Rom 8, 31b-34, II gavēņa svētdiena, B

Rom 8, 31b-34

Kunga Pārveidošanās, no Otto III Evaņģēlija,
Vācija, Minhene, 10.gs. beigas.

Otrajā gavēņa svētdienā Baznīca Dieva vārda liturģijā piedāvā fragmentu no vēstules Romiešiem 8. nodaļas, kur Pāvils skaidro, ko nozīmē, ka kristieši tiek apdāvināti ar pārdabisku dzīvi. Šīs svētdienas Dieva vārda liturģijas ietvaros lasījums no vēstules Romiešiem tiek saistīta ar pirmajā lasījumā aprakstīto Īzāka upuri, kas ir Kristus mīlestības upura pirmtēls. Dieva spēks, kas atklājas Jēzū Kristū paveica to, uz ko Likums nebija spējīgs un cilvēks tika atbrīvots no grēka un nāves varas. Jaunā kristiešu dzīve ļauj izpildīt visu, ko Dievs sagaida no mums jeb veidot dēlu attiecības ar Dievu. Attiecības ar Kristu dod iespēju uzsākt mūžīgās godības ceļu. Spriedze, kas pastāv ticības dzīvē saistās ar to, ka Kristus visu mūsu labā ir paveicis un teoloģijā saka “jau” un to, ka pieredzam pasaulē ļaunumu jeb vēl pestīšanas augļus nevaram pilnībā baudīt - “vēl nē”: jau un vēl ne! Pāvils Dievu apraksta pateicības dziesmā (Rom 8, 31-39), kurā Viņš ir attēlots vienmēr uzticīgs saviem nolēmumiem un nekad nepievils ticīgos. Pāvilam svarīgi bija pārvarēt juridisko domāšanas veidu ar mīlestības pieredzi, kuru dāvāja Jēzus Kristus un tāpēc krustā patiesi piepildījās Likums, jo tā mērķis, pilnīga paklausība Dievam un mīlestība pret tuvākajiem (Rom 8,34; Filip 2,5) tika sasniegta caur Kristus paklausību un mīlestību uz krusta caur ko Tēvs saņēma visu slavu, bet Kunga mācekļi pēc Svētā Gara saņemšanas ieguva spēku pildīt Dieva gribu. Tikai caur ticību Kristum un krusta spēkam var nonākt pie jaunās paklausības jeb mīlestības gara.

Pāvils Evaņģēliju izprata kā daļu no viena pestīšanas plāna, kuru Dieva atklāja savai tautai un īstenoja savā Dēlā, Jēzū Kristū. Apustuļa vēstulēs šī pārliecība kristalizējas kristocentriskā pestīšanas vēstī, kurā Dievs ir Jēzus Kristus Tēvs un Kunga dāvātā pestīšana aptver ne tikai visus cilvēkus, bet arī visu radību. Šī kosmiskā nojausma lika Pāvilam ar pārliecību uzrakstīt Dievam himnu (Rom 8, 31-39) par Dieva mīlestību, kas izpaužas caur Kristus Jēzus. Pāvils uzlūkoja Kristus augšāmcelšanos un debeskāpšanu kā Dēla ieiešanu mūžīgajā godībā un veido pilnīgi citas attiecības starp Jēzu un tiem visiem, kas Viņam pieder, jo šī godība, kuru saņēma no Tēva, dāvā dzīvību. Apustulis par Dievu nedomā abstraktā veidā, bet ņem vērā Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, un vārdi “Dievs par muns” raksturo šo izpratni. Vārdi “par mums” neattiecas tikai uz Jaunās Derības tautu, bet aptver visu cilvēci. Pāvils uzdod vairākus jautājumus uz kuriem atbilde prasās pati, ka neviens izņemot Kristu. Dievs nostājas kristiešu aizsardzībā un atklāja savu spēku viņos, un pastiprina savu argumentāciju ar to, ka “Dievs ir par mums” (Rom 8,31). Dievs šeit nenozīmē vienkārši vispārēji izprastu Dievu, bet konkrētu rīcību, pestīšanas darbu, kas tika veikts Jēzū Kristū un šo pestīšanas plānu raksturo vārdi “Dievs ar mums”. Vēl precīzāk izsakoties, Pāvils šeit domā par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Dieva defenīcija: “Viņš, kas savu paša Dēlu nav saudzējis” (Rom 8,32) skaidro ko nozīmē “Dievs ir par mums”. Dievs labāko no sevis - savu Dēlu atdod par grēciniekiem. Šeit var atsaukties uz Vecās Derības pirmtēlu šim notikumam, kad Abrahamam vajadzēja salikt upurī savu dēlu (Rad 22,6).

Otrs centrālais punkts šajā rakstvietā ir tas, ka Dievs ir attēlots kā upura nesējs, nevis tā mērķis. Tā ir svarīga doma, jo reliģijas vēsturē cilvēki saliek dievībai upurus, bet Atklāsmes Dievs pats saliek upuri. Tas bija Dievs, kurš savu Dēlu piedāvāja vai pasniedza kā līdzekli grēku izpirkšanai. Dievs sūtīja savu Dēlu, lai Viņš tiktu galā ar mūsu grēku (Rom 8,3) un “atdevis Viņu par mums visiem” (8,32). Vēstulē Ebrejiem tas ir ļoti skaisti izteikts par Tēva iniciatīvu sūtīt pasaulē savu Dēlu, lai šķīstītu “cilvēku no grēkiem” (Ebr 1,1-3). Jautājums “kas būs pret mums” (Rom 8,31) ir retorisks un ietver arī spontānu atbildi: “neviens!”, bet lai šie vārdi nebūtu tukši, tad Pāvils iepriekš pantā uzsver, ka “Dievs ir par mums” jeb mūsu pusē. Tas, ka Dievs ir pilnīgi nostājies mūsu pusē neizriet vien no labvēlības pret mums, bet tika pierādīts ar konkrētu rīcību, Jēzus Kristus nāvi. Dievs pret mums ir ārkārtīgi labvēlīgs un mūs pastāvīgi attaisno, pateicoties sava Dēla nāvei, un augšāmcēlies Kristus pastāvīgi aizbilst par mums. Viņš ir mūsu advokāts. Ticīgie, kuriem Pāvils rakstīja vēstules bija pakļauti daudzām sāpīgām pieredzēm, kas varēja arī beigties ar moceklību. Nelaimes, ko viņi piedzīvoja, neizrietēja no viņu izdarītajiem grēkiem, bet gan no viņu piederības Kristum. Tieši Kristus dēļ viņi tika pakļauti pastāvīgām mokām un viņi bija neaizsargāti, kā aitas, kas paredzētas nokaušanai. Tomēr viņi netika uzveikti. Gluži otrādi – Kristus mīlestība padara kristiešus grūtībās par uzvarētājiem. Dieva uzticīgā mīlestība Jēzū Kristū kalpo kā vairogs pret jebkuru dabisku vai pārdabisku naidīgu spēku, jo ir neuzvarami, jo "Dievs par mums" viņu lieta jau ir izlemta.

br. Jānis Savickis OFMCap

I gavēņa svētdiena, B

Balodis atnes Noasam olīvu zariņu. Šķirsts pald pa ūdeni, bet jau redzama 
sauszeme. Attēla malā redzams iepriekš izsūtītais krauklis, kurš knābā
dzīvnieku līķi. Manuskripts no Vācijas, 1477.g.

1. lasījums no Radīšanas grāmatas (Rad 9, 8-15)

2. lasījums no Pētera pirmās vēstules (1 Pēt 3, 18-22)

Marka Evaņģēlijs (Mk 1, 12-15)

1 Pēt 3, 18-22, I gavēņa svētdiena, B

1 Pēt 3, 18-22

Agrīnā kristiešu apbedīšanas māksla no romiešu
katakombām, kas attēlo Noasu, šķirstu un balodi ar zariņu
3.–5. gs., Roma, Itālija

Gavēņa pirmajā svētdienā kā otrais Dieva vārda liturģijas lasījums šogad ir fragments no Pētera Pirmās vēstules, kurā apustulis apskata Kristību noslēpumu. Šājā Pētera vēstulē, līdzīgi kā Pāvila teoloģijā, autors uzsvēra, ka Jēzus nāve un augšāmcelšanās atver cilvēkiem pieeju Dievam. Līdzīgi kā Vecajā Derībā no grēku plūdiem nedaudzi tika izglābti ar ūdeni, tagad visi cilvēki var tikt glābti ar ūdeni, kas neattīra miesas netīrumus, bet ar “skaidru sirdsapziņu caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos” (1 Pēt 2,20). Kristību dāvana saista ar jaunu dzīvi Kristus Garā. Kristītie ir kā jaundzimušie, kuri aug pateicoties garīgajam pienam - Evaņģēlijam. Kristus uzvara pār nāvi ir domāta visiem cilvēkiem, arī tiem, kuri dzīvoja pirms Viņa nākšanas pasaulē un tāpēc Kungs nokāpa šeolā, lai pasludinātu Priecīgo vesti. Sv. Irenejs komentējot Pētera vārdus (1 Pēt 3, 18-19) uzsvēra, ka “Kungs tāpēc nokāpa pazemes vietās, lai arī tiem, kas tur uzturas, aiznestu labo vēsti par savu atnākšanu, un ka pastāv grēku atlaišana tiem, kuri Viņam tic. Bet ieticēja Viņam visi tie, kuri uz Viņu cerēja jeb tie, kuri sludināja Viņa atnākšanu un veltījās kalpojumam Viņa plānā; un viņiem tāpat kā mums atlaida grēkus” (Adversus haereses IV, 27, 2). Pirmkārt, taisnīgie, pravieši un patriarhi.

Evaņģēlijs tika pasludināts visiem, pat mirušajiem. Kristus “devās pasludināt arī tiem gariem, kas cietumā” (1 Pēt 3,19). Šos vārdus jāuztver kā Labās vēsts sludināšana mirušajiem par kuriem Pēteris raksta vēstulē nedaudz tālāk (1 Pēt 4,6). Tā ir ļoti priecīga vēsts, jo Kristus nenācam lai tikai atbrīvot taisnīgo dvēseles, kas gaidīja Šeolā, bet deva pēdējo iespēju grēciniekiem, kuri tiek raksturoti kā plūdu paaudze. Pēteris vēlējās tēlainā veidā pateikt, ka Kristus pats nokāpa kapā un deva visiem cilvēkiem, kas jebkad ir dzīvojuši pirms tam, iespēju saņemt pestīšanu. Kristus nokāpšana pazemēs ticības apliecībā ir īsi pieminēta, bet plaši apcerēta apokrifiskajā kristiešu literatūrā, kas arī ietekmēja Lielās Sestdienas ikonogrāfiju.

Apustuļi un pirmbaznīcas vadītāji uzsvēra svēto ritu nozīmību. Marka Evaņģēlijs noslēdzas ar vārdiem: “Kas tic un tiks kristīts, tas tiks glābts” (Mk 16,16). Šajos vārdos ir jāievēro cieša saistība starp iekšējo vērstību (ticība) un ārējo ritu (Kristības). Evaņģēlists Marks parasti tiek raksturots kā Pētera māceklis un Pirmā Pētra vēstule tāpēc uzsver Kristību pestījošo dabu. Pēteris atsaucas uz Noasa dienu plūdiem, kuros “astoņas dvēseles Dievs izglāba caur ūdeni” (1 Pēt 3,20). Kristības tagad ir tās kas glābj un tām ir jāsagatavo skaidra sirdsapziņa. Apustulis uzsvēra, ka Kristību fiziskās nomazgāšanas īpašības nav svarīgas, bet iekšējās pūles, “skaidra sirdsapziņa” jeb ja izmantot ebrejiu frāzi, tad “šķīstu sirds”, kā to ir izteicis Dāvids: “Šķīstu sirdi radi man, Dievs” (Ps 51(50), 12). Arī pravieši sludināja, ka pēdējās dienās: “Es slacīšu jūs ar šķīstu ūdeni, lai topat šķīsti no savas nešķīstības… Es jums došu jaunu sirdi un jaunu garu… un es jums došu savu Garu!” (Ez 36, 25-27).

Kristību ritā paredzētā iegremdēšana un iznākšana no ūdens Baznīcas tēvu mācībā visvairāk tiek apskatīta Vecās Derības tēlu kontekstā. No Tertuliāna, Aleksandrijas Didima un Jeruzalemes Cirila līdz Ambrolijam un Teodoram no Mopsuestas tēli ir ļoti līdzīgi un tas liecina, ka tā bija viena kopīga mācība no pašiem Baznīcas pirmsākumiem un šos tēlus un tipoloģiju varam atrast jau Jaunajā Derībā. Grēku plūdi ir viens no visbiežāk izmanotajiem kristību pirmtēliem, jo neviens cits tēls nepalīdz labāk atklāt patieso kristību simbolisma jēgu. Simbolikas pamatā nav nomazgāšanās, bet ūdeņi, kas iznīcina un tādā veidā varam šo notikumu sasaistīt ar Kristus nāvi. Secinājumi no šīs saistības ticīgajiem ir šādi, ka pasaulē ir grēks un Dieva tiesa iznīcina grēcīgo pasauli, bet taisnīgie tiek saudzēti, lai kļūtu par jaunās pasaules aizmetni. Šīs svētdienas lasījums to labi skaidro. Plūdi bija paraugs tam, kas piepildījās kristībās: kā grēcīgā cilvēce Noasa dienās tika iznīcināta Dieva tiesā un taisnīgie tika glābti, tā kristību ūdenī tiek iznīcināts vecais cilvēks un augšāmceļas jaunajai dzīvei.*

Pēteris piemin Noasu dienas, kad tikai astoņi cilvēki tika izglābti. Noasa un šķirsta motīvs bieži parādas kristiešu katakombu mākslā, kur tiek attēlota persona, kas lūgšanas stājā izliecas no četrstūrainas kastes un bibliskā doma kļūst skaidrāka, jo blakus tiek attēlots lidojošs balodis. Šis tēls simbolizē kristieti, kurš ar uzticību raugās ārā no pasaules niecības un nāves kapa uz patieso dzīvi. Balodis ar olīvkoka zariņu nes mūžīgā miera zīmi. Pēteris šo ideju izsaka vēstulē un saista ar kristībām: “tas ir pirmtēls kristībām” (1 Pēt 3,21). Noasa šķirsts ļoti agri kļuva par Baznīcas simboli. Ūdens, kas pārņem un iznīcina, vienlaicīgi ir ūdens, kas nes šķirstu un šai sakarā apustulis piemin kristības, kas dzēš grēku, dāvā dzīvību un nes kristieti pāri pasaules vētrām. Ūdens Noasa dienās bija nāves un iznīcības simbols, bet kristiešiem, kuri ir pieņēmuši kristības, kļūst par dzīvības simbolu un tādā veidā plūdi nes dzīvību tiem, kas uzticas Dievam. Astoņas izglābtās personas ir tēls astotajai nedēļas dienai jeb Kunga augšāmcelšanās dienai. Šķirsts simbolizē arī kristību avotu, kurā caur ūdeni dzīvību saņem visi, kas ietic Kunga augšāmcelšanai un caur “kristību šķirstu” ticīgie ienāk Baznīcā

* Jean Daniélou, The Bible and the Liturgy, University of Notre Dame Press, 1956, 70.75-78.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētdiena VI, B

1. lasījums no Levītu grāmatas (Lev 13,1-2.44-46)

2. lasījums no Pirmās Pāvila vēstules Korintiešiem (1 Kor 10, 31-11,1)

Marka Evaņģēlijs (Mk 1, 40-45)

1 Kor 10, 31-11,1, Svētdiena VI, B

1 Kor 10, 31-11,1

Pāvils ar nimbu pie pults stāv ar četriem draudzes locekļiem
no Korintas. Viņiem priekšā stāv atvērtā tukša grāmata
uz kuru norāda Pāvils, bet daži draudzes locekļi pielūgsmē
pacēluši rokas. Manuskripts no Vācijas, 1441-1449.g.

11. februāra svētdienā turpinām lasīt Pāvila Pirmo vēstuli Korintiešiem un šajā fragmentā lasām kā apustulis liecina par labuma meklēšanu citiem un kā kristiešiem vajadzētu darboties sabiedrībā. Pirmkārt, lai ko kristietis darītu, vai tā būtu ēšana, dzeršana vai kāda cita darbība, tas jādara Dievam par godu. Otrkārt, neviena kristieša rīcība nedrīkst likt paklupt ne ebrejiem, ne grieķiem, t.i., tiem, kas atrodas baznīcā vai ārpus tās. Pāvils vērsa uzmanību uz saviem darbiem, jo viņš centās izpatikt visiem, nekad nemeklēdams savu ieguvumu, bet gan daudzu labumu, lai tie tiktu izglābti. Savu domu viņš noslēdza ar pavēli, ka korintiešiem ir jāseko viņa piemēram, kas ir Kristus piemērs. Vājākā brāļa faktoram ir jānosaka kristiešu rīcība un citu prioritātei jābūt galvenajai.

Katrs cilvēks vēlas rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu, lai nebūtu ne no viena atkarīgs. Cilvēku var kaitināt prasība būt uzmanīgam, jo kāds var ieļaunoties vai izbrīnīties par kādu plašāku vai šaurāku sirdsapziņu un uzvedību. Jēzus aizstāvēja savus mācekļus, kad citi kritiski skatījās uz to, ka viņi nemazgāja rokas vai neievēroja sabata priekšrakstus (Mk 2,23; 7,5). Jēzus uzsvēra, ka dievbijības prakses pašas par sevi nav ticības centrālās patiesības, bet pastāv tāpēc, lai cilvēks varētu tuvoties Dievam. Pirmā vēstule Korintiešiem risināja šāda veida jautājumus jeb spriedzi un ieļaunojumu, kas radās baznīcas dzīvē. Ticībā stiprie var kļūt nepacietīgi pret jūtīgajiem un vājakiem kristiešiem. Korintas draudzē bija kristieši, kas uzskatīja, ka elki neeksistē un tāpēc var ēst upura gaļu, bet bija arī skrupulozi domājoši ticīgie, kas domāja, ka ēšana neticīgo namā ir kā elkdievība. Pāvils meklēja ceļu starp galējībām, lai nodrošinātu kopīgu pamatu Baznīcai, dzīvojot patiesībā un žēlsirdībā gan tiem, kas atrodas iekšā, gan ārpusē.

Pāvils aizstāvēja iespēju est gaļu ar nezināmu vēsturi jeb tādu, kas bija izgājusi cauri pagādnu rituāliem un bija nopērkama tirgū un tādā veidā viņš vēlējās pēc iespējas mazāk aizvainot pagānus. Kristiešiem jāizvairās apvainot nekristiešus, bet jādara viss iespējamais savas ticības ietvaros, lai neaizvainotu tos, kuriem nākotnē cer sludināt vēsti par Jēzu Kristu. Pie jūdiem kristieši var griezties tad, kad izvairās no jebkādas saistības ar elkiem, bet uz grieķiem var būt atvērti tad, kad apstiprinoši atbild uz viņu ielūgumiem uz vakariņām, bet atturoties no elkiem veltītās gaļas. Baznīcai bija svarīgi pasargāt vājos no ieļaunojuma un arī nesaraut sabiedriskās saites un draudzību, kas deva evaņģelizācijas perspektīvas. Tā bija Pāvila pieeja, kurā viņš gribēja būt “viss visiem” (1 Kor 9,22) nemeklējot savu ieguvumu, bet citu labumu, lai viņi varētu tikt glābti. Viņš nevēlējās savu lielo cerību aizstāt ar skrupilozu evaņģēlija sludināšanu un prasībām, bet, pirmkārt, pievilkt cilvēkus pie Jēzus Kristus personas, tāpat kā Pāvils bija Kunga pārņemts.

Šīs svētdienas īsajā lasījumā ir trīs pavedieni. Pirmkārt, mīlestības ir katras kristīgās darbības pamatsprincips (1 Kor 10,31), kas nav saistīts ar paša labumu, bet Dieva godu. Divas frāzes “Kungam par godu” (1 Kor 10,31) un “nemeklēdams savējo, bet daudzu cilvēku labumu” (1 Kor 10,33) izsaka Pāvila domu, ka cita labuma meklēšana ir Dieva goda meklēšana. Otrkārt, sirdsapziņas pienākums ņemt vērā vājo sirdsapziņu un neierobežoties ar ticības brāļiem, bet aptvert arī ārieni: “Neesiet par klupšanu nedz jūdiem, nedz grieķiem, nedz Dieva draudzei” (1 Kor 10,32). Treškārt, Pāvils mēģinot pastiprināt savu domu gājienu pievērš uzmanību savai rīcībai, kas norāda uz Jēzus Kristus piemēru. Pāvila piemērs nav labs pats par sevi, bet gan tāpēc, ka tā ir Kristus uzvedība. Kristieša aicinājums, lai ko arī viņš dara, ir godināt Dievu un neiztapt cilvēkiem un tas nozīmē, ka nav jādzīvo izbaudot savu brīvību un savas tiesības, bet gan godinot Dievu. Tomēr tas nenozīmē, ka var kādu klupināt un ieļaunot. Mūsdienās izaicinājumi ir savādāki un kristiešiem jāizlemj ikdienā kādos pasākumos piedalīties un nepiedalities, lai liecinātu vai arī lai neieļaunotu ticībā vājos.

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētdiena V, B

1. lasījums no Ījaba grāmatas (Īj 7, 1-4.6-7)

Jēzus dziedina Sīmaņa sievasmāti, 
Bizantijas mozaīka, 12/13.gs.

2. lasījums no Pirmās Pāvila vēstules Korintiešiem (1 Kor 9, 16-19.22-23)

Marka Evaņģēlijs (Mk 1, 29-39)

1 Kor 9, 16-19.22-23, Svētdiena V, B

1 Kor 9, 16-19.22-23 

Kristus dziedina Pētera sievasmāti, manuskripts no Anglijas, 1350-1414.g.

4. februāra svētdienā turpinām lasīt Pirmo Pāvila vēstuli Korintiešiem un šajā Vārda lituģijas lasījumā Baznīca piedāvā lasīt fragmentu no 9. nodaļas, kur apustulis parāda sevi kā Kunga Jēzus piemēra pārņēmēju, jo apgalvo, ka “esmu sevi padarījis visiem par vergu” (1 Kor 9,19). No Dieva Pāvils saņēma pavēli sludināt Evaņģēliju un tā nebija viņa izvēle, bet pienākums. Šeit atklājas jaunā žēlastības dzīve, kas balstīta žēlastībā un cilvēka iespējā brīvi to pieņemt. Savu darbības brīvību viņš parāda ar savu nesavtību un darbu bez samaksas. Pāvila stāja un Evaņģēlija sludināšana ir saistoša visiem, kuriem dzīves modelis ir liecināt par Jēzu Kristu. Šīs svētdienas lasījumā ir divas Evaņģēlija sludināšanas grūtības, kas Pāvila dzīvē izpaudās fiziskā darbā, lai neapgrūtinātu ticīgos par savu uzturēšanu un otra grūtība bija centienos pielāgoties dažāda veida klausītajiem (1 Kor 9,22). Pašaizliedzība bija neatņemams Evaņģēlija sludināšanas elements, kam piemēru deva pats Jēzus Kristus.

Evaņģēlija sludināšanai ir jāpakārto visas vajadzības un nekam nevajag aizēnot misiju dedzību. Šajā lasījumā Pāvils rakstīja ļoti personiskā veidā par sevi, jo uzsvēra, ka atteicās no tiesībām, kas viņam pienācās, lai tādā veidā sasnietu visus cilvēkus un tādā veidā dod kristīgās dzīves piemēru kura ir atvērta uz Kristus vēsti. Kā Kristus māceklis vēlējās, lai Kunga dārgumi nepaliktu viņam pašam un centās parādīt kristīgās brīvības būtību, kuras galvenais faktos ir uzticība Kungam. Pie cilvēkiem Viņš negāja kā kāds kungs ar nospiedošu patiesību, bet kā vergs, kurš ir gatavs kalpot visiem tiem, kam tas ir vajadzīgs. Evaņģelizācija no paša sākuma paredzēja solidāru apustuļa iesaistīšanos cilvēku dzīvēs pie kuriem tika sūtīts. Pāvils juta nepieciešamību dāvāt sev arvien vairāk un mīlestība pret otru cilvēku atklāj apustuļa dzīves vēl vienu svarīgu aspektu - brīvību, kurā viņš esot nepiederīgs nevienam kļuva par visu vergu, lai iegūtu pēc iespējas vairāk ticīgos. Pāvilam brīvība nozīmē spēju mīlēt un tāpēc arī vēlas būt viss priekš visiem un pielāgojas citiem. Pāvils precizēja sava apustulāta virzienu un uzsvēra, ka viņa īpašā misija ir Evaņģēlija sludināšana, kas viņu pārņēma pilnīgi un nepārtraukti. Viņš nonāca pie secinājuma, ka viņam nebija iemesla lielīties par Evaņģēlija sludināšanu un apzinājās savu pienākumu: “Bēdas man, ja es evaņģēliju nesludinātu” (1 Kor 9,16).*

Pāvils, rakstot, saprata personīgo un svēto atbildību par uzticīgu un pravietisku Evaņģēlija sludināšanu. Baznīcas pravietiskā kalpošana nav tikai mācība, tā ir dzīva mācība, Kristus dzīvās patiesības liecība, iekšēja mācīšanās, piedzimšana no Svētā Garā un misionāra sludināšana krusta neprātībā un Evaņģēlija skandāls. Austrumu Baznīcas pravietiskā kalpošana un sludināšana tiek pasludināts ikoniski ar nolūku izsaukt klausītājos grēku nožēlas, dziedināšanas un pestīšanas vēlmi. Dzeja, ko bieži sauc par “sirds valodu”, iespējams, ir visefektīvākais valodiskais līdzeklis, ar kura palīdzību cilvēks tiek pārnests ārpus vārdu burtiskās nozīmes uz lielāku pārpasaulīgo realitāti. Dzejiskās valodas neviennozīmība apvienojumā ar tēlainiem izteiksmes veidiem liek klausītājam attālināties no ārējās nozīmes un nonākt iztēles valstībā. Taču, kad dzeja tiek izmantota ikoniski, klausītājs netiek atstāts savas iztēles un fantāzijas lidojuma varā, bet gan tiek virzīts pašā dievišķās transcendences valstībā, lai atrodot savas sirds durvis, lai atklātu, ka tās ir Dieva valstības durvis. Sīrijas tēvi bija slaveni ar homiletisko himnu veidošanu — poētisku sprediķi, kas bija mistiski un kalpoja klausītāju aizvešanai “doksoloģiskās transcendences vietā”.**

Jēkabs no Sarugas (451-521) sīriešu Baznīcā pazīstams kā “Svētā Gara flauta un patiesās Baznīcas arfa”,  homīlijās par Pāvilu cenšas attēlot apustuļa Evaņģelizācijas darbību tādā veidā, ka klausītājs kļūst par šo notikumu dalībnieku:

255       Kamēr es meklēju iespēju dzirdēt viņa balsi no Romas

             ziņas nāk pie manis, ka viņš ir mests zvēriem Efezā. [1 Cor 15,32]

             Kamēr klausos viņa runas skaņas Sīrijā,

             Es griežos un dzirdu, ka viņš ir atgriezis Galatiju.

             Kad es meklēju iespēju uzlūkot viņa skaistumu no Korintas,

260       viņš parādas man no Jeruzalemes ar svētajiem.

             Ja eju pie jūras, es redzu viņu kuģa avārijā,

             un uz sausas zemes, važās, tomēr viņš iet sludināt.

             Viņš pamāca Kefasu [Gal 2,11] un attur eņģeli ar savu lāstu, [Gal 1, 8-9]

             viņš ir apdomīgs Evaņģēlijā, lai tas nebūtu runāts neuzmanīgā veidā.

265       Kad tas ir lietderīgi, viņš kļūst kā jūds jūdiem [1 Kor 9,20a]

             un kad ir nepieciešams, viņš dzīvo kā kāds ārpus Likuma. [1 Kor 9, 20b]

             Viņš uzņēmās sāpes, kā viņš teica, lai iegūtu visus cilvēkus; [1 Kor 9,20-22]

             viņam bija viena patiesība, tomēr viņš uzvedās atšķirīga atkarībā no apstākļiem.

             Kad viņš sudināja, viņš bija partneris ar Garu savos vārdos;

270       bet kad pamācīja, viņš bija viens; tas nebija no Gara.

             “Es runāju, nevis Kungs.” [1 Kor 7,12] Šeit viņš parādīja,

             ka pat tad, kad viņš pavēlēja, viņš pamācīja un laboja tik labi cik varēja.

             Kamēr Gars lika viņam runāt, lūk, viņš runāja;

             un kad Gars lika viņam nedaudz atpūsties, viņš neatlaidās.

275       Tāpēc viņš rakstīja Timotejam,

             “Pamāci laikā un nelaikā [2 Tim 4,2] un nebeidz”

             Šim smagi strādājošajam nav laika apstāties un palikt mierā,

              jo nebija laika, ka viņš nebūtu iesaistīts peļņas darba.

             “es trīs gadus dienu un nakti neesmu mitējies ar

asarām ikvienu no jums pamācīt.” [Apd 20,31]***

* Jānis Savickis, Bēdas man, ja es evaņģēliju nesludinātu (1 Kor 9,16) // Katoļu Baznīcas vēstnesis, 2022, nr. 9, 20-22.lpp.

** James Kenneth Hamrick, Orthodox Preaching as the Oral Icon of Christ, Orthodox Logos Publishing 2015, 55.lpp

*** Jacob of Sarug’s Homilies on Paul: On the Conversion of the Apostle Paul and a Second Homily on Paul the Apostle, Piscataway: Gorgias Press 2021, 92-94.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētdiena IV, B

1. lasījums no

Jēzus izdzen nešķīsto garu, Mk 1,21-28
manuskripts no Vācijas, 1425-1435.g.

Atkārtotās Likuma grāmatas (At 18, 15-20)

2. lasījums no Pirmās vēstules Korintiešiem (1 Kor 7, 32-35)

Marka Evaņģēlijs (Mk 1, 21-28)

1 Kor 7, 32-35, svētdiena IV, B

Apustuļa Pāvila 1 vēstules Korintiešiem pirmais vārds
"Paulus", kurā attēlota tēlaina radība, kas atgādina
kentauru ar uzvilktu loku un ar asti pakaļkāju vietā.
Manuskripts no Veronas, Itālijā, 13.gs. pirmā puse

1 Kor 7, 32-35

28. janvāra svētdienā turpinām otrajā Vārda liturģijas lasījumā iepazīties ar Pirmās Pāvila vēstules korintiešiem 7. nodaļu, kas gadsimtu garumā ietekmē kristīgo doma par laulībām un celibātu. Šai nodaļai vijas cauri spēcīga eshatoloģiskā doma un tās ietekme uz laulības dzīvi, bet šīs svētdienas lasījumā šī doma nedaudz atkāpjas un pievēršas tam, lai kristieši būtu pēc iespējas brīvāki no pasaules rūpēm, lai uzticīgi rūpētos par Kunga lietām. Pāvils vēlējās atrast līdzsvaru starp vīriešiem un sievietēm, un uzsvera, ka laulība ir par “izpatikšanu” otrajai pusītei un raksturo to kā pasaules rūpes. Pāvils uzsvēra domu, ka izpatikšana Kungam ir kaut kas daudz vairāk nekā izpatikšana laulātajam draugam. Apustulis redzēja pamazām vēsturi ejam uz beigām un tas viņam liedza uzlūkot laulību īsteni sakramentālā veidā, un laulībā vairāk redzēja laicīgu institūtu. Jāņem vērā, ka šāds Pāvila domas gājiens nebija saistīts ar kādu nezināšanu, bet praktisks un tāpēc fragments noslēdzas ar vārdiem: “To es saku jūsu pašu labumam; ne lai jūs saistītu, bet lai jūsu dzīve būtu piedienīga un jūs neatslābstoši turēties pie Kunga” (1 Kor 7,35). 35. pants sniedz vissvarīgāko pavedienu visā nodaļā, lai noteiktu, kad laulība ir vai nav piemērota.

Pāvila apgalvojumi par laulību ir jāuzlūko plašākā kontekstā, jo pavirši skatoties viņa laulības teoloģija var likties visai ierobežota. Viņa skatījums uz laulāto savstarpējām attiecībām pat nelīdzinās visapgaismotākajiem grieķu-romiešu skatījumiem uz šo tēmu.* Pāvils vēlējās, lai ticīgie būtu bez rūpēm (1 Kor 7,32) jeb visām konkurējošām ikdienas raizēm, kas grib apsteigt Kunga lietas. Tāpat kā ciniķi, Pāvils, domāja par lielo laulībā nepieciešamās uzmanības daudzumu un uzskatīja to par “pasaules lietām”, kas novērš uzmanību no “Kunga lietām”. Viņam laulība un ģimenes dzīve nav daļa no ticīga cilvēka kalpošanas Kungam, bet gan konkurējošas intereses, kas neļauj netraucētu uzticību Kungam. Mūsdienu kristiešiem nav tādas pastarā dienas gaidas un mēs neskatamies tik saasināti un tramīgi uz laulības dzīvi un tuvo pastarā dienu, bet drīzāk padziļinām tās nozīmi pestīšanas plānā un iespēju sastapt Kungu īpašā veidā arī šajā sakramentā. Konsekrētā celibāta harizma, kas pirmkirstiešiem deva liecību par tuvo Kunga dienu mūsdienās ir mazāk lasāma zīme, bet ilgas pēc Kunga otrreizējās atnākšanas joprojām ir aktuālas un celibāta zīme ir svarīga. Katrā paaudzē Kunga gaidīšanu ir jāformulē jaunā veidā katrā aicinājumā.

Pāvila vārdi par sievietes rūpēm būt svētai miesā un garā (1 Kor 7, 34) var norādīt uz konkrētām korintiešu sievietēm, kuras darbojās kā pravieši (1 Kor 11,2-16). Viņš bija piesardzīgs, lai pārāk stingri nenostātos to pusē, kas aizliedz laulības, taču ir skaidrs, ka viņš uzskatīja, ka labāk ir izpatikt Kungam un kalpo neprecētam. Pat ja Kristus neatgriežas uzreiz, laulātā un bērnu rūpju risināšana atņem laiku no kalpošanas citu vajadzībām draudzē un misijā. 32.–35. pants piedāvā būtiskus norādījumus cilvēkiem jebkurā laikā un kultūrā, kas cenšas izlemt, precēties vai ne. Tā vietā, lai pieņemtu neskaitāmus citus kritērijus, ko iesaka sabiedrība, kristiešiem vajadzētu sev pajautāt, kurā stāvoklī – neprecējies vai precējies – viņi var vislabāk kalpot Kungam. Apustulis uzstāja, ka viņam interesē korintiešu dzīves un viņš meklēja to, kas ir viņu pašu labā. Pāvils rakstīja, ka negrib viņus “saistīt” (1 Kor 7, 35) un šis vārds norāda uz medību tēlu, tā it kā mest mezglu zvēram, jo viņš nevēlējās ticīgos notvert un ierobežot. Viņš vēlējās to, kas nodrošina labu kārtību, cienību un piedienību (gr. euschēmon), kas nodrošina pastāvību, uzticību (gr. euparedron) Kungam.

Kalna sprediķī Jēzus brīdināja savus sekotājus neļaut rūpēm par šīs dzīves materiālajiem aspektiem novērst tos no uzticības Dievam (Mt 6,25-34). Nabadzīgā atraitne (Mk 12,44) atdeva visu savu materiālo uzturu upurī Dievam. Varam pieņemt domu, ka precētam vīrietim vai sievietei, kam ir jārūpējas par savas ģimenes labklājību, būtu mazāka iespēja to darīt. Šī situācija ilustrē Pāvila domu, ka neprecētā dzīve arī savos pienākumos vienkāršāka un ļauj potenciāli vairāk veltīt laiku, līdzekļus un sevi Kungam, nekā tas būtu iespējams precētai personai, kas apzinīgi pilda laulības un ģimenes pienākumus, kas saistīti ar šo stāvokli. Pāvils saka, ka jaunavība ļauj cilvēkam būt svētam gan miesā, gan garā, tomēr viņš nesaka, ka laulātie pāri nevar būt svēti. Var likties, ka Pāvils ticīgos dala divās grupās, tomēr tas, ko viņš grib parādīt ir cilvēka gara stāvoklis un ikdienas dzīves raizes, kas var pārņemt sirdis tik spēcīgi, ka Kunga lietas atkāpjas otrajā plānā. Ticības dzīve katrā aicinājumā un dzīves situācijā jāveido tā, lai tā, pirmkārt, būtu atvērta uz Kunga gribu un viņa vadību, un tāpēc mūsdienās Baznīca vēlas, lai “pāri attīsta savu laulības identitāti, misijas apziņu, kas izriet no sakramenta… un pārus ir jāaicina piedalīties parastajā ģimenes kalpošanā savā draudzē vai baznīcas kopienā… Piemēram, jaunlaulātie var pakāpeniski tikt uzaicināti piedalīties jaunu saderinātu pāru grupu katehumenālajā sagatavošanā laulībām, kā arī kopienas dzīvē un jaunatnes kalpošanā, uzņemoties īpašas lomas kopienas organizācijā.” (nr. 84)*

* Brendan Byrne, Paul and the Christian Woman, Minnesota: Liturgical Press 1988, 25.lpp.

** Catechumenal Pathways for Married Life: Pastoral Guidelines for Local Churches by Dicastery for the Laity Family and Life, 2022 - 82.lpp. 

https://www.laityfamilylife.va/content/dam/laityfamilylife/amoris-laetitia/OrientamentiCatecumenatomatrimoniale/Catechumenal%20Pathways_ENG.pdf   

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 7, 29-31, svētdiena III, B

1 Kor 7, 29-31

Pāvila vēstuli Korintiešiem ziņnesis nogādā draudzē
Franciskāņu Misāle no 14.gs. vidus Francijas

21. janvāra svētdienā turpinām lasīt Pirmo vēstuli Korintiešiem un iepazīstamies ar fragmentu no 7. nodaļas, kas aplūko laulības jautājumu. Apustuļa Pāvila vēstules nav teoloģiski traktāti, bet tapa saistībā ar konkrētu draudžu dzīves situācijām. Pēc tam, kad apustulis bija dibinājis draudzes un to ticības dzīve bija stabilizējusies, viņš devās uz citu pilsētu, lai tur izveidotu jaunu kristiešu kopienu. Ja kādā no šīm draudzēm radās kāda grūtība, tad tā izsūtīja sūtņus vai vēstules, uz kurām Pāvils atbildēja un tādā veidā tapa viņa vēstules. Korintas draudzi veidoja pagāni un arī atgriezušies jūdi, un kā pirmkristieši daudzās draudzēs, gaidīja ātru Kunga atgriešanos. Šī pārliecība bija tik spēcīga, ka radās jautājums, vai vispār ir jēga strādāt? Tomēr gāja gadi, bet parūzija neiestājās. Šajā draudzē lielākā problēma bija sašķeltība, kas liecina, ka tā vēl nebija pietiekami nobriedusi un nedomāja vēl kā jaunais cilvēks, bet vecais. Protams, ka problēma bija arī tā, ka ne viss nams un ģimene pieņēma kristības, un radās jautājums kāda jēga dzīvot jauktās laulībās, kur viena no pusēm ir pagāns. Pāvils nebija revolucionārs un negribēja mainīt pasaules kārtību, un prata katrā sabiedrības stāvoklī iespēju svētdarīties.

Jaunā Derība izvirza lielas brīvības prasības pret Dieva mīlestības praktizēšanu laulībā, lai savā savstarpējā mīlestībā būtu arī kā nesalaulāti, tā it kā viņus nesaistītu nekāda cilvēciskā mīlestība (1 Kor 7, 29). Baznīcai ir nepieciešama jaunavības stāja, lai liecinātu, ka Tās būtība ir sekošana Kristum un vienotība ar Viņu. Laulībai arī ir nepieciešams jaunavības aspekts, lai būtu aktuāla arī pēdējo laiku perspektīva. Visa kristīgā dzīve virzās pie pēdējās stundas jeb “kairos” un tāpēc Pāvils droši varēja rakstīt, ka “laiks sarūk.. pasaules veidols zūd” (1 Kor 7, 29.31). “Kairos” arī no laulātajiem prasa nopietnu attieksmi, lai viņi dzīvotu tā “kā bez sievām” (1 Kor 7,29). Kāpēc Pāvils saka, ka celibāts valstībai ir pat labāks nekā laulība? Jo tas ir balstīts uz mūžīgo, nevis īslaicīgo. Pāvils apraksta savu dzīvesveidu, kuru raksturo radikāla šķīstība, paklausība un nabadzība. Tā kā viņa vārdi ir personiski, tie ir vēl pārliecinošāki.

Viņš brīdināja tos, kuri uzskatīja, ka laulības dzīve nesīs tikai laimi un prieku, jo tā grūta mīlestība. Līdzās savienības priekam pāri piedzīvo neapmierinātību, vilšanos un bēdas. Pāvils neatkāpās no Jēzus mācības, bet pasniedza to nedaudz savādāk. Jēzus neizcēla celibātu, norādot uz laulības dzīves grūtībām, bet uzsvēra brīvprātīgā celibāta grūtības. Savukārt Pāvils koncentrējās uz Debesu valstības vērtību, pretstatīdams to zemes lietu zūdošajai un pārejošajai dabai. Pāvils šķiet pārāk negatīvi attiecās uz precēta cilvēka spēju kalpot Dievam, iespējams, tas ir saistīts ar viņa klausītāju izpratni par laulību. Pagānu izcelsmes korintiešiem trūka ebreju tradīcijas, kas veidoja pamatu Jēzus mācībai par laulību un celibātu. Lai gan Kristus veica dažus labojumus ebreju izpratnē par laulību — iebilda pret šķiršanos un daudzsievību — viņš būtībā to apstiprināja. Korintieši laulību uzskatīja nevis par Dieva iedibinājumu, bet gan par laicīgu iestādi — veidu kā “lietot šīs pasaules mantas” (1 Kor 7,31). Laulības viņiem bija veids kā iekārtoties pasaulē un sabiedrībā, un Pāvils vēlējās mainīt šo uzpratni uz kaut ko daudz svarīgāku un šo pasaulīgo uzskatu par laulību pretstatīja Dieva valstības vērtībām.

Korintas draudzē bija arī askēti, kas atmeta seksualitāti un aicināja laulātos atturēties no dzimumdzīves. Pāvils atmeta šos uzskatus, bet paņēma dažus vērtīgus motīvus. Jāuzsver, ka kristietībā laulību vairs nevar skatīties bez celibāta un Debesu valstības aspekta. Laulība ir šīs pasaules institūcija un nevar kļūt par gala mērķi un tāpēc ir atvērta īstenība, un Kunga gaidīšanai arī šajā dzīves veidā ir jābūt spēcīgai. Pāvils pieredzēja kristīgo ticību apokaliptiskā kontekstā, kas ir svešs mūsdienu kristiešiem, jo mums attiecības ar Jēzu Kristu nozīmē pestīšanu un samierināšanos ar Dievu. Pāvilam Kristus nāve pie krusta un augšāmcelšanās bija apokaliptisks notikums un beigu sākums, un pasaule kādu mēs zinām izzudīs un tiks aizstāta ar jaunu un atjaunotu radību. Ticīgie dzīvo jaunajā laikmetā un pārstāv šo jauno, atjaunoto, izglābto radību, un tāpēc viņiem ir pienākums izturēties kā eshatoloģiski Kristticīgie. Tā kā ticīgie atrodas īpašā stāvoklī, viņiem ir pienākums izturēties noteiktā veidā. 7. vēstules nodaļā Pāvils mēģināja noteikt šādu uzvedību attiecībā uz laulību un izsaka to ar vārdiem “it kā nē”. Pāvilam tas, ka laiks ir īss ir svarīgs fakts un viņš šeit negrib tik ļoti izcelts pasaules beigas, bet mūsu šodienas raksturu un vērtību orientierus. Dievs mums dod laiku, kas ir maksimāli auglīgi jāizmanto un tāpēc šajā pasaulē nevar iekārtoties ērti un izdevīgi. Katrs Baznīcas loceklis ir aicināts iesaistīties tās misijā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētdiena II, B

Jānis Kristītājs norāda uz Kristu kā Dieva Jēru (Jņ 1,35-37)

Nīderlande, 1500-1510.g. Panelis nāk no altārgleznas,

kas gleznota sv. Jāņa baznīcai Goudā netālu no Roterdamas.

https://philamuseum.org/collection/object/102113

1. lasījums no Pirmās Samuela grāmatas (1 Sam 3,3b-10.19)

2. lasījums no Pirmās vēstules Korintiešiem (1 Kor 6,13c-15a. 17-20)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 1, 35-42)

1 Kor 6,13c-15a. 17-20, svētdiena II, B

1 Kor 6,13c-15a. 17-20

1 vēstules Korintiešim sākums, Pāvils korintiešiem pasniedz
savu vēstuli, manuskripts no Boloņas Itālijā, 1265.g.

14. janvāra svētdienā Dieva vārda liturģijas otrais lasījums ir ņemts no Pirmās vēstules korintiešiem 6. nodaļas, kur Pāvils raksta par svarīgu un nemainīgu cilvēka miesas vērtību ievērošanu, kas bija apdraudēta Korintas draudzē tāpēc, ka sabiedrībā bija cita izpratne par miesu un dzimumu nekā piedāvāja kristīgā ticība, un kulturas spiediens spēcīgi iedarbojas uz ticīgajiem. Šajā svētdienā lasām tikai daļu no Pāvila pārdomām par šo tēmu (1 Kor 6, 13-7,40). Viņam savā sludināšanā bija jāpievēršas seksualitātes jautājumam, lai atbildētu uz antīkās pasaules brīvību un arī tendencēm, kuras pārāk ierobežoja šo dzīves sfēru. Pagāniskā kultura lielpilsētās bija īpaši izvirtusi. Morāli tika nosodīta laulības neuzticība, jo tā pārkāpa vienas no laulāto puses tiesībām, bet izvirtība, prostitūcija un dažādas seksuālās baudas bija pieļaujamas, taču vajadzēja ievērot mēranību un līdzsvaru.

Pāvils aizstāvēja kristīgo seksualitātes izpratni pret helēniskās kultūras tendencēm un īpašu uzmanību viņš pievērsa duālismam, kas ieviesa sadalījumu starp garu un matēriju. Tas izsauca necieņu pret miesu un visām tās darbības sfērām, un kā sekas tam patiesa cilvēka būtība ir gars un jāizvairās no visa, kam ir saistība ar miesu. Duālisms varēja veicināt gan rigorismu un negatīvu attieksmi pret seksualitāti un laulību vai pretēja tendence, jo ja cilvēka būtība ir gars, tad seksuālā brīvība ir pieļaujama, jo miesa ir kaut kas papildus vai ārējs. Tāpēc Pāvils pieminēja Korinā zināmos vārdus, ka “Ikviens cits grēks, ko cilvēks dara, paliek ārpus miesas” (1 Kor 16,18). Šīs svētdienas fragmentā lasām par noslieci uz visatļautību. Seksualitāte aptver visu personu, dvēseli un garu, un izsaka saiti, kas aptver visu personu un tās virzību. Pāvils uzsvēra cilvēka vienotību, kuru veido dvesele un miesa, un tam visam ir vieta pestīšanas plānā un augšāmcelšanās noslēpumā.

Mūsu patiesais “es” ir Dievā, jo “nepiederat paši sev… esam atpirkti par dārgu maksu” (1 Kor 6, 19-20). Tā ir pārsteidzoša vēsts, jo var jautāt vai cilvēks nav brīvs un kā prece iegūstams? Pāvils lietojot vārdu “atpirkt” (gr. agorazein) un šis grieķu darbības vārds attiecas uz pirkšanu tirgū, publiskā laukumā (agora). Kā saprast šo apzīmējumu? Pirmā doma, kas ienāk prātā saistās ar vergu atbrīvošanu, kurus bieži pārdeva tirgū. Labdaris izpērk vergu no īpašnieka, lai piešķirtu viņam brīvību un šis tēls spēcīgi ir iesakņots Vecajā Derībā, kad Izraels tika atbrīvots no Ēģiptes nebrīves. Tomēr jāuzsver, ka cilvēks savu piepildījumu var atrast tad, kad nododas kādai lietai vai cilvēkam un uzskata to par vērtību, mīlestības un iesaistīšanās vērtu. Ja skatās hierarhiski, tad Dievs ir pirmajā vietā, bet laulība ir uzskatāms piemērs, kam var veltīties pilnībā. Pāvilam cilvēka ķermenis nav autonoms un pašpietiekams, jo tas nepieder cilvēkam un viņš par ķermeni domā savstarpējības kategorijās, vai nu kāda ķermenis pieder grēkam (Rom 6,6) vai Jēzum Kristum (Rom 7,4) un abos gadījumos cilvēkam nepieder viņa ķermenis.

Seksualitāte nav izklaide, bet derība, kas nemeklē sevi, bet divu cilvēku dialoga turpinājums, kas nav nejauša tikšanās, bet nesaraujama apņemšanās. Cieņu pret savu miesu motivē divi apsvērumi: Kunga augšāmcelšanās miesā un augšāmcelšanās cerība, jo ja mūsu miesa kā Kristus miesa piecelsies no mirušajiem, tad Dievam nav vienaldzīgi mūsu miesas darbi. Svētajos Rakstos ir atrodamas nešaubīgas liecības par to, ka nešķīstības grēki ir smagi grēki (1 Kor 6,9; Ef 5,5; Gal 5,19; Kol 3,5). Nešķīstība kā miesas darbs tiešā veidā pretojas garam (Gal 5,17), jaunajai cilvēka dabai, kas Kristū nomira un augšāmcēlās (Kol 3,1). Nešķīstība ir Kristus tiesību pār mūsu ķermeni uzurpēšana sev, kas ir Viņa īpašums un pārkāpums pret Kristus Miesu, pie kuras caur kristībām piederam (1 Kor 6,15), un Svētā Gara svētnīcas apgānīšana un atteikšanās no pienācīgas dievbijības, jo Dievs ir jāpielūdz mūsu miesā (1 Kor 6, 19; Rom 6,19). Miesa ir cieņpilna vieta Dieva pielūgsmei un liturģiskajos pienākumos un tie nav tikai žesti, bet visa mūsu attieksme un stāja pret mūsu miesu, lai tā izteiktu un apliecinātu godu Dievam.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 16, 25-27, IV adventa svētdiena, B

Rom 16, 25-27

Eņģelis Gabriels pasludina Marijai
par Dieva Dēla ieņemšanu
Annunciation to Mary - Institute of Material Culture of the Middle Ages 
and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.
https://www.europeana.eu/item/15501/008632

Ceturtās Adventa svētdienas otrais lasījums ir ņemts no apustuļa Pāvila vēstules Romiešiem pēdējiem vārdiem, kurus parasti sauc par “doksoloģiju”. Vēstulē Romiešiem ir četri doksloģijas piemēri: Radītājs “ir augsti teikts mūžīgi! Āmen!” (Rom 1,25); “Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen!” (Rom 9,5) un “Jo no viņa un caur viņu, un uz viņu ir viss; viņam ir gods mūžīgi! Āmen!” (Rom 11,36). Doksoloģijas veids maz mainās, piemēram, vēstulē Efeziešiem ir nedaudz garāka (Ef 3, 21), bet izteiksmes tāda paši kā vēstulē Romiešiem vai citur (Gal 1,5). Vēstule noslēdzas ar norādījumu uz vien no pamattēmām par Dieva gudrību un tā ir cieši saistīta ar Iemiesošanās un Pestīšanas noslēpumu (1 Kor 7.24; Ef 3,9-10). Vēstuli Romiešiem caurvij vārdi: “Dievam, kas vienīgais ir gudrs, lai caur Jēzu Kristu ir mūžīgs gods!” (Rom 16, 27). Pestīšanas plānu caur Jēzu Kristu Dievs bija iecerējis no mūžiem un neatklāja to nevienam, bet pirmā norāde par Pestītāju ir lasāma Radīšanas grāmatā: sievas pēcnācējs sadragās čūskas galvu (skat. Rad 3,15). Pestīšanas vēsturē tas ir pirmais priekškara atvēršanas brīdis. Vārds “atklāt” “atvērt priekškaru” grieķu valodā ir “apokalypsis”. Priekškars tālāk tika atvērts patriarhu laikā, kad uzzinām, ka Abrahama “pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas” (Rad 22,18) un vēl biežākas norādes uz Mesiju ir praviešu grāmatās.

Doksoloģija sākas ar apliecinājumu, ka Dievs var “stiprināt” (sal. Rom 1,11) ticīgos ar Pāvila “Evaņģēliju un un Jēzus Kristus pasludināšanu [gr. kērygma]”. Šis Evaņģēlijs un tā pasludināšana tālāk tiek paskaidrota kā “noslēpumu atklāsme”. Vēstulē Efeziešiem lasām, ka “tas ir noslēpums [mystērion], kas man ar atklāsmi [apokalypsin] darīt zināms” (Ef 3,3) un šī atklāsme ir īpaši dāvāta Pāvilam, bet šajā fragmentā nav šādas atrunas un "apokalypsis" ir pieejams visiem pravietisko grāmatu lasītājiem. Pāvils nepaskaido šo atklāsmi, kā tā notika, vai Svētais Gars tajā darbojas, individuālā vai kopienas līmenī, kādā konkrētā brīdī vai Rakstu iepazīšanas procesā. Vairāk var saprast jēdzienu "mystērion", kas saistās ar Jēzus Kristus kerigmu un Pāvla Evaņģēliju. Tālāk pantā aprakstīta noslēpuma slēpšana: “klusēts no mūžīgiem laikiem”, bet nākošajā pantā Pāvils raksta par “pravietiskajiem rakstiem” caur kuriem darītas zināmas Dieva pavēles (Rom 16, 26). Bet kā Izraela Raksti, kas tapuši klusēšanas laikmetā dara iespējamu iepazīt Kristus noslēpuma jaunumu? Noslēpums nav Raksti paši par sevi, bet drīzāk Kristus Evaņģēlija pasludināšana, jo Kristus atklāšanās jaunums piešķir jēgu pravietiskajiem tekstiem. Rezultātā Vecās Derības Rakstus var uzlūkot jaunā un retrospektīvā veidā, jo ja tie agrāk nesa noslēpumus, tad tagad tie ir atkarīgi no pašas Kristus atklāsmes. Tas nemazina Vecās Derības atklāsmes nozīmi, bet tas vienkārši nozīmē, ka Kristus notikums ir tas, kas ir hermeneitiski noteicošais, pārstrukturējot realitātes uztveri abās tās rašanās pusēs un tādējādi ļaujot lasītājam saskatīt kristīgās realitātes, kuras agrāk nebija pat iedomājamas.* Tas, ka pagāniem svarīgā loma saistībā ar Dieva iepriekš slēpto un atklāto noslēpumu ir viena no svarīgākajām patiesībām.

Senākie kristīgie teksti, kas norāda uz Noslēpumu ir meklējami starp apustuļa Pāvila vēstulēm. Jaunajā Derībā vārda “noslēpums” (gr. mysterion) dažādas versijās ir sastopamas divdesmit astoņas reizes un galvenokārt Pāvila vēstulēs. Tas nav pārsteigums, ka pirmie kristieši pieredzēja ticības īstenību, ka viņu dzīves ir Dieva Noslēpuma priekšā, kuru viņi nevar ar vārdiem aptver, bet pieredzēja to, ka Dieva darbi Jēzū Kristū piepildās arī viņu dzīvēs. Grieķiem “noslēpums” ir kaut kas noslēpts, kam tādam ir jāpaliek, kāda apslēpta mācība, iepzīstams vien ievadītajiem noslēpumainajā mācībā, bet Pāvilam “noslēpums” ir Jēzus Kristus Evaņģēlijs: redzams un atklāts notikums, kuru ir jāatklāj, jāatsedz un nav jāslēpj. Noslēpums ir jāatklāj visām tautām, bet tas pats par sevi nav aptverams un izsmeļams, un nenotiek vien pāgātnē vai intelektuālā apcerē, bet īstenojas tagadnē un ikdienas dzīves pieredzē. Lai izteiktu noslēpuma jēdzienu, Pāvils izmanto trīs vārdus: atklāt, parādīt un pasludināt. Pirmie divi vārdi attiecas uz Dieva darbību, bet pēdējais uz misionāru, jo bez misijas noslēpums paliktu klusējot. Pāvila noslēguma doksoloģija piedāvā plašu dievišķo plāna apkopojumu, kas pārsniedz, aptver un caurauž cilvēces vēsturi. Viņš mudināja Baznīcu Romā pielūgt Dievu (Rom 16, 25b-26). Svētajā Misē Euharistiskā lūgšana noslēdzas ar doksoloģiju Trīsvienības godam: “Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos” un visa ticīgā sapulce izsaka savu piederību un apstiprinājumu ar “Āmen”, un sākas Svētās Komūnijas rits, kurā mēs varam pieredzēt Kunga godību mūsu vidū - mūsu "tagad".

* T. J. Lang, Mystery and the Making of a Christian Historical Consciousness: From Paul to the Second Century, Berlin: Walter de Gruyter 2015, 16.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Tes 5, 16-24, III adventa svētdiena, B

1 Tes 5, 16-24

Jānis Kristītājs liecināja
cilvēkiem par Kunga piedzimšanu (Jņ 1,1-24)
Franciskāņu Misāle no 14.gs. Francijas

Trešajā Adventa svētdienā Dieva vārda liturģija kā otro lasījumu piedāvā fragmentu no apustuļa Pāvila pirmās vēstules Tesaloniķiešiem nobeiguma. Pāvils no pēdējām lietām 5. vēstules nodaļā pārgāja pie paskubinājumiem un pamācībām (1 Tes 5, 11-22), lai izrādītu cieņu tiem kristiešiem, kuri cītīgi strādāja tai laikā, kad tesalonikas ticīgie gaidīja Kunga otro atnākšanu. Apustulis neiecerēja rakstīt sistemātisku teoloģisku apceri par eshatoloģiju, bet vēlējās piedāvāt noteiktus morālus un pastorālus kritērijus, kas vadītu ticīgo dzīves. Šīs svētdienas vārdi aicina uz prieku, kuru piepilda lūgšana un pateicība, un uzticība Dievam. Psalmu grāmatā var lasīt vārdus: “Es teikšu Kungu bez mitas, mana mute vienmēr viņu slavēs” (Ps 34,2). Pāvils bija šos vārdus paturējis sirdī, kad rakstīja savu vēstuli un lasām tos šī lasījuma sākuma: “Vienmēr esiet priecīgi! Lūdziet Dievu bez mitēšanās! Par visu esiet pateicīgi, jo tāds ir Dieva prāts Jēzū Kristū attiecībā uz jums visiem” (1 Tes 5, 16-18). Šī īsā pamācību virkne norāda uz kristīgās dzīves pamatiem (1 Tes 5, 16-18) un tie šeit ir izteikti diezgan vispārīgi un var attiekties uz jebkuru ticīgo grupu.

Neraugoties uz visām grūtībām par kurām rakstīja šajā vēstulē, Pāvils uzstāja, ka ticīgajiem vienmēr ir jāpriecājas, nemitīgi jālūdzas un visos apstākļos jāpateicas. Vārdi “vienmēr esiet priecīgi!” (1 Tes 5, 16) skan ļoti optimistiski un pacilājoši, bet kas tas ir par prieku? Interesanti, ka Pāvils pavēl priecāties. Pirmkārt, jāuzsver, ka šie vārdi nenozīmē labu pašsajūtu vai jautru noskaņu. Pāvils nevēlējās risināt labsajūtas uzturēšanas problēmas, bet rakstīja par daudz dziļāku prieku, kas pat nezūd skumju un bēdu ieskauts. Apustulim prieks ir Svētā Gara auglis (skat. Gal 5,22), jo šis prieks nav kaut kas, ko ticīgais pats var radīt sevī, bet varam būt atvērti uz to, jo tā ir Kunga dāvana. Pāvils lietoja grieķu vārdu “chairete” - priecāties un citā vēstulē (2 Kor 13,11) viņš prieku izprot kā vispārējo nostāju vai uzvedības veidu. Tā kā prieks ir Svētā Gara dāvana un cilvēkā nav prieka izcelsme, tad prieks ir veids kā cilvēki piedalās pestīšanas noslēpumos un kā žēlastības nāk caur tiem, lai pārvarētu visus šķēršļus, kas neļauj rīkoties saskaņā ar Dieva gribu. Šis prieks saistās ar pieredzi, kurā tiek dāvāta spēja pieredzēt Jēzus Kristus Evaņģēlija auglīgumu un šis prieks nenāk no cilvēka iekšienes, bet no “ārienes” jeb no Svētā Gara.

Nākošajā pantā Pāvils pievieno līdzīgu aicinājumu: “Lūdziet Dievu bez mitēšanās!” (1 Tes 5, 16), bet tas var neizsaukt tik pozitīvu reakciju ticīgajos kā pamudinājums priecāties, jo kā to var īstenot dzīvē? Ko šie vārdi nozīmē? Vai nemitīgu lūgšanu un vārdu plūsmu? Ja skatās uz draudzes dzīvi, kas ir garīgs un sabiedrisks organisms, kur brāļi un māsas lūdzas, pateicas un slavē Dievu, bet arī savā starpā lūdz un pateicas viens otram, dalās ar dažādām lietām, jautā un atbild, meklē un atrod, un veido tādu kristīgās draudzes ritumu kurā Dieva pielūgšana neīstenojas tikai vertikāli, bet šis dialogs aplipina visu kopienu. Kopīgs šiem trim pamudinājumiem ir uzsvars uz to izpildi visu laiku un jebkuros apstākļos; tas nenozīmē, ka cilvēkam jālūdzas nepārtraukti, bet gan to, ka viņš lūdzas regulāri un bieži. Pāvils piebilst, ka šāda dzīve ir iespējama, jo Dievs to vēlas; Viņš vēlas, lai viņa ļaudis būtu priecīgi, lūdzas un ir pateicīgi, un Viņš to dara iespējamu. Pāvila mācībā par lūgšanu bez pārtraukuma viņa vēstulēs bieži atkārtojas. Agrīnās kristietības harizmātiskais raksturs ir redzams pavēlē “Neapslāpējiet Garu” (1 Tes 5,19). Gars tiek uzskatīts par liesmojošu uguni (sal. Apd 2,3: “uguns mēles”). Galvenā Gara dāvana bija pravietojumi, kas, lai gan Pāvils to ļoti augstu vērtēja (1 Kor 14,1-5, 29-33), tika pakļauti ļaunprātīgai izmantošanai un tāpēc prasīja atpazīšanu un izšķirtspēju (1 Tes 5,21).

Pāvils neierobežojās teoloģisko dogmu izklāstīšanā par vispārējo augšāmcelšanos, bet vēlējās ilustrēt šīs patiesības pozitīvos aspektus konkrētā ikdienas ticības dzīvē un kā šī cerība ietekmē ģimenes dzīvi, darbu un attiecības kristiešu starpā un ārpusē. Uzmanības pievēršana Baznīcas dzīves ikdienas norisēm ļāva apustulim izklāstīt kristīgās morālās dzīves pamatpatiesības. Kristiešiem nav jāuzvedas kā grēka vergiem (Rom 6,6.16; 7,23), bet kā Dieva bērniem (Rom 8,14-17; Gal 4, 6-7) jeb tā kā dzīvoja Jēzus. Kristietis ikdienas meklē veidus kā iemiesot dzīvē augšāmcelšanās cerību un ir nopietni aicināts ņemt vērā eshatoloģiskās cīņas dramatismu (sal. Ef 6,12). Kunga gribas pieņemšana un pielāgošanās mainīgajiem apstākļiem prasa modrību un apdomību, lai neļautos pasaules maldiem, un tas nozīmē rūpīgu atlasīšanu un labā paturēšanu (1 Tes 5, 21). Lai Evaņģēlija mācība būtu pieņemta ir jāapzinās, ka prieks ir viens no kristietības atslēgas vārdiem un Svētajos Rakstos no Radīšanas grāmatas prieka par radību un cilvēku līdz Atklāsmes grāmatai prieks vijas cauri ir pa laikam savijoties ar bēdām un tumsu, bet galu galā triumfē Kunga augšāmcelšanā. Kristiešiem ir pamats priekam gan par pestīšanas pieredzi, gan no cerības par to, ko Dievs darīs nākotnē.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Pēt 3, 8-14, II adventa svētdiena, B

2 Pēt 3, 8-14

Kunga otrā atnākšana

Armēņu Evaņģēlija manuskripts no 1475.g.

Otrajā Adventa svētdienā kā otro lasījumu liturģija piedāvā fragmentu no Otrās Pētera vēstiles, kurā iedvesmotais autors risināja pirmkristiešu jautājumu par to, ka vēl nenāk gaidītā parūzija. Parūzija (gr. parousia) grieķiski nozīmē jaunu klātbūtni, atnākšanu, Pēdējie uzrakstītie Jaunās Derības teksti liecina, ka kristieši apzinājās, ka parūzijas kavēšanās var radīt ticības šaubas. Autors brīdināja, ka maldu izplatīšanās ir raksturīga laiku beigām un Jēzus jau teica, ka “daudz vilturs pravieši celsies un daudzus pievils” (Mt 24,11). Kādā veidā radās šo kristiešu krīze? Maldu izplatītāji, kuri bija grieķu filozofijas ietekmēti, apšaubīja pasaules radīšanu un atmeta cerību par otrreizējo Kunga atnākšanu: “kur paliek apsolījums par viņa atnākšanu [parousia]? Kopš sentēvi ir aizmiguši mierā, viss paliek tāpat kā no radības iesākuma” (2 Pēt 3,4). Maldu izpatītāji neatzina, ka Dievs radīja pasauli ar savu Vārdu un plūdi bija aizmetnis Pēdējai Tiesai; viņi nesaprata Dieva laika mēru: “Kungam viena diena ir kā tūkstoš gadu un tūkstoš gadu kā viena diena” (2 Pēt 3,8). Ja kādam liekas, ka Kungs kavējas, tad tāpēc, ka ir žēlsirdīgs, jo Viņš vēlas, lai neviens nepazustu un visi atgrieztos.

Pētera vēstule atbildēja uz šīm šaubām un norādīja uz Dieva uzticību, un to, ka Dievam ir savādāka attieksme pret laiku (2 Pēt 3,8; Ps 90,4). Dievs nekavējās ar saviem solījumiem, bet izrāda pacietību, lai visi varētu atgriezties. Kunga Diena nāks negaidīti un tāpēc visiem ir jādzīvo svēti un dievbijīgi. Laiku piepildījuma un mērķa aprakstīšanai autors lietos vārds “Kunga diena”, ko Vecajā Derībā aprakstīja jau pravietis Amos kā neizbēgams Dieva tiesas brīdis, kad tiks atklāts labais un ļaunais. Amos šo dienu iztēlojās kā cilvēku, “kas glābjas no lauvas un uzskrien lācim vai ieiet mājā, atspiež roku pret sienu, un iekož čūska” (Am 5,19). Laiku beigās Dievs piepildīs savu solījumu un radīs “jaunas debesis un jaunu zemi” (Is 65, 17; 66,22; Apd 21,1; 2 Pēt 3, 13). Izraelam apsolītā zeme bija “dzīvo zeme” (skat. Ps 27,13; 52,7; 142,6; Is 38,11), bet pagānu zemes bija “aizmirstības zeme” (Ps 88,13). Vēlāk “dzīvo zeme” bija uztverta daudz garīgāk un nozīmēja Mesijas valstību (Is 66,22) vai jaunā zeme svētīgajā apsolījumu laikā (Apd 21,1; 2 Pēt 3,13). Tad atklāsies Dieva Dēla valdīšana, kas izpaudīsies visuma pārveidošanā, nāks tiesas laiks un eshatoloģiskā drāma. Pirmbaznīca īpaši domāja par Kunga dienu, kas nāks kā zaglis naktī (1 Tes 5, 2-4; 2 Pēt 3,10, Atkl 3,3; 16,15).

Zagļa tēla mērķis bija uzsvērts parūzijas pēkšņumu un vēstules autors to aizņēmās no paša Kristus (Mt 24, 43-44). Cilvēks nevar paredzēt nākotni un pat ja kaut kas tiek skaitīts un rēķināts, prognozes ir kļūdīgas. Daudzus gadsimtus ir sludināts, ka nāk Kunga diena, bet visas šīs spekulācijas nav piepildījušās, jo Dieva laika mērs ir pilnīgi atšķirīgs no mūsējā. Kristiešu uzdevums nav satraukties par katastrofālajām beigām, jo Dieva plāni nemainās un ticīgo uzdevums ir palikt neaptraipītiem, bezvainīgiem un miera pilniem (2 Pēt 3, 14). Autora viens no mērķiem bija atmest tikai garīgas un individuālas ticības izpratni, jo ticība ļauj cilvēkam dzīvot laikā un telpā, lai zemes dzīves notikumiem piešķirtu jēgu. Dieva plašā pestīšanas plāna pieņemšana ļauj ticīgajam pieņemt šīs pasaules dzīvi. Kavēšanās patiesībā ir Dieva pacietības zīme, kas ļauj lielākam skaitam cilvēku nožēlot grēkus un šo domu gājumu pirmkristieši izsecināja no Vēcās Derības Dieva definīcijas “Kungs, Kungs! Dievs līdzcietīgs un žēlīgs, lēns dusmās un dāsns žēlastībā un patiesībā” (Izc 34,6).

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 15, 20-26.28, Kristus, visas pasaules Karaļa svētki, A

1 Kor 15, 20-26.28

Kungs godībā, mandarolā, tur rokās atvērtu grāmatu
un apkārt viņam četru evaņģēlistu simboli
manuskripts no 13.gs. sākuma no Anglijas

Šajā svētdienā Baznīca Kristus, visas pasaules Karaļa svētko vēlas uzsvērt Dieva valstības eshatoloģisko nozīmi un Kristus atklājas kā vēstures valdnieks un centrālā figūra no tās sākuma līdz piepildījumam (Atkl 22, 12-13). Svēto rakstu lasījumi šajā dienā ir jālasa eshaloloģiskā perspektīvā, lai nostiprinātos ticībā, ka Tēvs visu vēlējās atjaunot Kristū, savā Dēlā, visas pasaules Karalī, lai visa radība, atbrīvota no grēka varas, kalpotu Viņam un bez mitas Viņu slavētu. Otrais lasījums šajā svētdienā tiek ņemts no vēstules korintiešiem 15. nodaļas, kurā apustulis Pāvils pievērsās Jēzus Kristus un ticīgo augšāmcelšanai. Augšāmcelšanās patiesība ir kristiestības centrālā vēsts, kuru ticīgie no pašiem iesākumiem nodeva viens otram caur tradīciju un personisko pieredzi (1 Kor 15, 1-11). Tālāk nodaļā Pāvils jautāja: “bet, ja par Kristu sludina, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem, kādēļ tad daži starp jums runā, ka nav mirušo augšāmcelšanās”? (1 Kor 15, 12). Baznīcas ticības atzīšana nav teorētisks jēdziens, bet notikuma pieņemšanu, kas pamato augšāmcelšanos pēc Jēzus Kristus parauga (1 Kor 15, 12-34). Kristus pestījošās darbības būtība meklējama augšāmcelšanā, kas piešķir jēgu Viņa dzīvei un nāvei, un katra cerībai par augšāmcelšanos.

Lielās nakts notikums, Jēzus augšāmcelšanās nav Jaunajā Derībā nekāda mirušās miesas atdzīvināšana un atgriešana šajā pasaulē, bet visas Kristus personas apdāvināšana ar kādu debešķīgu esības veidu (1 Kor 15, 35-50). Tas bija Dieva darbs, kurā mirušais Jēzus Kristus augšāmcēlās un šajā notikumā ir izšķiroši vairāki elementi un pirmais notiem ir tas, ka augšāmcelšanās ir eshatoloģiska visu piecelšanās no miroņiem anticipācija (1 Kor 15, 20). Pāvilam Kristus augšāmcelšanās ir eshatoloģisks notikums jeb pēdējo pestīšanas laiku sākums un šī notikuma mazvērtēšana vai noliegšana var izsaukt kristīgās ticības pastarā dimensijas zaudējumu vai pat ticības kā tādas norietu (1 Kor 15, 19). Nepastāv nekāda individuāla eshatoloģija jeb cilvēka dzīves piepildījums aizsaulē, jo pārtapšana attiecas uz visu radību. Jaunās zemes un debesu perspektīva pateicoties Kunga augšāmcelšanai ir iespējama. Protams, mēs vēl to nevaram iztēloties un izteikt vārdos, kad piepildīsies Visuma un pestīšanas vēsturē, tomēr svarīgi ir pieņemt patiesību, ka pateicoties Lieldienu noslēpumam mainīsies mūsu garīgā esība, kurā mēs būsim pārveidoti saskaņā ar Dieva un Kristus parauga, “lai Dievs būtu viss visā” (1 Kor 15, 28).

Svarīgi ir uzsvērt šo pārveidošanos un jauno esības veidu, lai iebilstu pret visiem mēģinājumiem padārīt pestīšanas īstenību tikai garīgu un pret uzskatu, ka indivīdam jaunajā eksistencē varētu būt kāda pilnīga abstrakta nākotne, bet nevis pasaule un pestīšanas vēsture kā tādā. Pirmajos gadsimtos kristieši sastapās ar gnostiķu mācību, kas cienīja vien pārlaicīgas pieredzes un neveidoja atbilstošu attieksmi pret vēsturi. Pirmie kristieši, kas iebilda šai mācībai uzsvēra, ka vēsturē notiek attīstība, kas noveda pie Jēzus Kristus atnākšanas, kad iestājās arī laiku pilnība. Gnostiķi mācīja par divu dabu atdalīšanu cilvēkā un kosmosā, lai mūžībā atdalītu gaismu no tumsas. Kristieši vēstures piepildījumu iztēlojās pilnīgi citādāk un domāja par visa apvienošanu, “lai Dievs būtu viss visā” (1 Kor 15, 28). Kristieši polemizēja ar gnostiķiem un tas ļāva viņiem noformulēt patiesību par divu dabu apvienošanos Kristū un nopietni pārdomāt šo vienu no svarīgākajām ticības patiesībām.*

Kristiešiem galīgais un dziļākais princips uz ko ir vērsta vēsture ir Jēzus Kristus, jo Viņā piepildas visi mērķi, ilgas un cerības, jo “visas lietas ir radītas caur un uz viņu” (Kor 1,16). Jaunās Derības valodā Kristu var izteikt kā Miesu, Baznīcu, kas arvien vairāk aug un dodas pie Kristus, Baznīcas Galvas (Ef 4, 13-16) un caur Baznīcu visa pasaule līdz tam, kad viss tiks padots Kristum un beigās Dievs būs “viss visā” (1 Kor 15, 28). Pāvila vārdi par augšāmcelšanos saistās ar Kunga solidaritāti, ko grūti iztēloties, bet pagodinātā miesa nav kaut kāda fantāzija, jo Kristus patiesi augšāmcelās un ar mums notiks tas pats, jo starp mums un Kristu pastāv līdzīga solidaritāte kā Viņam ar Ādamu. Kopība ar Kungu neizrauj mūs no pestīšanas vēstures, bet ļauj tajā iet uzvaras vai augšāmcelšanās ceļā. Nepastāv nekāds duālisms pestīšanas plānā. Augšāmcelšanās parāda, ka visa cilvēciskā īstenība virzās pie Dieva un šajā ceļā nevar aizbēgt no vēstures un matērijas par labu garam. Tie ir ļoti smalki un seni maldi, kurus ir laicīgi jāatpazīst, jo senais vai mūsdienu gnosticisms vēlas izveidot nereālistisku idealo cilvēku, kurš ir atrauts no konkrētās dzīves un cilvēka dabas.

Pirmbaznīcā “gnosis” jeb “zināšanas” vai “apzināšanās” piedāvāja ļoti pārliecinošu pestīšanas modeli un Baznīca 2. - 3. gs. iesaistījās ļoti grūtā intelektuālā un garīgā cīņā pret gnosticismu. Patiesas zināšanas saskaņā ar šo kristiešu maldu mācību ir meklējamas dievišķā elementa ieraudzīšanā sevī. Pateicoties tam tiek atzīta personas debesķīgā izcelšanās, un tādā veidā ir iespēja glābties no šīs pasaules. Izglītotos ļaudis ļoti uzrunāja šī pestīšanas mācība ne tikai tāpēc, ka gnostiķi pielāgoja visus tekstus no Homēra līdz Bībelei savai koncepcijai, bet pāri visam tas, ka cilvēkā ir apslēts dievišķais elements, kas ir viņa patiesā identitāte un tā ir jāatklāj un jāatbrīvo. Mūsdienās mēs neesam atbrīvoti no šīs maldu mācības, jo mums apkārt tiek lietota valoda, kas cenšas veidot īstenību ar tādiem formulējumiem: “satikt sevi”, “būt saskaņā ar sevi”, ”dzīvot harmonijā ar sevi”, “pieņemt sevi”, “pašapzināšanās”, “pašrealizācija”. Šāda valoda apzināti vai neapzināti ietver “sevis pestīšanas” ideju, jo mans “es” kļūst par svarīgāko atskaites punktu un pašpietiekamības apliecinājumu. Tas nenozīmē, ka šie vārdi paši par sevi ir kādi bīstami, bet ielikti attiecīgā kontekstā, tie var veidot maldīgu uztveri. Reliģija, kurā ir ietverta sevis pestīšana, nāk pie cilvēkiem, kuri vēlas būt dievišķi savās jau izveidotajās dzīvēs un grib būt savas dzīves kungi.** Dieva vārds iejaucas šajā hipnotiskajā noskaņā un atgādina, ka cilvēks nevar sevi glābt, jo viņš ir tikai radība un atkarīgs no Dieva, citiem cilvēkiem, dzīvo laikā, telpā un vēsturē, un apvieno sevī matēriju un garu. Dzīve ir dāvana, kurai nepieciešams nemitīgs atbalsts. Jēzus Kristus valdīšana pār visu pasauli un katru cilvēku vēlas nodrošināt šo patieso kārtību pasaulē un atbalstu mūsu ikdienas cīņās. 

* Gilles Quispel, Gnosis Als Weltreligion, Zürich: Origo Verlag 1951, 49-50.lpp.; Gilles Quispel, Gnoza, Warszawa: PAX 1988, 107-108.lpp.

** Gerhard Lohfink, No Irrelevant Jesus: On Jesus and the Church Today, Collegeville: Liturgical Press 2014 - 264-265.lpp.; Gerhard Lohfink, Przeciw banalizacji Jezusa, Poznań 2015, 343-344.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Tes 2,7b-9.13, svētdiena XXXI, A

1 Tes 2, 7b-9.13

Apustulis Pāvils sūta vēstuli tesaloniķiešiem

manuskripts no Nīderlandes, 1372.g.

St. Paul sending a letter to the Thessalonians autors Jean Bondol 

- 1372 - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056125552

Kārtējo svētdienu pēc kārtas lasām fragmentu no pirmās vēstules tesaloniķiešiem, kurā iepazīstamies ar to cik apustulis Pāvils ir apmierināts par Tesalonikas kristiešu draudzi, bet pateicību neizsaka viņiem, bet gan Dievam. Ticība, cerība un mīlestība ir Dieva darbības zīme, kas Pāvila sludināšanu padarīja auglīgu. Tā nebija īslaicīga pateicība, bet nemitīga un pastāvīga, un tāpēc šīs svētdienas lasījumā mēs dzirdam vārdus: “nemitīgi pateicamies Dievam” (1 Tes 2, 13). Kāpēc Pāvils tā domā par šo jauno kristiešu draudzi? Jo Tesalonikas ticīgie pieņēma Pāvila sludināšanu kā patiesu Dieva vārdu un nevis kā vienkāršu vārdu, kas kaut kādā veidā saistīts ar Dievu, bet tieši kā Dieva vārdu, kaut arī tas nonāca pie viņiem caur apustuļa mācību. Vēl jo vairāk, šis vārds tika pieņemts un padarīts iedarbīgs, un darbojās kristiešu kopienā. Misionāru darbs bija iecienītākais veids kā atsaukties uz kristīgā sludinātāja darbību Jaunajā Derībā, lai uzsver vēsts dievišķo būtību.

Pāvils šajā Rakstu vietā izmantoja mātišķās mīlestības metaforu, lai parādītu pastorālās mīlestības raksturu (1 Tes 2, 7-9). Pāvils norādīja, ka misionāri balstoties uz savu apustulisko cieņu varētu saņemt atbalstu no draudzes, tomēr apustulis un viņa biedri atteicās no šādām tiesībām. Pateicoties savam darbam viņi negaidīja materiālu palīdzību no ticīgo puses (1 Tes 3, 8-9), neskatoties uz Pāvila vārdiem, kurš rakstīja, ka pats “Kungs pavēlēja tiem, kas sludina evaņģēliju, - dzīvot no evaņģēlija” (1 Kor 9,14). Misionāri ar ticīgajiem apgājās kā māte barotāja (gr. trophós), kas silda savus bērnus. Šis vārds neizsaka dzemdēšanu kristīgai dzīvei, bet rūpju pilnas jūtas par ticīgajiem kā Vecajā Derībā par to runāja pravieši (Sk 11, 12-15; Is 49, 15; 66, 12b-13).

Misionāri panāca to, ka Tesalonikas kristiešu vidū Dieva mātišķā mīlestība kļuva taustāma un tie nebija tēlaini vārdi, bet dzīves liecība, ka Evaņģēlija sludinātāji bija gatavi atdot dzīvību par viņiem. Saskaņā ar barotājas tēlu, kura baro savu bērnu ar pienu,  misionāri padara viņus par Dieva dzīves dalībniekiem. Pāvils šeit domā par dalīšanos ar Kunga Evaņģēliju, kas nonāk pie klausītājiem caur misionāriem, bet avots ir meklējams Dievā. Misionāri vēlējās tesaloniķiešiem dod savu dvēseli (1 Tes 2,8) ņemot par piemēru Kristus upuri, kas bija katra evaņģelizatora uzvedības kritērijs.

Pāvils aicināja savus lasītājus atcerēties sludinātāju pārciesto darbu un grūtības. Evaņģelizācijas un iztikas pelnīšana sludinātājiem nozīmēja smagu darbu, un to tesaloniķieši zināja diezgan labi. Pāvils nepiemin, kādu darbu viņi darīja, bet zinām, ka pats apustulis bija telšu taisītājs (Apd 18,3), kas visdrīzāk nozīmēja ādas apstrādes prasmes. Daļa no ebreju bērna audzināšanas saistījās ar amata apgūšana, un Pāvils nebija izņēmums. Kamēr viņš atradās Tesalonikā, apustulis saņēma nelielu finansiālu palīdzību no Filipas draudzes (Filip 4,15-16), taču ne tik daudz, lai ļautu viņam pārtraukt darbu. Acīmredzot viņa alga bija tik zema, ka viņam bija vajadzīgas dāvanas, lai viņš varētu sagatavoties sludināšanai (Apd 18,5).

Pāvils pastāvīgi pateicās Dievam par to, kā tesaloniķieši uztvēra sludinātāju sniegto vēsti. Iemesls Pāvila pateicībai bija tas, ka tesaloniķieši šo vēsti uztvēra kā patiesu Dieva vārdu. Pāvils divas reizes uzstāja, ka tas, ko tesaloniķieši dzirdēja, nāca no Dieva. Viņš sludināja ar pārliecību un spēku, jo viņam bija dziļa apziņa, ka viņa teiktais nav cilvēka izdomāts un tas bija Dieva vārds. Fragmenta beigās Pāvils norāda, ka šis Dieva vārds patiešām darbojas (gr. energein) ticīgajos. "energein" ir interesants jēdziens, kas bieži sastopams Pāvila vēstulēs un izsaka to, ka Dievs ”darbojas” cilvēkos un situācijās. Pāvila vēstulēs vairumā gadījumu tas attiecas uz spēcīgo un iedarbīgo darbību, ko īsteno Dievs vienā no Trīsvienības personām. Tas, ka Dievs iesaistās ar “energein” cilvēku laikā un vēsturē, un arī tieši cilvēku dzīvēs, liecina, ka Evaņģēlijs ir pretstatā pagānu elkdievībai un filozofijām, jo elki nedarbojas un pēc definīcijas nevar darboties, jo drīzāk cilvēki "darbojas" elku labā.

Svētajam Asīzes Franciskam patika, kad brāļi viņu sauca par “māti”. Piemēram, brālis Pacifiks, kurš to labi zināja, labrāt vērsās pie viņa ar vārdiem "māte" (Thomas de Celano, Vita secunda S. Francisci Assisiensis XCIX, 8: “carissima mater”). Savas dzīves izskaņā Francisks gribēja, lai brālis Elijs būtu viņam kā māte un palīdzētu tā kā to paredzēja Regula eremītiem (Thomas de Celano, Vita prima 98,7). Kā patiesa māte viņš apgājās ar saviem brāļiem, īpaši pret tiem, kuriem bija nepieciešams atbalsts. Piemēram, brālim Leonam vēstulē rakstīja: “Tā es tev saku, mans dēls, kā māte” (Scripta Fratris Leonis 2). Francisks uztvēra sevi kā māti, kura uzdevums ir dzemdināt brāļus priekš Brāļa, mūsu Kunga Jēzus Kristus (Bonavantura, Legenda maior 8,1.3: “mater in Christo”).

br. Jānis Savickis OFMCap