Lapas

8.31.2023

Jer 20, 7-9, svētdiena XXII, A

Jer 20, 7-9

 Jeremijs lūgšanā, manuskripts no Nīderlandes, 1465
​​Jeremiah at prayer - 1465 - KB, National Library of the Netherlands,
Netherlands - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056113886

Starp Vecās Derības praviešiem Jeremiju mūsdienu lasītājs var atklāt kā sev vistuvāko un cilvēciskāko, jo viņš piedzīvoja šaubas, cīņas un stīvēšanos ar Dievu. Izraelis nepazina līdz Jeremijam tādu pravieti kā viņš. Senākie pravieši reti runāja par sava aicinājuma personiskajām pieredzēm un tikai Jeremijs sāka atklāti par to rakstīt kā mēs to varam lasīt šīs svētdienas lasījumā. Tie pravieši, kas dalījās ar savu aicinājumu, norādīja arī uz noslēpumaino piespiešanu, kuru pieredzēja negaidītā brīdī un Kungs neļāva viņiem izmantot savas maņas un nekādi nevarēja pretoties. Jeremija grāmatā var atrast izteikumus, kas reālistiski apraksta šo stāvokli: “Es, pilns Kunga dusmu, knapi turos izliet tās pār bērniem ielās un pār jaunekļu pulku” (Jer 6,11, sal. 15, 17; 20, 7). Jeremija dzīve salīdzinot ar citiem praviešiem izceļas ar lielāku piespiešanas aspektu, tomēr tas nenozīmē, ka viņš nebija brīvs savās izvēlēs Dieva priekšā. Viņš Dieva gribu īstenoja, bet kāds varētu  uztvert veidu kā viņš aprakstīja krīzes brīžus par zaimošanu (Jer 20, 7.14). Dieva gribai teikt nē var šķist kā zaimi, tomēr šeit jāskatās dziļāk, jo šeit ir apslēpta liela un kvēla mīlestība, kas arī savādāk nespēj reaģēt uz grūtībām un Kungu. Tas, ko viņš pieredzēja bija daudz spēcīgāks par viņu pašu: uguns, kas kvēloja un nevarēja to apdzēst vai savaldīt. Pravieša lūgšanas vārdi bija visai drosmīgi un īpaši tas izpaužas viņa pārdomās par savu aicinājumu.

Par kādu dzīves posmu pravietis rakstīja? Viņš pieredzēja cilvēku vienaldzību un kaut ko vēl spēcīgāku - Dieva “klusēšanu”. Jeremijs cieta no dubultas vientulības: tautas vidū un Dieva klātbūtnē. Jāuzsver, ka viņš nenožēloja savu aicinājuma izvēli, bet viņa gaušanās par vientulību un atmešanu bija tikai zīme tam, ka bija īslaicīgi apmaldījies savā dzīves ceļā. Uzticība savam aicinājumam un piesaistīšanās Kungam viņu nekad neatmeta, bet šaubu brīžos vēlējās vien nedaudz izpratnes un atbalsta vismaz no Kunga. Pravieša Jeremija vārdi Kungam: “Tu mani pierunāji, Kungs, es ļāvos pierunāties” (Jer 20,7) bieži tiek lasīti saistībā ar aicinājumu un dažādās liturģiskās svinībās ar mērķi uzsvērt izvēli par labu Dievam veltītai dzīvei, tomēr pašā grāmatā šiem vārdiem ir negatīva pieskaņa. Ebreju valodā burtiski šie vārdi tulkojas kā “piemānīji mani, uzliki man lamatas, izrādīji pret mani pārspēku”. Vārds “pierunāt”, kuru lietos Jeremijs saistās ar meitenes pavedināšanu. Dievs izturējās pret Jeremiju kā vīrietis, kurš pavedina meiteni, tāda kā meitenes naivuma izmantošanu, lai iegūtu viņu savā varā. Pravietis nonācis pie atziņas par savu aicinājumu sāka par to runāt un sūdzēties, jo nevēlējās pravietot, bet Kungs ieveda viņu lamatās, jo domāja, ka saņems ko citu. Pravietis neapsūdzēja sevi, ka kļūdīgi atpazinis savu aicinājumu. Viņš apzinājās, ka tas tā nav un atzinās, ka mēģināja atbrīvoties no šī kalpojuma, taču viņam tika uzticēts vārds bija kā iekšējais uguns, kas bija spēcīgāks par īslaicīgām emocijām. Viņam nekas cits neatlika kā kļūt par pravieti. Jeremijs uztvēra to kā piespiešanu, lai sekotu Kungam, kurš neteica, kas viņu nākotnē gaida: Kā tas var būt, ka Tu mani ievedi šādā smagā situācijā? Būtībā Jeremijs jutās piemānīts, jo viņam tika uzticēta misija, bet Kungs nebrīdināja viņu par paredzamajām briesmām un izmantoja to, ka viņš bija jauns un nepieredzējis.

Pravieša vārdi no vienas puses biedē, bet no otras - pievelk, jo izsaka satraukumu pravietī, kurš saprata, ka Kungs ir varens un bargs, tomēr Viņam var uzticēties. Katrs ticīgais var pieredzēt divejādas sajūtas, jo ievērojot Kunga likumus, Baznīcas dzīves ikdienu vai aicinājuma īstenību var nonākt sarežģītām situācijām. Tad var rasties pārmetumi un pretenzijas: Kungs, kāpēc ar mani tas notiek? Vai labāk neko neizvēties un nedarīt? Ko es tādu izdarīju, ka ar mani kaut kas tāds notiek? Vai tas ir kāds sods? Tie ir ļoti personīgi un spēcīgi jautājumi, jo pieskaras ticības dzīves pamatiem: es uzticējos Tev Kungs, pieņēmu tavu vārdu un solījumu, bet necerēju, ka kaut kas tāds ar mani var notikt. Šādas situācijas var izsaukt nožēlu par Kunga ceļu izvēli un neuzticību Viņa vārdam, jo ja tik slikti ir tagad, vai tālāk nebūs vēl grūtāk. Jeremija sūrošanās kļūst par lūgšanu un tas visu šo grūto pieredzi maina, jo pravietis paliek uzticīgs ticības garam kā to var lasīt Psalmos un Ījaba grāmatā, kur nelaimē tiek saglabāta ticība. Mēs arī varam justies, ka esam ļāvušiem ilūzijām par ticības ceļu un redzam, ka Baznīca un ticīgie nav tādi kādus cerējām sastapt, un sirdī ienāk vilšanās un neziņa. Tas, protams, nav tas, ko varētu gaidīt no pestīšanas žēlastības ceļa. Tā ir patiesa krusta pieredze un Svētie Raksti atgādina, ka tā nav viegla lasāmviela, kas nomierina un nes skaidrību, bet gan bieži rada nemieru un neziņu, jo ļauj mums nostāties Dieva noslēpuma priekšā. Ticības dzīve ar dažādajiem aicinājumiem nav nekāda privilēģija, kas atbrīvo no krīzēm un kāpšana pa karjeras kāpnēm, bet Dieva gribas pildīšana, kur Dieva vārds ir spēcīgs un patiess, kuru nevar ignorēt un pakārtot savām personīgajām interesēm, spītam vai vēlmei palikt malā. Kungs uztur savus bērnus žēlastībā un nobriešanā, lai viņi nepadotos īslaicīgām sajūtām un untumiem, bet paliktu uzticīgi Dieva gribai.

br. Jānis Savickis OFMCap

8.24.2023

Is 22, 19-23, svētdiena XXI, A

Is 22, 19-23

sv. Pēteris ar atslēgām
manuskripts no Nīderlandes, 1250-1275

St. Peter holding a key - KB, National Library of the Netherlands,

Netherlands - Public Domain.

https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056114188

27. augustā Dieva vārda liturģija piedāvā fragmentu no Isaja grāmatas, kur aprakstīts kā viens no Dāvida nama pārvaldniekiem vārdā Šebna tiek nomainīts ar citu - Eljākīmu. Šis lasījums ļauj labāk izprast šīs svētdienas Evaņģēliju (Mt 16, 13-20), jo abos lasījumos izskan vārdi par atslēgu došanu, kas senatnē saistījās ar pārvaldnieka amatu, personu, kas ieņēma otro vietu valstī aiz ķēniņa. Eljākīms saņems “Dāvida nama atslēgu viņam plecos - ko viņš atslēgs, to neviens neaizslēgs, ko viņš aizslēgs, to neviens neatslēgs” (Is 22, 22). Ja iepriekšējā svētdienā Dieva vārds aicināja uz atvērtību, tad šajā svētdienā šī doma, protams, paliek spēkā, tomēr tiek uzsvērts, ka Baznīca nevar pakļauties pasaules ietekmei. Pirmkārt, kristticīgajam jābūt ar ticību un izpratni par Jēzu Kristu, kas nav maldīga vai kļūdīga. Autentiskas ticības piemēru Evaņģēlijā parāda Pēteris, kurš arī saņēma atzinību no Kunga un “Debesu valstības atslēgas” (Mt 16, 19). Pravietojums Šebnam (Is 22,15-25) ir ievērojams, jo tie ir vienīgie Isaja vārdi pret kādu konkrētu personu. Isajs viņam uzbruka, jo Šebna vēlējās izcirst klintī sev kapa vietu, kas bija paredzēta dižciltīgajiem, kā arī uzstājās pret viņa ārišķīgo un grezno ratu izmantošanu (Is 22,16.18). Pravietis parādīja, ka viņš pats nekad neizmantos kapu, jo viņš tiks aizvests prom vardarbīgi un mirs gūstā. Līdz grāmatas 36. nodaļai Šebna bija nedaudz pazemināts amatā un viņu aizstāja Eljākīms, kā Isajs pravietoja (Is 22,20-24), bet Isaja vārdu pilnīga piepildīšanās faktiski nav Vecajā Derībā pieminēta, bet piepildījās Jaunajā Derībā.

Pravieši bieži vērsa savus vārdus pie sabiedrības vadības, jo vadītāji parasti noteica tautas virzību. Ticīgi vadītāji atnesa atjaunotni, bet ļaunie vadītāji nesa postu. Šebna un Eljākīms piedāvāja divus piemērus sliktas un labas vadības sekām. Šebna kalpoja par pils ierēdni un vārds “pārvaldnieks” (ebr. soken), kas tiek lietos lai aprakstītu viņa darbu, uzsver, ka Šebnas uzdevums bija uzticīgi pārraudzīt to, kas viņam nepiederēja. Viņa tituls “atbildīgs par pili” jeb “pār namu” raksturo vienu augstu amatu ar autoritāti, tomēr Šebna izmantoja savu stāvokli savā labā. Viņš izgreba sev milzīgu kapu, lai pēc viņa nāves citi viņu atcerētos kā izcilu cilvēku, taču Dievam bija citi plāni. Isajs paziņoja, ka Dievs iecels Eljākīmu kā Šebnas aizstājēju un Eljākīmu paaugstināšana un Šebnas pazemināšana amatā bija notikusi Sanheriba iebrukuma laikā (701.g. pirms Kr.). Eljākīma kalpa stāja ļāva viņam pienācīgi lietot savu autoritāti un viņš kā Dieva kalps un tēvs savai tautai, kuru vadītu ar līdzjūtību un nodrošinātu stabilitāti. Diemžēl Eljākīms arī neizturēja (Is 22,24–25), jo cilvēki pie viņa vērsās arvien vairāk, bet viņš nevarēja izturēt šādu slodzi. Pravieša Isaja vārdi bija brīdinājums: pat Dieva kalpiem ir savas robežas. Galu galā cilvēkiem bija jāmeklē sava drošība Kungā, nevis Eljākīmā vai kādā citā zemes vadonī. Taču Eljākīms nespēj izturēt atbildības nastu un atkal atklājās cilvēka centienu ierobežojumi.

Isajs iezīmēja uzticama pārvaldnieka tēlu, kurš apzinās, ka viņa uzdevums ir veicināt tautas labklājību. Eljākīms nemeklēja savu personisko labumu, bet bija Dieva nozīmēts savā amatā un saņēma Kunga kalpa titulu. Šis lasījums dod ieskatu kādam jābūt ideālam kalpam, kā laba tēva modelis, kas pārvaldītu Izraeli un atbild Dieva priekšā, un apzinas, ka viņam ir iebobežota Dieva dota autoritāte. Visinteresantākie ir vārdi par varas atslēgām, jo sasaucas ar Jaunās Derības tekstiem. Atklāsmes grāmatā Kristus ir parādīts kā “Patiesais, kam pieder Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēgs, un kas aizslēdz, un neviens neatver” (Atkl 3,7). Ja jūdi Isaja vārdus neuztvēra kā mesiāniskus, jo pārvaldnieks nevar reprezentēt mesiju, tad apustulis Jānis rakstot Atklāsmes grāmatu nedaudz pamainīja atslēgas piederību: no Eljākīma pie Dāvida un Kristus nenes atslēgu, kas atver Dāvida namu, bet paša Dāvida atslēgu. Isaja pravietojums Evaņģēlijā arī spēlē lielu lomu (Mt 16,19), lai aprakstītu Pētera autoritāti. Evaņģēlists Matejs atslēgas nepiedēvē Kristum, bet Pēterim un tas vairāk saskan ar Isaja pravietojumu, kur atslēgas ir karaļnama pārvaldniekam. Dāvida atslēgu Isajs pieminēja saistībā ar atbildību, jo atslēga bija svarīgs priekšmets, kas varēja būt ielikts jostā vai pārmests pār plecu, un uzsvēra Dieva doto atbildību, kas bija saistīta ar to, lai to izmantotu ķēniņa interesēs. “Aizvērt” un “atvērt” nozīmē tiesības pieņemt lēmumus, kurus neviens nevarētu ignorēt un tāda ir priekšvēsture atslēgas varas došanai Pēterim (Mt 16,19) un pēc tam Baznīcai (Mt 18,18), tomēr augstākā vara pieder Kristum (Atkl 3,7-8). Tikai Kungam Jēzum ir tiesības ievest cilvēkus valstībā un Viņa atslēga atklājās ciešanās un nāvē uz krusta, jo Viņš saņēma krusta atslēgu uz saviem pleciem, kas atver debesis.

br. Jānis Savickis OFMCap

8.19.2023

Is 56, 1. 6-7, svētdiena XX, A

Is 56, 1. 6-7

pravietis Isajs, manuscripts no Zalcburgas,
Austrija, 1432-1435
Isaiah - Institute of Material Culture of the Middle Ages
and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND. 
https://www.europeana.eu/item/15501/005365
“20. augusta svētdiena turpina lasījumu ciklu par jauno kristīgās kopienas dzīvesveidu. Šajā svētdienā Evaņģēlija lasījums atklāj kā šī kopiena ir atvērta uz visiem cilvēkiem. Baznīcas locekļi tiek nosaukti par "bērniem" un "avīm"; par tiem, kas pieredz mīlestību un Dieva gādību.”* Kristiešiem ir jāspīd ar savu mīlestību uz visu pasauli. Evaņģēlijā Jēzus nepakļaujas mācekļu spiedienam un pieņem tradicionāli atmestu cilvēku un uzsāka ar viņu dialogu, kas ievedīs viņu ticībā. Lasījums no pravieša Isaja grāmatas ielūdz atmestos. Dieva vārda liturģijas ietvaros pravietis vēsta par Kanānas sievieti un visu cilvēku iekļaušanu Jēzus Kristus Mistiskās Miesas Svētnīcā, kas ir Baznīca. Dieva taisnība atklājas divās šķautnes: taisnīgumā jeb godīgā rīcībā un pestīšanā, jo Dieva taisnība ir vērsta uz labošanu, nevis tikai uz nosodīšanu (skat. Rom 3,21-26). Svešzemnieki iepazīs Kungu un pielūgs Viņu Svētnīcā: “lūgšanu namu visām tautām” (Is 56, 7), bet tas nebūs automātisks un ārējs notikums, bet tā būs eksistenciāla un morāla izvēle visiem tiem, kam būs atvērta sirds un tīra sirdsapziņa.

Kungs mudina savus ļaudis veicināt taisnīgumu un dievbijīgu dzīvi, jo apsolītā glābšana ir tepat aiz stūra. Īpašs uzsvars ir uz sabata ievērošanu un labu rīcību. Sabata ievērošana attiecas uz pirmajiem baušļiem un Dieva autoritātes atzīšanu, bet taisnīga rīcība uz baušļiem, kas veicina cieņu pret savu un citu cilvēku dzīvi, dzīvību un īpašumu. Pēc tam, kad Kungs ir uzsvēris nepieciešamību no jauna uzticēties Dieva likumam un tā sabiedriskā taisnīguma principiem, Kungs paziņoja, ka ir gatavs paplašināt derības tautas kopienas rindas (Is 56, 3–8). Kungs atvērs Svētnīcas durvis ārzemniekiem un einuhiem, kuri abi iepriekš bija izslēgti no pielūdzēju kopienas (At 3,1-8). No šī brīža personas etniskā piederība vai fiziski defekti vairs neizslēgs cilvēkus no kulta. Šī iespēja pievienoties ticīgo jūdu tautai atspoguļoja Salomana vēlmes īstenošanos, lai Svētnīca kļūtu par pielūgsmes centru visām tautām (1 Ķēn 8, 41-42).

Šīs svētdienas fragmentā lasām par svešzemnieku (Is 56, 3.6-7) un ebreju vārds, kuru lieto pravietis “ben-nekar” nozīmē svešinieku, kurš nedzīvo Izraelī jeb cits cilvēks, kuram nebija ieeja svētnīcā (Ez 44, 7.9), Pashas svētkos (Izc 12, 43), upuru salikšanā (Lev 22,25). Psalmu grāmatā varam lasīt dievbijīga jūda attieksmi pret šiem cilvēkiem: “Izrauj mani, atpestī mani no svešinieku (ben-nekar) rokām, kuru mute runā melus, un viņu labā roka ir viltus pilna” (Ps 144, 11). Pravietis Isajs pretēji šai domai parāda Dievu, kurš ved svešiniekus pie sevis uz Svētnīcu, kur viņi varēs pielūgt Kungu un salikt Viņam upuri. No tiem, kas tiek pielaisti pie Svētnīcas un baušļiem tiek prasīta ticības prakse: pirmkārt, sabata ievērošana (Is 56, 4.6), kas bija derības zīme ar Kungu (Izc 20, 8-11), atceres laiks par atbrīvošanu (Izc 23, 12; At 5, 12-15), atsauc atmiņā radīšanas notikumā iedibināto kārtību un to, ka Kungs par mums rūpējas (Izc 20,11) un svētuma zīme (Izc 31, 12-17). Otrkārt, iekļaušana derībā (Izc 56. 4.6) un, treškārt, tā rezultātā viņu priekšā atvērās Svētnīcas durvis, kur Kungs ar savu varu ļauj apiet kulta noteikumus, kas aizliegtu svešiniekiem piedalīties tajā. Svētnīcu atvēšana svešiniekiem senatnē nebija kaut kas pašsaprotams, jo ražādās reliģijās bija savi priekšraksti, normas, rituāli un piederība valstij, kas liedza šai sfērā lielu brīvību, bet Atklāsmes Dievs sola atvērtību.

Kunga tauta gan Vecās Derības, gan Jaunās Derības laikā vienmēr ir saskārusies ar līdzdalībnieku problēmām. Mateja Evaņģēlijā Jēzus citē šo Rakstu vietu: “manu namu sauks par lūgšanas namu” (Mt 21, 13). Ja šo vārdu iecere bija Dieva solījums par Svētnīcu, tad Jēzus izmantoja šo pravietojumu kā apsūdzību jūdiem, jo svētnīca nebija kļuvusi par lūgšanu namu visām tautām, bet citējot pravieti Jeremiju Kungs teica, ka svētnīca ir kļuvusi par “laupītāju midzeni” (Mt 21,13; Jer 7,11). Pravietojuma piepildīšanās Vecajā Derībā tika gaidīta pēc Babilonas trimdas, tomēr vēstures notikumu gaitā piepildījās Jaunajās Derības ticīgo kopībā, kurā pagāni ieguva pieeju Dievam caur Jēzu Kristu (Ef 2,11-22; Gal 3,28). Šī Jaunās Derības kopiena vairs nav saistīta tikai ar Desmit baušļiem un sabata noteikumiem (Ef 2,15; Kol 2,16), jo Kristus ir piepildījis likumu (Mt 5,17). Kristus izveidoja tautu, kas ar Gara dāvanu ievēro bauslības būtību (Mt 22,37-40). Tai vietā, lai nest upurus uz Svētnīcu, jaunās derības tauta kļūst pati par Dieva Svētnīcu (Ef 2,21–22) un svin Vissvētāko upuri, kas padara iepriekšējos novecojušus (Ebr 7,27; 9,29). Tai vietā, lai ievērotu sabatu, šī jaunā pielūdzēju tauta caur ticību ieiet pastāvīgā “sabata atpūtā” (Ebr 4,3.9), kas atbrīvo viņus no centieniem izpatikt Dievam (Ebr 4,10).

* Mt 15, 21-28 https://www.facebook.com/notes/1222796491426826/

br. Jānis Savickis OFMCap

8.03.2023

Rom 9, 1-5, svētdiena XIX, A

Rom 9, 1-5

Apustulis Pāvils raksta vēstuli Romiešiem
manuskripts no Vācijas, 1441/1449**
13. augusta svētdienā kā otro lasījumu Baznīca piedāvā fragmentu no Pāvila vēstules romiešiem 9. nodaļas. Vēstules vidusdaļas nodaļās (9.-11.) Pāvils pamato, ka jūdiem un pagāniem jānāk pie Dieva ar vienādiem nosacījumiem. Vēstules 9-11. nodaļas ietver īpašu vēstures teoloģiju, kurai daudzus gadsimtus Baznīca nepievērsa uzmanību un arī mūsdienās kristiešiem ir nezināma. Ja šī vēstures teoloģija būtu palikusi klātesoša kristiešu teologu un ticīgo prātos, tad nekad nevarētu pastāvēt kristīgais antijūdaisms, kas galu galā padarīja iespējamu Aušvices nāves nometni. Pāvils šo teoloģiju uzsāka ar tā visa uzskaitīšanu, ko Dieva mīlestība dāvāja izvēlētajai Izraela tautai. Vislielākās ciešanas un skumjas Pāvilam sagādāja tas, ka Kristus izsauca ieļaunojumu lielai Izraela tautas daļa un viņš nespēja samierināties, ka tikai maza tautas daļa ieticēja Mesijam un veidoja Baznīcu. Pāvils jautāja sev kada ir jēga Dieva plānā lielākās tautas daļas neticībai.* Pāvils gribēja atbildēt uz jautājumu, kurš nodarbināja daudzus kristiešus. Kā Evaņģēlija vēsts saskanēja ar ebreju tautas priviliģēto stāvokli? Vai Dievs viņus noraidīja? Vai viņš bija mainījis savus plānus?

Pāvils savās vēstulēs nepopularizēja apgaismota un nesatricināma cilvēka idejas un pats domāja un rīkojās ar milzīgu enerģiju un degsmi. Viņam bija praviešu dedzība un viņu ļoti satrauca Izraela tautas situācija (Rom 9,1-3), kristiešu draudžu apstākļi (1 Kor 6,1-11) un radības ciešanas (Rom 8,18-23). Pāvils rakstīja arī par sirds mieru, bet tas nav stoiķu miers, kurā var paslēpties savā “es”. Tas ir miers, kas nāk no sekošanas Jēzum Kristum. Tas ir Svētā Gara miers.*** Apustuļa Pāvila vēstulēs pasaule nav neitrāla vai izplūdusi un arī personīgās reliģiskās jūtas viņš izpauž reti, jo viņa domāšanas veidu ietekmēja Izraela gudrības tradīcija ar savu dzīves-nāves duālismu, kopienas koncepcija (Dieva tauta), ekleziālā doma un orientēšanās uz Toru. Pat izpratnes formulēšanā par garīgo ekstāzi viņš izvairās no subjektīvisma. Viens no gadījumiem, kad Pāvils izsaka jūtas ir lasāms šajā svētdienā (Rom 9,2) un izrāda raizēs par savu tautu, bet arī šeit valodā izmanto “juridiskas metaforas” (sal. Rom 9,1.3; sal. 11, 1-2a). Pāvilu vairāk interesēja saprāts, griba un dalība Dieva atklāsmes notikumos un īstenībā (piem., Baznīca), kas izaug no šiem notikumiem.**** 

Šajā fragmentā Pāvils dalījās ar savas sirdsapziņas pieredzi apzinoties, ka Svētais Gars ir klātesošs viņa dzīvē un apliecināja savas dziļās sirds sāpes par to, ka lielākā daļa ebreju noraidīja Evaņģēliju. Viņa vēlme pēc viņu pestīšanas bija tik spēcīga, ka viņš gribēja, lai viņš tiktu nolādēts un atdalīts no Kristus par saviem tautiešiem, izraēliešiem. Pēc tam Pāvils uzskaitīja astoņas privilēģijas, kas piederēja Israēlim kā Dieva izvēlētajai tautai. Par savas runas ticamības liecinieku Pāvils ņēma savu sirdsapziņu, kas palika ciešā saistībā ar Svēto Garu. Sirdsapziņa ir neatņemama cilvēka personas sastāvdaļa un jaunums šajā pirmajā teikumā ir sirdsapziņas savienošana ar Svētā Gara darbību. Arī vārdi “es saku patiesību Kristū” parāda, ka abas dievišķās personas tiek piesauktas kā liecinieki apustuļa vārdiem. Ticība vēl spēcīgāk uzsver un paaugstina sirdsapziņas lomu, jo ticība apgaismo to un pateicoties tam tā kļūst skaidrāka. Pāvils pazīst pieredzi, kurā “sirdsapziņa apliecina Svētajā Garā” (Rom 9,1). Kristietim darboties saskaņā ar ticību un sirdsapziņu ir viens un tas pats. Ticība apgaismo sirdsapziņu, bet sirdsapziņa sargā ticību, jo ticības noslēpums labi tiek saglabāts “tīrā sirdsapziņā” (1 Tim 3,9).

Iepriekš vēstulē (Rom 8, 35.38) Pāvils uzsvēra to, ka nekas nevar ticīgo atdalīt no Dieva un Kristus mīlestības, bet šīs svētdienas fragmentā raksta pilnīgi ko citu, ka ir gatavs būt “nošķirts no Kristus, par labu saviem brāļiem” (Rom 9,3). Pāvils bija gatavs būt nolādēts (gr. anathema), atsvešināts, atdalīts, lai kalpotu saviem brāļiem un savai Izraela tautai. Pāvila stāja atgādina Mozus rīcību, kas Sinaja kalna pakājē aizbilda par savu tautu: “piedod viņu grēkus, un ja ne - izdzēs mani no savas grāmatas, ko tu esi rakstījis” (Izc 32,32). Mozus bija gatavs tiks izdzēsts no dzīvības grāmatas, jo svarīgāk viņam bija tas, lai tautai tiktu piedoti grēki, tomēr Dievs neļāva Mozum sevi upurēt par tautu (Izc 32, 33-34). Pāvila un Mozus situācijas atšķiras, un Pāvila priekšā nestāvēja tik dramatisks notikums, tomēr tas nenozīmē, ka iekšējais pārdzīvojums viņam būtu mazāks nekā Mozum. Pāvila mīlestība un griba upurēt sevi par savu tautu nepiepildījās kādā īpašā veidā, bet ja pieņem viņa uzticību un moceklību, tad viņš atdeva savu dzīvību par to un palika dzīvības grāmatā.

Pāvils uzskaitīja svarīgus Izraela tautas dzīves elementus: 1) dēla tiesības (Izc 4,22); 2) godība (Izc 16,10; 24,17; 40,34; 1 Ķēn 8,11); 3) derības (Rad 15,18; 2 Sam 7,12-16; Jer 31,31-34); 4) bauslība (At 5,1-22); 5) dievkalpojumi, 6) apsolījumi (Mesija nākšana), 7) tēvi (Mat 1,1-16; Rom 1,3) un pievieno vēl, ka 8) Kristus miesā nāca no Izraela. Jāievēro, ka vārds “derība” šeit tiek lietots daudzskaitlī un tādā veidā Pāvils norāda uz derībām ar patriarhiem vai derības atjaunošanām Vecajā Derībā. No tēviem jeb Dāvida pēcnācējiem nāca lielākā žēlastība Izraelim, jo Kristus miesā nāca no viņiem, bet no otras puses Pāvils apliecina savu ticību Jēzus dievišķībai. Kunga piedzimšana miesā bija Viņa cilvēcības sākumu. Dievs izvēlējās Izraeli kā savas darbības vidi, kurā veica pestīšanu caur Jēzu Kristu, savu Svaidīto, Mesiju jeb Kristu. Vēstules romiešiem 9. nodaļa sākas ar dīvainu žēlabu un svinīguma apvienojumu. No vienas puses Pāvils vēlējās skaidri apliecināt kristiešiem, ka viņš sēro par Izraēlu, bet no otras puses pieminēja septiņas unikālas dāvanas, kuras Dievs bija uzticējis Izraēlam Sinaja kalnā. Nosauktās svētības, sākot no dēla tiesībām līdz patriarhiem, ir tās, kas iezīmē Izvēlēto tautas identitāti; tauta, kas ir nošķirta no citām tautām Kunga īpašajiem mērķiem. Taču ir arī astotā dāvana - Mesija - , un šeit radās problēma.​​​​ Pāvils pārdzīvoja, ka tik daudzi viņa tautieši bija atteikušies no šīs vainagojošās Dieva svētības viņa tautai (Rom 11,20.23). Katrs ticīgais arī ir aicināts nopietni ielūkoties sirdsapziņā un atpazīt, vai nav kādu svarīgu vai izšķirošu ticības vai morāles patiesību izslēdzis no savas dzīves.

* Gerhard Lohfink, No Irrelevant Jesus: On Jesus and the Church Today, Collegeville: Liturgical Press 2014 - 193.lpp.; Gerhard Lohfink, Przeciw banalizacji Jezusa, Poznań 2015, 255.lpp.

** Paul writing to the Romans - Heidelberg University Library, Germany - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/206/item_Q5RERZZZA4EIWMHFFUOVPLV5IDQMIGEC

*** Gerhard Lohfink, Heaven and Earth: New Explorations of Great Biblical Texts, Liturgical Press 2022 - 332.lpp.

*** Klaus Berger, Identity and Experience in the New Testament, Minneapolis: Fortress Press 2003 - 132.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

8.01.2023

2 Pēt 1,16-19, Kunga Pārveidošanās svētdiena

2 Pēt 1,16-19

Apustulis Pēteris
manuskripts no Florences, Itālijā
14.gs. pēdējā dekāde*
Otrais lasījums Kunga Pārveidošanās svētdienā ir ņemts no Pētera Otrās vēstules, kurā varam lasīt tādu kā apustuļa Pētera garīgo testamentu, kura mērķis ir stiprināt ticīgos pret draudošajām briesmām. Autors savā vēstulē cīnījās ar maldu mācībām un uzsvēra, ka ticība atvēr uz Dieva solījumiem un dalību Viņa dievišķajā dzīvē. Tieši šādā kontekstā vēstulē tiek pieminēta Pārveidošanās un patiesība par šo notikumu ir pretnostatīta mītiem. Pēteris kā Kunga Pārveidošanās aculiecinieks uzsvēra notikuma godību un parādīja, ka tas ir priekšvēstnesis atkārtotai Jēzus Kristus nākšanai. Pētera Otrās vēstules asi polemiskais tonis liek domāt, ka autors saskarās ar nopietnu uzticības krīzi agrīnajā Baznīcā, kas dziļi to ietekmēja. Jautājums bija par attiecību starp eshatoloģiju — kā Baznīca saprot beigu laiku — un ētiku — skatījumu uz morālo dzīvi. Autora morālās rūpes atspoguļojās valodas lietojumā, ka kristietība ir “patiesības ceļš” (2 Pēt 2,2), “taisnais ceļš” (2 Pēt 2,15) un “taisnības ceļš” (2 Pēt 2,21) — izteicieni, kas akcentē uzvedības veidus, nevis uzskatus.** Maldu sludinātāji nopietni apdraudēja ne tikai ticību pastarā dienai, bet arī kristiešu morālo stāju. Ticība fokusējas uz faktiem un tas ļāva Pēterim būt drošam par savu un kristietības nākotni, un ar spēku liecināja par savu pieredzi.

Otrā Pētera vēstule prasmīgi lieto grieķu-romiešu retorikas mākslu. Vēstule ir rakstīta, lai risinātu eshatoloģijas krīzi, ko izraisīja Kristus atgriešanās kavēšanās un viltus skolotāju parādīšanās kristiešu vidū. Kavēšanās noskaņā, šie viltus skolotāji noraidīja mācību par Kunga otrreizējo atnākšanu (gr. parousia; 2 Pēt 1, 16-21; 3, 1-4. 8-13) un gaidāmo tiesu (2 Pēt 2,3-10; 3, 1-7). Tas viss izsauca nemorālu uzvedību (2, 10-22). Pēteris izmantoja pārdomātu retoriku, lai kristiešus piekļautu Kristus apsolījumiem, apustuliskajai tradīcijai un atturētu viņus no aiziešanas no patiesības pie viltus skolotāju mācībām un uzvedības. Autors izmanto tiesu retoriku, lai atspēkotu viltus skolotāju apgalvojumus un atbalstītu apustulisko tradīciju par otrreizējo Kunga atnākšanu un tiesu, kā arī epideiktisku (svinīgu) retorika, lai apkaunotu viltus skolotājus un apgāztu viņu ētiku.*** Kāda varēja būt šī ētika? Kādu gadsmitu vēlāk sv. Irenejs no Lionas (130-202.g.) savā darbā "Pret herēzijām" (Adversus Haereses) pirmajā grāmatā aprakstīja visdažādākās gnostiskās mācības, kas kristieša ausij var likties smieklīgas. Piemēram, pastāv kāds eņģelis, kurš palīdz cilvēkam veikt grēcīgu darbu un mudina, lai nepietrūkst drosmes to darīt, jo pats eņģelis ir beigās atbildīgs par visu paveikto un cilvēks pat negrēko (Adversus Haereses I, 31.2).

Kristīgās kopienas patiesā ticība bija apdraudēta un uzbrukuma būtība bija saistīta ar ticību Jēzus otrreizējajai atnākšanai (gr. parousia). Pēteris aizstāvēja apustuļu mācību pret divām pretinieku apsūdzībām, ka Kristus otrā atnākšana ir mīts (2 Pēt 1,16-18) un to, ka pareģojums par otro atnākšanu nav patiess pravietojums ( 2 Pēt 1, 20-21). Šajā svētdienā apskatīsim pirmo izaicinājumu, kurā Pēteris atsaucās uz savu autoritāti par Pārveidošanās notikumu, ka tas norāda uz Jēzus otro atnākšanu. Vēstulē netiek pieminētas daudzās detaļas, kuras evaņģēlisti piemin aprakstot Pārveidošanos Tabora kalnā. Autors nepiemin, kas pavadīja Jēzu kalnā un norāda vien, ka pats bija tur klātesošs ar citiem. Pēteris nepiemin liecinieku reakcijas vai Mozus un Elijas klātbūtni. Svarīgi, ka Jēzus Pārveidošanos autors piemin ļoti vispārīgi, rakstot tikai to, ka viņš bija Jēzus godības aculiecinieks un ka Jēzus saņēma Dieva godu un slavu. Autors skaidri pavēsta par Tēva vārdiem un uzsver, ka viņš un citi to dzirdēja; tas autoram ir vissvarīgākais stāsta aspekts. Uzsvars ir uz vārdu avotu. Pētera vēstulē autors papildina evaņģēlija stāstījumus ar svarīgu elementu un nosauc Dievu par Tēvu. Salīdzinājumā ar evaņģēliju stāstījumu par Jēzus Pārveidošanos, vēstulē Jēzus pārtapšana tiek pakārtota vēstules mērķim, aizstāvēt parūziju.

Kristīgā ticība nebalstās gudros stāstiņos jeb grieķiski autors runā par mītiem (gr. mythois), bet gan patiesa ticība veidojas uz vēsturiskiem notikumiem, kurus apstiprina aculiecinieki. Vārdam mīts parasti ir negatīva pieskaņa vai nepatiess stāsts, piemēram, stāsti par dieviem. Mīti tiek pretnostatīti ticamiem stāstiem un aculiecinieku vārdi ir svarīga liecība, lai noskaidrotu notikumu vēsturiskumu. Pēteris uzsvēra Rakstu patiesumu un gnostiķu mītu jeb izdomājumu maldus, un dara to uzsverot Bībeles patiesumu, jo, piemēram, pravieši nerunāja savas kaprīzes, bet Dieva iedvesmotos vārdus. Cilvēkam nav jāseko gudri izdomātiem stāstiņiem, ja viņš var dzirdēt par Jēzus Kristus spēku un parūziju no aculiceniekiem. Katrs, kas ar ticību ir atvērts uz lieciniekiem var dzirdēt ticībā balsi no debesīm līdzīgi kā mācekļi Tabota kalnā. Pēteris necenšas uzspiest savu pasaules vai ticības koncepciju, bet paliek uzticīgs Tabora kalna pieredzei, kad Tēvs liecināja par savu Dēlu. Pēteris vienkārši stāsta, ko Tēvs teica par Jēzu un tā nebija apustuļa Kunga dzīves interpretācija. Viņš palika uzticīgs Tēva interpretācijai un neaizrāvās ar savu.

Pēteris aprakstīja neaizmirstamu Pārveidošanās notikumu un pēdējā fragmenta teikumā atgādina vēl par vienu Dieva Vārda veidu, rakstītu Vārdu, ko ir devuši pravieši. Būtiski ir apzināties šīs divas Dieva Atklāsmes formas, kas šai lasījumā izskan: Iemiesotais Vārds un rakstītais Svēto Rakstu vārds. Dieva balss uz kalna praviešu vārdus padarīja drošticamus, jo Pārveidošanās attēlo praviešu vārdu piepildīšanos. Vecās Derības pravietojums šajā notikumā piepildījās. Viena no jūdu tradīcijām “zvaigzni” (2 Pēt 1,19) no Skaitļu grāmatas (Sk 24,17) skaidro mesiānistiski un Vecajā Derībā Kunga nākšanu raksturo kā saullēktu (Mal 3, 20/4,2), jo Dievs nāks kā saule (Ps 84,12). Kunga Pārveidošanās ir viens no noslēpumainākajiem notikumiem Jēzus dzīvē un sagatavo mācekļus krusta notikumiem, Jēzus ciešanām un nāvei, lai sagaidītu augšāmcelšanās rītu. Tomēr augšāmcelšanās ir tikai priekštēls beigu godībai, kad Kristus nāks, lai iedibinātu Dieva valstību. Tabora gaisma ir arī parūzijas gaidīšana, kad nāks Kunga godība, bet tikmēr Svētā Gara klātbūtne un spēks Baznīcā uztur augšāmcelto dzīvi ticīgajos, kas savu piepildījumu sasniegs Dieva valstībā.

* Peter from BL Add 22310, f. 11 (2) - The British Library, United Kingdom - Public Domain.

https://www.europeana.eu/item/2059209/data_sounds_G70059_81b


** Carl Holladay, A Critical Introduction To The New Testament: Interpreting The Message And Meaning Of Jesus Christ, Nashville: Abingdon Press 2005, - 735.lpp.

*** Duane F. Watson, The Epistolary Rhetoric of 1 Peter, 2 Peter, and Jude / Reading 1-2 Peter and Jude, Atlanta: Society of Biblical Literature, 2014. - 55.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

7.25.2023

1 Ķēn 3, 5.7-12, svētdiena XVII, A

1 Ķēn 3, 5.7-12

Salomons lūdz gudrību
Manuskripts no Nīderlandes, 13.gs.
*
30. jūlija svētdienā Dieva vārds vēlas atklāt Dieva valstības noslēpumus, jo tā ir lielākā vērtība kāda cilvēkam dota un par to pavēsta šīs svētdienas līdzība par apslēpto mantu un pērli (Mt 13, 44-52). Dievs vēlas piepildīt visas cilvēka vēlmes un tāpēc cilvēkam ir jāpieņem lēmums, kas Dieva valstības dēļ pakārto visu dzīvi šai izvēlei un visas citas vērtības zaudē savu jēgu Kunga patiesības priekšā. Šādu lēmumu pieņēma Salomons, kurš ilgas dzīves, bagātības un ienaidnieku posta vietā izvēlējās “gudru un redzīgu sirdi” (1 Ķēn 3, 12). Kristus runāja par Salomona gudrību un norādīja, ka tā pārsniedz cilvēku gudrību. Pirmās Ķēniņu grāmatas 3. nodaļa ir viens no ievērojamākajiem Bībeles gudrības stāstiem un stingri ievieto gudrību praktiskajā un arī politiskajā kontekstā. Ar gudrību īstenota politika ir kā amatniecība, kura rada sabiedrisko līdzsvaru un skaistumu.

Kad Izraels sāka vairāk rūpēties par gudrību, tai bija izteikti laicīga pieskaņa un tā bija vāji saistīta ar reliģisko ticību. Salomona aprindās aforismos izteiktā gudrība tika praktizēta pirmām kārtām saistībā ar praktiskām prasmēm, kā arī ar visu veidu mīklām un pasakām par dzīvnieku un augu pasauli, un nevis ar abstraktu gudrības izpēti vai filozofisku Visuma apceri. Gudrība tika izmantota cilvēka sarežģītās dzīves problēmu risināšanai un mēģināja izveidot noteikumus veiksmīgai ikdienas dzīves nodrošināšanai. Izraels iepazinās ar kaimiņu tautu gudrībām un īpaša vieta šeit bija ēģiptiešiem, jo viņi bija īpaši dedzīgi sakāmvārdu gudrības kolekcionētāji un praktizētāji. Salomona laikā Izraels tika atvērta uz svešām kultūrām un tika nodibinātas saites starp kultūrām ar karalisko laulību palīdzību. Senā un praktiskā ēģiptiešu gudrība noderēja jaunajai Izraela valstij tāpat kā edomiešu un arābu sakāmvārdu gudrība.**

Izraela trešais ķēniņš Salomons tiek aprakstīts Pirmās Ķēniņa grāmatas vienpadsmit nodaļās (1 Ķēn 1-11), bet astoņas no tām (1 Ķēn 3-10) iezīmē Salomona ideālo tēlu, kura centrā ir gudra pārvaldība un Dieva pielūgsme. Visās šajās nodaļās izceļas ķēniņa “gudrība”, kas šim stāstam piešķir īpaši nokrāsu un ienes kontrastu starp citām nodaļām. Gudrība nodrošināja viņa valdīšanas veiksmi un atzinību. Gudrība jeb prasme valdīt šeit tiek attēlots kā Dieva dāvana un tā nav šeit vienas personas īpašība, kaut arī ķēniņa, bet kalpo labai pārvaldei, lai tauta tiešā veidā gūtu no šīs gudrības labumu. Visās nodaļās svētais autors cieši saista ķēniņa personisko gudrību un tās pielietojuma sekām. Izraels un tā pārvaldīšana noritēja grudrības gaismā.

Ierasti cilvēki no Dieva lūdza garu dzīvi, daudz bērnus, veselību un labklājību. Salomons svētvietā (Joz 10,12) sapnī (Rad 20,6; 31,11) tiek attēlots kā Dievam uzticīgs karalis, kurš lūdz svētību, bet viņš nelūdz neko no tā, ko jūds lūgtu no Kunga, bet gan dzirdīgu sirdi, lai atpazītu labo un ļauno, un valdītu pār tautu. Tas bija pārsteidzošs un dāsns Kunga piedāvājums. Neviens cits cilvēks nekad nav saņēmis tik lielu Dieva piedāvājumu: “Lūdz man, ko lai tev dodu?” (1 Ķēn 3,5). Dievs izpildīja viņa lūgumu un pievienoja viņam nesalīdzināmas bagātības un slavu. Senajā pasaulē sapnis netika izprasts kā nejauša bezapziņas pieredze, bet gan kā dievības ielaušanās cilvēka lietas. Sapnis ir ārpus cilvēka kontroles vai ietekmes, manipulācijām vai pretestības. Tā ir reāla iespēja Dievam uzrunāt cilvēku bez pretestības.

Salomonu paaugstināja viņa tēvs Dāvids, tāpat kā Kungu Jēzu Kristu paaugstināja Viņa Tēvs. Adonijs pats sevi “paaugstināja” par ķēniņu (1 Ķēn 1,5), tomēr Salomons mantoja troni. Viņš neizmantoja viltīgus līdzekļus, lai saņemtu valsti; viņam tā tika dota. Salomons apzinājās, ka viņa tēvs Dāvids par visu bija pateicīgs Dieva žēlsirdībai un pats kļuva par ķēniņu pār lielu valsti jaunībā, un tas viss varēja viņu biedēt. Viņš baidījās, vai pratīs rīkoties taisnīgi pret savu tautu. Ķēniņš apzinoties savu jauneklību teica, ka “nezinu, ne kad nākt, ne iet” (1 Ķēn 3,7). Vēl viens nedrošības iemesls bija tautas lielums pār kuru viņam būs jāvalda. Izraels bija valsts, kuru izveidoja Kungs un tikai Viņš viens pats varēja to saskaitīt. Iepriekš Bībelē tautas skaitīšana bija kā pretenzijas uz Dieva neapstrīdamām tiesībām pār savu tautu, kura nepiederēja nevienam citam, pat ķēniņam Dāvidam, kas šo likumu uzurpēja veicot tautas skaitīšanu un par to tika sodīts (2 Sam 24, 10-25). Piepildās arī pravietojumu vārdi, kas tika doti patriarhiem no Radīšanas grāmatas (Rad 13,16; 32,13), ka tauta būs nesaskaitāmi liela (1 Ķēn 3,8).

Salomons lūdza “dzirdīgu sirdi” (1 Ķēn 3,9) jeb gudru, saprāta vai ietilpīgu sirdi. Ebreju valodā burtiski šis lūgums skan: “klausīties spējīgu sirdi”; sirdi, kas ir cilvēka jūtu, saprāta un gribas centrs, kas spēj pildīt Dieva gribu un Likumu, un prasme pielietot to personiskajā un tautas dzīvē. Dzirdīga sirds sasaucas ar jūdu ticības apliecību: “Klausies, Izrael!” (At 6,4). Salomona gudrība nav kaut kāds iekšējais garīgais kompass, bet tā nav arī vienkārša Likumu piemērošana. Salamana gudrības pamatā ir viņa sirds stāvoklis. Patiesa gudrība ir ne tikai viltība vai spēja panākt savu, bet arī rodas no sirds, kas vērsta uz Dievu un Viņa ceļiem. Salomons lūdza gudrību un precizēja šo vēlmi: “saprast, kas labs un kas slikts” (1 Ķēn 3,9) un izmantoja līdzīgus vārdus no Radīšanas grāmatas (2-3.nod.), kur tiek aprakstīts koks dārzā un gudrības iepazīšanas koks. Salomona lūgumu var uztvert kā lūgumu piekļūt kokam, kas Ādamam bija liegts. Kā Ādams, tā Salomons ieslīga miegā, lai saņemtu savu līgavu, bet Salomons pamodās nevis ar sievieti, bet gan ar Gudrību. Salomons ir kā jaunais un uzlabotais Ādams un apzināti lūdz gudrību, lai valdītu savu tautu, kas kļūtu par Dieva klātbūtnes liecinieci pasaulē. Atšķirībā no Ādama, kurš paņēma aizliegto augli no savas sievas un neapturēja viņu, Salomons uzklausīja sievietes ar sapratni un sprieda tiesu pareizi (1 Ķēn 3, 16-28). Salomona gudrības grāmatā lasām par gudrības meklēšanu: “Jaunībā es viņu iemīlēju, kopš jaunības pēc viņas lūkojos, kā līgavu pārvest lūkoju un iemīlējos tās skaistumā” (Gudr 8,2). “Tad nu nolēmu to ņemt par dzīvesbiedri, zinādams: man padomdevēja būs labklājībā un mani uzmundrinās rūpestos un bēdās” (Gudr 8,9).

* Solomon prays for wisdom - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056115752

** Walter Eichrodt, Theology of the Old Testament. Volume Two, Philadelphia: The Westminster Press 1967. - 81.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

7.12.2023

Rom 8, 18-23, svētdiena XV, A

Rom 8, 18-23

Apustulis Pāvils sludina romiešiem
manuskripts no 14.gs. Francijas

Paul preaching to the Romans from BL YT 34, f. 1 -

The British Library, United Kingdom - Public Domain.

https://www.europeana.eu/item/2059209/data_sounds_c1313_04a

Kristietis kā Dieva bērns dzīvo gaidīšanas laikā, kad jaunā dzīve, kas saņemta kristību žēlastībā un Svētajā Garā vēl pilnībā nav piepildījusies. Radības nopūtas un vaidi nav sveši kristiešiem, kas saņēmuši Svēto Garu, tomēr šīs ciešanas ir cerības pilnas, jo ļauj uzlūkot pasauli ar jaunu skatienu un šādu skatījumu piedāvā šīs svētdienas lasījums. Vēstules romiešiem 8. nodaļā Pāvils skaidro, ko nozīmē kristiešu apdāvināšana ar pārdabisku dzīvi. Kristū parādītais Dieva spēks paveica to, ko Likums nespēja un atbrīvoja cilvēku no grēka un nāves. Jaunā kristieša esība ļauj paveikt visu, ko Dievs gaida, lai cilvēks izveidotu attiecības ar Dievu. Ticīgo saite ar Kristu iesāk viņu ceļu uz mūžīgo godību. To gaida visa radība. Pāvils savas domas formulē kā jūds, kas mīl pasauli un kā to var lasīt Vecajā Derībā un jūdu pasaules uztverē. Uz ko gaida cilvēki un visums? Uz atbrīvošanu un pestīšanu. No kā gaida to? “Kad Dieva dēli atklāsies godībā” (Rom 8,19). Ko nozīmē Dieva bērnu atklāšanās? Tā notiek augšāmcelšanā notikumā, cilvēka miesas pestīšanā (Rom 8,23.29). Apustulis apcer augšāmcelšanos, to, kas ticīgajiem jau ir dots šajā laikā Svētajā Garā, bet kad Kristus atgriezīsies tiksim atbrīvoti no pakļautības mirstībai, brīvi no grēka un tā sekām ne tikai mēs, bet visa radība. Kad Pāvils rakstīja par neskaidrām un spriedzes pilnām radības gaidām (Rom 8,19), tad viņš domāja, ka radība neapzinās, ka gaida cilvēka pestīšanu. Radība ir solidāra ar cilvēku grēka traģēdijā, lai sasniegtu Dieva bērna brīvību. Šīs neskaidrās visuma gaidās tiek iekļautas cilvēka cerībā.

Apustulis Pāvils aprakstīja ļoti vispārējā veidā situācija pasaulē, kur satiekas cilvēks un visums, kas nav slikti radīts, bet tā ir Radītāja griba, ka lietas var būt pārejošas. Pāvils aprakstot sitāciju pasaulē lieto vārdu “nīcība” (gr. mataiotēs) jeb tukšība, niecība, īslaicīgums: “Jo radība ir pakļauta nīcībai” (Rom 8, 20). Vārds “mataiotēs” izsaka kaut ko kas pieviļ kā elki, kas no tālienas ir apbrīnojami, bet kad turi tos savās rokās, tad tevi piemeklē vilšanās. Radība ir nīcībā ne tāpēc, ka tā ir nepareiza vai kļūdaini radīta, bet tāpēc, ka cilvēks šim stāvoklim pakļaujas. Cilvēks radību padara par savu elku un sagaida no tās piepildījumu un dzīves jēgu, bet piedzīvo vilšanos. Problēma ir tā, ka radība nepilda savu iecerētu uzdevumu, lai kalpotu par palīgu cilvēkam Dieva iepazīšanā un lai piepildītu savu esmi attiecībās ar Dievu. Otrs vārds, kuru lieto Pāvils, lai rakstītu par radību ir “iznīcība” (gr. phthora, Rom 8,21). Cilvēku dzīvē šis vārds izsaka samaitātību, bet vispārjā nozīmē sabrukšanu, to kas viegli brūk; ķermenis, kas trūd, kad sarūk saites, kas iepriekš nodrošināja tā vienotību, dzīvību un līdzsvaru. Šie abi vārdi izsaka to, kas aprakstīts Radīšanas grāmatā, kad visas attiecības pēc grēkākrišanas sakustējās. Saplaisāja ne tikai cilvēks un sabiedrība, bet arī radība, kurai negaidīti cilvēks pievērsās kā pie elka.

Trešais svarīgais vārds, kur Pāvils lietoja ir “nopūtas” (gr. stenazo, Rom 8,22), kas izsaka vaidus, raudas, apnikumu un mazdūšību. Grieķu traģēdijā šis vārds apraksta kāda dvēseles stāvokli, kas pieredz nelaimi un neredz izeju no sava likteņa. Šis vārds Pāvilam attiecas uz visu radību (Rom 8,22), kristiešiem (Rom 8,23) un vēlāk tekstā, kas nav šīs svētdienas lasījumā, attiecas uz Garu (Rom 8,26). Visa centrā ir ticīgo vaidi, kas mums un Pāvilam interesē visvairāk, jo attiecas tiešu uz mums. Šīs nopūtas kristiešiem pavada “gaidīšana” (Rom 8,23) jeb ilgas un Pāvils par tām raksta ir citās vēstulēs (1 Kor 9,28; Gal 5,5; Filip 3,20) un uzsver, ka “mēs piederam debesīm, no kurienes mēs ar pacietību gaidām glābēju Kungu Jēzu Kristu” (Filip 3,20). Šīm “nopūtām” ir spēcīga cerības pieskaņa un tas nozīmē, ka “nopūtām” ir ne tikai saistība ar sāpīgo eksistenci savā ķermenī, bet arī uz to, ka jaunais un atpestītais ķermenis vēl nav saņemts.

Pirmkristiešu attieksme pret pasauli neizpaudās bēgšanā no tās vai tās meklēšanā, bet to raksturoja zināma neuzticība, jo pasaule var maldināt un būt bīstama. Pāvils rakstīja par zemes prieku un ciešanu kontroli (1 Kor 7, 29-31), bet tā nav filozofiska apātija, jo kristietis nemeklē iekšējo un nesatricināmo mieru un vienaldzību, bet grib sasniegt nākamās godības pasauli. Pāvils Evaņģēliju izprata kā daļu no lielā pestīšanas plāna, ko atklāja Dievs un īstenoja savā Dēlā Jēzū Kristū. Savās vēstulēs Pavils pestīšanu redz ciešā vienotībā ar Kristu un Kunga nestā pestīšana neattiecas tikai uz visiem cilvēkiem, bet arī uz visu radību. Jaunajā Derībā atrodas svarīgas norādes, kur apskata matēriju un cilvēka ķermeni kā elementus, kurus aptvers augšāmcelšanās notikums. Īpaši uzskatāmi tas ir Pāvila vēstulē romiešiem. “Jo radība ir pakļauta nīcībai nevis labprātīgi” (Rom 8, 20). Šajos vārdos autors raksta par kopēju cilvēces un visuma likteni, par ko bija pārliecināti Bībeles cilvēki, kas nespēja šo lietu kārtību izskaidrot. Vecās Derības cilvēkam pietika ar pestīšanas vēstures izpratne, ka radība pēc grēkā krišanas, bez apziņas un brīvības, piedalās cilvēces traģēdijā un tika pakļauta nāvei, niecībai un iznīcībai. Tāpēc nav jābrīnas, ka radībai, kurai nav gara, jāpiedalās augšāmcelšanās cerībā.

br. Jānis Savickis OFMCap

7.06.2023

Zah 9, 9-10, svētdiena XIV, A

Zah 9, 9-10

pravietis Zaharijs raksta un Kungs
uz viņu skatās no augšas, 
autors Guyart des Moulins,
manuskripts tapis Francijā, 1357
9. jūlija svētdienā Dieva vārds uzver, ka misija ir jāīsteno ar pazemību un nepaaugstnot sevi pār citiem cilvēkiem. Šo mācību labi ilustrē pravietis Zaharijs šīs svētdienas pirmajā lasījumā. Fragments ir ņemts no Zaharija grāmatas otrās daļas (9-14. nod.), kur autors attīsta mācību par mesiāniskumu. Šīs svētdienas lasījums tiek ņemts no plašāka pravietojuma, kas atrodas grāmatas 9. nodaļā un tās sākumā pravietis runāja par Dieva tiesu pār Jeruzalemes un tās apkārtnes iedzīvotājiem, un šie vārdi noslēdzas ar aicinājumu uz prieku. Ķēniņa ierašanās Jeruzalemē atgādina Zālamana ierašanos Sionā (1 Ķēn 1, 28-53). Zaharijs iezīmē trīs ķēniņa tēlus: 1) pazemīgs miera ķēniņš (Zah 9, 9-10); 2) labais gans (Zah 11,4-17), kurš tiks atmests un nogalināts un 3) caurdurts (Zah 12,10; 13,1). Šajā svētdienā pārdomāsim pirmo tēlu. Šajos pārsteidzošajos pravietojumos nav grūti atklāt noslēpumainā vīra stāju no Isaja grāmatas. Isaja grāmatas 53. nodaļā pravietis runāja par Cietošo Kalpu, bet Zaharijs norāda, ka mesija nebūs ietērpts pasaules krāšņumā. Pravietojumos mesiānistiskais ķēniņš valdīs taisnīgi eshatoloģiskajā laikā.

Mesijas tēls ietver zemes ķēniņa ideju, bet valstība, kuru viņš veidos būs mūžīga taisnības un miera vieta, kur zemes valdnieka īpašības zaudēs nozīmību. Šis ķēniņš būs lielāks par citiem ķēniņiem, bet ir valdnieks pilnīgi citādākā veidā, jo neko, kas parasti saistās ar valdīšanu, nevar attiecināt uz viņu. Zaharija aprakstītais valdnieks nesaistās ar iznīcināšanu vai pakļaušanu, bet mieru. Ķēniņš neizmantos un iznīcinās ieročus, un šie pravietojumi sasaucas ar Isaja vārdiem: “pārkals savus zobenus arklos un savus šķēpus ecešos - tauta pret tautu vairs zobenu necels” (Is 2,4). Viņš arī ieviesīs miera attiecības un izveidos jaunu līdzāspastāvēšanas modeli. Ķēniņam ir trīs īpašības vai tituli, kas izceļ viņu starp citiem valdniekiem pasaules un Izvēlētās tautas vēsturē. Viņš būs taisnīgs gan tāpēc, ka iedibinās sabiedrisko harmoniju, gan tāpēc, ka sevī pieredzēs Dieva taisnīgumu un mieru. Jēdziens “taisnīgs” ir ierasts vārds, lai aprakstītu Izraela ķēniņa valdīšanu (2 Sam 23,3; Ps 72). Otrā īpašība ir “glābējs” jeb pestītājs, jo ķēniņā darbosies Dievs ar savām rūpēm par grēciniekiem un sargās viņus no ļauna. Vecajā Derībā “glābšana” attiecas uz kādu, kurš izglābj un tas ir parasti Dievs (Sk 10,9; At 33,29; 2 Sam 22,4). Trešā īpašība ir “pazemība” (ebr. 'aní) vai ebreju valodā arī nabadzīgs, vienkārš, mierīgs. Pravietiskajā tradīcijā kosmiskais miers, pārdabiskā dziedināšana un iepriekš nedzirdēta auglība zemei ir galvenās atjaunotās paradīzes iezīmes.

Šīs svētdienas Evaņģēlijā lasām Jēzus vārdus: “Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm” (Mt 11, 29). Šajā svētdienā aprakstīto ainu ierasti saista ar Jēzus iejāšanu Jeruzalemē: “tas notika, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir sacījis: sakiet Sionas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa, uz jūga ēzeļmātes kumeļa” (Mt 21, 4-5). Mūsu iztēlē zirgs būtu daudz piemērotāks dzīvnieks ķēniņa personai, bet vajag ņemt vērā svarīgu vēturisku faktu, ka uz ēzeļa jāja valdnieki miera laikā un zirgs vairāk liecināja par nemiera un kara laiku, jo bija nepieciešams kaujas laukā (Īj 39, 21-25). Bez savam laikam modernā militārā aprīkojuma šis karalis īstenos miermīlīgu varu pār visu pasauli. Tas ir pārsteidzoši, tomēr tas ir Dieva plāns un darbs, kurš grib atjaunot radīšanas kārtību pasaulē un tāpēc sūtīja savu Dēli, lai Viņš uzņemtos šo miera kalpojumu.

Izraela tautas vēstures ļoti dziļā veidā pieredzēja spriedzi starp upura lomu un uzvaru, un secināja, ka labāk ir būt par upuri nekā vardarbīgu uzvarētāju. Visa tauta nespēj būt par uzvarētājiem un tā dzīvot. Būt par upuri visai tautai ir ļoti grūta un ilgtermiņā neizturama pieredze un labāk, ka ja viens ķēniņš uzsāks miera ceļus. Jāievēro, ka netiek iznīcināti Izraela ieroči, bet Dieva tauta pati noliek ieročus Uz vēstures skatuves bija jau izveidojusies Aleksandra Liela impērija no Ēģiptes līdz Indijai. Dieva solītais ķēniņš ar vienīgo ieroči “pazemība” izrādās ir spēcīgāks par vareno imperatoru Aleksandru. Vecajā Derībā miera ideja ir viena no centrālajām, jo Dievs nevēlas vardarbības un nemiera pilnu pasauli, un grib pasaulē veidot tautu, kas neķeras pie ieročiem un vardarbības, bet izvēlas mieru. Praksē tas nozīmē, ka šai tautai jākļūst par upuriem, bet katram cilvēkam uzreiz kaut ko tādu paveikt ir neiespējami un nevardarbīga attieksme ir nesasniedzams izaicinājums, un tāpēc ir jābūt kādam, kuru pēdās censties iet. Jaunās Derības kopiena redzēja, ka Jēzū Kristū piepildījās Zakarija 9,9–10 vārdi, kad Kungs ieradās Jeruzalemē. Mīklains mājiens uz pazemīgo un izglābto Dāvida valdnieku ir skaidri redzams Jēzus ciešanās, kad uzticēdams sevi Tēva rokām, lai pasaulei atnestu pestīšanu un nodibinātu Dieva varu virs zemes (Filip 2).

br. Jānis Savickis OFMCap

7.01.2023

2 Ķēn 4,8-12.14-16a, svētdiena XIII, A

2 Ķēn 4,8-12.14-16a

Šumēniete ieved pravieti Eliseju jaunizbūvētajā 
jumtistabā, manuscripts no Austrijas
1349-1351.g.
2. jūlija svētdienā Jēzus no saviem mācekļiem prasa īpašu mīlestību, kas pārvar personisko vēršanos uz sevi un egoismu. Sevis zaudēšana ir iespējama, kad māceklis sludina Evaņģēliju un savu dzīvību un kalpošanu citiem uzlūko kā dāvanu. Ja kāds pieņem Evaņģēlija nesēju un viņa vēsti, tad saņem savā klātbūtnē dāvanu, iegūst dzīvību un pārtrauc savu neauglīgo esību. Pirmajā lasījumā no 2 Ķēniņu grāmatas pravietis Elisejs, kuru pieņēma bezbērnu ģimene, kura saņēma no Dieva pēc gada dēla dāvanu jeb dzīvības dāvanu. Vecajā Derībā līdzās Izceļošanas grāmatai praviešu Elija un Eliseja dzīvēs bija vienlīdz daudz brīnumi, bet citviet Vecajā Derībā to ir ļoti maz. Brīnumi Eliseja dzīvē bija tāpēc, ka viņš sludināja dzīvo Dievu kā Izraela dzīves avotu un tāpēc svarīgi bija brīnumu, kas liecina par dzīves atjaunošanos. Jāievēro, ka lielākā daļa Eliseja dzīves situācijas tiek aprakstītas apdraudējuma un nāves draudu apstākļos. Pravietis dzīvoja sausuma un bada laikā (2 Ķēn 3,17-19; 4,1-7.42-44), slimību, spitālības un nāves priekšā (2 Ķēn 4,18-37; 5), karā un pilsētas ielenkumā (2 Ķēn 7), indēšanā (2 Ķēn 2, 19-22; 4, 38-41) un citas nelaimes.

Ja nodaļas sākumā Elisejs sastapās ar nabadzīgu, vārdā neminētu atraitni (2 Ķēn 4,1-7), šīs svētdienas lasījumā viņš saskaras ar bagātu sievieti, kas bija pret viņu draudzīgi noskaņota. Tas ir pārsteidzoši, ka nekur stāstījumā viņa nav nosaukta vārdā, iespējams, tāpēc, ka īpaša uzmanība tiek vērsta uz pravieti. Eliseja attiecības ar šumēnieti liecina par pravieša atbalsta bāzes pieaugumu sabiedrībā. Šumēniete uzklausījusi savu tautiešu vārdus par Eliseju un ieraugot viņu savā mājā, saprata viņa uzturēšanās priekšrocības un lika viņam uzcelt jumtistabuistabu. Elisejs apsolīja šumēnietei mantinieku, lai gan viņa to nelūdza. Viņš gribēja samaksāt parādu par viņas viesmīlības pakalpojumu un dievbijīgo palīdzību. Šī sieviete bija neauglīga, bet pēc Eliseja lūgšanas viņai piedzima dēls.

Viesmīlību Vecajā Derībā varēja izradīt gan vīrieši, gan sievietes (Rad 24,31; Izc 2,20; 1 Sam 25,18) un tāpēc viņas piedāvājums nav jāuzskata par vīra pasīvitāti vai neiejūtību. Viss notikuma apraksts pilnībā atbilst viņas kā sievietes lomai Vidusjūras kultūrā, jo mājas bija viņas ietekmes un varas sfēra, un liela daļa stāstījuma detaļu atspoguļo šo vidi. Viesmīlība vairoja saimnieka godu un padarīja viesi par daļu no saimnieka paplašinātās ģimenes un draugu loka. Tādējādi viņas viesmīlība pret cilvēku, kas tiek uzskatīts par ’svētu Dieva vīru’, var aplūkot kā kalpošanu arī savam labumam. Istabai, ko viņa sagatavo uz jumta, bija jāsniedz vēsa atelpu Eliseja ceļojumā un dāsnā tikšanās atspoguļo sieviete nama bagāto statusu. Eliseja piedāvājums samaksāt par saņemto viesmīlību ir kultūras normu pārkāpums. Izskatās, ka Eliseju satrauca viņa parādsaistības pret sievieti, un viņa saskarsme atspoguļo zināmu viņa augstprātību, kas notikumu gaita izgaisīs. Pirmkārt, viņš tikai divas reizes runā tieši ar sievieti (2 Ķēn 4, 16. 36) un visbiežāk izmanto starpniekus, distance tiek uzturēta caur bezpersonisko "sauc šumēnieti" (2 Ķēn 4, 12. 36) un liek savam puisim Gēhazī saukt viņu (2 Ķēn 4, 12. 15).

Sieviete neko nevēlējās no pravieša. Neskatoties uz to, ka sievietes bija apmierināta ar savu dzīvi, Eliseja apsola, ka viņa dzemdēs dēlu īstajā laikā, pavasarī jeb burtiski: nozīmētā vai dzīvošanas laikā. Sievietes pretestība izriet no viņas vīra vecuma. Līdzīgi pirms viņas Sāra šaubījās un smīkņāja par bērna ieņemšanas iespēju viņas vecumā (Rad 18, 12-13). Pravieša vārdi bija patiesi un viņai piedzima dēls. Jāievēro, ka viņas “vajadzību”, uz kuru vērš uzmanību stāsts, nepamanīja Elisejs, bet viņa pavadonis Gēhazi. Sieviete nelūdza dēlu, bet tas ir neparasti, jo patriarhālā sabiedrībā dēls ir obligāts nosacījums drošai dzīvei. Iespējams, viņa nejautāja tāpēc, ka jutās stabila savā labklājībā. Senatnē, kad nepastāvēja skaidra un cerības pilna ticības dzīvei pēc nāves, bērni ļoti skaidri reprezentēja cilvēka nākotni un izcēla sievietes lielāko ieguldījumu sabiedrībā - bērnu dzemdēšanu. Elisejs apsolīja sievietei dēlu un viņa vārdi piepildījās. Baznīca bija sterila pirms Kristus atnākšanas vai cilvēks bez Kristus ir neauglīgs, bet tāpat kā šumēniete dzemdēja dēlu pēc Eliseja lūgšanas, tā Baznīca dzemdē kristiešus, kad Kristus ienāca tajā un kristietis atjaunojas garā.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.22.2023

Jer 20, 10-13, svētdiena XII, A

Jer 20, 10-13

pravietis Jeremijs lūgšanā
manuskripts no Nīderlandes, 1465.g.
25. jūnija svētdienā Dieva vārda liturģija sākas ar pravieša Jeremija izmisumu un žēlabām (Jer 20, 7-18) un lasījumā iepazīsimies tikai ar mazu fragmentu no viņa vislielākajiem pārdzīvojumiem, kas ir atrodami viņa grāmatā. Šajā svētdienā lasām fragmentu no pēdējām pravieša žēlabām, kurā sajaucies cilvēka rūgtums un prieks, izmisums un lūgšana, slavinājums un apjukums. Jeremijs bija jūtīgas dabas cilvēks un tāpēc nav jābrīnās, ka viņā sastapās vienlaicīgi dažādas jūtas un pieredzes, tomēr savās izvēlēs nepakļāvās īslaicīgai noskaņai un pildīja Dieva gribu neskatoties uz to, ko juta. Savās pēdējās žēlabās dziļi emocionāli izteica trīs svarīgas raizes: Dieva aicinājumu (Jer 20, 7-9), ikdienas briesmas (Jer 20, 10-13) un iekšējo izmisumu (Jer 20, 14-18). Šīs svētdienas lasījumā aplūkojam ikdienas briesmas.

Kā citās savās žēlabās (Jer 11,20; 12,1.3; 15,15-16; 17, 12-14; 18, 19.23), Jeremijs vērsās tiešā veidā pie Dieva un turpnāja runāt par Viņu. Viņš iebilda pret savu aicinājumu, jo zināja, ka tas būs grūts dzīves ceļš. Dievs iedrošināja Jeremiju, ka jaunība nebūs šķērslis runāt Kunga vārdā un apliecināja, ka sniegs pravietim savu palīdzību un klātbūtni tad, kad tas būs vajadzīgs. Jermijs neskatoties uz to bija atklāts un atzinās, ka jutās bezizejā, jo nevarēja aizbēgt no sava kalpojuma. Viņa pretinieki izsmēja pravietiskos vārdus par tautas pazudināšanu. Pats viņš pieredzēja lielu bezspēcību, jo gan Dievs bija spēcīgs un uzstāja uz savu gribu, gan arī pravietojumu klausītāji ignorēja vēsti, bet apdraudēja Jermiju. Svarīgi, ka viņš apzinājās, ja arī viņš nav spēcīgāks par saviem ienaidniekiem, tad Dievs gan ir varens, jo uzlūko cilvēku un redz tā būtību (1 Sam 16,7), un pazīst Jeremija taisnīgumu un vajātāju ļaunumu.

Aicinājuma atjaunošanas pamudinājums ir visai pārsteidzoš, jo Dievs vienlaicīgi Jeremiju iedrošina un norādīja uz vajāšanām un grūtībām, bet pravietim pietika ar apziņu, ka Kungs nav kā periodisks viesis viņa dzīvē, bet vienmēr ir viņam noslēpumainā veidā blakus, tomēr vēl ne tādā veidā kādā viņš vēlējās, lai Kungs ļautu viņam pieredzēt atbrīvošanu un glābiņu no ienaidniekiem. Jeremijs šādos apstākļos sauca pēc Kunga palīdzības, jo labāk lai dzīvē pārsvaru gūst Dievs nekā naidnieki. Tā kā Dievu nevarēja vainot, tad viņš nolādēja cilvēku, kas pavēstīja viņa tēvam par dēla piedzimšanu, jo Jeremijs saistīja savu piedzimšanu ar pravietisko aicinājumu un atklāti izteicās savā krizē, ka labāk nebūtu dzimis (Jer 1).

Pārdomājis savu aicinājumu Jeremijs pievērsās savu ienaidnieku problēmai. Ticība neignorē grūtības, bet atklāti nostājas tām pretī un meklē Dieva plānu un palīdzību attiecīgajā situācijā. Daudzi tautas brāļi vēlējās, lai viņš nesludinātu Dieva vārdu un gribēja viņu apklusināt. Pravietis bija bez cilvēciska atbalsta pret saviem oponentiem, bet pilnībā paļāvās uz Kungu. Jeremijā pāri visam bija izveidojusies uzticība Dievam, jo pārliecinājās, ka uz Viņa varu var paļauties. Viņš lūdza, lai Kungs atmaksā ienaidniekiem saskaņā ar savu plānu un dievišķo dabu, bet pats neuzņēmās izpildīt atriebību vai sodu. Pravietim lūgšana bija vienlaicīgi vājuma un spēka darbs, jo apzinājās savu trauslumu un nespēju uzveikt pretestību, bet bija pārliecināts par Dieva darbību.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.16.2023

Izc 19, 1-6a, svētdiena XI, A

Izc 19, 1-6a

Dievs runā ar Mozu Sinaja kalnā (Izc 19, 3-5)
manuskripts tapis Parīzē 1235-45.g.
18. jūnija svētdienā pirmais Dieva vārda liturģijas lasījums ir no Izceļošanas grāmatas 19. nodaļas, kur Mozus vairākkārt kāpj augšup un lejup no Sinaja kalna. Izraela uzturēšanās Sinaja kalnā pakājē bija ne tikai būtisks pestīšanas vēstures notikums, bet arī ilgstoša, gandrīz gadu gara nometne. Viņi tur ieradās trešajā mēnesī pēc izceļošanas (Izc 19,1) un devās ceļā otrā izceļošanas gada otrā mēneša divdesmitajā dienā (Sk 10,11–12). Pirms izceļošanas viņi piedzīvoja vai novēroja aptuveni gadu ilgas mocības Ēģiptē, kad gaidīja atļauju iziet, bet tagad viņi piedzīvoja apmēram gadu ilgu Kunga spēka atklāšanos un demonstrējumu. Kunga mērķis piedāvājot Izraelam derību nebija, lai padarītu viņus par Dieva tautu, jo viņi jau tādi bija. Izpriekš Izceļošanas grāmatā Kungs nosauca viņus par “manu tautu” (Izc 3,7.10; sal. 4, 22-23) un Mozus teica, ka Izraelis ir “Tava tauta” (Izc 5,23). Kas notika Sinaja kalnā? Tika noslēgta derība. Derība ir līdzeklis, ar kuru abas puses noslēdz jaunas attiecības savā starpā, vai biežāk derība paceļ intīmākā, dinamiskākā līmenī jau esošās attiecības starp divām pusēm, piemēram, laulība. Derība tiek noslēgta starp divām personām, kas jau ir apņēmušās viena otrai būt tuvu un pastāv kaut kādās nopietnās attiecībās, bet derībā šīs attiecības paceļās nākamajā līmeni.

Kungs 4. pantā atgādināja ļaudīm par to, ko Viņš ir paveicis Ēģiptē un kā viņš nesa Izraelu, kā ērgļa māte nes savus mazuļus uz saviem spārniem. Citas atsauces uz Dieva “spārniem” var atrast Psalmos (Ps 17,8; 36,8; 57,2; 61,5; 63,8; 91,4) un īpaši Atkārtotā likuma grāmatā: "kā ērglis nomodā par savu ligzdu, pār saviem ērglēniem plīv, izpleš spārnus, tos segdams, gulda tos savās dūnās" (32,11), kur iedvesmotais autors uzsver drīzāk mazuļu aizsardzību nevis to, ka ērglis māca saviem mazuļiem lidot. Iepriekšējā nodaļā Jetro runāja ar Mozu par to, ka viņam ir jāieceļ viedi vīri, lai tie palīdzētu viņam “nest” (ebr. nāśāʾ) tiesāšanās nastu (Izc 18,22). Šīs svētdienas lasījumā (Izc 19,4) tiek uzsvērts, ka Kungs "nesīs" (nāśāʾ) savu tautu, un pasvītro un attēlo, ka, pirmkārt, Dievs vienmēr nesīs savu tautu, jo reliģijas pasaulē, vai nu Dievs nes cilvēkus, vai arī cilvēkiem ir jānes savs dievs. Pravietis Isajs rakstīja kā cilvēki nes dievus: “Bēls sakņupis, Nebo griļojas! Viņu veidoli nu tikuši zvēriem un lopiem - tiem jūsu nasta uzkrauta" (Is 46,1). Pretstatā dieviem, kuri ir jānes, īpaši ja viņus apdraud kaimiņu iebrucēji kā šajā Isaja grāmatas 46. nodaļā, kur bailes ir no persiešiem, Izraela Dievs ir vienīgais, kas pats nesa (nāśāʾ) savu tautu un to nesīs (nāśāʾ) (Is 46,3-4).

Svarīgs vārds, kas apraksta Dieva un Izvēlētās tautas derību ir “īpašums” (ebr. sĕgullâ, Izc 19,5). Šis vārds Rakstos attiecas uz materiālajiem labumiem: “Es krāju sudrabu un zeltu, ķēniņu un vietvalžu bagātības” (Māc 2,8; skat. 1 Laik 29,3), bet šajā lasījumā attiecas uz Izraela izvēlēto un īpašo stāvokli (At 7,6; 14,2; 26,18; Ps 135,4), un aicinājumu būt par Dieva “īpašumu/bagātību” sasaucas ar aicinājumu uz svētumu. Vispirms šis fragments ir aicinājums būt par Kunga īpašumu (19,5), un tad ir aicinājums uz svētumu (19,6). Likums un svētums var iet roku rokā, lai nepaliktu ticība bez baušļiem un baušļi bez mīlestības. Derības jēdziens ir visai daudzšķaitņains un svarīgi to izprast. Uz derību kristieši var skatīties redzot pēdējo pestīšanas vēstures posmu, kurš īstenojās Jēzū Kristū kā Jaunās Derības iedibinātājs, kas nomira un augšāmcēlās par mūsu grēkiem. Derībai ir daudz plašāka funkcija nekā vienkārši ilgošanās pēc glābšanas no grēkiem. Derības mērķis ir norādīts jau Radīšanas grāmatā, kad Dievs teica Ābramam, ka ”tevī tiks svētītas visas dzimtas uz zeme” (Rad 12,1-3; sal. Is 42; 49; 60). Šie vārdi parāda lomu, kāda Izraelim bija paredzēta no sākuma, kad tā tika ievēlēta par priesteru valstību un svētu tautu.

Dievs teica, ka “jūs man būsies priesteru valsts un svēta tauta” (Izc 19,6). “Priesteru valsts” jēdziens parādās tikai šajā Vecās Derības vietā, bet Jaunajā Derībā šo vārdu lietojums nedaudz atšķiras (1 Pēt 2,9; skat. Atkl 1,6; 5,10; 20,6). Šādi formulēta priesterības ideja ir klātesoša arī pravieša Isaja grāmatā: “jūs saukts par Kunga priesteriem, kas kalpo mūsu Dievam” (Is 61,6), kas vēlāk atskan Pirmajā Pētera vēstulē (1 Pēt 2,5). Pastāv divas skaidrošanas iespējas. Pirmkārt, priesteriem ir īpašas attiecību iespējas ar Dievu, ieiet vissvētākajā vietā, kur pārējie cilvēki nevar. Ja šāds skaidrojums ir īstais, tad tas nozīmē “priesteru valsts” pastiprina “īpašuma” nozīmi, jo viņi ir Kunga sĕgullâ, Izraels var stāvēt Dieva priekšā, ienākt Viņa klātbūtnē kā citi cilvēki nevar. Otra skaidrošanas iespēja saistās ar starpniecības lomu starp Dievu un citām tautām. Latīņu vārds “priesteris” - pontifex jeb burtiski “tiltu būvētājs” labi skaidro šo ideju, jo tādā veidā Izraelis ir kā tilts starp Dievu un tautām, tomēr jānorāda, ka ebreju valodā vārdam priesteris “kōhēn” nav “tiltu būvētāja” nozīme, bet paši Raksti daudzviet uz to norāda. Kad Izraels tika apzīmēts kā īpašs Kunga īpašums un Dievam veltīts tauta, tad viņš guva apziņu, ka ir svēta tauta. Jēzū Kristū Dievs cilvēkus vēlas pacelt līdz saviem augtumiem un kā Baznīcas tēvi rakstīja - “dievišķot” viņus. Tāda bija Sinaja kalnā noslēgtās derības jēga. Vienīgi Dievs ir svēts un tādam jābūt Viņa izvēlētajam īpašumam/dārgumam. Izreala iecerētā dievišķošanās bija pirmtēls tam, kas piepildījās Jēzī Kristū, bet ja Izraelis tika paaugstināts, tad Kungs nāca no augtumiem un visus vēlas pievilkt pie sevis. Kungs sūta kristiešus, savu dārgo īpašumu pasaulē, lai viņi liecinātu par Kristu un īstenotu Viņa samierināšanas darbu pasaulē.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.09.2023

Os 6, 3-6, svētdiena X, A

Os 6, 3-6

Pravietis Oseja un viņa sieva Gomera
manuskripts no Francijas, 1275 - 1300
11. jūnija svētdienā Dieva vārda liturģijā lasām Kunga vārdus: “Es vēlos žēlsirdību, nevis upuri” (Os 6,6), bet Evaņģēlijā Jēzus atkārto šos vārdus muitnieka Mateja aicināšanas laikā, kad ēda kopā ar grēciniekiem un muitniekiem. Vecajā Derībā pravieši atkārtoti teica tautai, ka patiesa Dieva iedibināta taisnībai ir svarīgāka nekā visi dzīvnieku upuri (Os 6,6; Ps 50; Sak 21,3). Daudz svarīgāks par visu dzīvnieku upuri ir “slavas upuris” jeb lūgšana, kas nāk no visas cilvēka būtības (Ps 51,19; Rom 12,1). Praviešu uzdevums Vecajā Derībā bija cīnīties par taisnīgumu, lai cilvēki savā dzīvē ievērotu likumu un taisnību. Pravietis Osejs gāja savos vārdos vēl tālāk un uzsvēra, ka Dievs vairāk sagaida mīlestību/žēlsirdību (ebr. hesed) un nevis asiņu upuri. Mīlestība ir neatsaucams noteikums cilvēku attiecībās un pret Dievu, pret kuru arī jāizrāda bijība (Is 8,13). Mīlestība un bailes iet roku rokā kalpošanā Dievam, jo Izraelim jāatceras, ka viņš ir Dieva kalps.

Pravietis Osejs darbojās 8 gs. pirms Kristus. Oseja grāmatas 4.–13. nodaļās Kungs Izraelas ziemeļu valsti bieži dēvēja par Efraimu. Efraima bija lielākā un ietekmīgākā no desmit Izraela ziemeļu ciltīm, un tāpēc šo zemi šeit sauca par Efraimu. Kad tika izveidota ziemeļu valsts, Izraēls, tās pirmais ķēniņš uzcēla zelta teļus Danā un Bētelē, lai cilvēki tos pielūgtu. Osejas laikā divi galvenie Izraela elku pielūgsmes centri atradās Bētelē un Gilgalā. Vārds "Bētele" nozīmē "Dieva nams". Acīmredzamā parodijā un vārdu spēlē Osejs šo kulta pielūgsmes centru dēvē par “Bet Aven”, kas nozīmē “netaisnības nams” (Os 4,15; 5,8; 10,5). Viena no apsūdzībām, ko pravieši izvirzīja Izraelim, bija reliģiskais rituālisms. Cilvēki uzskatīja, ka, ja viņi veiks reliģiskos rituālus, tad viss būs kārtībā. Viņi varēja grēkot tik daudz, cik vēlas, un pielūgt citus dievus, ko vēlējās, ja vien viņi ievēroja Kunga pielūgsmes galvenos reliģiskos rituālus.

Osejas pravietojumā ir jauns elements: personīgās pieredzes iekļaušana izpratnē un mācībā par Dievu. Pravietis apprecējās, bet viņa sieva bija viņam neuzticīga, tomēr Osejs viņu pieņēma un neatraidīja, un savu personisko mīlestības pieredzi attiecināja pret Dievu, kurš pieņem un mīl savu tautu. Dievs bija kā mīlošs vīrs, bet Izraels neuzticīga sieva un pirmo reizi Rakstos parādījās šāds tēls par Dieva attiecībām ar savu tautu. Neuzticība Dievam izpaudās elkdievībā un kad tauta attālinājās no vienīgā Dieva, kurā Kungs ir greizsirdīgs kā mīlošs vīrs par savu sievu. Mīlestības un uzticības jēdzieni ir ļoti svarīgi Dieva izpratnē, lai Viņa izpratne nebūtu abstrakta vai filozofiska, bet personiska, konkrēta un tuva.

Svarīgs ebreju vārds, kuru lieto pravietis Osejs ir “hesed”. Šis vārds nozīmē “mīlestība”, taču tas satur arī spēcīgu uzticīgas un lojālas mīlestības nianses (piemēram, spēcīgas, ilgstošas un nobriedušas laulības mīlestība). Tas ir svarīgs Vecās Derības teoloģiskais jēdziens, kas sastopams Rakstos vairāk nekā 246 reizes. Puse reizes šis vārds tiek lietots psalmos, kur dažos tulkojumos tas bieži tiek tulkots kā “žēlsirdība”, “mīlestība” un“nezūdoša mīlestība”. Osejs izmanto hesed sešas reizes (Os 2,19; 4,1; 6,4.6; 10,12; 12,6) un divas reizes šīs svētdienas lasījumā. Kamēr Isaja un Jeremija uzsvēra taisnīgumu un taisnību kā galvenos tikumu, tikmēr Osejs pravietisko domu papildināja ar hesed (“uzticīgu mīlestību”), norādot, ka uzticīga mīlestība ir tikpat svarīga kā taisnība un taisnīgums.

Pie Dieva nenāk pieprasot sev kaut ko nepieciešamo un pravietis Osejs ļoti skaidri atbild tautai šīs svētdienas fragmentā. Cilvēks vienmēr var pieredzēt plaisu starp Dieva kulta ārējo pusi un reliģiskās dzīves iekšējo saturu. Ja iekšējā dzīve ir tukša, tad ārēji ir nepieciešamība uzvesties liekulīgi. Katru rituālu jāpavada jēgpilns piepildījums un Izraelim ar to bieži bija problēmas, jo viņš iekrita ārišķībās. Pravieši cīnījās pret liekulību (Is 1, 11-17; Jer 6,20; 7,21-22; Os 6,6; Am 5,21-27, Mih 6,6-8), tomēr  viņu vārdus šajā jautājumā ir pareizi jāsaprot, jo viņi neiestājās pret pašiem upuriem kā tādiem, bet gan pret visādiem izkropļojumiem, kad dzīve norit netaisnībā.

Tieši liekulībai pravieši pretnostatīja paklausību Kungam, likuma ievērošanai un cieņu pret nabagiem. Pravietis Osejs šajā svētdienā apkopo šo mācību (Os 6,6) un citviet Samules jautāja: “Vai gan Kungam tīkamāki sadedzināmie un kaujamie upuri par paklausību Kunga balsij? Redzi, paklausība labāka par upuriem un uzklausīšana - par auna taukiem!” (1 Sam 15,22). Ticības dzīves būtība nav dedzīgos upuru rituālos, bet paklausībā, mīlestībā un taisnībā. Upuru loma piepildas, lai iemiesotu, kas tiek pieredzēts ikdienas dzīvē jeb visas savas dzīves padošanu Dieva gribai. Šīs patiesības atklāsmes kulminācija Vecajā Derībā visskaidrāk parādas pravietojumā par cietošo Kunga Kalpu pravieša Isaja grāmatā (Is 52,13-53,13), kurš upurī saliek pats savu dzīvi. Kalps Isajam vēl bija tēls, kas Jaunajā Derībā piepildījās Jēzū Kristū.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.01.2023

Izc 34, 4b-6, 8-9, Svētās Trīsvienības svētdiena, A

Izc 34, 4b-6, 8-9

Dievs diktē Likumu Mozum Sinaja kalnā (Izc 34,1)
Manuskripts no Francijas, 14.gs.
Svētās Trīsvienības svētdienā kā pirmais lasījums Dieva vārda liturģijā tiek piedāvāts fragments no Izceļošanas grāmatas. Vecajā Derībā Izvēlētā tauta mācījās iepazīt vienīgo Dievu un vēl nebija pienācis laiks pieredzēt trīs dievišķās Personas. Šajā Izceļošanas grāmatas fragmentā lasām vienu svarīgu Vecās Derības “credo”. Līdz šai Rakstu vietai Vecajā Derībā ticību apliecināja ar stāstījumiem, kuros aprakstīja Dieva pestījošos darbus konkrētos vēsturiskos notikumos. Stāsti par Dieva darbību bija skaidrs veids kā izteikt ticību Dievam, tomēr Bībelē parādījās abstraktāks veids kā izteikt ticību un šī vieta ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Tā ir viena no retajām vietām Rakstos, kur nav pieminēti notikumi, bet tiek raksturots Dievs kā tāds. Šāds abstrakts “credo” ir sastopams daudzās citās Vecās Derības vietās un tas, ka tas regulāri atkārtojas norāda uz to, ka tam bija nozīmīga loma Izraela ticības izpratnes izpaušanā (Izc 34,6–7; Sk 14,18; Ps 86,5.15; 103,8; 111,4; 112,4; 116,5; 145,8; Jl 2,13; Jon 4,2; Nah 1,3; Neh 9,17.31; 2 Hr 30:9; sal. At 4,31; Ps 78,38). Šādas formulas izmantošana Vecajā Derībā (Izc 34,6), kurā tiek attēlota Dieva daba, ir izteiksmīga liecība par Dieva personas izpratnes centrālo nozīmi svētajā vēsturē. Bībelē šis formulējums ir ievērojams, lai atspoguļotu Izraēla attiecību vēsturi ar savu Dievu.

34. nodaļā Dievs atklājās tikai Mozum un tauta nemaz nav pieminēta, un uzlūkojam šajā Rakstu vietā tikai pašu Dievu, bet iepriekš grāmatā atklāsme bija publiska (Izc 19). Šajā lasījumā tiek pieminēti mākoņi (Izc 34,5), bet tas netiek uzsvērts kā citās nodaļās, kad tam bija vērienīga vizuāla ietekme uz tautu. Uzmanība tiek pievērsta tuvībai un ciešai Dieva klātbūtnei, bet nav pieminēta neviena redzama lieta un tā ir Dieva atklāšanās kulminācija. Šajā nodaļā saskatāmas detaļas, kas liecina par privātu atklāsmi. Iepriekš grāmatā Dievs solīja Mozum, ka Viņa labums ies “tava vaiga priekšā” (Izc 33,19) un tas īstenojās šīs svētdienas lasījumā (Izc 34,6). Šajā Rakstu vietā saskaramies ar vārdu “vaigs” jeb “seja”, kas atgādina attiecības, kurās satiekas divas personas, bet no otras puses citviet Dievs saka, ka “Tev neredzēt manu vaigu, jo neviens cilvēks neredzēs mani” (Izc 33,20) un “mans vaigs nebūs redzams” (Izc 33,23). Kā tad Mozus var pieredzēt tik tuvas attiecības ar Dievu. To varētu skaidrot vārds “runāt”, jo Kungs “runāja ar Mozu vaigu vaigā - kā mēdz runāt ar savu tuvāko” (Izc 33,11), bet tikai nedaudz tālāk uzsvars ir uz “redzēšanu”. Dieva vārda dzirdēšanai šeit ir primāra nozīme. Lai cik tuvas cilvēks izveido personiskās attiecības ar Dievu, pastāv nepārvarama barjera starp netveramo Dievu un viņa radību; barjera, kuru pat Mozus nevarētu pārvarēt.

Šī lasījuma vieta Izceļošanas grāmatā saistās ar stāstu par zelta teļu, kad Mozus aizbilda par sagrēkojušo tautu un vēlējās redzēt Kunga godību. Mozus kāpa Sinaja kalnā ar divām derības akmens plāksnēm uz kurām jābūt iegrebtiem jauniem desmit derības vārdiem jeb baušļiem pēc tam, kad pirmās plāksnes tika sadauzītas pēc zelta teļa notikumiem (Izc 32, 19-20). Mozus tumsā dzirdēja Kunga balsi un Viņš pats sevi prezentēja cilvēka priekšā un Mozus saprata, ka neredzamais Dievs viņam pasludināja savu Vārdu (Jhvh) un pievienoja vēl četrs īpašības, kas papildināja Viņa identitāti. Pirmais vārds “rahum” - žēlsirdīgs, līdzcietīgs jeb burtiski sākotnējā nozīme šim vārdam saistās ar mātes klēpi, kurā nēsā savu bērnu; otrā īpašība “hanun”- žēlīgs, laipns izsaka žēlastību, dāvanu, nesavtīgu mīlestības saiti; trešā īpašība atklāj pacietīgu gaidīšanu un savu dusmu apzināšanos, kas tiek pataupīta līdz noteiktam laikam; noslēgumā ir divi vārdi, kas ir ierasti jēdzieni, lai aprakstītu Dieva un Izvēlētās tautas attiecības: “hesed” un “emet”. Kad Bībelē lasām par Derību ar Dievu, tad apraksta Viņu kā “hesed” jeb tā ir žēlsirdīga mīlestība. Dieva “hesed” pret cilvēku bieži iet kopā ar “emet” jeb “patiess”. Tādā veidā svētais autors cenšas vērst uzmanību uz uzticību, uzticamību un tikai pēc tam uz patiesību. Dievs Mozum atklājās kā: “Kungs, Kungs! Dievs līdzcietīgs un žēlīgs, lēns dusmās un dāsns žēlastībā [hesed] un patiesībā [emet]” (Izc 34,6).

Izraēla teoloģiskajā tradīcijā tiek aprakstīts Dieva atpestījošais plāns, kas īstenojas ar konsekventu Kunga darbību savas tautas vidū. Vecā Derība kā ticības liecības par Dieva atklāšanos Izraelim nesniedz nekādu sistemātisku pārskatu vai mācību par Dievu, bet piedāvā vien pamatpatiesības dziļākai apcerei. Vecās Derības liecības par Dievu var iedalīt divās grupās. Pirmkārt, apgalvojumi, kas uzsver būtisku atšķirību, kas atdala Dievu no radītās pasaules, ka Dievs ir pilnīgi pārdabisks, viens, svēts, varens u.t.t. Otrkārt, notikumi, kuros atklājas Dieva darbība un klātbūtne Izvēlētās tautas vēsturē: Dieva klātbūtne, taisnīgums, žēlsirdība, labums, žēlastība, pacietība, piedošana u.t.t. Šīs svētdienas vārdi tiek uzskatīti par svinīgām dievkalpojuma formulām, kuras izteica priesteri, kad cilvēku pulcējās svētnīcā. Šī žēlastības formula ir viens no bibliskās teoloģijas pamattekstiem. Dieva īpašību litānija vēl ir sastopama jūdu dievkalpojumos un iespējams bija iedibināta pirms Babilonas gūsta.

Kā svētis Dievs var būt klātesošs savas tautas vidū? Jo Viņš ir līdzcietīgs, žēlsirdīgs, pārpilns mīlestībā, uzticīgs un piedod grēkus. Dieva vārdam var uzticēties. Personas vārds Bībelē izsaka cilvēka būtību un raksturu, un šīs svētdienas lasījumā iepazīstam Dieva īpašības. Dieva atklāsmei ir dzirdēšanas raksturs, jo Mozus sadzirdēja Kunga teikto vārdu. Dievs runāja pats par sevi un šī ir vienīgā vieta Rakstos, kur Viņš šādā veidā pasludināja savu vārdu, bet tādā veidā izsakās katrs patiess Dieva godinātājs par savu Kungu. Izraelim šie vārdi palīdzēja izteikt ticību, kas šajā kontekstā ļāva izskaidrot Dieva vārda saturu. Dievs ir žēlsirdīgs un patiess, bet tas nenozīmē, ka nav taisnīgs un bargs. Dievs iet Mozus priekšā un divas reizes saka par sevi “Kungs, Kungs [Jhvh]”. Tā ir vienīgā vieta Bībelē, kur šāda atkārtošana ir sastopama. Divkārša vārda atkārtošana šeit nozīmē kaut ko ļoti būtisku, jo Kungs cilvēkam kaut ko svarīgu grib dot un tas ir Dieva vārda saturs. Jaunais Dieva tēls tiek aprakstīts ar jūtu valodu un Mozus izmantoja šo atklāsmi, lai lūgtu grēku piedošanu (Iz 34, 8-9), jo Kungs labprāt izrāda žēlsirdību. Ap šiem vārdiem veidojās Izraela ticības pieredzes būtība, ka Dievs ir priekš mums, priekš cilvēkiem un pasaules. Šī pieredze veidojās kopējā ceļā, kas tika nodota paaudžu paaudzēs un šī pieredze joprojām ir pieejama padziļinot savas attiecības ar Trīsvienīgo Dievu.

br. Jānis Savickis OFMCap