Ef 2, 13-18
 |
Pāvils uzrunā efeziešus, manuskripts no Nīderlandes 1250-1300 |
|
|
21. jūlija svētdienā lasām kā otro vārda liturģijas lasījumu fragmentu no
vēstules efeziešiem 2. nodaļas, kurā apustulis uzsvēra vienotību Baznīcā starp jūdiem un pagāniem (Ef 2, 11-22), jo gnostiskie maldi iespaidoja Evaņģēlija patiesību izpratni un draudēja saraut saiti ar Izraeli, ienesot plaisu starp jūdiem un kristiešiem, kuri vēl neieticēja Kristum, un pašu kristiešu starpā. Pāvils apzinājās šos draudus un tāpēc brīdināja, lai netiek zaudēts pestīšanas vēstures ticības pamats. Jaunais cilvēks - Jēzus Kristus tikai vienu reizi ienāca cilvēces vēsturē miesā, lai to atjaunotu un apvienotu. Tikai Kristus miesā, kas vēsturiski no Kristus iziet, tiek dāvāts Svētais Gars. Jēzus Kristus upurējās uz krusta, “lai izklīdinātos Dieva bērnus savāktu vienkop” (Jņ 11, 52). Viņš upurējās, lai atceltu grēka šķeļošo spēku un “mūsu attaisnošanas dēļ ir augšāmcēlies” (Rom 4,25), lai mūs samierinātu ar Tēvu un iekļautu savā lielajā ģimenē, kurā “pārradītu sevī par vienu jaunu cilvēku” (Ef 2,15). Šī vienotība Svētajā Garā ir Augšāmcelšanās dāvana. Senajā pasaulē jauninājumi, jaunums nebija nekas apsveicams, bet kaut kas aizdomīgs, dumpiniecisks un mazāk vērtīgs. Cieņa un saprātīgums tika piedēvēts tikai tam, kas vecs un sens. Pagāni kristiešiem pārmeta, ka pasaulē ienesa bezjēdzīgu un noziedzīgu jaunumu un nicina seno dzīves veidu. Pateicoties šādai attieksmei izplatījās vēl spēcīgāka kristiešos apziņa, ka viņi pārstāv patiešām kaut ko jaunu un paši ir jaunums pasaulei. Šī doma īpaši spēcīgi parādās apustulim Pāvilam, kad viņš raksta par kristībām (2 Kor 5,17) un kristības ir kā iziešana no vecās un slimās pagāniskās pasaules uz jauno sabiedrību.
Vēstulē galatiešiem viņš rakstīja par kristītajiem kā “jaunu radību” (Gal 6,15) un
vēstulē efeziešiem “jaunu cilvēku” (Ef 2,15) un nedomā šeit tikai par indivīdu, bet Baznīcu, kurā pulcējas jūdi un pagāni, kas ienes pasaulē kaut ko nebijuši jaunu.
Šīs svētdienas lasījums ir neparasti skaistas Pāvila pārdomas par Kristu. Pāvils rakstīja “jūs, kas bijāt tālu, Kristū Jēzū esat kļuvuši tuvi” (Ef 2,13), tomēr neprecizē kāda iemesla dēļ un kāpēc mēs bijām tālu. Par tuvību un attālinājumi runā vispārīgi bez konkrētiem piemēriem. Protams, ka attālināšanās no Dieva ir pirmajā vietā, kam seko plaisa starp diviem cilvēkiem un jūdiem un pagāniem jeb dalīšanās reliģiski, etniski un politiski, kas izsauc naidīgumu un neuzticību. Uz Jeruzalemes svētnīcas sienas, kura atdalīja iekšējo pagalmu, kur pulcējās jūdi, no ārējā, bija uzraksti trijās valodās (ebreju, grieķu, latīņu), kas aizliedza pagāniem ienākt svētnīcas teritorijā, kas paredzēta tikai Dieva tauti un draudēja citiem ar nāves sodu: “Lai neviens pagāns neiet aiz svētnīcas balustrādēm. Kas tiks tajā pieķerts, pats sev būs nāves iemesls, kas pēc tam sekos”. Kristus savā krustā apvienoja dažādus cilvēkus un nojauca mūri, kas viņus sadala, un uz Viņa Krusta uzraksts trijās valodās aicināja cilvēkus atzīt Kristu par pestītāju. Dievam miers ar pasauli maksāja ļoti dārgi, bet Viņš samaksāja šo cenu savā Dēlā, kura asinīs tika noslēgts miers starp debesīm un zemi.
Miers par kuru rakstīja Pāvils īstenojās virzībā pie Dieva un nevis pie vienkāršas tautu tuvošanās viena otrai. Jūdiem un pagāniem bija jāieiet jaunā attiecību līmenī, “lai šos divus pārradītu sevī par vienu jaunu cilvēku” (Ef 2,15) un šis ceļš nav cilvēciskās stratēģijas līmenis, bet gan vēršas pie Dieva, no horizontālā uz vertikālo, kas var nodrošināt cilvēka un pasaules jaunumu. Mieru nebūvē uz vienkāršas tuvošanās pamata, bet uz pārmaiņām, jo miers prasa kopīgu tiekšanos vienā virzienā un kopēju darbu, un nevis parastu neskaidru dalīšanos ar savu pieredzi. Pāvils uzsvēra miera īstenošanu caur krustu un tas nenozīmē tikai to, ka miers īstenojas ar lielām pūlēm, bet nepieciešama uzvara pār grēku, nesavtīgām dāvanām, piedošanau, sevis dāvināšanu un ateikšanos no visa veida vardarbības. To visu ietver vārds “krusts” un katram ticīgajam un Baznīcai ir skaidrs ceļš, kurš jāiet, lai pieredzētu mieru. Miers neiekrīt rokās pats no sevis un tam ir nepieciešama iniciatīva, meklējumi un jautājumu virkne. Svarīgi ir pieņemt domu, ka mīlestībai ir jāapņem viss šis process un šī mīlestība ir iepazīta Dieva darbojas un Kristus krustā, kas ir ļoti konkrēta un vēsturiska. Sevi un pasauli nepārveido tāpēc, lai pēc tam to iemīlētu, kad būs sasniegta harmonija un laime, bet mīl pirms tas viss vēl ir noticis vai saniegts.
Kas tas ir par mieru? Šeit jāatsaucās uz biblisko jēdzienu “šalom”, kas parasti tiek tulkota kā “miers”, bet sākotnēji nozīmē izsaka pilnību vai stāvokli kurā nekas netrūkst. Šī vārda nozīme ir tik plaša, ka var attiecināt gan uz parastām ikdienas vajadzībām, gan arī dziļākajām eksistenciālām vēlmē un ticības ilgām. Kad Pāvils saka, ka Kristus ir mūsu miers, viņš rūpējas par mieru Baznīcā, ko tajā laikā veidoja jūdi un pagāni. Tas nav tikai garīgs miers, kuru cilvēks pieredz savā sirdī, kad dzīvo mierā ar Dievu un sevi, bet tā ir “miera saite” (Ef 4,3), tas, kas ir redzams, “taustāms”, publisks un attiecības veidojošs. Tas, ka Kristus ir mūsu miera, nenozīmē, ka Viņš nav vien Tas, kurš ienes mieru, bet Viņš ir nepieciešams mieram, jo spēj to patiesi nodrošināt un uzturēt. Pāvilam miers saistās ar Kristus krustu un arī Baznīcu - “vienā miesā” (Ef 2,16), jo miers nāk no Dieva, veido Baznīcu un pēc tam caur Baznīcu sasniedz visus cilvēkus un pasauli. Kristiešu aicinājums ir nest mieru un būt par "miera rīku", kā to lasām franciskāniskajā lūgšanā par mieru.
Kristus “mūsu dvēseles iezīmēja ar savām asinīm, atbrīvoja ieslodzītos no aizvērtas bedres, izlauza caurumu mūrī, iznīcināja zobena asumu, dzēsa lāstu un piesita pie sava krusta [sal. Kol 2,14], sapulcināja izklīdinātos un izklīdināja dumpiniekus, pabaroja izsalkušos un padzirdīja izslāpušos, atvēra acis aklajiem un atgrieza veselību slimajiem, iztaisnoja kuprainos un darīja, ka klibie varēja staigāt, pasargāja no nepatikšanām, dziedēja rētas un ārstēja mūsu vājumus, dzēsa mūsu attālinājumu [sal. Ef 2,13], paņēma mūs no izkaisītības un darīja, ka kļuvām par Viņa mājvietas dēliem.”* “Viņš stāv aiz mūsu sienām, raugās pa logiem, zibšņo caur slēģiem” [Dz 2,9]. Izpētām, ko nozīmē mūris, ko logs, ko nožogojums caur kuru Kungs noklausās. Svētīgais apustulis parāda mūri kā Kunga miesu, kad saka: darījis par vienu un noārdījis šķērsli - ienaida sienu, lai šos divus apvienotu vienā [sal. Ef 2, 14-15]. Dāvids salīdzina Kunga miesu ar mūri, kad saka: kā grūstošu sienu, kā ļodzīgu žogu [Ps 62,4], jo liekas, ka šis mūris tika nojaukts krusta matērijā”.** “Baznīca ir Kristus miesa kā to uzsver Apustulis [sal. Kol 1,24], kas saka: un Viņš pats Miesas galva jeb Baznīca [Kol 1,18]. Tad Viņam tika sniegts uzticīgas mīlestības skūpsts, kad divi vienā miesā [sal. Rad 2,24; Mt 19,5; Ef 5,31] tika apvienoti, tā ir patiesība un miera apskāvienos apvienoti kopā kā saka Dāvids: savienojās patiesība un miers [Ps 85,11]. Patiesība no zemes dīgs [Ps 85,12], tā ir Kristus miesa dzimusi no Mātes Jaunavas, kuras izcelsme ir no zemes. Miers raudzīsies no debesīm, tas ir Dieva Vārds, kurš teica: Es esmu miers [Lk 24,36; Jņ 20,19.21.26], par kuru runā Apustulis: Viņš ir mūsu miers [Ef 2,14], un tas pats Vārds saka: savu mieru es jums dodu [Jņ 14,27]”.***
* Afrahats, Demonstrationes, Exhortatoria 14,31 (652,1- 653,13).
** sv. Gregors no Elvīras, Tractatus de epithalamio VI, 6.
*** sv. Gregors no Elvīras, Tractatus de epithalamio I, 7.
br. Jānis Savickis OFMCap
.jpeg)
