpēc arī laulība Marka Evaņģēlijā ir parādītas kā patiesa sekošana Kristum. Kristus piedāvātais ceļš aicina meklēt dziļāk un uzņemties arī zināmu risku, nepārtraukti atklājot, ka dzīvē ir stabilas un trauslas lietas. Kā tāda ievainojama laulības institūcija var būt par Dieva valstības zīmi un ticīgā dzīves stila modeli? Jēzus parādīja, ka laulība nav jāizprot kā tikai kontrakts, morāla vai psiholoģiska saite, bet jāievieto tā Dieva derības un radības kontekstā. Laulība kā pirmā mīlestībā (Atkl 2,4), radošā mīlestība, kas bija bez atrunām un izlikšanās, pašaizliedzīga un atbrīvojoša, un nekad vienmuļa, bet vienmēr jauna un atklāta, un, kas svarīgi, balstīta žēlastībā. 

Kā pretstatu Jēzus spēcīgajiem vārdiem, evaņģēlists Marks piemin Kunga rūpes par bērniem. Jēzus šajā fragmentā otro reizi runā pretēji valdošajam domāšanas veidam. Bērni nav anonīmi dzīves varoņi, bet laulības dzīves auglis un viņi ļoti smagi cieš no šķiršanās. Svarīgi Jēzum bija pateikt patiesību par valstību, ka tā ir jāpieņem bērna vienkāršībā un uzticībā. Bērni ir paklausīgi vecākiem un tāpēc Jēzus norāda uz viņiem kā paraugu tiem, kas vēlas ieiet Debesu valstībā un uzsāk nopietnas attiecības. Bērni norāda ne tikai uz uzticību debesu Tēvam, bet arī gatavību piedzīvot dzīves trauslumu. Marka Evaņģēlijā tā ir viena no retajām vietām, kur Jēzus ir sašutis un izrādās, ka Kunga ceļā uz Jeruzālemi ir lietas, kas Viņu var apturēt. Jēzus Evaņģēlijā dažreiz lieto vārdu “bērns”, kas nozīmē “vienkāršs ticīgais”, un tieši tāda ticība uzrunā Kungu. Bērni ir kā modelis visiem, kas pieņem Dieva valstību. Ja cilvēks saglabā bērna attieksmi pret Dievu, viņš nevar atļauties ģimenes dzīvē akli dominēt, bet iemieso tajā Dieva sākotnējo ieceri.

br. Jānis Savickis OFMCap