Apd 13, 14.43-52, IV lieldienu laika svētdiena, C

Apd 13, 14.43-52

Pāvils un Barnaba dziedina klibo

manuskripts no Austrijas, 1425-1435 g.*

Ceturtā Lieldienu svētdiena ikgadus ir veltīta Labajam Ganam un katru gadu lasām kādu fragmentu no Jāņa Evaņģēlija 10. nodaļas. Šajā Svētdienā Kristus atklājas kā Jērs un Gans, kurš ved atbrīvoto tautu pie dzīvības avota. Pirmajā vārda liturģijas lasījumā no Apustuļu darbu grāmatas varam lasīt, ka Dievs vēlas ar jaunās dzīves dāvanu aplaimot visus cilvēkus. Ikkatrs, kas pieņem šo Dieva dāvanu var pieredzēt līksmību un Svēto Garu. Barnabas un Pāvila misijas sākums atgādina Jēzus misijas sākumu, jo kā Jēzus bija Tēva izvēlēts un Svētā Gara piepildīts (Lk 3,21-22), tā abi apustuļi bija Gara izvēlēti pravietot un doties misijā (Apd 13,2-4). Pēc tam, kad pār Jēzu nāca Svētais Gars, Viņu kārdināja velns un to Viņš atmeta (Lk 4,1-13), tā arī abus apustuļus misiju sākumā Kipras salā kāds mags, “velna bērns” kārdināja mācekļus (Apd 13, 4-12). Ja Jēzus mācīja sinagogās un Nācaretē pirmo reizi sludināja (Lk 4,15), tad Pāvils sludināja Kipras sinagogā (Apd 13,5) un pirmā lielā runa viņam bija Pisidijas Antiohijā. Ja Jēzus primo mācību Nācaretē priecīgi uzņēma, bet daudziem arī radās šaubas (Lk 4,22, 24-29), tad Pāvila katehēze Pisidijā sākumā bija labi uzņemta, bet drīz vien parādījās oponenti (Apd 13,44-45). Ja Jēzu izraidīja no sinagogas un “viņš, tiem pa vidu izgājis, devās prom” (Lk 4,30), tad Pāvils pasludināja, ka “mēs vēršamies pie pagāniem” (Apd 14,46). Evaņģēlists Lūkas abās savās grāmatās šīs paralēles norādījis apzināti, lai parādītu, ka Baznīcas misija ir Labā Gana misijas turpinājums.

Šie notikumi veidoja pagrieziena punktu Baznīcas darbībā, jo apustuļi vērsās pie pagāniem un arī Apustuļu darbu grāmatā tas ir svarīgs pavērsiens. Jau iepriekš grāmatā izskanēja doma par Svētā Gara plašo darbību (Apd 2) un pagāna Kornēlija un viņa nama atgriešanos (Apd 10), tad tagad Pāvila un Barnaba kalpojums īstenojās vēl skaidrāk, jo jūdi viņus atmeta, bet pagāni viņus priecīgi pieņēma. Svarīgi šajā Labā Gana svētdienā ievēot, ka Barnaba un Pāvils darbojās kopā. Barnaba prata dalīties ar Pavilu savā pieredzē un apmācīja viņu, lai viņš varētu uzsākt savu sludināšanas ceļu. Labu līderi var izvērtēt saskaņā ar spēju atstāt aiz sevis sekotājus. Barnaba iedrošināja Pāvilu un nejuta vajadzību vienmēr būt pirmajā vietā. Ja fragmenta centrā redzam Pāvilu, tas nenozīmē, ka Barnaba būtu mazāk ietekmīgs, jo viņi bija viena komanda. Barnaba bija viens pirmbaznīcas pilāriem un viens no pirmajiem, kas ļoti nopietni sāka uztvert Evaņģēliju, kaut arī visdrīzāk nepazina Kungu Jēzu. Viņš bija gudrības un cerības pilns, un spēja pievilkt cilvēkus pie sevis. Pāvila dzīvē Barnabam bija izšķiroša nozīme, jo ja Ananija viņu nokristīja un iekļāva Baznīcas kopienā, tad Barnaba viņu ievadīja ticības dziļumos, saprata un iedrošināja Pāvilu.

Pāvila vēsts centrā bija Jēzus kā Kristus persona un solījums, kurš nācis saskaņā ar Dieva apsolījumu. Katehēzes par Jēzu neizsauca klausītājos sašutumu un tie neuztvēra, ka Pāvils sagrozītu Dieva solījumus, cerības pēc mesijas vai mācību par vienīgo Dievu. Sludinot par to, kas ir Jēzus un kādu pestīšanas darbu Viņš ir veicis, Pāvils izmantoja jūdiem labi zināmu valodu. Sākumā viņš pieminēja tautas nepaklausību un sacelšanos pret Dievu, un vienmēr ir iespēja, ka tas var atkārtoties, bet pirmās katehēzes laikā nevienam neko nepārmeta un pat nesludināja Evaņģēliju. Klausītāji lūdza Pāvilu turpināt nākamajā sabatā šo katehēzi un vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par Jēzu. Pāvils un Barnaba novērtēja šādu ieinteresētību un redzēja tajā Dieva iedarbības zīmi.

Nākamajā sabatā “gandrīz visa pilsēta sapulcējās klausīties Kunga vārdu” (Apd 13,44). Pāvila vārdi atsaucās ne tikai jūdu, bet arī pagānu sirdīs. Jāuzsver, ka Lūkasa vārdi par “visu pilsētu” ir hiperbola, jo Pisidijas Antiohijā dzīvoja ap 20 000 iedzīvotājiem un visiem neiespējams bija sapulcēties. Jūdos sašutumu un skaudību radīja apstāklis, ka pagāni arī pievienojās klausītāju lokam. Atbildot uz visiem šiem pavērsieniem jūdi “sakūdīja cienījamas un dievbijīgas sievietes un pilsētas ievērojamākos vīrus” (Apd 13,50) pret apustuļiem, jo kad pietrūka racionālu argumentu, tad efektīvas likās intrigas un ietekmīgas personas. Pirms nedēļas jūdu rūpīgi klausījās Pāvilu un nepretojās viņa mācībai, bet tagad pretojās viņam. Jūdi pagānus uztvēra kā cilvēkus no ārpuses, kuriem ticības jautājumos nav jāiejaucas un tie necienīgi, lai kļūtu par Dieva solījumu saņēmējiem. Jūdi neiesaistījās sarunās ar pagāniem, bet uzreiz vērsās pret Pāvilu, kas visdrīzāk nebija biblisks strīds, bet apvainojumu un pārmetumu virkne. Galvenais sašutums bija par to, ka Pāvils pagāniem atļāvās dod Dieva solījumus un katehēze par Jēzu tā arī otrajā sabatā netika skaidri pasludināta. Pirmo reizi savā misijā Pāvils nonāca izvēles priekšā un sapratis, ka jūdi viņu atmeta, sāka sludināt pagāniem, kuri “priecājās un slavēja Kunga vardu” (Apd 13,48). Cilvēku skaits, kas pieņēma Evaņģēliju varēja būt liels, jo vēlāk Pāvils un Barnaba atgriezās Pisidijas Antiohijā, lai stiprinātu brāļus ticībā. Evaņģēlija vēsts bija ir pievilcīga un atvērta uz visiem, kas vēlas to pieņemt, ka pretestība nevarēja to apturēt un tā nesa augļus. Labais Gans joprojām dāvā savu Garu, lai Kunga vārds varētu būt pasludināts laikā un nelaikā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

* St. Paul and St. Barnabas healing a cripple - Institut für Realienkunde, Austria - CC BY-NC-ND.

https://www.europeana.eu/lv/item/15501/005279

Apd 5, 27b-32.40b-41, III lieldienu laika svētdiena, C

Apd 5, 27b-32.40b-41

Eņģelis atbrīvo Pēteri no cietuma
Franciskāņu misāle
manuskripts no 14.gs. Parīzes

Lieldienu laika trešās svētdienas vārda liturģijā pirmajā lasījumā turpinām pārdomāt fragmentu no Apustuļu darbu grāmatas. Šīs svētdienas lasījums dod vēl vienu iespēju pārdomāt augšāmceltā Kunga jauno dzīvi Baznīcā, ticīgo kopienā. Agrīnā baznīca izturēja pirmo vajāšanu vilni ar spēcīgu ticību, vēlmi paklausīt Dievam un drosmīgu liecību par Jēzu. Jeruzalemes baznīca nebija klusa, dievbijīga kopiena, bet dinamiska un aktība, kas izraisīja opozīcijas pieaugumu. Jēzus sekotāji jau iepriekš bija apcietināti par to, ka mācīja svētnīcā par Jēzu un Viņa augšāmcelšanos (Apd 4). Tautas līderi bija dzirdējuši Pētera un Jāņa katehēzes un nevarēja viņus apturēt un lika viņus aizturēt jau otro reizi. Eņģelis atbrīvoja apustuļus no cietuma un sūtīja atpakaļ sludināt par Jēzu. Tautas elites apsūdzības un pārmetumi apustuļiem ir saprotami un viņus nodarbināja vairākas lietas. Sinedrija locekļi rīkojās tā it kā viņiem būtu neapstrīdama autoritāte pār apustuļiem. Pirmkārt, apustuļi neklausīja viņus un līderi nevarēja viņus ietekmēt ar savu statusu, reliģisko vai sabiedrisko statusu, vai skaļām prasībām.

Pirmajā reizē, kad arestēja apustuļus elite bija “noskaitusies” par augšāmceltā Jēzus sludināšanu (Apd 4,1), bet šajā reizē viņus motivēja “skaudība” (Apd 5,17). Augstie priesteri nopratināja apustuļus sinedrija priekšā, kas bija ietekmīgākā Jeruzālemes padome. Sinedrijā vadošie reliģiskie un politiskie vadoņi risināja lietas ar kurām romiešu varas iestādes negribēja nodarboties un bija atbildīga par mieru svētnīcas apkārtnē, ko arī šīs svētdienas lasījumā viņi mēģina īstenot. Augstais priesteris atgādināja aizliegumu sludināt (Apd 4,17-18), bet apustuļi klaji neklausīja šīm tiešajām pavēlēm. Viņi turpināja sludināt un piepildīja pilsētu ar mācību un vainoja tautas eliti Jēzus nāvē (Apd 5,28). Pirms nedēļas svētdienas lasījumā tika pieminēts, ka ticīgie pulcējās Sālamana kolonādē, bet šajā svētdienā uzzinam, ka vēsts bija izplatījusies daudz plašāk un tā bija kļuvisi par nozīmīgu publisku tēmu visā pilsētā. Tautas līderiem bija jāved Izraelis pa taisnības ceļiem, bet šeit viņi tika vainoti Dieva izvēlētā, mesijas nāvē. Augstais priesteris pat nevarēja nosaulkt Jēzus vārdu un lietoja vārdus “šis Cilvēks” (Apd 5,28) negatīvā veidā un distancējās no Viņa. Augstais priesteris nelietoja Jēzus vārdu, jo zināja, ka tam piemīt liels spēks (Apd 3,16;4,10) un nevēlējās to piesaukt. Tautas vadītāji izjuta barjeru starp sevi un apustuļiem, un tāpēc runāja par viņu mācību, kas līderiem bija nepieņemama.

Vēsts par Jēzu, kuru tautas vecākie gribēja apturēt ar romiešu rokām un apustuļu apcietināšanu tagad piepildīja Jeruzālemi. Mācība kļuva tik populāra un ietekmīga, ka nekas vairs nevarēja to ierobežiot. Tautas vecākie vairs nespēja kontrolēt un vadīt notiekošo, un bija visai izmisuši. Pēteris savā atbildē atkārto iepriekš izteikto domu, ka jāklausa vairāk Dievam nekā cilvēkam (Apd 4,19-20; 5,29). Jēzus apustuļus nosauca par “lieciniekiem” un Evaņģēlija sludinātājiem, kuriem jādarbojas “gan Jeruzālemē un visā Jūdejā, gan Samarijā un līdz pat pasaules galam” (Apd 1,8). Tas nozīmē, ka Dievs lika viņiem sludināt svētnīcā un viņi bija apņēmības pilni to turpināt. Pēteris lieto vārdu “jāklausa” un tādā veidā izsaka domu, ka apustuļiem tā ir morālā nepieciešamība. Pēteris bija gatavs pat mirt nekā nepaklausīt Kungam. Pēteris pasludināja, ka “Dievs ar savu labo roku viņu paagstinājis par Valdnieku [archeyon] un Glābēju [soter]” (Apd 5,31) un apliecināja, ka viņa līderis ir Jēzus un nevis tautas elite. Romiešiem imperātos bija vienīgais pasaules glābējs un dziedinātājs. Apustuļi bija veikuši savu radikālo izvēli starp Jēzus mācību un to, ko piedāvā pasaules elites.

Fragmenta noslēgumā tiek apkopota apustuļu pieredze un tautas vadītāju spiediens neko nemainīja viņu darbībā un attieksmē. Apustuļi priecājās, ka bija atzīti par cienīgiem Jēzus vārda dēļ ciest. Bez prieka nav iespējama Evaņģēlija sludināšana. Apustuļu sludināšanas veiksme apbēdināja valdoši sabiedrības slāni, jo viņi juta, ka zaudē varu un kontroli pār savu tautu. Tautas līderi izmantoja politisko nevis garīgo varu, lai ietekmētu baznīcu, bet nesekmīgi. Brīdinājumi Pēterim, protams, attiecās uz visu baznīcu. Augstais priesteris pārmeta, ka apustuļi grib vainu par Jēzus asinīm uzvelt viņiem. Tā bija patiesā jautājuma būtība. Pēteris jau iepriekš sludināja, ka Jēzus Kristus bija Dieva vīrs, kuru jūdi piesita krustā, bet Dievs Viņu piecēļa no miroņiem (Apd 2,22-23; 4,10). Atbildība bija jāuzņemas tautas līderiem un Jēzus vārds bija nopietna problēma jūdu vadībai. Pētera vārdi “Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem” (Apd 5,29) Jaunās Derības kontekstā ir vieni no svarīgākiem, jo tie ir būtiski kristīgajai dzīvei un lai izprastu ticīgā cilvēka attiecības var valdošo varu. Briesmu un pretestības priekšā apustuļi nebija gatavo iet uz kompromisiem un pārrunāt Evaņģēlija patiesības, lai nodrošinātu sev personisko labsajūtu vai stabilitāti, bet apzinājās dziļo plaisu starp sevi un sinedrija locekļiem. Jaunajā Derībā ir skaidri pateikts, ka tas, kas noraida Dēlu, noraida Tēvu. Apustuļu atbilde ir apbrīnojuma un apstiprina Jēzus vārdus, kur Viņš saka, ka “laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis un ķengās jūs…priecājieties tajā dienā un dejojiet… jūsu alga ir liela debesīs” (Lk 6, 22-23). Ikdienas publiski un privāti apustuļi sludināja Evaņģēliju, ka Jēzus ir Kristus un šie izaicinājumi joprojām ir aktuāli.

br. Jānis Savickis OFMCap

Apd 5, 12-16, II lieldienu laika svētdiena, C

Apd 5, 12-16

Pēteris un Jānis dziedina klibu ubagotāju 

Krāšņajos svētnīcas vārtos (Apd 3,1-10)

manuskripts no Francijas, 13.gs.

Lieldienu laiks ir jaunās Dieva tautas svētku laiks, jo Baznīcas noslēpums savus sākums smeļas no Pashas un tajā gūst savus spēkus. Ar savu pashālo upuri Kristus pulcināja savu tautu, kas iepriekš bija izkaisīta, veidoja to par vienu ģimeni, kuru uztur mīlestība un atdzīvina Svētais Gars. Baznīcas tēls, kas atklājas Lieldienu laika Dieva vārda liturģijā iepazīstina mūs ar Baznīcu, kas ir ciešā harmonijā ar Svētā Gara darbību. Tieši tāpēc Apustuļu Darbu grāmata ir īpaši vērtīga lasāmviela, kuru Lieldienu laika svētdienās lasām kā pirmo lasījumu. Otrajā Lieldienu svētdienā pirmais lasījums apkopo zīmju un brīnumu darbības augļus Baznīcas sākumā.

Apustuļu darbu grāmatas sākumā dzirdam Pētera sludināšanu un trīs tūkstošu cilvēku kristības, un pēc tam evaņģēlists Lūkas pievērsās tam kā ticīgie dzīvoja un kā veidoja savā starpā attiecības (Apd 2, 42-47). Šajā svētdienas lasījumā ir fragments no notikumiem, kuros darbojas Pēteris un Jānis un kā attiecas pret citiem (Apd 3,1-5,42). Vēsturiski skatoties tas ir pirmais apustuļu gads Jeruzālemē pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās, kuru Lūkas ļoti idealizē un apraksta kā laiku kurā ticīgajiem bija “vienprātība” (Apd 1,14; 2,46; 4,24; 5,12).

Pirmais, ko lasām šajā fragmentā, ir par brīnumiem un piezīmi par vietu - Sālamana kolonāde, kur kristieši mēdza pulcēties. Viņi bija jau izdalīti tautā kā atsevišķa grupa un ar tādu reputāciju, ka cilvēkos radās no vienas puses sajūta, ka viņiem nevar pievienoties, bet no otras - piepulcējās. Pateicoties daudzajām zīmēm Jeruzālemes iedzīvotāji cienīja apustuļus un viņu biedrus (Apd 5,12-13) un tas neļāva tik viegli ietekmīgajiem jūdiem vērsties pret viņiem (Apd 4,21; 5,26). Dziedināšanas kalpojums veicināja apustuļu autoritātes pieaugumu. Visdrīzāk apustuļi domāja, ka Jeruzālemes svētnīcā tiks atjaunots Izraelis un tāpēc sākotnēji tajā daudz uzturējās.

Pēc tam, kad Lūkas aprakstīja apustuļu autoritāti kopienas lokā: mācībā un ietekmē pār materiālajiem labumiem, nāvē un dzīvībā, tad tagad evaņģēlists parāda apustuļu publisko ietekmi. Viņu uzturējās Sālamana kolonādē svētnīcā un staigājot pa ielām. Sālamana kolonādē bija visai plaša pulcēšanās vieta, kas norāda, ka liela ticīgo grupa tur pulcējās kopā. Lūkas vēlējās uzsvērt, ka Pēteris un pārējie apustuļi bija patiesi divpadsmit Izraeļa cilšu vadītāji. Viņš mēģināja parādīt spriedzi starp bijību, kuru iedvesa apustuļi un nevēlēšanos viņiem tuvoties un pieskārties, bet tikai, “lai Pēterim garām ejot, kaut tikai viņa ēna skartu kādu no tiem.” (Apd 5,15). Senajā pasaulē cilvēki domāja, ka ēna ir savienota ir cilvēku. Piemēram, jūdu likumā atrunā gadījumu, ja kāda ēna pieskaras līķim, tad viņš kļūst nešķīsts tik pat cik pieskārtos tieši.

Kas varēja tie, kas neuzdrīkstējās pievienoties apustuļiem? Tas laikam nozīmēja, ka neviens liekulis vai neticīgais neuzdrīkstējās viņiem pievienoties, un īpaši pēc tam, kad Hananja un Safīra “izaicināja Svēto Garu” un izlikās (Apd 5,1-11). Tie, kam nebija problēmas ar izlikšanos un divkosību labprāt pievienojās apustuļiem. Dievs neļāva meļiem un liekuļiem pievienoties Baznīcai. Ātrais ticīgo skaita pieaugums bija raksturīgs pirmbaznīcai (Apd 2,41.47; 4,4; 6,1.7; 9,31). Zīmes un brīnumi apstiprināja, ka Dieva Vārds ir savas tautas vidū. Dievs veidoja Baznīcu neskatoties uz biedējošo atgadījumu ar Hananju un Safīru, jo Baznīca netiek veidota saskaņā ar reklāmas un mārketinga staratēģijām, kas piedāvā patīkamu produktu, bet harmonijā ar Dieva vārda spēku un Svēto Garu. Slikti viedokļi, bailes un vajāšanas nevar apturēt Dieva Garu, kurš vēlas glābt grēciniekus un atklāt viņiem Jēzu Kristu.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ez 36, 16-17a.18-28, Lieldienu vigīlija

Ez 36, 16-17a.18-28

Ezehiēls pravieto par dzīvības ūdeni

manuskripts no 13.gs. otrās puses

Anglija

Lieldienu nakts vigīlijas vārda liturģijas pēdējais un septītais Vecās Derības lasījums ir ņemts no pravieša Ezehiēla grāmatas. Ezehiēla grāmatas vārdi ir nozīmīgs brīdis Bībeles vēsturē un ir kā saskarsmes vieta starp Veco un Jauno Derību. Lasījumā var iepazīties ar Dieva solījumu neuzticīgajai tautai, kurai Viņš bija gatavs piedot grēkus un sapulcināt atkal kopā. Nākotne ir iesakņota Dieva gribā atjaunot Izraeli un padarīt iespējamu Kunga klātbūtni cilvēku starpā. Pestīšana šajā lasījumā ir parādīta kā atjaunošana un apvienošanās, bet grēks kā tas, kas šķeļ un izkaisa. Pravietis Ezehiēls sludināja arī sodu par grēkiem, tomēr nevis lai mazinātu vai salauztu cerību, bet lai atbrīvotu no ilūzijām par nākotni, ka pati svētnīca un Dāvida dinastija var atrisināt tautas problēmas. Tikai brīvība no ilūzijām var nest patiesu cerību un gatavību pieņemt Dieva apsolījumus un jaunumu. Izraeli pievīla tas, uz ko viņi paļāvās, bet viņi aizmirsa par cilvēka sirds dziļumiem un Dieva ielaišanu tajos. Tāpēc arī Dievs vēlējās iedibināt jauno derību, lai cilvēks vērstu savu uzmanību uz mīlestību. Nākotnes solījums ir skaidrs un beznosacījumu, jo Dievs tika daudz negaidīs Izraela atgriešanos, bet izies ar iniciatīvu un dāvās piedošanas žēlastību.

Ezehiēla grāmata pārdomā zemes zaudējuma krīzi un jaunās izredzes senajai Jeruzālemei. Ezehiēla grāmatas 33-37. nodaļas satur interesantākos un aizkustinošākos solījumu no grāmatas. 36. nodaļā mēs varam lasīt par Dieva solījumu sapulcināt cilvēkus no tautām un attīrīt viņus no nešķīstības un elkiem, aizvietos viņu akmens sirdis ar miesas sirdi un dāvās viņiem garu, kas ļauj sekot baušļiem. Šīs liturģijas lasījums veido grāmatas kodolu un šī vēsts apkopo visu grāmatas vēsti (Ez 36,16–38). 36. nodaļu veido divas daļas. Pirmajā daļā (36, 1-5) pravietis solīja svētību Izraelim, kurš piedzīvis zemes atjaunošanos, bet otrajā daļā (36,16-38) - tautas šķīstīšanu un atdzimšanu. Kāpēc tautai bija nepieciešama atjaunošanās? Dievs sodīja tautu par tās grēkiem ar Babilonas trimdu. Izraelis bija aizvainojis Dievu ar slepkavībām un elkdievību, un sods izpaudās tautas izklīdināšanā starp tautām - trimdā, tomēr Kungs neplānoja tautu atstāt svešatnē. Svarīgākā šķīstīšanās bija saistīta ar atteikšanās no elkdievības, lai uzticīgi ievērotu Kunga likumu. Tauta atgriezīsies savā zemē, Dievs to šķīstīs, pārveidos un viņi sekos Kungam. Ezehiēla apsolījums piepildījās pēc atgriešanās apsolītajā zemē, kad līdz pat Jezus Kristus laikam Izraels bija uzticīgs vienīgajam Dievam un pats neapgānīja svētnīcas kultu. Ezehiēls šos grēkus aprakstīja ļoti izteiksmīgi: apgānīja zemi ar savu rīcību un aptraipīja Dieva vārdu pagānu priekšā. Lai atjaunotu savu vārda godu, Dievs vēlējās arī šķīstīt un apvienot tautu. Trimdas laiks deva iespēju laboties, lai mainītu savu sirdi un garu. Šajā pravietojumā Ezehiēls parāda divas perspektīvas: konkrēto atgriešanās no Babilonas gūsta un mesiānisko laiku piepildīšanās.

Ezehiēls iedvesmojās no Atkārtotā likuma grāmatas pravietojuma par “sirds apgraizīšanu” (At 30,6) un sludināja, ka pēc trimdas cilvēki tiks apslacīti ar “šķīstu ūdeni” (Ez 36,25) saistībā ar grēku piedošanu (Ez 36,25.29) un jaunās sirds un jaunā gara dāvanu (Ez 36,26). Dieva Gars ļaus paklausīt Dieva gribai un atjaunot derības kopienu. Lai līdz šādai izpratnei Vecās Derības ticīgie nokļūtu bija jāpaiet zināmam laikam, jo sākotnēji Gara darbību izprata vairāk ārēji un psiholoģiski, kas izpaudās fizisku spēku un prāta spēju pastiprinājumā, lai īstenotu noteiktu misiju (soģi aizsargāja tautu, ķēniņi valdīja, pravieši sludināja). Vēlākā laika posmā tik pamanīts Gara morālās darbības aspekts (Ps 51 un Gudrības grāmatā), bet visdziļākā veidā atklājās Ezehiēla grāmatā kā nākamo mesiānisko laiku solījums (Ez 36,26-27). Pieaugošā apziņa par Dieva Gara klātbūtni ļāva svētajiem autoriem īsi pirms Jēzus Kristus ienākšanas pasaulē atskatīties uz visu pestīšanas vēsturi kā Gara darbības lauku.

Baznīca uzlūko Ezehiēla vārdus kā pravietojumu par kristībām, kurās cilvēki tiks “slacīti ar šķīstu ūdeni”, kas attīrīs Izraeli un tautas no grēkiem, dāvās Svēto Garu, kas atjaunos sirdis un ļaujs piepildīt mīlestības likumu. Ūdens ne tikai uztur dzīvību, bet arī ļauj saglabāt tīrību. Līdzīgi Dieva darbība šķīstī cilvēku no ļaunā, kas apgāna. Ūdens simbolika ir ļoti viegli saprotama un piemērojama morālajai šķīstībai. Piemēram, roku mazgāšana nozīmē to, ka cilvēks ir bez vainas un zīme tam, ka nedara neko ļaunu. Ūdens šķīstījošā funkcija piepildījās kristības ūdenī, kad Jānis Kristītājs kristīja “ūdenī uz atgriešanos no grēkiem” (Mt 3,11), jo “tā nav miesas netīrumu mazgāšana, bet Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru sirdsapziņu caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos” (1 Pēt 3,21).

Baznīcas tēvi Ezehiēla vārdos redzēja norādi uz kristību attīrošajiem ūdeņiem. Fragmenta noslēgumā pravietis pievērsās derībai, kad Dieva likums netiks ievērots tikai ārēji, bet izrietēs no sirds. Tas būs iespējams tāpēc, ka Dievs pārveidos cilvēka sirdi, spējīgu uz cēlu un spontāni labu rīcību. Tā rezultātā starp Dievu un cilvēku izveidosies cieša saite kas būs spēcīgāka par dabiskajām saitēm cilvēku starpā. Tā būs patiesa derība, kuru precīzi izsaka pravietis Jeremija: “jūs būsiet mana tauta, un es būšu jūsu Dievs” (Jer 11,4). Ja mēs meklējam vienu no Vecās Derības svarīgajām idejām, tad “derība” ir viena no tām un līdzās tai ir arī “Likums” (Tora), “solījumi” un Jaunajā Derībā īpašs uzsvars ir likts uz “valstības” piepildīšanos. Ideja, kas vijas cautri visai Bībelei un, kas nav tik precīzi formulēta kā “derība” vai “likums”, ir Dieva klātbūtne savas tautas vidū: “Savu Mājokli es likšu starp jums, es neatstāšu jūs” (Lev 26,12). Fragments noslēdzad ar līdzīgiem vārdiem: “jūs būsiet mani ļaudis, un es būšu jūsu Dievs!” (Ez 36,28, sal. Izc 6,7).

Pirmatnējā cilvēku harmonija ar Dievu, sevi un cilvēkiem tiek atjaunota ar derību, taču problēma bija tā, ka derība bija nepastāvīga. Cilvēks ir pārsteidzošs radījums un kaut arī zināja, ka derība ir laba un izvēlējās elkus, nespēja to ievērot. Dievs nevēlas uzspiest savu gribu bez mūsu piekrišanas. Pravietis Ezehiēls ļauj izprast apustuļa Pāvila vārdus no vēstures romiešiem, ka pats likums nepalīdz pestīties. Pestīšanu var pieredzēt tikai Jēzū Kristū un pravietis Ezehiels ļoti pietuvināja un gatavoja Izraeli Kristus nākšanai. Ezehiels bija patiess katehumenu un kristiešu pravietis, jo visa liturģija un īpaši kristību liturģija ir simbolu pilna no šīs grāmatas. Dievs vēlas pārveidot cilvēka dziļāko būtību, lai mainītu domāšanas, gribas, jūtu, sirdsapziņas un vēlmju avotus. Jauna sirds, ko solīja pravietis, ir jauns domāšanas, lēmumu, jūtu darbības veids, kas atpazīst Dieva darbību un iedvesmas, bet akmens sirds ir tāda, kas ir nejūtīga pret Dievu un Viņa balsi. Jēzus Kristus veica pilnīgu atjaunošanu, jo apvienoja dažādās tautas savā miesā.

Ezehiēlam Gars bija morālās dzīves avots un stiprinātājs. Svētais Gars ir kā enerģija ar kuru Dievs palīdz īstenot savus apsolījumus un Jaunajā Derībā Gars ir dzīvības princips, kas veic ticības un morālo atjaunošanu. Morālā atjaunošanās notiks personiskajā un kopienas līmenī, un noritēs trijos posmos. Sākumā būs šķīstīšanās no grēkiem (Ez 36,25), kas ietver sevī savas situācijas, atbildības un vainas apzināšanās ar vēlmi saņemt un piedzīvot piedošanu. Šķīstīšanās būtu neiedarbīga ja cilvēks paliktu tāds kāds viņš ir un tāpēc svarīga ir dzīves veida un personas maiņa, un tāpēc tiek solīta “jauna sirds”, “jauns gars” un “miesas sirds” (Ez 36,26) dāvana, kas ir gars, kurš cilvēku padara jūtīgu un atsaucīgu uz Dieva aicinājumiem. Trešajā posmā Dievs sola pastāvīgu Gara dāvanu, Dieva spēku, kas ticīgo padara spējīgu būt uzticīgam Dievam. Jaunais likums, kas ir Svētais Gars darbojas caur mīlestību un ļauj īstenot jauno dzīvi ikdienā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 19, 28-40, Pūplsvētdiena

Lk 19, 28-40

Jēzus iejāšana Jeruzālemē
manuskripts tapis Ziemeļfrancijā,
Arrasa pilsētā ap 1300 .g.

Pūpolu jeb Palmu svētdienā atceramies svinīgo Jēzus iejāšanu Jeruzālemē, kas visspilgtāk atklājās senās Jeruzālemes baznīcas liturģiskajā tradīcijā, kas ir atnākusi arī līdz mūsu dienām. Romas Baznīcā šī svētdiena sākotnēji tika saukt par Kunga Ciešanu svētdienu, kad lasīja ciešanu aprakstus ne tikai šajā svētdienā un lielajā piektdienā, bet arī trešdienā un pat Pashas naktī. Kunga Ciešanu svētdiena uzsver Jēzus Kristus pashālā noslēpuma dinamiku, kurā atklājas Viņš kā kalps un ķēniņš. No priecīgā Evaņģēlija par Mesijas procesiju un triumfu Dieva vārds ieved mūs lasījumos par cietošo Kunga Kalpu. Jēzus iejāšana Jeruzālemē ir dažādu simbolu un tēlu pilna un saistās ar Veco Derību. Ja lasa visu Lūkasa Evaņģēliju, tad var pamanīt, ka viss teksts apraksta Jēzus ceļu uz Jeruzālemi no Galilejas caur Samariju, kas Kungam bija kā ilgstošs krusta ceļš, bet tagad sasniedza savu kulmināciju. Visi gājiena dalībnieki tika iesaistīti šajā pēdējā Jēzus ceļojumā, kurā arī mēs esam aicināti pievienoties.

Jēzus noteiktā savā darbības brīdī, “kad piepildījās laiks tikt uzņemtam debesīs, viņš droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp” (Lk 9,51). Sāka piepildīties Jēzus vārdi, kad Viņš raudāja par Jeruzālemi: “jūs vairs neredzēsiet mani, līdz nāks laiks, kad jūs teiksiet: svētīts, kas nāk Kunga vārdā” (Lk 13,35). Piepildījās arī vārdi no Jēzus piedzimšanas: “Gods Dievam augstumos, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts” (Lk 2,14). Visa notikuma aina iesākās vietā, kur tika sagaidīta pestīšanas piepildīšanās (Zah 14,4-9). Betfāges un Bētānijas ciemi atradās pāris kilometru attālumā no Jeruzālemes un Olīvkalna. Abas vietas atradās romiešu ceļā no Jērikas uz Jeruzālemi. Betānija bija Jēzum zīmīga vieta, jo tur dzīvoja Viņa draugi - Marija, Marta un Lācars. Olīvkalnam bija liela nozīme pravietojumos, jo no turienes nāks Mesija (Zah 14,4). Notikuma liecinieki un pirmie kristieši, kuri lasīja Evaņģēliju, redzēja pravietojuma piepildīšanos, ka Kungs “pēkšņi nāks uz savu namu, Kungs, kuru jūs meklējat un derības vēstnesis, kuru jūs kārojat. Redzi, viņš nāk!” (Mal 3,1).

Savu ieiešanu Jeruzālemē sagatavoja un piepildīja pravieša Zaharija vārdus: “Līksmo vareni, Ciānas meita, klaigā, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš pie tevis nāk, viņš ir taisnīgs un glābējs - pazemīgs, uz ēzeļa jāj, uz ēzeļmātes kumeļa!” (Zah 9,9). Uz zirga pilsētās iejāja karavadoņi un tie, kas valdīja ar spēku, bet Jēzus vēlējās būs kalps un tāpēc izvēlējās dzīvnieku, kurš smagi strādā un nes smagumus. Cilvēki redzot šādu ainu saprata pravietisko simbolismu un acīmredzami pat ēzelīša īpašnieks izprata situāciju un iedeva savu dzīvnieku mācekļiem.

Drēbju izklāšana zem valdnieka kājām bija veids kā sveicināt ķēniņu (2 Ķēn 9,13). Cilvēki, kas bija atnākuši no Galilejas izplūda priekā par varenajiem darbiem, kurus viņi redzēja un slavēja Jēzu kā ienākošo ķēniņu, kuram būs Dieva valdīšanas autoritāte. Jēzus iepriekš sevi speciāli nesauca par kungu, lai nearadītu lieku ažiotāžu. Evaņģēlists Marks raksta par “Dāvida valstību, kas tuvojas” (Mk 11,9-10) nevis par Jēzu kā jauno ķēniņu. Lūkas šo domu izteica daudz precīzāk, jo valstība paredz arī “Ķēniņu, kas nāk Kunga vārdā” (Lk 19,38, sal. Ps 118,26). Cilvēki varēja gaidīt kādu Jēzus veiktu varas apvērsumu, bet viņiem bija jāviļās, jo nekas tāds nenotika. Jēzus savus mācekļus iepriekš brīdināja pret neadekvātām ilgām par varu, kas ar Viņu notiks Jeruzālemē, tomēr iegāja pilsetā ļoti neparastā veidā, kas varēja likts domāt, ka Jēzus valdīs.

Visas četras Evaņģēlija grāmatas attēlo Jēzus iejāšanu Jeruzālemē, bet katrs evaņģēlists uzsvēra atsevišķas detaļas. Evaņģēlists Lūkas uzmanību pievērsa notikumu saistību ar Olīvkalnu, kas atradās pāris kilomentrus no Jeruzālemes. Stāts sākās ar Jēzus pietuvošanos Olīvkalnam, kur Viņš uzgāja kalnā un ejot uz Jeruzālemi nokāpa no tā, un Viņa acīm pavērās skats uz pilsētu. Evaņģēlists Lūkas Apustuļu darbu grāmatā Olīvkalnu piemina kā vietu no kuras Jēzus tika pacelts debesīs (Apd 1,12) un gaidīja, ka šī būs vieta, kur Viņš atgriezīsies (Zah 14,4). Jēzus tika atmests, jo izvēlējās būt par pazemīgu un nabadzīgu kalpu un nevis efektīvu un varenu pasaules valdnieku. Tādu Cietošo kalpu mēs iepazīsim lielajā nedēļā, kurā pārdomāsim pestīšanas noslēpumus, kura ceļš mums arī ir jāizvēlas, lai piedzīvotu mieru un brīvību.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 43, 16-21, V gavēņa svētdiena, C

Is 43, 16-21

Pravietis Isaja, mozaika no 

San Vitale bazilikas Ravennā, 

Itālijā, 540-547.g.

Piektās gavēņa svētdienas Dieva vārda liturģijas pirmais lasījums no Isaja grāmatas turpina mūs iepazīstināt ar pestīšanas vēstures svarīgākajiem notikumiem. Ja trešajā gavēņa svētdienā lasījām par iziešanu no Ēģiptes (Izc 3) un iepriekšējā svētdienā par ieiešanu Apsolītajā zemē (Joz 5), tad šajā svētdienā nonākam pie Babilonas gūsta laika, kad grēks atkal ieveda tautu nebrīvē. Isaja grāmatas lasījums uzmundrina Izraelu un paredz jaunu izceļošanu. Šīs svētdienas fragments atrodas ļoti pārdomātā jaunās izceļošanas aprakstā (Is 42,21-43,28), kur pravietis pasludināja, ka Dievs sapulcinās savus bērnus un atkārtos pirmo izceļošanu: izveidos sausu zemi caur ūdeņiem (Is 43,16), pārvarēs ienaidnieku armijas (Is 43,17) un dāvās tuksnesī ūdeni (Is 43,20). Abus izceļošanas notikumus atdala vairāki gadsimti.

Isaja grāmatas otrajā daļā ir nodaļas (40–55), kuras sauc par deiteroisaja grāmatu* jeb aprakstu par Babilonas trimdas beigu posms, un šeit pravietis īpaši spēcīgi sludina jaunās lietas. Septiņdesmit Babilonas trimdas gadi Izraelim bija soda laiks par neuzticību, bet atgriešanās no trimdas tika uztverta kā Dieva žēlastības atgūšana. Deiteroisaja grāmata ir iejūtības un žēlsirdības pilna, un ir būtiska, lai iepazītos ar pestīšanas dabu un patieso Dieva tēlu. Šo grāmatu sauc arī par otro izceļošanas grāmatu un apraksta Izraela nebrīvi Babilonas gūstā un kā tiks atjaunota Jeruzāleme. Svarīgi šeit bija tas, ka Sinaja kalna pakāpē izveidojās Dieva tauta un līdzīgi otrās izceļošanas laikā iestāsies pilnīgs tās uzplaukums. Dievs šajā laikā būs patiešām savas tautas dzīves centrā.

Pravietis izmantoja tēlus no Izraela vēstures svarīgākā notikuma: izceļošanas no Ēģiptes verdzības, kurā parādās Dieva pestījošā darbība. Izraela Dievs ir tas, kurš izved no nebrīves nama. Izraela vēsturē šis notikums tika vispārināts un attiecās uz ikkatru iziešanu no nebrīves brīvībā,  no nāves dzīvībā un no grēka svētumā. Izceļošanas motīvs sāka dominēt praviešu mācībā un kļuva par tēlu uz kuru pravieši bieži atsaucās. Ja salīdzina šo pravieti ar pārējiem, tad viņš vairāk nekā citi turējās pie savas tautas tradīcijām. Viņš uzstājīgi atgādināja tautai par Dieva varenajiem darbiem tās pagātnē. Deiteroisaja neizveidoja kādu vienotu mācību, ko varētu nodēvēt par jauno izceļošanu. Visās šajās nodaļās (40-55) var atrast noteiktus aspektus, kas sniedz jaunās izceļošans vīziju. Jaunā izceļošana aizēnos veco ne tikai brīnumos un zīmēs, bet arī pestīšanas līdzekļu pielietojumā un veidā kā Dievs piedod grēkus. Dievs savu tautu vēlējās izglābt, jo ļoti konkrēti redzējas tās vajadzības un to mīlēja, un nevis, lai parādītu kādu apstraktu patiesību.

Pirmie fragmenta vārdi (Is 43, 16-17) aicināja pravieša klausītājus atcerēties, ko Dievs darīja izceļošanā (Izc), kad parādīja savu varu pār dabu un tautām. Dievs arī nodemonstrēja savu vēlmi un spēju glābt! Pēc tam, kad pravietis atgādināja šos notikumus, viņš negaidīti teica, ka viņi to visu ir aizmirsuši (Is 43, 18). Cilvēki varēja uzreiz iztēloties, ka atbrīvošana notiks kā iepriekš izejot no Ēģiptes, un Eifratas upe sadalīsies un tautu pāries pa gultni sausām kājām. Iespējams Babilonas armija viņiem sekos, bet Dievs to satrieks. Izraela Dievs nav kā pagānu dievi, kuri ir vienveidīgi un paredzami. Kungs ir radītājs, kurš labprāt dara jaunas lietas jaunos veidos (Is 43,19). Atšķirība ir tā, ka ceļš caur jūru (Is 43,16) tagad būs ceļš caur tuksnesi (Is 43,19). Ceļš, kuru sagatavotos Dievs, būs ne tikai izdevīgs, bet arī redzams no tālienes un pateicoties tam neviens nenomaldīsies, un pa šādu ceļu Dievs vedīs savu tautu uz tēviju. Pravietis par ūdeni runā nākotnes perspektīvā un lai parādītu kā otrā izceļošana pārsniegs pirmo. Pravietim izceļošana kļuva par atjaunošanas prototipu.

“Jaunās radības” jēdziens nav kristiešu izgudrojums, jo tas ir iesakņots Isaja grāmatā. Deiteroisaja grāmatas centrālā vēsts ir tāda, ka Dievs rada kaut ko jaunu Izraelim. Dievs izmantoja Persijas ķēniņu Kīru, kurš trimdā esošajai tautai ļāva atgriezties mājās un Izraelis uzsāka jaunu dzīvi (Is 43,18-19). Jaunajā Derībā “jaunā radība” ir cieši saistīta ar kristībām, kurās ticīgais saņem Svēto Garu un tiek ievilkti jaunās radības dzīves sfērā. Jaunajā Derībā netiek pasludināta alternatīvi jauna pasaule, bet tas, ka esošā tiks atjaunota. Pasaule kurā mēs dzīvojam un pasaule, kuru mēs gaidām nav atšķirīgas, jo jaunā radība un augšāmcelšanās ir dāvana, kuru Kungs vēlas mums dot šeit un tagad. Rakstos viss ir par šo pasauli. Pestīšana nav bēgšana no pasaules, bet dziedināšana un esošās pasaules pārveidošana, lai visa radība sasniegtu savu mērķis - pārveidošanos Kristū.

* https://tezaurs.lv/deiterojesaja

br. Jānis Savickis OFMCap

Joz 5, 9a.10-12, IV gavēņa svētdiena, C

Joz 5, 9a.10-12

Jozus Gilgalā uzslēja divpadsmit akmeņus

kā piemiņu par pāriešanu sausām kājām

pār Jordānas upi (Joz 4, 20-24)

Manuskripts no 15.gs. I puses, Nīderlande

27. marta svētdienā Dieva vārda liturģija rāda mums žēlsirdīgo tēvu ar kuru katrs var atjaunot savas attiecības. Ja pat cilvēks attālinās no Dieva, tad Dievs ilgojās sastapties ar grēcinieku, priecājas un dalās savā priekā. Pirmajā lasījumā no Jozus grāmatas iepazīstamies ar izvēlētās tautas pirmajām Pashas svinībām pēc tam, kad tā ienāca Apsolītajā zemē. Šīs svinības pirmo reizi Izraels svinēja īsi pirms izceļošanas no Ēģiptes verdzības, bet tagad piepildījās Dieva solījums un varēja tās svinēt brīvībā. Pirmais lasījums ļauj mums iejusties Izraela tautas situācijā, kurā iesākās jauns laikmets, jo noslēdzās četrdesmit gadus ilgais ceļojums tuksnesī. Dievs nozīmēja Jozu par Mozus pēcteci un tautas vadoni (At 31) Jērikas stepēs, Apsolītajā zemē un atjaunoja derības zīmi - apgraizīšanu, kas tuksneša dienās netika īpaši praktizēta. Tuksnesis bija izsalkuma un nāves vieta, kur tikai pateicoties Dieva gādībai un žēlastībai varēja izdzīvot, bet dzīve Apsolītajā zemē nozīmē pārpilnību, kur tauta varēja strādāt uz dāvinātās zemes.

Gilgalā tauta atcerējās Dieva derību, apsolījumus un pagājošos atbrīvošanas notikumus, lai viņi varētu dzīvot kā Kunga tauta Apsolītajā zemē. Tauta vēlējās atminēties kā Dievs darbojās vēsturē un vietas, kur Viņš apliecināja savu mīlestību, un Gilgalā svinīgi to veica. Pārbaudījumu un ciešanu vidū tauta atcerējās savus pagātnes notikumus, lai atjaunotu derību un cerību. Šajā dienā Dievs novēla “Ēģiptes lāstu” (Joz 5, 9a), kas izpaudās Ēģiptē dzimušās paadzes nepaklausībā. Šī paaudze nevarēja iemantot zemi, bet jaunā paaudze nebija atbildīga par tēvu grēkiem. Tauta atguva brīvību, lai varētu viegli uzelpot Apsolītajā zemē, kuru Dievs jau bija solījos Ābrahamam (Rad 12,7; 13,14-17; 15,7.16.18-21; 17,8), Īzākam, Jēkabam un Mozum (Izc 3,16).

Tauta svinēja arī sava veida gavēņa noslēgumu, kurā lietoja vienu pārtikas produktu no kura jau bija noguruši. Pēc izceļošanas no Ēģiptes tauta četrdesmit gadus ēda tuksnesī mannu, bet šī brīnumainā barība vairs neparādījās, kad viņi ienāca Apsolītajā zemē (Joz 5). Zeme tika sasniegta un priekšnojautai bija jābeidzas, jo tagad bija jāpiepildas vārdiem par “zemi, kur plūst piens un medus” (Izc 4,17). Četrdesmit gadus ilgais mannas laiks beidzās un sākās jauns posms Izraela dzīvē. Cilvēki atgriezās ikdienas dzīvē un pārdabiskā mannas dāvana beidzās. Zeme, kur viņi iegāja, līdzīgi kā manna, arī bija Dieva dāvana, jo tā nepiederēja viņiem, bet Kungam. Ja mannu nevarēja uzglabāt vairākas dienas, tad arī zeme bija jāuztver kā žēlastība, kurā nevar krāt mantu tikai sev un dzīvot netaisnīgi, bet jādzīvo saskaņā ar likumu un solidaritāti.

Šeit Pasha ir kā Apsolītās zemes sākums. Pashas svinībās tika nokauts jērs mēneša četrpadsmitajā dienā un tika ēsts pēc saules rieta. Šajā fragmentā īstenojas arī vēl viena derības svētība, jo cilvēki ēda pirmos zemes augļus pirmo reizi. Tuksneša ceļošanas laiks bija beidzies. “Neraudzētās maizes” (Joz 5,11) pieminēšana norāda, ka tiek svinēti neraudzētās maizes svētki, kas sākās Nisan mēneša piecpadsmitajā dienā un ilga septiņas dienas (Lev 23,6). Tekstā tas netiek tieši pieminēts, bet viss par to liecina. Pirmajā dienā tika sasaukta “svēta sapulce” (Lev 23,7), sabata diena, kurai sekoja pirmo augļu svinēšana (Lev 23,9-14), kad ražas dāvanas tika saliktas Kungam un tikai tad varēja ēst jauno ražu. Pēdējo reizi Izraels Pashu svinēja 39 gadus atpakaļ, kad tauta vēl bija Sinaja kalna pakājē (Sk 9,1-5). Pashas mielasts, kurš šeit tiek īsi aprakstīs ir atcerēšanās notikums līdzīgi kā Jēzus Pēdējais Vakarēdiens. Izceļošanas grāmatā Izraels pēc Pashas svinībām uzsāka savu izceļošanu no Ēģiptes pāri Sarkanajai jūrai, bet Jozus pēc pāriešanas pār Jordanas upi izveidoja apmetni Gilgalā, kur apgraizīja tautu, lai svinētu Pashu. Jozus ir Vecās Derības Kristus figūra, kurš pārveda Izraeli pāri Jordānas upei un ieveda to Apsolītajā zemē.

Tas bija ļoti iespaidīgs brīdis, jo pēc Pashas manna vairs tautai netika dota. Pēdējo palikušo mannu ievietoja tvertnē Derības šķirstā, lai visi atcerētos, ka četrdesmit gadus Dievs baroja savu tautu tuksnesī, lai uz visiem laikiem atcerētos, ka Kungs ir savas tautas dzīvības maize. No šīs dienas tauta pati uzsāka apstrādāt zemi, cepa maizi un sevi uzturēja. Šeit radās intriga, vai tauta turpinās paļauties uz Kungu? Ja tautu uzlūko kā augušo cilvēku, tad kā tā uzvedīsies izaugot un vai viņai Kāds būs nepieciešams? Tauta no bērnības posma, kurā bija atkarīga no Tēva mannas tagad uzsāk nobriedušas Derības attiecības. Līdzīgs motīvs ir šīs svētdienas Evaņģēlijā par žēlasirdīgo tēvu un pazudušo dēlu, kur dēls atgriežas no nebrīves trūkuma un uzsāka jaunas attiecības ar savu tēvu. Tēva labvēlība ļāva viņam atklāt dziļu un patiesu saiti ar tēvu. Katra ticīgā cilvēka dzīvē norit nobriešana un dažādu posmu pieredzēšana. Tēvs mūs uzlūko kā savus bērnus un atklāj caur savu Dēlu, ka viss, ko pieredzam var kļūt mūsu dzīvēs par nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Ja izvēlētā tauta mannas dāvanas vietā saņēma zemes dāvanu, tad tas nozīmēja, ka jāatklāj, ka tā patiešām ir dāvana neviens iemesls cīnai un netaisnībai. Arī mūsu dzīvēs var būt pārmaiņas, kuras neprotam pieņemt, jo neredzam, ka tā ir Dieva dāvana un izmantojam to tikai savām interesēm. Jēzus Kristus vienmēr aizina atgriezties pie Tēva, kurš neko mums negrib atņemt, bet apdavināt un lai mēs dzīvotu brālīgā atvērtībā un mīlestībā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Izc 3, 1-8a.13-15, III gavēņa svētdiena, C

Izc 3, 1-8a.13-15

Miniatūrā attēlots Mozus pie degošā krūma,

manuskripts no Francijas, 14.gs. otrā puse

Trešā gavēņa svētdiena iesāk trīs svētdienu lasījumu ciklu, kurā varam pārdomāt, kas ir kristīgā atgriešanās. 13. marta svētdienā Dieva vārds parāda, kas ir grēks un kas ir patiesa atgriešanās. Pirmais lasījums ir ņemts no Izceļošanas grāmatas, kas ļauj iepazīt kāds ir Dievs, kurš ienāk ticīgo dzīvē. Ja cilvēks nostātos izvēles priekšā starp grēku un Dievu, tad šis lasījums parāda kāds ir Dievs pie kura ved kristīgā atgriešanās. Kad cilvēks iepazīst Dievu, tad viņš netiek atstāts pasīvai ticībai, bet aktīvai Dieva pestījošās iniciatīvas pieņemšanai. Grēka būtība ir attiecību saraušana ar Dievu, kad Viņš pārstāj cilvēkam būt “ES ESMU, KAS ES ESMU” (Izc 3, 14). Dievs Mozum atklājās kā tas, kurš ir klātesošs un aktīvs savas tautas vēsturē. Dievs atklāšanās iet roku rokā ar Viņa iniciatīvu un pestīšanu, un tā ir svarīga patiesība, jo neiepazīstam tikai teorētiski, bet kā Viņš darbojas cilvēku dzīvēs. Šeit nav vieta spekulācijām, bet jāierauga Dieva klātbūtni manā dzīvē.

Mozus nemeklēja Dievu, bet vienkārši ganīja aitas un negaidīti viņam atklājās Kungs, kuram interesē cilvēks. Dieva atklāšanās iesākas ar Mozus uzmanības pievēršanu: krūms, kurš deg, nesadega. Mozu pārsteidza ne tik daudz degošais krūms, bet tas, ka tas nesadega. Uguns noslēpums ir tāds, ka tas no vienas puses ir redzams un vienlaicīgi nemateriāls, un norāda uz kaut ko vārdiem neizsakāmu. Uguns izsaka Dieva svētumu un godību, kas lika Mozum noņemt savas sandales, lai izteiktu savu cieņu. Visa šī aina izsaka spriedzi starp Dieva pilnību un cilvēka niecību. Mozus atzina Dieva svētumu, paņēma sandeles un pietuvojās. Sandaļu noņemšana bija ierasta prakse senajā pasaulē: kad priesteris iegāja svētnīcā viņš noņēma apavus, lai nepieļautu putekļu un netīrumu ienešanu svētvietā. Šim žēstam sekoja dialogs. Dieva svētums Izceļošanas grāmatā ir viena no galvenajām tēmām. Svarīgi šeit ievētot, ka Dievs meklēja Mozu. Mozus nemeklēja Dievu un nedevās uz svētvietām. Dievs meklēja viņu tur, kur viņš bija un šī vieta bija tuksnešaina un neapdzīvota, bet tomēr svēta. 

Viņš pietuvojās, lai ieraudzītu, bet sadzirdēja Kādu; gribēja noskaidrot iemeslu, bet sadzirdēja savu vārdu. Ar šo zīmi atklājās dzīvā Dieva noslēpums, kurš ir līdzjūtīgs saviem ļaudiem. Dievs atklājās ļoti personiski un neiejaucās Mozus brīvībā, neizajuca to, bet ienāca tajā. Pirmā Mozus reakcija bija ziņkārība un izbrīns. Spēja brīnīties ir ļoti svarīga un Mozus gadījumā tā ir zīmīga, jo viņam jau bija 80 gadi. Ja cilvēks spēj izbrīnīties, tad viņš vēl spēj atvērties uz to, kas jauns un pieņemt pārsteigumus. Atstājis savu ganāmpulku, viņš devās apskatīt krūmu, bet pienāca brīdis, ka pat krūms viņu neinteresēja, jo sadzirdēja Dieva balsi. Dievs vienmēr pirmais uzsāka dialogu, lai glābtu savu tautu. Dievam bija nepieciešami līdzekļi, lai īstenotu savu glābšanas plānu un cilvēka ticība ir viens no šādiem instrumentiem, lai mainītu apspiestās tautas likteni. Dievs aicināja Mozu tad, kad viņš pēc bēgšanas no Ēģiptes bija dzīvē iekārtojies un nebija gatavs stāties faraona priekšā. Mozus vājums aizgāja otrajā plānā, bet pārsvaru guva Dievs ar savu klātbūtni, “Es esmu ar tevi”. Dieva priekšā neviens nav anonīms un katram ir sava unikālā vērtība. Dievs savu tautu uzrunāja ar cilvēka starpniecību - Mozu, kuru Kungs sastapa tuksnesī degošā krūmā un aicināja pildīt Viņa gribu. Visa Mozus aicināšanas norise ir tāda, lai varētu saprast, ka visa iniciatīva un darbība ir Dieva rokās. Mozus no savas puses uzskaitīja un vairoja iemeslus, kāpēc viņš nevar sekot Kungam. Mozus neizlēmība norāda uz vienu būtisku patiesību, ka cilvēks pats nav spējīgs novest līdz beigām pestīšanas darbu, kur Dievs uztic cilvēkam. 

Kāpēc Mozus jautāja Dievam par Viņa vārdu? Dievs Mozu aicināja par starpnieku, ziņnesi, bet, lai īstenotu šo funkciju, bija nepieciešami ticami apstiprinājumu kā vārdā viņš runā. Mozus nezināja tēvu Dieva vārdu. Senatnē personvārds bija cieši saistīts ar personas būtību. Personas vārda pazīšana nozīmēja viņa dabas pazīšanu un iespējamu var pār to. Tā iemesla dēļ dievu vārdi bija rūpīgi sargāti. Ēģiptiešu Saules dievam Rā bija slepens vārds, kur zināja tikai viņa meita Isis. Senajām tautām arī nebija filozofiskas valodas un nevarēja izteikt kaut ko tādu kā eksistenci pašu sevī. Ēģiptiešu reliģijā Saules dievs Rā sāka pastāvēt pats no sevis un visas citas būtnes nāca no viņa, bet Dievs Mozum atklājas tāds, kas ir Kungs un nav saistīts ar Rā vai citu ēģiptiešu dievu, bet ir visa pamats un avots. Izraela Dievam ir viens vārds un nevis kā Mardukam, kuram bija piecdesmit.

“Es esmu, kas es esmu” ('ehjeh 'ašer 'ehjeh) (Izc 3,14) vienkārši var izteikt “Es esmu”. Gadsimtu laikā šie vārdi piesaistīja lielu Svēto Rakstu lasītāju uzmanību. Pašā centā atrodas darbības vārds “būt”, kas izsaka patiesību, ka Dievs pastāv neskatoties uz visu. Šo vārdu tulkojums ir pareizs, tomēr izpratne var būt dažāda. Grieķi šos vārdus izprata filozofiski un Izraela Dievu raksturoja kā Absolūt un esmi pašu sevī, tomēr šie vārdi ir jāuzlūko bibliski un dinamiski, jo Dievs ir tas, kas iesaistās cilvēka dzīvē. Tas nav Dievs pats sevī, jo Vecās Derības cilvēkam tas bija neiedomājami, jo viņi pazina Kungu, kas ir noslēpums un  atklājas un darbojas cilvēka dzīvē. Dievs ienāk savas tautas vidū un ir ar to kopā, bet neļauj sevi izmantot instrumentāli, jo Kungs ir mūsu vidū, lai mūs vestu pestīšanas ceļā. Atklājam to, kas ir Dievs attiecībās ar savu tautu, “Dievs ar”, Dievs priekš savas tautas, kurš mīl un pestī. Dieva “Esmu” izsaka rūpīgu un nomierinošu klātbūtni, un Dieva dabu, kas saka, esmu līdzās. Dievam ir vārds un Viņš ir pieejams, un nav nekāds “Nepazīstamais Dievs” (Apd 17,23), bet Dievs, kurš ir iepazīstams.

Šis notikums norādīja uz Pashu, jo šajā dialogā jāmeklē izceļošanas sākums no Ēģiptes verdzības, kas ir fundamentāls notikums Izraela tautai, un veido ticības un pestīšanas modeli visai Vecajai Derībai un arī Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumam. No šī brīža Dievs vienmēr paliek tas, kas izveda savu tautu no Ēģiptes verdzības un Mozus bija šo procesu starpnieks. Dievs noslēdza derību ar Ābrahamu, Īzāku, Jēkabu un pašu Mozu. Jēzus teica, ka “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs” (Mk 12,27), kurš uzrunā (At 4,32-33) un mīl (At 7,7-8), jo pazīst savu cietošo tautu (Izc 2,25; 3,7-9). Dievs vēlējās izvest to no nebrīves un lai tā pieredzētu ticības pamatpatiesību, ka Dievs ir kopā ar cilvēku. Patiesais degošais krūms ir iemiesotais Dieva Vārds, Jēzus Kristus, kura dievišķība nesadedzināja Viņa cilvēka dabu, bet izgaismoja mūsu dabas sākotnējo spožumu. Jāņa Evaņģēlijā izskan “es esmu” un Jēzus to attiecina uz sevi: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU, pirms vēl Ābrahams tapa!” (Jņ 8,58).

br. Jānis Savickis OFMCap

Rad 15, 5-12.17-18, II gavēņa svētdiena, C

Rad 15, 5-12.17-18

Alegoriska diagramma,

kurā attēlota

Dieva svētība Ābrahamam

manuskripts no Lielbritānijas, 14.gs.

Otrā gavēņa svētdienā katru gadu pirmajā Svētās Mises lasījumā piedāvā pārdomāt kādu notikumu no ticības tēva Ābrahama dzīves. Šogad lasījums piedāvā pirmo fragmentu, kur Ābrahams runā ar Dievu. Dievs aicināja Ābrahamu iziet no savas zemes, savas šaurās pasaules, palūkoties debesīs un atcerēties Dieva varenību. Tagad Ābrahams skatījās nevis tur, kur viņš gribēja, bet tur, kur Dievs viņam norādīja un tas viņam ļāva izlausties cauri neticībai, lai apliecinātu, ka Dievam viss ir iespējams un Ābrahams “ticēja Kungam, un tas tika pieskaitīts viņam par taisnību” (Rad 15,6). Šie vārdi izsaka Ābrahama personību. Viņš nekad nenožēloja, ka devās ceļā, tomēr viņa ticība saskārās ar izaicinājumiem un vājumu.

Ābrahama persona ir izšķirošs atskaites punkts pestīšanas vēsturē, kurš dzīvija starp 2000 un 1700 gadu pirms Kristus. Viņš ir mūsu ticības tēvs, jo bija pirmais ticīgais un priekšgājējs mūsu ticībā un atvēra mums attiecību ceļu ar Dievu. Ābrahams parāda kā var veidot ciešas un iekšējo dziļas attiecības ar Dievu un uzsāka jaunu ticības tradīciju, kurā ticība ir pilnīga uzticība Dievam. Dieva saruna ar Ābrahama ir pārsteidzoša, jo nomada un cilts cilvēks pieredzēja Kungu, kurš uzrunāja viņu pirmajā personā un ļoti personiski, un aicina mainīt domšānu. Kungs aicināja iziet no pazīstamās zemes un doties uz svešu zemi.

Ābrahama dzīve, līdz šajā svētdienā aprakstītjam notikumam, bija jau piedzīvojumu un grūtību pilna: viņš faraonam teica, ka viņa sieva ir viņa māsa (Rad 12,10-20), strīdējās un šķirās no mantinieka Lota (Rad 13), iesaistījās karadarbībā, lai pildītu ģimenes pienākumu un aizstāvētu Lotu (Rad 14). Īsi pirms šīs svētdienas lasījuma Radīšanas grāmatā lasām: “Melhisedeks, Šālēmas ķēniņš, iznesa maizi un vīnu, viņš bija visaugstā Dieva priesteris” (Rad 14, 18) un svētīja Ābrahamu. 15. nodaļā Ābrahams saņem divus solījumus - zemi un pēctečus. Nodaļas sākumā Dievs apstiprināja Melhisedeka svētības vārdus, bet Ābrahams iebilda, ka vēl tie nebija piepildījušies, jo viņam nebija pēcteči. Dieva solījumi vēl nebija piepildījušies Ābrahama dzīvē un viņš juta, ka dzīve tuvojas beigām un izteica savu rūgtumu (Rad 15, 2-3). Šādos apstākļos Dievs deva viņam vēl vienu iedrošinājumu, lai kliedētu Ābrahama šaubas un nākotnes neskaidrību.

Dialogi Bībelē bieži norit svarīgos stāstījumu krustpunktos un kalpo, lai palēninātu stāstījuma ātrumu, lai lasītājs pievērstu uzmanību kaut kam nozīmīgam. Katra jauna stāsta sākumā katram dialogam ir dziļa jēga, jo atklāj personas aicinājumu. Ābrahams nostājās Dieva priekšā un Kungs solīja viņam pēctečus tik daudz cik zvaigznes debesīs. Viņš saskārās ar pārsteidzošu solījuma, bet bez konkrēta nodrošinājuma, jo viņam vēl nebija dēla un nezināja kā viņš varētu piedzimt, tomēr izlēma, neskatoties uz visu, uzticēties Dievam un Viņa vārdam. Ābrahams bija kā cilvēks, kurš bija gatavs riskēt un uzticēt visu savu esību Dievam. Dievs saistījās ar Ābrahamu ar svinīgu solījumu un apsolīja zemi “no Ēģiptes upes līdz lielajai Eifratas upei” (Rad 15,18). Tik liela teritorija atspoguļo ķēniņa Dāvida laiku un Dieva solījumos atklājas nākotnes perspektīvas.

Dievs nodibināja derību starp ar Ābrahamu, kas nākotnē piepildīsies Sinaja derībā. Dievs teica Ābrahamam: “Es esmu Kungs, kurš tevi izveda no kaldiešu Ūras” (Rad 15,7) un šie vārdi ir līdzīgi tiem, kas izskanēja Sinaja derībā: “Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes” (Izc 20,2). Ābrahams jautāja Dievam par solījumiem: “Kā lai es zinu, ka to mantošu?” (Rad 15,8). Tas nebija ticības trūkums, bet vēlme dziļāk izprast solījumus. Dievs aicināja viņu salikt upuri un pēc tam Ābrahams aizmiga un “viņam uzkrita šaušalas, dziļa tumsa” (Rad 15,12). Tumsā “krāsns kūpēja, un starp gaļas gabaliem lodāja uguns” (Rad 15,17). Šie tēli atgādina Dieva klātbūtnes zīmes vai degošo ērkšķi krūmu (Izc 3,2). Dieva atklāšanās šeit ir aprakstīta ļoti reālistiski, bet arī mistiski. Šis dīvainais rituāls ir sena Tuvo Austrumu ceremonija, kurās tiek noslēgta derība.

Ābrahama dzīvē tik daudzas lietas bija pretstatā cerībai, ka Dieva solījumi piepildīsies. Apustulis Pāvils raksta, ka Ābrahams “ticēja cerībai, kad cerības nebija […] Viņš nekļuva vājš ticībā, kad gandrīz vai simt gadu vecumā apzinājās savu miesu jau mirušu un arī Sāras klēpī bez dzīvības. Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā [...] un bija pilnīgi pārliecināt, ka to, ko Viņš ir apsolījis. [..] Tādēļ tas viņam tika pieskaitīts par taisnību” (Rom 4, 18-22). Taisnība Ābrahamam nav ideālu vai morālo normu ievērošana, bet drīzāk attiecības un tādējādi par taisno tiek saukts tas, kurš pareizi uzvedas, ievērojot kopienas attiecības un prasības, ko kopiena viņam izvirza. Ābrahama gadījumā taisnīgums atklājas attiecībās ar Dievu un tas ir vissvarīgākais. Cilvēks ir taisns tik ilgi, kamēr viņš apstiprina šo Dieva nodibināto attiecību noteikumus. Ābrahama ticība tika attīrīta, jo viņš atklāja, ka Dievs neiekļaujas cilvēku shēmās un darbojas saskaņā ar saviem ieskatiem. Viņš skatījās debesīs un pateicoties ticībai ieraudzīja tur to, ko bez ticības nevar ieraudzīt. Ābrahams vēl reizi nostiprinājās uzticībā Kungam un padziļināja savu ticību un izpratni par Dievu, kurš ir ienācis viņa dzīvē un ir labs un ļoti tuvs Kungs.

br. Jānis Savickis OFMCap

I gavēņa svētdiena, C

At 26, 4-10

Atkārtotās Likuma
grāmatas sākums,
 manuskripts no Lielbritānijas,
tapis ap 1148.g.

Šogad gavēnī Dieva vārds aicinās mūs uz izlīgšanu un šī vadošā tēma piepildīsies Lieldienu svinībās, kurās priecājamies par mūsu izlīgšanu ar Tēvu. III, IV un V gavēņa svētdienā izlīgšanas tēma tiks īpaši uzsvērta Lūkasa Evaņģēlija lasījumos, kuros tiek slavēta Dieva žēlsirdība: līdzība par vīģes koku, kas nenas augļus (Lk 13,1-9), pazudušo dēlu (Lk 15,13.11-32) un stāsts par laulības pārkāpēju, kura saņēma piedošanu (Lk 8,1-11). Katru gadu gavēņa pirmā svētdiena apcer Jēzus kārdināšanu tuksnesī (Lk 4,1-13), kurā Kungs noraida visas ļaunā gara viltības un apliecina savu vienotību ar Tēvu. Dieva vārds šajā svētdienā ir kā uzticības un ticības katehēze. Pirmais lasījums no Atkārtotā Likuma grāmatas iepazīstina ar Izraela tautas Credo/Es ticu jeb mazo vēsturisko ticības apliecību. Izraela tautas ticības pamatu veido Dieva darbība vēsturē, kurā tauta pieredzēja atbrīvošanu no verdzības un ieiešanu apsolītajā zemē par ko tā slavē un pateicas Kungam.

Atkārtotā Likuma grāmata tapa laikā (7/8 gs. pirms Kr.), kad ticību Izraela Dievam apbraudēja apkārtējo tautu reliģijas un ticīgie norobežojās no ārējās ietekmes un centās dot atbildi, kas īpašs un atšķirīgs ir viņu ticībā. Šajā grāmatā ir fragments, kuru bieži sauc par “mazo pestīšanas ticības simbolu”. Lūgšanas ievadā atklājas, ka tā ir zemnieka lūgšana, kurš saliek upuri Dievam (At 26,2-3), bet tā nav vienkārša lūgšana. Tā nav tik daudz privāta pateicības lūgšana par ražu, bet tautas “mēs”, kurā izsaka savu kopējo ticības pieredzi. Šajā ticības apliecībā ir ietverti svarīgākie notikumi Izraela vēsturē. Sākumā tiek pieminēti vārdi “mans tēvs” (At 26,5) - patriarhs Jēkabs, kurš bija ceļojošs aramietis un nonāca Ēģiptē, kur pateicoties viņam izveidojās liela tauta, kura pēc zināma laika tika paverdzināta, bet piedzīvoja atbrīvošanu. Izraela atmiņu veido trīs tēmas: 1) tautas vēsture ir iesakņota riskā un ceļošanā, jo kā nomada tauta viņu dzīve bija neparedzama, bet Jēkabs to stabilizēja. 2) Izceļošanas notikumā var skatīt trīs posmus: apspiešanu, izmisīgu lūgumu un Dieva aktīvā darbība (At 26,6-8). Ticība, ka Dievs iesaistas tautas dzīvē un pārveido tās sirdis. 3) Ticības izklāsta kulminācijā tiek apstiprināts brīnumainais zemes dāvanājums kā piepildījumu senču solījumiem, kas īstenojās kā atbrīvošanas sekas no Ēģiptes (At 26,9-10).

Šajā ticības simbolā var ievērot divas svarīgas lietas. Pirmkārt, “mēs” nozīmē iekļaušanos plašā ticīgo sabiedrībā ne tikai aktuālajā laikā, bet arī paaudzēs iepriekš un tās, kuras nāks, un kā tā ticība tiek nodota nākošajām paaudzēm. Otrkārt, tā ir saites apzināšanās par kopējo vēsturisko pieredzi, kas tautu ir padarījis par to, kas tā ir: darbīga Dieva pieredze, kurš ir tēvu Dievs un kuram nes pirmos zemes augļus un pateicību. Šis pats teksts ticīgam jūdam bija notikums un pavēsta par svarīgu vēsturisku komūniju ar Dievu. Šī ticības apliecība nav abstrakta, bet ļoti konkrēta, jo Dievs redz cilvēka nepieciešamības, dzird lūgšanas, atbrīvo un ieved apsolītajā zemē un nevis ir vienkārši visu zinošs, žēlsirdīgs, varens un visur esošs. Īsā un aprakstošā veidā tiek izteikta ticība, kurā Dievs vēstures ritējumā darbojas un tādā veidā nosaka tautas ticības veidu un izpratni par Dievu un Viņa tēlu. No vēstureiska apraksta un arī neizmantojot filozofisku valodu un argumentus Izraela tautā veidojās kaut kas līdzīgs dogmai, ka ir viens Izraela Dievs un nav citu dievu, jo vēl iepriekš pastāvēja ticība, ka katrai tautai ir savs dievs (monolatrija).*

Jūdiem katri svētki, īpaši Pasha, ir atcerēšanās un atmiņas svētki. Mišnas** priekšrakstos (2-3 gs. pēc Kr.), kas attiecas uz Pashas svētkiem var lasīt: “Katram katrā paaudzē ir jāuzlūko sevi tā, it kā pats esi izgājis no Ēģiptes” (Passachim X 5). No svētku dalībiekiem neprasīja, lai tikai skatītos pagātnē, bet lai iejustos tajā, kas bija noticis, lai tādā veidā godinātu Dievu un atjaunotos ticībā. Izraelis nemitīgi lūkojās pagātnē ar lielu rūpību, kas nebija raksturīgs citām tautām. Senās tautas redzēja savā vēsturē zelta laikus pie kuriem vēlējās atgriezties un vadoņi saistīja savu varu ar šiem cildenajiem pimsākumiem, bet Izraelis vienkārši saka: “aramiešu klejotājs ir mans tēvs” (At 26,5). Vai tauta var vēl konkrētāk un realistiskāk domāt par savu pagātni? Izraelis nedzīvija ilūzijās par savu pagātni un kura gan senā tauta savu vēsturi ir interpretējusi kā nebeidzamu kurnēšanu, pretestību un nepaklausību Dievam. Nav citas tautas, kura tik atklāti runāja par savu neticību un neuzticību Dievam.***

Gavēnis ir laiks, kurā var apcerēt pestīšanas vēsturi, kas savu kulmināciju sasniegs Lieldienu vigīlijas naktī. Šīs svētdienas lasījums ir ļoti noderīgs, lai iesāktu šo liturģisko laiku, jo koncentrētā veidā apkopo svēto vēsturi, kurā patriarhu klejošanā dzīve, uzturēšanās Ēģiptē, izceļošana, zemes iekarošana un apmešanās ir centrālie notikumi. Izraela pestīšanas vēsturē tauta mācījās savu kopienas un individuālo ticību, ka Dievs ir Izraela Kungs. Pat ja Kungs izcēla vai izvēlējās kādu personu kādam konkrētam uzdevumam pestīšanas vēsturē, šī rīcība kalpoja visai tautai. Izraelietis uzlūkoja sevi kā visas tautas locekli. Tas radīja jautājumu kā kopiena un indivīds saistīti savā starpā? Izraelieši zināja, ka tautai ir ciešas saites savā starpā un Jēkabs bija uzlūkots kā kopīgais priekštecis. Dievs neatklājās tautai nesaistītā veidā ar īstenību, bet dara to ikdienas dzīves notikumos. Tīcība nav neskaidra garīga pieredze, bet norit cilvēku dzīvēs. Jēzus Kristus tika kārdināts trīs reizes un atbild ar Svētajiem Rakstiem, kas patiesi ir izdzīvoti un pieņemti un padarīti par savas atmiņas galveno atskaites punktu.

* Шнайдер Т., Во что мы верим. Изложение Апостольского символа веры, Москва 2007. - 28-29.lpp.

** https://tezaurs.lv/Mi%C5%A1na

*** Gerhard Lohfink, Przeciw banalizacji Jezusa, Poznan 2015, 216-217.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Sīr 27, 4-7, svētdiena VIII, C

Sīr 27, 4-7

Jēzus, Sīraha dēls saņem grāmatu

no sava vectēca, Jēzus.

Manuskripts no Boloņas Itālijā

13.gs.

27. februārī Dieva vārda liturģija turpina iepriekšējā svētdienā iesākto domu par piedošanu un žēlsirdību. Jēzus aicina sākt ar sevi, lai iepazītu savu ļaunumu un savu nabadzību, lai pamanītu savus vārdus un darbus un kā tie ietekmē apkārtējos. Ja cilvēks spēj novērtēt savu vājumu, tad arī ir atvērts pieņemt Dieva piedošanu un žēlsirdību, un mainīt attieksmi pret cilvēkiem. Katram, kas vēlas atklāt ļaunumu savā dzīvē ir jāatklāj savs aklums un nespēju ieraudzīt savu grēku un nepieciešamību saņemt piedošanu. Aptumšots skatiens uz īstenību redz daudzviet ļaunumu, neievēro labo un cilvēks arī līdzīgi rīkojas. Pirmais lasījums ir ņemts no Sīraha dēlas grāmatas, kurā autors apcer cilvēka domāšanas procesu kā viņa vērtības mēru: “Kā auglis liecina par koku dārzā, tā pausta doma - par cilvēka sirdi” (Sīr 27,6). Sīraha dēls brīdina par grēcīgām personām (Sīr 26,28-27,15) un uzsver, ka runas veidā var pārbaudīt cilvēka raksturu (Sīr 27,4-7) kā siets, kas sijā graudus vai kā krāsns, kas apdedzina māla traukus. Runa atklāj cilvēka pašdisciplīnu.

Sīraha dēla grāmatas lasījums papildina šīs svēdienas Lūkasa Evaņģēliju (6,39-45), kurā Jēzus māca, ka “katru koku pazīst pēc tā augļiem” (Lk 6,44). Vecajā Derībā “augļi” bija ierasta metafora, lai apzīmētu cilvēka rīcību un tās sekas (Is 5,2; Sīr 27,6). Šīs svētdienas fragmentā autors apraksta cilvēka dzīves pārbaudīšanu un kā tēlu piedāvā sietu (Am 9,9), podnieku cepli (Is 29,16; 45,9; Jer 18) un koka kopšanu (Sak 1,31; 11,30; 12,14; 13,2; 18,20; 27,18). Autors lieto trīs reizes vārdu “domāšana” (grieķu logismos) (Sīr 27, 4b.6b.7a) un šis vārds nozīmē arī rēķināšanu, aprēķinu, apsvēršanu, spriešanu, argumentāciju, pārdomas un spēja izdarīt loģiskus secinājumus. Vienu reizi Sīraha dēls lieto vārdu “dialogismos” (Sīr 27, 5b), kas nozīmēt norēķinu veikšana, svēršanu, aprēķinu, argumentāciju, diskusiju, sarunu, apsvēršanu un domu Jēdziens "dialogismos” ietver prāta darbību, kas apsver noskaidrojamus faktus un izdara secinājumus, īpaši matemātiskus vai saistītus ar uzņēmējdarbību, lai aprēķinātu būtiskus procesus un nepakļaujas emocijām.*

Bībeles gudrības tradīcijā ne tikai Dievu pats atklājas un var iepazīt radības kārtībā, un tas ļauj iepazīt Dieva varu pār dabu un cilvēkiem, bet pati radība un no dabas ņemtie tēli un līdzības var kļūt par piemēru un iedvesmu taisnīgai dzīvei. Domāšanas salīdzināšanai ar sietu ir tāda jēga, ka cilvēka vainas, “atkritumu” (Sīr 27,4) paliek pēc runāšanas un kurus dzird tas, kas klausās. “Atkritumu” ir acīmredzami visiem, kas klausās. Podnieka tēls parāda kā cilvēks izvērtē “ceplī” citu personu “domu gājumu” (Sīr 27,5) jeb patiesā sarunā ļauj izteikties un noformulēt savus uzskatus. Lauksaimniecības tēls, kas arī bija svarīgs senajam cilvēkam, ilustrē kā augļi atklāj cik labi koks tiek kultivēts un aprūpēts, tā runa parāda cilvēka sirds domas vai viņš ir disciplinēts, trenēts un ar taisnīgu prātu. Fragments noslēdzas ar aforismu “Necildini vīru, neiepazinies ar viņa domām, jo cilvēkus vērtē pēc domu gaitas” (Sīr 27,7), kas apkopo visu lasījumu un secina, ka nevar slavēt cilvēku, kura runa nav pārbaudīta. Sīraha dēls uzsvēra gudrības prioritāti un tās aktīvu klātbūtni dabā, vēsturē un Likumā. Viņam svarīgi bija mācīt, ka sava runas dāvana ir jāpārvalda (Sīr 19,4-17; 20,5-8; 23,12-15; 27,4-6 u.t.t.) un arī jāpilda savi dzīves uzdevumi. Jēzus Kristus arī aicina uz šādu izvērtēšanu, bet atgādina, ka jāsāk ar sevi.

* The New International Dictionary of New Testament Theology, Pri - Z, Vol. 3, ed. Colin Brown, Grand Rapids 1981. - 820-823.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Sam 26, 2.7-9.12-13.22-23, svētdiena VII, C

1 Sam 26, 2.7-9.12-13.22-23

"Dāvids paņēma šķēpu un
 ūdens krūku no Saula galvgaļa" (1 Sam 26,12)
manuskripts no Austrijas, 1463.g.

20. februāra svētdienā Dieva vārdā turpinām pārdomāt Kunga žēlsirdību, bet šajā svētdienā Evaņģēlijs aicina sekot Dieva žēlsirdībai pasaulē, kas cilvēkam var šķist neiespējama un pārāk radikāla. Mīlestība pret ienaidniekiem liek uzlūkot otru cilvēku kā dāvanu un tuvinieku. Pirmais lasījums no Pirmās Samuela grāmatas aicina atzīt, ka tikai Dievs var sodīt un atriebt cilvēkus. Nespēja mīlēt brāļus attālina no Dieva žēlsirdības, jo ja zūd vēlme un izpratne sekot Kunga piemēram, pats cilvēks attālinās no Kristus mīlestības modeļa savā dzīvē. Samuela grāmatas lasījumā varam iepazīties ar notikumu, kurā galvenie varoņi ir Dāvids un Sauls Zifas tuksnesī, kur Dāvids saudzēja un nenogalināja ķēniņu Saulu. Līdzīgs notikums ir aprakstīt 24. grāmatas nodaļā, kur darbības centrā ir ala, kurā arī Dāvids neizmantoja iesēju un nenogalināja Saulu, kurš viņu vajāja, lai nogalinātu. Abu fragmentu būtība ir līdzīga, bet atšķiras detaļas.

26. nodaļā Sauls ienāca ar savu karaspēku Dāvida teritorijā un šeit vairs nebija alas kur paslēpties no Saula, bet Dāvids brīvi pārvietojās pa tuksnešainajiem plašumiem. Šajā apvidū Dāvids niet slēpties tumšas alas vidū, bet ieiet nakts tumsā Saula karapulka nometnes vidū. Sākot ar 16. grāmatas nodaļu stāstījums pievēršas Saula un Dāvida konfliktam, kurā jaunais vīrietis nerada draudus ķēniņam, bet Sauls bija tādas kā vajāšanas mānijas pārņemts un vēlējās nogalināt Dāvidu. Visas šīs nodaļas gatavo lasītāju sadursmei starp abiem varoņiem, bet Dāvids veiksmīgi no tās izvairās. Stāsta intriga tiek parādīta arī šajā svētdienā, jo atklāts paliek jautājums: vai Sauls saglabās savu troni, vai arī Dāvids svinēs savas valdīšanas sākumu? Notikumi bija ievilkušies un tauta (un arī grāmatas lasītāji) pacietīgi gaidīja, jo zina, ka iznākumā Dāvids būs ķēniņš. Izraelim neinteresēja tikai rezultāts, bet arī mokošais un iespaidīgais veids kā notika varas pārdale. Šīs svētdienas lasījumā Dāvids vēl neaizvieto ķēniņu, bet māca mums kaut ko lielāku.

Sauls ar savu karaspēku un miesasargiem, kuriem bija jābūt nomodā, bija iemiguši. Dievs sūtīja Saulam “dziļu miegu” (1 Sam 26,12). “Dziļš miegs” (Rad 2,21) nāca pār Ādamu, lai radītu ievu un “Ābrahamam uzkrita dziļš miegs” (Rad 15,12) un viņš saņēmna Dieva apsolījumus. “Dziļais miegs” ir veids kā Dievs ļāva Dāvidam justies droši, bet Saulam trausli. Miegs ir zīme caur kuru Dievs darbojas Dāvida labā un padara Saulu nespēcīgu un bezpalīdzīgu. Šo situāciju varēja uztvert kā Dieva dotu iespēju nogalināt ienaidnieku. Dāvids tika mudināts nogalināt Saulu, bet viņš atteicās pacelt roku pret Dieva svaidīto ķēniņu. Viņš tikai paņēma šķēpu un ūdens krūzi, kas tuksneša apstākļos varēja būt bīstami dzīvībai, jo bez šīm lietām nevar izdzīvot. Dāvids otro reizi nodemonstrēja, ka pat ja viņam bija iespēja viņu nogalināt, viņš to nedarīja un tāpēc arī atgrieza šķēpu (1 Sam 26, 22). Dāvids Saulam nebija paveicis neko sliktu un šāda dzīvības saudzēšana to atgādināja ķēniņam un arī to valdnieks pats rīkojas nelietīgi.

Kāpēc tik svarīgi ir uzsvērt šos divus notikumus tuksnesī, ka Dāvids nenogalina savu nāvīgo ienaidnieku? Nākamais ķēniņš Dāvids, kuram būs jāaizvieto Sauls, atteicās nogalināt ķēniņu un ieņemt troni, jo ja jau viņš ir Dieva izvēlēts valdnieks, tad Dievs darīs visu nepieciešamo, lai viņš valdītu. Dāvids atteicās sagrābt varu un varas pārnesi risināt saskaņā ar saviem impulsiem. Atturība, ko Dāvids izrāda šajā disciplinētājā gaidīšanā atgādina, ko Jēzus mācīja kalna sprediķī, ka “Svētīgi lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi” (Mt 5,5). Dāvids uzskatīja, ka Saula nāvi var izsaukt kāds pārdabisks iemesls, bruņota cīņa vai dabiskā nāve, bet pats nevēlājās to izraisīt. Dāvids izprata Dieva darbību šādos dažādos veidos un novecošanu, naidnieku armiju, slimības, negadījumus vai brīnumainus notikumus uzlūkoja kā Dieva darbu. Atšķirībā no Saula, Dāvid ir taisnīgs un uzticīgs, un viņš uzsver savu nevainību un to, ka Dievs viņa dzīvi sargā un izglābs. Dāvidam īsti vairs neko no Saula nevajadzēja, bet viņš visu gaidīja no Dieva. Dāvids pēdējo reizi uzrunāja ķēniņu un norāda uz savu taisnīgumu, kuru Kungs novērtēs un atmaksās ar uzviju. Līdzīgi arī mēs esam aicināti atklāt mīlestību pret ienaidniekiem kā veidu kā būt līdzīgiem Tēvam (Lk 6,36). 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jer 17, 5-8, svētdiena VI, C

Jer 17, 5-8

pravietis Jeremija,
14.gs. manuskripts no Lielbritānijas

6. februāra svētdienā Evaņģēlijs parādīja, ka bez Jēzus Kristus mēs savā dzīvē mazgājam tukšus tīklus (Lk 5, 2.5) un vienīgi Kungs var mūs piepildīt. Tikai Jēzus klātbūtne un paklausība Viņa vārdam var dot mūsu darbiem auglību. Līdzīgi arī 13. februāra svētdienā Dieva vārds apliecina, ka svētīgi ir cilvēki, kuri uzticas Kungam, bet nelaimīgi tie, kas novēršas no Viņa un izvēlas taustāmus labumus. Šīs svētdienas varda liturģijas pirmajā lasījumā tiek piedāvāts fragments no pravieša Jeremija grāmatas, kurā parādīts viens no galvenajiem bibliskās atklāsmes pamatprincipiem, ka jāpaļaujas vienīgi uz Dievu. Šīs svētdienas vārdi ir universāli un uzsver uzticību Kungam, kurš ir visu svētību avots. Uzticības vēsts priekšā pat nobāl vēsturiskie apsvērumi un iemesls kāpēc pravietis saviem tautiešiem atgādināja par uzticību, jo šīs ir mūžīgas patiesības visām paaudzēm. Jāatgādina vien, ka 6. gadsimtā pirms Kristus Jeremijs bija dramatisku notikumu aculiecinieks, jo tika nopostīta Jeruzāleme un pagrima Jūdas valsts.

Šis fragments sasaucas arī ar 1. psamu, kurš liturģijā seko uzreiz pēc Jeremijas grāmatas lasījuma. 1. psalmā arī tiek uzsvērts, ka paļāvība uz Kungu dos svētīgu un auglīgu dzīvi, bet pretēja uzvedība nes iznīcību. Pat tēli tiek lietoti līdzīgi: Jeremijs raksta svētīgajam, ka “Tas augs kā koks, pie ūdeņiem stādīts” (Jer 17,8), bet psalmists: “Tas augs kā koks, stādīts pie ūdens straumēm” (1 Ps 1,3). Abās rakstu vietās svētība tiek attēlota kā auglīgi piekrastes koki, savukārt, izžuvuša un nokaltuša augu valsts ilustrē nolādēto likteni. Ja psalmā uzsvars tiek liks uz bauslības ievērošanu un tiek salīdzināts taisnīgais un grēcinieks, tad Jeremijs vēlējās vērst lielāku uzmanību uz paļāvību. Tā ir svarīga detaļa, kas jāpamana, jo, lai arī molālei ir liela nozīme attiecībās ar Dievu, tomēr paļāvība veido šīs attiecības. Šī patiesība tiek uzsvērta arī Sakāmvārdu grāmatā: “Bijāt Kungu - zinību pamats!” (Sak 1,7) un “Paļaujies uz Kungu no visas sirds - uz paša sapratni vien nepalaidies” (Sak 3,5).

Derības tautai svarīgi bija balstīt savu kopienas dzīvi uz paļāvību, bet praksē iezīmējās divi ceļi: taisnīgais un ļaunais. Jeremija klausītājiem vārdi par “Sausuma gadiem” (Jer 17.8) bija atgādinājums par dzīves līdzsvara un attiecību mazināšanos cilvēku starpā, jo sausā klimatā augs tikai tie augi, kas tiek laistīti. Tas bija tēls tam, ka paļāvība uz Kungu veicina dzīvību neskatoties uz neizbēgamajiem bēdu brīžiem. Ja šādas paļāvības nav, tad arī bēdas un pārbaudījumi ir sāpīgāki, izmisīgāki un bezjēdzīgāki. Kungs ne tik daudz pasargā no grūtībām, bet dāvā spēkus pārvarēt grūtības. Tie, kas nepaļaujas uz Kungu nepamanīs pat labas izmaiņas kā “tuksneša ērkšķis” (Jer 17,6) neuzziedēs pēc lietus. Pārsteidzoša ir pravieša mācība, ka viņi nespēs pieredzēt regulāras sezonālas pārmaiņas, kas dod dzīvi nesošu ūdeni un saraujas karstumā un sausumā. Tādi krūmi paliek dzīvi tuksnesī, tomēr savā ziņā timdā. Lāsts nāk pār tiem, kas savu dzīvi iekārtojuši autonomā režīmā no Dieva un nocietinās savā pašpietiekamībā. Pārmaiņu pieredze ar paļāvību uz Dievu ir kaut kas tāds, kad ļauj uzplaukt ticīgā cilvēka dzīvei un iesakņoties Viņa gādībā. Pārbaudījumu un krīžu cikli dzīvē ļauj cilvēkam pieņemt lēmumus, jo cilvēkam ir jādzīvo lēmumu pieņemšanas procesā, tas ir viņa pastāvīgais stāvoklis. Paļāvīgais cilvēks uzdod Kungam un sev jautājumu: kā es vislabākajā veidā varu pieņemt doto situāciju? Ko Kungs no manis vēlas? Tāds cilvēks nobriest savās izvēlēs un atvērtībā uz Kungu. Šādi jautājumu ļauj uz dzīvi paraudzīties ar jaunu skatījumu un nekopēt savas iepriekšējās izvēles, jo Dievs aicina uz jaunu, piepildītu, auglīgu un radošu dzīvi.

Derības paradosks ir tāds, ka mēģinājums nodrošināt savu dzīvi uz savtīgiem pamatiem nes zaudējumus, bet paļāvība uz Dievu, kas ietver paklausību un pat rīcību pretēju saviem ieskatiem, ir veids kā atrast (Mt 10,39) un izglābt (Lk 9,24) savu dzīvību. Šī neparastā patiesība ir būtiska, lai izprastu derību ar Dievu. Attiecības ar Dievu nevar būt manipulējamas, aprēķinātas un vieta, kur meklēt tikai sevi. Bībeles gudrība vienmēr piedāvā izvēli un šajā fragmentā pravietis Jeremijs arī savus lasītājus sagatavo lēmuma pieņemšanai starp gudrības vai muļķības ceļu, bet šo izvēli arī var izprast kā lēmumu starp paklausību vai nepaklausību, taisnīgumu vai ļaunumu, paļaušanos uz Kungu vai cilvēku. Lēmumiem ir sekas ar kurām jārēķinās. Paļāvība uz Kungu ir dzīves galvenais princips, kas dāvā auglību un iekšējo spirgtumu. Pravieša Jeremija tēlu par kokiem, kas aug pie ūdens lietoja psalmists un pravietis Ezehiēls, kurš pierakstīja savu vīziju kā no svētnīcas “sliekšņa apakšas tek ūdens[:] Upes abos krastos augs dažādi augļu koki - lapas tiem nevītīs, tiem netrūks augļu, ik mēnesi tie dos jaunu ražu, jo tie veldzēsies no svētvietas! To augļi būs ēšanai un lapas dziedināšanai” (Ez 47,1.12). Šie dzīvības ūdeņi ieplūst Nāves jūrā un attīra pārsālīto un nedzīvo ūdeni, lai tur arī varētu uzplaukt dzīvība. Kungs līdzīgi vēlas darīt ar mums un atjaunot mūsu sausās sirdis ar savu klātbūtni Sakramentos.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 6, 1-2a.3-8, svētdiena V, C

Is 6, 1-2a.3-8

Isaja vīzija:

serafims šķīstī pravieša lūpas 

ar degošu ogli no altāra, 

Manuskripts no Nīderlandes, 13.gs.

6. februāra svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt ticīga cilvēka aicinājuma noslēpumu un norāda uz divām personām: pravieti Isaju un apustuli Pēteri. Abos gadījumos aicinājuma brīdis tiek attēlots kā tikšanās ar Kungu, sava grēcīguma un niecības apzināšanos, un izbrīns. Pirmais vārda liturģijas lasījums ir ņemts no pravieša Isaja grāmatas, kurā atklājas ļoti zināma Vecās Derības aicināšanas aina, kas notika 8. gadsimta vidū. Svētajos Rakstos aicinājums saistās ar viendabīgu dzīves orientēšanos. Praviešu dzīvēs tas īstenojās ļoti izteikti, jo pirmā tikšanās un Kunga vīzija dramatiskā veidā mainīja viņu dzīves. Skaidri to var redzēt Isaja grāmatas 6. nodaļā, jo pravietis kļuva par Dieva vēstnesi. Katru pravieti raksturo viņa aicinājums un šajā nodaļā var atrast to, ko savā pravietiskajā misijā Isajs īstenoja. Piecās no sešpadsmit praviešu grāmatām ir aprakstītas Dieva vīzijas. Isaja, Ezehiēls, Daniēls, Amos un Zaharijs pierakstīja savas vīziju pieredzes, bet pravieši Abdijs un Nahums piemin tikai to, ka viņiem bija šāda pieredze, tomēr to neaprakstīja. Isaja aicinājuma vīzija ietver četrus būtiskus aspektus: pravietis redzēja Dieva godību, atzinās savā grēcīgumā, saņēma šķīstīšanos un pozitīvi atbildēja uz Dieva aicinājumu.

Pirmais, kas ir jāiztēlojas lasot šo fragmentu ir tas, ka Isaja atrodas Jeruzālemes svētnīcā, kur norit dialogs starp zemes svētnīcu un debesu liturģiju. Isaja redzējums balstās Jeruzālemes svētnīcas iekšējā izkārtojumā un viņš atradās pie kolonnas pie ieejas svētnīcā lūgšanu laikā. Dieva vārds ieved mūs ainā, kurā jauna cilvēka ierastais svētnīcas apmeklējums pārtop mistiskā pieredzē. Tas bija ierasts svētnīcas apmeklējums, kurā Isaja vairs neredzēja tikai rituālo ārējās izpausmes, bet neizsakāmi plašu Dieva klātbūtni Izraela tautas dzīvē. Isaju aizrāva šis liturģiskais notikums, kurā viņš tika aiznests citā dimensijā. Svarīgi, ka pravietis Isaja nepalika pie tā cik skaista ir liturģija, bet gan bija gatavs atklāt un pieņemt Dieva klātbūtni. Pravietis šajā vīzijā pieredzēja Dieva svētuma spozmi un ķēnišķīgo majestāti un spēku, bet Dievs palika nesasniedzams un neaprakstāms. Pravietis stāvot Dieva godības priekšā saņēma negaidītu atklāsmi un atskārsmi savā apziņā, ka ir necienīgs un grēcīgs cilvēks. Tas nebija pietiekošs šķērslis, lai Dievs no viņa atkāptos un Viņš pārveidoja pravieti. Svarīgi, ka Isaja tika aicināts nesavtīgi un brīvi neskatoties uz viņa necienību. Dievs šķīstīja Isaju un viņš bija gatavs kļūt par Dieva pravieti.

Fragmenta sākumā parādās Dieva atklāšanās elementi, kas bija klātesoši Sinaja kalnā. Vārdi, ka “sliekšņu pamati trīcēja” (Is 6,4) atgādina zemestrīci, kas norāda uz Dieva ienākšanu šīszemes īstenībā. Dārdoņas troksnis svētnīcā bija no smagajām durvīm, kas tika atvērtas ar saullēktu, lai uzsāktu ikdienas rīta dievkalpojumus. Dūmi kā mākoņi (Izc 19,16) apslēpa apžilbinošo Dieva noslēpumu un arī nedaudz to atklāja. Serafimi ebreju valodā (serafim) nozīmē kaut ko degošu: “Tu dari vējus par saviem vēstnešiem un uguns liesmas sev par kalpiem! (Ps 104,4). Isaja grāmata ir vienīgā, kura šiem “ugunīgajiem” tēliem piešķir personas aprises, kas kalpo Dievam. Dieva priekšā pat serafimi sevi apslēpj. Serafimu attēlojuma pamatā ir desmit menoras vai svečturi, katrs ar septiņām lampām, kas dega ar bieziem vīraka dūmiem. Serafimi sauca trīs reizes “svēts”, apliecinot, ka Dievs ir “kadoš” jeb “Cits” nekā mēs sagaidam, bet Viņš arī ir Izraela Dievs, tuvu savai tautai. Dievu nevar iedabūt šīs pasaules rāmjos. “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs - visa zeme pilna Viņa godība” (Is 6,3) levītu priesteru kora dziesma svētnīcas liturģijā. Vārdā “godība” arī varam atklāt kādu interesantu ebreju vārdu “kabod”, kas nozīmē arī “smags”. Šī lasījuma kontekstā varam saskatīt, ka kaut kas smags krīt no debesīm un apgaismo pasauli, un šī gaisma pārklāj visu pasauli. Šāda pieredze ticīgajiem bija Jeruzālemes svētnīcā: “Mūžam slavēts viņa godības vārds! Viņa gods piepilda visu zemi!” (Ps 72,19).

Dieva tuvošanās Isajam izauc šaubas, bailes un izbīli. Viņš bija apjucis, jo koncentrējās uz savu necienību, tomēr Kungs ļāva Isajam izrauties no strupceļa. Serafims pieskarās Isaja mutei ar kvēlojošu ogli un tādā veidā veica darbību, kas šķīstīja viņu no grēkiem, lai šis tik būtiskais cilvēku attiecību rīks - mute - kalpotu pravieša misijai. Šajā lasījumā parādās ticības nobriešanas process un savas vietas atpazīšana Dieva pestīšanas plānā. Pravietis sajuta savu saiti un solidaritāti ar Izraela tautu, un atzina savu atbildību. Šī atbildības mošanās ļāva viņam uzņemties smago misiju un darboties pretēji pieņemtajām tendencēm sabiedrībā - iet pretī straumei. Tas notika ne tikai tāpēc, ka Dievs viņu atbalstīja, bet arī tāpēc, ka Isaja redzēja sevi kā savas tautas locekli un nenovērsās no tās grēkiem un neuzticības, bet atpazina tos pašus grēkus savā dzīvē. Grēks liek cilvēkam klusēt un nesludināt Dieva darbus, un tikai pēc šķīstīšanas un grēku piedošanas Isaja bija gatavs atvērt muti, lai runātu Dieva vārdus. Šajā svētdienā Svēto Rakstu lasījumi piedāvā pārdomāt aicinājumu lielu cilvēku dzīvē, kas var kļūt par iedvesmu mums pārdomāt mūsu kristīgās dzīves aicinājumu. Pravietis Isaja ļoti svinīgā veidā tika aicināts kļūt par Dieva vārda sludinātāju tautai. Katrs aicinājums sākās ar šīs plaisas ieraudzīšanu starp Dievu un sevi, tomēr Kungam tas nav šķērslis mūs uzrunāt. Kur mēs varam pieredzēt kaut ko līdzīgu? Pirmkārt, tā ir liturģuja. Euharistiskajā lūgšanā serafimu trīskāršais “svēts” - Sanctus jeb trisagion ir balstīts šajos Isaja grāmatas vārdos. Euharistijā notiek tikšanās starp Dievu un cilvēku, kur noslēpumaina Kunga klātbūtne zem maizes un vīna zīmēm ienāk ticīgā cilvēka dzīvē un šī klātbūtne mūs vienmēr uzrunā un gaida mūsu atbildi, un pieskarās mūsu lūpām.

br. Jānis Savickis OFMCap