Lapas

8.05.2022

Gudr 18, 6-9, svētdiena XIX, C

Gudr 18, 6-9

Gudrības jeb Sālamana gudrības grāmata
Ķēniņš Sālamans sēž ar scepteri rokās
manuskripts no 13.gs. Anglijas
7. augusta svētdiena turpina vairākas domas no iepriekšējās svētdienas par nakti, kurā tiks atprasīta dvēsele un par kļūšanu bagātam Dieva priekšā. Šīs svētdienas Evaņģēlijs aicina ticīgos gatavoties Kunga otrreizējai atnākšanai. Evaņģēlijs aicina uz nomodu un saprašanu, ka materiālie labumi nav mērķis, bet līdzeklis, lai ieietu Dieva valstībā. Kristiešiem jābūt kā izraeliešiem, kuri nebija negaidīti pārsteigti par Pashas nakti, bet tika glābi, jo tika brīdināti. Gudrības grāmatas autors attēlo Izraelu pirmās Pashas laiku, kurā tauta saņēma pravietojumu un sagaidīja tā piepildīšanos (Gudr 18,6-9). Pestīšanas notikumu paredzējums tika dots patriarhiem un šie pravietojumi ļāva tautai sagaidīt savu glābiņu un naidnieku sakaušanu vienas nakts laikā (Gudr 18,7-8), kuras laikā Kunga tauta salika Viņam upuri un dziedāja “slavas dziesmas” (Gudr 18,9). “Šī nakts” (Gudr 18,6) ir labi zināmā nakts, kurā tika nogalināti Ēģiptes pirmdzimtie un tauta saņēma iespēju doties brīvībā. Jūdu tradīcijā svarīgas ir četras naktis un šī nakts ir viena no tām. Pirmajā naktī Dievs radīja pasauli, otrajā - atklājās Abrahamam, trešajā - nogalināja pirmdzimtos un glāba Izraela bērnus, bet ceturtā nakts vēl iestāsies un Dievs atbrīvos Izraela namu citu tautu starpā. Šī ceturtā nakts piepildījās Jēzū Kristū, bet katram personiskajā līmenī negaidītā brīdī, kad vajadzēs stāties Kunga priekšā. Gudrības grāmata ir viens no tiem bibliskajiem tekstiem, kuru var apbrīnot dēļ tā dažādības, kas raisa dažādas domas un idejas. Izraela vēsture Gudrības grāmatā (10-19.nod.) ir veids kā autors savā tagadnē vēlējās atcerēties un pieredzēt izceļošanas notikumu līdzīgi kā jūdi to dara arī šodien vai kristieši svin Euharistiju un atceras Kunga pashu. 

Gudrības grāmatā tiek pārstāstīti Pashas notikumi un savā veidā tiek pārlasīta Izceļošanas grāmata. Gudrības grāmata (11-19. nod.) attēlo Izceļošanu kā brīnumu virkni, kurā dabiskie elementi maina savas īpašības. Autors pārstāsta septiņus izceļošanas notikumus (Gudr 11,4-14; 16,1-19,9): ūdens brīnums Mesā, paipalu un mannas dāvana, bronzas čūska, uguns stabs, pirmdzimušo glābšana un Sarkanās jūras šķērsošana, kas sagatavoja derības noslēgšanu pie Sinaja kalna. “Dievišķības likums” (Gudr 18,9) šeit vairāk attiecas uz Pashas svētku iestādīšanas aprakstu (Izc 12) nekā uz visu Mozus likumu, kas tika dots Sinaja kalnā. Autors negribēja tikai atreferēt pagātni vai pielāgot sava laika cilvēkiem, bet parādīt atšķirību starp Izraela un Ēģiptes dēliem, un tāpēc izmantoja septiņs sērgas, lai ilustrētu šo atšķirību. Gudrais vērsa uzmanību, ka pestīšanas notikumiem nebija tikai ārēja nozīme, kuros Ēģiptieši redzēja Izraela laimi un glābšanu, bet arī tas, ka Dieva sods ēģiptiešiem ir iekšējās dzīves nopelns un nemorāla dzīve. Autors modificēja Piecu Mozus grāmatu vēsti. Ja Izceļošanas grāmatā ēģiptiešu pirmdzimtos nonāvē pats Dievs, tad Gudrības grāmatā to veic Logos-Vārds un tādā veidā autors cenšas parādīt, ka pasaulē valda Gudrība un Kārtība, un ja kāds šo harmoniju izjauc pats sevi soda.

Reliģija autora koncepcijā nav tikai cilvēku saite ar Dievu, bet arī ētiska kārtība pasaulē, kura ir universāla un neatkarīga no laikmeta pārmaiņām. Vēstures notikumi piedāvā dažādus piemērus, kas apstiprina mūžīgo kārtību. Dieva pedagoģija ir skaidra: tie, kas grēko, tie tiek sodīti ar savu grēku sekām. Autos 5-6 pantā apkopo Izceļošans gāmatas sākumu (Izc 1,22-2,10) uzsverot, ka ēģiptieši nogalināja ebreju bērnus izņemot Mozu un parāda šīs rīcības sekas. Ja ēģiptieši slepkavoja ebreju bērnus, tad Dievs to darīja ar ēģiptiešu pirmdzimtajiem; ja ebreju bērni tika slīcināti, tad ēģiptiešu karavīri tika noslīcināti Sarkanajā jūrā. Reliģija autoram ir ētiskā lēmuma avots, bet uzticības saglabāšana var prasīt no ticīgajiem drosmi un pilnīgu uzticību Dievam. Reliģiskā kulta priekšā ētiskā uzvedība apstiprina kulta patiesumu. Kults un ētika ir vienas ticības elementi un gudrais uzlūko to visu kā kaut ko pārlaicīgu.

Izraela izceļošana no Ēģiptes zemes un ieiešana apsolītajā zemē ir svarīgākais notikums ebreju Svētajos Rakstos. Bibliskajā tradīcijā tas bija visdramatiskākais Dieva darbs pestīšanas vēsturē, kurā tapa derības tauta. Šajā notikumā viņi nesaņēma tikai solījumu, bet arī zemi - kaut ko redzamu un taustāmu. Dievs atklāja savu vārdu un jaunu veidu kā veidot attiecības ar Viņu, tauta saņēma vadītāju - Mozu, likumu, tradīciju un Dieva klātbūtnes telti. Senajā pasaulē šie elementi - Dievs, zeme, vadonis un tradīcija - veidoja tautu un Izraels šādā kontekstā arī ieguva savu identitāti citu tautu starpā. Tāpēc arī Bībelē svētie autori atgriezās pie šī centrālā vēstures notikuma. Bībeles notikumu pārstāstīšana bija ierasta prakse jūdu rakstniekiem hellēnisma laikā (apm. 3-1 gs. pirms Kr.). Šie autori ne tikai apkopoja stāstus, bet pārveidoja tos, lai pielāgotu sava laika vajadzībām, lai tie atbilstu viņu retoriskajiem mērķiem. Sīraha Dēla grāmata (44-50. nod.) skatās uz Izraela vēsturi kā “augsti godājamu vīru” rīcību (Sīr 44,1). Gudrībs grāmata pārveidoja visu izceļošanas notikumu par sērgu virkni. Autors ņēma katru Ēģptes sērgu un rādīja kā Dievs dabiskos elementus (ūdens, gaisma, siseņi u.c.) izmantoja pret ēģiptiešiem un par labu izraeliešiem. Divu lietu salīdzināšana (gr. syncrisis) bija ierasta grieķu retorikā un gudrībā, un šeit šo pieeju izmantoja Gudrības grāmatas autors, lai salīdzinātu divas tautas un secinātu, kurā pusē darbojas Dievs. Dievs valda pasaulē un aizstāv savus kalpus, un pārveido dabas elementus, lai aizstāvētu savu tautu un sodītu Ēģipti.

Pirmdzimto nāvei ir liela loma Izceļošanas grāmatā. Pēc tam, kad Dievs aicināja Mozu (Izc 3-4. nod.), Kungs teica viņam, lai veic brīnumus faraona priekšā: “atlaid manu dēlu, lai viņš man kalpo, bet, ja tu liegsies viņu laist, redzi, es nokaušu tavu dēlu, tavu pirmdzimto” (Izc 4,23). Tika uzskatīts, ka augstākajai dievībai ir tiesības uz pirmdzimto, kuru varēja upurēt tieši (Rad 22,1-19) vai rituāli (Izc 13,1-16; 34,19-20), bet vienmēr dzīvnieku viņu vietā. Izceļošanas grāmata skaidro ēģiptiešu pirmdzimto nogalināšanu kā sodu par to, ka faraons atteicās “atlaist manu dēlu”. Gudrības grāmata šo sērgu skaidroja daudz savādāk. Ja ēģiptieši mēģināja nonāvēt izraeliešu jaundzimušos, tad Dievs sodīja viņu bērnus (Gudr 18,5). Gudrības grāmata skaidroja to kā “taisnīgo glābiņš, naidnieku bojāeja” (Gudr 18,7). Autors atskatoties uz Ēģiptes sērgām un izceļošanu vēlējās parādīt, ka Dievs ir taisnīgs un nevis nežēlīgs, un lai to izdarītu, tiek izdalīti trīs principi. Pirmkārt, Dievs lieto to īstenību, kas ir, lai sodītu ļaunos un svētītu labos (Gudr 11,5; 18,8); otrkārt, ļaunie tiek sodīti ar to, ko paši grēki (Gudr 11,16; 16,1) un, treškārt, daba iet kopsolī ar Dievu un taisnajiem. Otrajā grāmatas daļā un šīs svētdienas lasījumā mācība par Dieva apredzību ir svarīga, lai parādītu Dieva gādību un gudrību.

Fragmentā ir svarīgs teikums, kas veido tiltu starp gadsimtiem: “ar ko tu pretiniekus sodīji, ar to mūs aicinādams godā cēli” (Gudr 18,8). Šajā vietā un citviet šīs grāmatas nodaļās autors izmanto daudzskaitļa personas vietniekvārdus, lai identificētos ne tikai ar ticības kopienu, bet ar ticības tēviem. “Mūs” ir vārds, kas izsaka būtisku domu, kura saskaņā ar Izceļošanas notikumu attiecas uz visām paaudzēm pēc Mozus. Tāpēc arī Gudrības grāmatas autors jutās iekļauts Pashas nakts notikumā (Izc 13,8-9; At 5,3). Vai Derība tika noslēgta Pashā? Divi Vecās Derības teksti cieši saista izceļošanu no Ēģiptes ar Derības noslēgšanu Pashā. Pirmais fragments ir no Pirmās Ķēniņu grāmatas, kur Salamons svētnīcas iesvētīšanas lūgšanā par to runā (1 Ķēn 8,21) un pravietis Jeremijs paredzot Jauno Derību (Jer 31,32) izsaka šo domu. Jēzus Evaņģēlijā iedibina Jauno Derību Pēdējo Vakariņu laikā, kas piepildīja Jeremija pravietojumu (Lk 22,20; 1 Kor 11,25). Šīs svētdienas lasījuma nobeigums pietuvināja Bībeles cilvēkus Jaunās Derības pashālā mielasta idejai. Šajā teikumā interesanti ir tas, ka ticīgie nesaistās ar Dievu, bet savā starpā un ar solidaritāti labajā un ļaunajā, priekos un pārbaudījumos. Iespējams, jūdu kopiena Aleksandrijā, kura dzīvoja grāmatas autors, spēcīgi izjuta kopības nepieciešamību. Jūdu pulcējās uz lūgšanām un īstenoja derību savā starpā. Šāda kopība palīdzēja uzturēt modrības garu, kas Jaunajā Derībā uzmanību vērš uz Jēzus Kristus nākšanu gan Euharistijā, gan laika beigās. 

br. Jānis Savickis OFMCap

7.28.2022

Māc 1, 2; 2,21-23, svētdiena XVIII, C

Māc 1, 2; 2,21-23

Mācību teicēja grāmatas sākums
manuskripts no Vācijas 14.gs. sākums
31. jūlija svētdienā Dieva vārda liturģija kā pirmo lasījumu piedāvā fragmentu no Mācību teicēja grāmatas, kas ir maz sastopama dievkalpojumos, iespējams tāpēc, ka tās saturs ir visai provokatīvs. Vienīgā svētdiena gadā, kad izskan vārdi no šīs grāmatas ir tieši šī un kas atkārtojas ik pēc trīs gadiem. Šo grāmatu arī sauc par Koheleta un Ekleziasta grāmatu. Ebreju vārds “kahal” nozīmē “sapulcēties” vai “savākt” un tāpēc Kohelets ir pulcinātājs vai savācējs, kurš apkopo gudrību vai cilvēkus. Grieķu valodā “ekklesia” ir sapulce un "ekklesiastes" ir sapulcinātājs. Izprotot grāmatas nosaukumu var arī labāk izprast tās saturu un mērķi. Autors apkopoja dzīves gudrību, veica cilvēka dzīves izvērtēšanu, tās jēgu un vērtības. Kaut arī viņam nebija tik dramatiska dzīves pieredze par kādu viņš rakstīja, tas neliedza autoram izmantot apceri un novērojumus, lai plašāk paskatītos uz cilvēku eksistenci. Ekleziasts uzskatīja, ka ir jāiedziļinās un negāja kopsolī ar tiem, kas varēja teikt “liecies mierā”. Viņš labprāt izmantoja vārdu “redzēt”, lai izteiktu savu vērīgumu.

Par Mācību teicēja grāmatas (3.gs.b. -2.gs.sākums) autoru nekas nav zināms kā vien tas, kas atrodams pašā grāmatā, kur var iepazīt cilvēku, kurš atklāj savu un būtībā katra cilvēka iekšējo pasauli, kurā nav ilūziju. Eklezists cilvēka dzīvi redz ļoti dzidri, bet arī ar savām problēmām, spriedzi, pretrunām, kas ir daudzšķautņaina un netverama. Jautājumi, kurus uzdod šī grāmata un nemieru ko tā var izraisīt ir noderīgi dažādu ticības dzīves posmu pārvarēšanai. Visu pārdomu centrālais jautājums ir “kāda ir dzīves jēga?” Iepriekšējos gadsimtos pravieši Jeremijs un Ezehiēls apšaubīja kopīgo sabiedrības morālo atbildību par grēku un ļaunumu. Vēlāk Ījaba grāmata mēģināja atbildēt uz jautājumu par cilvēka personisko vainu, vai cilvēks cieš par saviem grēkiem vai nē, jo tā laika gudrība izdalīja labos un ļaunos saskaņā ar rīcību un pienākošos sodu. Ekleziasts savās pārdomās gāja vēl tālāk un jautāja, kam kalpo labklājīga un veiksmīga dzīve. Uz zemes taisnīgums var nenest labklājību un pēcnāves taisnīgā atmaksa vēl nav sasniedzama, un šis neskaidrais starpstāvoklis var nest eksistenciālo krīzi. Mācību teicēja grāmata ir krīzes grāmata, kas var izjaukt cilvēciskās, garīgās un teoloģiskās konstrukcijas, lai sagatavotu vietu jaunai idejai.

“Tukšība” cilvēka darbos, par kuru rakstīts grāmatā, šajā svētdienā apvienojas ar Evaņģēlija līdzību par bagāto muļķi un Jēzus mācību, ka nav jāraizējas par pasaulīgo mantu (Lk 12, 13-21). Jēzus vārdi: “pat pārpilnībā cilvēks nedzīvo no tā, ka viņam daudz kas pieder” (Lk 12, 15) brīdina no krāšanas sev un aicina būt bagātiem Dievā (Lk 12,21). Pirmajā fragmenta teikumā ir grāmatas pazīstamākais teikums, kurā piecas reizes atkārtojas vārds “tukšība”. Šīs rindas ieved lasītāju un klausītāju ciešā saskarsmē ar saviem un pasaules uzskatiem un vienlaicīgi ieved tumsā. "Tukšību tukšība - viss ir tukšība” (Māc 1,2) tā sākas Mācību teicēja grāmata un tas ir dīvains veids kā ievest lasītāju pārdomās par dzīvi, kad atbilde tiek dota jau pašā sākumā un tikai pēc tam tiek uzdots jautājums par cilvēka dzīves jēgu (Māc 1,3). Atbilde ir sagaidāma, tā ir tukšība, ebreju valodā vārds “hebel”. Šis vārds gan iesāk (Māc 1,2), gan arī noslēdz (Māc 12,8) šo grāmatu. “Hebel” var tulkot kā vējšs, pūtiens, migla, dūmi, dvesma jeb tēls visam, kas ir nepastāvīgs. Bībelē vārds “hebel” bieži tiek lietots kā metafora kaut kam ātri gaistošam un iluzoriskam, un Rakstos cilvēka dzīve (Ps 39,5-12; 62,10; 78,33, Īj 7,16), vārdi (Īj 21,34) un fiziskais skaistums (Sak 31,30) var būt raksturoti kā “hebel”. 

Vārds "hebel" Bībelē pirmo reizi parādās Radīšanas grāmatas sākumā, kur Ādams un Ieva otrajam dēlam deva vārdu Ābels (ebr. hebel), kas simboliski un pravietiski paredz traģisko un pāragro taisnīgā cilvēka nāvi. Ābela vārds attēlo vispārējo cilvēka stāvokli, kas ir mirstīga būtne, īslaicīga un pārejoša. Citviet Rakstos "hebel" apraksta cilvēka dzīvi kā dvesmu (Īj 7,16; Sak 13,11; 21,6; 31,30; Ps 39,7.12; 62,10; 78,33; Sīr 41,11). Šādā kontekstā šīs svētdienas lasījuma sākums gūst dziļāku jēgu: "cilvēks (ebr. adam) ir pūlējies ar gudrību, zināšanu un prasmi, un tādam, kas nav tur pūlējies, - tādam viņš ardod savu daļu! Arī tā ir tukšība (ebr. hebel)! Un liela nejaucība!" (Māc 2,21).  Ādama dēlu Ābelu nogalināja rūgtuma pilnais brālis Kains un Ābels nevarēja piedzīvot ilgu, jēgpilnu dzīvi. Līdzīgi katrs cilvēks uzsāk darbu kā Ādams (cilvēks), bet darbs atklājas kā tukšība un katrs no mums dzemdē Ābelu, pārejošu, īslaicīgi, gaisīgu darbu. Cilvēka darbs ir pārejošs, bet vērtīgs, tomēr tas nav kā Dieva darbs, kas ir visaptverošs, pastāvīgs un pamatīgs. 

Ironiski, ka Ekeziasts kā Bībeles gudrais domāja tik daudz, ka atklāja, ka gudrība ne vienmēr sniedz pareizas atbildes. Gudrajiem un muļķajiem ir līdzīgs liktenis un tie, kas “pūlējas ar gudrību, zināšanu un prasmi” (Māc 2,21) nevarēja ievākt garentētus augļus. Saskaņā ar Sakāmvārdu grāmatu “prātīgs vergs valdīs pār necienīgu dēlu un ar tā brāļiem dalīs mantojumu” (Sak 17,2), bet Ekleziasts vaimanā, ka pat pūliņi un gudra rīcība nenes pārliecību, kas ļauj kontrolēt īpašumu pēctečiem (Māc 2,19) un to var saņemt kāds, kas to nav pelnījis (Māc 2,21). Bībeles gudrības literatūrā ierasti taisnīgi un cienīgi cilvēki iegūs mantojumu: “Negadās taisnajiem nekas slikts, bet ļaundari nelaimes pilni” (Sak 12,21) un “Grēkdarus vajā ļaunums, bet taisnajiem top atmaksāts ar labu” (Sak 13,21). Ne vienmēr necienīgie piedzīvo traģēdiju, bet labumu pieredz cienīgie. Ekleziasts ievēroja, ka īstenību nevar paredzēt un katrs var piedzīvot vilšanos un palikt par muļķi. Nav nekāda izšķīruma starp labajiem un sliktajiem, un īstenības pieredze ir pretrunā ar morālām koncepcijām. Skatoties uz to visu Ekleziasts uzdeva loģisku jautājumu: “Ko tad gūst cilvēks par saviem pūliņiem un savas sirds bažām, ka tas pūlas zem saules?” (Mās 2,22). Autors domā, ka nāve izlīdzinās visu un cilvēka dzīves vieglums nāk no monotonas atkārtošanās un nāves.

39. psalms par cilvēka niecību ir vislabākais ievads šīs svētdienas lasījumam, jo psalmists ir sarūgtināts cilvēks, kurš mēģina saprast dzīves nepastāvību ar kuru sastopas katrs: “Cilvēks tik dvesma (ebr. hebel) vien ir” (Ps 39,6; sal. Ps 62,10). Ja no tālienes kaut kas var izskatīties interesants, tad pieejot tuvāk tas kļūst gaisīgs un netverams kā migla no tālienes tuvumā ir netverama. Cilvēks pasaulē pieredz vilšanos, jo izrādās, ka īstenība pieviļ, pāriet un ir bezjēdzīga. To arī Ekleziasts vēlas pierādīt. Šādu domas gājumu ir grūti saprast ticīgam cilvēkam un nav brīnums, ka Jaunajā Derībā uz šo grāmatu neviens no autoriem neatsaucās. Ekleziasts pārdomājot neizdibināmos dzīves noslēpums nonāca pie vairākiem secinājumiem. Ar prātu analizējot dzīvi viņš nevarēja atrast jebkādu apmierinošu jēgu un varēja teikt, ka viss ir tukšība. Dievs nosaka visus notikumus, bet cilvēks nespēj saskatīt šos likumus un Dieva darbusm pasaulē. Viņš vairāk runāja par reālo es nekā ideālo es. Ekleziasts nepieslējās pie Vecās Derības ticības vienprātības un kaut arī autors nenoliedz Dieva varu pār pasauli, viņš uzsver, ka tā ir nepieejama un neaptverama cilvēka prātam un ticībai.

Pirmkārt, jāņem vērā, ka Ekleziasts bija ticīgs cilvēks, kurš uzticējās Dieva taisnībai un apredzībai. Ekleziasts piedāvā visiem zināmu gadījumu, ka dzīves laikā ieguldītie pūliņi ir velti un aiziet citiem. 3. gadsimta Jūdejā no visām pusēm lauzās iekšā lielvaras un apdraudēja cilvēku labklājību un mieru. Vai tā ir netaisnība, ka citi gūst labumu nepelnīti. Neskatoties uz gudrību un praktisko pieredzi, zināšanām un informāciju, un prasmēm jeb veiksmi, kas nāk no gudrības un zināšanām neviens nevar apiet nāvi un garantēt noturību. Vienīgi Evaņģēlijs deva atbildi: “jūsu pūles nav veltīgas Kungā” (1 Kor 15,58). Ko Ekleziasts var pateikt tiem, kam klājas labi un vēl jo vairāk slikti, vai tikai to, ka viss nāk no Dieva un viņu gaida tikai nāve? Tomēr viņš pats nedeva atbildes. Izraela vēsturē pamazām parādījās arvien spēcīgāka ticība augšāmcelšanās patiesībai, kas atvēra jaunu perspektīvu Ekleziasta pārdomām un Jēzū Kristū piepildījumu. Ekleziasts neatrisināja izvirzītās problēmas, bez izveidoja ceļu, kas sāk risināt šķietamu atrisinājumu piedāvājumus un kaut arī nesagaidīja Evaņģēlija vēsti, viņš tai gatavojās, jo uz uzdotajiem jautājumiem atbildēja tikai Jēzus Kristus. Ja citās Vecās Derības grāmatās Dievs runā, tad šajā grāmatā Dievs it kā klusē un autos novēro īstenību un pats runā, bet ne ar Dievu, bet par Dievu. Pasaule bez Evaņģēlija paliktu tumša, tukša, bez jēgas, mērķa un cerības, un tikia Kungs Jēzus ir iemesls, lai dzīvotu piepildītu dzīvi un nomiertu mierā.

br. Jānis Savickis OFMCap

7.22.2022

Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena

Lk 19, 1-10

Jēzus aicina Zaheju kāpt lejā
Manuskripts no Nīderlandes
 1430.g.
Iepriekšējos gados Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienā pārdomājām Pirmās Ķēniņu grāmatas fragmentu, 84. psalmu un lasījumu no Pirmās vēstules Korintiešiem, bet citās svētdienās ielūkojāmies jau divas reizes Lūkasa Evaņģēlija stāstā par Jēzus tikšanos ar muitnieku Zaheju*. Šajā svētdienā vēl vienu reizi apcerēsim šo notikumu, lai vēl dziļāk izprastu šo dzīvi pārveidojošo tikšanos ar Kungu saistībā ar šīs svētdienas svētkiem. Šajā lasījumā ir apslēptas svarīgākās Evaņģēlija vēstis un vērtības. Divas personas, Kungs un grēcinieks, satikās un piedzīvoja pestīšanu. Vārds Zehejs ebrejiski Zakkai jeb šķīsts, tīrs, nevainīgs ir pārsteidzošs šīs svētdienas Evaņģēlijam, jo viņš bija bagāts virsmuitnieks un cilvēki uzlūkoja viņu kā grēcinieku. Jēzu ejot garām kokam, kur bija uzkāpis Zahejs, lai redzētu (Lk 19,3.4.7: choraō) Jēzu, Kungs paskatījās (Lk 19, 5: anablepō) uz augšu. Evaņģēlists Lūkas izmantoja divus dažādus vārdus, lai apraktītu skatīšanos. Jēzus skatījās kā Kungs, kurš redz, kas notiek Zaheja sirdī un saprata, ka viņa rīcība nav tikai ziņkārības vadīta, “jo es neskatos tā kā cilvēki. Cilvēks raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdi” (1 Sam 16,7). Tēlaini skatoties Zaheja uzkāpušu koka var skaidrot, ka viņa dzīve nonāca sarežģītā situācijā no kuras viņš pats nezināja izeju un kā no tās nokāpt, un Kunga iniciatīva deva viņam atgriešanās impulsu.

Jēzus atbildēja uz Zaheja vēlmi ieraudzīt Viņu un gāja uz viņa māju. Pirmais, kas ir jāievēro, ka Zahejam bija liela vēlme un tas ir svarīgs šī stāsta elements un patiesība par katru cilvēku, jo cilvēki seko savām vēlmēm. Ja pozitīvi palūkojamies uz Jēzus vārdiem “Kur ir jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds” (Lk 12,34), tad atklājam dziļu patiesību par cilvēku, kurš seko savām vēlmēm, bet paliek tikai jautājums, vai velme ir cēla, slikta vai greiza. Jo spēcīgāka vēlme, jo vairāk tā var pārvarēt dažādus šķēršļus un ierobežojumus. Zaheja vēlme ļāva viņam pārvarēt sava mazā auguma barjeru un ieraudzīt Kungu. Paliek jautājms kāda bija Zaheja vēlme, vai tikai ziņkārība vai kas vairāk. Noteikti, ka viņš nebija apmierināts ar savu dzīvi, jo savādāk ignorētu klaidoni, kurš staigā ar slimiem un nabadzīgiem ļaudīm. Viņš saprata, ka Jēzus viņam kaut ko var dot vai izdarīt. Jēzus ieraudzēja ne tikai Zaheju, bet arī viņa vēlmi un ne tikai uz to atbildēja, bet paplašināja un atklāja tās dziļumus pašam Zahejam. Viņā atklājās dažādas iespējas un muitnieks bija gatavs izdalīt pusi no savām mantām. Katrs grēcinieks, kurš dzīvo netaisnībā, var kādā dzīves posmā pieredzēt lielāku vēlmi pēc labā un taisnīgā, kas simboliski izpaužas došanās ceļā, sekošanā vai kā šajā Evaņģēlijā, kāpšanā kokā un mantas dalīšanā. Bagātnieki izvairās no smieklīgām situācijām, bet Zahejs tādā iegāja, bet tā vēl nebija atgriešanās. Jēzus vārdi “steigšus” izsaka Viņa lielās rūpes par cilvēka glābšanu “šodien” (19,5). Tekstā divas reizes ir vārds “šodien” un tam ir liela nozīme.

Vārds “jāpaliek” (Lk 19,5) uzsver paliekošu un reālu Kristus klātbūtni Zaheja namā, un tam ir liela nozīme Emausa stāstā (Lk 24,29)**, bet Jāņa Evaņģēlijā šis vārds izska vēstī par Jēzus Euharistisko klātbūtni: “Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā” (Jņ 6, 56, skat. 6,27). Zaheja dzīvē “pestīšana” īstenojās “šodien”. Vārdi “šodien” un “pestīšana” ir būtiski jēdzien, kuris evaņģēlists Lūkas lieto savā darbā. Šī "pestīšana šodien" notika maltītes laikā. Sēdēšana pie viena galda simbolizē vienotību un Jēzus izvēlējās šo zīmi, lai izteiktu savu vienotību ar mācekļiem un mācekļiem savā starpā. Jēzus kopība ar grēciniekiem bija pretrunā ar šķīstības priekšrakstiem, kas aizliedza jūdiem sēdēt pie galda kopā ar pagāniem un grēciniekiem. Jūdi domāja, ka Dievu pagodina ar attālināšanos no grēciniekiem, bet Jēzus rīkojās pretēji un parādīja, ka Dievu jāgodina daudz savādāk. Atgriešanās iesākas ar dziļu vēlmi sastapt Kungu un mazums, grēcīgums, ierobežojumi nav šķērslis, jo Kunga uzmanība pārvar visas barjeras un ieved Viņu mājās. Jēzus Zahejam teica, ka “man šodien jāpaliek tavā namā” un līdzīgi uzrunāja noziedznieku uz krusta: “šodien tu būsi ar mani paradīzē” (Lk 23, 43).

Kristieši sākotnēji praktizēja maltītes sadraudzību un evaņģēlisti rakstot savus darbus mēģināja kristiešu draudzēm parādīt kādām jābūt šīm maltītēm, sadraudzībai un kalpošanai un kā jāsvin Euharistija. Evaņģēlists Marks uzsvaru liek uz Krustāsisto Kungu, ka Viņam jābūt centrālai Personai kristiešu kopienā un Euharistijā. Evaņģēlists Matejs arī pievēršas Jēzus centrālai lomai un grēku piedošanai, kas saistās ar euharistisko biķeri un aicināja kristiešus kalpot izsalkušajiem, izslāpušajiem, slimajiem, kailajiem un ieslodzītajiem (Mt 25). Apustulis Jānis rakstīja par “dzīvības maizi” (Jņ 6, 25-71) un kāju mazgāšanu Vakarēdiena laikā (Jņ 13), lai atpazītu Euharistijas laikā Kungu, kurš kalpo un mīl. Lūkasa Evaņģēlijā var atrast desmit mielastus, kas sagatavo Pēdējam Vakarēdienam. Trīs no tiem sāsta par Jēzus kalpojuma sākumu (Lk 5,27-39; 7,36-50; 9,10-17), četri mielasti bija Jēzus ceļā uz Jeruzālemi (Lk 10,38-42; 11,37-54; 14,1-35; 19,1-10), bet pēc Pēdējām Vakariņām divas maltītes: Emausā (Lk 24, 13-35) un īsi pirms debeskāpšanas Jēzus ēda zivis (Lk 23, 36-49). 

Evaņģēlistam Lūkasam Euharistijas pirmtēli ir Pēdējo Vakariņu aprakstā un stāstā par Emausu. Viņš uzsvēra atvērtību uz atraitēm vai spitālīgajiem (Lk 4, 26-30), muitniekiem (Lk 5,27-38) un šis svētdienas varoni Zaheju, kā arī maizes laušanu un dalīšanu ar nabagiem (Apd 2, 42-47), kas ir kā Euharistijas augļu nešana ārpus sapulces. Euharistijai jābūt kā Levija mielastam, kurš sāka sekot Jēzum (Lk 5,27-38), grēciniece, kura no Kunga saņēma vārdus farizeja Sīmaņa namā: “viņas daudzie grēki ir piedoti, jo viņā ir daudz mīlestības. Bet, kam maz piedod, tas maz mīl” (Lk 7, 47), mielasts Marijas un Martas namā (Lk 10,38-42), pazudušā dēla atgriešanās bagātīgās dzīres (Lk 15, 1-2.11-32). Visos Evaņģēlijos Euharistijai un sadraudzībai bija jāved ticīgos uz kalpošanu kopienas ietvaros vai ārpus tās, bet Lūkasam visā stāstījumā mielastiem ir īpaši liela nozīme. Jēzu pat apsūdzēja, ka Viņš ir “izēdājs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs” (Lk 7, 34). Pārmetums, ka Viņš ir grēcinieku draugs (gr. philos) tieši attiecās uz Kunga draudzību un mīlestību. Rakstu mācītāji un farizeji neatteica tiem, kas bija jau nožēlojuši grēkus un bija gandarījis par tiem, bet Jēzus pieņēma un mīlēja grēciniekus vēl pirms viņu pārmaiņas un atgriešanās. Jēzus nenosodīja cilvēku, bet izrādīja iecietību un sirsnību, un pievērsās konkrētajai personai. Kā Jēzus bija klātesošs dažādos mielastos tā kristieši Euharistijā pie galda sastapās ar to pašu Krustāsisto, augšāmcelto un dzīvo Kungu, kurš vēlas būt kopā ar visu kopienu un katru ticīgo atsevišķi.***

Jēzus Kristus dzīvē, ciešanās un nāvē pestīšana kļuva taustāma, dzirdama un redzama, un daļa no pestījošajiem notikumiem turpina pastāvēt Baznīcā sakramentālā veidā. Kunga dzīves noslēpumi ir pamats sakramentiem un tas, kas bija redzams Pestītāja dzīvē caur Baznīcas kalpojumu ir pieredzams ticības dzīvē. Sakramenti ir kā Jēzus pestījošās darbības paplašinājums vēsturē un zīmes, ka Viņš pats ir klātesošs. “Baznīcas žēsti ir paša Kristus žesti, kurš noliecas pār cilvēka vājumu Baznīcā, tāpat kā Viņš noliecās pār kroplu ķermeni, pieņemot tādu kāds tas ir, lai to mainītu. Piemēram, vārdi, ar kuriem Viņš vērsās pie grēcinieka Zaheja - “Zahej, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā” (Lk 19,5) - atkārtojas katrā Euharistijā, kad Jēzus aicina cilvēkus: “Es nāku pie tevis”. Euharistijā var arī piekļauties Jēzum cieši blakus kā māceklis, kuru Jēzus mīlēja, jo Viņš ir mūsos un mēs Viņā.”**** 

* Lk 19, 1-10 & Lk 19, 1-10
** Artūrs Džasts, Lūkas Evaņģēlijs 9:51 - 24:53, Rīga: Luterisma mantojuma fonds 2003, 750.lpp.
*** Gordon Lathrop, The four gospels on Sunday: the New Testament and the reform of Christian worship, Minneapolis: Fortress Press 2012, 47-51.lpp.; Bryan Spinks, Do this in Remembrance of Me: The Eucharist from the Early Church to the Present Day, London: SCM Press 2013, 14-15.lpp.
**** Christoph Schönborn, God Sent His Son: A Contemporary Christology, San Francisco: Ignatius Press 2010, 195.lpp.; Кристоф Шенборн, Бог послал Сына Своего: Христология, Москва: Христианская Россия 2003, 233-234.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

7.14.2022

Rad 18, 1-10a, svētdiena XVI, C

Rad 18, 1-10a

Trīs vīri apciemo Ābrahamu,
manuskripts no Anglijas,
tapis starp 1350-1374.g.
17. jūlija svētdienā Dieva vārds kā pirmo lasījumu piedāvā fragmentu no Radīšanas grāmatas, kurā Ābrahams un Sāra uzņem ciemiņu līdzīgi kā šīs svētdienas Evaņģēlijā Marija un Marta uzņēma Jēzu. Saskaņā ar Dieva plānu Ābrahamam jāiesāk svētības ceļš, kas neierobežojās tikai ar viņu, bet izpletīsies uz izvēlēto tautu, kas izcēlās no viņa un caur šo tautu sasniedza visas pasaules tautas. Dieva solījumi lika Ābrahamam vienmēr lūkoties nākotnē un tos stiprināja jaunas Dieva atklāsmes. Dieva solījums varēja likties absurds, jo vārdi, ka Ābrahams kļūs par lielas tautas tēvu atdūrās pret īstenību, jo Sāra bija neauglīga (Rad 11,30; 16,1-12). Viegli ir saprast Ābrahama skumjas: “Kungs Dievs! Ko tu man dosi?! Es esmu bez bērniem [...] Tu man neesi devis pēcnācēju” (Rad 15,2-3). Ābrahams pieņēma Dieva vārdu, kurš apliecināja, ka visi solījumi palika spēkā. Lai īstenotu savu solījumu, Dievs atnāca pie Ābrahama ar labām vēstīm. Ja skatās vēl konkrētāk, tad Dieva ierašanās pusdienas svelmē, kad grūti bija ceļot, attiecas uz Sāru. Šis negaidītais apciemojums, pirmkārt, mainīja Sāras dzīvi: “Kur ir tava sieva Sāra?” (Rad 18,9), jo pēc gada dzemdēja dēlu.

Svešinieku apciemojumiem senatnē bija ļoti svarīga nozīme, jo ceļinieki nāca no citas vietas, pasaules un varēja pastāstīt jaunumus. Šādam bibliskam notikumam bija reāla ikdienas dzīves pieredze, kas šajā lasījumā iegūst pārdabisku līmeni. Tas ir meistarīgs apmeklējuma apraksts - ierašanās, ielūgšana un viesmīlība. Iepriekš Ābrahams pats bija ciemiņš un baudīja viesmīlīgu uzņemšanu pie ēģiptiešiem (Rad 12,10-20). Deviņdesmit deviņus gadus vecais Ābrahams ciemiņus pieņēma ļoti sirsnīgi un sagatavojo bagātīgu maltīti. Ābrahama pirmā rīcība bija acu pacelšana (Rad 18,2). Bībelē acu pacelšana liecina par tikšanos ar Kungu vai Viņa sūtni, un šie vārdi norāda par tā brīžu cēlumu. Saskaņā ar ieražu Ābrahams atnesa ūdeni, lai ciemiņi nomazgātu kājas un pēc tam lūdza viņus paslēpties koka ēnā. Ābrahams veltīja trīs viesiem lielu uzmanību un nodrošināja viņiem sava veida ciemiņu uzņemšanas rituālus. Viņa rūpība atraisīja viņā jaunus spēkus, kas ir kā pretstats viņa vecumam un nevarēja nākt tikai no viņa paša.

Ābrahams sagatavoja maltīti vairāk nekā bija nepieciešams trīs vīriešu pabarošanai. Trīs personām viens pagatavots teļš un daudzi plāceņi, kuriem izmantoja trīs mērus jeb ap 35 liturs miltus, bija par daudz. Ābrahama dāsnums nerimās un deva viņiem “krējumu un pienu” kopā ar “teļu” (Rad 18,8), lai gaļa būtu garšīgāka. Teļa gaļas liecina par zināmu Ābrahama labklājību un sabiedrisko stāvokli vai arī viņa lielu vēlmi dot ciemiņiem visu labāko, vai arī viss kopā. Teksts norāda, ka viņš pats neēda kopā ar viņiem, bet stāvēja viņiem blakus zem koka kamēr viņi ēda un viņš bija gan viesmīlis, gan arī saimnieks. Visa šī pārbagātība uzsver, ka viesmīlība atbrīvo cilvēkā mīlestību. Evaņģēlijā varam atrast pretēju stāju, kad Jēzus tika svaidīts ar alabastra eļļu un mācekļi neapmierināti sacīja: “Kādēļ tāda izšķērdība” (Mt 26,8; sal. Mk 14,4). Tuvajos Austrumos viesmilība goda lieta un ciemiņus pieņēma ļoti silti, bet bija viena tēma, kuru nepārrunāja un tā bija saimnieka sieva. Sāra neatradās ciemiņu tuvumā un nav klātesoša šajā ainā, bet paliek teltī, jo nepieklājās sievietēm ēst kopā ar vīriešiem. Šajā fragmentā ciemiņi zināja, ka Ābrahams ir precēts un nosauca sievas vārdu, un nekas neliecina, ka viņš ciemiņiem būtu par viņu ko stāstījis, zināja arī grūtības, ilgas un skumjas. Ābrahams neizrādīja izbrīnu. Šajā lasījumā Ābrahams pēdējo reizi saņēma solījumu par Īzāka piedzimšanu.

Trīs vīri ieradās “dienas karstumā” (Rad 18,1), kad parasti ceļinieki atpūtās un uzturējās ēnā, un tieši tāpēc viņu ierašanās ir negaidīta un pārsteidzoša. Kunga apciemojums dienas karstākajā daļā ir pretstatā ar Kunga ierašanos “dienas vēsumā” (Rad 3,8) pie pirmvecākiem, kuri slēpās no Dieva. Ābrahams viņu priekšā “klanījās līdz zemei” (Rad 18,2) un īsti nezina, kas viņi bija, bet saprata, ka viņi ir godājami viesi. Pret vienu viņš vērsās vienskaitlī ar vārdiem “Mans Kungs” (Rad 18,3) un stāstā vienskaitlis un daudzskaitlis mijās savā starpā. Ciemiņu jautājumu: “Kur ir tava sieva?” var salīdzināt ar Kunga vārdiem “Kainam: “Kur Ābels, tavs brālis?””, kurš atbildēja “Es nezinu! Vai es - sava brāļa sargs?” (Rad 4,9). Ābrahama atbilde ir daudz cienījamāka, kaut arī pats jautājums bija neatbilstošs saskaņā ar tā laika ieražām: “Redzi, teltī!” (Rad 18,9). Ābrahams rīkojās daudz labāk nekā pirmie cilvēki un uzsāka procesu, kas parādīja, ka grēka sekas neieved nolemptībā, bet var rīkoties savādāk, labāk.

Šīs svētdienas lasījums spēcīgi sasaucas ar Ābrahamu un viņa brāļadēlu Lotu. Radīšanas grāmatas autos parāda kā Ābrahams pieņem viesus (18. nod.) un kā sodomieši pieņem to pašu delegāciju (19.nod.) Fragmenta sākumā Ābrahams “sēdēja telts ejā” (Rad 18,1) līdzīgi kā “Lots sēdēja Sodomas vārtos” (Rad 19,1). Kad Ābrahams ieraudzīja vīrus, viņš “skrēja tiem pretī” (Rad 18,2) un arī Lots ieraudzījis enģeļus, izgāja “tiem pretī un noliecās ar seju līdz zemei” un uzrunāja viņus daudzskaitlī “mani kungi” (Rad 19,2). Šīs abas līdzības abos stāstos uzsvēr atšķirību kā katrs no viņiem sagaidīja ciemiņus. Ābrahams skrēja pretī un trīs vīrus uzrunāja ar vārdu “Kungs”, bet Lots vien formāli uzņēma un daudzskaitlī uzrunāja ar vārdu “kungi”. Vai tā ir būtiska atšķirība abu attieksmē? Ābrahams bija noslēdzis ar Dievu derību (17. nod.) un atzina Dievu, kurš parādījās viņam, bet Lots tai pat laikā dzīvoja Sodomā un nepazina Dievu. Abu vīru dzīves attālinājās ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Vēstule Ebrejiem komentējot šo rakstu vietu un ciemiņu pieņemšanu piekodina: “Neaizmirstiet viesmīlību! Svešiniekus uzņemdami, daži, pašiem nezinot, ir uzņēmuši eņģeļus” (13,2). 

br. Jānis Savickis OFMCap

7.06.2022

At 30, 10-14, svētdiena XV, C

At 30, 10-14

Miniatūrā attēlots Mozus un
izraelieši pie Jordānas upes.
Atkārtotā Likuma grāmatas sākums.
Manuskripts no 15.gs. pirmā ceturkšņa
Anglija
10. jūlija svētdienā Dieva vārds aicina uz žēlsirdību. Kā var īstenot Dieva žēlsirdības aicinājumu savā dzīvē (šajā svētdienā lasām līdzību par žēlsirdīgo samarieti)? Pirmais vārda liturģijas lasījums no Atkārtotā Likuma grāmatas uzsver domu, ka Dievam ir jābūt dzīves centrā, lai arvien vairāk sekotu Jēzus dzīves modelim un mācībai. Mozus atgādināja Izraelim, ka viņi nevar neņemt vērā Dieva prasības un aicināja pieņemt lēmumu (At 30,10-14), un brīdināja, ka izvēle ir starp lāstu un svētību, nāvi un dzīvību (At 30,15-20). Atkārtotās Likuma grāmatas mērķis bija atgādināt tautai, pirms ieiešanas apsolītajā zemē, ka ir nepieciešama paklausība un uzticība, lai īstenotu Sinaja kalnā noslēkto derību ar Dievu. Šajā grāmatā raksturīgi ir sava klausītāja uzrunāšana ar vārdu “tu” un tam ir savs retorisks spēks, kas vēlas izsaukt cilvēkā emocionālu atbildi, prasību pieņemšanu un aktualizēt to savā dzīvē. Atkārtotā Likuma grāmatā pēc likuma prezentācijas tiek aprakstīti derības rituāli (At 27) un oficiālais derības noslēgšanas dokuments (At 28). Pēc šīm nodaļām seko tāds kā sprediķis, kurš aicina uz uzticību derībai.

Grāmatā ir vairākas galvenās tēmas, kas ir svarīgas, lai izprastu šīs svētdienas lasījumu. Pirmkārt, Tora jeb Likums ir grāmatas centrālā tēma, kas tautai dod dzīvību, lai tā sasniegtu savu mērķi - svētumu (At 14,2.26; 28,9) un piederētu Kungam (At 7,6; 26.19). Dievs savu tautu iemīleja kā pirmais un gaida no tās mīlestības atbildi. Mīlestības sekas ir tautas vēlme pieņemt Kunga prasības ar visu sirdi un dvēseli (At 4,29; 6,5; 10,12). Dieva likums nav grūts (At 10, 12-13; 30,11-14), tomēr tauta ietiepīgi pretojās likuma prasībām (At 9,6-7.13.22-24; 10,16; 29,17-18). Otrkārt, grāmatā svarīga tēma ir apsolītā zeme un visi likumi ir jāpiepilda tieši tur. Treškārt, derība jeb sena ideja, kurā ietekmīgs valdnieks uzņemas rūpes par vājāku partneri, kurš sola paklausību un uzticību.

30. nodaļa veido daļu no Mozus aicinājuma nākamajai paaudzei nožēlot grēkus un izvēlēties dzīvi kopā ar Dievu saskaņā ar Viņa gribu. Dievs no savas tautas neprasīja kaut ko nesaprotamu vai nesasniedzamu. Izraela uzdevums nebija apslēpts vai nepieejams, vai aiz kādas nepārvaramas barjeras. Mozus apstiprināja, ka derības likumam nav nepieciešami īpaši kvalificēti skaidrotāji, speciālisti, bet drīzāk tas tika dots, lai katrs varētu zināt, ko Dievs sagaida no mums un kā varam Viņam paklausīt. Šie vārdi atbild uz iebildumiem, ka Toras prasības ir neiespējams izpildīt, jo tās ir pārāk prasīgas, neskaidras un tālas no Izraela ikdienas dzīves. 

Atkārtotās Likuma grāmatas 30. nodaļa kristiešu lasītājiem var būt pārsteigums, jo izrādās, ka derība, bauslības nosacījumi ir pilnībā īstenojami. Saskaņā ar kristīgo skatījumu un apustuļa Pāvila mācību likuma prasības cilvēks nevar pilnībā ievērot. Cilvēks nevar nopelnīt sev šķīstu stāvokli Dieva acīs, jo cilvēki nav pilnīgi un pēc grēkā krišanas ir grēka ievainoti ar tendenci uz kļūdām. Abrahamam zemes iemantošanas nosacījums ir ticība nevis likums, jo ja taisnību iemantotu ar likumu, tad ticība būtu lieka. Atkārtotā Likuma grāmata un Jaunā Derība pauž kopīgu viedokli, ka pestīšana ir Dieva žēlastības darbs. Dieva pestījošā žēlastība ir iedarbīga, jo tā dāvā svētumu.

30. nodaļa sasniedz augstāko punktu grāmatas pārdomās un aicina tautu pieņemt lēmumu, jo Izraelis ir brīvs, pieņemt vai nepieņemt Dieva pestījošo dāvanu vai pielūgt citus dievus. Mozus pārrunājot likumu pieejamību izmantoja iespēju, lai polimizētu ar citām reliģijām ar kurām tauta varēja nonākt tiešā saskarsmē. Mozus salīdzināja veidu kādā Dievs atklāj savas prasības Izraelim ar pagānu dieviem, ko tie dara divdomīgi pret saviem pielūdzējiem, bet vienīgais Dievs sevi izsaka ļoti skaidri. Dievs parādīja savu spēku un glābjošo gribu Eģiptē, bet tauta nespēja to saprast un paklausīt. Pamudinājums pieņemt pareizo lēmumu mēģina skaidrot galvenos iebildumus pret likuma ievērošanu. Pirmais iebildums ir tāds, ka tas, ka nevar ievērot derību, attiecas uz pārliecību, ka izaicinājums ir cilvēka gribā darīt labu nevis cilvēka iespējās darīt labu. Gribas lēmums ir izšķirošais nevis noskaņa cik labs ir cilvēks. Otrkārt, derības prasības nav mistiskas vai apslēptas, jo Dievs ir atklājis cilvēkiem savas gribas pamatprincipus: “Viņš tev ir teicis, cilvēk, kas ir labs, ko Kungs no tevis prasa - spriest taisnu tiesu, mīlēt žēlastību, pazemībā staigāt ar Dievu” (Mih 6,8).

Mozus skaidroja jaunajai paaudzei, kura dzīvoja jaunos apstākļos un centās likumus pielāgot un parādīt kā skaidrot likumu. Atkārtotā Likuma grāmata uzskata, ka varam ievērot likumu. Grāmata norāda uz cilvēka spējām un brīvās gribas spēku, ko Dievs mums ir devis, kad radīja mūs pēc sava attēla un līdzības. Mūsu izvēlēm ir sekas dzīvē un nāvē, un ar Dieva žēlastību mēs varam izvēlēties prieku un uzplaukumu, kad sākam dzīvot saskaņā ar Dieva vārdu. Jozus bija gatavs pārņemt tautas vadoņa pienākumus un turpināt šo tradīciju. Atkārtojot un skaidrojot Dieva darbību savas tautas vidū, Mozus apliecināja, ka Dievs bija darījis visu nepieciešamo savas tautas labā: izglābis no Ēģiptes verdzības, deva caur Mozu savu derību, izveda droši caur moābiešu zemi un tagad atkal atkārtoja derību.

Atkārtotā Likuma grāmatā ir spēcīgs katehētisks uzsvars, kas ietver muti un sirdi, un jau grāmatas sākumā tiek uzsvērts “Klausies, Izrael..” (At 6,4-9). Cilvēki domāja, ka likums var būt katra ticīgā mutē, ja viņš to atkārto un ļauj tādā veidā ieiet sirdī un iepludināt savā dzīvē. Šāda pieeja neprasīja dziļus eksistenciālus un filozofiskus vai visuma noslēpumu meklējumus, jo likums ir tik pat tuvu kā dzirdēšana un redzēšana. Tautai bija dota īsta iespēja izvēlēties un uzticība Kungam nebija nekas nesasniedzams. Divus negatīvus vārdus “nepiepildās” un “neiespējams” (At 30,11) ilustrē domas par debesīm un jūru (At 30,12-13), bet fragmentu noslēdz pozitīvs apstiprinājums. Atbilde negatīviem apgalvojumiem bija četri pretargumenti: ne pārāk grūti, ne pārāk tāli, nav debesīs un jūrā. Tēlainā valoda un ceļojums uz debesīm un pāri jūrai, lai meklētu patiesību (At 30,12-13) atspguļu daudzu seno cilvēku pārliecību, ka dzīves jēga ir tumšs noslēpums, kas bija izdiedelēts no dieviem. Derības tautai viss bija atklāts un patiesība par dzīvi un nāvi, labo un ļauno bija izteikts vārdos, ko Dievs runāja caur Mozu.

Ko mēs domājam par Svētajiem Rakstiem? Vai tie nav seni un nesaprotami teksi, un nesaistīti ar mūsu šodienas pasauli un dzīvi? Vai vieglāk nebūtu gaidīt kādu pārdabisku vai mistisku pieredzi, bet kamēr tās nav, var likties mierā? Atkārtotā Likuma grāmata izaicina mūsu uzskatus un maldus par Dieva vārdu un uzsver, ka tas ir tuvu mums. No Izceļošanas grāmatas mēs zinām, ka Dievs vēlas veidot attiecības ar savu tautu un šī doma vijas cauri visai Bībelei. Dievs dod mums savu vārdu, lai mēs tam varētu paklausīt un caur šo paklausību ir pieejama pestīšana. Dieva vārda mērķis ir veidot cilvēka attiecības ar Dievu, kurš glābj no verdzības. Apustulis Pāvils, atsaucas uz šīs svētdienas fragmentu, vēstulē romiešiem (10,5-13) skaidro, ka pestīšanai pietiek ar Jēzus Kristus pazīšanu. Dieva vārds nodrošina ticamu vēsta par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos, un Svētie Raksti dāvā visas nepieciešamās patiesības ne tikai pestīšanas iepazīšanai, bet arī pieredzēšanai.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.30.2022

Is 66, 10-14c, svētdiena XIV, C

Is 66, 10-14c

Miniatūrā apustuļa Jāņa vīzija par pirmās debes un
pirmās zemes beigām un
jaunās Jeruzālemes tapšana.
 Manuskripts no Francijas, tapis 13/14. gs. mijā
3. jūlija svētdienā pārdomāsim fragmentu no pravieša Isaja grāmatas, kas saskan ar Evaņģēliju, kur Jēzus sūtīja septiņdesmit divus mācekļus dziedināšanas un sludināšanas misijā un viņi īstenoja darbu par ko sludināja senie pravieši. Isaja vārdi piepildās šajā Evaņģēlijā. Isaja grāmatā var lasīt kā Dievs savai tautai solīja, ka kādu dienu iestāsies jaunās radības laiks: “Jo es, redzi, radu jaunas debesis un jaunu zemi. Iepriekšējās vairs nepieminēs, tās vairs nenāks ne prātā” (Is 65,17; sal. 66,22). Dieva radības labumu (Rad 1-2 nod.) sabojāja sātans un cilvēki (Rad 3-11 nod.), un grēks ienesa pasaulē nāvi. Pravietis sludināja, ka Izvēlētās tautas nepaklausība un Dieva atmešana atkārto radīšanas stāsta traģēdiju un sabojā radību. Tāpēc Isaja pravietoja par mesiānisku laikmetu ar jaunām debesīm un jaunu zemi. Jaunajā Derībā šī doma tiek turpināta (Rom 8,18-25, Atkl 21-22 nod.). Isaja grāmatas nobeigumā Dievs atbildēja neuzticīgajai tautai (65,1-66,24) un norādīja, ka par spīti tam, ka Viņš ir atklājies tai, viņi turpināja grēkot un uzticējās liekulīgais dievbijībai nevis patiesais ticībai un pielūgsmei.

66. grāmatas nodaļa ir pravieša pēdējais vārds un eshatoloģiskā laika pasludinšāšana. Nodaļas sākumā lasām, ka “Debesis ir mans tronis” (Is 66,1) un mums atklājas Dieva tēls kā pasaules radītājs, bet šīs svētdienas lasījumā redzam kā Dievs vēlas iesaistīties cilvēku dzīvēs. Isajam vēstures ritējums gāja līnijveidā un tas virzās nākotnē. Citās kulturās laiku uztvēra spirāļveidīgi, ik pēc laika viss atkārtojas. Dievs radīja pasauli un cilvēkus, lai tā dotos uz pastarā notikumiem un laiku piepildīšanos. Radītājs dos vēsturei piepildījumu. Trīs tēmas parādas Isaja pēdējā vārdā par Jeruzālemi: 1) Dievam patīk pazemīgie (Is 66,1-2); 2) Kungs iedrošinās ticīgos (Is 66,3-6); 3) Kungs atjaunos Jeruzālemi (Is 66,7-14a). Pravietis aprakstīja Jeruzālemi kā rūpīgu māti, kas ir gatava gādāt par bērniem. Cilvēki saņems mierinājumu, uzturu un audzināšanu. Visi priecāsies aptverot to, ka Dieva apsolījumi sāk piepildīties. Tiklīdz Jeruzāleme būs brīva no tiem, kas meklē rituālos atbalstu savai netaisnībai, tad pilsēta spēs piepildīt savu misiju un kļūs par visu ticīgo māti, bet kamēr ārišķības un liekulības vadīti cilvēki tur dominēs, tikmēr tas nenotiks. Isaja vairākās vietās grāmatā atsaucas Jeruzālemes meitām, bet tagad pilsētu raksturo kā māti visu svinību centrā.

Fragments sākas un beidzas ar vārdu “priecāties” un dāvā cerību cilvēkiem, kuri bija vīlušies un noskumuši, un tāpēc pravietis izmantoja spēcīgo Jeruzālems un Dieva kā mātes tēlu. Šis lasījums tika sarakstīts pēc Izreala atgriešanās Jeruzālemē no Babilonas trimdas pēc 538. g. pirms Kr. Iepriekš tauta dzirdēja iedvesmojošus pravietojumus par atgriešanos un zemes atjaunošanu, bet praksē ceļš un iekārtošanās tēvzemē bija smaga. Jeruzālemes svētnīcas atjaunošana kavējās un pilsētas mūri vēl gadsimtu gulēja gruvešos. Tauta izprata, ka trimdas laikā pilsētu (sievu) pameta tās vīrs (Dievs) un tās bērni bija noskumuši (Is 50,1; 49,14.20; 62,4). Šajā rakstu vietā Dieva sievišķais tēls uz Bībeles fona ir ļoti izteikts. Jaunajā pasaulē, kur Kungs būs īpaši tuvu cilvēkiem, Jeruzāleme vairs nebūs sagrauta, bet prieka, mīlestības un mierinājuma vieta. Šie visi tēli norāda uz Baznīcu un visu tās bagātību, kas dāvā savu lielāko un vienīgo dārgumu ticīgajiem - Jēzu Kristu. Šīs svētdienas Evaņģēlijs novieto mūs uz ceļa, kas ved uz Jeruzālemi un šādā kontekstā Jēzus nozīmē septiņdesmit divus mācekļus, bet pravietis Isaja stāda mums priekšā atgriešanos godības pilnajā Jeruzālemē. Visas mūsu gaidas un cerības tiks pārsniegtas, bet jau tagad Baznīcā var pieredzēt Kunga tuvību.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.21.2022

1 Ķēn 19,16b, 19-21, svētdiena XIII, C

1 Ķēn 19,16b, 19-21

Eliseja aicināšana:
pravietis Elija sastop Eliseju ar vēršu jūgu
manuskripts no Nīderlandes, 15.gs.
26. jūnija svētdienā sākas lasījumu virkne, kurā turpmākās svētdienas līdz augusta vidum pārdomāsim Dieva valstības noslēpumus. Nākamajos svētdienas Evaņģēlijos sekosim līdzi Jēzum ceļā uz Jeruzālemi, kur Viņš devās īstenot savu pashālo misiju. Šajā svētdienā aplūkosim nosacījumus, kurus jāņem vērā tiem, kas vēlas sekot Jēzum. Vārda liturģijas lasījumi parāda skaidrus veidus kā sekot Kungam un šajā izvēlē nevar būt dalīta sirds vai aizgriešanās. Tieši tāpēc pirmais lasījums no 1 Ķēniņu grāmatas un Evaņģēlijs aicina aizliegties sevi. Šo rakstu vietu dēvē par “Eliseja aicinājumu” kaut arī tas notika bez vārdiem un aicinājuma brīdī notiek dziļa un dramatiska tikšanās, kuru saprot tikai abi dalībnieki un no ārpuses grūti ir ieskatīties, kas tur notika starp divām personām vai Dievu un cilvēku. Bet vai tā nenotiek ar katru aicinājumu? Elisejs to uztvēra kā aicinājumu "sekot" un to arī pieņēma. Eliseja aicināšana ir vienīgā Vecajā Derībā, kura ļoti cieši sasaucas, ir kā paraugs un atskaites punkts Jaunās Derības aicinājumiem.

Mēs neko nezinām par pravieša Elija izcelsmi, vai viņš bija bagāts vai nabags, ietekmīgs vai nemanāms, gudrs vai sekls. Elija Rakstos parādas negaidīti un uzreiz kā pravietis, bet ar viņa sekotāju Eliseju bija savādāk, jo sākumā iepazīstam viņu kā zemnieku uz kuru norāda Dievs. Elisejam piederēja “divpadsmit jūgi vērši” (1 Ķēn 19,19), kas liecina, ka viņš bija turīgs cilvēks un ateicās no stabilas un drošas dzīves, lai kalpotu pravietim Elijam. “Divpadsmit vērši” atgādina divpadsmit Izraeļa ciltis, kuras Elijam simbolizē divpadsmit akmeņi (1 Ķēn 18,31), kurām viņiem bija jākalpo. Pravietiskā amata nodošanas brīdis bija bez vārdiem un Elija uzsvieda Elisejam savu apmetni. Apmetnis senajos austrumos tika uztverts kā apģērbs ar brīnumainām īpašībām. Iepriekš grāmatā lasām, ka šis apmetnis aizsedza Elija sejo Dieva godības (ebr. šekina) priekšā, kurš gāja Horeba kalnā gar pravieti (1 Ķēn 19,13). Bībelē nav kāds raksturīgs pravietisks tērps, bet apģērbs bieži nozīmē oficiālo lomu sabiedrībā (Num 20, 25-26; 2 Sam 13,18; 1 Ķēn 22,10; Est 6,8-9; Izc 28).

Apmetņa uzmešana cilvēkam ir bērna adopcijas veids jeb forma kā kādas personas dzīve tiek iekļauta citas personas aprūpē un aizsardzībā (Sal. Rut 3,9). Elija uzmetot apmetni Elisejam pasludināja, ka tas ir viņa dēls, kalps un mantinieks. Pārliecība, ka apģērbam ir kādas īpašības, kas izsaka nēsētāja spēku ir atrodama arī Jaunajā Derībā, kur slimā sieviete pieskārās Jēzus drēbēm un tika izdziedināta (Mk 5, 25-34). Elisejs saprata šī žesta nozīmi un sekoja Elijam, bet pirms tam vēl lūdza: “Ļauj man noskūpstīt tēvu un māti, tad es tev sekošu!” (1 Ķēn 19, 20). Elija tikai lika viņam pasteigties un neiebilda. Eliseja aicināšana par pravieti ir nepārprotama un nepieļāva nekādas atkāpes. Elisejam bija vien jāpieņem ielūgums un jāseko Elijam.

Elisejs pirms došanās ceļā vēlējās doties atvadīties no vecākiem un “noskūpstīt tēvu un māti” (1 Ķēn 19,20) un sarīkot dzīres. Tekstā nevar izlasīt iemeslu kāpēc viņš gribēja doties uz mājām, bet tikai to, ka Elija atļāva. Iemeslu var secināt no skūpstīšanas, kas biežāk saistās ar sasveicināšanos nekā atvadām un skūpsts starp tēvu un dēlu vai meitu ir atrodams vairākās Rakstu vietās pirms svētības saņemšanas (Rad 27,26; 31,28.55; 48,10), kas arī varētu attiekties uz šīs svētdienas fragmentu. Pēc tam Elisejs upurēja vēršus, lai sarīkotu svētku maltīti, kas pavadīja vecāku svētību. Netiek izteikts nekāds spriedums par šo kavēšanos sekot pravietim un izskatās, ka tas nebija tik būtiski Vecās Derības autoram. Svarīgi, ka Elisejs pameta visu un sekoja Elijam. Aicinājums paredz, ka cilvēku ir noķēris tas, kurš iet garām un bez atrunām pavelk sev līdzi. Jēzus Evaņģēlijā bija vēl radikālāks un neļāva atskatīties (Lk 9, 61-62), un šajā svētdienā domājot par negaidīto sekošanu Kungam jāatceras, ka centrā ir vēsts par Dieva valstību, kuras dēļ ir jāpieņem bezkompromisu lēmums par labu Kungam. Ja šāds lēmums ir pieņemts, tad kādā veidā tas tiek īstenots, tad tās jau ir detaļas un katra cilvēka dzīvē piepildas atšķirīgi.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.18.2022

Zah 12,10-12, svētdiena XII, C

Zah 12,10-12

pravietis Zaharija,
manuskrips no Francijas, 
1275 - 1300 g.
19. jūlija svētdienā Dieva vārda liturģijā pārdomāsim Pētera ticības apliecību Jēzum un pirmo reizi, kad Evaņģēlijā izskanēja Kunga ciešanu paredzējums un aicinājums Viņam sekot. Šis Evaņģēlija fragments lasītāju uzmanību vērš pie Jēzus ceļa uz Jeruzālemi, kur arī Kungs pieredzēs ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos. Salīdzinoši nelielajā Zaharija grāmatā ir tik daudz tekstu, kas sasaucās ar Jēzu Kristu un šis pravietis ir evaņģēliskajos Kunga ciešanu aprakstos citēts īpaši daudz reizes: Kristus ir Labais Gans, atmests, caurdurts un satrieksts. Zaharija grāmatas fragments tika sarakstīts 4.gs. beigās pirms Kristus. Viena no pārsteidzošākajām vietām Vecajā Derībā ir šīs grāmatas 12. nodaļa. Pirmais lasījums no pravieša Zaharija grāmatas arī norāda uz to, kas notiks ar Jēzu Jeruzālemē, kur “lūkosies uz to, ko tie caururbuši” (Zah 12,10). Tā arī būs vieta, kur Dievs izlies savu “žēlsirdības garu” (Zah 12,10). 

Romiešu simtnieks, kurš atradās krusta pakājē atzina: “Patiesi šis bija taisns cilvēks” (Lk 23,47) un apliecināja, ka viņu aizkustināja Jēzus nāves piemērs. Evaņģēlists Jānis savā darbā lielu uzsvaru liek uz skatīšanos un Kristus ciešanas apraksta ļoti meditatīvi, un parāda kā asins un ūdens iztecēšana no Kungs sāna ir kā liecība tam, ko viņš redzēja un piepildījās Zaharija pravietojums: “lūkosies uz to, ko tie caururbuši” (Jņ 19,37; Atkl 1,7; Zah 12,10). Raksti tika uzskatīti par daudz uzticamākiem un svarīgākiem lieciniekiem nekā apšaubāma cilvēka liecība. Jānim skatīšanās ir pielīdzināta ticībai. Zīmīgi, ka Raksti turpināja piepildīties arī pēc Jēzu nāves. Jānis vēlas, lai Evaņģēlija lasītājs vai klausītājs vērīgi skatītos uz Jēzus mirušo miesu, lai saprastu.

Šīs svētdienas pravietojumā uzsvars tiek likts nevis uz Dāvida nama godību, bet uz izlīguma garu, kas valdīs pēdējās dienās, kad tas notiks ap to, ko ir caurdūruši (Zah 12,10). Šie ir ļoti mīklaini Vecās Derības vārdi un ne velti tos citēja evaņģēlists Jānis. Jānis vienīgais no evaņģēlistiem rakstīja, ka Jēzum uz krusta koka tika durts (Jņ19,33-37; sal. 1 Jņ 5,6; Atkl 1,7) un Atklāsmes grāmatā apustulis parāda, ka Kunga otrajā atnākšanā Viņš tiks atpazīts kā “caurdurtais” un tas apstiprinās to, ka ar savu nāvi un augšāmcelšanos Viņš ir vienīgais Pestītājs un Tiesnesis.

Kāpēc pravietotais ķēniņš būs atmests? Pravietis Zaharija uz šo jautājumu tik skaidri neatbild kā Jaunajā Derībā, bet norāda uz atbildi. Visā pravieša grāmatā parādās doma par skaidru grēka apziņu un nepieciešamību šķīstīties no grēkiem pirms var būt kopībā ar Dievu. Ko tad Dievs darīs, lai atrisinātu šo problēmu? Jaunajā Derībā Dievs sūtīja savu Dēlu, lai mūs šķīstītu no grēka. Jēzus Kristus mūsu vietā nomiera par mūsu grēkiem. Katrs, kas pieņem Jēzu var pieņem arī Viņa nāvi kā savu un Viņa dzīvi kā savu. Kāpēc sēras būs tik lielas kā Megido? Jo tā bija nozīmīga pilsēta Ziemeļizraelī un ar stratēģiski novietotiem laukiem, kur bija noritējušas daudz asiņainas kaujas, kas pazīstam arī kā Armagidona no Jāņa Atklāsmes grāmatas (16,16), kur notiks apokaliptiskā beigu cīņa. Kristīgā tradīcija šajā fragmentā redz arī laika beigas, kad tiks spriesta tiesa un cilvēki atradīties Kristus klātbūtnē. 

Atbrīvošanas diena būs arī šķīstīšanās un samierināšanās dienu, un Kunga žēlastība pamudinās cilvēkus pie Viņa. Kaut arī tauta atmeta Gana aizsardzību (Zah 11,8), bet tagad viņi sēros par padarīto un visu šo ceremonija vadīs Dāvida nams un priesteri. Grēku apzināšanās un lūgums pēc Dieva piedošanas izpaudīsies arī rūpīgā “uzlūkošanā”. Tauta skatīsies uz Kungu, bet ne tikai miesas acīm, bet arī garīgi pārvirzīs savu skatienu no grēkiem pie Viņa. Gara izliešana, kas parādās arī citu praviešu grāmatās (Ez 39,29; Jl 2,28-29), norāda uz Dieva vēlmi īpašā un neatkārtojamā veidā iezīmēt savu klātbūtni tautas vidū. Svētais Gars ir jāpiesauc, lai Jēzus Kristus personas uzlūkošana izsauktu vēlmi atgriezties un vēl vairāk Viņam piekļauties. 

br. Jānis Savickis OFMCap

6.08.2022

Rom 5, 1-5, Svētās Trīsvienības svētdiena, C

Rom 5, 1-5

Pāvils sūta vēstuli romiešiem, 
manuskripts no Francijas, 14.gs. vidus

Nedēļu pēc Vasarsvētkiem Baznīcā ikgadus svin Svētās Trīsvienības svētdienu. Šie svētki patreizējā formā mums pazīstami kopš 1570. gada, kad kļuva vispārīgi visā Baznīcā. Baznīcas tēvu laiku liturģija apcerēja Trīsvienību pestīšanas vēstures kontekstā un uzlūkoja Viņu kā dinamisku un darbīgu katrā dievkalpojuma brīdī, jo viss iziet “no Tēva caur Dēlu Svētajā Garā”. Svētki par godu Trīsvienībai parādījās atsevišķos reģionos, bet Romas pāvesti neatbalstīja šos svētkus. Pāvests Aleksandrs III (1159-1181) vēstulē Terdonas bīskapam skaidroja šādas nostājas iemeslus: “katru svētdienu, un pat katru dienu tiek svinēta Trijādības piemiņa”. Neskatoties uz to svētki izplatījās un pāvests Jānis XXII Avinjonas trimdā 1331. gadā apstiprināja to svinēšanu visā Romas katoliskajā Baznīcā, bet vēl ilgi netika plaši svinēta. Dieva vārda liturģija šogad piedāvā lasījumus, kuri aicina mūs nepalikt tikai pie pašas dogmas, bet meditēt par Trīsvienību kā komūnijas, dzīves un mīlestības noslēpumu. Pārdomāsim otro lasījumu no vēstules Romiešiem, kurā apustulis Pāvils apgalvo, ka ticības ataisnots cilvēks saglabā mieru “caur mūsu Kungu Jēzu Kristu” (Rom 5,1). Līdzīgi kā Baznīcas Tēvu laikā arī mēs esam aicināti pārdomāt Trīsvienības noslēpumu pestīšanas vēstures perspektīvā un savās dzīvēs.

Vēstules sākumā (1-4.nod.) tiek uzsvērts, ka Dieva pestījošos solījumus var pieredzēt ticības dzīvē. 5. nodaļas pirmie pieci panti ir kā apcere par savastarpējo saistību starp Tēva, Dēla un Svētā Gara darbiem mūsu pestīšanā un dzīvēs. Apustulis Pāvils šīs svētdienas lasījumā vairāk vēlas rakstīt par savu iekšējo ticības pieredzi nekā par teoloģiskajām idejām un grib saviem adresātiem pavēstīt par žēlastības pieredzi. Pāvils grib, lai mēs pieņemtu jauno un pārsteidzošo Dieva atklāsmi, ka Viņa mīlestība mūsos ir uz palikšanu. Ja iepriekš starp Dievu un mums tika celti mūri gan dabiskie, gan grēks, kas lika šķēršļus kopībai ar Dievu, tad Jēzus Kristus iemiesošanās noārdīja šos mūrus un ar savu nāvi un augšāmcelšanos izdarīja to pašu ar nāvi. Starp Dievu un cilvēku nav vairs šķēršļu, un Svētais Gars var tikt ieliets cilvēku sirdīs. Mīlestība, kuru Dievs mums dāvā ļauj mums arī Viņam un tuvākajiem ar atbildēt mīlestību. Tā ir jauna mīlestības spēja, jo mīlestība ir arī zīme un atklāj jauno dzīvi.

Pāvils skaidro jaunās ticīgo attiecības ar Dievu, jo viņi ir ataisnoti un samierināti ar Dievu. Šajā fragmentā tiek uzsvērts mūsu miers ar Dievu. Romas kristiešiem miera vārdi varēja izsaukt pozitīvu atbildes reakciju, jo miers bija arī tas, ko Romas impērija solīja un dāvāja saviem pilsoņiem (Pax Romana). Tomēr Pāvils savā domā gāja daudz tālāk un uzsvēra mieru, kas neiekļaujas politiskās platformās. Dieva piedāvātais miers cilvēci samierina cilvēkus savā starpā ne tikai ārēji, bet iekšēji. Tāpēc arī vēstules sākumā Pāvils sveicināja savus lasītājus ar miera un žēlastības vārdiem (skat. Rom 1,7) un aprakstīja Dieva valstību ar saistībā ar taisnību, mieru un prieku (skat. Rom 14,17), un pašu Dievu sauc par “miera Dievu” (Rom 16,20). Mieru dāvā izlīgšana ar Dievu un tā ir tūlītāja ataisnošanas pieredze un dāvana. Jau pravietis Isaja redzēja saistību starp mieru un taisnību: “taisnība atnesīs mieru, taisnība dos mieru un paļāvību uz mūžiem!” (Is 32,17). Miers šeit jāizprot kā saskaņu starp divām personām un ne tik daudz cilvēka iekšējais miers, kara trūkums vai pat grēku piedošana. Miers ir vērtība, kura vienmēr ir attiecības ar kādu un jāuzlūko pozitivā gaismā. Šalom - šis vārds jūdiem izsaka taisnīguma stāvokli, kas izriet no ataisnošanas.

Pāvils aicināja lepoties ciešanās, bet kā to var panākt? Pirmkārt, tā laika sabiedrībā lepošanās bija pieņemama tikai tad, ja tā ir pieklajīga. Apustulis atbild uz šo lepošanās domu pakāpeniski, kas ļauj ciešanām pieiet pakāpeniski. Zinot, ka ciešanas rada izturību un pacietība veido izturību jeb raksturu, bet raksturs veidos cerību. Tātad tie, kas iztur ciešanas aug pacietībā un pacietība, kuru viņi mācās veido raksturu, kas rada cerību. Antīkajā pasaulē šāds domu gājiens nebeigtos ar cerību, bet tikai ar rakstura veidošanu. Ikdienas dzīves īstenība var veicināt to, ka ticīgie var svētdarīties un kļūt arvien līdzīgāki Kristum. Cerība Pāvilam norāda uz laiku beigām, jo ikdienas cilvēciskā cerība bieži beidzas ar apbēdinājumu un vilšanos, bet pastarā cerība nebeigsies negatīvi. Pārdabiskā cerība nenovedīs līdz rūgtumam, jo Dievs mūsu sirdīs ielies savu Garu.

Šajā īsajā lasījumā tiek pieminētas visas trīs svētās Trīsvienības personas un Viņu darbības pestīšanas augļi ticīgajos. Jaunās attiecības ar Dievu Tēvu dāvā mieru baiļu vietā, kas nāca no grēka un padara mūs par Dieva pretiniekiem. Ataisnošanu mēs iegūstam caur ticību Dēlam un Svētais Gars uztur mīlestību, lai mēs varētu pieredzēt pestīšanas augļus. Viduslaikos slimnīcas, kurās rūpējās par pašiem nabadzīgākajiem, veltīja Svētā Gara godam, jo skatoties uz pūstošiem audiem un lipīgām slimībām, galvenā atbilde varēja būt, ka “Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs” (Rom 5,5), jo tik drūmos apstākļos svarīga bija pārdabiskā cerība un mīlestība. Ne velti apustulim Jānim un Pāvilam Dieva mīlestību dāvā Svētais Gars (Jņ 3,16; Rom 5,5; Ef 2,4-7), kurš izrauj mūs no nāves, saista un savieno ar pagodināto Kungu. No Dieva mums nāk svarīgas svētības: miers, pieeja Dievam, žēlastības, cerība un mīlestība. Apustulis Pāvils daloties savā ticības pieredzē ļoti labi zināja, ka ataisnotais cilvēks netiek atbrīvots no šīs pasaules likstām. Pārbaudījumi kristiešu dzīvē ļauj veidot izturību un raksturu, bet lai augtu žēlastībā nepietiek apstāties uz redzamiem panākumiem un personiskā izaugsme, bet vienmēr jāaicina svētā Trīsvienība, lai atjauno pestīšanas pieredzi un pārdabisko cerību.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.02.2022

Jņ 15, 26-27; 16,12-15, Svētā Gara nosūtīšanas svētki, C

Jņ 15, 26-27; 16,12-15

Kristus norāda uz Paraklēta nākšanu.
Miniatūra komentē (Jņ 15,26)
Manuskripts no 15.gs. 2 puses, Anglija 
Vasarsvētki jūdu tradīcijā ir konkrēta diena, kas seko piecdesmit dienas pēc Pashas, bet kristīgie Vasarsvētki ir visas piecdesmit dienas pēc kristīgās Pashas. Vasarsvētki jeb grieķiski Pentēkostē, kas tulkojas “piecdesmit” sākotnēji tika izprasts kā skaitlis, kas apzīmē piecdesmit Lieldienu laika dienas, bet vēlākos gadsimtos attiecās tikai uz Vasarsvētkiem. Šī tradīcija ir senāka nekā Lielās Nedēļas svinības. Lieldienu laiks aicina pārdomāt pestīšanas noslēpumus un noslēdzas ar Svētā Gara nosūtīšanas jeb Vasarsvētkiem, kuros varam lūgts Svēto Garu, lai mēs visas apcerētās patiesības varētu pieņemt savā sirdī. Šīs svētdienas Evaņģēlija fragments iepazīstina mūs par vienu no Svētā Gara apzīmējumiem - Patiesības Gars, kurš izsaka būtisku patiesību. Darbīgais un svētdarošais Gars mūsos vēlas veikt dažādas darbības un grib būt mācītājs, liecinieks un tiesnesis. Visu Viņa darbību apraksta evaņģēlists Jānis Jēzus atvadu runā.

Jēzus atvadu runā (Jņ 14-16) piecas reizes tiek pieminēts Svētais Gars, kur Viņš tiek atainots kā Paraklēts (aizstāvis, palīgs, mierinātājs): Kurš būs ar mācekļiem un mācekļos (Jņ 14,16-17); mācīs un atgādinās (Jņ 14,26); liecinās par Jēzu (Jņ 15,26-27); pārliecinās pasauli par grēku (Jņ 16,7-11) un ievedīs mācekļus visā patiesībā (Jņ 16,13-15). Pirmā Svētā Gara funkcija ir mācīt un atgādināt mācekļiem, ko Jēzus viņiem teica. Svētā Gara darbība nesaistās ar jaunas mācības vai atklāsmes došanu, jo Gars “nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un pasludinās jums visu, kas nāks” (Jņ 16,13). Gars veicinās to, lai Kunga mācība iemājotu ticīgo apziņā, lai viņi paliktu vārdos (sal. Jņ 8,31; 15,7-8; 2 Jņ 9). Gars nedos nākotnes zināšanas, bet dos izpratni par to visu jauno, ko dod Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpums. Svētā Gara uzdevums ir atklāt kristīgās dzīves jēgu un visā redzēt Dieva plāna zīmes, lai uz katru notikumu un laiku skatīties caur Jēzus Kristus Atklāsmes prizmu. Līdz Debeskāpšanai Svētais Gars mācekļiem bija Jēzus Kristus personā, bet līdz otreizējais Kunga atnākšanai Viņš būs mācekļos.

Svētais Gars mācīs iekšēji, jo nevar runāt pasaulē tiešā veidā, bet tai vietā lieto mācekļus. Paraklēts ir Patiesības Gars, kurš vada patiesības ceļā. Jēzum bija daudz kas sakāms mācekļiem, ko viņi Kunga zemes dzīves laikā nevarēja saprast, bet Gars to paveiks. Gars risinās problēmu kā jaunā un dziļākā veidā uzlūkot notikušo Atklāsmi. Kad Tēvs pasaulē sūtīja savu Dēlu, tad visa Atklāsmes pilnība mums tika dota, jo Jēzus ir pats Dieva Vārds, bet šis Vārds runāja dzirdamā veidā noteiktas kultūras ietvaros. Katrā laikmetā un vietā Gars neatklāj kaut ko jaunu, bet iemieso Dieva Vārdu no jauna katrā laikā un vietā. Efezā apustulis Pāvils piekodināja prezbiteriem: “Sargiet sevi un visu ganāmpulku, kurā Svētais Gars jūs licis par bīskapiem, lai jūs ganītu Dieva draudzi… esiet nomodā”, jo nāks viltus mācītāji (Apd 20, 28-31).

Baznīcas ganu instituācijas veidošanās bija cieši saistīta ar vēlmi nesagrozīt patiesību un viņiem tika uzticētas rūpes par patiesību. Apustuļa Jāņa kristīgajās draudzēs sākotnēji bija uzsvars, kuru iepazīstam šīs svētdienas Evaņģēlijā. Jānis uzsvaru lika uz Paraklētu, kas vada visā patiesībā, kas dots visiem ticīgajiem. Vēstures gaitā kāda no šīm tendencēm kristietībā ir bijusi stiprāka, bet karai no tām ir savi trūkumu. Gani, kuri sargā patiesību, bet baidās to iemiesot jaunā laikā un vietā, var padarīt to nesaprotamu un svešu. Gars ir dinamisks un redz labāk kā sastapties ar jauniem apstākļiem. Ja rodas starp diviem dedzīgiem ticīgajiem nesaprašanās, tad kas izšķirs, kurā virzienā Gars viņus ved. Tieši tāpēc Baznīcā abām tendencēm ir liela nozīme, jo tā vada kristiešus ar labu mācību tā, lai Gars varētu vadīt un Baznīca nemitīgi atpazītu ticīgo ceļus. Katrs ticīgais un kopienas ir aicinātas būt uzticīgas patiesībai un vienlaicīgi meklēt ceļus kā šo patiesību iemiesot savās dzīvēs, bet arī vienmēr būt gataviem saglabāt paklausību ganiem. Savukārt, gani ir aicināti uz atvērtību un dziļu patiesības pazīšanu. Svētais Gars ir visa šī procesa centrālā Persona, kurš vienmēr ir jāieaicina ticības dzīvē, lai tā augtu un ietu uz priekšu.

br. Jānis Savickis OFMCap

5.25.2022

Apd 7, 55-60, VII lieldienu laika svētdiena, C

Apd 7, 55-60

Stefana moceklība
Franciskāņu Misāle,

manuskripts no Parīzes, 14.gs.
Septītās lieldienu svētdienas Dieva vārda liturģijas pirmajā lasījumā iepazīstamies ar Stefana moceklību. Apustuļu darbi mums piedāvā Pētera un Pāvila runas, bet neviena no tām nav tik spēcīga kā Stefana runa. Šī runa izsauca pretreakciju un Stefans tika nomētāts ar akmeņiem un kļuva par pirmo kristiešu mocekli. Dažādas jūdu sektas un vizionāris izaicināja tautas eliti, bet darīja to privāti vai no tālienes. Pirmie kristieši sacentās ar svētnīcas autoritātēm par Jeruzālemes jūdu ticību un tas arī noveda pie Stafana moceklības. Pārsteidzoši, ka tikai pats Jēzus un arī Stefans Jaunajā Derībā Mesiju sauca par “Cilvēka Dēlu” (Apd 7,56) un tādā veidā atsaucoties uz Psalmiem (8, 4-5; 110,1) un Daniela grāmatu (7,13). Vēl Jēzu identificē kā “Cilvēka Dēlu” Atklāsmes grāmatā (1,13; 14,14). Stefans redzēja Jēzus Kristus godībā Izraela vēstures svarīgāko punktu. "Cilvēka Dēls" Daniela grāmatā (7.nod.) iemieso, piepilda un aizstāj Dāvida pēcteča valdīšans solījumus. Paaugstinātais Mesija ir dievišķa persona un Stefans viņu pielūdza, kas parāda kā pirmie kristieši uzlūkoja Jēzu. "Cilvēka Dēla" tituls ietver sevī cilvēces un ciešanu idejas, Dieva attaisnojošo darbību un godību. Tie bija iecienītākie vārdi ar kuriem Jēzus aprakstīja sevi.

Jaunajā Derībā mazāk uzmanības tiek pievērsta vīzijām, mistiskām un ekstatiskām pieredzēm nekā Vecajā Derībā vai jūdu vidē. Tas saistās ar to, ka Jēzus netika uztverts kā vizionārs un nekrita ekstāzēs. Pirmajās kristiešu kopienās varēja sastapt šādus fenomenus, bet tie nebija bieži: Stefans (Apd 7,55), Pēteris (Apd 10,10-16) un Pāvils (Apd 22,17; 2 Kor 12,1). Stefans redzēja Jēzu “stāvam pie Dieva labās rokas” (Apd 7,56), kas sasaucas ar Psalma vārdiem: “Kungs teica manam kungam, sēdi pie manas labās rokas” (Ps 110,1). Atšķiras vien vārdi par stāvēšanu un sēdēšanu, kas būtībā izsaka domu par novietojumu. Stefana gadījumā Jēzus stāvēšana norāda uz to, ka Kungs sveic savu moceklību pieredzošo sekotāju, kurš kā noziedznieks pie krusta (Lk 23,43), saņēm ielūgumu ienākt debesīs nāves brīdī. Jēzus stāvēja kā liecinieks, jo Stefans atzina Kristu cilvēku priekšā un tagad redz kā Kristus atdzina savu kalpu Dieva priekšā. Lieciniekam atbilstoša stāja ir stāvēšana. Stefanu notiesāja cilvēku tiesa, bet ataisnoja debesu tiesa ar Kungu Jēzu priekšgalā, kurš stāvēja pie Dieva labās rokas.

Stefana sludināšana veicināja saduķeju, farizeju un citu grupu apvienošanis pret kristiešiem. Ja Gamaliēls būtu iepriekš sastapis tika dedzīgus kristiešus, tad viņa attieksme nebūti tik iecietīga (Apd 5, 34-39). Farizeji pacieta jūdus, kuri ticēja Jēzum, kaut arī viņu uzskati likās greizi, bet tie nemainīja Mozus likuma ievērošanu. Farizeji un priesteri, kuri pieņēma Jēzus mācību turpināja rūpīgi ievērot likumu un jūdu kristieši dzīvoja saskaņā ar minimālajām likuma prasībām. Helēnizētie jūdu kristieši, kas ienāca izvēlētajā zemē un runāja par daudz brīvāku pieeju Izraela reliģiskajām tradīcijām. Farizejus biedēja iespēja, ka var tikt apšaubīta pati jūdu ticība un viņiem bija maza ietekme, lai jūdu diasporā mainītu šādu brīvu pieeju ticībai. Stefana pretinieki uztvēra viņa runu kā uzbrukumu īpašajai Dieva izpratnei, ka debesīs Viņam līdzās neviena nav. Visa šī aina parāda, kas atdala jaunu ticību no jūdaisma un tā ir goda atdošana Jēzum un farizejiem tas kategoriski bija nepieņemams. Kas bija godība Stefanam, tas oponentiem zaimi.

Stefana nāve dāvā piemēru kā Izraelis atmeta praviešus sākot ar Mozu. Viņa nāve atgādina Jēzus nāvi: viņš pieminēja Cilvēka Dēlu, izteica pēdējo saucienu, lūdza pāridarītājiem piedošanu un viņu “apglabāja dievbijīgi vīri” (Apd 8,2). Stefans savā nāvē sekoja Jēzum. Galvenā atšķirība nāves aprakstos ir tā, ka evaņģēlists Lūkas Jēzu attēlo kā to, kas paliek klusējošs apsūdzētāju priekšā, bet Stefans runā ļoti skaidri un spēcīgi (Apd 7, 1-53). Stefana runā piepildījās Jēzus vārdi: “es jums došu vārdus un gudrību, kam neviens no jūsu pretiniekiem nespēs pretī stāties vai pretī runā” (Apd 21,15). Nāve ir biedējoša, bet asinsliecība Jēzus dēļ ir cienījama nāve un citiem ticīgajiem tā ir iedvesma kā nest savu krustu. Stefana moceklība un sekojošā ticīgo vajāšana Jeruzālemē neapturēja Dieva vārda izplatīšanos, bet Augšāmceltā vēsts paātrināja savu izplatību, jo Svētais Gars aktīvi darbojās ticīgo kopienā un turpina to darīt arī šodien.

br. Jānis Savickis OFMCap

5.21.2022

Apd 15,1-2.22-29, VI lieldienu laika svētdiena, C

Apd 15,1-2.22-29

22. maija svētdienā vārda liturģijā lasām svarīgu Apustuļu darbu grāmatas fragmentu. Evaņģēlists Lūkas kārtējo reizi labprāt apraksta ne tikai Baznīcas veiksmes stāstus, bet arī izaicinājumus, cīņas un konfliktus. Attiecības starp jūdu kristiešiem un pagānu kristiešiem bija viens no nopietnākajiem izaicinājumiem pirmbaznīcai. Ja apustulis Pāvils vēstulē romiešiem mēģināja pārdomāt teoloģiskās attiecības starp jūdiem un kristiešiem, tad Apustuļu darbos evaņģēlists Lūkas apraksta praktisko jautājumu risinājumu un veica svarīgu izšķiršanu. Tika nolemts, ka apgraizīšanas nepieciešamība un jūdu ēšanas priekšraksti nav saistoši tiem kristiešiem, kuriem nav jūdu izcelsme, bet ir nākuši no pagānu vides.

Baznīcai Antiohijā īpaši raksturīgs bija tas, ka tā bija izteikti jaukta ticīgo kopiena, kuru veidoja jūdi un bijušie pagāni. Šāda situācija radīja zināmu spriedzi un arī žēlastību un jaunumu. Pagāniem tika sludināts Evaņģēlijs bez prasības pieņemt jūdu tradīcijas un sākumā tas neradīja problēmas (Gal 2,11). Sākotnējā evaņģelizācijas prakse norāda, ka bija dziļa izpratne par Evaņģēlija sniegto brīvību un vispārību, kas iekļauj kristiešu pulkā dažādas izcelsmes cilvēkus. Apustuļiem bija skaidrs, ka tikai Kristus nes pestīšanu un nevis Likums un jūdu tautas rituāli. Baznīca izprata, ka ir brīva no cilvēku, tautu un dabiskajām saitēm, jo “nav ne grieķa,... ne verga, ne brīvā,.. ne vīrieša, ne sievietes - jūs visi esat viens Jēzū Kristū” (Gal 3,38). Tomēr Jeruzālemē bija ticīgo grupa, kas nepiekrita šādam skatījumam un uzskatīja, ka Mozus Likums ir nemainīgi aktuāls un izsaka Dieva derību ar tautu. Antiohijas kristiešu atvērtība bija nepieņemama arī daudzām citām jūdu kopienām un tas traucēja tām pieņemt Evaņģēliju.

Šis jautājums izsauca diskusiju starp Antiohijas un Jeruzālemes kristiešu kopienām. Tie, kuri ieradās no Jūdejas, mācija, ka tikai apgraizīšanās saskaņā ar Likumu var nodrošināt pestīšanu, bet Pāvils un Barnaba iebilda šādai mācībai (Apd 15,1-2). Jeruzālemē apustuļi risināja šo jautājumu un viņus rūpēja divas lietas: saglabāt Evaņģēlija vēsts vispārīgo raksturu un Baznīcas vienotību. Abas šīs lietas ir vienlīdz būtiskas un tāpēc tās jāņem vērā. Evaņģēlija vēsts pieejamība, universalitāte un atvērtība uz pagāniem ir raksturīga visai Baznīcai nevis kādai lokālai kopienai un tā izriet no Baznīcas dabas un Svētā Gara darbības. Universālās Baznīcas vienotību nodrošina Svētais Gars, kurš ir klātesošs kristiešu kopienās, sarunās, diskusijās un atbalsta izlīgumu, vienību un pretojas šķelšanās tieksmēm. Jūdiem atbilde uz jautājumu, ko darīt ar pāgāniem bija vienkārša: sākumā viņiem jābūt pieņemtiem jūdu kopienā ar apgraizīšanu un kristībām, un jāievēro Mozus likums. Pāvils un Barnaba iebilda šādam skatījumam.

Jeruzālemes koncils ir pirmais piemērs, kad Baznīcas vadītāji sapulcējās, lai izšķirtu svarīgus ticības mācības jautājumus. Svinīgs lēmums, kuru pieņēma Svētā Gara vadībā apustuļi un vecākajie izveidoja precedentu, kas periodiski atkārtojas visā Baznīcas vēsturē. Baznīca apzināja teoloģiskus, bibliskus un pastorālus argumentus, un Svētais Gars vadīja mācekļus tā, lai viņi pildītu Dieva gribu. Koncils nolēma neuzlikt pagānu izcelsmes kristiešiem smagumus, kas saistījās ar Mozus likumu ievērošanu izņemot to, kas attiecās uz kopienas dzīves mieru. Pirmkārt, nelietot pārtikā elkiem upurētu pārtiku, ko varēja iegādāties tirgū un bija ieejama barība trūcīgiem cilvēkiem. Jūdiem un daudziem kristiešiem tas bija ieļaunojums, jo dēmoniem upurēti ēdieni ir nešķīsti. Baznīcai izdevās atrast kompromisu, jo tā ir miera kopiena nemierīgajā pasaulē. Tas nenozīmē, ka nepastāv spiedzes un nesaskaņas, bet tās var pārvarēt ar lūgšanu un Svēto Garu.

br. Jānis Savickis OFMCap

5.12.2022

Apd 14, 21-27, V lieldienu laika svētdiena, C

Apd 14, 21-27

Pāvils un Barnaba
Stundu lūgšanu grāmata
manuskripts no Parīzes, 1410-1430.g.

15. maija svētdienā pirmais vārda liturģijas lasījums no Apustuļu darbiem piedāvā mums fragmentu, kurā var iepzīties ar pirmo apustuļa Pāvila misionārā ceļojuma vienu no epizodēm ap 45-48 gadu. Lasījums kopā sniedz iedvesmojošu un pozitīvu noskaņu, jo pagāni pieņēma ticību un nostiprinājās tajā, tomēr Evaņģēlija sludināšana šeit nav attēlota kā uzvaras gājiens, bet reālistiski ar izaicinājumiem un grūtībām. Pāvils un Barnaba savu misionāro darbību uzsāka Mazāzijā, kur viņiem labi gāja ar Evaņģēlija sludināšanu daudziem pagāniem un jūdiem, bet arī saskārās ar naidīgu attieksmi no pagāniem un jūdiem, kuri neticēja viņu vēstij un vajāja viņus no pilsētas uz pilsētu.

Evaņģēlists Lūkas ļauj mums ieskatīties Pāvila un Barnabas misionārajā metodē. Pirmais, ko viņi darīja, bija Evaņģēlija sludināšana Derbes pilsētā, kas nesa labus augļus un darīja “daudzus par mācekļiem” (Apd 14,21) kā to bija licis Jēzus (Mt 28,19). Pēc tam viņi atgriezās vairākās pilsētās, kur jau darbojās iepriekš, lai stiprinātu lokālās baznīcas ticībā. Viens no Pāvila vēstuļu galvenajiem uzdevumiem bija stiprināt un iedrošināt ticīgos. Lūkas nepiemin vēstuļu rakstīšanu, bet ļauj ieskatīties kā Pāvils praksē īstenoja šo ticības stiprināšanas darbu. Interesanti, ka viņi atgriezās pilsētās no kurām tikai nesen bija izdzīti (Apd 13,50-51) vai aizbēga no bailēm par savu dzīvību (Apd 14,5-6), vai arī tika nomētāti ar akmeņiem (Apd 14,19).

Jūdu pretestība pret Pāvila darību augstāko punktu sasniedza Listrā, kad viņu nomētāja ar akmeņiem “un domādami viņu jau nomirušu, vilka to ārā no pilsētas” (Apd 14,19). Atgriezties šajās pilsētās bija bīstama apņemšanās. Šajās pilsētās viņi publiski sludināja neticīgajiem jeb pagāniem, bet tagad ieradās privāti un uzrunāja ciešā lokā tikai kristiešus. Stiprinājums ticībā jaunatgrieztajiem ir ļoti svarīgs, jo bez garīgās vadības viņi varēja atgriezties vecajās ticībās un uzskatos. Tas lika arī viņiem iecelt vecākos jeb prezbiterus, lai vadītu šīs ticības kopienas, kuras bija pietiekoši lielas un stabilas. Šajā vietā lasām pirmo reizi šāda amata izveidošanu ārpus Jeruzālemes baznīcas.

Ticības pārbaudījumi lika viņiem uzsvērt jaunu aspektu mācībā, jo “Dieva valstībā mums jāieiet caur daudzām ciešanām” (Apd 14,22). Šie vārdi atsauc atmiņā Jēzus teikto: “Cik šauri ir vārti un cik šaurs ir ceļš, kas ved dzīvībā, un tikai nedaudzi to atrod” (Mt 7,14; sal.11,12). Evaņģēlists Lūkas Evaņģēlijā un Apustuļu darbos parāda pārbaudījumu un ciešanu klātbūtni Dieva pestīšanas iecerē. Jēzus paredzēja bēdas un vajāšanas (Lk 10,3; 21,12-19; Jņ 15, 18-25) un Apustuļu darbos ticīgie jau to pieredzēja (Apd 7,56-60; 8,1-3; 9,23-25.29-30; 12,1-5). Cilvēki nav gatavi pārbaudījumiem un meklē savu labumu. Jūdi sargāja savu noslēgto pasauli un pretojās Evaņģēlijam iesaistot arī pagānus, bet apustuļi aicināja atvērt ticības durvis. Atvērtība, brīvība, atteikšanās no sastinguma ļauj Dieva žēlastībai ienākt cilvēka dzīvē, bet tai var sekot arī ciešanas.

Fragmenta beigās lasām par to kā Pāvils un Barnaba noslēdza misionāro darbu, kuru bija plānojuši un atskaitījās par to ticības brāļiem. Viņi ziņoja, ko Dievs caur viņiem darīja un godināja Dievu. Uzmanību viņi vērsa uz to, ko Dievs darīja un nevis uz saviem personiskajiem panākumiem, un uzsvēra kā Dievs atvēra ticības durvis pagāniem. Pāvilam un Barnabam nācās atzīt un pazemībā pieņemt, ka jaunās kristiešu kopienas uzāka savu dzīvi un viņi nevarēja tās vadīt, bet nācās tās tikai apciemot un stiprināt ticībā, un iecēla tajās vecākos. Tas viss pārsniedza viņu spēkus un tikai Svētais Gars varēja vadīt Baznīcu, kas tika nodibināta tik daudzās un atšķirīgās pilsētās, jo paši apustuļi visur nevarēja nokļūt. Apustuļu uzdevums bija panākt, lai katras pilsētas baznīca kļūtu par vienas Kristus Baznīcas vienotības zīmi, kas liecinātu par Kunga mīlestības darbu pasaulē.

br. Jānis Savickis OFMCap

5.04.2022

Apd 13, 14.43-52, IV lieldienu laika svētdiena, C

Apd 13, 14.43-52

Pāvils un Barnaba dziedina klibo
manuskripts no Austrijas, 1425-1435 g.*
Ceturtā Lieldienu svētdiena ikgadus ir veltīta Labajam Ganam un katru gadu lasām kādu fragmentu no Jāņa Evaņģēlija 10. nodaļas. Šajā Svētdienā Kristus atklājas kā Jērs un Gans, kurš ved atbrīvoto tautu pie dzīvības avota. Pirmajā vārda liturģijas lasījumā no Apustuļu darbu grāmatas varam lasīt, ka Dievs vēlas ar jaunās dzīves dāvanu aplaimot visus cilvēkus. Ikkatrs, kas pieņem šo Dieva dāvanu var pieredzēt līksmību un Svēto Garu. Barnabas un Pāvila misijas sākums atgādina Jēzus misijas sākumu, jo kā Jēzus bija Tēva izvēlēts un Svētā Gara piepildīts (Lk 3,21-22), tā abi apustuļi bija Gara izvēlēti pravietot un doties misijā (Apd 13,2-4). Pēc tam, kad pār Jēzu nāca Svētais Gars, Viņu kārdināja velns un to Viņš atmeta (Lk 4,1-13), tā arī abus apustuļus misiju sākumā Kipras salā kāds mags, “velna bērns” kārdināja mācekļus (Apd 13, 4-12). Ja Jēzus mācīja sinagogās un Nācaretē pirmo reizi sludināja (Lk 4,15), tad Pāvils sludināja Kipras sinagogā (Apd 13,5) un pirmā lielā runa viņam bija Pisidijas Antiohijā. Ja Jēzus primo mācību Nācaretē priecīgi uzņēma, bet daudziem arī radās šaubas (Lk 4,22, 24-29), tad Pāvila katehēze Pisidijā sākumā bija labi uzņemta, bet drīz vien parādījās oponenti (Apd 13,44-45). Ja Jēzu izraidīja no sinagogas un “viņš, tiem pa vidu izgājis, devās prom” (Lk 4,30), tad Pāvils pasludināja, ka “mēs vēršamies pie pagāniem” (Apd 14,46). Evaņģēlists Lūkas abās savās grāmatās šīs paralēles norādījis apzināti, lai parādītu, ka Baznīcas misija ir Labā Gana misijas turpinājums.

Šie notikumi veidoja pagrieziena punktu Baznīcas darbībā, jo apustuļi vērsās pie pagāniem un arī Apustuļu darbu grāmatā tas ir svarīgs pavērsiens. Jau iepriekš grāmatā izskanēja doma par Svētā Gara plašo darbību (Apd 2) un pagāna Kornēlija un viņa nama atgriešanos (Apd 10), tad tagad Pāvila un Barnaba kalpojums īstenojās vēl skaidrāk, jo jūdi viņus atmeta, bet pagāni viņus priecīgi pieņēma. Svarīgi šajā Labā Gana svētdienā ievēot, ka Barnaba un Pāvils darbojās kopā. Barnaba prata dalīties ar Pavilu savā pieredzē un apmācīja viņu, lai viņš varētu uzsākt savu sludināšanas ceļu. Labu līderi var izvērtēt saskaņā ar spēju atstāt aiz sevis sekotājus. Barnaba iedrošināja Pāvilu un nejuta vajadzību vienmēr būt pirmajā vietā. Ja fragmenta centrā redzam Pāvilu, tas nenozīmē, ka Barnaba būtu mazāk ietekmīgs, jo viņi bija viena komanda. Barnaba bija viens pirmbaznīcas pilāriem un viens no pirmajiem, kas ļoti nopietni sāka uztvert Evaņģēliju, kaut arī visdrīzāk nepazina Kungu Jēzu. Viņš bija gudrības un cerības pilns, un spēja pievilkt cilvēkus pie sevis. Pāvila dzīvē Barnabam bija izšķiroša nozīme, jo ja Ananija viņu nokristīja un iekļāva Baznīcas kopienā, tad Barnaba viņu ievadīja ticības dziļumos, saprata un iedrošināja Pāvilu.

Pāvila vēsts centrā bija Jēzus kā Kristus persona un solījums, kurš nācis saskaņā ar Dieva apsolījumu. Katehēzes par Jēzu neizsauca klausītājos sašutumu un tie neuztvēra, ka Pāvils sagrozītu Dieva solījumus, cerības pēc mesijas vai mācību par vienīgo Dievu. Sludinot par to, kas ir Jēzus un kādu pestīšanas darbu Viņš ir veicis, Pāvils izmantoja jūdiem labi zināmu valodu. Sākumā viņš pieminēja tautas nepaklausību un sacelšanos pret Dievu, un vienmēr ir iespēja, ka tas var atkārtoties, bet pirmās katehēzes laikā nevienam neko nepārmeta un pat nesludināja Evaņģēliju. Klausītāji lūdza Pāvilu turpināt nākamajā sabatā šo katehēzi un vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par Jēzu. Pāvils un Barnaba novērtēja šādu ieinteresētību un redzēja tajā Dieva iedarbības zīmi.

Nākamajā sabatā “gandrīz visa pilsēta sapulcējās klausīties Kunga vārdu” (Apd 13,44). Pāvila vārdi atsaucās ne tikai jūdu, bet arī pagānu sirdīs. Jāuzsver, ka Lūkasa vārdi par “visu pilsētu” ir hiperbola, jo Pisidijas Antiohijā dzīvoja ap 20 000 iedzīvotājiem un visiem neiespējams bija sapulcēties. Jūdos sašutumu un skaudību radīja apstāklis, ka pagāni arī pievienojās klausītāju lokam. Atbildot uz visiem šiem pavērsieniem jūdi “sakūdīja cienījamas un dievbijīgas sievietes un pilsētas ievērojamākos vīrus” (Apd 13,50) pret apustuļiem, jo kad pietrūka racionālu argumentu, tad efektīvas likās intrigas un ietekmīgas personas. Pirms nedēļas jūdu rūpīgi klausījās Pāvilu un nepretojās viņa mācībai, bet tagad pretojās viņam. Jūdi pagānus uztvēra kā cilvēkus no ārpuses, kuriem ticības jautājumos nav jāiejaucas un tie necienīgi, lai kļūtu par Dieva solījumu saņēmējiem. Jūdi neiesaistījās sarunās ar pagāniem, bet uzreiz vērsās pret Pāvilu, kas visdrīzāk nebija biblisks strīds, bet apvainojumu un pārmetumu virkne. Galvenais sašutums bija par to, ka Pāvils pagāniem atļāvās dod Dieva solījumus un katehēze par Jēzu tā arī otrajā sabatā netika skaidri pasludināta. Pirmo reizi savā misijā Pāvils nonāca izvēles priekšā un sapratis, ka jūdi viņu atmeta, sāka sludināt pagāniem, kuri “priecājās un slavēja Kunga vardu” (Apd 13,48). Cilvēku skaits, kas pieņēma Evaņģēliju varēja būt liels, jo vēlāk Pāvils un Barnaba atgriezās Pisidijas Antiohijā, lai stiprinātu brāļus ticībā. Evaņģēlija vēsts bija ir pievilcīga un atvērta uz visiem, kas vēlas to pieņemt, ka pretestība nevarēja to apturēt un tā nesa augļus. Labais Gans joprojām dāvā savu Garu, lai Kunga vārds varētu būt pasludināts laikā un nelaikā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

* St. Paul and St. Barnabas healing a cripple - Institut für Realienkunde, Austria - CC BY-NC-ND.
https://www.europeana.eu/lv/item/15501/005279