Lapas

3.28.2022

Is 43, 16-21, V gavēņa svētdiena, C

Is 43, 16-21

Pravietis Isaja, mozaika no 
San Vitale bazilikas Ravennā, 
Itālijā, 540-547.g.
Piektās gavēņa svētdienas Dieva vārda liturģijas pirmais lasījums no Isaja grāmatas turpina mūs iepazīstināt ar pestīšanas vēstures svarīgākajiem notikumiem. Ja trešajā gavēņa svētdienā lasījām par iziešanu no Ēģiptes (Izc 3) un iepriekšējā svētdienā par ieiešanu Apsolītajā zemē (Joz 5), tad šajā svētdienā nonākam pie Babilonas gūsta laika, kad grēks atkal ieveda tautu nebrīvē. Isaja grāmatas lasījums uzmundrina Izraelu un paredz jaunu izceļošanu. Šīs svētdienas fragments atrodas ļoti pārdomātā jaunās izceļošanas aprakstā (Is 42,21-43,28), kur pravietis pasludināja, ka Dievs sapulcinās savus bērnus un atkārtos pirmo izceļošanu: izveidos sausu zemi caur ūdeņiem (Is 43,16), pārvarēs ienaidnieku armijas (Is 43,17) un dāvās tuksnesī ūdeni (Is 43,20). Abus izceļošanas notikumus atdala vairāki gadsimti.

Isaja grāmatas otrajā daļā ir nodaļas (40–55), kuras sauc par deiteroisaja grāmatu* jeb aprakstu par Babilonas trimdas beigu posms, un šeit pravietis īpaši spēcīgi sludina jaunās lietas. Septiņdesmit Babilonas trimdas gadi Izraelim bija soda laiks par neuzticību, bet atgriešanās no trimdas tika uztverta kā Dieva žēlastības atgūšana. Deiteroisaja grāmata ir iejūtības un žēlsirdības pilna, un ir būtiska, lai iepazītos ar pestīšanas dabu un patieso Dieva tēlu. Šo grāmatu sauc arī par otro izceļošanas grāmatu un apraksta Izraela nebrīvi Babilonas gūstā un kā tiks atjaunota Jeruzāleme. Svarīgi šeit bija tas, ka Sinaja kalna pakāpē izveidojās Dieva tauta un līdzīgi otrās izceļošanas laikā iestāsies pilnīgs tās uzplaukums. Dievs šajā laikā būs patiešām savas tautas dzīves centrā.

Pravietis izmantoja tēlus no Izraela vēstures svarīgākā notikuma: izceļošanas no Ēģiptes verdzības, kurā parādās Dieva pestījošā darbība. Izraela Dievs ir tas, kurš izved no nebrīves nama. Izraela vēsturē šis notikums tika vispārināts un attiecās uz ikkatru iziešanu no nebrīves brīvībā,  no nāves dzīvībā un no grēka svētumā. Izceļošanas motīvs sāka dominēt praviešu mācībā un kļuva par tēlu uz kuru pravieši bieži atsaucās. Ja salīdzina šo pravieti ar pārējiem, tad viņš vairāk nekā citi turējās pie savas tautas tradīcijām. Viņš uzstājīgi atgādināja tautai par Dieva varenajiem darbiem tās pagātnē. Deiteroisaja neizveidoja kādu vienotu mācību, ko varētu nodēvēt par jauno izceļošanu. Visās šajās nodaļās (40-55) var atrast noteiktus aspektus, kas sniedz jaunās izceļošans vīziju. Jaunā izceļošana aizēnos veco ne tikai brīnumos un zīmēs, bet arī pestīšanas līdzekļu pielietojumā un veidā kā Dievs piedod grēkus. Dievs savu tautu vēlējās izglābt, jo ļoti konkrēti redzējas tās vajadzības un to mīlēja, un nevis, lai parādītu kādu apstraktu patiesību.

Pirmie fragmenta vārdi (Is 43, 16-17) aicināja pravieša klausītājus atcerēties, ko Dievs darīja izceļošanā (Izc), kad parādīja savu varu pār dabu un tautām. Dievs arī nodemonstrēja savu vēlmi un spēju glābt! Pēc tam, kad pravietis atgādināja šos notikumus, viņš negaidīti teica, ka viņi to visu ir aizmirsuši (Is 43, 18). Cilvēki varēja uzreiz iztēloties, ka atbrīvošana notiks kā iepriekš izejot no Ēģiptes, un Eifratas upe sadalīsies un tautu pāries pa gultni sausām kājām. Iespējams Babilonas armija viņiem sekos, bet Dievs to satrieks. Izraela Dievs nav kā pagānu dievi, kuri ir vienveidīgi un paredzami. Kungs ir radītājs, kurš labprāt dara jaunas lietas jaunos veidos (Is 43,19). Atšķirība ir tā, ka ceļš caur jūru (Is 43,16) tagad būs ceļš caur tuksnesi (Is 43,19). Ceļš, kuru sagatavotos Dievs, būs ne tikai izdevīgs, bet arī redzams no tālienes un pateicoties tam neviens nenomaldīsies, un pa šādu ceļu Dievs vedīs savu tautu uz tēviju. Pravietis par ūdeni runā nākotnes perspektīvā un lai parādītu kā otrā izceļošana pārsniegs pirmo. Pravietim izceļošana kļuva par atjaunošanas prototipu.

“Jaunās radības” jēdziens nav kristiešu izgudrojums, jo tas ir iesakņots Isaja grāmatā. Deiteroisaja grāmatas centrālā vēsts ir tāda, ka Dievs rada kaut ko jaunu Izraelim. Dievs izmantoja Persijas ķēniņu Kīru, kurš trimdā esošajai tautai ļāva atgriezties mājās un Izraelis uzsāka jaunu dzīvi (Is 43,18-19). Jaunajā Derībā “jaunā radība” ir cieši saistīta ar kristībām, kurās ticīgais saņem Svēto Garu un tiek ievilkti jaunās radības dzīves sfērā. Jaunajā Derībā netiek pasludināta alternatīvi jauna pasaule, bet tas, ka esošā tiks atjaunota. Pasaule kurā mēs dzīvojam un pasaule, kuru mēs gaidām nav atšķirīgas, jo jaunā radība un augšāmcelšanās ir dāvana, kuru Kungs vēlas mums dot šeit un tagad. Rakstos viss ir par šo pasauli. Pestīšana nav bēgšana no pasaules, bet dziedināšana un esošās pasaules pārveidošana, lai visa radība sasniegtu savu mērķis - pārveidošanos Kristū.


br. Jānis Savickis OFMCap

3.21.2022

Joz 5, 9a.10-12, IV gavēņa svētdiena, C

Joz 5, 9a.10-12

Jozus Gilgalā uzslēja divpadsmit akmeņus

kā piemiņu par pāriešanu sausām kājām

pār Jordānas upi (Joz 4, 20-24)

Manuskripts no 15.gs. I puses, Nīderlande

27. marta svētdienā Dieva vārda liturģija rāda mums žēlsirdīgo tēvu ar kuru katrs var atjaunot savas attiecības. Ja pat cilvēks attālinās no Dieva, tad Dievs ilgojās sastapties ar grēcinieku, priecājas un dalās savā priekā. Pirmajā lasījumā no Jozus grāmatas iepazīstamies ar izvēlētās tautas pirmajām Pashas svinībām pēc tam, kad tā ienāca Apsolītajā zemē. Šīs svinības pirmo reizi Izraels svinēja īsi pirms izceļošanas no Ēģiptes verdzības, bet tagad piepildījās Dieva solījums un varēja tās svinēt brīvībā. Pirmais lasījums ļauj mums iejusties Izraela tautas situācijā, kurā iesākās jauns laikmets, jo noslēdzās četrdesmit gadus ilgais ceļojums tuksnesī. Dievs nozīmēja Jozu par Mozus pēcteci un tautas vadoni (At 31) Jērikas stepēs, Apsolītajā zemē un atjaunoja derības zīmi - apgraizīšanu, kas tuksneša dienās netika īpaši praktizēta. Tuksnesis bija izsalkuma un nāves vieta, kur tikai pateicoties Dieva gādībai un žēlastībai varēja izdzīvot, bet dzīve Apsolītajā zemē nozīmē pārpilnību, kur tauta varēja strādāt uz dāvinātās zemes.

Gilgalā tauta atcerējās Dieva derību, apsolījumus un pagājošos atbrīvošanas notikumus, lai viņi varētu dzīvot kā Kunga tauta Apsolītajā zemē. Tauta vēlējās atminēties kā Dievs darbojās vēsturē un vietas, kur Viņš apliecināja savu mīlestību, un Gilgalā svinīgi to veica. Pārbaudījumu un ciešanu vidū tauta atcerējās savus pagātnes notikumus, lai atjaunotu derību un cerību. Šajā dienā Dievs novēla “Ēģiptes lāstu” (Joz 5, 9a), kas izpaudās Ēģiptē dzimušās paadzes nepaklausībā. Šī paaudze nevarēja iemantot zemi, bet jaunā paaudze nebija atbildīga par tēvu grēkiem. Tauta atguva brīvību, lai varētu viegli uzelpot Apsolītajā zemē, kuru Dievs jau bija solījos Ābrahamam (Rad 12,7; 13,14-17; 15,7.16.18-21; 17,8), Īzākam, Jēkabam un Mozum (Izc 3,16).

Tauta svinēja arī sava veida gavēņa noslēgumu, kurā lietoja vienu pārtikas produktu no kura jau bija noguruši. Pēc izceļošanas no Ēģiptes tauta četrdesmit gadus ēda tuksnesī mannu, bet šī brīnumainā barība vairs neparādījās, kad viņi ienāca Apsolītajā zemē (Joz 5). Zeme tika sasniegta un priekšnojautai bija jābeidzas, jo tagad bija jāpiepildas vārdiem par “zemi, kur plūst piens un medus” (Izc 4,17). Četrdesmit gadus ilgais mannas laiks beidzās un sākās jauns posms Izraela dzīvē. Cilvēki atgriezās ikdienas dzīvē un pārdabiskā mannas dāvana beidzās. Zeme, kur viņi iegāja, līdzīgi kā manna, arī bija Dieva dāvana, jo tā nepiederēja viņiem, bet Kungam. Ja mannu nevarēja uzglabāt vairākas dienas, tad arī zeme bija jāuztver kā žēlastība, kurā nevar krāt mantu tikai sev un dzīvot netaisnīgi, bet jādzīvo saskaņā ar likumu un solidaritāti.

Šeit Pasha ir kā Apsolītās zemes sākums. Pashas svinībās tika nokauts jērs mēneša četrpadsmitajā dienā un tika ēsts pēc saules rieta. Šajā fragmentā īstenojas arī vēl viena derības svētība, jo cilvēki ēda pirmos zemes augļus pirmo reizi. Tuksneša ceļošanas laiks bija beidzies. “Neraudzētās maizes” (Joz 5,11) pieminēšana norāda, ka tiek svinēti neraudzētās maizes svētki, kas sākās Nisan mēneša piecpadsmitajā dienā un ilga septiņas dienas (Lev 23,6). Tekstā tas netiek tieši pieminēts, bet viss par to liecina. Pirmajā dienā tika sasaukta “svēta sapulce” (Lev 23,7), sabata diena, kurai sekoja pirmo augļu svinēšana (Lev 23,9-14), kad ražas dāvanas tika saliktas Kungam un tikai tad varēja ēst jauno ražu. Pēdējo reizi Izraels Pashu svinēja 39 gadus atpakaļ, kad tauta vēl bija Sinaja kalna pakājē (Sk 9,1-5). Pashas mielasts, kurš šeit tiek īsi aprakstīs ir atcerēšanās notikums līdzīgi kā Jēzus Pēdējais Vakarēdiens. Izceļošanas grāmatā Izraels pēc Pashas svinībām uzsāka savu izceļošanu no Ēģiptes pāri Sarkanajai jūrai, bet Jozus pēc pāriešanas pār Jordanas upi izveidoja apmetni Gilgalā, kur apgraizīja tautu, lai svinētu Pashu. Jozus ir Vecās Derības Kristus figūra, kurš pārveda Izraeli pāri Jordānas upei un ieveda to Apsolītajā zemē.

Tas bija ļoti iespaidīgs brīdis, jo pēc Pashas manna vairs tautai netika dota. Pēdējo palikušo mannu ievietoja tvertnē Derības šķirstā, lai visi atcerētos, ka četrdesmit gadus Dievs baroja savu tautu tuksnesī, lai uz visiem laikiem atcerētos, ka Kungs ir savas tautas dzīvības maize. No šīs dienas tauta pati uzsāka apstrādāt zemi, cepa maizi un sevi uzturēja. Šeit radās intriga, vai tauta turpinās paļauties uz Kungu? Ja tautu uzlūko kā augušo cilvēku, tad kā tā uzvedīsies izaugot un vai viņai Kāds būs nepieciešams? Tauta no bērnības posma, kurā bija atkarīga no Tēva mannas tagad uzsāk nobriedušas Derības attiecības. Līdzīgs motīvs ir šīs svētdienas Evaņģēlijā par žēlasirdīgo tēvu un pazudušo dēlu, kur dēls atgriežas no nebrīves trūkuma un uzsāka jaunas attiecības ar savu tēvu. Tēva labvēlība ļāva viņam atklāt dziļu un patiesu saiti ar tēvu. Katra ticīgā cilvēka dzīvē norit nobriešana un dažādu posmu pieredzēšana. Tēvs mūs uzlūko kā savus bērnus un atklāj caur savu Dēlu, ka viss, ko pieredzam var kļūt mūsu dzīvēs par nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Ja izvēlētā tauta mannas dāvanas vietā saņēma zemes dāvanu, tad tas nozīmēja, ka jāatklāj, ka tā patiešām ir dāvana neviens iemesls cīnai un netaisnībai. Arī mūsu dzīvēs var būt pārmaiņas, kuras neprotam pieņemt, jo neredzam, ka tā ir Dieva dāvana un izmantojam to tikai savām interesēm. Jēzus Kristus vienmēr aizina atgriezties pie Tēva, kurš neko mums negrib atņemt, bet apdavināt un lai mēs dzīvotu brālīgā atvērtībā un mīlestībā.

br. Jānis Savickis OFMCap

3.14.2022

Izc 3, 1-8a.13-15, III gavēņa svētdiena, C

Izc 3, 1-8a.13-15

Miniatūrā attēlots Mozus pie degošā krūma,

manuskripts no Francijas, 14.gs. otrā puse

Trešā gavēņa svētdiena iesāk trīs svētdienu lasījumu ciklu, kurā varam pārdomāt, kas ir kristīgā atgriešanās. 13. marta svētdienā Dieva vārds parāda, kas ir grēks un kas ir patiesa atgriešanās. Pirmais lasījums ir ņemts no Izceļošanas grāmatas, kas ļauj iepazīt kāds ir Dievs, kurš ienāk ticīgo dzīvē. Ja cilvēks nostātos izvēles priekšā starp grēku un Dievu, tad šis lasījums parāda kāds ir Dievs pie kura ved kristīgā atgriešanās. Kad cilvēks iepazīst Dievu, tad viņš netiek atstāts pasīvai ticībai, bet aktīvai Dieva pestījošās iniciatīvas pieņemšanai. Grēka būtība ir attiecību saraušana ar Dievu, kad Viņš pārstāj cilvēkam būt “ES ESMU, KAS ES ESMU” (Izc 3, 14). Dievs Mozum atklājās kā tas, kurš ir klātesošs un aktīvs savas tautas vēsturē. Dievs atklāšanās iet roku rokā ar Viņa iniciatīvu un pestīšanu, un tā ir svarīga patiesība, jo neiepazīstam tikai teorētiski, bet kā Viņš darbojas cilvēku dzīvēs. Šeit nav vieta spekulācijām, bet jāierauga Dieva klātbūtni manā dzīvē.

Mozus nemeklēja Dievu, bet vienkārši ganīja aitas un negaidīti viņam atklājās Kungs, kuram interesē cilvēks. Dieva atklāšanās iesākas ar Mozus uzmanības pievēršanu: krūms, kurš deg, nesadega. Mozu pārsteidza ne tik daudz degošais krūms, bet tas, ka tas nesadega. Uguns noslēpums ir tāds, ka tas no vienas puses ir redzams un vienlaicīgi nemateriāls, un norāda uz kaut ko vārdiem neizsakāmu. Uguns izsaka Dieva svētumu un godību, kas lika Mozum noņemt savas sandales, lai izteiktu savu cieņu. Visa šī aina izsaka spriedzi starp Dieva pilnību un cilvēka niecību. Mozus atzina Dieva svētumu, paņēma sandeles un pietuvojās. Sandaļu noņemšana bija ierasta prakse senajā pasaulē: kad priesteris iegāja svētnīcā viņš noņēma apavus, lai nepieļautu putekļu un netīrumu ienešanu svētvietā. Šim žēstam sekoja dialogs. Dieva svētums Izceļošanas grāmatā ir viena no galvenajām tēmām. Svarīgi šeit ievētot, ka Dievs meklēja Mozu. Mozus nemeklēja Dievu un nedevās uz svētvietām. Dievs meklēja viņu tur, kur viņš bija un šī vieta bija tuksnešaina un neapdzīvota, bet tomēr svēta. 

Viņš pietuvojās, lai ieraudzītu, bet sadzirdēja Kādu; gribēja noskaidrot iemeslu, bet sadzirdēja savu vārdu. Ar šo zīmi atklājās dzīvā Dieva noslēpums, kurš ir līdzjūtīgs saviem ļaudiem. Dievs atklājās ļoti personiski un neiejaucās Mozus brīvībā, neizajuca to, bet ienāca tajā. Pirmā Mozus reakcija bija ziņkārība un izbrīns. Spēja brīnīties ir ļoti svarīga un Mozus gadījumā tā ir zīmīga, jo viņam jau bija 80 gadi. Ja cilvēks spēj izbrīnīties, tad viņš vēl spēj atvērties uz to, kas jauns un pieņemt pārsteigumus. Atstājis savu ganāmpulku, viņš devās apskatīt krūmu, bet pienāca brīdis, ka pat krūms viņu neinteresēja, jo sadzirdēja Dieva balsi. Dievs vienmēr pirmais uzsāka dialogu, lai glābtu savu tautu. Dievam bija nepieciešami līdzekļi, lai īstenotu savu glābšanas plānu un cilvēka ticība ir viens no šādiem instrumentiem, lai mainītu apspiestās tautas likteni. Dievs aicināja Mozu tad, kad viņš pēc bēgšanas no Ēģiptes bija dzīvē iekārtojies un nebija gatavs stāties faraona priekšā. Mozus vājums aizgāja otrajā plānā, bet pārsvaru guva Dievs ar savu klātbūtni, “Es esmu ar tevi”. Dieva priekšā neviens nav anonīms un katram ir sava unikālā vērtība. Dievs savu tautu uzrunāja ar cilvēka starpniecību - Mozu, kuru Kungs sastapa tuksnesī degošā krūmā un aicināja pildīt Viņa gribu. Visa Mozus aicināšanas norise ir tāda, lai varētu saprast, ka visa iniciatīva un darbība ir Dieva rokās. Mozus no savas puses uzskaitīja un vairoja iemeslus, kāpēc viņš nevar sekot Kungam. Mozus neizlēmība norāda uz vienu būtisku patiesību, ka cilvēks pats nav spējīgs novest līdz beigām pestīšanas darbu, kur Dievs uztic cilvēkam. 

Kāpēc Mozus jautāja Dievam par Viņa vārdu? Dievs Mozu aicināja par starpnieku, ziņnesi, bet, lai īstenotu šo funkciju, bija nepieciešami ticami apstiprinājumu kā vārdā viņš runā. Mozus nezināja tēvu Dieva vārdu. Senatnē personvārds bija cieši saistīts ar personas būtību. Personas vārda pazīšana nozīmēja viņa dabas pazīšanu un iespējamu var pār to. Tā iemesla dēļ dievu vārdi bija rūpīgi sargāti. Ēģiptiešu Saules dievam Rā bija slepens vārds, kur zināja tikai viņa meita Isis. Senajām tautām arī nebija filozofiskas valodas un nevarēja izteikt kaut ko tādu kā eksistenci pašu sevī. Ēģiptiešu reliģijā Saules dievs Rā sāka pastāvēt pats no sevis un visas citas būtnes nāca no viņa, bet Dievs Mozum atklājas tāds, kas ir Kungs un nav saistīts ar Rā vai citu ēģiptiešu dievu, bet ir visa pamats un avots. Izraela Dievam ir viens vārds un nevis kā Mardukam, kuram bija piecdesmit.

“Es esmu, kas es esmu” ('ehjeh 'ašer 'ehjeh) (Izc 3,14) vienkārši var izteikt “Es esmu”. Gadsimtu laikā šie vārdi piesaistīja lielu Svēto Rakstu lasītāju uzmanību. Pašā centā atrodas darbības vārds “būt”, kas izsaka patiesību, ka Dievs pastāv neskatoties uz visu. Šo vārdu tulkojums ir pareizs, tomēr izpratne var būt dažāda. Grieķi šos vārdus izprata filozofiski un Izraela Dievu raksturoja kā Absolūt un esmi pašu sevī, tomēr šie vārdi ir jāuzlūko bibliski un dinamiski, jo Dievs ir tas, kas iesaistās cilvēka dzīvē. Tas nav Dievs pats sevī, jo Vecās Derības cilvēkam tas bija neiedomājami, jo viņi pazina Kungu, kas ir noslēpums un  atklājas un darbojas cilvēka dzīvē. Dievs ienāk savas tautas vidū un ir ar to kopā, bet neļauj sevi izmantot instrumentāli, jo Kungs ir mūsu vidū, lai mūs vestu pestīšanas ceļā. Atklājam to, kas ir Dievs attiecībās ar savu tautu, “Dievs ar”, Dievs priekš savas tautas, kurš mīl un pestī. Dieva “Esmu” izsaka rūpīgu un nomierinošu klātbūtni, un Dieva dabu, kas saka, esmu līdzās. Dievam ir vārds un Viņš ir pieejams, un nav nekāds “Nepazīstamais Dievs” (Apd 17,23), bet Dievs, kurš ir iepazīstams.

Šis notikums norādīja uz Pashu, jo šajā dialogā jāmeklē izceļošanas sākums no Ēģiptes verdzības, kas ir fundamentāls notikums Izraela tautai, un veido ticības un pestīšanas modeli visai Vecajai Derībai un arī Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumam. No šī brīža Dievs vienmēr paliek tas, kas izveda savu tautu no Ēģiptes verdzības un Mozus bija šo procesu starpnieks. Dievs noslēdza derību ar Ābrahamu, Īzāku, Jēkabu un pašu Mozu. Jēzus teica, ka “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs” (Mk 12,27), kurš uzrunā (At 4,32-33) un mīl (At 7,7-8), jo pazīst savu cietošo tautu (Izc 2,25; 3,7-9). Dievs vēlējās izvest to no nebrīves un lai tā pieredzētu ticības pamatpatiesību, ka Dievs ir kopā ar cilvēku. Patiesais degošais krūms ir iemiesotais Dieva Vārds, Jēzus Kristus, kura dievišķība nesadedzināja Viņa cilvēka dabu, bet izgaismoja mūsu dabas sākotnējo spožumu. Jāņa Evaņģēlijā izskan “es esmu” un Jēzus to attiecina uz sevi: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU, pirms vēl Ābrahams tapa!” (Jņ 8,58).

br. Jānis Savickis OFMCap

3.07.2022

Rad 15, 5-12.17-18, II gavēņa svētdiena, C

Rad 15, 5-12.17-18

Alegoriska diagramma,
kurā attēlota
Dieva svētība Ābrahamam
manuskripts no Lielbritānijas, 14.gs.
Otrā gavēņa svētdienā katru gadu pirmajā Svētās Mises lasījumā piedāvā pārdomāt kādu notikumu no ticības tēva Ābrahama dzīves. Šogad lasījums piedāvā pirmo fragmentu, kur Ābrahams runā ar Dievu. Dievs aicināja Ābrahamu iziet no savas zemes, savas šaurās pasaules, palūkoties debesīs un atcerēties Dieva varenību. Tagad Ābrahams skatījās nevis tur, kur viņš gribēja, bet tur, kur Dievs viņam norādīja un tas viņam ļāva izlausties cauri neticībai, lai apliecinātu, ka Dievam viss ir iespējams un Ābrahams “ticēja Kungam, un tas tika pieskaitīts viņam par taisnību” (Rad 15,6). Šie vārdi izsaka Ābrahama personību. Viņš nekad nenožēloja, ka devās ceļā, tomēr viņa ticība saskārās ar izaicinājumiem un vājumu.

Ābrahama persona ir izšķirošs atskaites punkts pestīšanas vēsturē, kurš dzīvija starp 2000 un 1700 gadu pirms Kristus. Viņš ir mūsu ticības tēvs, jo bija pirmais ticīgais un priekšgājējs mūsu ticībā un atvēra mums attiecību ceļu ar Dievu. Ābrahams parāda kā var veidot ciešas un iekšējo dziļas attiecības ar Dievu un uzsāka jaunu ticības tradīciju, kurā ticība ir pilnīga uzticība Dievam. Dieva saruna ar Ābrahama ir pārsteidzoša, jo nomada un cilts cilvēks pieredzēja Kungu, kurš uzrunāja viņu pirmajā personā un ļoti personiski, un aicina mainīt domšānu. Kungs aicināja iziet no pazīstamās zemes un doties uz svešu zemi.

Ābrahama dzīve, līdz šajā svētdienā aprakstītjam notikumam, bija jau piedzīvojumu un grūtību pilna: viņš faraonam teica, ka viņa sieva ir viņa māsa (Rad 12,10-20), strīdējās un šķirās no mantinieka Lota (Rad 13), iesaistījās karadarbībā, lai pildītu ģimenes pienākumu un aizstāvētu Lotu (Rad 14). Īsi pirms šīs svētdienas lasījuma Radīšanas grāmatā lasām: “Melhisedeks, Šālēmas ķēniņš, iznesa maizi un vīnu, viņš bija visaugstā Dieva priesteris” (Rad 14, 18) un svētīja Ābrahamu. 15. nodaļā Ābrahams saņem divus solījumus - zemi un pēctečus. Nodaļas sākumā Dievs apstiprināja Melhisedeka svētības vārdus, bet Ābrahams iebilda, ka vēl tie nebija piepildījušies, jo viņam nebija pēcteči. Dieva solījumi vēl nebija piepildījušies Ābrahama dzīvē un viņš juta, ka dzīve tuvojas beigām un izteica savu rūgtumu (Rad 15, 2-3). Šādos apstākļos Dievs deva viņam vēl vienu iedrošinājumu, lai kliedētu Ābrahama šaubas un nākotnes neskaidrību.

Dialogi Bībelē bieži norit svarīgos stāstījumu krustpunktos un kalpo, lai palēninātu stāstījuma ātrumu, lai lasītājs pievērstu uzmanību kaut kam nozīmīgam. Katra jauna stāsta sākumā katram dialogam ir dziļa jēga, jo atklāj personas aicinājumu. Ābrahams nostājās Dieva priekšā un Kungs solīja viņam pēctečus tik daudz cik zvaigznes debesīs. Viņš saskārās ar pārsteidzošu solījuma, bet bez konkrēta nodrošinājuma, jo viņam vēl nebija dēla un nezināja kā viņš varētu piedzimt, tomēr izlēma, neskatoties uz visu, uzticēties Dievam un Viņa vārdam. Ābrahams bija kā cilvēks, kurš bija gatavs riskēt un uzticēt visu savu esību Dievam. Dievs saistījās ar Ābrahamu ar svinīgu solījumu un apsolīja zemi “no Ēģiptes upes līdz lielajai Eifratas upei” (Rad 15,18). Tik liela teritorija atspoguļo ķēniņa Dāvida laiku un Dieva solījumos atklājas nākotnes perspektīvas.

Dievs nodibināja derību starp ar Ābrahamu, kas nākotnē piepildīsies Sinaja derībā. Dievs teica Ābrahamam: “Es esmu Kungs, kurš tevi izveda no kaldiešu Ūras” (Rad 15,7) un šie vārdi ir līdzīgi tiem, kas izskanēja Sinaja derībā: “Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes” (Izc 20,2). Ābrahams jautāja Dievam par solījumiem: “Kā lai es zinu, ka to mantošu?” (Rad 15,8). Tas nebija ticības trūkums, bet vēlme dziļāk izprast solījumus. Dievs aicināja viņu salikt upuri un pēc tam Ābrahams aizmiga un “viņam uzkrita šaušalas, dziļa tumsa” (Rad 15,12). Tumsā “krāsns kūpēja, un starp gaļas gabaliem lodāja uguns” (Rad 15,17). Šie tēli atgādina Dieva klātbūtnes zīmes vai degošo ērkšķi krūmu (Izc 3,2). Dieva atklāšanās šeit ir aprakstīta ļoti reālistiski, bet arī mistiski. Šis dīvainais rituāls ir sena Tuvo Austrumu ceremonija, kurās tiek noslēgta derība.

Ābrahama dzīvē tik daudzas lietas bija pretstatā cerībai, ka Dieva solījumi piepildīsies. Apustulis Pāvils raksta, ka Ābrahams “ticēja cerībai, kad cerības nebija […] Viņš nekļuva vājš ticībā, kad gandrīz vai simt gadu vecumā apzinājās savu miesu jau mirušu un arī Sāras klēpī bez dzīvības. Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā [...] un bija pilnīgi pārliecināt, ka to, ko Viņš ir apsolījis. [..] Tādēļ tas viņam tika pieskaitīts par taisnību” (Rom 4, 18-22). Taisnība Ābrahamam nav ideālu vai morālo normu ievērošana, bet drīzāk attiecības un tādējādi par taisno tiek saukts tas, kurš pareizi uzvedas, ievērojot kopienas attiecības un prasības, ko kopiena viņam izvirza. Ābrahama gadījumā taisnīgums atklājas attiecībās ar Dievu un tas ir vissvarīgākais. Cilvēks ir taisns tik ilgi, kamēr viņš apstiprina šo Dieva nodibināto attiecību noteikumus. Ābrahama ticība tika attīrīta, jo viņš atklāja, ka Dievs neiekļaujas cilvēku shēmās un darbojas saskaņā ar saviem ieskatiem. Viņš skatījās debesīs un pateicoties ticībai ieraudzīja tur to, ko bez ticības nevar ieraudzīt. Ābrahams vēl reizi nostiprinājās uzticībā Kungam un padziļināja savu ticību un izpratni par Dievu, kurš ir ienācis viņa dzīvē un ir labs un ļoti tuvs Kungs.

br. Jānis Savickis OFMCap

2.28.2022

I gavēņa svētdiena, C

At 26, 4-10

Atkārtotās Likuma
grāmatas sākums,
 manuskripts no Lielbritānijas,
tapis ap 1148.g.
Šogad gavēnī Dieva vārds aicinās mūs uz izlīgšanu un šī vadošā tēma piepildīsies Lieldienu svinībās, kurās priecājamies par mūsu izlīgšanu ar Tēvu. III, IV un V gavēņa svētdienā izlīgšanas tēma tiks īpaši uzsvērta Lūkasa Evaņģēlija lasījumos, kuros tiek slavēta Dieva žēlsirdība: līdzība par vīģes koku, kas nenas augļus (Lk 13,1-9), pazudušo dēlu (Lk 15,13.11-32) un stāsts par laulības pārkāpēju, kura saņēma piedošanu (Lk 8,1-11). Katru gadu gavēņa pirmā svētdiena apcer Jēzus kārdināšanu tuksnesī (Lk 4,1-13), kurā Kungs noraida visas ļaunā gara viltības un apliecina savu vienotību ar Tēvu. Dieva vārds šajā svētdienā ir kā uzticības un ticības katehēze. Pirmais lasījums no Atkārtotā Likuma grāmatas iepazīstina ar Izraela tautas Credo/Es ticu jeb mazo vēsturisko ticības apliecību. Izraela tautas ticības pamatu veido Dieva darbība vēsturē, kurā tauta pieredzēja atbrīvošanu no verdzības un ieiešanu apsolītajā zemē par ko tā slavē un pateicas Kungam.

Atkārtotā Likuma grāmata tapa laikā (7/8 gs. pirms Kr.), kad ticību Izraela Dievam apbraudēja apkārtējo tautu reliģijas un ticīgie norobežojās no ārējās ietekmes un centās dot atbildi, kas īpašs un atšķirīgs ir viņu ticībā. Šajā grāmatā ir fragments, kuru bieži sauc par “mazo pestīšanas ticības simbolu”. Lūgšanas ievadā atklājas, ka tā ir zemnieka lūgšana, kurš saliek upuri Dievam (At 26,2-3), bet tā nav vienkārša lūgšana. Tā nav tik daudz privāta pateicības lūgšana par ražu, bet tautas “mēs”, kurā izsaka savu kopējo ticības pieredzi. Šajā ticības apliecībā ir ietverti svarīgākie notikumi Izraela vēsturē. Sākumā tiek pieminēti vārdi “mans tēvs” (At 26,5) - patriarhs Jēkabs, kurš bija ceļojošs aramietis un nonāca Ēģiptē, kur pateicoties viņam izveidojās liela tauta, kura pēc zināma laika tika paverdzināta, bet piedzīvoja atbrīvošanu. Izraela atmiņu veido trīs tēmas: 1) tautas vēsture ir iesakņota riskā un ceļošanā, jo kā nomada tauta viņu dzīve bija neparedzama, bet Jēkabs to stabilizēja. 2) Izceļošanas notikumā var skatīt trīs posmus: apspiešanu, izmisīgu lūgumu un Dieva aktīvā darbība (At 26,6-8). Ticība, ka Dievs iesaistas tautas dzīvē un pārveido tās sirdis. 3) Ticības izklāsta kulminācijā tiek apstiprināts brīnumainais zemes dāvanājums kā piepildījumu senču solījumiem, kas īstenojās kā atbrīvošanas sekas no Ēģiptes (At 26,9-10).

Šajā ticības simbolā var ievērot divas svarīgas lietas. Pirmkārt, “mēs” nozīmē iekļaušanos plašā ticīgo sabiedrībā ne tikai aktuālajā laikā, bet arī paaudzēs iepriekš un tās, kuras nāks, un kā tā ticība tiek nodota nākošajām paaudzēm. Otrkārt, tā ir saites apzināšanās par kopējo vēsturisko pieredzi, kas tautu ir padarījis par to, kas tā ir: darbīga Dieva pieredze, kurš ir tēvu Dievs un kuram nes pirmos zemes augļus un pateicību. Šis pats teksts ticīgam jūdam bija notikums un pavēsta par svarīgu vēsturisku komūniju ar Dievu. Šī ticības apliecība nav abstrakta, bet ļoti konkrēta, jo Dievs redz cilvēka nepieciešamības, dzird lūgšanas, atbrīvo un ieved apsolītajā zemē un nevis ir vienkārši visu zinošs, žēlsirdīgs, varens un visur esošs. Īsā un aprakstošā veidā tiek izteikta ticība, kurā Dievs vēstures ritējumā darbojas un tādā veidā nosaka tautas ticības veidu un izpratni par Dievu un Viņa tēlu. No vēstureiska apraksta un arī neizmantojot filozofisku valodu un argumentus Izraela tautā veidojās kaut kas līdzīgs dogmai, ka ir viens Izraela Dievs un nav citu dievu, jo vēl iepriekš pastāvēja ticība, ka katrai tautai ir savs dievs (monolatrija).*

Jūdiem katri svētki, īpaši Pasha, ir atcerēšanās un atmiņas svētki. Mišnas** priekšrakstos (2-3 gs. pēc Kr.), kas attiecas uz Pashas svētkiem var lasīt: “Katram katrā paaudzē ir jāuzlūko sevi tā, it kā pats esi izgājis no Ēģiptes” (Passachim X 5). No svētku dalībiekiem neprasīja, lai tikai skatītos pagātnē, bet lai iejustos tajā, kas bija noticis, lai tādā veidā godinātu Dievu un atjaunotos ticībā. Izraelis nemitīgi lūkojās pagātnē ar lielu rūpību, kas nebija raksturīgs citām tautām. Senās tautas redzēja savā vēsturē zelta laikus pie kuriem vēlējās atgriezties un vadoņi saistīja savu varu ar šiem cildenajiem pimsākumiem, bet Izraelis vienkārši saka: “aramiešu klejotājs ir mans tēvs” (At 26,5). Vai tauta var vēl konkrētāk un realistiskāk domāt par savu pagātni? Izraelis nedzīvija ilūzijās par savu pagātni un kura gan senā tauta savu vēsturi ir interpretējusi kā nebeidzamu kurnēšanu, pretestību un nepaklausību Dievam. Nav citas tautas, kura tik atklāti runāja par savu neticību un neuzticību Dievam.***

Gavēnis ir laiks, kurā var apcerēt pestīšanas vēsturi, kas savu kulmināciju sasniegs Lieldienu vigīlijas naktī. Šīs svētdienas lasījums ir ļoti noderīgs, lai iesāktu šo liturģisko laiku, jo koncentrētā veidā apkopo svēto vēsturi, kurā patriarhu klejošanā dzīve, uzturēšanās Ēģiptē, izceļošana, zemes iekarošana un apmešanās ir centrālie notikumi. Izraela pestīšanas vēsturē tauta mācījās savu kopienas un individuālo ticību, ka Dievs ir Izraela Kungs. Pat ja Kungs izcēla vai izvēlējās kādu personu kādam konkrētam uzdevumam pestīšanas vēsturē, šī rīcība kalpoja visai tautai. Izraelietis uzlūkoja sevi kā visas tautas locekli. Tas radīja jautājumu kā kopiena un indivīds saistīti savā starpā? Izraelieši zināja, ka tautai ir ciešas saites savā starpā un Jēkabs bija uzlūkots kā kopīgais priekštecis. Dievs neatklājās tautai nesaistītā veidā ar īstenību, bet dara to ikdienas dzīves notikumos. Tīcība nav neskaidra garīga pieredze, bet norit cilvēku dzīvēs. Jēzus Kristus tika kārdināts trīs reizes un atbild ar Svētajiem Rakstiem, kas patiesi ir izdzīvoti un pieņemti un padarīti par savas atmiņas galveno atskaites punktu.

* Шнайдер Т., Во что мы верим. Изложение Апостольского символа веры, Москва 2007. - 28-29.lpp.
*** Gerhard Lohfink, Przeciw banalizacji Jezusa, Poznan 2015, 216-217.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

2.23.2022

Sīr 27, 4-7, svētdiena VIII, C

Sīr 27, 4-7

Jēzus, Sīraha dēls saņem grāmatu
no sava vectēca, Jēzus.
Manuskripts no Boloņas Itālijā
13.gs.
27. februārī Dieva vārda liturģija turpina iepriekšējā svētdienā iesākto domu par piedošanu un žēlsirdību. Jēzus aicina sākt ar sevi, lai iepazītu savu ļaunumu un savu nabadzību, lai pamanītu savus vārdus un darbus un kā tie ietekmē apkārtējos. Ja cilvēks spēj novērtēt savu vājumu, tad arī ir atvērts pieņemt Dieva piedošanu un žēlsirdību, un mainīt attieksmi pret cilvēkiem. Katram, kas vēlas atklāt ļaunumu savā dzīvē ir jāatklāj savs aklums un nespēju ieraudzīt savu grēku un nepieciešamību saņemt piedošanu. Aptumšots skatiens uz īstenību redz daudzviet ļaunumu, neievēro labo un cilvēks arī līdzīgi rīkojas. Pirmais lasījums ir ņemts no Sīraha dēlas grāmatas, kurā autors apcer cilvēka domāšanas procesu kā viņa vērtības mēru: “Kā auglis liecina par koku dārzā, tā pausta doma - par cilvēka sirdi” (Sīr 27,6). Sīraha dēls brīdina par grēcīgām personām (Sīr 26,28-27,15) un uzsver, ka runas veidā var pārbaudīt cilvēka raksturu (Sīr 27,4-7) kā siets, kas sijā graudus vai kā krāsns, kas apdedzina māla traukus. Runa atklāj cilvēka pašdisciplīnu.

Sīraha dēla grāmatas lasījums papildina šīs svēdienas Lūkasa Evaņģēliju (6,39-45), kurā Jēzus māca, ka “katru koku pazīst pēc tā augļiem” (Lk 6,44). Vecajā Derībā “augļi” bija ierasta metafora, lai apzīmētu cilvēka rīcību un tās sekas (Is 5,2; Sīr 27,6). Šīs svētdienas fragmentā autors apraksta cilvēka dzīves pārbaudīšanu un kā tēlu piedāvā sietu (Am 9,9), podnieku cepli (Is 29,16; 45,9; Jer 18) un koka kopšanu (Sak 1,31; 11,30; 12,14; 13,2; 18,20; 27,18). Autors lieto trīs reizes vārdu “domāšana” (grieķu logismos) (Sīr 27, 4b.6b.7a) un šis vārds nozīmē arī rēķināšanu, aprēķinu, apsvēršanu, spriešanu, argumentāciju, pārdomas un spēja izdarīt loģiskus secinājumus. Vienu reizi Sīraha dēls lieto vārdu “dialogismos” (Sīr 27, 5b), kas nozīmēt norēķinu veikšana, svēršanu, aprēķinu, argumentāciju, diskusiju, sarunu, apsvēršanu un domu Jēdziens "dialogismos” ietver prāta darbību, kas apsver noskaidrojamus faktus un izdara secinājumus, īpaši matemātiskus vai saistītus ar uzņēmējdarbību, lai aprēķinātu būtiskus procesus un nepakļaujas emocijām.*

Bībeles gudrības tradīcijā ne tikai Dievu pats atklājas un var iepazīt radības kārtībā, un tas ļauj iepazīt Dieva varu pār dabu un cilvēkiem, bet pati radība un no dabas ņemtie tēli un līdzības var kļūt par piemēru un iedvesmu taisnīgai dzīvei. Domāšanas salīdzināšanai ar sietu ir tāda jēga, ka cilvēka vainas, “atkritumu” (Sīr 27,4) paliek pēc runāšanas un kurus dzird tas, kas klausās. “Atkritumu” ir acīmredzami visiem, kas klausās. Podnieka tēls parāda kā cilvēks izvērtē “ceplī” citu personu “domu gājumu” (Sīr 27,5) jeb patiesā sarunā ļauj izteikties un noformulēt savus uzskatus. Lauksaimniecības tēls, kas arī bija svarīgs senajam cilvēkam, ilustrē kā augļi atklāj cik labi koks tiek kultivēts un aprūpēts, tā runa parāda cilvēka sirds domas vai viņš ir disciplinēts, trenēts un ar taisnīgu prātu. Fragments noslēdzas ar aforismu “Necildini vīru, neiepazinies ar viņa domām, jo cilvēkus vērtē pēc domu gaitas” (Sīr 27,7), kas apkopo visu lasījumu un secina, ka nevar slavēt cilvēku, kura runa nav pārbaudīta. Sīraha dēls uzsvēra gudrības prioritāti un tās aktīvu klātbūtni dabā, vēsturē un Likumā. Viņam svarīgi bija mācīt, ka sava runas dāvana ir jāpārvalda (Sīr 19,4-17; 20,5-8; 23,12-15; 27,4-6 u.t.t.) un arī jāpilda savi dzīves uzdevumi. Jēzus Kristus arī aicina uz šādu izvērtēšanu, bet atgādina, ka jāsāk ar sevi.

* The New International Dictionary of New Testament Theology, Pri - Z, Vol. 3, ed. Colin Brown, Grand Rapids 1981. - 820-823.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

2.18.2022

1 Sam 26, 2.7-9.12-13.22-23, svētdiena VII, C

1 Sam 26, 2.7-9.12-13.22-23

"Dāvids paņēma šķēpu un
 ūdens krūku no Saula galvgaļa" (1 Sam 26,12)
manuskripts no Austrijas, 1463.g.
20. februāra svētdienā Dieva vārdā turpinām pārdomāt Kunga žēlsirdību, bet šajā svētdienā Evaņģēlijs aicina sekot Dieva žēlsirdībai pasaulē, kas cilvēkam var šķist neiespējama un pārāk radikāla. Mīlestība pret ienaidniekiem liek uzlūkot otru cilvēku kā dāvanu un tuvinieku. Pirmais lasījums no Pirmās Samuela grāmatas aicina atzīt, ka tikai Dievs var sodīt un atriebt cilvēkus. Nespēja mīlēt brāļus attālina no Dieva žēlsirdības, jo ja zūd vēlme un izpratne sekot Kunga piemēram, pats cilvēks attālinās no Kristus mīlestības modeļa savā dzīvē. Samuela grāmatas lasījumā varam iepazīties ar notikumu, kurā galvenie varoņi ir Dāvids un Sauls Zifas tuksnesī, kur Dāvids saudzēja un nenogalināja ķēniņu Saulu. Līdzīgs notikums ir aprakstīt 24. grāmatas nodaļā, kur darbības centrā ir ala, kurā arī Dāvids neizmantoja iesēju un nenogalināja Saulu, kurš viņu vajāja, lai nogalinātu. Abu fragmentu būtība ir līdzīga, bet atšķiras detaļas.

26. nodaļā Sauls ienāca ar savu karaspēku Dāvida teritorijā un šeit vairs nebija alas kur paslēpties no Saula, bet Dāvids brīvi pārvietojās pa tuksnešainajiem plašumiem. Šajā apvidū Dāvids niet slēpties tumšas alas vidū, bet ieiet nakts tumsā Saula karapulka nometnes vidū. Sākot ar 16. grāmatas nodaļu stāstījums pievēršas Saula un Dāvida konfliktam, kurā jaunais vīrietis nerada draudus ķēniņam, bet Sauls bija tādas kā vajāšanas mānijas pārņemts un vēlējās nogalināt Dāvidu. Visas šīs nodaļas gatavo lasītāju sadursmei starp abiem varoņiem, bet Dāvids veiksmīgi no tās izvairās. Stāsta intriga tiek parādīta arī šajā svētdienā, jo atklāts paliek jautājums: vai Sauls saglabās savu troni, vai arī Dāvids svinēs savas valdīšanas sākumu? Notikumi bija ievilkušies un tauta (un arī grāmatas lasītāji) pacietīgi gaidīja, jo zina, ka iznākumā Dāvids būs ķēniņš. Izraelim neinteresēja tikai rezultāts, bet arī mokošais un iespaidīgais veids kā notika varas pārdale. Šīs svētdienas lasījumā Dāvids vēl neaizvieto ķēniņu, bet māca mums kaut ko lielāku.

Sauls ar savu karaspēku un miesasargiem, kuriem bija jābūt nomodā, bija iemiguši. Dievs sūtīja Saulam “dziļu miegu” (1 Sam 26,12). “Dziļš miegs” (Rad 2,21) nāca pār Ādamu, lai radītu ievu un “Ābrahamam uzkrita dziļš miegs” (Rad 15,12) un viņš saņēmna Dieva apsolījumus. “Dziļais miegs” ir veids kā Dievs ļāva Dāvidam justies droši, bet Saulam trausli. Miegs ir zīme caur kuru Dievs darbojas Dāvida labā un padara Saulu nespēcīgu un bezpalīdzīgu. Šo situāciju varēja uztvert kā Dieva dotu iespēju nogalināt ienaidnieku. Dāvids tika mudināts nogalināt Saulu, bet viņš atteicās pacelt roku pret Dieva svaidīto ķēniņu. Viņš tikai paņēma šķēpu un ūdens krūzi, kas tuksneša apstākļos varēja būt bīstami dzīvībai, jo bez šīm lietām nevar izdzīvot. Dāvids otro reizi nodemonstrēja, ka pat ja viņam bija iespēja viņu nogalināt, viņš to nedarīja un tāpēc arī atgrieza šķēpu (1 Sam 26, 22). Dāvids Saulam nebija paveicis neko sliktu un šāda dzīvības saudzēšana to atgādināja ķēniņam un arī to valdnieks pats rīkojas nelietīgi.

Kāpēc tik svarīgi ir uzsvērt šos divus notikumus tuksnesī, ka Dāvids nenogalina savu nāvīgo ienaidnieku? Nākamais ķēniņš Dāvids, kuram būs jāaizvieto Sauls, atteicās nogalināt ķēniņu un ieņemt troni, jo ja jau viņš ir Dieva izvēlēts valdnieks, tad Dievs darīs visu nepieciešamo, lai viņš valdītu. Dāvids atteicās sagrābt varu un varas pārnesi risināt saskaņā ar saviem impulsiem. Atturība, ko Dāvids izrāda šajā disciplinētājā gaidīšanā atgādina, ko Jēzus mācīja kalna sprediķī, ka “Svētīgi lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi” (Mt 5,5). Dāvids uzskatīja, ka Saula nāvi var izsaukt kāds pārdabisks iemesls, bruņota cīņa vai dabiskā nāve, bet pats nevēlājās to izraisīt. Dāvids izprata Dieva darbību šādos dažādos veidos un novecošanu, naidnieku armiju, slimības, negadījumus vai brīnumainus notikumus uzlūkoja kā Dieva darbu. Atšķirībā no Saula, Dāvid ir taisnīgs un uzticīgs, un viņš uzsver savu nevainību un to, ka Dievs viņa dzīvi sargā un izglābs. Dāvidam īsti vairs neko no Saula nevajadzēja, bet viņš visu gaidīja no Dieva. Dāvids pēdējo reizi uzrunāja ķēniņu un norāda uz savu taisnīgumu, kuru Kungs novērtēs un atmaksās ar uzviju. Līdzīgi arī mēs esam aicināti atklāt mīlestību pret ienaidniekiem kā veidu kā būt līdzīgiem Tēvam (Lk 6,36). 

br. Jānis Savickis OFMCap

2.11.2022

Jer 17, 5-8, svētdiena VI, C

Jer 17, 5-8

pravietis Jeremija,
14.gs. manuskripts no Lielbritānijas
6. februāra svētdienā Evaņģēlijs parādīja, ka bez Jēzus Kristus mēs savā dzīvē mazgājam tukšus tīklus (Lk 5, 2.5) un vienīgi Kungs var mūs piepildīt. Tikai Jēzus klātbūtne un paklausība Viņa vārdam var dot mūsu darbiem auglību. Līdzīgi arī 13. februāra svētdienā Dieva vārds apliecina, ka svētīgi ir cilvēki, kuri uzticas Kungam, bet nelaimīgi tie, kas novēršas no Viņa un izvēlas taustāmus labumus. Šīs svētdienas varda liturģijas pirmajā lasījumā tiek piedāvāts fragments no pravieša Jeremija grāmatas, kurā parādīts viens no galvenajiem bibliskās atklāsmes pamatprincipiem, ka jāpaļaujas vienīgi uz Dievu. Šīs svētdienas vārdi ir universāli un uzsver uzticību Kungam, kurš ir visu svētību avots. Uzticības vēsts priekšā pat nobāl vēsturiskie apsvērumi un iemesls kāpēc pravietis saviem tautiešiem atgādināja par uzticību, jo šīs ir mūžīgas patiesības visām paaudzēm. Jāatgādina vien, ka 6. gadsimtā pirms Kristus Jeremijs bija dramatisku notikumu aculiecinieks, jo tika nopostīta Jeruzāleme un pagrima Jūdas valsts.

Šis fragments sasaucas arī ar 1. psamu, kurš liturģijā seko uzreiz pēc Jeremijas grāmatas lasījuma. 1. psalmā arī tiek uzsvērts, ka paļāvība uz Kungu dos svētīgu un auglīgu dzīvi, bet pretēja uzvedība nes iznīcību. Pat tēli tiek lietoti līdzīgi: Jeremijs raksta svētīgajam, ka “Tas augs kā koks, pie ūdeņiem stādīts” (Jer 17,8), bet psalmists: “Tas augs kā koks, stādīts pie ūdens straumēm” (1 Ps 1,3). Abās rakstu vietās svētība tiek attēlota kā auglīgi piekrastes koki, savukārt, izžuvuša un nokaltuša augu valsts ilustrē nolādēto likteni. Ja psalmā uzsvars tiek liks uz bauslības ievērošanu un tiek salīdzināts taisnīgais un grēcinieks, tad Jeremijs vēlējās vērst lielāku uzmanību uz paļāvību. Tā ir svarīga detaļa, kas jāpamana, jo, lai arī molālei ir liela nozīme attiecībās ar Dievu, tomēr paļāvība veido šīs attiecības. Šī patiesība tiek uzsvērta arī Sakāmvārdu grāmatā: “Bijāt Kungu - zinību pamats!” (Sak 1,7) un “Paļaujies uz Kungu no visas sirds - uz paša sapratni vien nepalaidies” (Sak 3,5).

Derības tautai svarīgi bija balstīt savu kopienas dzīvi uz paļāvību, bet praksē iezīmējās divi ceļi: taisnīgais un ļaunais. Jeremija klausītājiem vārdi par “Sausuma gadiem” (Jer 17.8) bija atgādinājums par dzīves līdzsvara un attiecību mazināšanos cilvēku starpā, jo sausā klimatā augs tikai tie augi, kas tiek laistīti. Tas bija tēls tam, ka paļāvība uz Kungu veicina dzīvību neskatoties uz neizbēgamajiem bēdu brīžiem. Ja šādas paļāvības nav, tad arī bēdas un pārbaudījumi ir sāpīgāki, izmisīgāki un bezjēdzīgāki. Kungs ne tik daudz pasargā no grūtībām, bet dāvā spēkus pārvarēt grūtības. Tie, kas nepaļaujas uz Kungu nepamanīs pat labas izmaiņas kā “tuksneša ērkšķis” (Jer 17,6) neuzziedēs pēc lietus. Pārsteidzoša ir pravieša mācība, ka viņi nespēs pieredzēt regulāras sezonālas pārmaiņas, kas dod dzīvi nesošu ūdeni un saraujas karstumā un sausumā. Tādi krūmi paliek dzīvi tuksnesī, tomēr savā ziņā timdā. Lāsts nāk pār tiem, kas savu dzīvi iekārtojuši autonomā režīmā no Dieva un nocietinās savā pašpietiekamībā. Pārmaiņu pieredze ar paļāvību uz Dievu ir kaut kas tāds, kad ļauj uzplaukt ticīgā cilvēka dzīvei un iesakņoties Viņa gādībā. Pārbaudījumu un krīžu cikli dzīvē ļauj cilvēkam pieņemt lēmumus, jo cilvēkam ir jādzīvo lēmumu pieņemšanas procesā, tas ir viņa pastāvīgais stāvoklis. Paļāvīgais cilvēks uzdod Kungam un sev jautājumu: kā es vislabākajā veidā varu pieņemt doto situāciju? Ko Kungs no manis vēlas? Tāds cilvēks nobriest savās izvēlēs un atvērtībā uz Kungu. Šādi jautājumu ļauj uz dzīvi paraudzīties ar jaunu skatījumu un nekopēt savas iepriekšējās izvēles, jo Dievs aicina uz jaunu, piepildītu, auglīgu un radošu dzīvi.

Derības paradosks ir tāds, ka mēģinājums nodrošināt savu dzīvi uz savtīgiem pamatiem nes zaudējumus, bet paļāvība uz Dievu, kas ietver paklausību un pat rīcību pretēju saviem ieskatiem, ir veids kā atrast (Mt 10,39) un izglābt (Lk 9,24) savu dzīvību. Šī neparastā patiesība ir būtiska, lai izprastu derību ar Dievu. Attiecības ar Dievu nevar būt manipulējamas, aprēķinātas un vieta, kur meklēt tikai sevi. Bībeles gudrība vienmēr piedāvā izvēli un šajā fragmentā pravietis Jeremijs arī savus lasītājus sagatavo lēmuma pieņemšanai starp gudrības vai muļķības ceļu, bet šo izvēli arī var izprast kā lēmumu starp paklausību vai nepaklausību, taisnīgumu vai ļaunumu, paļaušanos uz Kungu vai cilvēku. Lēmumiem ir sekas ar kurām jārēķinās. Paļāvība uz Kungu ir dzīves galvenais princips, kas dāvā auglību un iekšējo spirgtumu. Pravieša Jeremija tēlu par kokiem, kas aug pie ūdens lietoja psalmists un pravietis Ezehiēls, kurš pierakstīja savu vīziju kā no svētnīcas “sliekšņa apakšas tek ūdens[:] Upes abos krastos augs dažādi augļu koki - lapas tiem nevītīs, tiem netrūks augļu, ik mēnesi tie dos jaunu ražu, jo tie veldzēsies no svētvietas! To augļi būs ēšanai un lapas dziedināšanai” (Ez 47,1.12). Šie dzīvības ūdeņi ieplūst Nāves jūrā un attīra pārsālīto un nedzīvo ūdeni, lai tur arī varētu uzplaukt dzīvība. Kungs līdzīgi vēlas darīt ar mums un atjaunot mūsu sausās sirdis ar savu klātbūtni Sakramentos.

br. Jānis Savickis OFMCap

2.01.2022

Is 6, 1-2a.3-8, svētdiena V, C

Is 6, 1-2a.3-8

Isaja vīzija:
serafims šķīstī pravieša lūpas 
ar degošu ogli no altāra, 
Manuskripts no Nīderlandes, 13.gs.
6. februāra svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt ticīga cilvēka aicinājuma noslēpumu un norāda uz divām personām: pravieti Isaju un apustuli Pēteri. Abos gadījumos aicinājuma brīdis tiek attēlots kā tikšanās ar Kungu, sava grēcīguma un niecības apzināšanos, un izbrīns. Pirmais vārda liturģijas lasījums ir ņemts no pravieša Isaja grāmatas, kurā atklājas ļoti zināma Vecās Derības aicināšanas aina, kas notika 8. gadsimta vidū. Svētajos Rakstos aicinājums saistās ar viendabīgu dzīves orientēšanos. Praviešu dzīvēs tas īstenojās ļoti izteikti, jo pirmā tikšanās un Kunga vīzija dramatiskā veidā mainīja viņu dzīves. Skaidri to var redzēt Isaja grāmatas 6. nodaļā, jo pravietis kļuva par Dieva vēstnesi. Katru pravieti raksturo viņa aicinājums un šajā nodaļā var atrast to, ko savā pravietiskajā misijā Isajs īstenoja. Piecās no sešpadsmit praviešu grāmatām ir aprakstītas Dieva vīzijas. Isaja, Ezehiēls, Daniēls, Amos un Zaharijs pierakstīja savas vīziju pieredzes, bet pravieši Abdijs un Nahums piemin tikai to, ka viņiem bija šāda pieredze, tomēr to neaprakstīja. Isaja aicinājuma vīzija ietver četrus būtiskus aspektus: pravietis redzēja Dieva godību, atzinās savā grēcīgumā, saņēma šķīstīšanos un pozitīvi atbildēja uz Dieva aicinājumu.

Pirmais, kas ir jāiztēlojas lasot šo fragmentu ir tas, ka Isaja atrodas Jeruzālemes svētnīcā, kur norit dialogs starp zemes svētnīcu un debesu liturģiju. Isaja redzējums balstās Jeruzālemes svētnīcas iekšējā izkārtojumā un viņš atradās pie kolonnas pie ieejas svētnīcā lūgšanu laikā. Dieva vārds ieved mūs ainā, kurā jauna cilvēka ierastais svētnīcas apmeklējums pārtop mistiskā pieredzē. Tas bija ierasts svētnīcas apmeklējums, kurā Isaja vairs neredzēja tikai rituālo ārējās izpausmes, bet neizsakāmi plašu Dieva klātbūtni Izraela tautas dzīvē. Isaju aizrāva šis liturģiskais notikums, kurā viņš tika aiznests citā dimensijā. Svarīgi, ka pravietis Isaja nepalika pie tā cik skaista ir liturģija, bet gan bija gatavs atklāt un pieņemt Dieva klātbūtni. Pravietis šajā vīzijā pieredzēja Dieva svētuma spozmi un ķēnišķīgo majestāti un spēku, bet Dievs palika nesasniedzams un neaprakstāms. Pravietis stāvot Dieva godības priekšā saņēma negaidītu atklāsmi un atskārsmi savā apziņā, ka ir necienīgs un grēcīgs cilvēks. Tas nebija pietiekošs šķērslis, lai Dievs no viņa atkāptos un Viņš pārveidoja pravieti. Svarīgi, ka Isaja tika aicināts nesavtīgi un brīvi neskatoties uz viņa necienību. Dievs šķīstīja Isaju un viņš bija gatavs kļūt par Dieva pravieti.

Fragmenta sākumā parādās Dieva atklāšanās elementi, kas bija klātesoši Sinaja kalnā. Vārdi, ka “sliekšņu pamati trīcēja” (Is 6,4) atgādina zemestrīci, kas norāda uz Dieva ienākšanu šīszemes īstenībā. Dārdoņas troksnis svētnīcā bija no smagajām durvīm, kas tika atvērtas ar saullēktu, lai uzsāktu ikdienas rīta dievkalpojumus. Dūmi kā mākoņi (Izc 19,16) apslēpa apžilbinošo Dieva noslēpumu un arī nedaudz to atklāja. Serafimi ebreju valodā (serafim) nozīmē kaut ko degošu: “Tu dari vējus par saviem vēstnešiem un uguns liesmas sev par kalpiem! (Ps 104,4). Isaja grāmata ir vienīgā, kura šiem “ugunīgajiem” tēliem piešķir personas aprises, kas kalpo Dievam. Dieva priekšā pat serafimi sevi apslēpj. Serafimu attēlojuma pamatā ir desmit menoras vai svečturi, katrs ar septiņām lampām, kas dega ar bieziem vīraka dūmiem. Serafimi sauca trīs reizes “svēts”, apliecinot, ka Dievs ir “kadoš” jeb “Cits” nekā mēs sagaidam, bet Viņš arī ir Izraela Dievs, tuvu savai tautai. Dievu nevar iedabūt šīs pasaules rāmjos. “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs - visa zeme pilna Viņa godība” (Is 6,3) levītu priesteru kora dziesma svētnīcas liturģijā. Vārdā “godība” arī varam atklāt kādu interesantu ebreju vārdu “kabod”, kas nozīmē arī “smags”. Šī lasījuma kontekstā varam saskatīt, ka kaut kas smags krīt no debesīm un apgaismo pasauli, un šī gaisma pārklāj visu pasauli. Šāda pieredze ticīgajiem bija Jeruzālemes svētnīcā: “Mūžam slavēts viņa godības vārds! Viņa gods piepilda visu zemi!” (Ps 72,19).

Dieva tuvošanās Isajam izauc šaubas, bailes un izbīli. Viņš bija apjucis, jo koncentrējās uz savu necienību, tomēr Kungs ļāva Isajam izrauties no strupceļa. Serafims pieskarās Isaja mutei ar kvēlojošu ogli un tādā veidā veica darbību, kas šķīstīja viņu no grēkiem, lai šis tik būtiskais cilvēku attiecību rīks - mute - kalpotu pravieša misijai. Šajā lasījumā parādās ticības nobriešanas process un savas vietas atpazīšana Dieva pestīšanas plānā. Pravietis sajuta savu saiti un solidaritāti ar Izraela tautu, un atzina savu atbildību. Šī atbildības mošanās ļāva viņam uzņemties smago misiju un darboties pretēji pieņemtajām tendencēm sabiedrībā - iet pretī straumei. Tas notika ne tikai tāpēc, ka Dievs viņu atbalstīja, bet arī tāpēc, ka Isaja redzēja sevi kā savas tautas locekli un nenovērsās no tās grēkiem un neuzticības, bet atpazina tos pašus grēkus savā dzīvē. Grēks liek cilvēkam klusēt un nesludināt Dieva darbus, un tikai pēc šķīstīšanas un grēku piedošanas Isaja bija gatavs atvērt muti, lai runātu Dieva vārdus. Šajā svētdienā Svēto Rakstu lasījumi piedāvā pārdomāt aicinājumu lielu cilvēku dzīvē, kas var kļūt par iedvesmu mums pārdomāt mūsu kristīgās dzīves aicinājumu. Pravietis Isaja ļoti svinīgā veidā tika aicināts kļūt par Dieva vārda sludinātāju tautai. Katrs aicinājums sākās ar šīs plaisas ieraudzīšanu starp Dievu un sevi, tomēr Kungam tas nav šķērslis mūs uzrunāt. Kur mēs varam pieredzēt kaut ko līdzīgu? Pirmkārt, tā ir liturģuja. Euharistiskajā lūgšanā serafimu trīskāršais “svēts” - Sanctus jeb trisagion ir balstīts šajos Isaja grāmatas vārdos. Euharistijā notiek tikšanās starp Dievu un cilvēku, kur noslēpumaina Kunga klātbūtne zem maizes un vīna zīmēm ienāk ticīgā cilvēka dzīvē un šī klātbūtne mūs vienmēr uzrunā un gaida mūsu atbildi, un pieskarās mūsu lūpām.

br. Jānis Savickis OFMCap

1.27.2022

Jer 1, 4-5.17-19, svētdiena IV, C

Jer 1, 4-5.17-19

Kungs ar pravieti Jeremiju,
15.gs. manuskripts no Londonas
Sākot ar 30. janvāra svētdienu līdz gavēņa sākumam svētdienās Dieva vārda liturģija iepazīstinās ar Jēzus Kristus darbību Galilejā, kur Kungs īstenoja savu misiju starp ikdienišķām cilvēku dzīvēm. Jēzus vēlējās sludināt šādos apstākļos, jo cilvēkiem bija nepieciešama cerība un skaidrojums par viņu dzīvi, kas pāri visiem sarežģītajiem dzīves apstākļiem, bija Dieva darbības un apredzības pilna. Kungs atklāja cilvēkiem, ka dzīves nav nejaušu notikumu pilnas un pakļautas netveramam haosam, bet Dievs darbojas vēsturē un aicina cilvēkus pieņemt Viņa gribu. Pirmais vārda liturģijas lasījums ir ņemts no pravieša Jeremija grāmatas, kurā Kungs atklājas kā aicinājuma un stiprinājuma devējs.

Jeremija grāmata sniedz plašāku ieskatu par pravieša personību (622-587 g. pirms Kr.) un īpaši spilgti tas izpaužas tajā, ka Jeremijs arī pats pierakstīja savu grāmatu un atšķirībā no citām praviešu grāmatām viņa grāmatā vairākas reizes ir pieminēts tas, ka viņš pats to raksta. Jeremija grāmata sākas ar pravieša aicināšanas aprakstu. Pravieša Jeremija aicināšanā ir seši svarīgi aspekti, (1) pirmkārt, Dievs ir vienīgais, kas aicina un (2) izvēlējās viņu jau pirms dzimšanas. (3) Aicinājuma centrā ir Dieva vārda sludināšana un (4) Dievs iedrošināja jauno Jeremiju runāt vārdus, un (6) apsolīja savu dievišķo klātbūtni: “es esmu ar tevi” (Jer 1,19). Dievs nesolīja Jeremijam bagātību un veselību, bet tikai sevi. Dievs teica Jeremijam četras būtiskas frāzes: es tevi radīju, es tevi pazinu, es tevi svētīju/atdalīju un es tevi iecēlu.

Fragments sākas ar vārdiem, ka Dievs “pirms tevi radīju mātes miesās, es jau pazinu tevi, pirms vēl tu pameti mātes klēpi, es jau svētīju tevi” (Jer 1,5). Dziļi un interesanti ir visi šie vārdi, bet uzmanību var pievērst “svētīju tevi”, jo tie nozīmē nevis kādu iekšējo svētdarīšanu, bet atdalīšanu, lai īstenotu pravietisko misiju. Ebreju valodā vārds "kadoš" nozīmē “svēts” un arī “atdalīts”/”cits”. Svētums var būt morāla īpašība, izšķiršanās starp labu un ļaunu, šķīstību vai nešķīstību, un tas var būt saistīts arī ar ētisku darbību un garīgu centību, bet šeit svētums domāts kā noteikts uzdevums. Dievs izvēlējās Jeremiju un iecēla viņu par pravieti, un tas ir iemesls, kāpēc viņš ir svēts un nevis otradāk. Nav tā, ka viņš kļuva svēts un pēc tam tika iecelts par pravieti, tā it kā svarīgāks būtu personiskais svētums un tas būtu stimuls tam, ka Dievs kādu izvēl un dāvā aicinājumu. Jeremijs kļuva par pravieti pateicoties tam, ka pieņēma Dieva vārdu un nevis saviem nopilniem, ieguldītajam darbam vai cilvēku piekrišanai.

Pravietis aicinājuma brīdī neredzēja nekādus redzējumus, bet dzirdēja tikai Kunga vārdu. Aicinājuma aprakstā netiek pieminēti ārējie apstākļi, bet tikai pats notikums un Dieva vārds. Katrs no vārdiem - “zināt”, “svētīt”, “iecelt” izsaka būtisku domu. Dievs iepazīstot Jeremiju ņēma viņu savā pārvaldībā un Jeremijs tam piekrita. Kā cilvēks var kļūt par Dieva vēstnesi? Jeremija stāstā var izdalīt trīs elementus: dialogs ar Kungu, kurā saņem vārdu, ka ir izvēlēts no mātes miesām, redzējums un iedrošinājums veikt uzdevumu. Dialogs starp Kungu un jaunieti iesākās viņam negaidīti. Vārdi “pazinu tevi” nenozīmē vienkāršu informācijas kopumu, bet patiesu otras personas ieinteresētu pieredzēšanu. Tieši tāpēc vārds “zināt” tiek arī lietots, lai aprakstītu laulāto intīmās attiecības: “Ādams atzina Ievu, savu sievu, un viņa kļuva grūta” (Rad 4,1).

Jeremija sirdī šie vārdi iespiedās uz visu mūžu, jo jāpieņem, ka viņš aicinājuma pieredzi nepierakstīja tajā pašā dienā, bet kādu laiku vēlāk. Tiek uzskatīts, ka grāmatas pirmā nodaļa tika uzrakstīta kādus divdesmit gadus vēlāk un par to liecina 25. nodaļa, kur pravietis saka, ka “divdesmit trīs gadus Kunga vārds ir bijis uz mani, un es tiku runājis, bez mitas es runāju, bet jūs neklausījāties” (Jer 25,3) un šajā laikā Kungs viņam teica: “Ņem rakstu rulli un raksti tajā visus šos vārdus, ko es tev esmu teicis” (Jer 36,2). Tik daudz gadus Jeremija sludināja, bet secināja, ka neko nebija panācis. Šādā depresīvā noskaņā viņš sajuta Dieva iedvesmu, lai atminētos aicinājuma žēlastības sākumu, kas dotu spēku pārvarēt vilšanos. Jeremijam bija nepieciešama šī atmiņa, lai stiprinātos uzsāktajā ceļā un paklausībā Dieva gribai, kuru pirms divdesmit gadiem apņēmās pildīt. Šīs svētdienas fragmentu nerakstīja jaunēklis, bet jau vīrietis spēka gados, kuram nebija ilūzijas par dzīvi, cilvēkiem, savu misiju, piedzīvoja nepieņemšanu un vilšanos, tomēr palika uzticīgs Kungam.

Fragmenta otrā daļa vēsta par to kā “neizturamais” vārds uzrunā “nepanesamo” un neuzticīgo tautu. Šeit dominē kara tēli. Dievs uzticēja Jeremijam atbildību pretestības priekšā, savu klātbūtni un pestīšanu. Jeremijs būs kā ielenkta pilsēta. Lai sludinātu saņemto vārdu Jeremijam bija jāsastopās ar pretestību un tāpēc Kungs viņu stiprināja (Jer 1,18), un pravietis atrada spēkus īstenot Dieva gribu. Pravietis darbojās laikā, kad tauta bija attālinājusies no Dieva un nelabprāt klausījās patiesos praviešus, bet drīzāk viltus praviešus, kuri runāja patīkamas lietas. Dievs aicināja pravieti uz drosmi un gatavību nest vēsti neskatoties uz pretestību. Dievs solīja stiprināt Jeremiju (nocietināta pilsēta, dzelzs stabu, vara mūri), jo ne tikai tauta pretojās vārdam, bet arī nozīmīgi un ietekmīgi cilvēki, kuri iebiedēja viņu. Pirmais, kas jāatpazīst Jeremija aicinājuma pieredzē ir vārds ar kuru Dievs vēlas uzrunāt savu tautu un tikai pēc tam, lai atpazītu aicinājuma modeli, kuru var ieraudzīt savā dzīvē. Ticīgie ir aicināti uzticēties Jeremija pieredzei un vārdam, kas joprojām ir aktuāli.

Pravieša aicinājuma stāsts parāda, ka katram cilvēkam ir vieta pestīšanas vēsturē un kats cilvēks ir nepieciešams Dieva plānu īstenošanā. Cilvēka trauslums, vecums un runas prasmes nav attaisnojums Dieva izteiktajai gribai dot cilvēkam aicinājumu un vārdus. Jeremijs netika aicināts spriest par sava darba iedarbību un dzīves nozīmību, jo pats Dievs redzēs pravieša iespadu uz vēsturi caur viņa vārdiem un darbiem. Dieva vārds ir brīvs savā darbībā un nav atkarīgs no cilvēciskiem aprēķiniem un stratēģijām. Jeremija dzīve atklāj kā Dieva vārds skaidro un sakārto notikumus. Jaunajā Derībā šī aicinājuma pieredze atkārtojas un Jēzus aicināja mācekļus sludināt vārdu visām tautām (Mt 28,18-20). Tautu apustulis Pāvils arī savu dzīvi redzēja līdzīgā perspektīvā un savu izvēlētību no mātes miesām. Jēzus Kristus aicinājumā ir ietverti visi Vecās Derības aicinājumi, kurš arī bija aicināts no “mātes klēpja” (Jer 1,5; sal. Is 49), svētīts/atdalīts un svaidīts (Mt 1,20-23; Lk 1,31-35). Jēzus Kristus sludināja Dieva valstību nebaidoties no pretestības, jo pazina savu izcelsmi un misiju. Ja Jeremiju Dievs pazina pirms “mātes miesām”, tad Jēzus Kristus attiecības ar Dievu pirms ieņemšanas ir Trīsvienības noslēpumā tītas. Tēva un Dēla attiecības nebalstās tik daudz pazīšanā, bet kopējā dievišķā un mūžīgā izcelsmē. Katrs ticīgais ir aicināts meklēt stiprinājumu savam ticības ceļam aicinājuma, atgriešanās, tikšanās brīdī ar Kungu.

br. Jānis Savickis OFMCap

1.19.2022

Neh 8, 1-4a.5-6.8-10, svētdiena III, C

Neh 8, 1-4a.5-6.8-10

Nehemijs,
manuskripts no Nīderlandes, 1297 - 1320.g.
23. janvāra svētdienas Evaņģēlijā Jēzus Nācaretes sinagogā lasa Svētos Rakstus un pasludināja, ka ir piepildījušies pravieša Isaja vārdi (Lk 4,4-21). Pirmajā lasījumā ir fragments no Nehemija grāmatas, kur arī tiek svinīgi pasludināti un lasīti Svētie Raksti. Šajā svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt to, kā atbildēt Kungam ar prieku. Kristīgajā tradīcijā Nehemijs ir viena no tām Vecās Derības personām, kurām ir mazāk pievērsta uzmanība, bet jūdu tradīcijā viņam ir liela nozīme. Baznīcā mēs reti varam dzirdēt lasījumus no Ezras-Nehemija grāmatām un vienīgais lasījums svētdienā, kuru lasa ik pēc trīs gadiem, ir tieši šīs svētdienas fragments. Ezras un Nehemija grāmatas ir Izraela tautas atdzimšas hronika un īpaši šīs svētdienas lasījums attēlo kā dievkalpojumā tika nostiprināta tauta apziņa un misija lasot “Mozus bauslības grāmatu” [ebr. sēfer tôrat Mōšeh] (Neh 8,1), kas visdrīzāk saistījās ar Likumu un stāstiem par Izraela tautas sākumu no radīšanas, patriarhiem, izceļošanu no Ēģiptes un apmešanos apsolītajā zemē. Lai tik daudz tekstus izlasītu nepietika ar pusi no dienas un tāpēc tautai lasīja būtiskākās Rakstu vietas.

Nehemijs dzīvoja laikā, kad tauta piedzīvoja dziļu krīzi, centās izprast savu vietu pasaulē un atjaunoties. Nehamijs atgriezās tēvzemē no Persijas, kur bija pārticis cilvēks ar stabilu dzīvi, tomēr izvēlējās kalpot Izraela tautai un tās atjaunošanai. Viņš aktīvi iesaistījās Jeruzālemes mūru atjaunošanās darbā. Tauta tika sapulcināta uz Būdiņas (Sukot) svētkiem pēc tam, kad tika pabeigti Jeruzālemes mūra atjaunošanas darbi. Pēc atgriešanās no Babilonas gūsta, kur bija dzimušas jau pāris paadzes, grūti bija atjaunot senās reliģiskās un sabiedriskās dzīves ieražas. Tieši Babilonā jūdi sāka pierakstīt seno reliģisko tradīciju. Priesteri, pravieši un rakstnieki rūpīgi veidoja grāmatas, kuras ar laiku kļuva par sinagogas un kristiešu Svētajiem Rakstiem. Svešumā tapa Tora (Piecas Mozus grāmatas) un praviešu grāmatu apkopojums.

Darbība, kura aprakstīta lasījumā noritēja 445. gadā pirms Kristus, trīspadsmit gadus pēc atgriešanās no Babilonas gūsta. Priesteris Ezra izsludināja reliģisku ceremoniju rudenī un visdrīzāk jaunā gada svinību ietvaros. Ceremonija ir ievērojama ar to, ka tas ir senākais Vecās Derības liturģijas apraksts, kurā tiek lasīts Mozus likums Būdiņu svētkos (At 31,10-13). Vīrieši un sievietes tika sapulcināti Ūdens vārtu laukumā, kas visdrīzāk bija pilsētas galvenais laukums, un pa šiem vārtiem pilsētnieki gāja uz tuvāko ūdens avotu. Ūdens vārti atradās tieši pretī Jeruzālemes svētnīcai. Tas nebija svētnīcas pagalms, bet pilsētas sabiedriskās dzīves centrs, kur Dieva gudrība īpaši grib uzrunāt cilvēkus, jo “Gudrība ielās kliedz, laukumos ceļ balsi, kņadas vidū sauc, pie pilsētas vārtiem teic savas runas” (Sak 1,20-21; sal. 8, 3).

Tora tika lasīta un skaidrota (Neh 8,8), ko visbiežāk skaidro ar to, ka ebreji vairs nerunāja ebreju valodā, bet lietoja aramiešu valodu, un tāpēc Rakstu ruļļi uzreiz arī tika tulkoti un skaidroti. Iemesls šādai situācijai bija tas, ka ilgā dzīve Babilonā lika aizmirst dzimto valodu un pieņemt aramiešu valodu, kura bija ziemeļrietum semītu valoda, līdzīga ebreju valodai, kuru lietoja kā starptautisku saziņas līdzekli Asīrijas, Babilonas un Persijas impērijās. Publiska valsts dokumentu lasīšana Tuvajos Austrumos bija ierasta prakse un interesanta ir līdzība starp šo Rakstu vietu un persiešu rituāliem un to ietekme uz jūdiem.*

Lasīšanu priesteris Ezra iesāka ar svētības vārdiem un lasīja Toru no rīta līdz dienas vidum. Likuma klausīšanās izsauca tautā spontānu grēku nožēlas atbildi, bet tautas vadītāji iedrošināja priecāties par derības atjaunošanu: “jūsu patvērums ir prieks, ko dod Kungs!” (Neh 8,10). Dieva tauta savu identitāti meklēja Kunga pielūgšanā un tas bija svarīgi, jo viņi nevarēja lepoties ar panākumiem politiskajā un saimnieciskajā dzīvē, un tāpēc prieku, cerību un mieru varēja meklēt dievkalpojumu svinēšanā, kuros atminējās Dieva darbus un gaidīja Dieva pestījošos darbus nākotnē. Interesanti, ka šāda lietu kārtība ir saglabājusies Jaunajā Derībā un Baznīcas dzīvē. Jēzus lasīja vārdu sinagogā saskaņā ar šo sen iedibināto liturģiju.

Sākot ar šo dienu, kad tautas politiskais līderis Nehemijs un priesteris Ezdra sapulcināja tautu Jeruzālemē un nolasīja Toras vārdus, iesākās jauna dzīve Izraela tautai. Viņi mainīja savu dzīvi un noslēdzās arī garīgā Babilonas trimda. Sakopotā Izraela tautas tradīcija grāmatās un ziņas par pagātni, praviešiem, izpratne par dievkalpojumiem un morāli ļāva viņiem atsaukties, lasīt, pārdomāt un iemiesot dzīvē Kunga Likumu. Svarīgi ņemt vērā, ka ticības dzīvē parādījās jauns būtisks elements, jo Izraelis kļuva par grāmatas tautu. Grāmata kļuva par tautas dzīves galveno orientieri un svētos tekstus pavadīja mācības, katehēzes un sprdiķi, lai skaidrotu Toru un praviešus. Praviešus aizvietoja gudrie, rakstu zinātāji un skolotāji.

Vārdi “visa tauta kā viens” (Neh 8,1) parāda cik vienoti bija ļaudis noskaņoti klausīties Likumu, taču tā nebija pēkšņa vēlme vai no augšas uzpiesta līderu griba, jo jau iepriekš tika izveidots “paaugstinājums” (Neh 8,4), kas liecina par nopietnu gatavošanos un iekšējo vēlmi pieņemt Toru. Uzmanīga klausīšanās un sirdsapziņas izmeklēšana īpaši spilgti uz to norāda. Lasījums parāda savienojumu, kurā cilvēki dedzīgi vēlas būt mācīti un mācītājs grib un spēj piepildīt cilvēku vajadzības un ilgas. Tauta sapulcējās pie Ūdens vārtiem, jo vēlējās dzert "garīgo dzērienu"** no Svēto Rakstu avota. Priesteris lika ēst, dzert un priecāties par Dieva labajiem darbiem un izteikt pateicību par Dieva vārda klausīšanos. No vēstures zinā, ka šī derības atjaunošana netika īstenota. Šie svētki ir kā priekšvēstnesis Kristus atnākšanai un publiskai sludināšanai, kas atnesa pestīšanu un brīvību no grēka, un arī dziļu un patiesu cilvēku atbildi uz šiem vārdiem "šodien". Katru reizi, kad Vecajā Derībā var lasīt par "šo dienu", tad šie vārdi norāda uz Jēzu Kristu, kurš piepildījās Viņa dzīvē un var atkārtoties arī mūsu dzīvēs "šodien".

*Mark Whitters, The Persianized Liturgy of Nehemiah 8:1–8, in: Journal of Biblical Literature, Vol. 136, No. 1 (Winter 2017), pp. 63-84.
** Romas Misāle, vīna upurēšanas lūgšana.

br. Jānis Savickis OFMCap

1.12.2022

Is 62,1-5, svētdiena II, C

Is 62,1-5

Dziesmu dziesmas grāmatas komentārs
Līgavainis (Kristus) un Līgava (Baznīca)
manuskripts no Lielbritānijas
1125 - 1174.g.
16. janvāra svētdienā vēl atskan Kunga Kristību svētku motīvi. Baznīcas liturģijā Kunga Piedzimšanas, Parādīšanās, Kristību svētki veido vienu lielu pestīšanas noslēpumu, un tāpēc austrumu Baznīcā runā par Parādīšanās svētkiem daudzskaitlī. Senā austrumu liturģija redzēja dažādus Jēzus dzīves notikumus kā epifāniju: piedzimšana, austrumu gudro pagodināšana, kristības un Jēzus brīnums Galilejas Kānā, kur Kungs atklāja “savu godību” (Jņ 2,11), bet senajā Gallijas liturģijā arī maizes pavairošanas brīnums. Tas ir iemesls kāpēc svētdienā pēc Kunga Kristīšanas svētkiem Dieva vārds aicina pārdomāt Jēzus brīnumu Kānā. Jēzus ar savu pirmo zīmi parādīja, ka bez “vīna” jeb Svētā Gara cilvēlks nevar pieredzēt patiesu prieku. Dzīve bez prieka, piepildījuma un pārveidošanās ir vairāk pakļauta skumjām, tukšumam un pamestībai. Vārda liturģijas pirmais lasījums ir ņemts no Isaja grāmatas, kas ļauj ielūkoties Vecās Derības ilgās pēc pestīšanas, miera, prieka un mīlestības.

Dievs solīja Izraelim, ka atjaunos Jeruzālemi un izliks “pamatus safīros… torņus ar ahātiem… vārtus ar rubīniem… sienas ar dārgakmeņiem” (Is 54,11-12) un atgriezīs tautu no trimdas mājās. 539. gadā pirms Kristus Persijas ķēniņš Kīrs ļāva tautai atgriezties dzimtenē, atdeva svētnīcas piederumus un arī finansiāli iedrošināja atjaunot svētnīcu. Atgriežoties Apsolītajā zemē tauta nepiedzīvoja neko ārēji spožu. Zeme bija tuksnešaina un dažādi ļaudis tur jau dzīvoja. Sākuma grūtības bija izaicinošas, jo bija jānodrošina sev pārtika, mājvietas un jāatjauno reliģiskā dzīve svētnīcā, kuru atjaunot nelikās iespējams iepriekšējā izmērā. Pravietis Isajs sludināja, ka pārveidošanās un jauns vārds iezīmēs priecīgu vienotību ap Jeruzālemi.

Pravietis tēlainā valodā aprakstīja Jeruzālemes jauno vārdu. Rakstos var atrast vairākas vietas, kur pilsētas vai vietas tiek pārsauktas un tas saistījās ar notikumiem ap šīm vietām (Rad 35,6-7) vai arī pēc iekarošanas (Sk 32,41-42; Ties 18,29, 2 Sam 12,28) un pēc pilsētas atjaunošanas (Sk 32, 37-38), kas sasaucas ar šīs svētdienas lasījumu. Tā kā Siona ir personificēta, tad svarīgi izprast īpašvārdu maiņu. Vārdus mainīja pēc augstākstāvošās autoritātes gribas pirms kalpojuma uzsākšanas (Rad 41, 45; Dan 1,7). Vārda maiņa bija veids kā valdnieks apstiprināja savu varu pār padoto. Svarīga vārdu maiņa norit saistībā ar Kunga un tautas derību. Pirmais piemērs ir Abrams un Sāraj (Rad 17,15), kuri mainīja vārdus uz Ābrahams un Sāra, un šī pārmaiņa tieši saistīta ar derības solījumiem.

Vecajā Derībā vārds raksturo cilvēka būtību un vārda maiņa norāda uz cilvēka dabas un būtes pārveidi. Dieva darbība šajā ziņā nav ārēja, bet ir nopietna un pamatīga, jo Viņš veidos jaunu tautu līdzīgi kā tas bija mainot Ābrahama un Jēkaba vārdus un dibinot jaunu tautu. Šī ir vienīgā vieta Isaja grāmatā, kur tieši Dievs dod jaunu vārdu! Pravietis vēlējās uzsvērt, ka Dievs aktīvi piedalījās Jeruzālemes pestīšanā un pilsētas mūžīgā pagodināšanā. Kaut arī Jeruzāleme ir vientuļa un pravietis Isaja raksturo to kā pamestu un izpostītu (Is 62,4), viņš sola, ka tās vārds nākotnē mainīsies. Svarīgi, ka pamestība un izolācija beigsies, un to sauks “es tevi iekāroju!” jeb ”viņa man labpatīk” (Is 62,4). Pravietis tādā veidā vēlējās uzsvērt dziļo saiti, kas pastāvēs starp Sionu un Dievu.

Tēls, kurā Dievs savās rokās tur Jeruzālemi (Is 62,3) sasaucās ar senajos Tuvajos Austrumos izplatīto praksi attēlot dievību, kura ir kronēta ar pilsētas mūriem, bet šeit Kungs tur pilsētu sev priekšā un nevis uz galvas. Kroņus jūdu kāzu ceremonijās lietoja līgavainis un līgava līdz pat 70. gadam kad tika nopostīta Jeruzāleme. Šāds attēlojums saistās ar Dieva vēlmi veidot jaunas attiecības ar savu tautu un to cieši uzlūkot. Bībelē attiecības ir ļoti labi attēlotas un cenšas atbildēt un jautājumu, kādas ir labas un kādas ir sliktas attiecības. Dievs vēlas veidot labas attiecībasas savu tautu. Isaja grāmatā var redzēt kā cilvēki, kuri bija attālinājušies no Kunga nodēvēja sevi par “pamestiem” un “izpostītiem”. Kad tauta nedzīvojot saskaņā ar derību, tad īpašās attiecības ar Dievu izjuka un cilvēki pieredzēja izmisumu un vientulību pasaules izaicinājumu priekšā. Attiecības netika sarautas, bet viņi juta, ka to bija paveikuši un atpakaļceļa nav. Tauta bija mainīga, bet Dievs tāds nav un savus mīlestības solījumus neatsauca. Tieši tāpēc Viņš vēlējās mainīt savas tautas pašizdomātos depresīvos nosaukumus un uzsvērt to, ko vienmēr ir teicis, ka Kungam labpatīk tauta un tā Viņam ir kā līgava.

Šajā fragmentā varam iepazīt cilvēku vēsturi no Dieva skatpunkta. Dievs vēlas Jēzū Kristū parādīt cik ļoti Viņš mīl un vēlas atjaunot sagrauto cilvēku dzīvi. Cilvēkiem ir tieksme ieslīgt pamestības noskaņā, bet Dievs ienāk dzīvēs, lai mainītu šādu domāšanu un atklāj kaut ko pretēju tam kā cilvēks sevi redz. Dievs mīl! Lai uzrunātu cilvēku, kurš bieži ir sapinies emocijās, Kungs lieto arī līdzīgu valodu un savu mīlestību izsaka laulāto mīlestības jeb emocionālos vārdos. Kad Dievs saka, ka “viņa man labpatīk” (Is 62,4), Viņš uzsver, ka pār tevi vairs nevalda pagātne un Viņš tevi pārdēvē vai pārdefinē saskaņā ar savu mīlestības gribu. Dievs vēlas sākt ar tagadni, lai pārrakstītu nākotni, kas netiek vairs definēta saskaņā ar pamestības un bezcerības noskaņu, bet ar tuvām attiecībām un mīlestību, un apliecina, ka “es tevi nekad neatstāšu un nekad nepametīšu” (Ebr 13,5).

Vecajā Derībā vietās, kur tiek lietots laulību attiecību tēls tautas saitei ar Dievu, Dieva partners vienmēr ir kopiena un nekad indivīds. Šādi savu tautu redzēja Dievs un nevis cilvēks, un tāpēc vēlas atjaunot savu tautu. Jēzus Kristus iemiesošanās ir kā laulība starp dievišķo un cilvēka dabu. Jaunais vārds Jeruzālemei kristīgajā tradīcijā attiecas uz Baznīcu un tās iemītnieki ir kristieši, jo Kristus ir savas Baznīcas līgavainis (Ef 5,22-32). Šīs svētdienas fragments kristiešiem atklāj Jēzus Kristus lielās rūpes par jaunās Jeruzālemes godu, kas ir kā Viņa līgava un Viņa dedzīgās rūpes par savu tautu piepildīsies tad, ka Baznīca uzplauks savā skaistumā un svētumā. Dziesmu dziesmu grāmata aprakstīta laulību ceremonija, kurā līgava tiek kronēta (Dz 3,11), bet Sakāmvārdu grāmatā sieva tiek raksturota kā “vainags savam vīram” (Sak 12,4). “Cik skaista un cik tīkama, tu, baudpilnā mīlestība” (Dz 7,7). Dziesmu dziesmā līgavainis nepārmet, nekritizē, nekomentē un nemāca kā dzīvot, jo viņš zina, ka līgava sevi visu atdos mīļotajam. Līgavainis vēlas vien teikt cik viņa ir skaista, apburoša un mīlama. Kunga mīlestība pret savu tauti neaprakstāmi liela un šo intīmoto tēlu piepildījums ir atrodams Euharistijā.

br. Jānis Savickis OFMCap

1.05.2022

Apd 10, 34-38, Kunga Kristīšanas svētki, C

Apd 10, 34-38

Pēteris sludina un Svētais Gars
 nonāk pār Kornēliju un viņa namu,
manuskripts no Nīderlandes, 15.gs. I puse
9. janvāra svētdienā svinām Kunga Kristīšanas svētkus, kuros Dieva vārds atklāj Jēzus Kristus būtību, ka Viņš ir mīļotais Tēva Dēls, kurš nācis, lai īstenotu pasaulē savu misiju. Kunga kristības Jordānā ir pavērsiens Viņa dzīvē un publiskās darbības sākums. Šogad otrais vārda liturģijas lasījums ir ņemts no Apustuļu darbu grāmatas, kas veido fragmentu no apustuļa Pētera runas sākuma romiešu pagāna Kornēlija mājā. Pēteris sludināja apustulisko kerigmu un tas atgādina iepriekšējos sprediķus (Apd 2,14-40; 3,11-26 u.c.), taču šajā lielāks uzsvars tiek likts uz Jēzus darbību pirms krustā sišanas. Šāda lasījuma izvēle saistīta ar Kunga Kristīšanas svētkiem, kuros svarīgs ir tieši Jēzus publiskās darbības sākuma posms. Pētera katehēze pagāniem bija pēdējā, ko varam izlasīt Apustuļu darbos un atšķiras no citām ar to, ka Dievs nešķiro cilvēkus jūdos un pagānos, bet ikviens ir Dievam pieņemams, kas ir dievbijīgs un rīkojas taisnīgi.

Šie Pētera vārdi bija revolucionāri, jo atcēla aizspriedumus pret pagāniem, kas bija jūdu tautā. Jau Vecajā Derībā bija pazīstama doma, ka pagāni var piedzīvot pestīšanu (Rad 12,3; Jonas grāmata) un Dievu uztvēra kā “visa Saimnieku” (Gudr 6,7;8,3). Vecajā Derībā jūdi bija Dieva izvēlētā tauta un saņēma Viņa solījumus un atklāsmes. Pēteris paziņoja, ka Dieva pestīšanas plāns ir sācis savu ceļu pie visām tautām. Pēteris sludināja evaņģēlija vēsts kopsavilkumu, ko viņš bija sludinājis Jeruzalemē. Šīs svētdienas fragmentā varam lasīt par Jēzus publiskās dzīves sākumu: sākot ar Kunga kristībām un īpaši uzsverot Jēzus dziedināšanas kalpojuma spēku, kurš arī atbrīvo no velna varas. Evaņēlista Lūkasa skatījumā tas, ko Pēteris grasījās teikt, patiešām bija nozīmīgs gadsimtiem ilgi pastāvējušu aizspriedumu atcelšana. Tas nenozīmē, ka Dievs nevar izvēlēties kādas personas sava pestīšanas plāna īstenošanai, bet tas nozīmē, ka savas izvēles neveic saskaņā ar tautību.

Evaņģēlists Lūkas fragmenta sākumā uzsver, ka “Pēteris sāka runāt, sacīdams” (Apd 10,34) jeb burtiski “atvēra savu muti un Pēteris teica”. Šādā veidā autors vēlējās parādīt cik nozīmīgi vārdi tagad sekos un līdzīgi Jēzus iesāka Kalna sprediķi (Mt 5,2; sal 13,35) vai arī apustulis “Filips atdarījis savu muti, un iesākdams ar šiem Rakstiem, sludināja [etiopietim] Jēzu.” (Apd 8,35). Savu runu Jēzus iesāka ar vārdiem, ka “Dievs cilvēku neskata pēc ārienes” (Apd 10,34) un atceļ dalījumu starp jūdiem un pagāniem. Piederību cilvēkam neizšķir cilvēka izcelsme, bet lēmums pieņemt Dieva gribu un līdz ar to mainīt savu dzīvi. Tas, ka Dievs ir “Kungs pār visiem” (Apd 10, 36) ļāva Pēterim ienākt pagāna mājā, jo Jēzus ar savu piemēru arī “gāja un darīja labus darbus” (Apd 10,38). Pēteris savā mājas katehēzē vēlējās pavēstīt par brīnišķīgo piederības pieredzi un identificēšanos ar Jēzu. Pētera runā ir izteikta arī evaņģēlista Lūkasa teoloģijas kopsavilkums. Dievs nav vienpusīgs, bet pieņem jebkuru, kurš bīstas un rīkojas taisnīgi. Tādā veidā Pēteris tieši uzrunāja pagānu Kornēliju un viņa namu, un neskatoties uz viņa tautību, apstiprināja, ka Dievam ir pieņemams katrs, kurš atklāsmi saņem ar Izraela tautas starpniecību un rīkojas taisnīgi. Miers, ko Dievs pasludināja Izraelim caur Jēzu bija domāts visiem cilvēkiem.

Pētera vārdi “Jūs to zināt” (Apd 10,37) norāda uz to, ka Jēzus publiskā darbība bija zināma arī daudziem pagāniem. Tas, ka Svētais Gars nāca pār Jēzu nenozmīmē tikai Kunga kristības, kuru laikā Gars nolaidās pār Viņu (Lk 3,20-22), bet arī Jēzus runu Nāzaretē: “Kunga Gars ir pār mani, jo viņš ir svaidījis mani” (Lk Lk 4,18; 4,14). Jēzus misija bija sludināt “prieka vēstis nabagiem”, “atbrīvošanu gūstekņiem”, "akliem acu gaismu” un “salauztos darīt brīvus” (Lk 4,18-20; Is 61,1-2). Tas nozīmē, ka viņi zināja daudz ko par Jēzu un Viņa Svētā Gara apsolījumu. Iespējams, viņi dzirdēja arī Filipa sludināšanu (Apd 8,40). Pēteris apzinājās, ka Kornēlija namā bija jau dzirdēta vēsts, jo tā tika sludināta visā apsolītajā zemē sākot ar Jāņa Kristītāja darbību. Neviens, kas dzīvija tajā laikā un apmeklēja sinagogu nevarēja nedzirdēt par notiekošo. Pētera vēsts bija īpaša arī ar to, ka vēsts bija pats Jēzus! Šajā runā neparādās aicinājums uz atgriešanos un tāpēc tā nav ierasta misionārā runa un tas varētu liecināt, ka Kornēliju nevajadzēja papildus aicināt uz atgriešanos.

Dieva labvēlības tēls bija īpaši piemērots pagānu klausītājiem, kuri savā dzīvē piedzīvoja aizsardzību un labvēlību Kornēlija namā. Ko Pēteris uzsver savā runā? Pirmkārt, to, ka Dievs nedala cilvēkus saskaņā ar tautībām; otrkārt, Dievs pieņem katru cilvēku, kas Viņa bīstas un darbojas taisnīgi. Svarīgi uzsvērt, ka abas šīs patiesības iet roku rokā, jo Dievs neuzlūko cilvēku tikai dēļ viņa darbiem, bet arī ticību un pazemību. Treškārt, Jēzus ir sūtītais, kurš nes mieru un ir “Kungs pār visu”; ceturtkārt, Pēteris pieņem, ka klausītāji zināja par Jēzus zemes dzīves darbību. Šī plašā un priecīgā vēsts atvēra durvis pagāniem, lai arī viņi varētu pieredzēt valstības noslēpumus. Kristieši pēc Svētā Gara nosūtīšanas veidojās par mīlestības kopienu, kura spēcīgi turēja apustuļu mācību, lūdzās un veidojas ģimeniskas saites savā starpā, rūpējās par nabagiem un bija drosmīga attiecībā ar apkāresošo pasauli un veica misiju ne tikai jūdu kopienās visā plašajā Romas impērijā, bet arī uzrunāja pagānus. Šī atvērtība nenācās viegli, tomēr Svētais Gars ļāva Baznīcai pieņemt atvērtu darbības modeli. Uz līdzīgu atvērtību Dieva vārds aicina arī šajā svētdienā, jo izlaušanās no ieslēgšanās savā "es" ir viens no lielākajiem varoņdarbiem cilvēka dzīvē un Baznīcā to mums šogad palīdz veikt Sinodālais ceļš.

br. Jānis Savickis OFMCap

12.30.2021

Sīr 24,1-2.12-16, Otrā svētdiena pēc Ziemassvētkiem, C

Sīr 24, 1-2.12-16

Jēzus Sīraha dēls,
manuskripts no Austrijas, 1435-1445
2. janvāra svētdiena atrodas Jēzus Kristus Piedzimšanas svētku laika pašā vidū, kurā Dieva vārds aicina pārdomāt Dieva gudrības noslēpumu, kurš Iemiesojās Miesā - Jēzū Kristū. Saskaņā ar mūžsenu plānu Mūžīgā Gudrība ienāca pasaulē. Pirmais lasījums ir ņemts no Vecās Derības gudrības slavinājuma (Sīr 24,1-22) no Sīraha dēla grāmatas, kas veido pamatu Jaunās Derības mācību par Jēzu Kristu. Šīs svētdienas fragments ir ņemts no 24. grāmatas nodaļas, kas atrodas tās centrā, kur atrodas ļoti svarīgs teksts par Gudrību, kas satur universālu un mūžīgu gudrību. Apustulis Jānis (Jņ 1,1-3,14), Pāvils (1 Kor 1,30; 2,7; 8,6; Kol 1,15-17) un Vēstule Ebrejiem (1,2) rakstīja par Dieva Dēlu kā neradītu Gudrību, tādu, kas rada un visu pastāvošo gudri uztur. Sīraha dēla grāmatas tapšanas laikā parādījās doma, ka Gudrība, kas nāk no Dieva ir radošs un iedarbīgs vārds, Kunga gribas izpausme, kas atgādina pastāvīgu esību - personu (Sīr 24, 1-22). Caur šo Gudrību visa radība ir tapusi, apņem visumu, atspoguļojas katrā radībā (Sak 8,22-31; Gudr 13,1-9) un caur to Dievs veido attiecības ar cilvēkiem, lai viņi varētu iepazīt, godināt un klausīt Radītāju.

Kad autors pielīdzina gudrību dažādiem kokiem un krūmiem (Sīr 24,13-17), viņš norāda uz tās skaistumu, dzīvīgumu un augīgumu. Mūsdienu lasītājam šādi augu valsts tēli var likties pārspīlēti un nesaprotami, bet senajam lasītājam šie koki, krūmi un eksotiskie elementi, kuri tika izmantoti liturģijā, varēja izsaukt baudas sajūtu un alkas pēc gudrības. Libānas ciedrs (Sīr 24,13a) ir cēlākais un svinīgākais koks Sīrijas-Palestīnas zemēs un tika izmantots kā spēka un skaistuma metafora (Ps 92,13; Sk 24,6; Dz 5,15). Ciprise (Sīr 24,13b) ievērojama ar savu augstumu, kas ir “ieslējusies mākoņos” (Sīr 50,10). Uz Hermona kalns ir novietots ziemeļaustrum Palestīnā netālu no Jordānas upes iztekas. Ēn-Gedī (Sīr 24,14a) pilsēta bija novietota Nāves jūras rietumu krastā un šī apkārtne bija plaši pazīstama pateicoties dateļu palmām. Jērikas (Sīr 24,14b) pilsēta atradās Jordānas upes rietumu krastā ar auglīgiem dārziem, leknu un bagātīgu augsni. Jēriku sauca arī par “palmu pilsētu” (2 Hr 28,15) un šeit pieminētās rozes varēja ļoti krāšņi augt pilsētā. Olīvkoks (Sīr 24,14c), kas šeit ir raksturots kā “daiļš”, ir galvenais Svētās Zemes un visas Vidusjūras zemju augļu koks. Platāna koks (Sīr 24,14d) Vecajā Derībā ir pieminēts vēl tikai divas reizes (Rad 30,37; Ez 31,8) un aug mazā skaitā galvenokārt Palestīnas ziemeļos.

Pēc skaisto un vērtīgo koku uzskaitīšanas Sīraha dēls pāriet pie smaržu un vīraku tēliem, ko izmantoja apkūpināšanas rituālos. Kanēļkoks, balzāmeļļas krūms un izmeklētas mirres (Sīr 24,15a) tika sajaukts ar kasiju jeb Ķīnas kanēli un olīveļļu, lai izveidotu svētu svaidīšanas eļļu, ko lietoja dažādiem rituāliem. Galbāns (Sīr 24,15c) ir rūgta, aromātiska gumija, ko iegūst no dažādiem augiem. Oniksa ekstrakts tiek ņemts no dažu gliemju sugu operculum, kas ir kaulaina vai kaļķaina plāksnīte, kas gliemjiem ar čaumalu kalpo kā aizdare pēc tam, kad gliemis ir paslēpies čaumalā. Šīs smaržvielas tika sajauktas ar vīraku, lai izmantotu dievkalpojumus (Izc 30,34-35). Ben Sīrahs pielīdzina vīraka smaržu kaut kam svētam, pieņemamam un patīkamam Kungam. Šādu vīraku nedrīkstēja lietot ārpus liturģijas (Izc 30,38) un to varēla izmantot tikai nozīmēti cilvēki - priesteri (Sk 16,6-7.17-35; 2 Hr 26,16-19).

Fragmenta beigās autors atgriežas pie kokiem un piemin terebintu (Sīr 24,16a) - lapu koks ar smailām lapām un sarkanām ogām, kas izcēlās ar plašiem un jaukiem zariem. Gudrības salīdzināšana ar kokiem un augiem, un to simboliskā vērtība (Sīr 24,13-17) ļoti saskan ar Dziesmu dziesmu grāmatu, jo vietu nosaukumi (Libāna, Hebrona, Ēn-Gadī, Jērika) ģeogrāfiski aptver Gudrības robežas un tās atbilst Izraela robežām. Dziesmu dziesmā līgava atrodas dārzā, kurš ir bagāts ar dažādiem augiem un ir piepildīts ar vērtīgām smaržām un garšvielām. Pastāv daudz līdzību starp Sīraha dēla grāmatas fragmentu (Sīr 24,13-17) un Dziesmu dziesmu, un tas redzams vietas nosaukumos, koku, augu un smaržvielu nosaukumos. Izvēlētā tauta saņēma no Kunga pavēli apmesties apsolītajā zemē, kur arī Gudrība iesakņojās, auga, pumpuroja, ziedēja un nesa cēlus augļus, ko deva jebkuram. Koki šajā Rakstu vietā atgādina lasītājam par dzīvības koku (Rad 2,9; 3,22). Sīraha dēls vēlas, lai cilvēks sniedzas pēc dzīvības koka jeb Gudrības caur Toru, kas ir Dieva atklāsmes vispilnīgākā izpausme Vecās Derības ticīgajiem.

Iesakņotās Gudrības tēls (Sīr 24,12) ir īpašs un gudrības literatūrā taisnie un muļķie ir iesakņoti zemē un atpazīstami pēc augļiem. Pēc tam, kad Gudrība iesakņojas Sionā, tā uzplaukst dažādos kokos un ziedos, un tiek salīdzināta ar eksotiskām smaržvielām, kuras bija paredzītas lietot Dieva godam, lai veidotu smaržīgas eļļas un vīraku. Šie tēli atgādina Ēdenes dārzu (Rad 2), bet tagad šis dārzs ir Jeruzāleme, kur Gudrība plaukst kā pirmajā dārzā (Rad 2,9; Ez 31,2-9). Dažādu augu krāšņa augšana liecina par Gudrības dzīvīgumu, pārpilnību un nenovērtējamo daili. Izceļošanas grāmatā atrodam eļļu un vīraka pagatavošanas un lietošanas norādījumus (30,22-38), kas saskan ar Sīraha dēla vārdiem. Viņš izmantoja šo Toras mācību, lai rakstītu par Gudrības klātbūtni tautā caur svētnīcu un rituāliem. Izmantojot šos simbolus, kuriem ir cieša saistība ar dievkalpojumiem un priesterisko kalpojumu, Sīraha dēls neraksta abstrakti par gudrību, bet norāda uz konkrētu gudrības lomu tautā un augļu nešanu Izraela reliģiskajās institūcijās. Kulta prakses Sīraha dēlam bija veids kā atminēties un pārdomāt Gudrību un Toru. Visuma Gudrība, kura bija klātesoša radīšanā, savā tautā, Jeruzālemes svētnīcā, rakstītā veidā Torā un atklāsmē ļāva Sīraha dēlam apbrīnot kā Dievs bija jūdiem devis iespēju dzīvot savas dzīves saskaņā ar morālām un rituālām prasībām.

Pašā fragmenta sākumā (Sīr 24,1-2) nav attēlota tik daudz kā debesu vīzija, bet liturģiska pieredze, kas varēja notikt svētnīcā. Protams, ka pirmatnējā Gudrības mājvieta ir debesis (Is 6), tomēr zemes mītnes vieta ir atrodama Izraelī un īpašā veidā jūdaismā Dieva kults bija sakopots Jeruzālemes svētnīcā. Gudrības klātbūtne bija savas tautas vidū. Šī svarīgā un dziļā patiesība ir arī atrodama citviet Rakstos, piemēram, Sakāmvārdu grāmatā (8,6-8). Vārds ir veids kā Dieva gudrībā atklājās un parādās radībā un Likumā. Jaunajā Derībā un īpaši Jāņa Evaņģēlijā Vārds un Gudrība tiek apvienoti un aprakstīti, un pasludināti, ka ir iemiesojušies Jēzū Kristū. Kad piepildījās laiks, mūžīgais Vārds iemājoja cilvēku vidū (Jņ 1,14) un mēs varam Viņu iepazīt kā īsteno cilvēka personu - vienpiedzimušo Dieva Dēlu, kurš joprojām ir klātesošs savas Baznīcas tautas vidū. Apustulis Pāvils Kristu tiešā veidā sauca par Dieva gudrību (1 Kor 1,24.30) un piedēvē Viņam visu, ko jūdu attiecināja uz Gudrību. Gudrība par kuru raksta Sīraha dēls ir kaut kas vārdos grūti izsakāms, dziļš, teoloģisks un personisks, un nevis informatīvs. Sīraha dēls ar gudrību dalās, lai mācītu dzīves pieredzē balstītus padomus. Līdzīgi var iepazīt Iemiesoto Dieva Gudrību - Jēzu Kristu, kurš mums atklājas attiecībās un dialogā, un nevis zināšanās un teorijās, jo Kungs ir skaists un smaržīgs Dzīvības koks, kura augļi dāvā dzīvību. 

br. Jānis Savickis OFMCap