Lapas

1.27.2022

Jer 1, 4-5.17-19, svētdiena IV, C

Jer 1, 4-5.17-19

Kungs ar pravieti Jeremiju,
15.gs. manuskripts no Londonas
Sākot ar 30. janvāra svētdienu līdz gavēņa sākumam svētdienās Dieva vārda liturģija iepazīstinās ar Jēzus Kristus darbību Galilejā, kur Kungs īstenoja savu misiju starp ikdienišķām cilvēku dzīvēm. Jēzus vēlējās sludināt šādos apstākļos, jo cilvēkiem bija nepieciešama cerība un skaidrojums par viņu dzīvi, kas pāri visiem sarežģītajiem dzīves apstākļiem, bija Dieva darbības un apredzības pilna. Kungs atklāja cilvēkiem, ka dzīves nav nejaušu notikumu pilnas un pakļautas netveramam haosam, bet Dievs darbojas vēsturē un aicina cilvēkus pieņemt Viņa gribu. Pirmais vārda liturģijas lasījums ir ņemts no pravieša Jeremija grāmatas, kurā Kungs atklājas kā aicinājuma un stiprinājuma devējs.

Jeremija grāmata sniedz plašāku ieskatu par pravieša personību (622-587 g. pirms Kr.) un īpaši spilgti tas izpaužas tajā, ka Jeremijs arī pats pierakstīja savu grāmatu un atšķirībā no citām praviešu grāmatām viņa grāmatā vairākas reizes ir pieminēts tas, ka viņš pats to raksta. Jeremija grāmata sākas ar pravieša aicināšanas aprakstu. Pravieša Jeremija aicināšanā ir seši svarīgi aspekti, (1) pirmkārt, Dievs ir vienīgais, kas aicina un (2) izvēlējās viņu jau pirms dzimšanas. (3) Aicinājuma centrā ir Dieva vārda sludināšana un (4) Dievs iedrošināja jauno Jeremiju runāt vārdus, un (6) apsolīja savu dievišķo klātbūtni: “es esmu ar tevi” (Jer 1,19). Dievs nesolīja Jeremijam bagātību un veselību, bet tikai sevi. Dievs teica Jeremijam četras būtiskas frāzes: es tevi radīju, es tevi pazinu, es tevi svētīju/atdalīju un es tevi iecēlu.

Fragments sākas ar vārdiem, ka Dievs “pirms tevi radīju mātes miesās, es jau pazinu tevi, pirms vēl tu pameti mātes klēpi, es jau svētīju tevi” (Jer 1,5). Dziļi un interesanti ir visi šie vārdi, bet uzmanību var pievērst “svētīju tevi”, jo tie nozīmē nevis kādu iekšējo svētdarīšanu, bet atdalīšanu, lai īstenotu pravietisko misiju. Ebreju valodā vārds "kadoš" nozīmē “svēts” un arī “atdalīts”/”cits”. Svētums var būt morāla īpašība, izšķiršanās starp labu un ļaunu, šķīstību vai nešķīstību, un tas var būt saistīts arī ar ētisku darbību un garīgu centību, bet šeit svētums domāts kā noteikts uzdevums. Dievs izvēlējās Jeremiju un iecēla viņu par pravieti, un tas ir iemesls, kāpēc viņš ir svēts un nevis otradāk. Nav tā, ka viņš kļuva svēts un pēc tam tika iecelts par pravieti, tā it kā svarīgāks būtu personiskais svētums un tas būtu stimuls tam, ka Dievs kādu izvēl un dāvā aicinājumu. Jeremijs kļuva par pravieti pateicoties tam, ka pieņēma Dieva vārdu un nevis saviem nopilniem, ieguldītajam darbam vai cilvēku piekrišanai.

Pravietis aicinājuma brīdī neredzēja nekādus redzējumus, bet dzirdēja tikai Kunga vārdu. Aicinājuma aprakstā netiek pieminēti ārējie apstākļi, bet tikai pats notikums un Dieva vārds. Katrs no vārdiem - “zināt”, “svētīt”, “iecelt” izsaka būtisku domu. Dievs iepazīstot Jeremiju ņēma viņu savā pārvaldībā un Jeremijs tam piekrita. Kā cilvēks var kļūt par Dieva vēstnesi? Jeremija stāstā var izdalīt trīs elementus: dialogs ar Kungu, kurā saņem vārdu, ka ir izvēlēts no mātes miesām, redzējums un iedrošinājums veikt uzdevumu. Dialogs starp Kungu un jaunieti iesākās viņam negaidīti. Vārdi “pazinu tevi” nenozīmē vienkāršu informācijas kopumu, bet patiesu otras personas ieinteresētu pieredzēšanu. Tieši tāpēc vārds “zināt” tiek arī lietots, lai aprakstītu laulāto intīmās attiecības: “Ādams atzina Ievu, savu sievu, un viņa kļuva grūta” (Rad 4,1).

Jeremija sirdī šie vārdi iespiedās uz visu mūžu, jo jāpieņem, ka viņš aicinājuma pieredzi nepierakstīja tajā pašā dienā, bet kādu laiku vēlāk. Tiek uzskatīts, ka grāmatas pirmā nodaļa tika uzrakstīta kādus divdesmit gadus vēlāk un par to liecina 25. nodaļa, kur pravietis saka, ka “divdesmit trīs gadus Kunga vārds ir bijis uz mani, un es tiku runājis, bez mitas es runāju, bet jūs neklausījāties” (Jer 25,3) un šajā laikā Kungs viņam teica: “Ņem rakstu rulli un raksti tajā visus šos vārdus, ko es tev esmu teicis” (Jer 36,2). Tik daudz gadus Jeremija sludināja, bet secināja, ka neko nebija panācis. Šādā depresīvā noskaņā viņš sajuta Dieva iedvesmu, lai atminētos aicinājuma žēlastības sākumu, kas dotu spēku pārvarēt vilšanos. Jeremijam bija nepieciešama šī atmiņa, lai stiprinātos uzsāktajā ceļā un paklausībā Dieva gribai, kuru pirms divdesmit gadiem apņēmās pildīt. Šīs svētdienas fragmentu nerakstīja jaunēklis, bet jau vīrietis spēka gados, kuram nebija ilūzijas par dzīvi, cilvēkiem, savu misiju, piedzīvoja nepieņemšanu un vilšanos, tomēr palika uzticīgs Kungam.

Fragmenta otrā daļa vēsta par to kā “neizturamais” vārds uzrunā “nepanesamo” un neuzticīgo tautu. Šeit dominē kara tēli. Dievs uzticēja Jeremijam atbildību pretestības priekšā, savu klātbūtni un pestīšanu. Jeremijs būs kā ielenkta pilsēta. Lai sludinātu saņemto vārdu Jeremijam bija jāsastopās ar pretestību un tāpēc Kungs viņu stiprināja (Jer 1,18), un pravietis atrada spēkus īstenot Dieva gribu. Pravietis darbojās laikā, kad tauta bija attālinājusies no Dieva un nelabprāt klausījās patiesos praviešus, bet drīzāk viltus praviešus, kuri runāja patīkamas lietas. Dievs aicināja pravieti uz drosmi un gatavību nest vēsti neskatoties uz pretestību. Dievs solīja stiprināt Jeremiju (nocietināta pilsēta, dzelzs stabu, vara mūri), jo ne tikai tauta pretojās vārdam, bet arī nozīmīgi un ietekmīgi cilvēki, kuri iebiedēja viņu. Pirmais, kas jāatpazīst Jeremija aicinājuma pieredzē ir vārds ar kuru Dievs vēlas uzrunāt savu tautu un tikai pēc tam, lai atpazītu aicinājuma modeli, kuru var ieraudzīt savā dzīvē. Ticīgie ir aicināti uzticēties Jeremija pieredzei un vārdam, kas joprojām ir aktuāli.

Pravieša aicinājuma stāsts parāda, ka katram cilvēkam ir vieta pestīšanas vēsturē un kats cilvēks ir nepieciešams Dieva plānu īstenošanā. Cilvēka trauslums, vecums un runas prasmes nav attaisnojums Dieva izteiktajai gribai dot cilvēkam aicinājumu un vārdus. Jeremijs netika aicināts spriest par sava darba iedarbību un dzīves nozīmību, jo pats Dievs redzēs pravieša iespadu uz vēsturi caur viņa vārdiem un darbiem. Dieva vārds ir brīvs savā darbībā un nav atkarīgs no cilvēciskiem aprēķiniem un stratēģijām. Jeremija dzīve atklāj kā Dieva vārds skaidro un sakārto notikumus. Jaunajā Derībā šī aicinājuma pieredze atkārtojas un Jēzus aicināja mācekļus sludināt vārdu visām tautām (Mt 28,18-20). Tautu apustulis Pāvils arī savu dzīvi redzēja līdzīgā perspektīvā un savu izvēlētību no mātes miesām. Jēzus Kristus aicinājumā ir ietverti visi Vecās Derības aicinājumi, kurš arī bija aicināts no “mātes klēpja” (Jer 1,5; sal. Is 49), svētīts/atdalīts un svaidīts (Mt 1,20-23; Lk 1,31-35). Jēzus Kristus sludināja Dieva valstību nebaidoties no pretestības, jo pazina savu izcelsmi un misiju. Ja Jeremiju Dievs pazina pirms “mātes miesām”, tad Jēzus Kristus attiecības ar Dievu pirms ieņemšanas ir Trīsvienības noslēpumā tītas. Tēva un Dēla attiecības nebalstās tik daudz pazīšanā, bet kopējā dievišķā un mūžīgā izcelsmē. Katrs ticīgais ir aicināts meklēt stiprinājumu savam ticības ceļam aicinājuma, atgriešanās, tikšanās brīdī ar Kungu.

br. Jānis Savickis OFMCap

1.19.2022

Neh 8, 1-4a.5-6.8-10, svētdiena III, C

Neh 8, 1-4a.5-6.8-10

Nehemijs,
manuskripts no Nīderlandes, 1297 - 1320.g.
23. janvāra svētdienas Evaņģēlijā Jēzus Nācaretes sinagogā lasa Svētos Rakstus un pasludināja, ka ir piepildījušies pravieša Isaja vārdi (Lk 4,4-21). Pirmajā lasījumā ir fragments no Nehemija grāmatas, kur arī tiek svinīgi pasludināti un lasīti Svētie Raksti. Šajā svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt to, kā atbildēt Kungam ar prieku. Kristīgajā tradīcijā Nehemijs ir viena no tām Vecās Derības personām, kurām ir mazāk pievērsta uzmanība, bet jūdu tradīcijā viņam ir liela nozīme. Baznīcā mēs reti varam dzirdēt lasījumus no Ezras-Nehemija grāmatām un vienīgais lasījums svētdienā, kuru lasa ik pēc trīs gadiem, ir tieši šīs svētdienas fragments. Ezras un Nehemija grāmatas ir Izraela tautas atdzimšas hronika un īpaši šīs svētdienas lasījums attēlo kā dievkalpojumā tika nostiprināta tauta apziņa un misija lasot “Mozus bauslības grāmatu” [ebr. sēfer tôrat Mōšeh] (Neh 8,1), kas visdrīzāk saistījās ar Likumu un stāstiem par Izraela tautas sākumu no radīšanas, patriarhiem, izceļošanu no Ēģiptes un apmešanos apsolītajā zemē. Lai tik daudz tekstus izlasītu nepietika ar pusi no dienas un tāpēc tautai lasīja būtiskākās Rakstu vietas.

Nehemijs dzīvoja laikā, kad tauta piedzīvoja dziļu krīzi, centās izprast savu vietu pasaulē un atjaunoties. Nehamijs atgriezās tēvzemē no Persijas, kur bija pārticis cilvēks ar stabilu dzīvi, tomēr izvēlējās kalpot Izraela tautai un tās atjaunošanai. Viņš aktīvi iesaistījās Jeruzālemes mūru atjaunošanās darbā. Tauta tika sapulcināta uz Būdiņas (Sukot) svētkiem pēc tam, kad tika pabeigti Jeruzālemes mūra atjaunošanas darbi. Pēc atgriešanās no Babilonas gūsta, kur bija dzimušas jau pāris paadzes, grūti bija atjaunot senās reliģiskās un sabiedriskās dzīves ieražas. Tieši Babilonā jūdi sāka pierakstīt seno reliģisko tradīciju. Priesteri, pravieši un rakstnieki rūpīgi veidoja grāmatas, kuras ar laiku kļuva par sinagogas un kristiešu Svētajiem Rakstiem. Svešumā tapa Tora (Piecas Mozus grāmatas) un praviešu grāmatu apkopojums.

Darbība, kura aprakstīta lasījumā noritēja 445. gadā pirms Kristus, trīspadsmit gadus pēc atgriešanās no Babilonas gūsta. Priesteris Ezra izsludināja reliģisku ceremoniju rudenī un visdrīzāk jaunā gada svinību ietvaros. Ceremonija ir ievērojama ar to, ka tas ir senākais Vecās Derības liturģijas apraksts, kurā tiek lasīts Mozus likums Būdiņu svētkos (At 31,10-13). Vīrieši un sievietes tika sapulcināti Ūdens vārtu laukumā, kas visdrīzāk bija pilsētas galvenais laukums, un pa šiem vārtiem pilsētnieki gāja uz tuvāko ūdens avotu. Ūdens vārti atradās tieši pretī Jeruzālemes svētnīcai. Tas nebija svētnīcas pagalms, bet pilsētas sabiedriskās dzīves centrs, kur Dieva gudrība īpaši grib uzrunāt cilvēkus, jo “Gudrība ielās kliedz, laukumos ceļ balsi, kņadas vidū sauc, pie pilsētas vārtiem teic savas runas” (Sak 1,20-21; sal. 8, 3).

Tora tika lasīta un skaidrota (Neh 8,8), ko visbiežāk skaidro ar to, ka ebreji vairs nerunāja ebreju valodā, bet lietoja aramiešu valodu, un tāpēc Rakstu ruļļi uzreiz arī tika tulkoti un skaidroti. Iemesls šādai situācijai bija tas, ka ilgā dzīve Babilonā lika aizmirst dzimto valodu un pieņemt aramiešu valodu, kura bija ziemeļrietum semītu valoda, līdzīga ebreju valodai, kuru lietoja kā starptautisku saziņas līdzekli Asīrijas, Babilonas un Persijas impērijās. Publiska valsts dokumentu lasīšana Tuvajos Austrumos bija ierasta prakse un interesanta ir līdzība starp šo Rakstu vietu un persiešu rituāliem un to ietekme uz jūdiem.*

Lasīšanu priesteris Ezra iesāka ar svētības vārdiem un lasīja Toru no rīta līdz dienas vidum. Likuma klausīšanās izsauca tautā spontānu grēku nožēlas atbildi, bet tautas vadītāji iedrošināja priecāties par derības atjaunošanu: “jūsu patvērums ir prieks, ko dod Kungs!” (Neh 8,10). Dieva tauta savu identitāti meklēja Kunga pielūgšanā un tas bija svarīgi, jo viņi nevarēja lepoties ar panākumiem politiskajā un saimnieciskajā dzīvē, un tāpēc prieku, cerību un mieru varēja meklēt dievkalpojumu svinēšanā, kuros atminējās Dieva darbus un gaidīja Dieva pestījošos darbus nākotnē. Interesanti, ka šāda lietu kārtība ir saglabājusies Jaunajā Derībā un Baznīcas dzīvē. Jēzus lasīja vārdu sinagogā saskaņā ar šo sen iedibināto liturģiju.

Sākot ar šo dienu, kad tautas politiskais līderis Nehemijs un priesteris Ezdra sapulcināja tautu Jeruzālemē un nolasīja Toras vārdus, iesākās jauna dzīve Izraela tautai. Viņi mainīja savu dzīvi un noslēdzās arī garīgā Babilonas trimda. Sakopotā Izraela tautas tradīcija grāmatās un ziņas par pagātni, praviešiem, izpratne par dievkalpojumiem un morāli ļāva viņiem atsaukties, lasīt, pārdomāt un iemiesot dzīvē Kunga Likumu. Svarīgi ņemt vērā, ka ticības dzīvē parādījās jauns būtisks elements, jo Izraelis kļuva par grāmatas tautu. Grāmata kļuva par tautas dzīves galveno orientieri un svētos tekstus pavadīja mācības, katehēzes un sprdiķi, lai skaidrotu Toru un praviešus. Praviešus aizvietoja gudrie, rakstu zinātāji un skolotāji.

Vārdi “visa tauta kā viens” (Neh 8,1) parāda cik vienoti bija ļaudis noskaņoti klausīties Likumu, taču tā nebija pēkšņa vēlme vai no augšas uzpiesta līderu griba, jo jau iepriekš tika izveidots “paaugstinājums” (Neh 8,4), kas liecina par nopietnu gatavošanos un iekšējo vēlmi pieņemt Toru. Uzmanīga klausīšanās un sirdsapziņas izmeklēšana īpaši spilgti uz to norāda. Lasījums parāda savienojumu, kurā cilvēki dedzīgi vēlas būt mācīti un mācītājs grib un spēj piepildīt cilvēku vajadzības un ilgas. Tauta sapulcējās pie Ūdens vārtiem, jo vēlējās dzert "garīgo dzērienu"** no Svēto Rakstu avota. Priesteris lika ēst, dzert un priecāties par Dieva labajiem darbiem un izteikt pateicību par Dieva vārda klausīšanos. No vēstures zinā, ka šī derības atjaunošana netika īstenota. Šie svētki ir kā priekšvēstnesis Kristus atnākšanai un publiskai sludināšanai, kas atnesa pestīšanu un brīvību no grēka, un arī dziļu un patiesu cilvēku atbildi uz šiem vārdiem "šodien". Katru reizi, kad Vecajā Derībā var lasīt par "šo dienu", tad šie vārdi norāda uz Jēzu Kristu, kurš piepildījās Viņa dzīvē un var atkārtoties arī mūsu dzīvēs "šodien".

*Mark Whitters, The Persianized Liturgy of Nehemiah 8:1–8, in: Journal of Biblical Literature, Vol. 136, No. 1 (Winter 2017), pp. 63-84.
** Romas Misāle, vīna upurēšanas lūgšana.

br. Jānis Savickis OFMCap

1.12.2022

Is 62,1-5, svētdiena II, C

Is 62,1-5

Dziesmu dziesmas grāmatas komentārs
Līgavainis (Kristus) un Līgava (Baznīca)
manuskripts no Lielbritānijas
1125 - 1174.g.
16. janvāra svētdienā vēl atskan Kunga Kristību svētku motīvi. Baznīcas liturģijā Kunga Piedzimšanas, Parādīšanās, Kristību svētki veido vienu lielu pestīšanas noslēpumu, un tāpēc austrumu Baznīcā runā par Parādīšanās svētkiem daudzskaitlī. Senā austrumu liturģija redzēja dažādus Jēzus dzīves notikumus kā epifāniju: piedzimšana, austrumu gudro pagodināšana, kristības un Jēzus brīnums Galilejas Kānā, kur Kungs atklāja “savu godību” (Jņ 2,11), bet senajā Gallijas liturģijā arī maizes pavairošanas brīnums. Tas ir iemesls kāpēc svētdienā pēc Kunga Kristīšanas svētkiem Dieva vārds aicina pārdomāt Jēzus brīnumu Kānā. Jēzus ar savu pirmo zīmi parādīja, ka bez “vīna” jeb Svētā Gara cilvēlks nevar pieredzēt patiesu prieku. Dzīve bez prieka, piepildījuma un pārveidošanās ir vairāk pakļauta skumjām, tukšumam un pamestībai. Vārda liturģijas pirmais lasījums ir ņemts no Isaja grāmatas, kas ļauj ielūkoties Vecās Derības ilgās pēc pestīšanas, miera, prieka un mīlestības.

Dievs solīja Izraelim, ka atjaunos Jeruzālemi un izliks “pamatus safīros… torņus ar ahātiem… vārtus ar rubīniem… sienas ar dārgakmeņiem” (Is 54,11-12) un atgriezīs tautu no trimdas mājās. 539. gadā pirms Kristus Persijas ķēniņš Kīrs ļāva tautai atgriezties dzimtenē, atdeva svētnīcas piederumus un arī finansiāli iedrošināja atjaunot svētnīcu. Atgriežoties Apsolītajā zemē tauta nepiedzīvoja neko ārēji spožu. Zeme bija tuksnešaina un dažādi ļaudis tur jau dzīvoja. Sākuma grūtības bija izaicinošas, jo bija jānodrošina sev pārtika, mājvietas un jāatjauno reliģiskā dzīve svētnīcā, kuru atjaunot nelikās iespējams iepriekšējā izmērā. Pravietis Isajs sludināja, ka pārveidošanās un jauns vārds iezīmēs priecīgu vienotību ap Jeruzālemi.

Pravietis tēlainā valodā aprakstīja Jeruzālemes jauno vārdu. Rakstos var atrast vairākas vietas, kur pilsētas vai vietas tiek pārsauktas un tas saistījās ar notikumiem ap šīm vietām (Rad 35,6-7) vai arī pēc iekarošanas (Sk 32,41-42; Ties 18,29, 2 Sam 12,28) un pēc pilsētas atjaunošanas (Sk 32, 37-38), kas sasaucas ar šīs svētdienas lasījumu. Tā kā Siona ir personificēta, tad svarīgi izprast īpašvārdu maiņu. Vārdus mainīja pēc augstākstāvošās autoritātes gribas pirms kalpojuma uzsākšanas (Rad 41, 45; Dan 1,7). Vārda maiņa bija veids kā valdnieks apstiprināja savu varu pār padoto. Svarīga vārdu maiņa norit saistībā ar Kunga un tautas derību. Pirmais piemērs ir Abrams un Sāraj (Rad 17,15), kuri mainīja vārdus uz Ābrahams un Sāra, un šī pārmaiņa tieši saistīta ar derības solījumiem.

Vecajā Derībā vārds raksturo cilvēka būtību un vārda maiņa norāda uz cilvēka dabas un būtes pārveidi. Dieva darbība šajā ziņā nav ārēja, bet ir nopietna un pamatīga, jo Viņš veidos jaunu tautu līdzīgi kā tas bija mainot Ābrahama un Jēkaba vārdus un dibinot jaunu tautu. Šī ir vienīgā vieta Isaja grāmatā, kur tieši Dievs dod jaunu vārdu! Pravietis vēlējās uzsvērt, ka Dievs aktīvi piedalījās Jeruzālemes pestīšanā un pilsētas mūžīgā pagodināšanā. Kaut arī Jeruzāleme ir vientuļa un pravietis Isaja raksturo to kā pamestu un izpostītu (Is 62,4), viņš sola, ka tās vārds nākotnē mainīsies. Svarīgi, ka pamestība un izolācija beigsies, un to sauks “es tevi iekāroju!” jeb ”viņa man labpatīk” (Is 62,4). Pravietis tādā veidā vēlējās uzsvērt dziļo saiti, kas pastāvēs starp Sionu un Dievu.

Tēls, kurā Dievs savās rokās tur Jeruzālemi (Is 62,3) sasaucās ar senajos Tuvajos Austrumos izplatīto praksi attēlot dievību, kura ir kronēta ar pilsētas mūriem, bet šeit Kungs tur pilsētu sev priekšā un nevis uz galvas. Kroņus jūdu kāzu ceremonijās lietoja līgavainis un līgava līdz pat 70. gadam kad tika nopostīta Jeruzāleme. Šāds attēlojums saistās ar Dieva vēlmi veidot jaunas attiecības ar savu tautu un to cieši uzlūkot. Bībelē attiecības ir ļoti labi attēlotas un cenšas atbildēt un jautājumu, kādas ir labas un kādas ir sliktas attiecības. Dievs vēlas veidot labas attiecībasas savu tautu. Isaja grāmatā var redzēt kā cilvēki, kuri bija attālinājušies no Kunga nodēvēja sevi par “pamestiem” un “izpostītiem”. Kad tauta nedzīvojot saskaņā ar derību, tad īpašās attiecības ar Dievu izjuka un cilvēki pieredzēja izmisumu un vientulību pasaules izaicinājumu priekšā. Attiecības netika sarautas, bet viņi juta, ka to bija paveikuši un atpakaļceļa nav. Tauta bija mainīga, bet Dievs tāds nav un savus mīlestības solījumus neatsauca. Tieši tāpēc Viņš vēlējās mainīt savas tautas pašizdomātos depresīvos nosaukumus un uzsvērt to, ko vienmēr ir teicis, ka Kungam labpatīk tauta un tā Viņam ir kā līgava.

Šajā fragmentā varam iepazīt cilvēku vēsturi no Dieva skatpunkta. Dievs vēlas Jēzū Kristū parādīt cik ļoti Viņš mīl un vēlas atjaunot sagrauto cilvēku dzīvi. Cilvēkiem ir tieksme ieslīgt pamestības noskaņā, bet Dievs ienāk dzīvēs, lai mainītu šādu domāšanu un atklāj kaut ko pretēju tam kā cilvēks sevi redz. Dievs mīl! Lai uzrunātu cilvēku, kurš bieži ir sapinies emocijās, Kungs lieto arī līdzīgu valodu un savu mīlestību izsaka laulāto mīlestības jeb emocionālos vārdos. Kad Dievs saka, ka “viņa man labpatīk” (Is 62,4), Viņš uzsver, ka pār tevi vairs nevalda pagātne un Viņš tevi pārdēvē vai pārdefinē saskaņā ar savu mīlestības gribu. Dievs vēlas sākt ar tagadni, lai pārrakstītu nākotni, kas netiek vairs definēta saskaņā ar pamestības un bezcerības noskaņu, bet ar tuvām attiecībām un mīlestību, un apliecina, ka “es tevi nekad neatstāšu un nekad nepametīšu” (Ebr 13,5).

Vecajā Derībā vietās, kur tiek lietots laulību attiecību tēls tautas saitei ar Dievu, Dieva partners vienmēr ir kopiena un nekad indivīds. Šādi savu tautu redzēja Dievs un nevis cilvēks, un tāpēc vēlas atjaunot savu tautu. Jēzus Kristus iemiesošanās ir kā laulība starp dievišķo un cilvēka dabu. Jaunais vārds Jeruzālemei kristīgajā tradīcijā attiecas uz Baznīcu un tās iemītnieki ir kristieši, jo Kristus ir savas Baznīcas līgavainis (Ef 5,22-32). Šīs svētdienas fragments kristiešiem atklāj Jēzus Kristus lielās rūpes par jaunās Jeruzālemes godu, kas ir kā Viņa līgava un Viņa dedzīgās rūpes par savu tautu piepildīsies tad, ka Baznīca uzplauks savā skaistumā un svētumā. Dziesmu dziesmu grāmata aprakstīta laulību ceremonija, kurā līgava tiek kronēta (Dz 3,11), bet Sakāmvārdu grāmatā sieva tiek raksturota kā “vainags savam vīram” (Sak 12,4). “Cik skaista un cik tīkama, tu, baudpilnā mīlestība” (Dz 7,7). Dziesmu dziesmā līgavainis nepārmet, nekritizē, nekomentē un nemāca kā dzīvot, jo viņš zina, ka līgava sevi visu atdos mīļotajam. Līgavainis vēlas vien teikt cik viņa ir skaista, apburoša un mīlama. Kunga mīlestība pret savu tauti neaprakstāmi liela un šo intīmoto tēlu piepildījums ir atrodams Euharistijā.

br. Jānis Savickis OFMCap

1.05.2022

Apd 10, 34-38, Kunga Kristīšanas svētki, C

Apd 10, 34-38

Pēteris sludina un Svētais Gars
 nonāk pār Kornēliju un viņa namu,
manuskripts no Nīderlandes, 15.gs. I puse
9. janvāra svētdienā svinām Kunga Kristīšanas svētkus, kuros Dieva vārds atklāj Jēzus Kristus būtību, ka Viņš ir mīļotais Tēva Dēls, kurš nācis, lai īstenotu pasaulē savu misiju. Kunga kristības Jordānā ir pavērsiens Viņa dzīvē un publiskās darbības sākums. Šogad otrais vārda liturģijas lasījums ir ņemts no Apustuļu darbu grāmatas, kas veido fragmentu no apustuļa Pētera runas sākuma romiešu pagāna Kornēlija mājā. Pēteris sludināja apustulisko kerigmu un tas atgādina iepriekšējos sprediķus (Apd 2,14-40; 3,11-26 u.c.), taču šajā lielāks uzsvars tiek likts uz Jēzus darbību pirms krustā sišanas. Šāda lasījuma izvēle saistīta ar Kunga Kristīšanas svētkiem, kuros svarīgs ir tieši Jēzus publiskās darbības sākuma posms. Pētera katehēze pagāniem bija pēdējā, ko varam izlasīt Apustuļu darbos un atšķiras no citām ar to, ka Dievs nešķiro cilvēkus jūdos un pagānos, bet ikviens ir Dievam pieņemams, kas ir dievbijīgs un rīkojas taisnīgi.

Šie Pētera vārdi bija revolucionāri, jo atcēla aizspriedumus pret pagāniem, kas bija jūdu tautā. Jau Vecajā Derībā bija pazīstama doma, ka pagāni var piedzīvot pestīšanu (Rad 12,3; Jonas grāmata) un Dievu uztvēra kā “visa Saimnieku” (Gudr 6,7;8,3). Vecajā Derībā jūdi bija Dieva izvēlētā tauta un saņēma Viņa solījumus un atklāsmes. Pēteris paziņoja, ka Dieva pestīšanas plāns ir sācis savu ceļu pie visām tautām. Pēteris sludināja evaņģēlija vēsts kopsavilkumu, ko viņš bija sludinājis Jeruzalemē. Šīs svētdienas fragmentā varam lasīt par Jēzus publiskās dzīves sākumu: sākot ar Kunga kristībām un īpaši uzsverot Jēzus dziedināšanas kalpojuma spēku, kurš arī atbrīvo no velna varas. Evaņēlista Lūkasa skatījumā tas, ko Pēteris grasījās teikt, patiešām bija nozīmīgs gadsimtiem ilgi pastāvējušu aizspriedumu atcelšana. Tas nenozīmē, ka Dievs nevar izvēlēties kādas personas sava pestīšanas plāna īstenošanai, bet tas nozīmē, ka savas izvēles neveic saskaņā ar tautību.

Evaņģēlists Lūkas fragmenta sākumā uzsver, ka “Pēteris sāka runāt, sacīdams” (Apd 10,34) jeb burtiski “atvēra savu muti un Pēteris teica”. Šādā veidā autors vēlējās parādīt cik nozīmīgi vārdi tagad sekos un līdzīgi Jēzus iesāka Kalna sprediķi (Mt 5,2; sal 13,35) vai arī apustulis “Filips atdarījis savu muti, un iesākdams ar šiem Rakstiem, sludināja [etiopietim] Jēzu.” (Apd 8,35). Savu runu Jēzus iesāka ar vārdiem, ka “Dievs cilvēku neskata pēc ārienes” (Apd 10,34) un atceļ dalījumu starp jūdiem un pagāniem. Piederību cilvēkam neizšķir cilvēka izcelsme, bet lēmums pieņemt Dieva gribu un līdz ar to mainīt savu dzīvi. Tas, ka Dievs ir “Kungs pār visiem” (Apd 10, 36) ļāva Pēterim ienākt pagāna mājā, jo Jēzus ar savu piemēru arī “gāja un darīja labus darbus” (Apd 10,38). Pēteris savā mājas katehēzē vēlējās pavēstīt par brīnišķīgo piederības pieredzi un identificēšanos ar Jēzu. Pētera runā ir izteikta arī evaņģēlista Lūkasa teoloģijas kopsavilkums. Dievs nav vienpusīgs, bet pieņem jebkuru, kurš bīstas un rīkojas taisnīgi. Tādā veidā Pēteris tieši uzrunāja pagānu Kornēliju un viņa namu, un neskatoties uz viņa tautību, apstiprināja, ka Dievam ir pieņemams katrs, kurš atklāsmi saņem ar Izraela tautas starpniecību un rīkojas taisnīgi. Miers, ko Dievs pasludināja Izraelim caur Jēzu bija domāts visiem cilvēkiem.

Pētera vārdi “Jūs to zināt” (Apd 10,37) norāda uz to, ka Jēzus publiskā darbība bija zināma arī daudziem pagāniem. Tas, ka Svētais Gars nāca pār Jēzu nenozmīmē tikai Kunga kristības, kuru laikā Gars nolaidās pār Viņu (Lk 3,20-22), bet arī Jēzus runu Nāzaretē: “Kunga Gars ir pār mani, jo viņš ir svaidījis mani” (Lk Lk 4,18; 4,14). Jēzus misija bija sludināt “prieka vēstis nabagiem”, “atbrīvošanu gūstekņiem”, "akliem acu gaismu” un “salauztos darīt brīvus” (Lk 4,18-20; Is 61,1-2). Tas nozīmē, ka viņi zināja daudz ko par Jēzu un Viņa Svētā Gara apsolījumu. Iespējams, viņi dzirdēja arī Filipa sludināšanu (Apd 8,40). Pēteris apzinājās, ka Kornēlija namā bija jau dzirdēta vēsts, jo tā tika sludināta visā apsolītajā zemē sākot ar Jāņa Kristītāja darbību. Neviens, kas dzīvija tajā laikā un apmeklēja sinagogu nevarēja nedzirdēt par notiekošo. Pētera vēsts bija īpaša arī ar to, ka vēsts bija pats Jēzus! Šajā runā neparādās aicinājums uz atgriešanos un tāpēc tā nav ierasta misionārā runa un tas varētu liecināt, ka Kornēliju nevajadzēja papildus aicināt uz atgriešanos.

Dieva labvēlības tēls bija īpaši piemērots pagānu klausītājiem, kuri savā dzīvē piedzīvoja aizsardzību un labvēlību Kornēlija namā. Ko Pēteris uzsver savā runā? Pirmkārt, to, ka Dievs nedala cilvēkus saskaņā ar tautībām; otrkārt, Dievs pieņem katru cilvēku, kas Viņa bīstas un darbojas taisnīgi. Svarīgi uzsvērt, ka abas šīs patiesības iet roku rokā, jo Dievs neuzlūko cilvēku tikai dēļ viņa darbiem, bet arī ticību un pazemību. Treškārt, Jēzus ir sūtītais, kurš nes mieru un ir “Kungs pār visu”; ceturtkārt, Pēteris pieņem, ka klausītāji zināja par Jēzus zemes dzīves darbību. Šī plašā un priecīgā vēsts atvēra durvis pagāniem, lai arī viņi varētu pieredzēt valstības noslēpumus. Kristieši pēc Svētā Gara nosūtīšanas veidojās par mīlestības kopienu, kura spēcīgi turēja apustuļu mācību, lūdzās un veidojas ģimeniskas saites savā starpā, rūpējās par nabagiem un bija drosmīga attiecībā ar apkāresošo pasauli un veica misiju ne tikai jūdu kopienās visā plašajā Romas impērijā, bet arī uzrunāja pagānus. Šī atvērtība nenācās viegli, tomēr Svētais Gars ļāva Baznīcai pieņemt atvērtu darbības modeli. Uz līdzīgu atvērtību Dieva vārds aicina arī šajā svētdienā, jo izlaušanās no ieslēgšanās savā "es" ir viens no lielākajiem varoņdarbiem cilvēka dzīvē un Baznīcā to mums šogad palīdz veikt Sinodālais ceļš.

br. Jānis Savickis OFMCap

12.30.2021

Sīr 24,1-2.12-16, Otrā svētdiena pēc Ziemassvētkiem, C

Sīr 24, 1-2.12-16

Jēzus Sīraha dēls,
manuskripts no Austrijas, 1435-1445
2. janvāra svētdiena atrodas Jēzus Kristus Piedzimšanas svētku laika pašā vidū, kurā Dieva vārds aicina pārdomāt Dieva gudrības noslēpumu, kurš Iemiesojās Miesā - Jēzū Kristū. Saskaņā ar mūžsenu plānu Mūžīgā Gudrība ienāca pasaulē. Pirmais lasījums ir ņemts no Vecās Derības gudrības slavinājuma (Sīr 24,1-22) no Sīraha dēla grāmatas, kas veido pamatu Jaunās Derības mācību par Jēzu Kristu. Šīs svētdienas fragments ir ņemts no 24. grāmatas nodaļas, kas atrodas tās centrā, kur atrodas ļoti svarīgs teksts par Gudrību, kas satur universālu un mūžīgu gudrību. Apustulis Jānis (Jņ 1,1-3,14), Pāvils (1 Kor 1,30; 2,7; 8,6; Kol 1,15-17) un Vēstule Ebrejiem (1,2) rakstīja par Dieva Dēlu kā neradītu Gudrību, tādu, kas rada un visu pastāvošo gudri uztur. Sīraha dēla grāmatas tapšanas laikā parādījās doma, ka Gudrība, kas nāk no Dieva ir radošs un iedarbīgs vārds, Kunga gribas izpausme, kas atgādina pastāvīgu esību - personu (Sīr 24, 1-22). Caur šo Gudrību visa radība ir tapusi, apņem visumu, atspoguļojas katrā radībā (Sak 8,22-31; Gudr 13,1-9) un caur to Dievs veido attiecības ar cilvēkiem, lai viņi varētu iepazīt, godināt un klausīt Radītāju.

Kad autors pielīdzina gudrību dažādiem kokiem un krūmiem (Sīr 24,13-17), viņš norāda uz tās skaistumu, dzīvīgumu un augīgumu. Mūsdienu lasītājam šādi augu valsts tēli var likties pārspīlēti un nesaprotami, bet senajam lasītājam šie koki, krūmi un eksotiskie elementi, kuri tika izmantoti liturģijā, varēja izsaukt baudas sajūtu un alkas pēc gudrības. Libānas ciedrs (Sīr 24,13a) ir cēlākais un svinīgākais koks Sīrijas-Palestīnas zemēs un tika izmantots kā spēka un skaistuma metafora (Ps 92,13; Sk 24,6; Dz 5,15). Ciprise (Sīr 24,13b) ievērojama ar savu augstumu, kas ir “ieslējusies mākoņos” (Sīr 50,10). Uz Hermona kalns ir novietots ziemeļaustrum Palestīnā netālu no Jordānas upes iztekas. Ēn-Gedī (Sīr 24,14a) pilsēta bija novietota Nāves jūras rietumu krastā un šī apkārtne bija plaši pazīstama pateicoties dateļu palmām. Jērikas (Sīr 24,14b) pilsēta atradās Jordānas upes rietumu krastā ar auglīgiem dārziem, leknu un bagātīgu augsni. Jēriku sauca arī par “palmu pilsētu” (2 Hr 28,15) un šeit pieminētās rozes varēja ļoti krāšņi augt pilsētā. Olīvkoks (Sīr 24,14c), kas šeit ir raksturots kā “daiļš”, ir galvenais Svētās Zemes un visas Vidusjūras zemju augļu koks. Platāna koks (Sīr 24,14d) Vecajā Derībā ir pieminēts vēl tikai divas reizes (Rad 30,37; Ez 31,8) un aug mazā skaitā galvenokārt Palestīnas ziemeļos.

Pēc skaisto un vērtīgo koku uzskaitīšanas Sīraha dēls pāriet pie smaržu un vīraku tēliem, ko izmantoja apkūpināšanas rituālos. Kanēļkoks, balzāmeļļas krūms un izmeklētas mirres (Sīr 24,15a) tika sajaukts ar kasiju jeb Ķīnas kanēli un olīveļļu, lai izveidotu svētu svaidīšanas eļļu, ko lietoja dažādiem rituāliem. Galbāns (Sīr 24,15c) ir rūgta, aromātiska gumija, ko iegūst no dažādiem augiem. Oniksa ekstrakts tiek ņemts no dažu gliemju sugu operculum, kas ir kaulaina vai kaļķaina plāksnīte, kas gliemjiem ar čaumalu kalpo kā aizdare pēc tam, kad gliemis ir paslēpies čaumalā. Šīs smaržvielas tika sajauktas ar vīraku, lai izmantotu dievkalpojumus (Izc 30,34-35). Ben Sīrahs pielīdzina vīraka smaržu kaut kam svētam, pieņemamam un patīkamam Kungam. Šādu vīraku nedrīkstēja lietot ārpus liturģijas (Izc 30,38) un to varēla izmantot tikai nozīmēti cilvēki - priesteri (Sk 16,6-7.17-35; 2 Hr 26,16-19).

Fragmenta beigās autors atgriežas pie kokiem un piemin terebintu (Sīr 24,16a) - lapu koks ar smailām lapām un sarkanām ogām, kas izcēlās ar plašiem un jaukiem zariem. Gudrības salīdzināšana ar kokiem un augiem, un to simboliskā vērtība (Sīr 24,13-17) ļoti saskan ar Dziesmu dziesmu grāmatu, jo vietu nosaukumi (Libāna, Hebrona, Ēn-Gadī, Jērika) ģeogrāfiski aptver Gudrības robežas un tās atbilst Izraela robežām. Dziesmu dziesmā līgava atrodas dārzā, kurš ir bagāts ar dažādiem augiem un ir piepildīts ar vērtīgām smaržām un garšvielām. Pastāv daudz līdzību starp Sīraha dēla grāmatas fragmentu (Sīr 24,13-17) un Dziesmu dziesmu, un tas redzams vietas nosaukumos, koku, augu un smaržvielu nosaukumos. Izvēlētā tauta saņēma no Kunga pavēli apmesties apsolītajā zemē, kur arī Gudrība iesakņojās, auga, pumpuroja, ziedēja un nesa cēlus augļus, ko deva jebkuram. Koki šajā Rakstu vietā atgādina lasītājam par dzīvības koku (Rad 2,9; 3,22). Sīraha dēls vēlas, lai cilvēks sniedzas pēc dzīvības koka jeb Gudrības caur Toru, kas ir Dieva atklāsmes vispilnīgākā izpausme Vecās Derības ticīgajiem.

Iesakņotās Gudrības tēls (Sīr 24,12) ir īpašs un gudrības literatūrā taisnie un muļķie ir iesakņoti zemē un atpazīstami pēc augļiem. Pēc tam, kad Gudrība iesakņojas Sionā, tā uzplaukst dažādos kokos un ziedos, un tiek salīdzināta ar eksotiskām smaržvielām, kuras bija paredzītas lietot Dieva godam, lai veidotu smaržīgas eļļas un vīraku. Šie tēli atgādina Ēdenes dārzu (Rad 2), bet tagad šis dārzs ir Jeruzāleme, kur Gudrība plaukst kā pirmajā dārzā (Rad 2,9; Ez 31,2-9). Dažādu augu krāšņa augšana liecina par Gudrības dzīvīgumu, pārpilnību un nenovērtējamo daili. Izceļošanas grāmatā atrodam eļļu un vīraka pagatavošanas un lietošanas norādījumus (30,22-38), kas saskan ar Sīraha dēla vārdiem. Viņš izmantoja šo Toras mācību, lai rakstītu par Gudrības klātbūtni tautā caur svētnīcu un rituāliem. Izmantojot šos simbolus, kuriem ir cieša saistība ar dievkalpojumiem un priesterisko kalpojumu, Sīraha dēls neraksta abstrakti par gudrību, bet norāda uz konkrētu gudrības lomu tautā un augļu nešanu Izraela reliģiskajās institūcijās. Kulta prakses Sīraha dēlam bija veids kā atminēties un pārdomāt Gudrību un Toru. Visuma Gudrība, kura bija klātesoša radīšanā, savā tautā, Jeruzālemes svētnīcā, rakstītā veidā Torā un atklāsmē ļāva Sīraha dēlam apbrīnot kā Dievs bija jūdiem devis iespēju dzīvot savas dzīves saskaņā ar morālām un rituālām prasībām.

Pašā fragmenta sākumā (Sīr 24,1-2) nav attēlota tik daudz kā debesu vīzija, bet liturģiska pieredze, kas varēja notikt svētnīcā. Protams, ka pirmatnējā Gudrības mājvieta ir debesis (Is 6), tomēr zemes mītnes vieta ir atrodama Izraelī un īpašā veidā jūdaismā Dieva kults bija sakopots Jeruzālemes svētnīcā. Gudrības klātbūtne bija savas tautas vidū. Šī svarīgā un dziļā patiesība ir arī atrodama citviet Rakstos, piemēram, Sakāmvārdu grāmatā (8,6-8). Vārds ir veids kā Dieva gudrībā atklājās un parādās radībā un Likumā. Jaunajā Derībā un īpaši Jāņa Evaņģēlijā Vārds un Gudrība tiek apvienoti un aprakstīti, un pasludināti, ka ir iemiesojušies Jēzū Kristū. Kad piepildījās laiks, mūžīgais Vārds iemājoja cilvēku vidū (Jņ 1,14) un mēs varam Viņu iepazīt kā īsteno cilvēka personu - vienpiedzimušo Dieva Dēlu, kurš joprojām ir klātesošs savas Baznīcas tautas vidū. Apustulis Pāvils Kristu tiešā veidā sauca par Dieva gudrību (1 Kor 1,24.30) un piedēvē Viņam visu, ko jūdu attiecināja uz Gudrību. Gudrība par kuru raksta Sīraha dēls ir kaut kas vārdos grūti izsakāms, dziļš, teoloģisks un personisks, un nevis informatīvs. Sīraha dēls ar gudrību dalās, lai mācītu dzīves pieredzē balstītus padomus. Līdzīgi var iepazīt Iemiesoto Dieva Gudrību - Jēzu Kristu, kurš mums atklājas attiecībās un dialogā, un nevis zināšanās un teorijās, jo Kungs ir skaists un smaržīgs Dzīvības koks, kura augļi dāvā dzīvību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

12.23.2021

Sīr 3,3-7.14-17a, Svētās Ģimenes svētki

Sīr 3,3-7.14-17a

Jēzus Kristus un Jēzus Sīraha dēls,
manuskripts no Nīderlandes 1250 - 1275
26. decembra svētdienā Baznīca svin Svētās Ģimenes svētkus. Šogad šie svētki, kas ikgadu tiek svinēti pirmajā svētdienā pēc Ziemassvētkiem, iekrīt dienā pēc Kristus Piedzimšanas svētkiem. Abas svētku dienas Dieva vārda lasījumos uzmanību vērš uz Svēto Ģimeni, tomēr vienmēr jāatceras, ka Jēzus Kristus persona ir centrālā. Svētās Ģimenes svētkos Baznīca vēlas ticīgajiem parādīt vidi kādā auga Dieva Dēls. Sīraha dēla grāmata (ap 180. G. pirms Kr.) vienā no savām pamācībām aicina pārdomāt godbijību pret tēvu un māti. Vecāku-bērnu attiecībām bija liela loma gudrības literatūrā senajos Tuvajos Austrumos. Cieņa pret vecākiem, līdzīki kā citās reliģijās un kultūrās, ir viens no Izraela ticības pamatprincipiem, jo desmit bauši māca: “Godā savu tēvu un māti” (Izc 20,12; At 5,16). Vecāku nicināšana un ignorēšana tika uzskatīta par nopietnu pārkāpumu vairākās Vecās Derības vietās (Mozus grāmatas, Sakāmvārdos un Malahija grāmatā). Interesanti, ka tikai helēnistiskajā laikmetā, kad dominēja grieķu kultūra, jūdi sāka rakstīt pamācības par desmit baušļu pielietojumu ikdienas dzīvē (Sīraha dēla grāmata, Kumranas tekstā Musar leMevin). Helēnistiskā kultūra centās sakārtot, regulēt un izdalīt dažādas autoritātes, un Dievam (dieviem), valdniekiem un vecākiem bija svarīgākā loma. Jūdi gan uzsvēra vērtību hierarhiju saskaņā ar desmit baušļiem: pirmajā vietā Dievs (Sīr 1,11-30) un otrajā vecāki (Sīr 3,1-16).[1] Daži rabīni pat skaidroja Likumu tā, ka bērni tika pielīdzināti tēva vergiem un pat viņiem bija vara pār dzīvību un nāvi. Sīraha dēls neko pat līdzīgu nerakstīja, bet drīzāk pretēji, jo uzsvēra mīlestību, cieņu un rūpes. 

Patiesa ticība paredz, ka cilvēks bīstas Dieva un viena no šīs ticības obligātajām sekām ir attieksme pret vecākiem. Svarīgi, ka ceturtais bauslis ir pirmais no tiem, kas attiecas uz pienākumiem pret cilvēkiem un vienīgais, kas ietver solījumu: “Godā savu tēvu un māti, lai tavas dienas būtu ilgas tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod” (Izc 20,12). Sīraha dēla grāmatā autors sola, ka ceturtā baušļa ievērošana var dot ilgu mūžu, grēku piedošanu un citas svētības. Bērni, kuri godina savus vecākus (Sīr 3,14), krāj dārgumus, ļauj piedzīvot prieku no saviem bērniem un ilgu mūžu (Sīr 3,4-6). Sīraha dēls uzsvēra, ka tas “Kas pamet nelaimē tēvu - ir kā zaimotājs, kas sanikno māti - Kunga nolādēts” (Sīr 3,16). Slikta attieksme pret novecojušiem vecākiem varēja būt bieža problēma par kuru atklāti vajadzēja runāt, jo jau Mozus grāmatās necieņa pret vecākiem tika nopelta. Sods par necieņu bija paredzēts bargs. (Izc 21,17; At 27,16; Lev 20,9). [2] Vārdos “gandara par grēkiem” parādas izvēlētās tautas izpirkšanas un starpniecības mācības paši sākumu (Sīr 3,3-4), kam būs liela loma vēlākos laikos pestīšanas vēstures laikos. Šāds ģimenes attēls palīdzēja veidot vēlāk savu ģimeni, kurā varēja ieviest ģimenes lomu modeli, kuru varēja pieredzēt bērnībā. Ģimenē jauniešiem mācīja kā veidot attiecības un tika uzsvērts, ka viņu vecāki turpina būt klātesoši kopienas sociālajā un reliģiskajā dzīvē. Savā ziņā tā nebija tik daudz mīlestība, bet drīzāk savstarpējā atkarība. Sīraha dēla grāmatā ir uzsvērta dievišķā, vecāku un sabiedriskā autoritāte pār dēlu. Grāmatā pārdomas ir vērstas pie dēliem, lai viņi saglabātu tēvu tradīciju.[3] Sabiedrības miers un solidaritāte cilvēku starpā bija svarīgas Sīraha dēlam. Viņam rūpēja ikdienas dzīves norises, paredzama un konfortabla dzīve, kurā ģimenes dzīvei bija svarīgākā vieta sabiedrībā, jo ikdienas dzīve nav tik ļoti sabojāta ar pasaules vilinājumiem.

Ko šīs svētdienas fragmentā var lasīt par māti? Māte ir pieminēta trīs reizes (Sīr 3, 4.6.16), bet tēvs divas reizes vairāk (Sīr 3,3.5.6.7.14.16). Sīraha dēls raksta par ikdienas dzīvi un cilvēku attiecībām, un viņa pamācībām ir izglītojošs raksturs, kuras ir vērsts pie jauniešiem, kuri gatavojas pieaugušo dzīvei un attiecībām ar sievietēm. Māte parādās tikai saistībā ar tēvu un vienmēr otrajā vietā. Tēvs ir tas, kas grāmatas mācībā runā (Sīr 3,1.12), bet māte nekad neizsaka vārdu. Autors bija vairāk ieinteresēts tēvā un viņa audzinātāja lomā, bet šajās mātes pārdomās ir klātesoša tikai kopā ar tēvu. Nekas netiek minēts par mātes audzinošo lomu. [4] No 1390 grāmatas pantiem 105 jeb 7% attiecas uz sievietēm. Sieviete tiek parādīta un vērtēta divos pretstatos - laba un slikta sieviete: no vienas puses laba sieva, māte (Sīr 3,1-16), atraitne, meita, un no otras puses slikta sieva, laulības pārkāpējam un prostitūte. Sīraha dēla sievietes uztvere atspoguļo viņa laikmetu, kurā sieviete ir attēlota attiecībās ar vīrieti un laba sieviete tiek slavēta, taču jāuzmanās no sliktas sievietes. [5] Sieviete ir aicināta būt par vīrieša biedreni un māte, kuras cieņa ir ļoti liela un pielīdzināma cieņai pret tēvu. Sīraha dēls skaisti raksta par cieņu pret māti un izmanto retus vārdus: “kas māti godina, ir kā dārgumu krājējs” (Sīr 3,4) un līdzīgā veidā Jaunajā Derībā apustulis Pāvils raksta par labo darbu krāšanu bagātniekiem: “Liec viņiem darīt labu, lai viņi kļūtu bagāti labos darbos, lai ir augstsirdīgi un devīgi, tā sakrājot sev stingru pamatību nākamībai, lai tādejādi dzīvotu īstu dzīvi” (1 Tim 6,18-19). Dievs uzvedību pret vecākiem uzskatīja par mērauklu, kas norādīja uz attiecībām starp sevi un cilvēkiem, un tie, kas necienīja vecākus, necienīja sevi. Tā bija pašiznīcinoša uzvedība, jo cilvēks pats sevi notiesāja Dieva priekšā un atdalīja sevi no dzīvības avota. Kāpēc Baznīca piedāvā Svētās Ģimenes svētkos šo Vecās Derības lasījumu? Šis fragments ļauj izprast Jēzus Kristus vēlmi padod sevi Jāzepam un Marijai, kurš kā Dieva Dēls pakļaujas baušļiem, pieņem derības tautas tradīcijas un dzīvo "īstu dzīvi" (1 Tim 6,19). 

[1] Jeremy Corley, Respect and Care for Parents in Sirach 3:1-1, in: Family and Kinship in the Deuterocanonical and Cognate Literature, Berlin 2013., P. 139.
[2] Friedrich V. Reiterer, The Influence of the Book of Exodus on Ben Sira, in: Intertextual Studies in Ben Sira and Tobit, Washington 2005. P. 102.
[3] Thomas R. Elssner, “The wisdom teaches their sons” (Sir 4:11). And the daughters? - Sons of Ben Sirach, in: Family and Kinship in the Deuterocanonical and Cognate Literature, Berlin 2013., P. 176-177.
[4] Jacques Vermeylen, Occasions when Wisdom replaces the Mother as Educator in Sirach and the Related Literature, in: Family and Kinship in the Deuterocanonical and Cognate Literature, Berlin 2013., P. 203-204.
[5] Jolanta Judyta Pudełko, Od pogardy do idealizacji – obraz kobiety w Księdze Syracha, in: Biblica et Patristica Thoruniensia, Tom 8, Nr 2 (2015), s.68.

br. Jānis Savickis OFMCap

12.18.2021

Mih 5,1-4a , IV adventa svētdiena, C

Mih 5,1-4a

Pravietis Miha,
manuskripts no Rēgensburgas 1465.g.
Ceturtās adventa svētdienas Dieva vārda liturģijas lasījumi pietuvina klausītājus Kunga atnākšanas noslēpumam un uzsver Viņa pazemīgo ierašanos. Pirmais lasījums no pravieša Mihas grāmatas šo pazemību attēlo ar Mesijas dzimšanas vietas atklāšanu: “Bētleme…vismazākā no Jūdas ciltīm” (Mih 5,1). Kad pravietis Miha rakstīja šos vārdus, vēl bija jāpaiet kādiem astoņiem gadsimtiem līdz Kunga piedzimšanai. Pravietis dzīvoja sarežģītā laikā, jo daļu no izvēlētās tautas jeb ziemeļu valsts jau bija iekarojusi Asīrijas lielvalsts, bet neatkarību vēl saglabāja Jūdeja ar savu galvaspilsētu Jeruzālemi. Mazajām Asīrijas kaimiņu valstīm tas bija baiļu un neziņas laiks. Šajā laikā Asīrijas valsts ietekme pieauga un 722. gadā tā iekaroja Samariju, kas bija ziemeļu valsts galvaspilsēta, bet 701. gadā ielenca Jeruzālemi, kas bija visdraudīgākais laiks dienvidu valstij. Pravietis Miha darbojās Jūdas ķēniņu Jotāma, Ahaza un Hiskija valdīšanas laikā (no 750 līdz 687.g. pirms Kr.), bet no praviešiem viņa laika biedri bija Ozeja, Isaja un Amos.

Tajos saspringtajos laikos, kad Asīrijas lielvalsts tīkoja iekarot zemes, bet Jūdejas valstī bija daudz iekšējo problēmu, nevienlīdzības un ārišķības, Dievs sūtīja pravieti Mihu ar vēstījumu tautai. Grāmatas divās vietās pravietis raksta par atbrīvošanu un šīs svētdienas lasījumā netiek pieminēts nākotnes “ķēniņš”, bet gan valdnieks. Šajā pestīšanas vēstures posmā vārdu “svaidītais/mesija” vēl nelietoja, to sāka izmantot tikai pēc Babilonas gūsta beigām. Miha pravietoja par Dāvidam līdzīgu ideālo valdnieku, kura darbībā svarīgāka būs viņa persona, misija, vārdi un darbi, un nevis tituli. Svarīga detaļa Mihas pravietojumā ir tā, ka pestīšana nāks no maza miestiņa: “Bētlemes Efrata” (Mih 5,1), no kura cēlies ķēniņš Dāvids un nevis no galvaspilsētas. Tas norāda, ka jaunais valdnieks nebūs saistīts ar līdzšinējo varas struktūru un savstarpējiem sakariem, kuri bija izveidojušies Jeruzālemē. Kāpēc Bētleme šeit ir ar paplašinātu nosaukumu “Bētlemes Efrata”? Miha vēlas atšķirt Bētlemes iedzīvotājus un norādīt uz Dāvida pēctečiem. Cilšu izdalīšanai bija liela nozīme. Interesanti, ka pravietis Miha pats bija no Morešetas (Mih 1,1), kas atradās netālu no Bētlemes un uz notikumiem valstī skatījās no provinces perspektīvas, nevis kā laika biedrs Isaja - no galvaspilsētas Jeruzālemes skatupunkta.

Šis svētdienas fragmentā Miha pravieto par Kādu, kas nāks kā gans un ieviesīs mieru. Skaisti un tēlaini iepriekš grāmatā viņš apraksta kā šis miera laiks nākotnē iesāksies: “pārkals zobenus lemešos un savu šķēpu galus par vīna dārznieku nažiem” (Mih 4,3). Miha īpaši vēlējās sasaistīt gana tēlu ar mieru un pasludināt, ka šis gans “pats būs miers” (Mih 5,4). Jaunajā Derībā šis motīvs arī parādās, kur Jēzus dāvā savu mieru (Lk 24,36; Jņ 14,27; 20,19; 21,26). Apustulis Pāvils skaidro, ka Kristus nāve ienesa mieru starp Dievu un ticīgajiem, un atjaunoja attiecības starp viņiem (Rom 5,8-11; 2 Kor 5,18-21; Ef 2,14-17; Kol 1,20-22). Jēzus Kristus ievadīs valstību sūtot Svēto Garu par sapulcinātajiem mācekļiem, ganīs savas avis, dāvās viņiem visu nepieciešamo, garīgo barību un sargās viņus (Jn 10, Ebr 13,20; 1 Pēt 5,4). Jēzus Kristus valdīs Dieva spēkā un neizmantos cilvēku manipulācijas un kontrolējošo izdomu.

Mateja Evaņģēlijā lasām par austrumu gudrajiem, kuri ieradās Jeruzālemē meklēt jaundzimušo ķēniņu, bet no Miha grāmatas (5,2) viņi uzzināja precīzu dzimšanas vietu - Bētlemi. Balstoties uz šo norādi un zvaigznes vadību, gudrie devās un patiešām atrada bērnu Jēzu (Mt 2,3-12). Herods izmantoja šo rakstu vietu un devās nogalināt Bētlemes jaundzimušos, lai nepieļautu jauna ķēniņa izaugšanu. Pestīšanas plāns tomēr ir daudz dziļāks un pārsteidzošāks nekā cilvēku plāni un ļaunums. Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu, kā jauno Dāvidu, avju ganu, kurš dos mieru un drošību no ienaidniekiem. Jēzus ir Dieva dāvana visai pasaulei, kura ir ielenkta un nezina kā izglābties.

br. Jānis Savickis OFMCap

12.06.2021

Sof 3, 14-18a, III adventa svētdiena, C

Sof 3, 14-18a

Pravietis Sofonijs ar grāmatu
Trešā adventa svētdiena aicina uz prieku un īpaši skaidri tas atklājas vārda liturģijas lasījumos. Pirmais lasījums no pravieša Sofonija grāmatas (7.gs. pirms Kr.) mudina uz līksmību, jo Kungs ir klātesošs un uzveic ļaunā varu, kas cilvēkos iedveš bailes. Pravieša Sofonija grāmata ved savus lasītājus cauri divām pestīšanas vēstures drāmām: bojāeju un atjaunošanos, un šajā svētdienā lasīsim fragmentu no vārdiem par atjaunošanos. Pravietis Sofonijs pasludināja Kunga dienu un Izraēļa atjaunošanu. Līdzīgi kā par vairākiem mazajiem praviešiem, tā arī par Sofoniju nav atrodamas daudz ziņas. Pašā grāmatas sākumā (Sof 1,1) lasām Sofonija ģenealoģiju, no kuras var secināt, ka viņš visdrīzāk ir cēlies no Dāvida pēctečiem. Sākot savu grāmatu ar cilts koku četrās paaudzēs, pravietis parāda, ka viņš ir uzticīgs Kunga apsolījumiem un pieder savai tautai, pravieto saskaņā ar Dieva gribu. Grāmata kopumā ir visai drūma, bet pašās beigās pravietis iedrošināja tautu “dziedāt”, “gavilēt”, “priecāties” un “līksmoties” par Dieva pestījošo darbu. Viņš ļāva saviem lasītājiem iztēloties Dieva svētību un aicināja priecāties. Šis mudinājums nerodas no pašu cilvēku darbības un nopelniem, bet pateicoties Dieva klātbūtnei. Soda laiki ir beigušie un ienaidnieki aizdzīti, un Dieva mīlošā klātbūtne ir reāla un “aizdzen bailes” (1 Jņ 4,18).

Lai labāk izprastu šo pravietojumu ir jāņem vērā, ka “Kunga diena” jeb šajā fragmentā vienkārši “tā diena” ir ierasts jūdu izteiksmes veids, kas attiecās uz jebkuru svētnīcas kalendāra svētku dienu vai svētku laiku (Pashas svētki, Vasarsvētki u.c., skat. Lev 23). Vārdiem “Kunga diena” bija pozitīva un svinīga pieskaņa, kas saistījās ar sabiedrisko un liturģisko dzīvi. Sofonijs savā grāmatā šo dienu gan neattēlo kā priecīgu, bet kā soda dienu, tomēr grāmatas noslēgumā apstiprina, ka Kungs atjaunos attiecības ar savu tautu un iemājos tās vidū. Pravieša grāmatai cauri vijas liturģiskā nots un Kunga tiesa tiek aprakstīta kā liturģiski svētki (“Kunga diena”). Laiku piepildījumā tautas būs sagatavotas patiesai Dieva pielūgšanai ar “šķīstām lūpām” (Sof 3,9). Šķīsta/tīra/patiesa/skaista valoda ir liturģijas valoda, kura jau divus tūkstošus gadus izskan visos pasaules nostūros. Pazemīgie tiks glābti un sapulcināti pielūgsmes vietā (Sof 3,11-12) un svētkiem (Sof 3,17). Sofonija eshatoloģiskā cerība lūkojas tuvības atjaunošanā starp Dievu un Viņa tautu pateicoties liturģiskām svinībām atbilstošā vietā (Siona, Jeruzāleme) un pateicoties pārbaudījumiem, kas atjaunotu un nostiprinātu vienotību ticīgo starpā. Šāds skatījums uz īstenību atgādina debesu liturģiju, kas atklājas arī ticīgajiem, kas vēl dzīvo miesā.

Šajā svētdienā pravietis raksta par to, ka Kungs būs tautas “vidū” (Sof 3,15.17) un šie vārdi pasludina kristiešiem iemiesošanās noslēpumu. Kristīgajā tradīcijā Baznīca un arī Marija tiek identificēta kā Sionas meita un šo domu ļoti skaidri izsaka Katehisms apcerot lūgšanu “Esi sveicināta”: “Marija ir pilna žēlastības, jo Kungs ir ar viņu. Žēlastība, kuru viņa saņēmusi pārpilnībā, ir Tā klātbūtne, kurš ir ikvienas žēlastības avots. "Priecājies [..], Jeruzalemes Meita! [..] Kungs [..] ir Tavā vidū." (Sof 3, 14.17) Marija, kurā iemājo pats Kungs, ir Sionas Meita, Derības šķirsts, vieta, kur mājo Kunga godība: viņa ir "Dieva mājoklis pie cilvēkiem" ( Atkl 21, 3). "Žēlastības pilnā" sevi pilnīgi veltī Tam, kurš nāk iemājot viņā un kuru viņa dos pasaulei.” (Katoliskās Baznīcas Katehisms 2676). Baznīca ir Sionas meita, kas nodrošina Kunga klātbūtni savas tauta vidū.

Pozitīvais Sofonija grāmatas nobeigums iezīmē patiesību, ka Kunga dienā Dievs svētīs Jeruzālemi un tautas. Dievs sapulcinās izkliedētos un novietos tos sev līdzās kā Izraēla Ķēniņš (Sof 3,15). Pestīšana būs tik iespaidīga, ka pats Dievs pievienosies šim priekam (Sof 3,17). Ja pravieša Isaja grāmatā mesiāniskā persona ir parādīta kā kāds īpašs tēls, tad Sofonijs neizdala nevienu personu kā tikai Dievu, derības Kungu. Viņš ir Ķēniņš un valdnieks, kurš uzturēsies tautas vidū. Kā Dievs var tā iemājot cilvēku vidū? Ja skatās no Vecās Derības perspektīvas, šie vārdi tādā veidā nav piepildījušies.  Šis nobeiguma skaistais atjaunošanas tēls ienes saskaņu un mieru, jo ir skaidrs, kas valdīs un tas ir Dievs, kurš pakļaus visus naidniekus. Nebūs vairs iemeslu baiļoties, jo izbeigsies visas apspiedēju viltības. Dieva mīlestība ir pārsteidzoša un liela, jo Viņš vēlas būt kopā ar savu tautu. Dieva Dēls, Jēzus Kristus nāca pasaulē, dzīvoja līdzās cilvēkiem, tika nogalināt un augšāmcēlās. Apustulis Jānis šo priecīgo patiesību ir izteicis visdziļākajā veidā rakstot par Jēzu Kristu kā Vārdu, kurš iemājo mūsu vidū un ir Dievs. Kristiešu prieks nebeidzas ar Jēzus Kristus personu, bet turpinās un palielinās iepazīstot Svētā Gara personu, kurš tiek sūtīts mūsu vidū un sirdīs, lai atdzīvinātu mūsu ticību Jēzum Kristum. Kungs valda un ir mūsu vidū tikai tad, kad Svētais Gars iemājo savā tautā.

br. Jānis Savickis OFMCap

12.01.2021

Bar 5, 1-9, II adventa svētdiena, C

Bar 5, 1-9

Pravietis Baruhs ar vīstokli
Otrā adventa svētdienā Dieva vārda liturģijā uzsvars tiek likts uz Dieva pestījošo iniciatīvu un pestīšanas vēsturi, kura piepildījās Jēzus Kristus personā. Pirmais lasījums ir no pravieša Baruha grāmatas, kura satur cerības un pestīšanas pilnu vēstījumu. Dievs ļoti rūpējas par savu tautu un ļoti empātiski to uzlūko un pavada ceļā. Pravietis raksta, ka “pēc Dieva pavēles meži un visi smaržīgie koki dod Izraēlim ēnu” (Bar 5,8) un tādā veidā tauta tiks atvēsināta un baudīs ceļu uz Jeruzālemi no Babilonas gūsta. Ēnas tēlainais lietojums Vecajā Derībā ir ļoti izplatīts un norāda ne tikai uz vēsumu, kurš ir veldzējošs tuksnešainā vidē, bet īpaši uz Dievu, kurš kā ēna ir pār savu tautu un to sargā. Šīs svētdienas lasījums atrodas Baruha grāmatas noslēdzošajā daļā un ir priecīgu emocīju piepildīts teksts, kas uzsver pāriešanu no skumjām uz priecīgo godības laiku.

Pravietis sludina, ka Jeruzāleme tiks atjaunota uz mūžiem un saņems no Dieva jaunu vārdu: “Taisnības miers un dievbijības gods” (Bar 5,4). Šis jaunais vārds izsaka tādu kā jaunās īstenības programmu, kas darbosies mūžīgi. Šādu drošticamību var dāvāt un nodrošināt vienīgi Dievs, kurš pats ir mūžīgs. Šajā fragmentā pravietis sešas reizes lieto vārdu gods/godība/slava, kas izsaka spēcīgu, iedarbīgu un spožu Dieva klātbūtni. Šāda Dieva gaismas atpazīšana un ieraudzīšana Dieva tautā var atvērt arī neticīgo acis un vēlmi atdzīt Dieva darbību ticīgo vidū. Daļēji pravietojums piepildījās, kad pēc Babilonas valsts krišanas, persiešu valdnieks Kīrs atļāva jūdiem atgriezties tēvzemē un atjaunot svētnīcu, tomēr arī šis miers nebija ilgs, jo nāca grieķu un vēlāk romiešu valdīšana. Vai ar zobenu un politisko izveicību var nodibināt patiesu mieru? Uz šo jautājumu Dievs atbildēja sūtot savai tautai Jāni Kristītaju, kurš sludināja grēku nožēlas kristību un aicināja sagatavot Kunga ceļus.

Jeruzālemes pilsēta tiek personalizēta kā māte (Bar 4,5-5,9), kura ir pazaudējusi savus bērnus dēļ viņu grēkiem. Svētā pilsēta šeit nav attēlota tikai kā māte, bet arī kā atraitne, šķīsta sieviete un aizbilde. Atraitnes tēlam, kura ir zaudējusi savus bērnus, uz lasītāju jāatstāj spēcīgs emocionāls iespaids, jo mātes saite ar bērniem ir spēcīgākā saite kāda pastāv starp cilvēkiem (Is 49,15). Pilsētas simbolika ir mātišķa, jo tā ir kā sieviete, kas sevī lolo savus iemītniekus kā bērnus.* Svētajos Rakstos arī var sastapt Dieva mātišķās īpašības: “Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu” (Is 49,15). Jeruzāleme nav grēkojošās tautas iemiesojums vai simbols un tā paliek šķīsta, bet arī kā atraitne. To varētu raksturot kā pilsētas misticismu, bet Jaunajā Derībā līdzīgo lomu ticīgajiem pilda Baznīca. Apustulis Pāvils vēstulē Galatiešiem rakstīja: “Turpretī Jeruzaleme, kas augšā, ir brīva; tā ir mūsu māte” (4,26). Pravietis apraksta priecīgu un triumfālu tautas atgriešanos pilsētā, bet patiesa atgriešanās saistās ar eshatoloģisku nākotni. Dievs pats pagodinās Jeruzālemi un sasauks savus bērnus atpakaļ, jo pēdējais solis pestīšanas plānā ir ticīgās tautas dzīve Dieva klātbūtnē.

Jeruzāleme nomainīs sēru un ciešanu drēbes, lai ietērptos godības un taisnības tērpā. Šī simboliskā aina norāda uz tumšās pagātnes pamešanu un jaunas dzīves sākumu Dieva vadībā. Jeruzāleme tika izglābta un tagad tā jau ir cita pilsēta, jo pieņēma Dieva godību, kas savu pestīšanu dāvās uz mūžiem. Drēbju nomaiņai seko vārda maiņa. Ja senatnē cilvēks radikāli pārmainījās, tad arī viņš bieži ieguva jaunu vārdu. Vārda maiņa iezīmē arī aicinājuma maiņu. Piemēram, Abrahams, Jēkabs, Jāzeps vai Daniels saņēma jaunus vārdus un līdzīgi tas notika ar Jeruzālemi, bet pilsēta saņēma divdaļīgu vārdu: “Taisnības miers un dievbijības gods” (Bar 5,4). Baruha grāmata apraksta tautas emocionālo pārveidošanos no skumjām par Dieva sodu uz Dieva dāvāto atjaunošanos. Grāmata noslēdzas ar emocionālu sakāpinājumu (Bar 4,5-5,9), kurā Jeruzālemes atjaunošanās tiek attēlota kā ilgi pazudušo bērnu atgriešanos savā mātes pilsētā. Pāreja no bēdām uz prieku ir arī lielākais notikums Jaunajā Derībā, kur Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpums pavada pāreja no bēdām uz prieku, un šis pats modelis ir jāatklāj katrā ticīgā cilvēka pieredzē. Atgriešanās no Babilonas gūsta bija iespaidīga, bet atjaunošana kādu gaidīja cilvēki nebija tik ilglaicīga un dziļa, jo šiem pravietojumiem bija jāpiepildās daudz pārsteidzošākajā veidā. Patiesu godību Izraēlis sastapa Jēzus Kristus nākšanā, bet šai godībai nebija pasaulīga spožuma, bet godība, kas bija jāsaskata Viņā dzīvē, nāvē un augšāmcelšanā. Jēzus Kristus ir ceļš pa kuru cilvēks var nākt pie Dieva kā starp mežu un visiem smaržīgiem kokiem, kas dod “ēnu” (Bar 5,8).

*Nuria Calduch-Benages, Jerusalem as Widow (Baruch 4:5–5:9), Biblical Figures in Deuterocanonical and Cognate Literature, Berlin: Walter de Gruyter, 2009, 147-164.

br. Jānis Savickis OFMCap

11.25.2021

Jer 33, 14-16, I adventa svētdiena, C

Jer 33, 14-16

Adventa laikā Svētie Raksti mūsu prātus, garu un iztēli pavada no Ēdenes dārza (Radīšanas grāmata) līdz jaunajai Jeruzālemei (Atklāsmes grāmata) un tādā veidā atgādina par pirmajām un pēdējām lietām. Adventa laika svētdienās būtiski ir pirmie lasījumi no Vecās Derības, jo līdzīgi kā mēs gaidām Jēzus Kristus Piedzimšanas un Epifānijas svētkus, tā visa Vecā Derība gaidīja Dieva apsolījumu piepildīšanos. Varam uztvert visu Veco Derību kā Adventa laiku. Ik gadus Adventa pirmā svētdiena atgādina par negaidītu un godpilnu Cilvēka Dēla parādīšanos. Šāda neparedzamība liek mums būt modriem un sagatavotiem, lai mūs nepārsteigtu Kunga ierašanās ar kuru mēs veidojam katru dienu attiecības un kura solījumu piepildīšanos mēs gaidām. Skaidrs ir tas, ka pat, ja mūsu attiecības ar Kungu var būt paviršas un fragmentāras, tās tiks atjaunotas un pilnveidotas pastarā dienā.

Šajā svētdienā Baznīca pirmajā lasījumā piedāvā pravieša Jeremija grāmatas fragmentu par jaunas labākas nākotnes solījumu, kurā tauta atgriezīsies no trimdas un atjaunosies. Jeremija grāmatas 33. nodaļa ir veltīta tautas atjaunošanas solījumam. Viena no Babilonas trimdas sekām bija Dāvida karaliskās dinastijas beigas, kura līdz sakāvei valdīja gandrīz četrsimt gadus. Dāvida pilsēta - Jeruzāleme un Svētnīca bija nopostīta. Atlikušie Dāvida pēcteči tika izkaisīti trimdā. Likās, ka Dieva solījumus var aizmirst. Tomēr pravietis Jeremijs šādā pesimistiskā situācijā uzstāja, ka nākotnē valdīs ķēniņam Dāvidam līdzīga persona, kas atjaunos Jeruzālemi un kuram būs centrālā lomā atjaunotajā Dieva kultā. Jeremija šajā vietā atkārto solījumu, kas grāmatā jau izskanēja (Jer 23,5-6), bet arī citviet Rakstos Dievs solīja Dāvida valdīšanas atjaunošanos un visi šie teksti atsaucas uz Dieva solījumu Dāvidam: “es ņemšu tevi no ganībām…, lai tu būtu valdnieks manai tautai” (2 Sam 7,8). Dievs apliecināja, ka Dāvida pēcteči jeb dinastija veido Izraēla apsolījumos centrālo lomu. Vēsturiski gan Dāvida dinastija netika atjaunota, taču pravieši un tauta gaidīja svaidīto - mesiju, kurs atpestīt tautu.

Cerība, ka Kāds sapulcinās visu Izraēli bija ļoti priecīga. Īpaši tas attiecās uz to, ka Viņš ”darīs uz zemes tiesu un taisnību” (Jer 33,15), jo tā tika izprasta Dāvida valdīšana Labi to raksturo Sābas ķēniņienes reakcija uz Dāvida dēla Sālamana valdīšanu: “Slavēts lai Kungs, tavs Dievs, kam labs prāts uz tevi, kas iecēlis tevi Izsraēla tronī, jo Kungs Israelu mīl mūžīgi, - viņš tevi iecēlis spriest tiesu pēc taisnības” (1 Ķēn 10,9). Ja Bībeles vārdus “tiesa un taisnība” izsakām mūsdienu valodā, tad varētu runāt par sociālo taisnīgumu, kur rūpējas par taisnīgu sociālo un ekonomisku apstākļu uzlabošanu visiem sabiedrības locekļiem. Cilvēkiem tas bija tik svarīgi un mierinoši dzirdēt, ka nāks ķēniņš, kurš būs taisnīgs, jo tas ļaus pieredzēt sabiedrībā pestīšanu, dziedināšanu un mieru.

Tautas atjaunošanās notiks saskaņā ar senajiem apsolījumiem un parādīs, ka tie, kas saka, ka Kungs “atmeta” savu tautu (Jer 33,24) - domā maldīgi. Solījums, ka tiks iedibināta mūžīga valstība ir zināmā pretrunā ar iepriekš izteiktiem grāmatā vārdiem, ka ierastā un sagaidāmā kārtība var tikt izjaukta (Jer 7,1-15). Var rasties jautājums, ko atjaunos, ja vecā kārtība ir nedroša? Kunga solījums ir iespējams tikai Jaunajā Derībā. Jeruzālemei tiks dots jauns vārds “Kungs mūsu taisnība!” (Jer 33,16) un tādā veidā iemiesos sevī arī jaunu drošību. Cilvēku taisnība nespēj iedibināt patiesu taisnību un to var tikai Dievs. Tāpēc arī Jeruzāleme iegūs jaunu vārdu. Visu Bībeli var ievietot starp divām paradīzēm: zaudēto un laiku beigās gaidāmo. Kāpēc laiku beigās mēs gaidām tieši pilsētu? Pirmkārt, tā būs jaunā Jeruzāleme. Jeruzāleme Vecās Derības ļaudīm spēcīgi saistījās ar dziļu ilgu piepildīšanos, cerība pēc tēvijas un mājām, patvēruma un skaistuma iemiesošanos. Pilsētas tēls arī atgādina par Bābeli, kas bija grēka un šķelšanās vieta (Rad 11,1-9). Jaunā Jeruzāleme nebūs netaisna, vardarbīga un neapspiedīs vājos, bet tā nāks no Dieva.

Pravietis raksta par “Dāvida atvasi” (Jer 33,15) un šie vārdi sasaucas ar pravieša Isaja teikto par dzinumu no Isaja celma un “atvase kuplos no viņa saknēm” (Is 11,1), kas attēlo taisnīgo Dāvida pēcteci kā zaru. Dāvidam tika solīta mūžīga dinastija (2 Sam 7) un derība (2 Sam 23,5), un tagad tā kārtējo reizi tiek apstiprināta. Adventa laikā var pārdomāt spriedzi starp to, kas ir un to, kam jānāk/kā jābūt. Pravietis Jeremijs uzrunāja tautu, kura vēl pieredzēja zaudējuma traģēdiju un dzīves veida maiņu. Viņi zaudēja agrāko drošības sajūtu par nākotni un pamazām iedzīvojās jaunajā mītnes zemē. Viņi nezināja vai atgriezīsies un radās jautājums, kur ir Dievs visā šajā situācijā? Kas ar tautu notika, ka tā nonāca tādā situācijā un kas notiks nākotnē? Pravietis Jeremijs atbildēja uz šiem jautājumiem parādot jaunu un drošu nākotni. Adventa laikā mēs šo drošo nākotni gaidām Jēzus Kristus atnākšanā, kurā Viņš ienāk katra cilvēka spriedzē un drāmā, lai vestu atpirkto tautu uz jauno Jeruzālemi.

br. Jānis Savickis OFMCap

11.19.2021

Dn 7,13-14, svētdiena XXXIV, B - Kristus, visas pasaules Karaļa svētki

Dn 7,13-14

Liturģiskā gada noslēdzošajā svētdienā Baznīcā svinam Mūsu Kunga Jēzus Kristus Vispasaules Karaļa svētkus un Dieva vārds mēģina skaidrot šo patiesību. Pirmais lasījums no Daniela grāmatas ieved lasītāju neparastu redzējumu pasaulē. Daniela grāmata uz Vecās Derības fona ir viena no savdabīgākajām un grūtākajām grāmatām. Iepriekšējā svētdienā arī lasījām fragmentu no šīs grāmatas, kurā lasītājs iepazinās par nākotnes notikumiem. Abu svētdienu lasījumi ir ņemti no Daniela grāmatas nodaļām (7-12 nod.), kurā ir daudz nākotnes vīziju un šīs nodaļas ir izteiktākais Vecās Derības apokaliptiskās literatūras piemērs. Ja vēl grāmatas pirmajā daļā (1-6.nod.) ir stāsti par gudrā Daniela varoņdarbiem, tad šajā grāmatas daļā ir aprakstīti neparasti nākotnes redzējumi. Autors ļoti neierastā veidā raksta par savu ticību. Apokaliptiskā literatūra ir apspiestas sabiedrības vai arī grupas sabiedrībā gara veikums.

Šādas literatūras autori centās plašā mērogā skaidrot ļaunos notikumus un no rūgtās pieredzes dūmakas sauca pēc pestīšanas. Cerības piepildīšanās ir sagaidāma tālā nākotnē. Svarīgs šādu tekstu uzdevums ir mierināt apspiestos. Kāda ir atšķirība starp pravietisko un eshatoloģisko literatūru? Pravietis apbēdina nomocītos, jo nesaudzē cilvēkus ar patiesības vārdiem, bet redzētājs (Daniels) mierina nomocītos. Daudzi ir uzlūkojuši Danielu kā pesimistu, jo no tiesas sprieduma nevarēs izbēgt, tomēr ticīgajiem lasītājiem viss bija tieši otrādāk, jo Dievs ieradīsies, lai atbrīvotu. Tas varbūt vēl ir tālā nākotnē, tomēr tas ir droši kā diena, ka tas notiks. 

Iepriekš tekstā Daniels vīzijā redzēja zvērus, bet šajā parādībā viņš redzēja noslēpumainu “itin kā cilvēka dēlu” (Dan 7,13), kurš saņems valdīšanu pār visu zemi un visi viņam kalpos. Cilvēka dēla valdīšanu nodrošina vairāki elementi: Dievs, kas dod varu, var to atņemt valdniekiem un dod kam vēlas. Kā valdnieks Nēbūkadnecers bija saņēmis valdīšanu (Dan 4,19), valsti (Dan 4,23) un slavu (Dan 4,27), tā līdzīgi Dievs dod Cilvēka dēlam “varu, valstību un godu” (Dan 7,14). Šis jaunās valstības mūžīgo raksturu nodrošina trīskāršs apliecinājums, ka tā būs “mūžīga”, “nebeigsies” un “nav iznīdējama” (Dan 7,14). Frāze “cilvēka dēls” nozīmē “cilvēciska būtne”, bet šeit tekstā frāze ir salīdzinošs “itin kā”, kas ļauj šos vārdus skaidrot daudz plašāk. Cilvēka dēls kā ideāla persona atrodas pretstatā ar zvēriem un pilda Dieva gribu, un palīdz iedibināt Dieva valstību. Viņš ir pretstats visiem nezvēriem, kuri savas valstis pārvalda netaisni un vajā nevainīgos. Grāmatas autors vēlas parādīt, ka vecajām varām, kas nākušas no lejas, Dievs nostādina pretī cilvēku no augšienes. Šāds pretstats rada spriedzi, jo cilvēka dēlam nav "milzīgi dzelzs ilkņi" (Dan 7,7), lai pazemotu vājākos, bet viņš tā pat gūst uzvaru.  

Ikviens, kas lasa šis rindas uzdod jautājumu, kas ir šis “itin kā cilvēka dēls”? Senatnē šajā tēlā redzēja nākotnes ķēniņu un atbrīvotāju - mesiju, vai Visaugstā svētos, vai arī erceņģeli Miķeli. Pravietis Daniels skatījās pāri persiešu, grieķu un romiešu valdīšanai un lūkojas laikā, kad Dievs iesaistīsies vēsturē un izbeigs visas apspiešanas. Jaunajā Derībā Daniela grāmatu izprata kā pravietojumu par Jēzus otrreizējo atnākšanu un šo domu apstiprināja Jāņa Atklāsmes grāmata. Vecajai Derībai bija lielākā nozīme pirmbaznīcā, lai izprastu un skaidrotu Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Piemēram, 110. psalms deva tēlus, lai raksturotu Jēzus paaugstināšanu pie Dieva labās rokas un valdīšanu pār nāves spēkiem (Mk 12,35-37; Apd 2,34; Ebr 7,17.21). 89. psalms skaidroja Jēzus pazemošu (Lk 1,51; Apd 2,30), bet 22. psalms taisnīgā ciešanas (Mk 15,34). 2. psalms un 2 Samuela grāmatas 7. nodaļa iedvesmoja pārdomas par Jēzus mesiānisko ķēnišķību (Apd 13,33; Ebr 1,5), bet šīs svētdienas Daniela grāmatas 7. nodaļā deva valodu, lai aprakstītu eshatoloģiskās valstības cerības piepildīšanos (Mk 13,26; 14,62). 

Jēzus atnākšanu nozīmēja pasaules atbrīvošanu no ļaunuma un cilvēku glābšanu no apspiedējiem. Jēzus, Dieva Dēls ienāca pasaulē, kurā netrūka un joprojām ir daudzi "zvēri", kas parazitē uz vājākajiem, bet Viņš neuzveic tos ar varu, bet nostājas pretī brutalitātei, gāja starp "zvēriem", bet nekļuva viņiem līdzīgs un nepārņem viņu uzvedības modeli. Šie "zvēri" Viņam uzbruka un nonāvēja, bet izrādījās, ka tas nenesa viņiem uzvaru, jo Dieva Dēls uzvarēja pateicoties uzticībai Tēvam un atklāja visiem kāds ir Dieva iecerētais cilvēks - tas nav "zvērs", bet brīva un baiļu nenospiesta persona. Kungs Jēzus ir valdnieks, kurš ir brīvs no vēlmes kontrolēt un dominēt pār citiem. Jēzus Kristus ar savu krusta nāvi apliecināja, ka Viņš nedomā šīs pasaules varas kategorijās un aicina savam piemēram sekot visus ticīgos. Cilvēka ideāls, kuru piedāvā Jēzus ir tāds, kurš nevienu nevēlas padarīt vergu, bet gan par Dieva bērnu.

br. Jānis Savickis OFMCap

11.10.2021

Dan 12, 1-3, svētdiena XXXIII, B

Dan 12, 1-3

Antions IV Epifāns apgāna altāri
Jeruzālmes svētnīcā,
manuskripts no Nīderlandes, 1465.g.
14. novembra svētdienā Dieva vārdā iepazīstam Cilvēka Dēlu, kurš vēsta par vecās un egoistiskās pasaules norietu un jaunās pasaules sākumu, kurā tuvība ar Dievu būs visa centrā. Mēs dzīvojam laikā, kurā gatavojamies Kunga atnākšanai, kad piedzīvosim pilnīgu atjaunošanos. Pirmais lasījums no priekšpēdējās liturģiskā gada svētdienas ir ņemts no pravieša Daniela grāmatas, kurš iepazīstina ar vienīgo vietu Vecajā Derībā, kur tiešā, izteiktā un viennozīmīgā veidā tiek pavēstīta ticība individuālai augšāmcelšanai (Dan 12,2). Vecajā Derībā ir vietas, kur svētie autori raksta par augšāmcelšanos un atjaunošanos (piem., Os 6,1-2; Is 26,19; Ez 37,1-14), bet viņi rakstīja par Izraēla tautas atjaunošanos pēc dažādām lielām nelaimēm un posta. Tā bija tēlaina valoda, kurā kristieši redzēja arī vēsti par augšāmcelšanos, bet ja mēs paliekam Vecās Derības pasaulē, šī vieta ir īpaša. Šī ir arī vienīgā vieta Vecajā Derībā, kur parādās vārdi “mūžīgā dzīvē” (Dan 12,2). Augšāmcelšanās nepieder pie Vecās Derības svarīgākajām tēmām, bet drīzāk maz apcerēta patiesība, kas šīs svētdienas fragmentā tiek ļoti skaidri izteikta vārdos. Jāuzsver, ka šī ticība neradās tukšā vietā, bet tā ilgi auga un attīstījās Izraēla vēsturiskajā pieredzē, kur tauta piedzīvoja atbrīvošanās žēlastības. Doma, ka Dieva glābjošā uzticība arī ir aktuāla pēc nāves bija priecīga un cerības pilna.

Daniela grāmata drosmīgi aicina cerēt uz Dievu, kurš nav vadāms un pieradināms, un arī ir neatkarīgs savos lēmumos no zemes notikumiem. Daniela grāmatas fragments, kuru piedāvā liturģija ir eshatoloģisks pravietojums un apkopo sevī veselu trīs grāmatas nodaļu (10-12) vēstu par debesīm un Dieva darbību pasaulē, kura galīgā piepildīšanās īstenosies caur cilvēku individuālu augšāmcelšanos un tiesu, un pēc tam paaugstinās tos, kuri bija uzticīgi Dievam vajāšanu laikā (Dan 11,33-36). Šīs svētdienas fragmentu veido četras domas: Mihaēla uzvara, tautas pestīšana, augšāmcelšanās un taisnīgo paaugstināšana. Kāds bija iemesls šī pravietojama tapšanai? Imperators Antiohs IV Epifāns nopostīja Jeruzālemes svētnīcu un vajāja ticīgos, un šos notikumus jūdi uztvēra kā ļaunuma uzvaru. Eņģelis Mihaēls iestāsies par tautu un Dieva gribas vadīts nostāsies labo spēku pusē un izglābs Izraēli. Augšāmcelšanās būs šos notikumu atrisinājums un taisnīgie baudīs debesu godību. Interesanti, ka grāmatā nekas netiek pateikt par nākamā laika raksturu, vien pravietojums par augšāmcelšanos. Nav norādīta ne vieta, vai tās būs debesis vai zeme.

Daniela grāmata tika sarakstīta 2. gadsimtā pirms Kristus, lai stiprinātu jūdus vajāšanu laikā, kad Antiohs IV Epifans valdīja pār Izraela zemi (175-163. G. pirms Kr.). Imperators Antiohs dedzīgi helenizēja savu valsti un necienīja jūdu atšķirību. Viņš aizliedza jūdu likumu, paredzēja nāves sodu par apgraizīšanos un sabata ievērošanu, un ievietoja Zeva statuju Jeruzālemes svētnīcā, lai jūdi sāktu identificēt savu tēvu Dievu ar Zevu. 167. gada 6. decembrī Jeruzālemes svētnīca tika veltīta Olimpa dievam Zevam. Visi šie notikumi izsauca lielu sašutumu tautā. Jāsaka, ka bija arī tādi, kas piekrita šādai politikai, jo sen jau bija atsvešinājušies no senču ticības. Šajā laikā izveidojās arī jūdu politiski-reliģiska kustība, kas cīnījās par brīvību. Viena daļa izvēlējās nāvi vai moceklību nekā nodot savu ticību, bet cita daļa bruņotu pretošanos, kas aprakstīta Makabeja grāmatās. Brīvību viņi izcīnīja 163. gadā pirms Kristus. Daniela grāmatas vairākas nodaļās (7-12) tika sarakstītas Antioha vajāšanu laikā, kurās attēlota pārliecība, ka Dievs iesaistīsies vēstures gaitā un izglābs taisnīgos no pagānu ķēniņa rokām. Tas bija traumatiskas notikums tautas dzīve, bet arī tāds laiks iezīmēja cerību, kuru nevarēja atņemt - cerība uz augšāmcelšanos. Antioha neiecietīgā politika, Jeruzālemes svētnīcas upuru apgānīšana un plaši slaktiņi tika uztverti par ļaunāko vajāšanu laiku Dieva tautas vēsturē (1 Mak 1,20-62; 2 Mak 5).

Nevienā citā tekstā nav rakstīts tik tieši un nepārprotami par taisnīgo un grēcinieku augšāmcelšanos, un sekojošo tiesu pār visiem. Ja Isaja grāmatā "Jūdas uzvaras dziesmā" augšāmcelšanās ir attēlota priecīgos toņos tautas atjaunošanās (26,19), tad Daniela grāmatā tiek pārdomāts gan prieks, gan arī tiesa. Vai arī ja salīdzina Ezehiēla grāmatā aprakstītos izkaltušos kaulus, kas atgūs miesu un atdzīvosies (Ez 37), tad Danielā grāmatā augšāmcelšanās nav metaforiska Izraēla atdzimšana, bet individuāla augšāmcelšanās tiesai. Pirmajā Makabiešu grāmatā viens no brāļiem pirms moceklīgās nāves teica: “Tiem, kas mirst no cilvēku rokām, ir sagaidāma cerība tikt augšāmceltiem no Dieva” (1 Mak 7,14). Balstoties uz savu ticību Dievam Radītājam, kurš rada “no nekā” (1 Mak 7,28) un jūdi nonāca līdz ticībai Dieva tiesai, mūžīgās dzīves solījumam tiem, kas mirst Kunga vārdā.

Šajā laika posmā jūdi padziļināja augšāmcelšanās jēdzienu un attīstījās mācība par to. Jaunajā Derībā var lasīt, ka vēl bija strīdi starp dažādiem jūdu grupējumiem un nesaskaņas starp farizejiem un saduķeriem par to, lai vispār būs augšāmcelšanās (Mk 12,18; Apd 23,8). Daniela grāmata mēģināja vērst cilvēku uzmanību uz to, ka Dievs ir vēstures Kungs arī brīžos, kad cilvēki pieredz grūtības un Dieva palīdzība viņiem īpaši ir vajadzīga. Situācijā, kad daudzi mirst nevarēja arī palikt neatbildēts jautājums par tiem, kas mirst dēļ savas ticības. Ja grieķiem un romiešiem bija sastopama ticība, ka mirušie kļūst par zvaigznēm, tad jūdi šo tēlu izmanot kā līdzību, lai apliecinātu Izraēla tautas iepriekšējo pieredzi, ka Dievs glābj un atjauno, un līdzīgi Viņš rīkosies ar mirušajiem: "Tad gudrie mirdzēs kā spožais debesjums" (Dan 12,3). Šī ticība nebija ne fantāzijas vai spekulācijas, bet izrietēja no Dieva pieredzes tautas vēsturē, kad Dievs glāba tautu krīzes brīžos. Jēzus Kristus augšāmcelšanās šai ticībai iedeva daudz dziļāku jēgu un pieredzi. Augšāmcelšanās sludināšana starp pirmajiem kristiešiem saistījās ar pasaules beigu un vienlaicīgi pasaules sākuma pasludināšanu, kas reāli varēja arī īstenoties cilvēka dzīvē kristību sakramentā un cerībā uz mūžīgo dzīvi vienotībā ar Kungu.

br. Jānis Savickis OFMCap

11.04.2021

1 Ķēn 17, 10-16, svētdiena XXXII, B

1 Ķēn 17, 10-16

7. novembra svētdienā Dieva vārda liturģija attēlo divas atraitnes - viena no Vecās Derības un otra no Jaunās Derības - un abas apvieno līdzīga stāja: ticība, paļāvība un sevis veltīšana Dievam. Šīs svētdienas vārda liturģijā lasīsim par vienu no spilgtākajiem Vecās Derības praviešiem, Eliju, kurš ar savu dzīvi uzrunāja ne tikai Vecās Derības ļaudis, bet arī Jaunajā Derībā ir atrodams kā iedvesmojoša persona. Savas pravietiskās darbības laikā Elija sastapās ar dažādām personām un situācijām, un viena no interesantākajām ir viņa tikšanās ar atraitni no Seraptas. Uz šo Pirmās Ķēniņa grāmatas vietu arī atsaucas Jēzus (Lk 4, 24-26).

Iepriekš grāmatā varam lasīt, ka pravietis Elija bēga no ķēniņa Ahāba un paslēpās tuksnesī, kur trūka pārtikas. Bēgot no nāves viņš devās uz pagānu zemi, kādus 200 kilometrus uz ziemeļiem, uz Seraptu, kas atradās netālu no Sidonas, vietas, kur valdīja Baala kults. Tuksnesī Dievs brīnumainā veidā - līdzīgi kā Izraēli ceļā no Ēģiptes nebrīves - baroja pravieti. Kāds bija iemesla Elija bēgšanai no ķēniņa Ahāba? Ahābs apprecējās ar Īzebeli, Sidonas ķēniņa meitu, kur pielūdza Baalu, dievu, kurš saistījās ar ietekmi uz laikapstākļiem. Izraēla ķēniņš Ahābs bija kļuvis neuzticīgs Dievam un Kungs sūtīja pravieti Eliju pie ķēniņa, ka zemē nelīs lietus (1 Ķēn 17,1). Pēc šiem nepatīkamajiem vārdiem Dievs lika Elijam paslēpties no ķēniņa.

Šīs svētdienas lasījumā mēs iepazīstamies kā kāda atraitne baroja Eliju. Pravieša un atraitnes tikšanās brīdis ir zīmīgs. Vientuļa atraitne atradās ārpus pilsētas vārtiem un lasīja žagarus. Sieviete ir viena un nav neviena, kas viņai palīdzētu. Viņa dzīvoja lielā nabadzībā un bija samierinājusies ar gaidāmo nāvi. Atraitne dzīvoja Baala teritorijā, kurš kā dievs valdīja pār lietu un pateicoties nokrišņiem varēja augt graudi, kas uzturēja dzīvību. Ja Baals ir dievs, tad nebūtu labi viņu apvainot pievēršoties Izraēla Dievam. Sieviete minstinājās, jo pieņemot Eliju, viņai arī bijā jāpieņem cits Dievs. Tieši tāpēc arī Elija viņu iedrošināja un skaidri teica, ko viņai darīt. Glābiņš viņai nenāca no Baala, bet svešzemju pravieša un Jahves. Interesanti, ka Dievs sūtīja Eliju uz zemi no kurienes bija cēlusies Ahāba sieva un kur valdīja cits dievu kults. Tādā veidā atklājās patiesība, ka Dievs valda visur un arī zināma ironija par elku dieviem, kuri pat nevar valdīt savā zemē, jo vienīgi Kungs ir tas, kas nosaka, kur lietus līs un kur nē, un nevis kāds pagānu Baals. 

Pravietis Elija bija svešinieks, kurš lūdza šai nabadzīgai personai ūdeni. Elija uzvedās visai atturīgi, jo nezināja kā atbildēs sieviete. Tikai tad, kad bez vārdiem gāja izpildīt viņa lūgumu, viņš vērsās pie viņas vēl reiz un prasīja kumosu maizes. Viņš nezināja, ka atņem viņai pēdējo kumosu. Atbildot uz šo lūgumu sieviete pastāstīja savu dramatisko dzīves situāciju un pavēstīja, ka viņai ir tikai tik daudz milti un eļļas, lai pagatavotu ēdienu un nomirtu. Elija īsti neaptvēra cik dziļā nabadzībā viņa bija nonākusi. Saskaņā ar Elija pravietojumu visā reģionā valdīja sausums un nāve bija visai droša perspektīva. Neskatoties uz drūmo dzīves situāciju atraitne izrāda atvērtu un dāsnu sirdi, kas atgādina šis svētdienas atraitni uz kuru norādīja Jēzus, kura “upurēja no savas nabadzības visu” (Mk 12,44). Atraitne neizrādīja nekādas emocijas saistībā ar tuvojošos nāvi un vēlējās cienīgi nodzīvot dzīvi līdz beigām. Šādas bēdīgas dzīves situācijas parasti neparedz kādus brīnumus vai negaidītus pozitīvus pavērsienus.

Atraitnes pēdējais vārds bija “mirsim” (1 Ķēn 17,12), bet atbildot uz šo vārdu un situāciju Elija sacīja ļoti ierastu biblisko frāzi ar kuri Dievs uzrunā ievērojamas personas: “Nebīsties” (1 Ķēn 17,13). Tas bija aicinājums uzticēties Kungam, ka traukos miltu un eļļas nepietrūks. “Nebīsties” nav mierinājuma vārds, bet pretnostatījums vārdam “mirsim”. Tas nebija vienkāršs iebildums un paziņojums pret bezcerību. Atraitnes sirdī radās uzticība Dieva vārdam. Pravietis lika viņai veikt visas ieplānotas darbības un, lai ēdienu pirmajam padod Elijam un pēc tam tikai atraitnei un viņas dēlam. Brīnums notika un maltīte, kurai bija jābūt pēdējai tāda nebija. Milti un eļļa traukos brīnumaini atjaunojās.

Dieva vārda kārtība ir cita nekā cilvēciskā, jo Dieva vārds var salauzt nāves kārtību un neizbēgamību. Stāsts par Eliju un atraitni atklāj Dieva žēlsirdīgo darbību cilvēku dzīves un nāves notikumu priekšā. Nabadzīgā atraitne atdodot savu pēdējo iztiku ieguva sev jaunas dzīves iespēju. Vispilnīgāk šis nāves un dzīvības noslēpums īstenojas Jēzus Kristus pashā, Viņa nāves aun augšāmcelšanās noslēpumā, kurā ir aicināts piedalīties katrs cilvēks, lai paļāvībā Dieva plānam spētu uzticēt savu dzīvību nezināmā priekšā un piedzīvot arī savā dzīvē biežo ”mirsim” vietā “nebaidies”. 

br. Jānis Savickis OFMCap

10.27.2021

At 6, 2-6, svētdiena XXXI, B

At 6, 2-6

31. oktobra svētdienā Dieva vārda pirmajā lasījumā iepazīstamies ar vienu no biežāk lietotajiem Vecās Derības tekstiem (At 6,4-5), kuru jūdi katru dienu atkārto un jau daudzus gadsimtus šo vietu sauc par “Šema Jisrael” jeb latviski “dzirdi/klausies Izraēl”, un arī Jēzus Kristus izmantoja šo tekstu savā mācībā par lielāko bausli (Mk 12,29-30). Izraēlis ir derības tauta, ticības kopiena, kura var nodrošināt savu piederību un identitāti pateicoties atmiņai un spējai klausīties. Šīs svētdienas fragments ietver uzrunu, kuras mērķis ir nodrošināt paklausību derībai visās vecuma grupās un paaudzēs. No Izraēla tautas vēstures zināms, ka tad, kad netiek ievērots derības likums, zeme un tauta tiek apdraudēta un ekspluatēta, un alkatība un nemiers pārņem cilvēku prātus un uzvedību. Izraēla dzīve un labklājība ir atkarīga no tautas uzticības Derībai. Ādama dzīve Ēdenes dārzā parāda to pašu likumsakarību, jo ja jau Ādams savas pirmgrēka dēļ tika izdzīts no dārza, tad arī Izraēlis varēja piedzīvot eksistenciālu neveiksmi apsolītajā zemē. Šīs svētdienas Rakstu vieta atrodas pēc Desmit baušļu atkārtošanas (At 5,6-21) un apstiprinājuma, ka Mozum ir tiesības skaidrot Dekalogu (At 5,22-33), Atkārtotās likuma grāmatas 6. nodaļa sākas ar atgādinājumu par lielāko bausli (At 6,1-9) un tālāk brīdina par nepaklausību un atmiņas trūkumu par Dieva darbiem (At 6,10-19). 

Vārds “klausies” (At 6,4) ir izšķirošais, lai izprastu Dieva tautas derību, jo klausoties tauta tiek aicināta, norīkota un iedrošināta. Dievam vienīgajam ir vara un iniciatīva piedāvāt Izraēlim savu gribu, mērķus un dzīves stilu. “Klausīties” šeit ir arī sinonīms “paklausībai”. Šai ziņā šie abi vārdi latviešu valodā ir ļoti līdzīgi. Tā ir iekšēja cilvēka piekrišana, kurā cilvēks ir brīvs no tukšas pļāpāšanas, kas apgrūtina klausīties patiesos vārdus un ne tikai vienkārša dzirdēšana. Apustulis Jēkabs raksta par aizmāršīgiem klausītājiem un tiem ar pretēju stāju - darba darītājiem (Jēk 1,25). Otrs vārds, kurš izsaka paklausību ir “mīli” (At 6,5). Atkārtotā likuma grāmata Dieva un Izraēla attiecībās ienes mīlestības aspektu, tomēr šeit mīlestība attiecas uz praktisku uzticību. Mīlestība ir saistīta ar jūtām un tieksmēm, bet šeit, kā tas senajos Tuvajos Austrumos ierasts, tas vēl attiecas uz ikdienas paklausību un lojalitāti kungam publiskajās dzīves sfērās. Tā nav mīlestība mūsdienu izpratnē. Vārdi “klausies, mīli, viens” izsaka Dieva vēlmi, lai Izraēlis pilnībā un bez atrunām šajā pasaulē pakļautos Dievam. Uzticība vienīgajam Dievam Izraēla vēsturē izvērtās arī ļoti dramatiski un īpaši asi šī problēma bija Elija dienās, kad pravietis jautāja tautai: “Cik ilgi jūs svārstīsities starp abām pusēm? Ja Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam, bet ja Baals - tad sekojiet tam!” (1 Ķēn 18,21). Tauta sākuma neko neatbildēja, tomēr beigās atzina, ka “Kungs tiešām ir Dievs! Kungs tiešām ir Dievs!” (1 Ķēn 18,39).

Atkārtotā likuma grāmata īpašu uzmanību pievērš bērniem un nākamajām paaudzēm (sk. At 6,2) un tāpēc liek lasītājiem piekodināt, uzrunāt, atkārtoti uzraksti un turēt acu priekšā vārdu (At 6, 6-9). Sakāmvārdu grāmata izsaka šo Kunga gribu: “Glabā, dēls, ko tev tēvs pavēl, neatmet to, ko māte tev māca, sien to vienmēr ap savu sirdi, apsaitē to sev ap kaklu - ejot tas tevi vadīs, guļoties tas tevi sargās, kad modīsies, tas tērzēs ar tevi” (6,20-22). Dievs vēlas būt pieejams, dzirdams un redzams Izraēlim visās dzīves situācijās, un tāpēc bērnu iztēle bija pilnībā piesātināta ar zīmē un atgādinājumiem par vienīgo Dievu. Jūdu tradīcijā šīs zīmes bija jānēsā vai atradās pie durvīm, bet kristīgajā tradīcijā parasti saistās ar krustiņiem un svētbildēm.

Šajā fragmentā atklājas būtiskākā patiesība par Dieva dabu, ka Viņš ir viens (At 6,4) un cilvēkam ar mīlestību jāatbild Dievam (At 6,5). Jēzus mācībā arī varam atrast abas šīs tēmas (Mk 12,29-30; Mt 22,37, Lk 10,27). “Šema” neaicina tikai uz iekšēju, privātu un tīri garīgu uzticību Dievam, bet, pirmkārt, uz Dieva mīlestību, kas aptver visus dzīves aspektus. Tieši tāpēc arī Jēzus aicināja bagāto cilvēku pakļaut savus īpašumus Dieva gribai (Mk 10,21). Mīlēt Dievu “ar visu sirdi, visu dvēseli un spēku” (At 6,5) mūsu kultūrā nozīmē, lai Dievu mīl visa persona. Bibliskā sirds izpratne aptver gribas un prāta jēdzienus, un kad Jēzus atsaucās uz šo Rakstu vietu, Viņš lietoja nedaudz citus vārdus, bet ielika to pašu jēgu (Mt 22,37; Mk 12,30). Patiesa dievbijība nozīmē, ka visas savas spēja un visu, kas mums ir, mēs atdodam Dievam. Ne velti šādā dzīves stilā Dieva vārdam ir jābūt vienmēr Izraēla acu priekšā (At 6,6-9). Dievam ir iecere katrai cilvēku dzīves jomai un lēmumiem. Vienīgais Dievs var nodrošināt cilvēka sirds un spēka vienotību. Ticības un garīguma ceļš, kuru piedāvā šis Atkārtotās likuma grāmatas lasījums neattēlo cilvēku kā saraustītu un fragmentāru būtni, kura dzīvi veido ap neskaidrām jūtam, domām un izvēlēm, bet aptver visu cilvēku un viņa dzīves sfēras.

br. Jānis Savickis OFMCap