Lapas

5.18.2020

1 Pēt 3, 15-18, VI lieldienu laika svētdiena, A

1 Pēt 3, 15-18

Šajā lieldienu laikā turpinām lasīt Pētera pirmo vēstuli un 17. maija svētdienā pārdomāsim fragmentu, kurā Pēteris aicina kristiešus, kuri dzīvoja sev nelabvēlīgā vidē, neatriebties par piedzīvotajām grūtībām, bet atmaksāt ar labu. Jēzus Kristus ir šādas stājas pārstāvis, piemērs un iedvesma, kurš kā taisnīgais cieta par netaisnīgajiem. Viņa labā dzīve izprovocēja sabojātu cilvēku naidu, bet Viņš tomēr nebijās cilvēku, bet uzticējās Tēvam. Viņa ciešanas bija arī kā pārlūgums par grēkiem; viņš cieta, lai mūs tuvinātu pie Dieva. Pēteris raksta par ticīgo sirdīm, kurās Jēzum jāieņem centrālā vieta un tikai tad, kad personas dzīves centrā ir autentiskas un labi veidotas attiecības ar Dievu, tikai tad cilvēks var atbilstoši atbildēt uz dzīves nepastāvību un likstām. Fragmenta pēdējais teikums “Jo arī Kristus vienreiz mūsu grēku dēļ miris. Taisnīgais par netaisnīgajiem, nonāvēts gan miesā, bet atdzīvināts garā, lai mūs upurētu Dievam” (1 Pēt 3,18) ir viens no vienkāršākajiem un īsākajiem, bet saturā bagātākajiem Jēzus krusta nozīmes apkopojumiem Jaunajā Derībā. Pēteris tik koncentrētā veidā formulē patiesību par Jēzu Kristu, lai katrs vēstules lasītājs spētu šo īso ticības apliecību iegaumēt un pieņemt savā dzīvē, lai liecinātu par savu Kungu. 

Viena no kristīgās būtības atšķirīgajām zīmēm no citām ticībām ir cerība (1 Pēt 1,3.21; Rom 4,18; Ef 2,12; Tit 2,13). Kristīgā cerība ir tik īsta un atšķirīga, ka nekristieši ir par to neizpratnē un lūdz paskaidrojumu. “Īstenībā ”cerība” bibliskajā ticībā ir atslēgas vārds - tādā līmenī, ka vairākos fragmentos vārdi “ticība” un “cerība” liekas ir savstarpēji aizvietojami. [.. K]ad Pirmā sv. Pētera vēstule aicina kristiešu būt vienmēr gataviem dot atbildi par logosu - jēgu un pamatojumu savai cerībai (1 Pēt 3,15), “cerība” līdzvērtīga “ticībai”. Mēs redzam cik izšķiroši pirmo kristiešu pašizpratni veidoja uzticamas cerības dāvanas pieņemšana, kad salīdzinām kristiešu dzīvi ar dzīvi pirms ticības, vai ar situāciju kādā atradās viņu laikabiedri citās reliģijās. Pāvils atgādina efeziešiem, ka pirms viņi sastapās ar Kristu, viņi bija “bez cerības un bez Dieva pasaulē” (2,12)” (Benedikts XVI, Spe salvi 2). Pēteris aicina veidot saprātīgu ticības apliecinājumu un atbruņot jebkādus uzbrukumus pret to.

Kristiešu liecībai nav jābūt pasniegtai uzpūtīgā veidā, bet gan sirsnīgi un bijīgi (1 Pēt 3,16). Sirsnība ir īpašība, kas ļauj -uzticoties Dievam - panākt cilvēku attieksmes maiņu, bet bijība ir cieņas pilna Dieva lomas novērtēšana attiecīgajā dzīves situācijā un tā vienmēr ir liela. “Laba sirdsapziņa” attiecas uz brīvību un drosmi, kas nāk no skaidras un neaptraipītas dzīves Dieva priekšā. Kristieši, kuri nebaidās par sevi un savu tēlu vajāšanu priekšā spēj ar cieņu liecināt par savu ticību uz Jēzu Kristu. Pēterim šis jautājums nebija svešs un viņš to bija dziļi piedzīvojis, kas pats bailēs noliedza Kungu ar vārdiem, kas nebija ne cieņpilni, ne bijīgi. Kristieši, kas cieš netaisni un saglabā tīru sirdsapziņu apkauno tos, kas ceļ neslavu ticīgo labai dzīvei Kristū. Pēteris ļoti spēcīgi uzsver, ka laba uzvedība ir labākā aizstāvība pret netaisniem sodiem un vajāšanām.

Pēteris arī norāda, ka tā arī varētu būt Dieva griba ciest tiem, kas dara labu. Labāk ir ciest nekā darīt ļaunu. Tie ir patiesi, bet grūti izpildāmi vārdi. Ierasti tiek uztverts, ka ciešanas ir taisnīga atmaksa par paveikto ļaunumu, bet ja kāds dara labu un ciešs, tad nevajag to uztvert par apkaunojumu. Ja sirdsapziņa ir tīra Dieva priekšā, tad tāds cilvēks var būt pārliecināts, ka ciešanas nav grēka izsauktas. Tad var domāt par kādu apredzības situāciju. Šīs situācijas var pieredzēt un pārdzīvot kopienā. Tieši tāpēc Pēteris raksta šo vēstuli, lai nepamestu kristīgās draudzes bez spēcinājuma un cerības pārbaudījumu priekšā. Ticības dzīve kopienā un augšāmcelšanas sludināšana var radīt pretreakciju, jo saasinās atšķirības starp kristiešiem un citiem līdzcilvēkiem. Pētera vēstule aicina nepadoties pretestības priekšā, bet spēkus smelties Jēzus Kristus dzīves, nāves un augšāmcelšanās piemērā, un šo piemēru pieredzēt kopienā. 

“Tas, kas mūsdienās ir mums nepieciešama ir brālīga ticība; tas nozīmē, pazemīga ticība. Ticība kļūst īsta ne tad, kad mēs vienkārši apsveicam sevi, ka mums tā ir, bet kad mēs identificējamies ar citiem, kuri tic ar grūtībām un kuri jautā, ko patiesībā nozīmē ticība. Brālīga ticība nozīmē arī to, ka mēs nedomājam liecināt neko citu kā to, ko mēs paši pieredzam, sāpēs un lūgšanās, vai vismaz cenšamies. Teoloģija ir laba, bet cik mazsvarīgs ir viss teoloģiskais vērīgums salīdzinot ar prāta un sirds iekšējo spēku, kas izlemj būtiskākos ticības jautājumus, un tāpēc šeit garīdznieki un mācīti teologi nav pārāki pār “lajiem”.”* Tāpēc arī Pēteris šajā vēstules vietā uzsver: “Svēti godājiet Kristu kā Kungu savās sirdīs, esiet vienmēr gatavi atbildēt ikvienam, kas prasa no jums paskaidrojumu par cerību, kas mīt jūsos.” (3,15), jo šādu liecību var dod kristieši, kuri Kristus noslēpumus ir izlaiduši cauri savai sirdij un dzīvei, un liecina kā Kungs viņus ir piecēlis jaunai dzīvei.

* Karl Rahner, Do You Believe in God? New York: Newman Press 1969, P. 101.

br. Jānis Savickis OFMCap

5.05.2020

1 Pēt 2, 4-9, V lieldienu laika svētdiena, A

1 Pēt 2, 4-9

Trešo svētdienu pēc kārtas turpinām pārdomāt Pētera pirmās vēstules fragmentus, kurus lasām šajā lieldienu laikā kā otro lasījumu vārda liturģijā. Šī vēstule ir interesanta ar to, ka Pēteris raksta kristiešiem, kuri ir izkaisīti plašā reģionā, draudzes atradās tālu viena no otras un pieredzēja dažādus pārbaudījumus ciešanas. Pēteris vēlējās aktualizēt pirmajiem kristiešiem kopējās ticības nozīmi, kurā svarīga loma bija “dzīvai cerībai” (1 Pēt 1,3). Viņi līdzīgi Jēzum varēja rast mierinājumu ticībā, ka viņi ir kā atmests akmens, kuri kļūs “par stūrakmeni” (1 Pēt 2,7). 

Cilvēki viņus var atmest, bet tomēr viņi paliek Dieva izredzēti. Akmens metafora dod mierinājumu, jo tie, kas atsakās pieņemt Evaņģēliju paklūp “uz” Kristus, bet ticīgie kļūst par dzīvajiem akmeņiem, no kuriem Dievs uzcels “garīgu namu” (1 Pēt 2,5). Šis dziļais un skaistais tēls varēja uzrunāt vēstules lasītājus arī tāpēc, ka viņu dzimto pilsētu tempļos dažādos veidos pielūdza tukšas dievības, bet izrādījās, ka Dievu var pielūgt mazās mājas kopienās un nevis lielos un krāšņos tempļos. Turklāt Pēterim un viņa laikabiedriem vēl atmiņā bija Jeruzālemes svētnīcas nojaukšana pēc kuras palika tikai izmētāti lieli akmeņi. Tā kā tradicionālā Dieva klātbūtnes vieta tika nopostīta, tad jaunais nams tika celts Baznīcas kopienās.

Viens no tēliem, kuru lietoja Pēteris izkliedētajiem kristiešiem un viņu draudzēm Mazāzijā, bija “garīgais nams”. Ticīgajiem bija jāpieņem Ēģiptes trimdas simbolika, par kuru mēs lasījām iepriekšējās svētdienas Pētera vēstures fragmentā. Jaunkristītie savā ziņā ieguva tādu kā svešinieku identitāti savās pilsētās un kultūrvidē. Tagad viņi cieta netaisnību no pasaules, kuru iepriekš uzskatīja par savu un viņiem bija jāmācās dzīvot Svētajā Garā un jaunajā ticīgo ģimenē. Jaunais “garīgais nams” ir kopienas formācijas vieta, kurā tiek atjaunots viss, kas ir sabrucis un izkaisīts. 

Pēteris redzēju lielo nepieciešamību iedrošināt un stiprināt kristiešus, kuriem nebija nekādas lielas sociālās drošības sajūtas apstākļos, kad Mazāzijā bija jāpretojās naidīgai nostājai pret sevi. Tāpēc arī Pēteris izmantoja spēcīgus un pārliecinošus tēlus no Izraela bagātās vēstures, kas bija pilna ar cieņu un Kunga solījumiem: “Jūs man būsiet priesteru valsts un svēta tauta!” (Izc 19,6), “izredzēto taut[a], taut[a], ko es sev veidoju” (Is 43,20-21). Tie bija ļoti spēcīgie vārdi un šajā vēstules vietā kristīgās dzīves cildenums tiek īpaši uzsvērts: Kristus sekotāji ir jaunā svētnīca - garīgs nams - jaunie priesteri, izvēlētā tauta, svētā tauta, kura tika aicināta, lai pasludinātu Dieva brīnumainos darbus.

Šeit varam iepazīties, kas kristieši ir pateicoties Kristum. Vēstules sākumā (1,3) Pēteris rakstīja par jauno identitāti, kuru ticīgie iegūst caur atdzimšanu Kristus nāvē un augšāmcelšanā, savās kristībās. Kristiešiem ir pieejamas jaunas attiecības ar Tēvu un dzīva cerība, kas atbrīvo no Dieva dusmām tiesas dienā. Vēstules sākumā uzsvēra arī to, ka viņa lasītāji ir “izredzētie” un šī tēma šajā fragmentā tiek rūpīgi padziļināta un paplašināta. Viņš šajā vietā uzsvēra ticīgo kopienas nozīmību ne kā savstarpējo attiecību vidi (par to var lasīt iepriekš 1 Pēt 1,13-2,2), bet kā vietu, kur kopiena veido attiecības ar Dievu un pestīšanas vēsturi, un pret tiem, kas atrodas ārpus kopienas. 

Pētera izvēlētie vārdi ir ievērojami ar to, ka galvenie viņa vēstules lasītāji bija bijušie pagāni. Tas nozīmē, ka visi kristieši kļūst par vēsturiskās Dieva tautas daļu. Vairākas reizes to uzsverot, viņš centās visus stiprināt. Neskatoties uz to, ka ticīgie pasaulē var būt kā trimdinieki un svešinieki, viņiem ir drošas un neapstrīdamas mājas pie Dieva. Izraela lomu pārņēma Baznīca un kristieši tagad veido patieso Dieva svētnīcu, dzīvos akmeņus, priesteru tautu, kura aizvieto Vecās Derības priesterus. Jēzus un ticīgo izredzētība padara viņus dažādā veidā norobežotus no sabiedrības, kurā viņi dzīvo, bet arī, kas svarīgāk, cieņpilnus un paaugstinātus Dieva acīs.

Kopiena par kuru rakstīja Pēteris nav attēlota kā domubiedru loks vai interešu klubs, Baznīca nav pati sevi dibinājusi, bet tā ir Dieva būvēta sabiedrība. Pētera skatījumā Vecās Derības pravieši kalpoja kristiešiem, pār kuriem nāca Dieva žēlastība. Tāpēc arī viņš citē vairākas Vecās Derības vietas (117,22; Izc 19,5-6; Is 8,14; 28,16; 43,20–21; Os 2,25). Kā jūds viņš pazina Rakstus un to tradicionālos skaidrošanas veidus, tomēr viņš radoši tos aplūko jaunās - augšāmceltā Kristus - īstenības gaismā. Baznīca ir Dieva radīta un svētīta, kurā ticīgie, kā priesteru kopiena, dzīvo saskaņā ar Dieva gribu un saliek “garīgus upurus” (1 Pēt 2,5).

Kaut arī Pēteris kā jūds zināja savas tautas Rakstu interpretācijas tradīcijas, viņš tomēr tos radoši izmanto un skaidro ņemot vērā jauno realitāti, kuru aizsāka Kristus augšāmcelšanās dienā. Veco Derību viņš šeit nelieto kā skaistu un iedvesmojošu teikumu rotājumu savām tēzēm, bet redz tur tiešu norādi uz Kristu un katra atsauce uz Veco Derību apstiprina viņa domu par Jēzus Kristus personu, dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos kā pravietojuma piepildījumu. Pieņemot Kristu savās dzīvēs, ticīgie sāk Viņam klausīt un ienes Dieva spēku sevī. Priesteriskās kopienas mērķis ir sludināt Dieva varenos darbus Jēzū Kristū, lai aicinātu no tumsas “brīnišķīgajā gaisā” (1 Pēt 2,9). Kristiešu izaicinājums ir palīdzēt tiem, kas ir tumsā, lai arī viņi redzētu ticīgo izvēles gudrību, un tādā veidā savos darbos apliecinot, īstenojot un piepildot ikdienas dzīvē garīgos upurus.

Ideja, ka Baznīca ir kā garīgs nams un priesteru saime, kas saliek garīgus upurus daudziem liek domāt par to, kas visi kristieši ir kā priesteri un nav nepieciešama kāda īpaša cilvēku grupa, lai veiktu šo kalpojumu. Daļa kristiešu uzskata, ka katrs var kļūt par garīgu līderi savā kopienā. Tomēr Pēteris šajā Rakstu vietā nerunā par Baznīcas struktūru, priesteru lomu un hierarhiju, un arī neatbalsta viedokli, kas katrs var kļūt par priesteri savā kopienā vai draudzē. Viņš rakstīja par Baznīcu kopumā un katru ticīgo savās ikdienas gaitās un darbā, kurā pielūdz Dievu; neatsaucas tik daudz uz priesteriskajiem pienākumiem, bet īpašībām, kas izdala kristiešus no citiem; Dieva izvēlēti, svēti, atdalīti no sabojātās pasaules un apdāvināti ar karalisku un priesterisku cieņu un kopienu. 

Pēteris zināja kā dzīvo brāļi un māsas plašajā Mazāzijas klaidā un tāpēc vēlējās ļoti spēcīgi uzsvērt kristīgo izredzētības aspektu. Svētās priesterības tēls bija iecerēts kā pašcieņas stiprinājuma garīgais līdzeklis kopienām, kurām bija nepieciešama pārliecība un cerība. Tas deva drošību, ka viņi ir kā mājās Dieva svētajā klātbūtnē. Tāpat kā Dievs Izraelim deva priesterību, svētnīcu un upurus, tā kristiešiem visas šīs trīs lietas. Kristīgā kopiena ir gan garīgs nams, gan arī svēta priesterība, kas saliek garīgus upurus. Kungs arī mūs aicina ņemt vērā šīs svarīgās patiesības, kas nebija aktuālas tikai Mazāzijas kristiešiem, bet arī mums, kas varam justies izolēti, atrodamies kādā grūtā situācijā, neredzam perspektīvu un jūtam nepanesamu sabiedrības un saņemtās informācijas spiedienu pārskatīt savas dzīves orientierus. Pēteris atgādina, ka piederība Jēzum Kristum nav tikai kaut kas ārējs, vai tikai personīgs, bet, ka pastāv kāda lielāka misija - priesteriska un karaliska - kura Baznīcu padara par patieso Dieva pielūgsmes vietu ne tikai par sevi, bet arī par pasauli. Tas ir ļoti nopietns aicinājums: būt par mazu ganāmpulku, bet - kā priesteriskai tautai - lūgties par sabiedrību, kurā mēs dzīvojam. 

br. Jānis Savickis OFMCap

4.29.2020

1 Pēt 2, 20b-25, IV lieldienu laika svētdiena, A

1 Pēt 2, 20b-25

Apzināti vai neapzināti cilvēks savā dzīvē sastopas ar daudziem atdarināšanas modeļiem. Romas impērijā par šo tēmu runāja filozofi, kuri lielījās, ka neraizējas par apvainojumiem vai apmelojumiem. Tomēr antīkā sabiedrība bija ļoti noraizējusies par cilvēka statusu. Savukārt, Pēteris Jēzu parāda kā netaisni notiesātu vergu. Sabiedrībā, kas bija veidota uz cieņas un goda vērtībām, neaizstāvēt sevi un klusēt nepatiesu apsūdzību priekšā bija nevēlama un sāpīga pieredze. Pēteris savu vēstuli rakstīja lielam lasītāju lokam - visiem Pontas, Galatijas, Kapadikijas, Āzijas un Bitīnijas kristiešiem jeb teritorija, kas aptver visu Anatolijas pussalu vai mūsdienu Turcijas lielāko daļu. Tas ir svarīgs fakts, jo ļauj izprast, kāpēc Pēteris raksta ļoti vispārēji un nekavējas pie kādas konkrētas baznīcas problēmām un dzīves apstākļiem, taču vairākas pie visiem kristiešiem svarīgiem jautājumiem. Pēteris šajā fragmentā pārdomā Jēzus ciešanas un izmanto Isaja cietošā kalpa tēlu (53,5-11), kurā pravietis paredzēja mesijas noraidīšanu un nāvi. 

Kristieši ir “aicināti“ (1 Pēt 2,21) uz ciešanām. Šis aicinājums ir Dieva žēlastība, kas dod pestīšanu un dāvā pārdabiskus orientierus visos dzīves aspektos (Rom 8,28-30). Jēzus kā paraugs ticīgajiem, kurš ir jāiedzīvina savā ikdienā. Pēteris atsaucas uz Jēzus nāvi kā avotu un modeli kristiešu dzīvei un rīcībai. Līdzīgi kā savā dzīvē Kristus netaisni cieta pildot Tēva gribu, tā katram kristietim jāatklāj savā dzīvē šis aicinājums. Kristus ciešanas ir gan kā piemērs, gan arī kā pestījoša izpirkšana. Kristus ir piemērs pacietīgai padevībai netaisnām ciešanām. Viņš neatriebās un nedraudēja. Ja mēs skatāmies no mūsu skatpunkta, tad vēlme pretdarboties Jēzus apcietināšanai, tiesai un nāves sodam ir ļoti liela, bet Viņš cieta klusējot un pieņemot Tēva gribu. 

Pēteris iedvesmojās no pravieša Isaja grāmatas fragmentiem, kuri viņa salikumā un interpretācijā atgādina kādu senu kristiešu himnu, kas balstīta uz Isaja grāmatas 53. nodaļu vai arī ierastā jūdu stilā apkopoja Rakstu gaismā savu lasītāju pestīšanas pieredzi. Interesanti ir tas, ka iepriekšējā un šajā svētdienā šie Pētera vēstules lasījumi atgādina ikdienišķo liturģisko valodu, kuru savos dievkalpojumus varēja lietot pirmie kristieši. Līdzīgi kā šodien un visus laikos liturģija ir bijusi galvenā atbilžu vieta uz visiem dzīves izaicinājumiem un galvenais avots, lai smeltos stiprinājumu ikdienas dzīvei.

Pirmais pravieša Isaja teikums, kuru Pēteris iekļauj savā vēstulē runā par mesiju: “Kopā ar ļaundariem viņam kaps, ar bagātiem viņš gāja nāvē - kaut varasdarbus nebija darījis un viltus nebija uz lūpām” (Is 53,9). Šajā Isaja grāmatas nodaļā pravietis rakstīja par “cietošo kalpu”, lomu, kuru piepildīja Jēzus. Jēzum nebija nekāda grēka gan dzīves laikā, gan arī ciešanu laikā (2 Kor 5,21; Ebr 4,15; 1 Jņ 3,5) un Viņš bija pilnībā nevainīgs vārdos un darbos. Savas zemes dzīves laikā Jēzus tika atklāts pasaulei un dažādajās dzīves situācijās Viņš bija pacietīgs cietējs, kas spēja valdīt pār savu mēli. Īpaši tas attiecas uz Jēzus ciešanām un nāvi. Jēzus vēlējās padoties debesu Tiesnesim, kuram Viņš uzticējās, ka Viņš dos taisnu spriedumu. 

Nākamais teikums arī ir iedvesmot no pravieša Isaja: “Satriekts un sists, viņš pat nevēra muti - kā jērs uz kaušanu novests, kā avs pie cirpēja, kas mēma un nevar pat muti pavērt” (53,7). Pēteris centās dziļi izprast mesijas ciešanas. Jēzu viņš redzēja kā pacietīgu un nevainīgu, un Kunga ciešanas bija patiesi pestījošas. Pēteris par visu šo rakstīja ļoti grafiski, tā kā apraksta to aculiecinieks. Pēteris turpināja pārdomāt Isaja grāmatu (53, 4-5) un skaidro vārdus “viņa brūcēs mēs dziedināti” (Is 53,5) kā dziedināšanu no grēka. Par to jau rakstīja pravieši, ka patiesa dziedināšana attiecas, pirmkārt, uz grēkiem: “Tauka šai tautai sirds, ausis tiem biezas, acis salipušas, ar acīm tie neredz, ar ausīm tie nedzird, ar sirdi tie nesaprot - neatgriežas un dziedēties negrib!” (Is 6,10). 

Pēteris skaidro, kāpēc Jēzus, kurš varētu apturēt savus ienaidniekus pacietīgi pieņēma sāpes un krusta pazemojumu. Dievs taisnīgi tiesā mūsu grēkus Jēzū Kristū: “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs caur Viņu kļūtu Dieva taisnība” (2 Kor 5,21). Jēzus nāve ļauj ticīgajiem atbrīvoties no soda un grēka varas, un dzīvot Jēzū Kristū, lai mēs varētu mirt grēkam un dzīvot taisnībā (Rom 6,2.13). Uz kādu tēlu atsaucās Pēteris, kad raksta, ka Jēzus nesa mūsu grēkus? Iespējams viņš atsaucas uz grēkāzi (Lev 17) vai kādu citu izlīguma upuri (Lev 14,20; Is 53,12), vai arī vispārēji izpratni par upurēšanu. Kristus cieta, lai kristieši varētu sekot Viņa piemēram pārbaudījumos un taisnīgi dzīvojot. Dziedināšana Jēzus brūcēs neattiecas uz miesas veselību, bet personīgu Jēzus pestīšanas piedāvājuma pieņemšanu, kas dod vadību un aizsardzību. 

Pēdējā fragmenta rindkopa atsaucas uz Isaja vārdiem: “Mēs visi esam noklīdušas avis, katrs iet savu ceļu, bet viņam Kungs uzlicis visu mūsu vainu” (53,6). Vecajā Derībā Izraels kā avs bija ļoti ierasts tēls (Is 40,11) un izklīdināts tālu no gana (Jer 50,6; Ez 34,6; Ps 119,176). Pēteris raksta par atgriešanos pie “sava Gana un dvēseļu Sarga”. Vārdu “sargs” biežu tulko kā “bīskaps”, jo grieķiski tas skan “episkopon”, bet var arī tulkot kā pāraugs, uzraugs vai sargs; kā tas, kas vēro, aizsargā un rīkojas ar autoritāti. Savā ziņā gans un sargs šeit ir sinonīmi jēdzieni, jo izsaka Jēzus modro Baznīcas uzraudzību. 

Tāpat kā Dievs sūtīja savu Dēlu, kurš cieta netaisni un piecēla Viņu no miroņiem, līdzīgi ticīgie ir izvēlēti būt par Dieva tautu un viņiem arī jāzina, ka viņi netiks pasargāti no ciešanām. Šajā Pētera vēstulē viena no būtiskākajām tēmām ir tā, ka Dievs ir izvēlējies kristiešus ciešanām. Ticīgie ir aicināti dzīvot taisnīgi attiecīgajā dzīves vietā un sabiedrībā, taču tāpēc, ka viņiem ir īpašas attiecības ar Dievu, viņiem kā svešiniekiem jācieš šajā pasaulē. Dieva acīs šīs ciešanas ir žēlastība un jāuzlūko atšķirīgi no tām ciešanām, kas ir grēka izraisītas. Baznīca, draudzes, kopienas, ģimenes un katrs ticīgais personiski var pārdomāt savu situāciju balstoties uz Jēzus dzīvi: mēs tikām izpirkti ar Jēzus asinīm, kurš bija bez grēka un uzņēmās krustu un pasaules grēkus, lai tos pārvarētu. Jēzus kļuva par dzīvojošu ciešanu piemēru balstoties uz kura mums ir jāizprot sava situācija un orientēšanās dzīvē. Dievs caur ciešanām paaugstināja Jēzu savā godībā un apsola arī mums - cietošajai ticības kopienai, ka mēs arī piedalīsimies debesu godībā. 

Pētera iedrošinājums palikt uzticīgiem pārbaudījumu un ciešanu priekšā norāda, ka vēstules lasītāji dzīvoja sabiedrībā, kas viņus diskriminēja. Pievēšanās Kristum nozīmēja, ka ticīgie atdalīja sevi no tradicionālā dzīves ziņas un nonāca sabiedrības perifērijā. Līdzīgi kā trimdas laikā izvēlētā tautā, tā tagad kristiešiem bija nepieciešams stiprinājums un cerība jeb garīgā karte uz kuras viņi varētu sevi atrast un atklāt ciešanu jēgu un virzīties tālāk. Pēteris ar savu vēstuli šādu karti viņiem piedāvāja un atgādināja, cik gan Dievs ir bijis labvēlīgs un žēlīgs pret viņiem. Dievs izglāba viņus no droša sprieduma, pasargāja viņus no pagānu sabiedrības destruktīvās ietekmes un padarīja viņus par izvēlētu un svētu tautu, karaliskiem priesteriem, kas pieder Dievam (1 Pēt 2,9). Ticīgo vēlme vai aicinājums ciest izteica un izsaka tālejošu un atšķirīgu apņemšanos, kas nebija un nav ierasta parādība sabiedrībā. Parasti cilvēki pieņem dzīvesstilus, kas ir pieņemami un modīgi, un nevis tādi, kas radikālā veidā parāda būtiskas vērtību atšķirības. Pēteris aicināja savus lasītājus nekoncentrēties uz šīs pasaules labumiem, bet laiku baigām, kad Dievs spriedīs taisnu tiesu pār visiem. Kristieši atsakās no grēka tādēļ, jo viņi zina, ka dzīšanās pakaļ “izlaidībai, kārībām, pārmērīgai vīna dzeršanai, dzīrošanai, žūpošanai un nepiedienīgai elku pielūgšanai” (1 Pēt 4,3) beigsies tiesas dienā ar izgāšanos un vilšanos. Ciešanas nozīmē arī to, ka kristieši vairāk iegulda Evaņģēlijā un pastarā dienas noslēpumā un nevis īslaicīgās tendencēs un iegribās. 

br. Jānis Savickis OFMCap

4.21.2020

1 Pēt 1, 17-21, III lieldienu laika svētdiena, A

1 Pēt 1, 17-21

Trešajā lieldienu laika svētdienā mēs lasīsim pirmās Pētera vēstules fragmentu, kurā iepazīsim iemeslus, kuriem ir jāmotivē mūs pieņemt svētuma aicinājumu savās dzīvēs. Lai to paveiktu ir nepieciešams precizēt, ko mēs izprotam ar cerību uz Dievu un dzīvi saskaņā šo ar cerību. Šis otrais svētās Mises vārda liturģijas lasījums ir kā viens garš teikums, kurš skaidro aicinājumu uz jauno dzīvi svētumā debesu Tēva gribas gaismā. Savā ziņā šis garais teikums izsaka visu kristīgās dzīves būtību, lai mēs dzīvotu pasaulē godinot Dievu, kurš tiesās mūsu darbus, kurš ar Jēzu nāvi atpestīja mūs no vecās dzīves un ļauj mums piedzīvot ticību un cerību, ka Dievam ir mūžīgs plāns, kurš ne tikai piecēla no mirušajiem un pagodināja Kristu, bet paveiks arī šo darbu mūsos. 

Fragmenta pats sākums (1 Pēt 1,17) aicina uz dzīves veidu, kas ir atšķirīgs no nekristīgās dzīves. Pēteris atgādina, ka kristieši Dievu sauc par Tēvu un ka viņi ir Tēva bērni: “Lūdziet Dievu tā: Tēvs mūsu” (Mt 6,9; Rom 8,15). Tas nozīmē, ka pie Tēva lūgšanā ir nemitīgi jāvēršas ļoti ģimeniski un ar uzticību. Tomēr Dievs nav tikai Tēvs, bet arī tiesnesis, un tie, kas Viņu piesauc, lai atceras, ka Viņš ir taisnīgs tiesnesis. Tēvs spriež tiesu taisnīgi kā ģimenes galva. Tā kā bērnam ir tā pati daba kā tēvam, tā kristīgajā dzīvē esam aicināti apliecināt Dieva Tēva piedāvāto jauno dzīvi un gribu. Jūdaismā un arī pirmbaznīcā Dieva spriedumu uztvēra kā objektīvu, pilnīgi godīgu un taisnīgu. Tas bija svarīgi, jo tā laika tiesu sistēmā bija bieži sastopami kukuļi un lēmumi tika pieņemti par labu bagātajiem; jo kādam bija augstāks sabiedriskais status un vairāk bagātības, jo lielāka iespēja, ka spriedums viņam būs labvēlīgs. Dieva tiesa šajā ziņā bija ļoti atšķirīga no tā, ko cilvēki pieredzēja sabiedrībā, jo Viņš tiesā saskaņā ar darbiem (Ps 62,13; Sak 24,12; 1 Kor 3,10-15; Rom 2,1-11; 2 Kor 5,10; Atkl 20,12; 22,12). 

Tālāk Pēteris rakstīja par Dieva pestīšanas darbu caur Jēzu Kristu, kurā ir dots dzīves modelis, lai dzīvotu jaunu un dievbijīgu dzīvi. Kristīgais dzīves veids ietver sevī ne tikai kādu ārēju morāli, bet jau attieksmi, vērtības, apņemšanos un mērķus, kas ir pretēji tam kā cilvēks dzīvoja iepriekš - tukšumā, neauglībā un veltīgumā. Jūdi bieži elkdievību sauca par tukšu un veltīgu; elkdievību viņi uztvēra, ka pagānu dzīves veida pamatelementu. Tukšs dzīves veids tika mantot no sabiedrības vai priekštečiem. Ierasti gan senajā kultūrā dzīve saskaņā ar senčiem bija gudrības pazīme. Šeit dzīve ir tukša tāpēc, ka tā var raksturot dzīvi bez Dieva pazīšanas un pakļaušanos miesas vadībai. Tukšā dzīvošana ir pretstatā bērniem, kas klausa Tēvam; tā ir jaunā dzīve, kuru var iemantot no debesu Tēva un nevis no cilvēku tradīcijām. Dzīvojot saskaņā ar Tēva gribu kristieši ir kā svešinieki (skat. 1 Pēt 2,11) šajā pasaulē un neuzvedās saskaņā ar pasaules mainīgajām vai situācijām atbilstošām vērtībām. “Bijība” (1 Pēt 1,17), par kuru šeit lasām, liecina par izteiktu sirdsapziņu, vērīgumu pret kārdinājumiem un izvairīšanos no lietām, kas var apbēdināt Dievu. Paklausības bērniem ir jābūt kā svešiniekiem attiecībā pret iepriekšējo dzīvi. Jaunā dzīve arī paredz jaunu atbildību un tā ir paklausība Dievam. 

Kristīgā dzīve tiek izdzīvota zinot Kristus paveikto pestīšanas darbu. Kas ir jāzina? Pēteris atgādina pestīšanas cenu balstoties uz taisnīgā mesijas, Jēzus Kristus, Dieva Dēla personas neizsakāmo vērtību. Vārds “atpirkt” (1 Pēt 1,18) pirmajā gadsimtā cieši saistījās ar verdzības sistēmu senajā Romā. Pirmbaznīcas draudzēs var sastapt trīs ticīgo cilvēku grupas: vergi, brīvie cilvēki un atbrīvotie. Par vergiem kļuva dažādos veidos (piedzima, karā rezultātā, iekrita parādos, pārdeva sevi vai vecāki pārdeva bērnus). Vergiem bija iespēja pēc kāda laika iegūt brīvību - vai nu ar darbu vai samaksu. Naudu savas brīvības iegūšanai vergs varēja pelnīt brīvajā laikā vai darot vairāk nekā īpašnieks lika. Lai iegūtu brīvību kādā pagānu templī tika iemaksāta atbilstoša izpirkšanas maksa un starpnieku nauda svētvietai. Pēc tam vergturis saņēma izpirkšanas maksu, kas izgāja cauri tempļa ceremonijām. Rituāla nozīme bija tāda, ka kāda dievība nopirka vergu jeb padarīja viņu par savu, bet praktiski par brīvu. Šādā gadījumā sabiedrība bijušo vergu uztvertu kā brīvu, bet attiecās pret viņu kā kādas dievības vergu, jo tā viņu simboliskā veidā atpirka. 

Turklāt Pētera vēstules lasītāji varēja pieredzēt lielo inflāciju imperatora Nerona valdīšanas laikā un vārdi par “iznīcīgu zeltu un sudrabu” (1 Pēt 1,18) kļūst vēl spēcīgāki. Pēteris lasītājiem - bieži bijušajiem pagāniem - atsauc atmiņā izpirkšanas ieražu un atgādina, ka viņi ir brīvi, bet tomēr “Dieva kalpi” (1 Pēt 2,16) un atpirkti nevis ar dārgmetāliem un pagānu tempļos, bet ar Jēzus Kristus dārgajām asinīm. Dievs vēlējās mūs izpirkt no tukšās dzīves un nedarīja to ar iznīcīgām lietām, kā tas parasti bija senatnē, bet ar dārgajām Jēzus asinīm (1 Pēt 1,19). Dievs lietoja Kristus asinis kā izpirkumu par mums. Šis tēls ir ņemts no Izraela svētnīcas kulta un Izceļošanas grāmatas, kur tikai neaptraipīts dzīvnieks varēja būt upurēts. Dievs iegūst sev jaunu tautu caur Jēzus asinīm arī no pagānu vidus. Pēteris savu vēstuli rakstīja arī bijušajiem pagāniem. Par to liecina šie vārdi: “no savas aplamās dzīves, kas no tēviem mantota” (1 Pēt 1,18)

Pēteris domājot par verdzību norāda arī uz Ēģiptes un Babilonas gūstu. Šis motīvs bija tuvāks jūdu izcelsmes kristiešiem. Trimdas metaforu viņš izmantoja, lai parādītu, ka mēs esam bērni svešatnē no Tēva, bet mums ir jāuzvedas kā Tēva bērniem, lai kādu dienu būtu kopā ar Viņu un tiktu tiesāti saskaņā ar savu Dieva bērna dzīvi. Tā kā tiesa ir droša, tad ticīgajiem ir jābijā Dievs, bet ne satraukumā un šausmās, bet mierā un cerībā. Svarīga ir patiesība par pāreju no vecās dzīves uz jauno. Interesanti, ka apustulis neuzsvēra atpirkšanu kā brīvību no grēka un vainas vai neattēlo atpirkšanu kā pretmetu sabiedrībai, kurā viņa lasītāji dzīvoja. Viņš pestīšanu šajā vēstules vietā raksturo kā pretstatu katra personiskajai dzīvei pirms Kristus pazīšanas. Jaunā dzīve tagad un vecā dzīve, kura bija veltīga un bezjēdzīga. Tā ir svarīga patiesība, kas jāatklāj savā dzīvē. Kā Kristus mani ir mainījis?... Ja izrādās, ka mainījies ir tikai kaut kas ārējs vai tik pat labi var izrādīties, ka ar savu dzīves veidu, uzskatiem un vērtībām var iederēties jebkurā pasaules skatījumā, ideoloģija vai reliģijā, tad tā ir liela traģēdija. Izrādās, ka vecā dzīve manī mājo, nav atmaskota un jūtas labi. Vai maz šī jaunā dzīve ir iepazīta? Senču dzīves veids bija ļoti cienīts un godāts kā stabilas sabiedrības balsts. Ļaunums no kura mūs Kristus atpirka par visaugstāko cenu ir nekas cits kā dzīves veids bez Tēva un Viņa mūžīgā plāna. 

Pēteris aicina kristiešus būt par paklausīgiem Dieva bērniem, lai viņi neatgrieztos iepriekšējās dzīves neziņā, bet lai meklētu jauno dzīves svētumu. Pētera vēstules adresāti iepriekš dzīvoja garīgajā neziņā un savas vēlmes pakļāva nekontrolētām iekārēm. Dieva piedāvātais uzvedības modelis ir balstīts uz atklāsmi: svētums un līdzība Kristum. Tam ir divi iemesli: pirmkārt, lai dotu ticīgajiem piemēru, jo kā Tēva bērni kristiešiem ir jāpiedzīvo ģimeniskā līdzība ar Trīsvienību, un, otrkārt, tas ir saistīts ar dzīves mērķi, jo kad Kristus parādīsies, mēs būsim kā Viņš. Jau tagad mēs varam piedzīvot to, ka līdzība Viņam mūs neatsvešina, bet pietuvina Dievam un brāļiem un māsām. Svētumu var īstenot tikai ielaižot Tēva piedāvāto svētuma ceļu visās savas dzīves jomās un kad tiek veikti labi darbi un nevis savtīgas vēlmes. Pestīšanas ceļš no kristiešiem prasa garīgo uzcītību un disciplīnu. Tas jādara ar priecīgu un pārliecinātu cerību, ka Kunga žēlastība tiks saņemta. Dzīve ir jāveido saskaņā ar aicinājumu uz svētumu. 

Varam arī lasīt par trīs uzvedības iemesliem un motivācijām: mūsu Tēvs tiesās savus bērnus saskaņā ar to, vai viņi dzīvos jaunās Dieva ģimenes ietvaros un standartos; mēs esam atbrīvoti (atpestīti) no iepriekšējās tukšās dzīves; un ieiešana jaunajā ģimenē ir tāds gods, jo saistās ar tik lielu cenu, Jēzus Kristus nāvi. Pēteris raksta par Kristu, kurš pastāvējis pirms visiem laikiem un atklāsies laiku beigās. Kāpēc tas šeit ir tik svarīgi? Viens no iemesliem ir tāds, ka ticīgie var gūt lielu pārliecību, ka tāds Dievs, kurš veido labus plānus un darbus, ir uzticams arī patreizējā brīdī un nākotnē. Kristus atpirka mūs ar savām asinīm un Tēvs viņu piecēla no miroņiem un pagodināja. Atpirkšana bija plānota pirms pasaules radīšanas un atklāta cilvēkiem ar Jēzus Kristus iemiesošanos, lai katrs varētu nākt, iepazīt un uzticēties Dievam. Saskaņā ar Veco un Jauno Derību Dieva pestīšanas plāns aptver visu pasaules vēsturi. Šis plāns ir noslēpums, bet tiek atklāts Kristū. Aprakstot Kristus darbus Dieva plāna īstenošanā Pēteris skaidro kā tas attiecas uz garīgo dzīvi: caur Kristu mums ir ticība Dievam, kurš piecēla Viņu no mirušajiem un dāvāja godību, lai mūsu ticība un cerība būtu Dievā. Dieva darbi Jēzū augstāko punktu sasniedza Viņa augšāmcelšanā un pagodināšanā; tas ir ticības pamats. Tie, kas netic Tēvam, dzīvo neziņā un var jautāt vai Dieva radītajai pasaulei ir jēga, vai tā ir tukša un kļūmīga? Mēs zinām, ka Dievam bija plāns jau pirms pasaules radīšanas, un radība un mūsu dzīves savu piepildījumu var atrast Jēzū Kristū.

No vecām ieražām ir grūti tikt vaļā un īpaši tad, kad tās ir bijušas klātesošas visas dzīves gājumā un ir iesakņojušas uzvedības un domāšanas modeļos un psihē. Tas palīdz saprast kāpēc Pēteris izvēlējas izceļošanas tēlus, lai atgādinātu par jaunās dzīves saistībām. Viņš zināja, ka ceļš, ko izvēlējās kristieši, nebūs viegls un daudzi varētu neizturēt gaidāmo pārbaudījumu priekšā. Aicinājums uz svētumu, nodalīšanos no grēka un dzīve mīlestībā aicina ticīgos piedzīvot izceļošanu - izturēt pasaules spiediena priekšā. Senajā sabiedrībā un mūsdienās bieži dažādas jaunas kustības un idejas bija biežas un pašsaprotamas, un cilvēki tās viegli varēja izvēlēties, pieņemt un mainīt. Jaunas personiskās identitātes un dzīves stili nav nekas pārsteidzošs. Pagāniem, kas iepazina kristīgo ticību bija grūti mainīt domāšanas veidu, kuru pazina jau no bērnības un pēc kristietības pieņemšanas nevarēja izvēlēties ticības patiesības saskaņā ar saviem ieskatiem. Turklāt Romas impērijas kultūrtelpā tika uzskatīts, ka jo senāka ir kāda tradīciju, jo patiesāka tā ir un tāpēc izvēle par labu kādai jaunai kopienai bija tīrais vājprāts. Pēteris to zināja un tāpēc uzsvēra, ka patiesība, kuru viņš māca ir bijusi jau pirms visiem cilvēku iedibinājumiem un tas ir Dieva plāns mūsu dzīvei. 

br. Jānis Savickis OFMCap

4.17.2020

Apd 2, 42-47, II lieldienu laika svētdiena, A

Apd 2, 42-47

Katru gadu otrajā Lieldienu laika svētdienā Baznīca lasa vienu un to pašu Jāņa Evaņģēlija fragmentu (Jņ 20,19-31*), kurā Jēzus augšāmcelšanās atklājas kā mūsu ticības būtība, pamats, saturs, prieka, cerības, miera un pestīšanas avots. Savukārt, katru gadu pirmais un otrais lasījums mainās, un atkārtojas tikai ik pēc trīs gadiem. Ja Evaņģēlijs šajā svētdienā ik gadus pavēsta par mieru, prieku, ticību un dzīvību, tad šie mainīgie lasījumu ļauj padziļināt šo evaņģēlisko vēsti. Tā pirms gada šeit tika aplūkots fragments no Jāņa Atklāsmes grāmatas, kurš ļāva pārdomāt dzīves un augšāmcelšanās tēmu. Šogad aplūkosim Apustuļu darbu grāmatu, kurā aprakstīta Kristus sekotāju dzīves radikālā maiņa pēc Kunga augšāmcelšanās notikuma. Šis fragments mums pavēstīs par ticību, dzīvi kopienā un prieku. Lasot viscaur Apustuļu darbus mēs varam vērot kā Dieva vārds gūst panākums; evaņģēlistam Lūkasam tā ir viena no centrālajām tēmām. Šajā fragmentā mēs arī redzam kā tas piepildās. Augšāmcelšanās vēsts sludināšanas augļi bija pārsteidzoši un tas neattiecas tikai uz skaitļiem, bet arī uz jaunās dzīves pieredzi. Dieva vārdu pieņēma arvien vairāk cilvēku un kristīgās dzīves līmenis tika saglabāts, uzturēts, attīstīts, padziļināts un stiprināts.

Pēc Vasarsvētkiem, kad mācekļiem pievienojās trīs tūkstoši ticīgo, un ikdienas pieaugot skaitā (Apd 2,47) viņiem bija ļoti atpazīstama kopienas seja. “Uzticīgi [1] apustuļu mācībai, [2] sadraudzībai, [3] maizes laušanai un [4] lūgšanām” (Ap 2,42) - tā evaņģēlists Lūkas raksturo jauno dzīvi Garā un skaidro kā tas īstenojas ikdienā (Apd 2,43-47). Šīs četras lietas veido Baznīcas būtību, kuru joprojām varam pieredzēt, jo tā turpina sludināt apustuļu mācību, svinēt Euharistiju, veidot kopienu un lūgšanu dzīvi. Neatlaidīgums, uzticība un pastāvīgums (Apd 1,14; 2,46; 6,4; 8,13) ir ļoti svarīgi vārdi Apustuļu darbu grāmatā, jo norāda uz kristīgās dzīvesziņas uzticību pieņemtajam vārdam. Kristieši klausījās apustuļu mācību ļoti uzmanīgi un ieviesa dzīvē to, ko dzirdēja. Svarīgi, ka tas viss saistījās ar kopienu un kopā būšanu. Vārdi “visi ticīgie turējās kopā” (Apd 2,44) var arī tikt tulkots ”visi tie, kas ticēja kopā”. Tā ir svarīga patiesība, kura jāizprot un jāpieņem, ka ticība īstenojas kopienā un nevis izolācijā.

“Sadraudzība”, par kuru raksta Lūkas, izsaka kaut ko ļoti īpašu visā pirmo kristiešu pulcēšanās un dzīvesveida praksē. Lūkas ar šo vārdu domā par harmoniju, kura rada kopēju mērķi un kopdarbu. Tie, kas pieņēma atgriešanās vēsti un Jēzu Kristu, nepadarīja kristīgo ticību par vienu no dzīves elementiem jau tā grūtajā un noslogotajā dzīves ritmā, bet pilnībā pakļāva savu dzīvi jaunajam dzīves principam. Kristieši augstsirdīgi lietoja savu īpašumu. Vārdi “viss viņiem bija kopīgs” (Apd 2,44) atspoguļo arī senu draudzības izpratni, kurā «draugiem viss ir kopīgs»**. Tas, ka tik radikālā veidā bija jādalās ar savu īpašumu, mūsdienu cilvēku tas var atbaidīt vai arī var rasties vēlme ignorēt šos vārdus. Tomēr tas nenozīmē, ka pirmie kristieši neapdomīgi izdāļāja savu īpašumu, bet saskaņā ar konkrētām vajadzībām (Apd 2,45). No tā izriet, ka cilvēkiem, kuri pieņēma ticību, naudas trūkuma problēmas brīnumainā veidā netika atrisinātas, bet viņi spēja dalīties ar tiem, kuriem iet vēl sliktāk.

Jāuzsver, ka ticības kopiena par kuru mēs šeit lasām darbojās Svētā Gara spēkā. Baznīca pieredzēja Svētā Gara nosūtīšanu, kas iedrošināja misiju un tai skaitā ideālas kopienas modeļa veidošanu, kas ir arī kā liecība godības dzīves veidam mūžībā. Turklāt Baznīcas vienotība liecināja par nozīmīgu vēsturisku pagriezienu, jo Bābeles torņa sašķeltības laikam vairs nepiederēja vara pār Kristus mācekļiem; no nesaprašanās un konfliktiem var izbēgt un patverties patiesā sadraudzībā.

Tikumi, kas ļāva dzīvot lūgšanā un cēlsirdībā nebalstījās uz kopienas katra individuālā locekļa īpašajiem sasniegumiem, bet tās bija Svētā Gara zīmes starp cilvēkiem, kuri bija apvienoti ar vienu aicinājumu. Tie nebija izkliedēti baznīcēni, bet cilvēki ar jaunu identitāti. Mūsu dzīves atšķiras no pirmo mācekļu kopienas dzīves spraiguma. Tas ir modelis uz ko mēs esam aicināti, bet pasaulē, kurā vēl ir grēks, šāda spēcīga un dzidra Gara pieredze nav bieža. Turklāt kopienas ideja ir tāda, ka tā vienlaicīgi var piesaistīt un arī atgrūst. Mēs ilgojamies pēc cilvēkiem, kas mūs pieņemtu, bet arī pretojamies prasībām, kas var izrietēt no saistības ar kādu cilvēku grupu. 

Šādās situācijās kristiešiem ir jāatceras par “maizes laušanu” - to ko darīja Jēzus ar savu dzīvi un aicina arī mūs lauzt savus miglainos uzskatus un projektus par ideālo sabiedrību, jo Kungs ir tas, kurš var dot atbildes uz šiem meklējumiem un dziedināt Bābeles rētas mūsu attiecībās. Kungs darbojas mūsu ģimenēs, draudzēs un kopienās; varbūt ne tā kā šeit aprakstītajās Baznīcas dzimšanas dienās, bet ar tādu pašu spēku, jo mēs varam pieredzēt: apustuļu mācību, sadraudzību, maizes laušana un lūgšanu. Sadraudzība īpašā veidā tika izdzīvota mācīšanās procesā un tas bija kaut kas vairāk nekā tikai sanākšana, bet tā bija līdzdalība Baznīcas misijā, dalīšanās vēstī un pestīšanas darbā, kuru veic Svētais Gars savā Baznīcā.

Ar “maizes laušanu” (Lk 24,35; Apd 2,42.46; 20,7.11; 27,35) evaņģēlists izprata pēdējo vakarēdienu un pirmbaznīcas Euharistiju, kurā var pieredzēt augšāmceltā Kunga klātbūtni. Evaņģēlijā Lūkas raksta par ceļu uz Emausu (Lk 24,13-35), kurā divi mācekļi pie maizes laušanas atpazina Jēzu (Lk 24,30-31.35). Jeruzālemes Baznīca piepildīja Jēzus vārdus un īstenoja savā dzīvē Jēzus piemēru. Ja mēs lasām Lūkasa Evaņģēliju, mēs atklājam, ka Jēzus ļoti bieži sēdēja pie galda un var pat likties Evaņģēlijs ir tekst par to kā Viņš gāja pie un no galda, vai sēdēja pie tā.

Pašā kristietības sākumā atbildību par Baznīcu nesa apustuļi. Viņi bija gani, mācītāji, padomdevēji, sludinātāji un rūpējās ne tikai par ticīgo garīgajām, bet arī ikdienišķajām vajadzībām. Tas bija iespējams, jo viņu personas bija Jēzus Kristus vispusīgas pieredzes pilnas un Svētais Gars darbojās viņos īpašā veidā. Tāpēc nav jābrīnās, ka ap viņiem tik cieši pulcējās brāļi un māsas - tā kā apustuļi ap Kristu. Viņi atvērās uz Kristus mācību, klausījās apustuļos un pieņēma Dieva plānu savā dzīvē. Ar prieku viņi pieņēma visu, ko dzirdēja no Jēzus lieciniekiem un gribēja saņemt arvien vairāk. Tā rezultātā Baznīca iedarbīgi evaņģelizēja ne tikai ar vārdu, bet arī ar dzīves veidu. Kungs aicina arī tagad uz tādu sadraudzības pieredzi ar sevi un brāļiem un māsām, kurā atklātos mūsu slāpes pēc mācības, sadraudzības, maizes laušanas un lūgšanām.

* Jņ 20, 19-31:



** Aristotelis, Nikomaha ētika IX, 8., Rīga: Zvaigzne, 1985, 189.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

4.08.2020

Mt 28, 1-10, Lieldienu vigīlija

Mt 28, 1-10

Jēzus augšāmcelšanās ir Evaņģēlija centrālais notikums, jo bez šī notikuma Kunga kalpojums būtu neveiksmīgs un izgāzies. Viss mainās ar šiem vārdiem: “Viņa šeit nav, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā bija sacījis” (Mt 28,6). Augšāmcelšanās ne tikai piepilda Kunga ciešanu aprakstus, bet visu pestīšanas plānu. Ja tā nebūtu, Jēzus būtu tikai moceklis, kura cēlie ideāli diemžēl netika izprasti. Bez augšāmcelšanās Jēzus pestījošā ciešanu un nāves pieredze grēcinieku dēļ paliktu bez Tēva dievišķā apstiprinājuma un zīmoga. Viņa vārdi par savu augšāmcelšanos, kurus Mateja Evaņģēlija dzirdam sešas reizes, (Mt 12,40; 16,21; 17,9.23; 20,19; 26,32), būtu melīgi un nožēlojami: “Jo ja mirušie augšām neceļas, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība, jo jūs vēl esat savos grēkos” (1 Kor 15, 16-17).

Šis Evaņģēlija fragments nestāsta par to kā Jēzus augšāmcēlās no miroņiem, bet par to kā Viņa augšāmcelšanās tika atklāta. Katrs no četriem Evaņģēlijiem no sava skatpunkta apraksta kādā veidā tukšais kaps tika atrasts, bet neviens neapraksta pašu augšāmcelšanās brīdi. Evaņģēlistiem tas bija pārāk noslēpumains notikums, kuru nevarēja aprakstīt, jo vairs nebija pakļauts cilvēka laika un vietas uztveres spējām. Brīnumainā akmens novelšana no kapa nebija nepieciešama, lai Jēzus iznāktu ārā no kapa, bet lai sievietes redzētu tukšo kapu. Nedēļas pirmajā dienā sievietes ieradās apraudzīt Jēzus apbedīšanas vietu. Zīmīgi, ka sievietes atkal bija tuvāk Jēzum svarīgā brīdī, līdzīgi kā Jēzus ciešanu notikumos (Mt 26,7; 27,56.61). Mācekļi gan solīja nemirstošu uzticību, tomēr izklīda katrs uz savu pusi (Mt 26,31-35). Sievietes redzēja atveltu akmeni no kapa, kas liecināja, ka tas ir tukšs. Evaņģēlists gribēja uzsvērt, ka apsargi un aizzīmogotais kaps (Mt 27,65-66) nespēja apturēt Tēva plānu piecelt Jēzus no miroņiem. 

Ja sargi aizbēga no saviem posteņiem, kad ieraudzēja eņģeli, tad sievietes, pēc aicinājuma nebīties, uzklausīja to, kas viņam bija sakāms par Jēzus augšāmcelšanos no miroņiem. Kaps bija tukšs un tas nozīmē, ka jaunā dzīve ienāca pasaulē un tāpēc sargi, kuri simbolizē ļaunumu un bailes, kas paralizē, aizbēga. Sievietes arī pieredzēja bailes. Šī baiļu pieredze sievietēm bija nepieciešama. Kāpēc? Eņģeļa parādīšanās izsauca bailes un pārsteigumu (Mt 28,5) un šīs bailes sievietes vēl pavadīja ceļā pie mācekļiem (Mt 28,8). Bailes augšāmcelšanās kontekstā ir ļoti svarīgs vārds, lai izprastu kādam Dievam mācekļi ticēja. Bībele neatdala bailes un izbīli, un dievbijību. Vecajā Derībā Dieva godība un varenība bija kaut kas biedējošs un šaušalīgs. Tas, kas to negrib redzēt nevar izprast Bībeles Dievu, kurš nav tikai mīlestības Dievs, bet arī tas, kas izsauc bailes, apbrīnu un pārsteigumu. Tas pats attiecas arī uz Lieldienām, bet bailes pārtop priekā, jo nāve tiek uzveikta. Ja Kungs nav tas, kas mani pārsteidz, tad kas vispār var uzrunāt manu sirdi?

Evaņģēlists Matejs raksta par eņģeli, kurš novēla akmeni no kapa. Sava Evaņģēlija sākumā (1,20; 2,19) viņš rakstīja par eņģeli un tagad arī noslēgumā piemin eņģeli. Eņģeļa parādīšanās svarīgos brīžos ir sastopama Bībelē (Dn 7,9; Apd 1,10, Atkl 10,1; 15,6). Tieši sievietes tika izvēlētas par pirmajām lieciniecēm. Svarīgākie šajā ainā ir eņģeļa vārdi: “Viņš ir augšāmcēlies, kā bija sacījis” (Mt 28,6). Tukšais kaps bija tikai pārsteidzošās vēsts pastiprinošais elements. Tā ir nozīmīga detaļa, ka tukšais kaps nerunā pats par sevi, bet par Jēzu liecina eņģelis. 

Evaņģēlists Matejs stāstu iesāk ar strauju un dramatisku notikumu gaitas izklāstu: zemestrīce, eņģelis no debesīm ar žilbinošu izskatu un akmens novelšana no kapa. Fonā lasām par sargiem, kuri “kļuva kā miruši” (Mt 28,4). Šeit simboliski iezīmējas atšķirība starp cilvēkiem, kuri ir garīgi miruši, dzīvo bailēs un patiesības noliegšanā, un tiem, kas atveras uz dievišķo klātbūtni un pārveidojošo spēku savās dzīvēs, kas vēlas pārraut bezcerības valgus savās dzīvēs. Jūdi vēlējās kontrolēt notiekošo ne tikai Jēzus tiesas un nāves brīdī, bet pat apsargāt kapu jeb kontrolēt Viņa nāvi. No vienas puses kaps ir tumša, nekustīga un draudīga vieta ārā esošajiem, bet no otras puses jūdi iebarikadējās un nodrošinājās tā, it kā kapā būtu kāds drauds ārā palikušajiem. Šo divdomīgo un maldīgo vēlmi uzraudzīt visu pārtrauca eņģelis, kurš ar lielu spēku izkaisīja visu pretestību. 

Izrādījās, ka īstenā tumsas, klusuma un baiļu vieta ir pasaule, kurā cilvēki ir “kā miruši” (Mt 28,4); izrādās eņģelis nav bieds nevienam, jo sievietēm viņš saka: “Nebīstieties… jo Viņš ir augšāmcēlies” (Mt 28,5-6). Eņģelis, jaunais sargs pie kapa, dāvā viņām iedrošinājuma un prieka vārdus. Viņas pašas tagad kļūst par eņģeļiem. Jaunajā Derībā vārds “eņģelis” nāk no grieķu vārda angelos, kas nozīmē “sūtītais” - sūtni, kurš pārstāv sūtītāju un Dievs viņu sargā. Viņas nesa vēstu par augšāmcelšanos Jēzus mācekļiem. Viņas vairs netiek sargātas, bet tiek sūtītas. Mācekļu un mūsu ticībā šīm sievietēm vai sūtītajiem ir liela nozīme, jo pēc tikšanās ar Kungu viņas priecīgas liecina par sastapšanos. Šī sūtīšana norit no paaudzes paaudzē un Kunga pārveidojošais spēks tādā veidā var ienākt katra cilvēka dzīvē.

Sievietes priecīgas un izbijušās atgriezās pie mācekļiem, lai pavēstītu viņiem vēsti par tukšo kapu. Turklāt tukšais kaps pavēsta kaut ko būtisku par Kunga darbību pasaulē, jo Viņa darbība atstāj redzamas pēdas, bet pati darbība paliek nepamanāma. Tomēr nepietiek redzēt zīmi. Nepieciešams ir skaidrojums, lai kāds atvērtu acis un šeit tas ir eņģelis. Eņģelis mainīja sieviešu skatījumu un meklēšanas virzienu (Mt 28,5). Viņš aicināja viņām atcerēties Jēzus dzīvi un atminēties to, ko Viņš teica. Tieši šajā virzienā mācekļiem ir jāmeklē atbildes, lai izprastu Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos, un tas ir Dieva vārds. Vai Jēzus augšāmcelšanās ir pārsteigums? Vai par to nerunāja iepriekš? Sievietes bija atvērtas uz visu notiekošo. Viņas simbolizē autentisku ticības stāju, kas ir gatava mainīt savu skatījumu un meklējumu virzienu. Sievietes redz kapu, juta bailes, klausījās, klusēja, skatījās, priecājas un skrēja. Sargi simbolizē neticību un izvairīšanos. Arī mēs esam aicināti atvērties uz šo pieredzi, kura bija sievietēm, kuras klausījās augšāmcelšanās vēsti un to pieņēma.

br. Jānis Savickis OFMCap

4.01.2020

Is 50, 4-7, Pūplsvētdiena

Is 50, 4-7

Šī gada Pūpolsvētdienā pārdomāsim pirmo svētās Mises vārda liturģijas lasījumu no pravieša Isaja grāmatas. Iepriekšējos gados jau tika apskatīti pārējie šīs svētdienas lasījumi: Ps 22, 8-9.17-20.23-24; Filip 2, 6-11; Mt 26,14-27,66. Šāds plašs skatījums uz gavēņa pēdējo svētdienu ļauj dziļi un bibliski apcerēt pestīšanas vēstures notikumus un savu vietu tajos, kā “Dieva darbi” (Jņ 9,3) īstenojas mūsu dzīvēs. Šajā svētdienā lasām Isaja grāmatas trešo “Kalpa dziesmu”, kurā kalps saskārās ar dusmām un ļaunumu, bet arī ir noskaņojies mācīties un dot; kalps pieņem notikumu gaitu: “Viņš, būdams Dieva Dēls, tomēr mācījās paklausību no tā, ko izcieta” (Ebr 5,8). Tā ir mācīšanās “dienu no dienas” (1 Ķēn 8,59). Ciešanas, kuras viņš pieredz, ja arī ir negaidītas (par to sākam lasīt Is 53. nod.), nav neauglīgas un izmisuma pilnas, bet tām ir jēga. Kalps par kuru lasām Isaja grāmatā priekš mums kristiešiem ir Jēzus Kristus. Saskaņā ar Jaunās Derības autoriem pravieša Isaja vārdi īstenojas Jēzū Kristū un Baznīcā.

Trešā “Kalpa dziesma” ir pravieša Isaja pārdomas par garīgo spēku izmisuma laikā. Šo dziesmu var iedalīt divās daļās. Pirmajā daļā (Is 50,4-6) pravietis lasītāju uzmanību vērš uz kalpa runas un klausīšanās dāvanām, bet otrajā daļa (Is 50,7-9) - kā Kungs sniedz palīdzību kalpam. Runas dāvanas mērķis ir iedrošināt izsmeltos, kas noguruši no dzīves prasībām. Isajs raksta par tādu kalpu, kurš pats māca un prot mācīties jeb uzmanīgi klausīties un konstruktīvi runāt. Kalps runā pirmajā personā un runā par sevi. Šo svarīgo detaļu, ka kalps runā pirmajā personā, jūdi skaidro kā modeli, kuru pravietis dod tautai, kam jāseko, jo visa izvēlētā tauta pilda pravietisko funkciju pasaulē. Viņš sāka savu runu atklājot savu pārsteidzošo mācības un kalpojuma avotu - Dieva vārdu. Kungs viņam deva mēli mācīt citus un ar Dieva vārdu uzturēt nogurušos. Kad Isajs rakstīja šis rindas, Izraelis atradās trimdā un apzinājās, ka tas bija pelnīti un gaidīja attaisnošanu. Viņš nāca palīgā nomāktajiem. Kas tie bija par cilvēkiem? Babilonas trimdā izsūtītajiem, iespējams, desmit vai piecpadsmit tūkstoši tautieši, kuri bija izkaisīti pa daudziem ciemiem un jau piecdesmit gadus jutās pamesti, izmisuši un neredzēja perspektīvu. 

Pravietis šajā fragmentā pāriet no runātā vārda pie dzirdētā vārda. Kalps nerunāja savas izdomas, jo neuzskatīja, ka viņam ir vārdi, kas spēj aptver visu sarežģīto īstenību, bet klausījās tos no Dieva. Tieši tāpēc viņš ik rītu klausījās Kungu, lai palīdzētu savai tautai. Ar savu aicinājumu viņš kalpoja saviem ļaudīm un nevis sev un savām kaprīzēm. Izraela tautai bija grūtības ar ieklausīšanos Kungā, bet kalpa auss bija nemitīga atvērta uz Kungu. Tikai tie, kas dzird vārdu, var ar to dalīties. Kalps liecina par savu pieredzi un tās biežumu, un laiku (“modina ik rītu”). Pravietis Isajs uzsvēra ar vārdiem “ik rītu modina” ilgu, pacietīgu, intensīvu, aktīvu un prasīgu klausīšanos. Šī Dieva vārda skola un māceklības ceļš ir kā ticības iniciācijas ceļš, jo tajā nav vietas virspusībai un vispārinājumiem. Tas kalpam ļauj kļūt par starpnieku starp Dievu un cilvēkiem. Saikne ar Dievu viņam deva cerību, drosmi, prāta skaidrību un ļāva uzlūkot īstenību saskaņā ar Kunga gudrību un plānu. 

Aicinājumi rodas pateicoties ilgiem klausīšanās laikiem. Kādam tas var būt Dieva vārds, kādam ieklausīšanās sevī vai apkārtējā pasaulē, vai arī citos daudzos veidos. Dievs katru var vadīt pa saviem noslēpumainajiem ceļiem. Svarīgi, lai sirds būtu atvērta uz jauniem plāniem un vērtībām, dziļākai sarunai ar Kungu, un dzirde un prāts, kas ieklausās Dieva gribā. Nepietiek iegūt kādu vienreizēju skaidrību vai noteiktības pieredzi, bet jāļauj, lai Dieva vārds pārbaudītu mūsu iekšieni ik dienas, lai negaidīti pagriezieni dzīvē, krīzes, pretestības nepārbiedētu Kunga mācekli. “Ik rītu” atvērtība uz Kunga atklāsmi ir raksturīga Bībelei (Ps 5,2; 46,6). Kunga iniciatīva iedvesmo kalpu jau no paša rīta un Dieva vārds šeit ir centrālais jēdziens. Kalps ir aicināts sludināt patiesību caur ausi uz prātu. Tā ir būtība tam, ko nozīmē būt māceklim - klausīties. Rīta modrība ir kalpa īpašība. “Ik rītu” kalps mācās pildīt Kunga gribu un izsaka pārliecību par Dieva palīdzību viņa misijā un izturībā starp izsmiekliem un visāda veida pretdarbību, kura šajā Isajas grāmatas vietā sasniedza jaunu saasinājumu un pat fizisku spiedienu.

Kalps Kungam upurē paklausību. Dziesma turpinās ar kalpa liecību par praktiskām sekām viņa atvērtībai uz Kunga vārdu (Is 50, 5-6). Katru rītu Dievs modina kalpu un dāvā viņam vārdus, kurus viņš rūpīgi klausās. Četri darbības vārdi apraksta šo kalpa stāju; pirmie divi izsaka padevību: “nedumpoju un nenovēršos” (Is 50,5). Šie vārdi uzsver kalpa uzmanīgo klausīšanos Kungā un nesacelšanos pret Viņu. Nākamie divi vārdi parāda paklausības sekas Kungam, kad ienaidnieki apsmej un apvaino kalpu: “muguru griezu sitējam...savu vaigu neslēpu” (Is 50,6). Kalps ir gatavs paklausīt Dieva vārdam neskatoties uz to, kādas sekas tas varētu nest. Dziļi personiskas lūgšanas tiek izdzīvotas ciešā paklausībā Kungam. Vecās Derības pasaulē apvainojums, apkaunošana un goda zaudējums prasīja cieņas atjaunošanu, bet kalps pārspīlēti un neadekvāti nepārdzīvoja apvainojumu un droši teica: “kaunā nepalikšu” (Is 50,7). Naidīgumu viņš pieņēma ar lielu uzticību Kungam, jo bija pārliecināts par beigu uzvaru tiem, kas ir uzticīgi Kungam. Kalps spēja stāties pretī pāridarītājiem, jo viņš zināja, ka Kungs ir tas, kas runā ar viņu katru rītu.

Jaunajā Derībā varam lasīt kā šie vārdi īstenojās Jēzus Kristus personā: “ļoti agri uzcēlies Viņš izgāja un aizgāja tuksnešainā vietā; tur Viņš lūdza Dievu” (Mk 1,35). Šajā laikā Tēvs runāja ar Dēlu un norādīja darbus un vārdus, kas jaunajā un austošajā dienā jānes cilvēkiem. Jēzus pats apliecināja un tiešā veidā piepilda Isaja (50. nod.) pravietojumu: “Mana mācība nav mana, bet Tā, kas mani sūtījis” (Jņ 7,16). Kunga vārdi bija neizsakāmi mierinoši salauztiem grēciniekiem; paralizētajam cilvēkam Viņš teica: “Esi drošs, dēls, tavi grēki tev piedoti” (Mt 9,2). Jēzus aicinājums tiem, kas cieta dēļ grēka jūga bija iedrošinošs: “Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu” (Mt 11,28). Pravietis Isajs rakstīja par to, kā Dievs māca to, ko teikt un kā teikt: “Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtīja, Viņš man deva pavēli, ko sacīt un ko runāt” (Jņ 12,49).

Kristīgajā tradīcijā un liturģijā Isaja grāmatas pravietojumus izprot kā vārdus par Kunga nākšanu un tie attiecas gan uz Dieva Dēla iemiesošanos, dzīvi, ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos, gan arī nākšanu laika beigās. Liturģiskajā gadā Isaja grāmatas lasījumiem ir nozīmīga vieta, bet gavēnī īpaši spilgti tie parādās klusajā nedēļā. Pūpolsvētdienā “Kalpa dziesma” ļoti izteiksmīgi papildina Kristus ciešanu Evaņģēlisko aprakstu. Tādā veidā mēs varam pieņemt patiesību, ka Kristus ciešanas nebija kaut kas pēkšņs vai negaidīts, bet notika saskaņā ar pravietojumu un tādā veidā izsaka Dieva plānu. Pāridarījumu pieņemšana ar pazemību Cietošo Kalpu padara par “Dieva jēru”, kas tiek vests uz nokaušanu. Jēzus nekaunējās pieņemt pazemojumu. Viņa godība īstenojās paklausībā Tēva viedajam plānam. Tie, kas bīstas Dievu paklausīgi klausās kalpā un visi, kas meklē taisnīgumu ir labi klausītāji. Mēs esam aicināti kļūt par tādiem mācekļiem, kas mācās klausīties un atklāt savā dzīvē Cietošo Kalpu, kurš ir patiesais klausītājs un mācītājs. Tikai Viņa skolā mēs varam izbēgt no mūsu individuālajām fantāzijām un ieiet īstenībā, kuru mums atklāj Dievs. Ko Kalps dara? Viņš sniedz mums iedrošinājuma vārdus, kurus pats saņēma no Tēva pirms ciešanu notikumiem. Jēzus Kristus nav tikai mīlestības Kungs, bet arī kompetents mūsu dzīves vadītājs, jo uztur tos, kuri ir noguruši no grēka un sarežģītas dzīves. Jēzus ar savu dzīves piemēru parāda paklausības vērtību līdz pat krusta nāvei, jo paklausība Kungam nes dzīvību - augšāmcelšanos jaunai dzīvei.

br. Jānis Savickis OFMCap

3.26.2020

Jņ 11, 1-45, V gavēņa svētdiena, A

Jņ 11, 1-45

Piektajā gavēņa svētdienā mēs lasām Evaņģēliju par Lācara piecelšanu no miroņiem. Tas, ko Baznīca vēlas mums atklāt ar šo Rakstu vietu ir patiesība, ka Jēzus ir augšāmcelšanās un dzīvība, un ir nācis, lai citiem dāvātu dzīvību. Jēzus atgrieza dzīvību Lācaram un tādā veidā norādīja uz daudzām svarīgām patiesībām. Tas bija viens no notikumiem pirms Jēzus pagodināšanas, kurš norādīja uz to, kas īstenosies Viņa krusta nāves un augšāmcelšanās noslēpumā. Tas nav nejauši, ka Lācara augšāmcelšanās notikums tiek lasīts priekšpēdējajā gavēņa svētdienā. Kā jau tas gavēņa laikā ir iecerēts, liela daļa no tēmām ir domātas katehumeniem, kuri gatavojas kristību pieņemšanai. Lācara piecelšana no miroņiem ir kā iedvesma un tēls dzīvībai, nāvei un augšāmcelšanai, uz kuru savā dzīvē gaida un kuru grib pieredzēt katehumeni Lieldienu naktī. Šajā svētdienā draudzes ar katehumeniem ir aicinātas īpaši lūgties par kristību kandidātiem, kuri vēl ir nāves un grēka varā, lai viņi varētu piedzīvot atbrīvošanu no grēka varas un iedarbības, uzsākot jauno dzīvi Kristū.

Tiem, kas jau ir kristīti tas atgādina, ka ar piedalīšanos Augšāmceltā Kunga dzīvē mēs ticam mūžīgajai dzīvei, ka nāvei nav varas pār mums, jo Kristus ir uzvarējis nāvi. Lai pieņemtu šo dzīvības dāvanu no Kunga, mums ir jāpieņem ticība un jādzīvo ticības dzīve. Ticība un Jēzus pieņemšana savas dzīves centrā ļauj jau tagad pieskarties mūžībai. Šajā noslēpumā mēs varam piedalīties caur saņemto Kristību, kurā saņēmām grēka piedošanu un Svētā Gara attaisnojošo darbību mūsu dzīvēs, un šo stāvokli regulāri atjaunojam atgriešanās procesā un Gandarīšanas un Izlīgšanas sakramentā. Šajā ticības ceļā mēs varam pieredzēt bezcerīgas un grūtas situācijas, bet tās var pārvarēt ar debesu Tēva gādību.

Stāstam par Lācaru Jāņa Evaņģēlijā ir centrāla vieta. Lācara piecelšana no mirušajiem bija kaut kas vairāk nekā brīnums, tā ir zīme, jo atklāja Jēzus patieso būtību, ka Viņš ir Kristus un Dieva Dēls. Jāņa Evaņģēlijā ir septiņas šāda veida zīmes un šī ir pēdējā un spēcīgākā no tām. Iepriekšējās nodaļās Jēzum bija vairākas sarunas ar tautas elites pārstāvjiem. Jēzus atklāja savu dziļo vienību ar Tēvu. Jūdi Viņu apsūdzēja zaimošanā un meklēja iespēju viņu apcietināt. Jēzus šajā savas darbības brīdī nevarēja atgriezties Jeruzālemē, jo viņam draudēja nopietnas briesmas. Varēja gaidīt, ka Viņš mazāk parādīsies starp cilvēkiem līdz brīdim, kad dosies uz Pashas svētkiem Jeruzālemē. Tomēr Viņš neslēpās, bet ar savu brīnumu, zīmi izsauca savu oponentu vēlmi: “no tās dienas tie nolēma Viņu nonāvēt” (Jņ 11,53).

Lācara piecelšana no mirušajiem ir ļoti īpašs fragments un tā viens no mērķiem ir izsaukt lielu emocionālu ietekmi uz lasītāju. Vairāk nekā citos brīnumos šeit tiek uzsvērta garīga spriedze un Jēzus dziļš aizkustinājums. Kāpēc šajā fragmentā Jēzus jūtas ir tik ļoti uzsvērtas? Tāpēc, ka Viņa stunda tuvojās, kurā Viņš pats izies caur nāvei. Šeit tik ļoti netiek likts uzsvars uz mācību, kaut arī tā te ir (Jņ 11, 21-27). Lasītājs tiek turēts neziņa, jo evaņģēlists izmanto svarīgākā notikuma atlikšanas taktiku. Līdz Jēzus nonāks līdz Lācara kapam Viņš sastop viņa māsas, mēs lasām par Jēzus emocionālo reakciju un lūgšanu pie kapa. Šī atlikšana un četras dienas kopš nomiršanas rada noskaņu, ka apkārtējie pakāpeniski pielāgojas tam, kas ir noticis. Tā rezultātā noslēguma ainā, kad Lācars iziet no kapa, ir daudz spēcīgāka. Notikums šādi arī noslēdzās. Svarīgākais tika pateikts un lasītājam prātā apvienojas Lācara piecelšana no mirušajiem un Jēzus augšāmcelšanās (20. nod.). Turklāt abās ainās ir līdzīgas detaļas: sērojošās sievietes, akmens, kas aizver kapu, līķauti. Jēzus pēdējā zīme pirms ciešanām kļuva arī ieganstu Viņa apcietināšanai (Jņ 11,47-56).

Šīs svētdienas Evaņģēlija mērķis bija parādīt, ka Jēzus ir dzīves un nāves Kungs; Viņš atklāja Dieva pestījošo darbu pasaulē. Mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū mums atklājas kā pastarā augšāmcelšanās laika beigās un garīgā dzīvība, kuru varam pieredzēt jau šeit un tagad (Jņ 11,25) savā personiskajā dzīvē. Jēzus zīmes apliecināja Dieva klātbūtni un varu Jēzū Kristū (Jņ 3,2). “Bet šis [zīmes] ir rakstīt[as], lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs ticēdami iemantotu dzīvību Viņa vārdā” (Jņ 20,31). Lācara piecelšana no miroņiem mums spēcīgā veidā atgādina, ka Kungam pieder vara pār dzīvi un nāvi, arī pār miesu. Tomēr mēs nevaram aizmirst šī stāsta garīgo vēsti un tik ļoti nekoncentrēties uz brīnuma fizisko pusi. Neviens nevar veikt šādus brīnumus kā tikai Kungs, bet ir vēl lielāki darbi! (Jņ 1,50; 5,20; 14,12) Tā ir spēja pārveidot dzīves ar Svētā Gara palīdzību, Evaņģēlija sludināšanu un grēku piedošana (Jņ 20,23). Tieši cilvēces un katra cilvēka “kapa stāvoklis” ar saviem spēkiem ir nepārvarams. Cilvēks pieredz tādas situācijas, kurās nespēj tikt galā ar bailēm un nāvi. Tikai Jēzus Kristus mums nāk palīgā un vēlas mūs izsaukt ārā no sava tumšā patvēruma, lai mūs satiktu, atbalstītu, šķīstītu un mainītu tur, kur mēs esam, un lai bailes, meli, ārējie apstākļi, grūtības, ļauni skatieni - viss, ko mēs varētu raksturot kā to, kas mūs nospiež un nogalina mūsu ikdienā - tam vairs nebūtu varas pār mums.

br. Jānis Savickis OFMCap

3.23.2020

Jņ 9, 1-41, IV gavēņa svētdiena, A

Jņ 9, 1-41

Ceturtā gavēņa svētdiena mūs ievada apgaismošanās dāvanā jeb redzes atgūšanas brīnumā, kurā mēs esam aicināti pārdomāt to, kā Dievs mums atklājas un apgaismo. Šis svētdienas Evaņģēlijā sastopam cilvēku, kurš pakāpeniski atpazīst patiesību par Jēzu Kristu. Kā mēs varam uztvert šo Evaņģēliju, kādiem posmiem ir jāiziet cauri, lai ieticētu Jēzum. Fragmenta centrālā tēma ir Jēzus vārdi: “es esmu pasaules gaisma” (Jņ 9,5). Pašā fragmenta sākumā mēs sastopam no dzimšanas aklu cilvēku. Viņa dzīve bija grūta, izmisuma pilna un tumša. Tā bija bezcerīga situācija ar kuru viņš un apkārtējie bija samierinājušiem. Tomēr Jēzus ienesa gaismu viņa dzīvē un spēj to izdarīt arī katra cilvēka dzīvē. Evaņģēlijos varam lasīt, ka Jēzus vairākiem cilvēkiem atgrieza redzi (piem., Mt 9,27-31; 12,22; 15,30; 21,14), tomēr šīs svētdienas brīnums jeb zīme ir īpaša tāpēc, ka cilvēks bija akls no dzimšanas; turklāt mācekļiem interesēja kāpēc ar viņu tas tā ir noticis. Viss stāstījums ilustrē ticības rašanos un attīstību, kas arī ir viena no Jāņa Evaņģēlija galvenajām tēmām. 

Jāņa Evaņģēlija 9. nodaļas varonis ir aklais, kurš pakāpeniski liek ticības soļus, lai sākumā atzītu, ka Jēzus ir cilvēks (Jņ 9,11), Cilvēka Dēls (Jņ 9,35-38), pravietis (Jņ 9,17), ka ir “no Dieva” (Jņ 9,33) un, ka ir Kungs (Jņ 9,38). Tas ir ceļš, kuram ir jāiziet cauri katram kristietim, lai atzītos ticībā, ka Jēzus ir patiess cilvēks un patiess Dievs. Šis evaņģēliskais atzīšanās process ilustrē pāreju no tumsas uz gaismu, no materiālā uz garīgo. Šis aklais, kurš saņēma redzes dāvanu simbolizē visu cilvēci pie kuras nāk Jēzus, lai viņus dziedinātu un vestu pie gaismas. Jēzus bija pirmais, kas spēra soli un ienāca aklā cilvēka dzīvē. Kungs nesāk ar solījumu vai dāvanu došanu, bet cenšas aizkustināt cilvēka sirdi, lai tā iekustētos, lai tajā raisītos jautājumi un dziļākas iekšējās vēlmes. Neredzīgajam liek veikt zināmas darbības, lai pakāpeniski viņā pamodinātu cerību un tad Jēzus viņu dziedina. 

Jēzus darbība arī šajā fragmentā notika nelabvēlīgu cilvēku pavadīta. Katrā Evaņģēlijā varam lasīt, ka Jēzus dzīve noritēja krusta ēnā (Mt 16,21; Mk 8,31; Lk 9,22). Kamēr Kungs to vēl varēja, Viņš darīja visu, lai Viņa gaisma spīdētu pār cilvēku miesām un prātiem. Kad aklais atguva redzi visi bija pārsteigti un apjukuši. Interesantas ir četras cilvēku grupu un indivīdu reakcijas uz šo notikumu: kaimiņi, farizeji, vecāki un dziedinātais cilvēks. Kaimiņi un apkārtējie, kas dziedināto pazina nevarēja noticēt brīnumam un domāja, ka tas ir kāds cits cilvēks. Tomēr viņš uzsvēra, ka tas ir viņš un nevis kāds cits. Viņš bija pieņēmis savu dziedināšanu, bet vēl nezināja, kas Jēzus ir par cilvēku. Tā kā notikums bija noslēpumains kaimiņi aizveda viņu pie farizejiem, kur viņš atkārtoja savu stāstījumu. Farizejiem vien interesēja likuma burts un aizliegums sabatā darīt tādas lietas. Tomēr lielā spiediena priekšā dziedinātais cilvēks atzinās, ka Jēzus ir pravietis. Pravieši bija Dieva sūtīti vīri, kas noteiktos gadījumus veica arī brīnumus. 

Saruna starp farizejiem un dziedināto cilvēku var šķist nedaudz absurda, jo brīnums visiem bija acīmredzams, tomēr farizeji izmanījās pagriezt sarunu dīvainā gultnē. Saskaņā ar jūdu priekšstatiem farizeji apgalvoja, “ka Dievs grēciniekus neuzklausa” (Jņ 9,31, skat. Ps 66,18; Sak 28,9; Is 1,15). Tomēr cilvēks izvirzīja pretargumentu: “Ja Viņš nebūtu no Dieva, tad Viņš neko nevarētu darīt” (Jņ 9,33). Tā kā uz šiem vārdiem viņiem nebija atbildes, viņi uzbruka viņa personai, ad personam un pazemoja viņu, izslēdza no ticīgo kopienas un izolēja no ģimenes un draugiem. Pretēji farizeju atraidīšanai Jēzus šo cilvēku atrada un pieņēma. Tas, ka Jēzus viņu meklēja norāda uz to, ka Viņš gribēja saņemt viņa ticības apliecinājumu par spīti apkārtējo pretestībai un noraidījumam.

Aklā cilvēka dziedināšana ir cieši saistīta ar kristības sakramentu, jo šis brīnums norāda uz kādu daudz bagātāku realitāti nekā miesas dziedināšana un tas ir kristības sakraments, kas izved no nāves tumsas un ieved Dieva gaismā. Šīs svētdienas stāsts ir kā mūsu atgriešanās modelis, kura laikā dziļā veidā tiek izklāstītas eksistenciālā un garīgā kristību nozīme. Aklums Evaņģēlijā simbolizē cilvēku, kuram nepieciešama Dieva gaisma, ticības gaisma, lai iepazītu īstenību tāda, kāda tā ir un ar jaunu skatījumu ietu pa dzīves ceļu. Aklais cilvēks no bezcerīgas tumsas, kurā dzīvoja visu dzīvi piedzīvoja dziedināšanu jeb sastapšanos ar Kristu un saņēma ticības dāvanu. Tāpēc svarīgi ir sevi atzīt par neredzīgu, kuram nepieciešama gaisma, jo savādāk par tumsā dzīvojošu var palikt vienmēr. Tas ir svarīgs garīgs vingrinājums ne tikai pirms kristībām, bet kristīgās dzīves ikdienā: lūgt Kungu, lai Viņš dziedina manu nespēju redzēt un dāvā savu gaismu, ticību, kas apgaismo dzīvi. Sarunā ar Jēzu aklais cilvēks atzīstās ticībā Jēzum. Visa šī aina ir tieši vērsta uz cilvēka ticību un pielūgsmi. Ikviens, kas atzīst, ka par savu redzi (ticību) ir jāpateicas Jēzum, ieiet gaismā, bet tie, kuri redz visu saskaņā ar sevi, ir akli un tādi arī var palikt, kamēr kristībās vai atgriešanās procesā nenomirs vecajam aklajam cilvēkam, lai kopā ar Kristu pieceltos jaunajai dzīvei. 

br. Jānis Savickis OFMCap

3.10.2020

Jņ 4, 5-42, III gavēņa svētdiena, A

Jņ 4, 5-42

Trešās gavēņa svētdienas Evaņģēlijs ir ļoti izteiksmīgs, dziļš un plašs. Šis Evaņģēlija fragments tiek lasīts tikai reizi gadā un tieši trešajā gavēņa svētdienā. Kāpēc tas tā ir noskaidrosies tālākā gaitā. Tā kā stāsts ir samērā garš, apskatīsim to tikai lielos vilcienos. Gavēņa laikā mēs meklējam savas ticības dzīves patiesās motivācijas un uzlūkojam, kas tajā ir lieks un traucējošs. Šajā ceļā mums jāatklāj alkas pēc Dieva mīlestības. Šī svētdiena īpašā veidā Baznīcas tradīcijā ir saistīta ar kristību dāvanu atjaunošanu, kuru mums dāvā Svētais Gars. Evaņģēlijs par samarietes sarunu ar Jēzu mums atgādina, ka kristībās ar ūdeni un Svēto Garu mēs esam saņēmuši jaunas dzīvības dāvanu. Šīs svētdienas tēlainais un simboliskais stāsts vēlas lasītājam pavēstīt par Jēzu kā mesiju un Dieva Dēlu. Varoņi, kurus iepazīsim šajā notikumā pie akas palīdzēs mums atklāt kaut ko vairāk par Jēzu un Viņa mācību. Samariete un cilvēki ap Jēzu ļauj izgaismot dažādus Jēzus personas aspektus. Evaņģēlistam Jānim neinteresēja tik ļoti samarietes vēsturiskā vai psiholoģiskā individualitāte, kaut arī šī tikšanās nenoliedzami bija spēcīga, bet modelis kā Jēzus ienāk cilvēku dzīvēs.

Evaņģēliskā aina pie Jēkaba akas sākumā var likties kā ikdienišķa saruna un nešķiet pārāk garīga. Arī noskaņa ir mierīga un nesteidzīga. Jēzus nav īpaši dinamisks un izteiksmīgs. Viņa sarunas ar farizejiem ir spriedzes pilnas, bet pie akas viss norit lēni, bet neapturami virzās uz priekšu. Jēzus bija noguris, izslāpis, izsalcis, pārkarsis dienvidus saulē un palicis viens, jo mācekļi devās iepirkt pārtiku. Šādā situācijā Jēzus tuvumā parādījās sieviete ar kuru ierastos sociālos apstākļos Viņam nebija jārunā vairāku iemeslu dēļ: viņa bija samariete un sieviete, un kā izrādījās grēciniece! Kad mācekļi atgriezās un ieraudzīja šo sarunu, viņi bija apmulsuši un aizdomu pilni, un izvairījās jautāt, ko Viņš no šīs sievietes vēlējās. 

Visā šajā sākuma aina ir divi domas virzienu: ka starp cilvēkiem, kuri noraizējušies par ikdienas sīkiem mājas darbiem, Dievs darbojas un atklājas. Šī aina atgādina Vecās Derības notikumus, kuros Izāks (Rad 24), Jēkabs (Rad 29) un Mozus (Izc 2,15-21) pie akas sastapa savu nākamo sievu. Ja mēs tā skatāmies uz Jēzu, tad Viņš ir kā dievišķs līgavainis, kurš meklē ticīgos, lai tie būtu kā viņa līgava (Jņ 3,29). Par samarieti uzzinām, ka viņai bija “pieci vīri” (Jņ 4,18). Kāda ir šo vārdu jēga Svēto Rakstu kontekstā, vai tie attiecas tikai uz sievietes intīmo dzīvi. Samarietes attiecības ar vīriešiem atgādina samariešu tautas vēsturisko pieredzi. Vecajā Derībā varam lasīt par piecām svešām tautām, kas precējās ar Ziemeļu izraēliešiem (samariešiem) (2 Ķēn 17,24-31). 

Katrai tautai bija savi dievi un šīs piecas vīriešu dievības ienāca samariešu ticībā. Šie elki tika saukti par Baalu jeb ebrejiski “kungs” vai “vīrs”. Pravieši nosodīja Izraeli par kalpošanu šiem dieviem un apzīmēja šādu pielūgšanu par neuzticību savam derības līgavainim, Dievam. Saglabājās cerība, ka Kungs apžēlosies par šiem Izraela tautas locekļiem: “Tajā dienā būs tā, saka Kungs, tu sauksi mani: mans vīrs! Vairs nesauksi: mans Baals!” (Os 2,18). Kungs solīja izrādīt žēlastību un noslēgt jaunu “derību” (Os 2,20). Šie pravietojumi piepildījās Jēzuū-līgavaiņa personā, kurš ieradās glābt samariešus no šīs gadsimtiem ilgās cīņas ar pieciem pagānu vīriem-elkiem.

Sieviete bija nodarbināta ar praktiskām lietām, kā iesmelt ūdeni. Viņu nodarbināja ūdens un vīrieši, bet sarunā ar Jēzu viņa apzinās svarīgākas lietas. Sarunai starp viņiem attīstoties, izrādījās, ka tas, ar ko ir nodarbināta viņas sirds nav tikai ūdens un vīrieši. Kaut arī sākumā viņa pārprata vai ar ironiju uztvēra Jēzus vārdus, vēlāk viņa parāda savas reliģiskās zināšanas par Jēkabu, Jeruzalemi un mesiju, un savu atvērtību un garīgās uztveres spējas. Skatoties uz samarieti mēs redzam modeli kā cilvēks sastopas ar Jēzu un uzsāk pestīšanas ceļu. Viņas dzīves jaunais pavērsiens nebija tik spilgts kā apustulim Pāvilam ceļā uz Damasku, bet vairāk atgādina Mozus ceļu, kurš savā ikdienas darba ritējumā iepazīst Kungu. Samariete simbolizē cilvēku, kuru Kristus šķīstī ar saviem vārdiem un darbiem, lai pēc šīs tikšanās rastos vēlme runāt un liecināt par Kunga mīlestības darbiem.

Vārdi “dzīvais ūdens” šajā sarunā ieguva būtisku padziļinājumu. Sieviete runāja par tekošu ūdeni, kas ir pretējs stāvošam ūdenim, bet Jēzus runāja par dzīvības ūdeni un Garu. Vecajā Derībā pravieši runāja par Kunga svētību kā dzīvi nesošu ūdeni (Is 12,3; 44,3: Ez 47,1-12; Zah 14,8). Baznīcas vēsturē dzīvo ūdeni saistīja ar kristības ūdeņiem, kas ieved mūžīgajā dzīvē (Jņ 4,14). Ezehiela grāmatā varam lasīt par upi, kas iztecēs “no tempļa sliekšņa apakšas” (Ez 47,1), līdzīgi kā upes iztecēja no Ēdenes dārza, un dzirdīs visu radību, nodrošinās dzīvību un auglību jaunajai radībai. Par “dzīvības ūdeni”, kas izplūdīs no Dieva troņa lasām arī Atklāsmes grāmatā (22,1-2), kas savu piepildījumu sasniedza brīdī, kad no krustā sistā Jēzus pārdurtā sāna izplūda ūdens (Jņ 19,34). Jēzus šajā svētdienā atklājas kā dzīvības ūdens devējs visiem, kam slāpst. Saskaņā ar pirmbaznīcas praksi, kristības ūdenim bija jābūt svaigam avotu ūdenim. 

“Cilvēkiem slāpst un viņi meklē ūdeni tur, kur domā, ka tur viņi to atradīs. [..] Tas ir skaisti, ka pestīšanas vēsture vienmēr sākas ar akas rakšanu. “Mēs sastopam kā patriarhi pastāvīgi rokot akas” (Origens). Mēs paši esam šie patriarhi, kas šķērsoja apsolīto zemi kā svešinieki [..]. Pie savām akām būvējam altārus saviem dieviem: savai reliģijai, savai ideoloģijai, savai naudai, savai varai. Cilvēki ir izslāpuši: kā viņiem var nesanākt rakt tur, kur viņi domā atrast ūdeni? [...] Pie akas Viņš uz mums gaida. Saruna vienmēr ved, neskatoties uz izvairīšanos un naidīgumu, pie neizbēgamā jautājuma par templi un vietu, kur var sastapties Dievs un cilvēks, ūdens un slāpes. [..] Kur ir jaunās liturģijas vieta, bezgalīgi bagātīga vieta, kur atklāt avotu?”*

Jāņa Evaņģēlijam raksturīgs ir tas, ka daudziem notikumiem ir sakramentāla jēga, īpaši tas attiecas uz stāstiem no 3. līdz 5. nodaļai, kurās ūdens tēma ir svarīga un norāda uz kristības ūdeni. Tas arī saistās ar šīs svētdienas stāstu. Jēzus saruna ar samarieti kristīgajā mākslā ir viens no senākajiem motīviem.** Iemesls tam, ka šis Evaņģēlija fragments tika attēlots pirmo gadsimtu kristību vietās bija tas, ka stāsta centrā ir “dzīvības ūdens” jeb kristību ūdeni. Katakombu mākslā šī saruna bija viena no populārākajām. Viens no attēlošanas iemesliem bija arī tas, ka Jēzus nesarunājās ar jūdu, bet kādu, kas ir ārpus no izvēlētās tautas un tādā veidā norādīja, ka pestīšana pieejama visiem. Viņa vārdi cieši sasaucās ar kristībām: “Bet ūdens, ko es tam došu, kļūs par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei” (Jņ 4,14). Šis stāsts ir kā pareģojums par kristībām. Interesanti, ka kristību telpās attēli uz sienām lielākoties tika ņemti no Jāņa Evaņģēlija (kāzas Kānā, samariete pie akas, paralizētā dziedināšana pie dīķa, Nikodēma jautājums par piedzimšanu no jauna). Jāņa Evaņģēlijs savā ziņā dominēja ar savām tēmām agrīnajā kristīgajā mākslā.***

*Jean Corbon, The Wellspring of Worship. San Francisco: Ignatius, 2005. - P. 21-22.

**Sīkāk par šī stāsta atspoguļojumu teoloģija un mākslā: Janeth Norfleete Day, The Woman at the Well: Interpretation of John 4:1-42 in Retrospect and Prospect. Boston: Brill, 2002.

***Robin M. Jensen, Living Water: Images, Symbols, and Settings of Early Christian Baptism, Boston: Brill 2011. - P. 280.

br. Jānis Savickis OFMCap

3.06.2020

Mt 17, 1-9, II gavēņa svētdiena, A

Mt 17, 1-9

Otrās gavēņa svētdienas Evaņģēlijā īpaši skaidri parādās gaismas simboli, kuri norāda uz Dieva atklāsmi. Kunga pārveidošanās kalnā bija nepieciešams, lai iepazītu Jēzus personas būtību un Viņa misijas noslēpumu. Apskaidrošanās notikumā savijās kopā svarīgas patiesības par Jēzus Kristu. Evaņģēlists Matejs savā darbā lielu uzsvaru lika uz šo notikumu. Ģetzemenes dārzā, par kuru lasīsim Klusajā nedēļā un Trīs Lielajās dienās, Jēzus piedzīvoja pretēju stāvokli tam, par ko lasām šajā svētdienā. Pastāv cieša saistība starp pagājušās svētdienas Jēzus kārdināšanas Evaņģēliju, pārveidošanos un Ģetzemenes dārzu.

Viss gavēņa laiks mūs tuvina pashālajiem noslēpumiem un pirmās divas gavēņa svētdienas mūs sagatavo Ģetzemenes dārza notikumam, kur Jēzus arī tika kārdināts vai pārbaudīts. Jēzus atmeta velna piedāvājumu, jo izvēlējās Tēva piedāvāto ceļu un uzticējās tikai Viņa vārdam. Gavēņa laikā un īpaši pagājušās svētdienas kontekstā, kad dzirdējām vairākas reizes “ir rakstīts” un vienus no centrālajiem vārdiem mūsu ticībā: “cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes” (Mt 4,4), balss no debesīm teica: “Viņu jūs klausiet” (Mt 17,5). Mums šiem vārdiem jāizskan īpaši spēcīgi. Dieva vārda barība ir eksistenciāla nepieciešamība mūsu dzīvei.

Ja mēs salīdzinām pārveidošanās ainu un Izceļošanas grāmatas nodaļas (24. un 33-34.), mēs varam atrast kādas septiņas līdzības starp šiem notikumiem. [1] Pirmais, ko var pamanīt ir tas, ka Evaņģēlija fragments sākās ar vārdiem “pēc sešām dienām” (Mt 17,1). Tie nav nejauši vārdi, jo sešas dienas bija uzskatīts par atbilstošu skaitli, lai sagatavotos svētam notikumam Izraēla tautas dzīvē: Radīšana noritēja sešās dienās un sagatavoja sabata iedibināšanai. Mozus sešas dienas gaidīja pirms sastapsies ar Kunga godību Sinaja kalnā (Izc 24,16) un tagad lasām par sešām dienām, kas ieved mūs Dieva Dēla pārveidošanās noslēpumā. [2] Mākonis apklāja [3] kalnu un [4] atskanēja Dieva balss no mākoņa (Mt 17,5; Izc 24,16). [5] Kalnā Mozu tāpat kā Jēzu pavadīja trīs biedri (Mt 17,1; Izc 24,1.9) un [6] abas personas piedzīvoja sava ārējā izskata maiņu (Mt 17,2; Izc 34,30), kam sekoja [7] izbrīna un baiļu reakcija, kuru piedzīvoja notikuma vērotāji (Mt 17,6; Izc 34,30). Šo abu notikumu kopējā iezīme ir tā, ka Dieva klātbūtne cilvēku vidū tika atjaunota un apstiprināta, un iepriekšējās neskaidrības tiek kliedētas un šī pieredze iedrošinātu tālākajā ceļā.

Tas, ka Jēzus pārveidojās mācekļu priekšā nozīmē, ka Viņš to darīja viņu dēļ. Pēterim, Jēkabam un Jānim bija liela privilēģija uzlūkot kaut ko no Kunga pirmsmūžīgās godības (Jņ 1,14;17,5; Filip 2,6-7) un viņi saņēma nojautu par viņa godpilno atnākšanu laiku beigās (2 Pēt 1,16-18; Atkl 1,16). Mācekļu saņēma apstiprinājumu ticībai, ka Jēzus ir mesija un Viņa ciešanu perspektīva tika kārtējo reizi izgaismota. Bibliskās atklāsmes kulminācija tika sasniegta Jēzus Kristus personā, Dēlā un Kalpā, kuru Tēvs mīl un kurš Viņam labpatīk, bet Viņam arī būs jāiet cauri ciešanu un nāves ielejai. Viņiem bija jāpieņem doma, ka Jēzus nākšana godībā nebūs tūlītēja, bet sākumā jāpieredz Kristus ciešanas un arī savu personisko pashu. 

Pat Mozus un Elija atbalstīja Jēzu šajā cēlajā, bet arī grūtajā un pat nāvīgajā ceļā. Jūdi gaidīja, ka abi Vecās Derības varoņi atkārtoti parādīsies laika beigās (At 18,15-18, Mal 4,5). Viņu klātbūtne šajā brīdī parāda Jēzus dialogu ar Likumu un praviešiem, un visu Veco Derību kopumā. Abi savās dienās dzirdēja balsi Sinaja (Horeba) kalnā, un tagad apstiprina Jēzus misiju. Viņu zemes dzīves noslēgums bija zīmīgs, jo Mozus nomira neieejot apsolītajā zemē, bet Elija tika paņemts ugunīgos ratos debesīs. Tāpēc nav brīnums, ka viņu sarunas tēma bija Jēzus nāve. Jēzus godība netiek atklāta ar šīs pasaules varas un metožu palīdzību. Iepriekšējā svētdienā velns kārdināja Jēzu tieši ar šīm lietām.

Jēzus atklājās caur kalpošanu, pazemošanos un nāvi. Tādā veidā mēs iepazīstam patieso Kristus noslēpumu. Arī Tēva vārdi ir viennozīmīgi un sasaucās ar Vecās Derības ilgām pēc mesijas: “Šis ir mans mīļais Dēls, kas man labpatīk. Viņu jūs klausiet” (Mt 17,5). Atkārtojot šo teikumu Vecās Derības vārdiem tas skanētu: “tu esi mans dēls” (Ps 2,7), “savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, - Īzāku, ej uz Morijas zemi un upurē viņu tur kā sadedzināmo upuri” (Rad 22,2), “redzi, tas ir mans kalps, es viņu stiprinu, mans izredzētais, kas man tīk” (Is 42,1), “Kungs, tavs Dievs, tev dos tādu pravieti kā es - no paša ļaudīm, no taviem brāļiem, klausiet viņu!” (At 18,15).

Jēzus teica saviem mācekļiem “Celieties un nebīstieties!” (Mt 17,7). Ja vēl šajā brīdī mācekļi neizprata šo vārdu nozīmi un varēja uztvert kā aicinājumu pamosties, tad sākot ar augšāmcelšanās rītu tie iegūst citu nozīmi ne tikai attiecībā uz Jēzu, bet arī uz katru mācekli, kurš savā dzīvē pieredz pashālo noslēpumu. Jēzus piecēla savus mācekļus no zemes, jo Viņam ir vara pār nāvi. Viņš ir tuvu mums un vēlas iznīcināt ļaunumu un nāvi, pieceļ ar savu vārdu un palīdz mums iet pretī augšāmcelšanās un pārveidošanās notikumam mūsu dzīvē, bet pirms tam mums jāpiedzīvo krusts. Kristīgā ticība vienmēr jāuzlūko krusta gaismā un arī šīs gavēņa svētdienas Evaņģēlija lasījums aicina mums sekot Jēzum pashālajā ceļā. Evaņģēlijs aicina mūs uzņemas grūtības, kalpot tuvākajiem un pieņemt mūsu ierobežojumus. Pārveidošanās bija tikai epizode mācekļu ceļā. Nokāpjot no kalna Jēzus un mācekļi turpināja savu ierasto misiju darbu. Pārveidošanās nebija Jēzus pašmērķis, bet ir stiprinājuma notikums mācekļu dzīvē, lai stiprinātos kalpošanā. Kristietis savā ceļā nepaliek viens, jo saņem stiprinājumu no Dieva lūgšanā, Dieva vārdā un Euharistijā.

br. Jānis Savickis OFMCap

2.29.2020

Mt 4,1-11, I gavēņa svētdiena, A

Mt 1,1-11

Šī gada gavēņa svētdienas lasījumi ir īpaši izvēlēti ņemot vērā kristīgo iniciāciju, lai uzsvērtu lielā gavēņa ciešo saistību ar katehumenu gatavošanos kristību pieņemšanai vai arī nepieciešamību nokristītajiem padziļināt savas kristības izpratnes nozīmi ticības dzīvē. Gavēnī Baznīca aicina atklāt kristību vērtību un fundamentālo saistību ar ticības dzīvi: “Gan liturģijā, gan liturģiskajā katehēzē lielāka vērtība jāveltī abām būtiskajām Gavēņa laika iezīmēm - Gavēņa laiks galvenokārt ar gatavošanos Kristības sakramentam vai tā atsaukšanai atmiņā un ar gandarīšanu aicina ticīgos biežāk ieklausīties Dieva Vārdā un lūgties, tādējādi tos sagatavojot svinēt pashālo noslēpumu” (II Vatikāna koncila Konstitūcija par liturģiju Sacrosanctum Concilium, 109).

Gavēni nevar iedomāties bez gavēšanas, tomēr mūsdienās rodas jautājumi par šīs prakses jēgu un būtību, un bieži nav skaidri gavēšanas garīgie mērķi. Kāds gavēšanu uzlūko kā atteikšanos no kaut kā vai arī skrupulozu diētas ievērošanu, tomēr abos gadījumos svarīgi atrast gavēņa mērķi. Tāpēc arī ir jāieklausās Baznīcas mācībā par gavēni un pajautāt sev: kā es varu pielāgot Baznīcas mācīto gavēņa izpratni savai dzīvei? Gavēšana nav tikai kristiešu prakse, bet to ievēro daudzās reliģijas, lieto veselības nolūkos vai pat politiskā cīņā. Mēs katru gadu esam aicināti atklāt kas unikāls ir kristīgajā gavēšanā, lai nebūtu tā, ka mēs ievērojam tikai kādu vispārcilvēcisku praksi, kas mūs neatšķir no šis pasaules. Mēs varam atminēties iepriekšējās svētdienas Evaņģēlija vārdus: “Vai arī pagāni nedara tāpat?” (Mt 5,47). Mēģināsim noskaidrot vienu no aspektiem, kas piešķir mūsu gavēnim īpašu kristīgu raksturu. 

Šīs svētdienas Evaņģēlijā mēs lasām par Jēzus kārdināšanu jeb pārbaudīšanu tuksnesī. Ko mums var iemācīt šīs Evaņģēlija fragments par gavēšanu? Domājot par šo Evaņģēlija fragmentu, jāņem vārā tas, ka Ādams tika kārdināts un padevās kārdinājumam, bet Jēzus pārvarēja kārdinājumu. Ādama krišana izsauca viņa padzīšanu no paradīzes un nāvi. Jēzus uzticības augļi iznīcināja nāvi un ļāva cilvēkiem atgriezties paradīzē. Kāds tam sakars ar gavēni? Runājot Radīšanas grāmatas valodā: ja es ticu ēdienam, pasaulei, sev kā labā un ļaunā kritērijam, varai u.t.t., tad apšaubu Dievu kā patiesu ticības objektu un dzīvības avotu. Viss, kas nav Dievs var kļūt par elku, dzīves avotu un principu, un rezultātā cilvēku šīs lietas, idejas vai cilvēki paverdzina. Cilvēks var domāt, ka tic Dievam, bet Dievs nav viņa dzīvība, barība un esības jēga. Dzīves moto “no maizes vien” (Mt 4,4) nenostāda Dievu cilvēka dzīves centrā, jo cilvēks nevēlas nomirt sev kā to izdarīja Jēzus Kristus: “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man! Jo, kas grib glābt savu dzīvību, to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis dēļ, tas to atradīs” (Mt 16, 24-25). Tā ir kristību pieredze un kristīgā garīguma būtība. Gavēnis ir laiks, kad intensīvu apceram savas ikdienas ticības saistību ar šo nomiršanu sev jeb kristību sakramenta centrālo vietu savā dzīvē.

Baznīca gavēnī aicina mūs atbrīvoties no viltus pašvērtībām. Lieldienu noslēpumu atklāšana savā dzīvē ir gavēņa mērķis. Ticīgiem arī jāapzinās, ka ir reāli jāskaras ar trīs kārdinājumiem savā dzīvē. Pirmais kārdinājums, ir tas, ka no Kunga esam saņēmuši Dieva vārdu, ka Viņš mūs mīl un nes mūsos patieso dzīvību. Dieva griba un saistītais ar to Viņa plāns mūsu dzīvei ir jāatklāj Svēto Rakstu gaismā. Jēzum nevajadzēja pārliecināties par savu Dieva Dēla cieņu, jo Viņa vara balstījās paklausībā, kalpošanā un uzticībā Tēvam un Viņa vārdam. Dievs ir tas, kas cilvēkam atklāj patieso dzīves veidu, kurš ir tāls no dominēšanas mehānismiem. Šajā dzīves veidā nav svarīgi tikai tas, “kas no mutes iziet” (Mt 15,11), bet pāri visam ir tas, kas “kas iziet no Dieva mutes” (Mt 4,4). Kunga vārds dod dzīvību un izturību. Evaņģēlists Matejs mums atklāj Jēzu kā patiesa cilvēka tēlu, kurš ir jūtīgs pret citiem un paklausīgs Tēvam. 

Otrkārt, uzticība Kungam palīdz pārvarēt lielus pārbaudījumus nepieprasot no Viņa brīnumus, jo patiesā dzīve īstenojas ikdienā! Treškārt, visa veida sasniegumi var padarīt cilvēku atkarīgu un padotu pasaules lietām, jo patiesa uzticība un gods ir jāatdod Dievam. Šo kārdinājumu sātans neiesāka ar vārdiem, bet “rādīja Viņam visas pasaules valstis un to godību” (Mt 4,8) un aicina atdod viņam godu metoties viņam priekšā uz vaiga. Šāda stāja izsaka cilvēka žestu, kas krīt valdnieka priekšā atzīstot viņu par dievišķu un savu atkarību no tā. Šajā brīdī seko spēcīga Jēzus atbilde. Jēzus atmaskoja velna varu, kura vēlas manipulēt ar cilvēku un pieprasa sev pielūgsmi, un tādā veidā atraujot cilvēku no attiecībām ar Tēvu. Cilvēks nevar kalpot diviem Kungiem (Mt 6,24). Visi kārdinājumi, kurus piedzīvo cilvēku ir ietverti vienā drāmā: saraut saites ar Dievu un veidot savu dzīvi bez Dieva vai arī izmantojot Viņa vārdu savās interesēs. Jēzus šajā kārdināšanas ainā tiek parādīts kā persona, kas sniedz katram cilvēkam dzīves modeli un neļaujas iesaistīties dialogā vai flirtā ar melu tēvu - velnu. Ļaunuma iepazīšana ir bezjēdzīgs process un Jēzus to nekādā ziņā nevarēja uzsākt.

Izsalkums ir laiks, kad mēs aptveram savu atkarību no kā cita - pārtikas, un parāda, ka mūsos pašos nav dzīvības. Tas pats attiecas uz mūsu esību, kurā nav pašai sevī dzīvības, ir tikai ievainots un bailīgs “es”, kurš nevēlas nokāpt no savu iluzoriskā troņa. Kristīgā ticība un gavēnis īpašā formā aicina mūs iziet no mums pašiem, lai ieraudzītu, ka es dzīvoju “no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes” (Mt 4,4), ka man ir jāsastopas ar dzīvo Dievu un brāļiem un māsām Kristū. Tas ir ceļš, kurā mēs nomirstam sev, lai augšāmceltos jaunai dzīvei. Gavēšanas un atsacīšanās laikā jāuzdod sev jautājums: no kā ir atkarīga mana dzīve un atbildot uz šo jautājumu mēs pieredzam kārdinājumus. Tad kas ir kristīgā gavēšana? Tā ir ieiešana un piedalīšanas Kristus dzīves noslēpumos. Gavēņa kontekstā sastopas divi noslēpumu: Kristus kārdināšana tuksnesī un krusta nāves noslēpums, kuros mums jāmācās saskatīt atbrīvojošais spēks no pasaules monopola mūsu esības uztura nodrošināšanā. Protams, ka mēs lietojam pārtiku un šīs pasaules lietas, bet tajā un pāri visam mums jāprot atpazīt Kungu. No ikdienas dzīves zinām, ka pāreja no pasaules kā jēgas uz Kungu kā dzīves centru ir ļoti ķēpīga un sāpīga mūsu vecajam cilvēkam - Ādamam mūsos, un tāpēc nemitīga kristību žēlastības aktualizācija savā dzīvē ir viens no galvenajiem kristieša aicinājumiem visā dzīves garumā. 

br. Jānis Savickis OFMCap